Читать книгу Jasmīna smarža - Džūda Devero - Страница 7

– Es nepārģērbšos par zēnu! – Keja paziņoja. – Nemūžam! Pietiek, un es to vairs neapspriedīšu.

– Ļoti labi, – Alekss noteica. – Tātad nevajadzēs klausīties tavās žēlabās. Kad būsi pārģērbusies par zēnu, varēsi turēt muti ciet. Ja vien nesastapsi kādu, ar ko varētu apprecēties. Tad varēsi izmantot muti citiem mērķiem.

– Tu esi atbaidošs. Sliktāks par visiem maniem brāļiem.

– Vai to vidū ietilpst arī Ādams? – viņš painteresējās. – Vai arī viņš ir pārāk šķīsts tik pasaulīgām domām?

Keja patlaban savilka ķēves sedulkas siksnu un veltīja viņam nelaipnu skatienu, pieliekusi galvu zem zirga kakla. Alekss uz viņu nelūkojās, bet bija manāmi apmierināts ar sevi, uzskatot, ka ir pieveicis Keju šajā vārdu divcīņā.

– Manam brālim Ādamam nav nevienas domas, ko viņš nevarētu skaļi paust draudzes priekšā baznīcā. Vai esi gatavs doties ceļā? Vai arī tev vajag palīdzēt?

– Palīdzēt nevajag, un tavs brālis izklausās garlaicīgs, – Alekss noteica. Viņš apgāja apkārt zirgam, pieliecās, satvēra Kejas apakšstilbus un strauji pacēla viņu seglos.

Tikai gadiem ilgās pieredzes un ārkārtīgi spēcīgo augšstilbu muskuļu dēļ Keja nenokrita otrpus zirgam. Tomēr viņa negribēja iepriecināt ceļabiedru, žēlojoties par sagādātajām neērtībām.

– Nu lūk, gandrīz jau esi vīrietis. – Alekss pacēla skatienu. – Patiesību sakot, meitēn, ja tev nebūtu tik daudz matu, tevi varētu noturēt par zēnu.

Ar šo vienu teikumu viņš atklāja visas Kejas slepenās bailes. Viņas māte bija tik skaista, ka vīrieši veltīja viņai dzejoļus. Kāds jauneklis bija sacerējis dziesmu par viņas daili. Bet Keja, vienīgā meita, vairāk līdzinājās tēvam un brāļiem. Viņu no Tallija šķīra tikai desmit mēneši, un bērnībā cilvēki reizēm noturēja abus par dvīņubrāļiem.

Alekss saprata, ka ir aizvainojis meiteni un viņa ļoti cenšas savaldīties, lai neraudātu. Viņš nebija gribējis Keju sāpināt. Patiesībā pēc labajām vakariņām un mierpilnās nakts viņš pamodies ieraudzīja, ka ļoti skaista meitene brīnišķīgā tērpā ceļ roku virs galvas, lai noņemtu maisu no koka zara. Pirmajā mirklī viņš neatcerējās, kur atrodas un kas noticis pēdējo mēnešu laikā. Viņš ļāvās mirklim un nodomāja, ka nekad nav redzējis kaut ko tik skaistu… Un tieši tur slēpās sarežģījumi.

Doma par Kejas ieģērbšanu zēna drēbēs ienāca Aleksam prātā, kad viņš sameloja vecajam Jeitsam, ka ceļo kopā ar jaunāko brāli. Tomēr viņš neatklāja to Kejai, baidoties, ka viņa atbildēs tieši tā kā šobrīd. Kāpēc sievietes domā, ka nomirs, ja ik mirkli nenēsās dažādas lentes?

– Tas nebūs uz visiem laikiem, – Alekss saudzīgi skaidroja, lūkodamies uz meiteni. – Netālu ir ciemats, un šodien ir svētdiena. Mēs varētu iekļūt veikalā, kad tas ir slēgts, un paņemt nepieciešamo. Un atstāt naudu, par to samaksājot, – Alekss piebilda, jo pazina Keju pietiekami, lai nojaustu viņas vēlmes. – Kad būsi apģērbusies, mēs turpināsim ceļu uz Floridu. Atstāšu tevi pie Tīsija draugiem, un varēsi tur pagaidīt pāris nedēļu pēc manas nozušanas. Tad dosies mājās. Cilvēki nepievērsīs uzmanību zēnam, kurš ceļo viens, bet skaista vientuļa meitene radīs tikai nepatikšanas.

– Tu tā nedomā. Tu uzskati, ka es jau šobrīd izskatos pēc zēna. Laikam gribēsi, lai slēpju matus zem parūkas. Alekss neatbildēja, tikai cītīgi piepildīja seglu somas. To redzot, Keja ievilka elpu.

– Tu vēlies, lai nogriežu matus, vai ne?

Alekss uzsēdās zirgam mugurā un, brīdi ļāvies gļēvumam, beidzot ielūkojās viņai acīs.

– Esmu par to domājis. Matu dēļ maskēšanās izgāztos. Tu jau šobrīd izskaties ļoti jauna, bet zēna drēbēs būsi vēl jaunāka. Pūderēta parūka piesaistīs uzmanību. Turklāt, šādi jājot, parūka nokritīs, un tad visi redzēs tavus īstos matus.

Keja pieskārās matiem, kas slīga viņai pār pleciem. Bērnībā tieši matu dēļ cilvēki beidzot pārstāja viņu pielīdzināt brālim.

– Es tos negriezīšu. – Viņa pamudināja zirgu uz priekšu. – Iespējams, es piekristu drēbēm. Bet matus negriezīšu.

– Labi, – Alekss klusi piekrita. Neko negriezīsim. – Bet viņš jau apzinājās, ka melo. Viņš negrasījās apdraudēt meitenes un savu dzīvību viņas patmīlas dēļ.

– Tu varētu kādu laiku jāt pa priekšu, – viņš samiernieciski piedāvāja. Tā bija niecīga piekāpšanās, ņemot vērā, ko drīz nāksies darīt. Ja Keja nepiekritīs, vajadzēs to paveikt bez viņas atļaujas, un šī doma Aleksu biedēja. Tiklīdz viņš nogrieztu meitenei matus, kamēr viņa gulētu, viņš pats vairs nekad nevarētu aizvērt acis, baidoties, ka arī viņa kaut ko nogriezīs… un ne jau matus.

Viņi trīs stundas jāja agrīnā rīta pustumsā, vairoties no lielajiem ceļiem un katrā izdevīgā mirklī šķērsojot laukus. Jātnieki virzījās aizvien tālāk uz dienvidiem, attālumi starp pilsētām palielinājās, un viņi pamanīja pirmās plantācijas. Tās līdzinājās nelielām pilsētām. Visu, kas ģimenei un strādniekiem vajadzīgs, varēja izaudzēt vai pagatavot uz savas zemes.

Keja pārsvarā klusēja, un Alekss saprata, ka viņa nevēlas pārģērbties par zēnu, tomēr viņš nezināja citu veidu, kā parūpēties par viņas drošību. Tā kā meitene ieradās viņam palīdzēt kleitā, kas izskatījās kā pašūta no zvaigžņu gaismas, vajātāji uzreiz redzēja, ka viņa ir sieviete. Tagad viņi meklēja vīrieti un sievieti. Ja izdotos mainīt kaut ko šajā aprakstā, būtu drošāk.

Alekss negrasījās atklāt Kejai, ka šobrīd jau noteikti izplatīti ziņojumi par viņiem abiem, un meitenes mati bija visraksturīgākā iezīme, ko daudzi atcerētos. Viņš jau gara acīm lasīja ziņojuma tekstu: “Koši rudi mati.” Vai arī:

“Trīs pēdas gari, mirdzoši, tumši rudi mati un porcelāna balta āda, kas nekad nav redzējusi saules gaismu.”

Viņš pats labprāt noskūtos, bet tiesas prāvas laikā avīzēs bija nodrukāts viņa attēls, un tajā viņš bija gludi skūts. Šādā izskatā kāds viņu noteikti pazītu. Turklāt Keja jau bieži – pat pārāk bieži – bija teikusi, ka bārdas dēļ viņš izskatās daudz vecāks nekā patiesībā.

Keja pameta skatienu pār plecu un pievilka pavadu, lai varētu jāt viņam blakus.

– Ko nozīmē šī izteiksme?

– Neko. Tā es izskatos vienmēr, – Alekss īgni atbildēja. – Nesaprotu, kāpēc man jāpacieš tavs sliktais noskaņojums. Es galu galā neesmu vainīga un iepinos šajā stāstā tikai tāpēc, ka pieteicos tev palīdzēt.

– Kuram tagad ir slikts noskaņojums?

– Man ir šādas tiesības. Tev jājūtas pateicīgam.

– Pateicos, ka izglābi man dzīvību, bet ne jau par to, ka tevis dēļ mūs gandrīz notvēra.

– Kad es… – Keja iesāka, bet jau nākamajā mirklī apklusa, pagrieza zirgu un strauji aizauļoja virzienā, no kura viņi nupat bija atjājuši.

Aleksam nebija viegli viņu panākt, un viņš klusībā sodījās, ka apkrāvis zirgu ar dažādām mantām un pārtiku, apgrūtinot dzīvnieka spēju kustēties. Beidzot pieauļojis Kejai klāt, viņš gandrīz izmežģīja roku, mēģinot atņemt pavadu un apturēt abus zirgus. Tomēr Keja bija ļoti prasmīga jātniece, un Aleksam neizdevās viņu apsteigt, kaut gan viņš pūlējās.

– Piedod! – viņš sauca meitenei pakaļ. – Atvaino. Meitēn, es tiešām nožēloju, ka tā pateicu.

Alekss jau bija pārliecināts, ka meiteni pazaudējis, bet viņa palēnināja gaitu un pievērsās viņam.

– Atkārto.

Aleksam bija grūti pazemoties. Tēvs vienmēr mēdza teikt, ka viņiem nav titulu un naudas, toties ir lepnums, un no tā nedrīkst atteikties. Bet šobrīd viņš lūkojās uz trauslo meiteni un zināja, ka būtu gatavs skūpstīt viņai kājas, lai izpelnītos piedošanu. Un domas par kāju skūpstīšanu nekavējoties gaisināja nelāgo noskaņojumu un žēlumu pret sevi.

– Lūdzu, piedod, meitēn, – viņš sacīja. Viņa lūpās rotājās smaids. – Tu rīkojies ļoti drosmīgi, ķeroties pie darba, ko Tīsijs Konors saputroja, un lūdzu piedošanu, ka apgalvoju pretējo.

– Tu runā nopietni vai arī tikai izliecies, lai es tevi nepamestu šeit vienu?

To dzirdot, Alekss gandrīz aizrijās. Vienatnē viņam būtu daudz vieglāk, tomēr viņš negribēja to atklāt. Šobrīd viņš prātoja, kāpēc Enguss Maktērns Hārkorts iemācījis meitai šādi jāt. Bet viņa galu galā bija daļēji skotiete; varbūt šādas prasmes bija asinīs.

– Tu vēl joprojām dīvaini skaties uz mani.

– Domāju, ka ar šādiem jātnieces dotumiem tu uzvarētu jebkurās sacīkstēs. Ja man būtu zirgi un mēs nebūtu iekūlušies šajā ķezā, mēs nopelnītu veselu bagātību.

Keja nespēja apvaldīt smaidu.

– Vai tāpēc šorīt biji tik īgns? Ilgojies pēc saviem sacīkšu zirgiem?

Alekss jau gribēja atklāt patiesību, ka baidās no nākotnes un iespējamām sekām, ja viņus notvers, tomēr nolēma paklusēt. Viņš nolaida skatienu un sacīja:

– Domāju, cik drausmīgi būtu nogriezt tādus matus kā tavējie. Bet tu, meitēn, esi pārāk skaista ar tādu bagātību uz galvas.

Viņš bija pārliecināts, ka meitene nosauks viņu par muļķi un aizjās, putekļiem nokūpot, tomēr tas nenotika.

Viņa pieskārās matiem un jauki pasmaidīja.

– Vai tev tiešām tā šķiet?

– Jā, – Alekss apliecināja. Viņš runāja patiesību.

– Es laikam pārāk spēji sadusmojos, – Keja atzina. – Man vienmēr bijušas tādas grūtības. Ādams to uzskata par manu lielāko trūkumu.

– Un Ādamam, protams, vienmēr ir taisnība, – Alekss noņurdēja.

Keja veltīja viņam bargu skatienu, lai noskaidrotu, vai viņš joko vai arī runā nopietni.

Alekss centās saglabāt mieru un neļaut vaļu smiekliem.

– Vai tagad sekosi man, meitēn?

– Tikai tad, ja sauksi mani vārdā, – viņa atbildēja. – Es zinu, ka tev pateica manu pilno vārdu, bet parasti mani sauc…

– Keja, – Alekss atbildēja. – Atbilstoši iniciāļiem. Tavs brālis Neits uzskatīja to par tavu vārdu, jo māte pirms tavas piedzimšanas visur izšuva iniciāļus. Viņa bija apņēmusies panākt, lai piedzimtu meitene. Labi, Keja, vai esi gatava turpināt? Drīz sasniegsim ciematu.

Alekss pagrieza zirgu un jāja uz dienvidiem, acīmredzami cerot, ka viņa sekos. Tomēr Keja palika stāvam kā sastingusi. Cik daudz tēvocis Tīsijs viņam pastāstījis! Pārāk daudz ģimenes iekšējo noslēpumu nonākuši svešinieka rokās. Keja sarauca pieri un sekoja viņam.

Dzirdot Kejas zirga pakavu klaboņu, Alekss pasmaidīja un nosprieda, ka nupat kaut ko uzzinājis par sievietēm. Atvainojoties un lūdzoties, lai meitene atgriežas, viņš bija aptraipījis savu lepnumu, bet vienlaikus uzvarējis, jo viņa sekoja. Varbūt lepnums nav savietojams ar sievietēm. Lai nu kā, viņš priecājās, ka meitene rīkojas saprātīgi un ļauj, lai viņš to aizsargā.

* * *

– Man tas nepatīk, – Keja nočukstēja, kad Alekss ievietoja slēdzenē naglu, ko bija izvilcis no ēkas sienas.

– Vai tu domā, ka man patīk? – viņš čukstus atcirta.

– Es labprāt būtu mājās pie sievas, nevis šeit.

– Piedod, – Keja atvainojās. – Dažreiz aizmirstu, ko esi zaudējis.

Alekss rāva slēdzeni augšup un uzspieda uz naglas, līdz durvis beidzot atvērās.

– Ātri! – viņš steidzināja, palaižot meiteni pa priekšu, bet pats uz brīdi palika ārā, vērojot apkārtni. Izskatījās, ka visi šīs mazās pilsētiņas iedzīvotāji ir svētdienas rīta dievkalpojumā, tātad viņi pagaidām bija drošībā.

– Labs veikals, – Keja ieminējās, pētīdama bagātīgi piepildītos plauktus pie sienām. Tālākajā telpas galā bija skapji ar drēbēm. – Nav Čārlstona vai Ņujorka, bet šādam ciematam nepavisam nav slikti.

Aleksam nerūpēja, cik labs ir šis veikals; galvenais, lai viņi paspētu paņemt vajadzīgo un aizkļūt prom, pirms viņus kāds pamana.

– Mums jātiek ārā un jādodas tālāk, – viņš tik tikko dzirdami atgādināja. – Un klusē!

– Tu vienmēr domā, ka es neko nesaprotu, – Keja sacīja, ejot dziļāk lielajā veikalā. Pašā priekšā bija gara lete, aiz tās saliktas kastes un pudeles. Bija arī trauki ar cietiem cepumiem un marinēti gurķi mucās.

Paņēmis lielu audekla somu, Alekss lika tajā cepumus un kaltētos ābolus. Viņš neatklāja Kejai savas raizes, ka vēsts par Tīsija iesaistīšanos bēgšanā no cietuma sasniegušas Greidija kungu un viņš meklēs kādu, kurš atbilst Aleksa aprakstam. Negribējās domāt, ka mērots tik tāls ceļš, lai ieskrietu lamatās.

Nedzirdot Kejas balsi, Alekss nosprieda, ka viņa pārģērbjas, un negribēja traucēt. Viņš nolika somu pie durvīm un klusi aizgāja līdz veikala tālākajai malai. Šeit bija skapji, pilni ar drēbēm. Tās nebija tik labi pašūtas kā drānas, pie kādām meitene noteikti pieradusi, toties bija rūpīgi darinātas no izturīga auduma. Vajadzēja tikai mirkli, lai atbrīvotos no saplēstā, netīrā apģērba un uzvilku jaunas dzeltenbrūnas bikses, kas cieši apkļāva augšstilbus, kā arī baltu kreklu, apliktu kravati ap kaklu un ietērptos garā, tumši zaļā vestē. Ieraudzījis plauktā salmu cepures ar platām malām, viņš vienu paņēma. Tā sargās no Floridas saules. Sevi nopētījis, viņš secināja, ka izskatās pēc bagāta plantācijas īpašnieka, nevis izbēguša cietumnieka, kurš tikai nesen pametis Skotijas Hailendu.

Viņš smaidīdams atgriezās, lai parādītos Kejai un noskaidrotu, kādas drēbes atradusi viņa, bet sastinga.

Uz paaugstinājuma bija nolikts garš spogulis. Keja stāvēja pie tā un klusējot sukāja matus. Alekss jau bija pieradis uz viņu skatīties, bet nekad nebija redzējis meiteni bez apmetņa. Kleitas apmale bija sadriskāta, audums šur tur ieplīsis, bet tērps tik un tā bija brīnišķīgs. Zemais izgriezums nedaudz atklāja krūtis. Īso piedurkņu dēļ slaidās, kailās rokas bija neapsegtas, un Alekss redzēja, cik labi tās veidotas pēc daudzus gadus ilgušām nodarbēm ar stūrgalvīgiem zirgiem. Baltais tērps cieši apkļāva krūtis, zem kurām sasieta lente, un audums brīvi krita līdz grīdai.

Alekss brīdi klusēdams vēroja meiteni un domāja par to, kā viņa gatavojusies ballei Čārlstonā. Viņa droši vien iztēlojās sarunas ar jauniem vīriešiem mēness gaismā, varbūt pat gribēja pievienot vēl kādu bildinājumu savam krājumam, par ko reiz stāstīs mazbērniem.

Bet savas labsirdības dēļ viņa piekrita darīt kaut ko tādu, ko negribētu neviena bagāta (vai pat nabadzīga) sieviete. Viņa riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu svešinieku, kurš varēja būt vainojams slepkavībā.

Alekss vēroja, kā viņa sukā matus; droši vien meitene domāja, ka tā ir pēdējā reize. Un skumjā sejas izteiksme liecināja, ka viņa piekritīs matus nogriezt.

Cik žēl, ka nav iespējams laiku pavērst atpakaļ! Citādi viņš atgrieztos… Alekss negribēja par to domāt, jo zināja, ka atgrieztos sava mūža laimīgākajā brīdī, kad salaulājās ar Lilitu.

Dziļi ievilcis elpu, Alekss iznāca no plauktu aizsega un tuvojās meitenei.

– Vai drīkstu jūs lūgt uz deju, Kejas jaunkundze? – Viņš sniedza roku, cerot, ka viņa neiebildīs pret netīrajiem matiem un cietuma smārdu, kas vēl joprojām kavējās uz viņa miesas.

Bet Kejai bija mācīta laba uzvedība. Viņa pieklājīgi pasmaidīja, nedaudz pacēla svārkus un satvēra viņa plaukstu. Pieskaroties meitenes viduklim, viņš nožēloja, ka neskan mūzika, jo pats varēja nodungot tikai senu, lēnu skotu balādi, ko reiz dziedāja māte. Šī nebija īsta deja ar sarežģītu partneru maiņu; šoreiz dejoja viņi divi vien.

Kad Keja piebalsoja, tādējādi pierādot, ka zina šo dziesmu, Alekss atplauka smaidā un vadīja viņu starp galdiem un plauktiem, pie letes un aiz tās. Meitene pasniedzās, paņēma tumši brūnu pudeli un nolika to uz letes, un Alekss skaļi iesmējās. Viņa nepiemirsa, kāpēc abi šeit ieradušies.

Pagāja vairākas minūtes, pirms viņš atveda Keju pie spoguļa un paklanījies atkāpās.

– Kejas jaunkundze, nekad vēl neesmu tā izbaudījis deju.

– Arī es nē. – Viņa nolaidās reveransā, izplešot svārkus.

Alekss pagāja nostāk un lūkojās uz meiteni, domājot, cik skaista viņa ir savā garajā baltajā tērpā. Viņš gribēja atcerēties Keju šādu. Meiteni, kas izglāba viņam dzīvību.

– Tev nāksies man palīdzēt, – viņa ieminējās.

Alekss turpināja viņu vērot. Viņš gadiem ilgi bija sarakstījies ar Kejas brāli, bet Neits ne reizi nepieminēja, ka viņa jaunākā māsa ir tik skaista.

– Kādā ziņā palīdzēt?

– Izģērbties.

Alekss tikai pēc brīža saprata, ko viņa pateikusi.

– Tu vēlies, lai palīdzu tev… izģērbties?

Keja pasmaidīja.

– Ja ceļosim kopā, tev vajadzēs izturēties kā manam brālim. – Viņa pagriezās ar muguru pret Aleksu un pacēla matus. – Sākumā drīksti atpogāt manu tērpu.

– Tur ir tūkstoš podziņu! Pavadīsim šeit visu dienu.

– Tu biji precējies, tev jāzina, kā novilkt tērpu.

– Biju precējies tikai dažas stundas, – Alekss sacīja, knibinādams ceturto pogu. Tā bija pavisam neliela, un cilpiņas bija pārāk nepakļāvīgas.

Keja palūkojās uz viņu pār plecu.

– Dažas stundas? Tātad jūs nepaguvāt…

– Nav tava darīšana, bet nē, nepaguvām. – Viņš rauca pieri, pētīdams pogas.

– Houpa teica, ka tu aizmigi savā kāzu naktī, bet es viņai nenoticēju.

– Es neaizmigu. Mani sazāļoja.

– Pareizi. Vīna glāze un miegs. Kurš tevi sazāļoja?

– Ja es to zinātu, tad tiesas laikā varētu glābties. – Viņš bija atpogājis jau divas trešdaļas podziņu.

– Houpa teica, ka durvis bija aizslēgtas no iekšpuses un istabā bijāt tikai jūs ar sievu.

– Tas ir gandrīz vienīgais, ko juristi izsprieda pareizi. – Alekss pavilka pēdējo pogu. – Nu tā, novelc tērpu, un dosimies prom. Kāds varētu te ienākt.

– Svētdienā? Neticu. Pat mans tēvs svētdienās nestrādā.

– Tas acīmredzot nozīmē, ka nestrādā neviens, – Alekss nicīgi noteica. Viņš lūkojās uz tērpa muguras daļu tā, it kā nupat būtu uzkāpis kalnā un lepotos ar paveikto.

– Pagriezies, – Keja pavēlēja. – Es tik un tā esmu meitene, un tu esi vīrietis, tāpēc… – Viņa piepeši apklusa un lūkojās uz Aleksu, it kā tikai nupat aptvērusi, ka viņam mugurā ir jaunas drēbes.

– Vai tev patīk? – viņš jautāja, pacēlis rokas.

– Tu izskaties pēc plantācijas īpašnieka, – meitene klusi noteica. – Šīs drēbes tev piestāv. – Viņa atkal pievērsās spogulim, bet vēroja Aleksa atspulgu. – Kaut gan visu sabojā tas, ka vēl joprojām esi netīrākais cilvēks šajā apgabalā un tev matos ir utis.

Alekss pārlaida plaukstu pār matiem. Viņš mēdza tos rūpīgi kopt un sasiet uz skausta ar melnu lenti, bet tagad mati auga gari un pinkaini, un Kejai bija taisnība – viņš tiešām bija ļoti netīrs.

– Varbūt izmazgāšu tos, kad sasniegsim ceļamērķi.

– Nē. Tu nomazgāsies jau šodien, citādi es neģērbšos kā zēns.

Alekss pasmaidīja.

– Nokavēji. Bez manas palīdzības vairs neaizpogāsi savu tērpu.

Keja paķēra kleitu no tuvākā plaukta un parādīja to Aleksam. Kleita bija brūna un vienkārša, ar melnu pīni ap apkakli. Meitenes acīs pavīdēja draudi.

Alekss negrasījās viņai atklāt, ka dotu priekšroku baltajam tērpam. Viņš bija pieradis pie tā uzmirdzēšanas saules gaismā. Tomēr viņu pārsteidza atklāsme, ka meitene kādā neizprotamā, sievišķīgā veidā nojautusi viņa nepatiku pret vienkāršo brūno kleitu.

– Tev jānomazgājas.

– Apsolu. – Alekss smaidīja. – Neesmu mežonis, kaut gan tu mani par tādu uzskati.

Keja atkal ielūkojās spogulī. Viņa turēja skaisto tērpu piespiestu sev klāt. Vēl pēdējo reizi sevi nopētījusi, viņa paskatījās uz Aleksu un izkāpa no kleitas. Alekss bija pagriezis viņai muguru. Viņa lūkojās uz savu augumu garajā korsetē, uz biksēm, kas sniedzās līdz ceļgaliem, un saplēstajām zeķēm virs novalkātajiem, netīrajiem apaviem. Šī bija pēdējā reize, kad viņa redzēja sevi kā meiteni.

Vēl sliktāka bija apziņa, ka vajadzēs vīrieša palīdzību, lai novilktu korseti. Kalpone bija to sasējusi pirms vairākām dienām, un kopš tā brīža Keja to nebija novilkusi.

– Tev nāksies atraisīt saites, – viņa sacīja.

– Tādā gadījumā vajadzēs pagriezties. Vai arī nēsāt acu apsēju?

– Acu apsējs būtu nepieciešams, ja tu atsietu sievietes korseti bez viņas atļaujas, jo tad tevi nošautu. Es tevi aicinu pati, tātad nekas slikts nenotiks.

Alekss smiedamies pagriezās, un Keja apmierināta redzēja, ka viņš spēji ievelk elpu.

Viņš bija vienīgais, kurš jebkad redzējis Keju apakšveļā. Tēvu un brāli varēja neņemt vērā. Tallijs reiz iebēra kodīgu pulveri viņai korsetē pirms tikšanās ar mātes seno draugu Tomasu Džefersonu, kurš kļuva par Virdžīnijas štata gubernatoru. Atceroties savu atriebību Tallijam, Keja nespēja apvaldīt smaidu.

– Ar ko man jāsāk? – Alekss jautāja, piekalis skatienu korsetes muguras daļai.

– Iztēlojies, ka tas ir zirga iejūgs, un atraisi.

– Varu izmantot nazi un…

– Nē! – Keja iesaucās. – Negriez.

Alekss gandrīz jau pajokoja, ka pagaidām neķersies pie naža, jo vēlāk to vajadzēs izmantot matiem, bet pārdomāja. Saites bija savītas tā, ka dažu dienu laikā sapinušās mezglos, un pagāja laiks, kamēr viņš tās atraisīja.

Pavelkot saites, viņš juta, ka meitene dziļi ieelpo.

– Balles dēļ kalpone savilka saites ciešāk nekā parasti, – Keja paskaidroja, izpūšot elpu.

– Vai tas nesagādā sāpes? – Alekss pūlējās atraisīt mezglu un ļoti gribēja izvilkt nazi, lai atvieglotu darbu.

– Protams, bet vīriešiem patīk šmaugs viduklis.

Alekss pieliecās tuvāk. Izskatījās, ka meitenes kalpone sasējusi mezglus ne vien galos, bet arī vidū.

– Kleitas, ko jūs pēdējā laikā nēsājat, paslēpj vidukli.

– Vai tiešām? – Keja nevainīgi painteresējās.

Alekss parāva saites vēl vaļīgāk, atkāpās un pasmaidīja. Kejai bija taisnība – tērpi ar augsto vidukli neko nenoslēpa.

– Nē, tās patiesībā daudz atklāj. Ja sieviete nostājas iepretī degošai svecei, var redzēt… – Alekss iekāsējās. – Gatavs.

Keja paraustīja plecus, atbrīvojoties no korsetes. Viņš nebija atraisījis apakšējās saites, tāpēc viņai vajadzēja izkāpt ārā. Alekss grasījās novērsties, bet viņa pagriezās tā, ka viņš nespēja atraut skatienu… un iesmējās.

– Es varu elpot! – Viņa pacēla rokas aiz muguras un pakasījās caur garo kokvilnas kreklu. Ar to nepietika, tāpēc viņa piegāja pie sienas un berzējās gar to, sejai svētlaimē starojot.

– Nevajadzēja baidīties no lāča, tas tevi uzskatītu par savu ciltsmāsu.

– Apklusti, – viņa labsirdīgi noteica. – Ja tu būtu pavadījis vairākas dienas korsetē, pat naktī to nenovelkot, tu… – Keja uzgrieza viņam muguru. – Esi noderīgs un pakasi man muguru. Man niez tik ļoti, ka tūlīt sajukšu prātā.

Alekss brīdi vilcinājās, tomēr paklausīja un saudzīgi pakasīja viņai ādu zem krekla.

– Es zinu, ka esi vārgulis, bet noteikti vari labāk.

Viņš kasīja spēcīgāk. Ar nagiem nepietika, tāpēc viņš paņēma nazi un tā rokturi berzēja pret Kejas muguru, līdz šķita, ka drīz jau noplēsīs viņai ādu.

Pēc ilga brīža Keja beidzot spēra soli sānis.

– Tā ir labāk. Daudz labāk. – Viņa turpināja grozīties, raustīt plecus un vicināt rokas.

Alekss atkal apbrīnoja viņas pievilcību. Kāpēc Neits to nepieminēja nevienā vēstulē?

– Vai tagad tu varētu apģērbties, meitēn?

– Protams. Kas man jāvelk mugurā?

– Jebkas, ja vien tas tevi apsedz, – Alekss noņurdēja un turpināja pārmeklēt veikalu, lūkojot pēc visa, kas varētu noderēt. Uz letes bija pudele, ko meitene tur bija nolikusi dejojot. Etiķete vēstīja, ka tā ir jasmīnu eļļa. Acīmredzot Keja gribēja jauki smaržot pat zēna drānās. Protams, nāksies pateikt, ka viņa nedrīkst to lietot, bet pagaidām Alekss negribēja sabojāt viņas labo omu un novietoja eļļu atpakaļ uz plaukta.

Keja palika veikala tālākajā malā, pūloties atrisināt sarežģījumus ar drēbēm. Viņa paturēja mugurā apakškreklu un uzvilka zēna kreklu, bet krūtis zem tā bija labi redzamas. Un tās šūpojās, viņai staigājot. Keja negrasījās to atklāt skotam un lūgt padomu. Viņa pārlaida skatienu veikalam, meklējot audumu, ar ko apsaitēt krūtis. Tālākajā stūrī bija audekla vīstokļi un šķēres, tāpēc viņa nogrieza balta muslīna gabalu un pārveidoja to par apsēju. Viņa nesavilka to cieši, bet pietiekami, lai apturētu šūpošanos un pārvērstu krūtis par vienlaidu plakni. Uzvilkusi kreklu, viņa nosprieda, ka tas derēs, ja vien viņa to neapspraudīs pārāk cieši sev apkārt.

Pēc tam ģērbšanās vairs neaizņēma daudz laika. Saplēsto zīda zeķu vietā viņa uzvilka biezas baltas zēnu zeķes un bez pūlēm paslēpa slaidās kājas zem biksēm. Aiztaisīšana sagādāja grūtības, jo bija daudz pogu un saišu, tomēr viņa tika ar to galā. Salikusi krekla apakšmalu biksēs, viņa uzvilka vesti, sameklēja vieglu vilnas mēteli un uzvilka to. Pirms atgriešanās pie veikala parādes durvīm viņa paķēra no plaukta lielu salmu cepuri un piegāja pie letes.

– Nu, kā es izskatos? – viņa uzrunāja Aleksu, kurš bija uzgriezis muguru.

Alekss viņu ilgi aplūkoja, bet neko neteica.

– Vai tev nepatīk? Es kaut ko izdarīju nepareizi? Neesmu pieradusi pie biksēm, bet laikam aiztaisīju visu pienācīgi.

Alekss klusēdams piegāja viņai klāt, satvēra aiz pleciem un piegrūda pie spoguļa. Tajā bija redzama meitene zēna drēbēs. Mati biezās cirtās slīga pār pleciem, un ausīs vēl joprojām spulgoja pērles. Apbrīnojami, ka auskari tik ilgi noturējušies vietā, bet viņa tos galu galā ik pa brīdim pievilka ciešāk.

Neteicis ne vārda, Alekss pacēla plaukstu, un Keja zināja, ko tas nozīmē. Viņa izņēma auskarus un ielika tos viņam rokā.

– Nolikšu šos kopā ar tavām drēbēm un paņemšu līdzi.

– Protams, mēs ņemsim kleitu līdzi. Varbūt to var salabot. Negrasos mūžīgi valkāt šīs atbaidošās drānas. Kad būsi devies ceļā kopā ar pārējiem vīriešiem, varbūt es drīkstēšu atkal būt meitene.

– Un jāt uz Virdžīniju bez pavadoņa? Nē, nedrīkstēsi. – Tiklīdz vārdi izskanēja, viņš tos jau nožēloja, bet Keja neko neteica. Viņa pagriezās.

– Ko tu dari?

– Kustos. Ir dīvaini nejust korseti. Es to nēsāju katru dienu kopš divpadsmit gadu vecuma.

– Divpadsmit? – Alekss atkārtoja. – Tevi iesēja tajā veidojumā, kad biji vēl bērns?

– Protams. Kā gan citādi pieaugusi sieviete var iegūt šmaugu vidukli? Vai domāji, ka māte gaida, līdz meita pieaug, un pēc tam cenšas iežņaugt viņas jostasvietu?

– Patiesībā ne reizi neesmu prātojis, kā sievietes iegūst trauslu vidukli. Man šķita, ka viņas tādas piedzimst.

Keja papurināja galvu.

– Tu droši vien arī tici, ka sievietēm vienmēr mirdz mati un sārtojas vaigi. – Tā bija taisnība, tāpēc Alekss pārsteigts klusēja.

– Tev daudz kas gājis secen, jo nebija mātes un māsu. – Biju naivs kā bērns, pirms sastapu tevi, – Alekss klusi noņurdēja un jau skaļāk jautāja: – Vai esi gatava doties ceļā, meitēn?

– Tu vairs nedrīkstēsi mani tā saukt, jo man jābūt zēnam.

– Kad kaut ko izdarīsi ar saviem matiem un vairs neizskatīsies pēc meitenes, es pārstāšu.

Smaids nozuda no Kejas lūpām.

– Ja es matus izmazgātu un vēl mitrus atglaustu atpakaļ, varbūt izdotos tos savaldīt.

Aleksam nepatika skumjas viņas acīs.

– Ne vairāk kā lauvas krēpes, – viņš noteica un apmierināts redzēja, ka meitene pasmaida.