Читать книгу Jasmīna smarža - Džūda Devero - Страница 2

Apkārt valdīja tumsa. Keja sēdēja zirga mugurā un vēlējās, kaut būtu Virdžīnijas pavalstī kopā ar ģimeni. Bija rudens, tātad mājās bija vēsāks nekā šeit. Vai viesistabas kamīnā kuras uguns? Vai brāļi ir mājās, vai arī… dara to, ar ko nodarbojas puiši? Ītans satikās ar vienu no Vudloku meitenēm, bet Keja bija pārliecināta, ka viņiem nekas nesanāks. Meitene bija pārāk neglīta un dumja, lai iekarotu Ītana sirdi.

Kad ķēve sāka slieties pakaļkājās, Keja sakustējās un dzīvnieku nomierināja. Aiz viņas muguras starp kokiem bija noslēpts nastu nesējs zirgs, kas jāatdod Aleksandram Makdauelam pēc tam, kad viņš beidzot ieradīsies kopā ar vīriem, kuri viņam palīdzēja izglābties no cietuma.

Keja palūkojās apkārt, tomēr gandrīz necaurredzamajā tumsā nekas īsti nebija saskatāms. Bija grūti atrast vietu, kurā tēvocis lika sagaidīt Maka dēlu. Keja domāja par viņu tikai kā par tā cilvēka dēlu, kurš palīdzējis viņas tēvam, un tas bija vienīgais iemesls, kāpēc viņa ieradās tikšanās vietā. Ja Keja ļautu domām novirzīties, viņa sāktu lūkoties tumsā un aptvert, ka gaida tikšanos ar iespējamu slepkavu.

Houpa nokāpa apakšstāvā kopā ar Keju, palīdzēja apsegt kleitu ar lielo vilnas apmetni un iedeva Tīsija zīmēto karti, kur bija norādīta tikšanās vieta.

“Tu vēl vari atteikties,” Houpa atgādināja un uzlika Kejai galvā apmetņa kapuci.

Keja saņēma drosmi.

“Nekas slikts nenotiks. Turklāt nedomāju, ka šis vīrs patiešām ir slepkava.”

Houpa turpināja pieklusinātā balsī:

“Tu nelasīji rakstus avīzēs. Ārsts un tiesnesis atrada Aleksandra sievu ieslēgtu istabā kopā ar vīru, un viņš bija cieši aizmidzis. Viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus par nodarīto. Viņš ir ļauns.”

Keja norija siekalas.

“Ko viņš teica par apsūdzību?”

“Aleksandrs apgalvoja, ka esot izdzēris glāzi vīna un aizmidzis.”

“Varbūt viņš teica patiesību.”

“Tu esi ļoti jauna un naiva,” Houpa pamācoši atbildēja. “Neviens vīrietis neguļ savā kāzu naktī.”

“Varbūt…” Keja iesāka, tomēr Houpa viņu pārtrauca. “Jo drīzāk dosies ceļā, jo drīzāk atgriezīsies. Es tevi gaidīšu ballē. Mans tērps nebūs tik krāšņs kā tavējais – tikai sārta zīda kleita. Meklē mani balles zāles tālākajā pusē.” Houpa uzlika plaukstas uz Kejas pleciem un viņu cieši nopētīja. “Lai Dievs tevi sargā,” viņa ierunājās un uzspieda steidzīgu skūpstu uz Kejas vaiga. Pēc brīža viņas traucās uz stalli, kur gaidīja zirgi. Houpa palīdzēja noslēpt Kejas kleitu un zīda zeķēs tērptās kājas zem apjomīgā apmetņa. Balles kleita bija šaura, un, Kejai sēžot zirga mugurā, uzrāvās augšup.

“Vienalga, ko saka mūsu tēvocis, tu tikai neuzticies Aleksandram!” Houpa piekodināja, kad Keja beidzot sēdēja seglos, ietinusies apmetnī.

Gribēdama uzlabot saspringto atmosfēru, Keja atbildēja:

“Vai gribi, lai kaut ko atvedu?”

“Man vajadzīga tikai tava drošība,” Houpa nopietnā balsī atbildēja. Ieraudzījusi Kejas vilšanās pilno skatienu, viņa piebilda: “Atved vīru. Ne pārāk garu, ne pārāk īsu, ne bagātu, ne nabagu. Gribu vīrieti, kurš spēj nolikt pie vietas manu tēvu.” Viņa pasmaidīja. “Un gribu vīru, kurš kāzu naktī neaizmigs.”

“Kuru tēvu?” Keja izmeta un aptvēra, ka ir daudz satrauktāka, nekā iepriekš domāja. Viņa gribēja atvainoties, bet Houpa iesmējās.

“To, kurš par visu sūdzas, protams. Ar otru tēvu man nav problēmu, tikai viņš mani neklausa. Dodies!”

Kejas zirgs sāka soļot, un viņi devās rietumu virzienā – uz vietu, kur jāsatiekas ar slepkavu.

Tagad viņa sēdēja zirga mugurā un gaidīja. Vīriem bija jāierodas jau sen, tomēr Keja nedzirdēja un neredzēja neko aizdomīgu. Vai kaut kas nogājis greizi? Vai bēgšanas mēģinājums bijis neveiksmīgs? Keja apzinājās, ka ir slikti informēta par tēvoča Tīsija lomu plānā un ka būtu vajadzējis uzdot vairāk jautājumu. Viņa gribēja līdzināties brālim Neitam, kuram patika risināt mīklas. Viņam patika atklāt, kurš ko izdarījis un kādēļ. Tumsā un klusumā Keja domāja par pirmo reizi, kad Neits atrisināja mīklu, kas lika lauzīt galvu visai ģimenei un kalpotājiem.

Milti pazuda no virtuves satraucošā ātrumā, tomēr neviens neatzinās noziegumā.

Keja pasmaidīja un sāka gremdēties atmiņās, bet piepeši atskanēja troksnis. Otrs zirgs bija stingri piesiets pie koka aptuveni piecdesmit jardu attālumā, un tajā virzienā neko nemanīja. Tomēr maņas juta – kaut kas ir mainījies.

– Kas tur ir? – Keja iesaucās.

No tumsas izslīdēja garš, bārdains vīrietis labākajos gados. Viņš nostājās tik tuvu Kejas zirgam, ka viņa parāva pavadu un metās bēgt. Tomēr vīrietis satvēra viņas kājas lielu, atklādams zīda zeķi un kleitas malu. Kristāla krellītes mirdzēja pat nakts tumsā.

– Vells un elle, – vīrietis iesaucās, aplūkodams Keju. – Nolāpītais zaļknābis atsūtījis skuķi darīt vīrieša darbu. Mazs, vārgs skuķis man neder, es savu dzīvību uzticu tikai vīrišķim. Tikpat labi varu uz līdzenas vietas nošauties! – Viņš apklusa un turpināja amerikāņu angļu valodā:

– Vai dodaties uz balli, jaunkundz?

Keja ar spēju kustību atbrīvojās no vīrieša plaukstas un palūkojās viņā ar milzīgu nicinājumu.

– Jā, līdzko man būs tāda iespēja. Vai jūs varēsiet turēt līdzi? – Viņa bija pavadījusi vairākas vasaras Skotijā kopā ar brālēniem un māsīcām, tāpēc saprata, kādu apvainojumu vīrietis izteica. Keja domāja, ka viņš ir nepateicīgs lempis.

Keja nepapūlējās norādīt, kur meklējams otrs zirgs. Ja jau vīrietis uzskatīja “skuķi” par tik bezjēdzīgu, ka varēja “uz līdzenas vietas nošauties”, lai meklē zirgu pats!

Vīrietis stāvēja un pārsteigts skatījās uz Keju. Viņa sprieda, ka ir satriekusi šo cilvēku, parādīdama, ka saprot skotu valodu. Vīrietis kaut ko nomurmināja. Kejai šķita, ka viņš saka: “Tu esi Maktērna.”

Kad atskanēja šāviena troksnis, viņa nejutās pārsteigta. Tīsija plāns bija izgāzies. Vīri, kuriem bija jāsamaksā par darbu, neatnāca, un rupjais skots ieradās viens. Keja gandarīti nodomāja, ka tagad viņš patiešām palicis viens, un pamudināja ķēvi lēkšot ātrāk.

Keja juta, kā kleita raujas arvien augstāk. Viņa saprata, ka pie balles zāles nokļūs pavisam nepiedienīgā izskatā. Vējš norāva apmetņa kapuci no galvas, un Keja manīja, kā no krāšņā matu sakārtojuma izslīd sprādzes. Viņa priecājās, ka piespraudusi briljanta zvaigznītes ņiebura iekšpusē. Tās astoņpadsmitajā dzimšanas dienā Kejai uzdāvināja tēvs, un viņa negribēja pazaudēt vērtīgo dāvanu, it sevišķi tik bezjēdzīga iemesla dēļ.

Aiz muguras strauji tuvojās zirgs. Keja pagriezās un ieraudzīja, ka zirga mugurā sēž skots. Mati un bārda aizsedza viņa seju, tomēr Keja redzēja, ka vīrietis vārās dusmās.

– Apsedzies, muļķe! – viņš kliedza.

– Tagad nav laika kautrībai! – Viņa piecēlās stāvus seglos, un zirgs metās auļos. Keja dievināja jāšanu un lielu daļu mūža pavadīja zirga mugurā. Jāšanas sacensības, kurās Keja parasti guva uzvaru, bija viens no viņas iecienītākajiem laika pavadīšanas veidiem.

– Viņi nedrīkst redzēt, ka tu esi meitene, – vīrietis kliedza, pūlēdamies Keju panākt. Tomēr viņa zirgs bija tik ļoti nokrauts ar ekspedīcijai nepieciešamajām mantām, ka nespēja skriet ātri. Tomēr vīrietis steidzināja zirgu, līdz Kejai kļuva dzīvnieka žēl.

– Mums jāšķiras, – viņa paziņoja un strauji pagrieza zirgu pa kreisi. Keja vāji orientējās Čārlstonas apkaimē, tomēr viņai piemita laba virziena izjūta. Turklāt tālumā vīdēja gaisma. Viņa plānoja doties uz Tīsija namu, pārģērbties un nākamajā rītā doties uz mājām. Šajā viesošanās reizē piedzīvojumu jau bija pietiekami.

Kad vīrietis nogriezās turpat, kur Keja, un gandrīz nogrūda viņu no ceļa, bija jāliek lietā visas ilgajos treniņos gūtās prasmes, lai noturētu ķēvi pareizajā virzienā.

– Ko tu dari? – Keja viņam uzkliedza.

– Glābju tev dzīvību, – vīrietis atkliedza pretī. – Ja atgriezīsies pilsētā, tevi arestēs.

– Neviens nezina par mūsu tikšanos. – Keja palūkojās pār plecu. Viņa dzirdēja šāvienu, tomēr neredzēja cilvēkus.

– Viņi tevi redzēja!

– Nē, neredzēja! – Keja sauca.

Sievietei par lielu pārsteigumu, viņš satvēra ķēves iemauktus un parāva tik spēcīgi, ka Keja gandrīz nokrita.

Ja rokās būtu pātaga, viņa liktu to lietā.

– Tev jānāk man līdzi.

– Nenākšu! Tu esi noziedznieks!

– Tagad arī tu esi noziedzniece. Vai nu tu sekosi man, vai arī novilkšu tevi no zirga un pārmetīšu pār segliem.

Keja juta vilinājumu pārbaudīt vīrieša vārdu patiesumu. Viņa redzēja, ka zem cietumnieka skrandām ir tievs augums, un Keja bija daudz jaunāka par vīrieti, tomēr viņš šķita pietiekami stiprs, lai norautu viņu no zirga.

– Labi, – viņa atbildēja. Vīrietis negaidīti metās auļos, domādams, ka Keja sekos. Viņa gribēja pagriezties un jāt projām, tomēr tālumā atkal atskanēja šāviens, tāpēc Keja sekoja svešiniekam. Iespējams, viņš zināja kādu slēptuvi, kur abi būs drošībā. Keja domāja, ka šādas zināšanas ir visiem cietumniekiem.

Viņa sekoja vīrietim veselu jūdzi, līdz viņš šķietami nozuda tumsā. Keja apturēja ķēvi, palūkojās apkārt, bet vīrieti neredzēja. Svilpoja kāds putns, bet citu skaņu apkārtnē nebija. Pēc brīža Keja izdzirdēja zirga pakavu klaboņu. Kad vīrietis parādījās, pat biezie mati un bārda nespēja noslēpt viņa nikno sejas izteiksmi.

Keja dusmojās uz nepateicīgo svešinieku. Viņa ieveda zirgu krūmos ceļa malā un nokāpa uz zemes.

– Ja reiz tu mani panāci, es domāj‘, ka tev ir kaut kripata prāta, bet nē, tu esi dumja kā zābaks.

– Es saprotu katru vārdu, – Keja atcirta, – un man tas nepatīk. Kad atgriezīšos…

– Klusē, meitene, – viņš ieņurdējās un nogrūda Keju zemē, pielicis plaukstu pie viņas muguras.

Keja gribēja protestēt, bet izdzirdēja, ka tuvojas zirgi. Viņa nolieca galvu un juta vīrieša rokas pieskārienu. Viņš nepanesami smirdēja. Keja cerēja, ka vīrieti nav apsēdušas utis vai citi parazīti. Viņa tos nemūžam nedabūtu ārā no saviem matiem.

Netālu apstājās četri zirgi un jātnieki. Keja aizturēja elpu un gaidīja, kad viņi dosies tālāk.

– Es saku, tā bija rudmate, kura dzīvo pie Tīsija Konora. Kad viņa atskatījās, ieraudzīju seju, – skaļā balsī ierunājās viens no vīriem, un Keja ieelsās.

Skots piespieda plaukstu pie viņas mutes. Vīrietis bija ļoti tuvu, piekļāvis savu garo augumu pie Kejas, plecu pie pleca, un turēja viņu pie zemes.

Viņa sakustināja galvu, lai atbrīvotos no vīrieša plaukstas. Viņš to noņēma, tomēr uzmeta Kejai brīdinošu skatienu.

– Meitene? – viens no vīriešiem teica. – Kāpēc lai meitene palīdzētu slepkavam?

– Droši vien tieši meitenes dēļ viņš nogalināja sievu, un tagad viņi kopā bēgs projām. Visi zina, ka viņš apprecēja Grejas jaunkundzi, lai tiktu pie viņas naudas.

– Tikai muļķis spēj nogalināt tādu skaistuli!

– Jūs izklausāties kā divas tenku vāceles. Mums jāatgriežas pie Konora un jānoskaidro, vai meitene ir tur. Ja viņas tur nebūs, uzdosim Tīsijam dažus jautājumus.

Viņi pagrieza zirgus un aizjāja.

Keja nekavējoties metās pie savas ķēves, bet vīrietis satvēra apmetņa malu un norāva viņu zemē.

– Ko tu dari?

– Došos uz tēvoča mājām, lai viņu brīdinātu.

– Vai tu runā par Tīsiju?

– Protams.

– Tādā gadījumā tevi notvers un apcietinās par to, ka palīdzēji slepkavam izbēgt no cietuma.

Keja uzmeta viņam dusmīgu skatienu.

– Tātad tu nepadosies, lai glābtu savu atbalstītāju.

Vīrietis nicīgi iespurdzās, piecēlās un piegāja pie sava zirga.

– Konors var par sevi parūpēties. Cik man zināms, viņš savā laikā ir bēdzis no indiāņiem, lāčiem un pirātiem. Domāju, ka viņš tiks galā ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri dzen pēdas glītai meitenei.

– Jā, bet… – Keja negribēja tērēt laiku strīdos. – Labi, es došos mājās.

– Uz kurieni?

– Uz Edilīnu Virdžīnijas pavalstī.

– Vai kāds Čārlstonā zina, ka tu tur dzīvo? – Vīrietis pārbaudīja pie zirga segliem piestiprinātos saiņus.

– Vairāki cilvēki pazīst manu ģimeni. Mans tēvs šeit bieži ciemojās, un mani brāļi…

– Mani neinteresē tavas ģimenes vēsture. Tu nevari atgriezties mājās, jo tā ir pirmā vieta, kur viņi tevi meklēs pēc Konora iztaujāšanas.

– Es nevaru atgriezties mājās? – Keja pasmaidīja un piegāja pie ķēves. – Vai tu zini, kas ir mans tēvs?

– Šobrīd viņš tev nevar palīdzēt. Kāp zirga mugurā un centies apsegt kājas. Tās novērš manu uzmanību.

Keja nesaprata, vai tas ir kompliments, bet jebkurā gadījumā komentārs viņai nepatika. Viņa dzīvi iztēlojās Houpas stāstīto par to, ko šis vīrietis nodarījis savai sievai.

– Kur mēs dosimies? – viņa jautāja. – Manam tēvam ir daudz paziņu, un viņš varētu…

Vīrietis apturēja zirgu blakus Kejai.

– Tavs tēvs ir Maktērnu klana muižnieks, vai ne?

– Jā, – Keja lepni piekrita.

– Vai viņš aizstāv savu ģimeni?

– Protams. Viņš ir labākais…

– Vai tu gribi, lai tēvs uzsāk karu ar Čārlstonas iedzīvotājiem?

– Protams, ka ne.

– Ja dosies mājās un slēpsies tēva paspārnē, viņš tevi aizstāvēs līdz nāvei. Vai gribi, lai tavi ģimenes locekļi iet bojā?

– Nē, – Keja atbildēja, aizturējusi elpu. Tēvs un brāļi rīkotos tieši tā. – Es to negribu. Kad tēvs uzzinās…

– Tīsijs Konors parūpēsies par to, lai tavs tēvs neko neuzzinātu. Mums jāatrod droša paslēptuve, kur tev uzturēties līdz brīdim, kad pierādīšu savu nevainīgumu. Kad būšu brīvs, arī tu kļūsi brīva.

– Bet… – Keja gribēja teikt, ka vīrietis ir vainīgs, tomēr apklusa. – Kā tu vari pierādīt, ka neesi vainīgs, slapstoties pa Floridas džungļiem?

– Ir jāpaiet kādam laikam, līdz vīri nomierināsies. Tiesas sēdē sapratu, ka manī neviens neklausās. Pārāk daudziem patika… – Izskatījās, ka vīrietim trūkst elpas.

– Tava sieva? – Keja jautāja. – Vai viņa cilvēkiem patika?

– Vai tu domā, ka apprecēju sievieti, kura nevienam nepatīk? – viņš atcirta.

– Tu esi neiedomājami nepateicīgs. Pēc visa, ko darīju tevis labā, tu… – Keja ievilka elpu. Šajā situācijā nācās savaldīt mēli. – Ko teica ārsts?

– Nelietis nomira no sirdstriekas nākamajā dienā pēc Lilitas… aiziešanas. Un pēc tam es redzēju sievu tikai bērēs.

– Ja Lilita bija patīkams cilvēks un ārsts nomira no šoka, nebrīnos, ka ļaudis grib tevi pakārt par viņas slepkavību.

Vīrietis nelikās ne zinis par šo apsūdzību.

– Cilvēku, kurš viņu nogalināja, sagaida ļaunāks liktenis par karātavām, – viņš nomurmināja. – Seko man un nerunā pretī!

Keja sekoja vīrietim un domāja, kā izkulties no ķezas. Viņa nevarēja atgriezties pie tēvoča, nevarēja doties pie citiem ģimenes draugiem un nedrīkstēja atgriezties mājās… Cik ilgi būs jābēguļo? Varbūt iesēsties kuģī, doties uz Skotiju un padzīvot pie tēva ģimenes? Cik ilgu laiku – pusgadu, gadu? Skots teica, ka Čārlstonas iedzīvotājiem “jānomierinās”, pēc tam viņš meklēs sievas patieso slepkavu. Cik daudz laika tas prasīs? Ja nu viņš pats bija slepkava? Tādā gadījumā viņš netiks attaisnots. Aleksandrs vienmēr būs bēglis, un tāds pats liktenis gaidīja arī Keju.

Viņa joprojām sekoja vīrietim, tomēr juta vilinājumu atgriezties Čārlstonā. Atcerēdamās vīrus uz ceļa, kuri meklēja Keju, zināja viņas vārdu un vietu, kur sievieti meklēt, viņa tomēr to nedarīja.

Keju iespaidoja arī skota teiktais par viņas ģimenes reakciju. Ja viņa atgrieztos Čārlstonā, dotos uz Tīsija māju un padotos, tad, bez šaubām, tiktu arestēta. Ģimenes locekļi būtu ārkārtīgi dusmīgi. Keja gara acīm redzēja, kā tēvs un četri brāļi ar šaujamieročiem izcīna ceļu līdz cietumam un viņu atbrīvo. Vai kāds no viņiem tiktu nogalināts?

Pār Kejas vaigiem sāka ritēt asaras, un viņa nepūlējās tās notraust. Viņa centās iztēloties kaut ko labu, bet prātā rosījās vienīgi domas par savu muļķīgo rīcību. Šajā ciemošanās reizē Keja pirmo reizi ceļoja vienatnē, bez kalpones un sulaiņa Kadija sabiedrības, un šādu atļauju viņai nācās izcīnīt ar lielām grūtībām.

“Bez mums tu iekulsies nepatikšanās,” apgalvoja Tallijs.

“Tu satiksi citus vīriešus, un jau esošajiem trim precību kandidātiem pievienosies jauni,” Ītans jautri piebilda.

Neits iedeva māsai sarakstu ar grāmatām, kas jāatved atpakaļ, un jautāja: “Vai tu būsi piesardzīga?”

Atvadas no Ādama bija visgrūtākās. Viņš noskūpstīja Keju uz pieres, paziņoja, ka uzticas viņai un zina, ka māsa ir pietiekami gudra, lai pieņemtu pareizos lēmumus jebkurā situācijā.

Keja palūkojās lejup un ieraudzīja, ka viena kāja bija atkailināta līdz celim. Viņa mēģināja to apsegt ar apmetni, tomēr tas neizdevās.

Viņas tēvs, izdzirdējis meitas lūgumu ceļot vienai, teica: “Nē.” Un viss. “Nē.”

Māte teica: “Neraizējies, es viņu pierunāšu!” Un viņai tas izdevās.

Tagad Keja bija pievīlusi viņus visus – izņemot Talliju, kurš uzskatīja māsu par niekkalbi.

– Ņem! – skots sacīja un sniedza netīru kabatlakatiņu. Keja svārstījās, tāpēc vīrietis piebilda: – Tavs deguns tāpat sasmērēs lakatu. Kāpēc tam jābūt tīram?

Kad Keja sāka atbildēt uz jautājumu, vīrietis nicīgi paslēja degunu gaisā un aizjāja tālāk.

Keja izšņauca degunu un turēja netīro auduma gabalu pirkstos, nezinādama, ko ar to iesākt.

– Nemet zemē, – skots brīdināja. – Mums sekos suņi.

To dzirdot, Keja izbīlī nometa auduma gabalu. Skots parāva pavadu un satvēra lakatiņu, pirms tas piezemējās.

– Es tev nepatīku, tomēr šajā ķezā esam iekūlušies kopā, – vīrietis dusmīgi atgādināja un ielika netīro lakatiņu seglu somā. Viņš turpināja maigākā balsī: – Piedod, meitenīt. Negribēju tevi iesaistīt, tomēr es nebūtu uzticējis meitenei…

– Ja vēlreiz teiksi “nebūtu uzticējis meitenei vīrieša darbu”, es pati tevi nodošu policijai.

Šķita, ka zem kuplās bārdas pavīdēja smaids.

– Nu, nu, meitenīt, – vīrietis teica, – nebozies. Ja mani noķers, varēsi noskatīties manu pakāršanu.

Viņš mudināja zirgu doties tālāk. Keja atbildēja:

– Vai mani pakārs tev blakus?

– Nē. Saki, ka es tevi nolaupīju. Viņi noticēs.

– Es tam ticu, – viņa nomurmināja un mudināja ķēvi sekot vīrietim.