Читать книгу Jasmīna smarža - Džūda Devero - Страница 5

– Vai tev tiešām viss būs labi? – Alekss jau trešo reizi jautāja Kejai.

– Tu esi vēl neciešamāks par tēvu, – viņa noteica, bet drosme bija tēlota. Patiesībā doma par palikšanu mežā vienai biedēja līdz nāvei. Viņa palūkojās uz vecajām, spokainajām drupām, kur Alekss bija uzklājis audekla pārsegu. Tā kā priekšā tas bija atverams, nekas viņu neaizsargātu no… no tā, kas slapstās starp kokiem. – Man nekas nekaitēs, – viņa sacīja. – Pagaidīšu šeit, līdz atgriezīsies.

– Tev ir pistole, un tu proti to izmantot, vai ne? – Viņš jau bija izšķiedis daudz laika, apliecinot, ka lāči nometnei, visticamāk, neuzbruks.

– Es diezgan labi šauju. – Keja paberzēja rokas, cenšoties sasildīties, un palūkojās uz debesīm. – Izskatās, ka drīz līs, tāpēc tev vajadzētu doties ceļā. – Viņai gribējās lūgties, lai Alekss viņu nepamet vienu, bet viņa labprātāk mirtu nekā to atzītu.

Aleksu šī tēlotā drosme neapmānīja. Viņš zināja, ka meitene baidās, turklāt pamatoti, jo viņus meklēja visi atlīdzības kārotāji tuvākajos trīs štatos. Tomēr viņam vajadzēja atrast ēdienu, un nebija iespējams iziet sabiedrībā abiem kopā. Pārāk daudzi meklēja vīrieti un sievieti, kas divatā ceļo zirgu mugurā.

– Paņemšu tavu ķēvi, – Alekss sacīja un uzlūkoja meiteni, lai redzētu, vai šī vēsts viņu satrieks. Skaistajā sejā pavīdēja izmisums, un viņš gandrīz atteicās no sava nodoma. Seglu somās bija maisi ar kaltētu pārtiku, bet tā būs nepieciešama vēlāk. Šobrīd abiem vajadzēja siltu ēdienu, un Alekss bija apņēmies to sagādāt, ja vien tas būs iespējams.

– Ej! – Keja sacīja un atkāpdamās tuvojās audekla pārsegam. – Neraizējies par mani. Es spēšu par sevi parūpēties.

Aleksam šķita, ka viņa tik tikko spēj paiet, bet viņš negrasījās to teikt. Māca bažas, ka meitene atkal uztver šo kā iespēju aizbēgt un dosies prom, tiklīdz viņš aizjās. Aleksam negribējās pat domāt, ko atlīdzības mednieki nodarītu jaunai meitenei, uzskatot viņu par noziedznieci.

Viņš negribīgi apsegloja ķēvi un, vēlreiz palūkojies atpakaļ, pameta Keju vienu mežā aiz izdegušās mājas drūpošajām ķieģeļu sienām.

Alekss traucās pa šauro taku starp kokiem un jau tūkstošo reizi klusībā nolādēja Tīsiju Konoru. Protams, viņš bija šim cilvēkam parādā dzīvību, bet galu galā Tīsijs bija vainojams tajā, ka viņam nākas sargāt un barot meiteni, kas neko neprot. Viņa atteicās pakļauties pavēlēm un devās, kur un kad vēlas. Ja Alekss kaut vai ierosināja kaut ko darīt, meitene viņu nosauca par nepateicīgu un smirdīgu cilvēku.

Sasniedzis ceļu, Alekss nespēja apvaldīt smaidu. Jāatzīst, meitene prata jāt, un viņš skaļi iesmējās, atceroties viņu zirga mugurā, matiem un apmetņiem plīvojot, kamēr mazo, bet spēcīgo augumu apkļāva balta, mirdzoša kleita.

Alekss nekavējoties apstājās un palūkojās apkārt, pārbaudot, vai kāds viņu dzirdējis, bet uz ceļa neviena cita nebija.

Patiesībā meitene bija patīkama ceļabiedre, un pēc pēdējiem mēnešiem viņam tas bija izmisīgi nepieciešams. Tiesas prāva bija izsmiekls. Zālē neviens, pat viņa advokāts, neuzskatīja Aleksu par nevainīgu. Katru dienu viņu vilka no cietuma uz tiesas zāli, un cilvēki šņāca, spļāva, pat meta akmeņus. Kad tika nolasīts spriedums, Alekss pats jau bija sācis apšaubīt savu nevainīgumu. Bet apgalvojums, ka viņš nezina, kas noticis, galu galā nebija īpaši pārliecinošs. Tīsijs vienīgais izrādīja labvēlību. Kad viņš atklāja savu plānu, Aleksu māca šaubas. Turpmākie notikumi, kad Tīsijs bēgšanas dienā salauza kāju, viens no abiem algotajiem palīgiem tika sašauts un otrs notverts, visu padarīja vēl sliktāku. Kad Alekss beidzot kājām nokļuva tikšanās vietā un tur viņu gaidīja skaista meitene mirdzošā balles tērpā, šķita, ka pienācis pasaules gals. Viņš bija pārliecināts, ka jau pēc dažām minūtēm būs miris un ierāvis kapā arī meiteni.

Kad viņa saprata Aleksa skotu izrunu, kas amerikāņiem parasti sagādāja grūtības, viņš izbijies atskārta ka šī ir Engusa Maktērna Hārkorta meita, Aleksa tuvākā drauga mīļotā māsa. Viņa bija uzticēta Aleksam, kurš pat sevi nespēja aizsargāt. Ja viņam pietiktu laika pārdomām, viņš noteikti labprātāk padotos gūstītājiem nekā apdraudētu meitenes dzīvību. Bet apkārt svilpa lodes, un viņiem atlika vienīgi bēgt.

Tomēr atklājās, ka meitene kalta no izturīgāka metāla, nekā šķita sākumā. Alekss redzēja, ka viņa ir pārbijusies, tomēr sakopo drosmi un mēģina pēc iespējas veiksmīgāk izkļūt no sarežģījumiem, kuros iepinusies.

Viņš pamudināja ķēvi uz priekšu. Tīsija kartē bija atzīmēta taverna, un viņš grasījās darīt visu nepieciešamo, lai sameklētu normālu ēdienu. Viņš jau vairākas nedēļas nebija baudījis neko siltu un juta, ka ribas izspiedušās. Alekss atkal pasmējās, atceroties, kā meitene viņu nodēvēja par vārguli… un večuku. Viņš pieskārās bārdai. Šobrīd tā bija nepieciešama, lai slēptu seju, ko redzējuši pārāk daudzi Čārlstonā un tuvākajā apkaimē. Bet šīs bārdas dēļ meitene uzskatīja, ka viņš ir vecāks par viņas dievināto brāli Ādamu.

Alekss pielieca galvu, jājot garām vaļējiem ratiem, kuros sēdēja vīrietis un sieviete, un atvieglots nopūtās; tie nepazina izbēgušo cietumnieku.

Turpinādams jāt, Alekss centās atcerēties, ko Neits viņam stāstījis par māsu, tomēr neko daudz neatminējās. Neitu interesēja mīklu minēšana, un viņi apmainījās vēstulēm par visu, kas viņiem šķita noslēpumains. Par mazo māsu Neits rakstīja tikai tad, kad viņa kaut kā izpelnījās sodu, un parasti tas nozīmēja kautiņu ar Artūru Talbotu Hārkortu jeb Talliju. Alekss bieži sasmīdināja tēvu, stāstot par Kejas un Tallija piedzīvojumiem.

“Izklausās, ka viņa ir līdzīga mātei,” Aleksa tēvs mēdza teikt. “Vai stāstīju, kā viņa šāva uz Engusu?” Alekss atbildēja apstiprinoši, bet lūdza pastāstīt vēlreiz. Pirmo reizi par šo notikumu viņiem pavēstīja Malkolms, Kejas vectēva brālis. Alekss kopā ar tēvu trīs reizes apciemoja Maktērnus, kad tie dzīvoja netālu no Glāzgovas. Viņš pazina visus sešus Kejas brālēnus, un tie visi bija vecāki, bagātāki un saņēmuši labāku izglītību nekā Alekss. Tikai tad, ja runa bija par zirgiem vai jebkuru citu dzīvnieku, Alekss kļuva par vadoni. Dereks, kurš bija vienpadsmit gadus vecāks, pirmais saskatīja Aleksa talantu. Malkolms bija kļuvis par Maktērnu klana muižnieku un kopā ar sievu Herietu adoptējis Dereku. Tas nozīmēja, ka viņš reiz būs muižnieks, un pārējie viņā ieklausījās. Viņš apgalvoja, ka Alekss apietas ar dzīvniekiem kā burvis un spēj panākt, lai tie dara itin visu. Kad Alekss par to uzrakstīja Neitam, draugs sāka viņu dēvēt par Merlinu un atsūtīja grāmatu par seno burvi. Iesauka pielipa, un turpmāk Neits vienmēr uzrunāja Aleksu kā Merlinu.

Alekss atgriezās tagadnē, ieraudzījis tālumā tavernu. Tā bija lielāka un daudz rosīgāka, nekā viņam gribētos. Alekss bija cerējis ieiet iekšā un pasūtīt ēdienu, bet viesu bija tik daudz, ka to vidū kāds noteikti jau dzirdējis ziņas no Čārlstonas. Ja Alekss būtu tīrs un labi ģērbies, slēpjot seju zem bārdas, droši vien izdotos palikt nepamanītam.

Bet šobrīd viņš izskatījās pēc aizbēguša cietumnieka.

– Nolādēts! – viņš noņurdēja un prātoja, vai tomēr nevajadzētu atgriezties pie Kejas. Vēl dažas dienas varētu pārtikt no kaltētas gaļas un augļiem. Jo tālāk uz dienvidiem viņi dotos, jo mazāka iespējamība, ka viņus kāds pazīs.

Tomēr vēders ierūcās, atgādinot, ka nepieciešama pārtika. Alekss nokāpa no zirga un ieveda to starp kokiem, no kurienes varēja vērot tavernā notiekošo. Virtuve bija ēkas tālākajā galā, un ārpusē pat bija nolikts liels katls. Blakus staigāja pavāri un miesnieki asiņainos priekšautos.

Divviru parādes durvis ik pa brīdim atvērās, kad cilvēki nāca un gāja. Alekss saprata, ka viņam nekādā gadījumā neizdosies iekļūt tavernā nepamanītam.

Viņam prātā iešāvās laba doma. Iekšā iet nevarēja, bet ja nu visi pārējie iznāktu ārā? Viņš pārbaudīja šaujampulvera krājumus, ko bija paņēmis līdzi. Ar to un dažiem čiekuriem varēs panākt vērā ņemamu troksni.

* * *

Keja skrēja pa taku, līdz skots nozuda skatienam. Pēc tam viņa atgriezās nemīlīgajā nometnē un apsēdās uz krituša koka stumbra. Rokā bija vīrieša atstātā pistole, un viņa sāka prātot, vai pulveris ir sauss. Ja tas būtu mitrs un viņa izšautu, pistole uzsprāgtu viņai sejā. Pat tad, ja paveiktos, paietu vismaz trīs minūtes, līdz viņa to pārlādētu. Un ja nu, lai tiktu pie pulvera, vispirms būtu jātiek garām uzbrucējam? Piemēram, ja viņai uzbruktu lācis un pirmā lode netrāpītu mērķī, kā viņa tiktu garām milzīgajam zvēram, lai paņemtu pulveri un pārlādētu pistoli?

Tomēr, ja Keja nenogalinātu lāci ar pirmo šāvienu, tas nogalinātu viņu, un tad pulveris vairs nebūtu svarīgs, jo viņa būtu mirusi.

Aiz muguras pārlūza zars. Keja pietrūkās kājās un notēmēja, bet vainīga izrādījās vāvere.

– Nomierinies! – Keja skaļi pavēlēja sev un pacēla skatienu, lai noskaidrotu, vai kāds viņu dzirdējis. Bija gaiša diena, bet biezajā mežā valdīja mijkrēslis.

Keja nebija pieradusi būt viena. Viņas mājās Virdžīnijā un pie radiem Skotijā vienmēr tuvumā bija kāds vīrietis. Uz brīdi aizvērusi acis, viņa vēlējās ieraudzīt kādu no brāļiem un brālēniem vai tēvu. – Pat Talliju, – viņa nočukstēja. Ja šobrīd uz ceļa parādītos Tallijs, Keja tā priecātos, ka smaidot paciestu zobgalības un ķircināšanu.

Viņa atvēra acis un atkal apsēdās uz stumbra. Neviens no daudzajiem viņas dzīves vīriešiem neuzradīsies, lai viņu glābtu, apskautu un pateiktu, ka viss būs labi. Un viņa nevarēs arī skriet pie mātes un atklāt visas savas bēdas. Ja Keja šobrīd vērstos pie kāda no saviem radiem, viņi varētu nokļūt cietumā, jo palīdzējuši aizbēgt slepkavam.

Meitenei acīs sariesās asaras, bet viņa tās notrausa un palūkojās uz seno taku. Vīrietis bija aizjājis pavisam nesen, tātad nevarēja cerēt, ka viņš drīz atgriezīsies.

Keja atkal pielēca kājās, dzirdot troksni aiz muguras, bet neko neredzēja, vismaz ne lāci, kas joņotu šurp, apņēmies notiesāt viņu un zirgu. Redzot, ka zirgs klusi mielojas ar zāli un neko nedzird, Keja nomierinājās un apsēdās.

Viņa labprāt iekurtu uguni, bet vīrietis bija to aizliedzis, baidoties, ka dūmus kāds pamanīs. Mežā bija auksti, drēgni un ļoti vientuļi; uguns dāvātu siltumu, gaismu un prieku, turklāt liesmojošie zari atbaidītu meža zvērus.

Keja atkal pavēlēja sev nomierināties, bet satraukums ik pa brīdim tomēr guva virsroku. Varbūt skots vairs neatgriezīsies. Bez apgrūtinājuma viņš varētu pārvietoties ātrāk un vienkāršāk. Keja nebija redzējusi tēvoča Tīsija karti, tāpēc nezināja, kur viņam jātiekas ar pētniekiem… un viņai tas galu galā neko nenozīmēja. Viņai jāpaliek kaut kur citur un jāgaida vai arī jāsūta kāds pie ģimenes, lai radi atbrauktu pie viņas.

Piecēlusies kājās, Keja iegāja zem vīrieša uzceltā audekla pārsega un prātoja, vai viņš to izveidojis kā nometni viņai vienai.

Keja ietinās Houpas lielajā apmetnī, pacēla kapuci un pievilka ceļgalus pie krūtīm. Gremdējoties vilnas skavās, viņa atcerējās pēdējo vakaru tēvoča Tīsija namā. Keja zināja, ka rīkojusies ļoti drosmīgi, bet viņu sadusmoja Houpas attieksme, it kā Keja būtu pārāk jauna un vieglprātīga, lai spētu izpildīt tik vienkāršu uzdevumu.

– Un viņai bija taisnība, – Keja skaļi atzina, apvaldot šņukstu. Vajadzēja domāt par kaut ko labu. Piemēram… piemēram… Houpas vēlmi pēc vīra. Par to varēja pasmieties. Houpa bija valdonīga, skaļa, reizēm arī nejauka un mēdza aizvainot cilvēkus. Tas, ka viņa vēl nav precējusies, nevienu nepārsteidza.

Varbūt Houpai vajadzētu apprecēties ar skotu. To nodomājusi, Keja nedaudz nomierinājās. Tā kā skots gribēja, lai sievietes viņam akli pakļautos, abi noteikti daudz strīdētos. Houpa pieprasītu, lai vīrs reizi gadā iet vannā, un viņš atcirstu, ka sievai jādara viss, ko viņš vēlas, kaut arī tas būtu bezjēdzīgi.

Keja skaļi iesmējās, apgūlās uz lapām klātās zemes un centās turpināt uzjautrinošo domu gaitu. Skots bija vecāks par Houpu, laikam ap četrdesmit, bet tas nekaitēs. Houpai bija gandrīz trīsdesmit, un viņai nevajadzētu būt pārāk izvēlīgai attiecībā uz līgavaiņiem.

Meitene pamazām nomierinājās un ieslīga spirdzinošā miegā.