Читать книгу Lavandas rīts - Džūda Devero - Страница 1

– Helēna? – jautāja balss klausulē. – Helēna Oldridža?

Ja kāds Helēnai būtu vaicājis, vai viņa pēc tik ilga laika pazīs Edilīnas Hārkortas balsi, viņa atbildētu noliedzoši. Tomēr viņa balsi pazina. Šo eleganto, patricieša cienīgo toni viņa bija dzirdējusi tikai dažas reizes, bet katra no tām izrādījās nozīmīga. Tā kā zvanītāja bija tik godājama, Helēna neaizrādīja, ka viņas uzvārds pēc laulībām ir Konora.

– Edi jaunkundze? Vai tā esat jūs?

– Tev ir izcila atmiņa.

Helēna labi atcerējās šo sievieti – garš, slaids augums, nevainojama stāja, katrs tumšais mats savā vietā. Viņa vienmēr nēsāja kvalitatīvu apģērbu, kas bija modē neatkarīgi no laika. Edi varētu būt ap deviņdesmit – tikpat, cik Helēnas tēvam Deividam.

– Man ir labi gēni, – Helēna atbildēja un uzreiz vēlējās, kaut nebūtu to pateikusi.

Viņas tēvs savulaik bija saderinājies ar Edi, bet apprecēja Helēnas māti Mēriju Alisi Velšu, un Edi to atklāja, kad atgriezās no Otrā pasaules kara. Šis skumjais notikums atstāja uz Edi jaunkundzi tik spēcīgu iespaidu, ka viņa atdeva lielo, seno namu – dzimtas īpašumu vairāku paaudžu garumā – savam nekam nederīgajam brālim, pameta pilsētu, kas bija nosaukta viņas priekšteces vārdā, un tā arī neapprecējās. Vēl tagad daži vecākie Edilīnas iemītnieki mēdza runāt par Lielo traģēdiju un joprojām izturējās vēsi pret Helēnas māti. Deivida un Mērijas Alises precību rezultātā Hārkortu dzimta, kuras dibinātāji bija uzcēluši šo pilsētu, aprāvās. Tā kā Edilīna Virdžīnijas pavalstī atradās tik tuvu koloniālajai Viljamsburgai, šis trieciens pilsētniekiem bija smags – dzimta izsīkusi, tātad vairs nebūs tiešo pēcteču cilvēkiem, kuri savulaik uzturējušies Džordža Vašingtona un Tomasa Džefersona sabiedrībā.

– Jā, tev ir labi gēni, – Edi jaunkundze bez vilcināšanās piekrita. – Un es vērtēju tavas spējas tik augstu, ka esmu nolēmusi lūgt tev palīdzību.

– Palīdzību? – Helēna piesardzīgi pārjautāja.

Visu mūžu viņa bija uzklausījusi stāstus par nesaskaņām un dusmām, kuras izraisīja Helēnas tēva izvēle. Par to apkārtējie sarunājās čukstus, tomēr Helēna bija zinātkārs cilvēks. Viņa sēdēja mauriņa malā, spēlējās ar lellēm un klausījās.

– Jā, dārgā, palīdzību, – Edi jaunkundze atbildēja audzinošā tonī, kas lika Helēnai nosarkt. – Es tev nelūgšu izcept simt cepumu baznīcas draudzes piknikam, par to vari neuztraukties.

– Es neuztraucos… – Helēna iesāka, bet aprāvās.

Viņa stāvēja pie virtuves izlietnes un skatījās, kā viņas vīrs Džeimss pie mājas pūlas salikt jauno putnu barotavu. To redzot, viņa jau tūkstošo reizi nodomāja, ka vīriešiem būtu jāaizliedz doties pensijā. Džeimss, bez šaubām, atgriezīsies mājā dusmīgs, un Helēnai būs jānoklausās runa par putnu barotavām. Savulaik viņš uzraudzīja vairākus simtus darbinieku dažādos štatos, bet tagad varēja izrīkot vienīgi sievu un pieaugušo dēlu. Helēna ne reizi vien bija devusies meklēt Ljūku un lūgusi iespēju pavadīt pēcpusdienu kopā ar viņu. Ljūks viņai ikreiz uzmeta uzjautrinātu skatienu un lika ravēt nezāles.

– Labi, – Helēna turpināja. – Kā varu jums palīdzēt?

Ar šo sievieti viņa nebija sarunājusies divdesmit gadu, bet tas nebija būtiski.

– Uzzināju, ka man atlicis dzīvot mazāk par gadu, un… – Edi jaunkundze iesāka un, tiklīdz Helēna ievilka elpu, turpināja: – Lūdzu, nežēlo mani. Es esmu gatava pamest šo pasauli, esmu te uzkavējusies pārāk ilgi. Tomēr fakts, ka atlicis vēl vesels gads, lika man saprast, kas vēl jāizdara.

To izdzirdējusi, Helēna pasmaidīja. Edi jaunkundze gan vairs nedzīvoja pilsētā, kas nosaukta viņas priekšteces vārdā, tomēr bija atstājusi uz to neizdzēšamu iespaidu. Iedzīvotājiem par to, ka pilsēta eksistē, bija jāpateicas tieši Edi jaunkundzei.

– Jūs esat daudz paveikusi Edilīnas labā. Jūs…

– Jā, dārgā, es zinu, ka esmu šo to apmaksājusi, rakstījusi vēstules un sacēlusi traci, kad kāds vēlējās atņemt mums mājas. To visu es paveicu, bet tas bija vienkārši. Tam pietika ar naudu un traci. Toties es neesmu izlabojusi dažas kļūdas, ko pieļāvu jaunībā.

Helēna ar grūtībām apspieda skaļu ņurdienu. “Aiziet,” viņa nodomāja. “Tagad sekos daudzreiz dzirdētais stāsts par to, kā mana māte Mērija Alise Otrā pasaules kara beigās atņēma Edi jaunkundzei mīļoto vīrieti. Nabaga Edi jaunkundze. Nolāpītā vecā Mērija Alise. Esmu to visu uzklausījusi neskaitāmas reizes.”

– Jā, es zinu…

– Nē, nē, – Edi jaunkundze atkal pārtrauca Helēnu. – Es nerunāju par to, ko tavi vecāki izdarīja senā pagātnē. Tas ir beidzies. Es runāju par tagadni, par šodienu. Pagātnes notikumi ir iespaidojuši tagadni.

Saraukusi pieri, Helēna novērsa skatienu no vīra, kurš spārdīja putnu barotavu, ko nekādi nebija iespējams nostādīt taisni.

– Jūs gribat teikt – ja mans tēvs būtu apprecējis jūs, daudziem dzīve būtu noritējusi citādi, – viņa nesteidzīgi teica.

– Iespējams, – Edi jaunkundze uzjautrināti atbildēja. – Kas tev ir zināms par tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada četrpadsmito novembri?

– Vai īsi pēc tam notika uzbrukums Pērlhārborai? – Helēna piesardzīgi jautāja.

– Tātad tavs bērnības paradums noklausīties svešas sarunas tomēr neko nav devis?

Helēna negribot iesmējās.

– Nē, nav gan devis. Edi, vai paskaidrosiet, par ko ir runa? Drīz vakariņās ieradīsies mans vīrs, tāpēc man nav daudz laika.

– Es gribu, lai tu atbrauc pie manis uz Floridu. Kā tev šķiet, vai spēsi tik ilgi izturēt bez vīra?

– Viņš ir pensijā. Es tikpat labi varētu pie jums ievākties uz dzīvi.

Edi jaunkundze īsi iesmējās.

– Labi, bet tu nedrīksti nevienam stāstīt, uz kurieni dodies un ko grasies satikt. Es gribu šo to ar tevi apspriest, un mums jāizlemj, kā tu paveiksi to, kas jāpaveic. Es, protams, visu apmaksāšu. Ja vien tevi tas interesē.

– Ceļojums par velti? Noslēpumu atklāšana? Mani tas ļoti interesē. Kā mēs to noorganizēsim?

– Es nosūtīšu visus ar ceļojumu saistītos dokumentus uz savu māju, kur tu varēsi tos saņemt. Kā klājas tavam glītajam dēlam?

Helēna vilcinājās. Vai teikt to pašu standarta frāzi, ko viņa teica visiem? Reti kurš pilnībā apzinājās, ko Ljūks pēdējo gadu laikā pārdzīvojis, bet Helēnai nez kāpēc šķita, ka Edi jaunkundze to saprot.

– Viņš pakāpeniski atgūstas. Lielāko daļu laika pavada, slēpjoties pilsētas dārzos un rokot bedres. Par savām problēmām viņš nevēlas runāt ne ar vienu, pat ne ar mani.

– Varbūt man izmainīt viņa dzīvi?

– Uz labo vai slikto pusi? – Helēna jautāja, bet vienlaikus sarosījās. Viņas vienīgais bērns, viņas dēls, mocījās, un viņa neprata palīdzēt.

– Uz labo pusi, – Edi jaunkundze atbildēja. – Ej un pabaro savu vīru. Nevienam nestāsti par šo sarunu. Rīt ap desmitiem biļetēm vajadzētu būt klāt, paņem tās no manas mājas un piezvani man. Kad ieradīsies šeit, es noorganizēšu kādu, kurš tevi lidostā satiks.

– Labi, – Helēna piekrita un dzirdēja, kā atveras ieejas durvis.

– Nolāpītā barotava! – Džeimss purpināja. – Vajadzētu aizrakstīt prokuroram sūdzību par to nekam nederīgo krāmu.

Helēna izvalbīja acis.

– Sarunāts, – viņa nočukstēja. – Man jābeidz.

Edi jaunkundze nolika telefona klausuli, brīdi sēdēja, uz to skatoties, paņēma abus kruķus un ar to palīdzību piecēlās no krēsla. Kājas sāpēja tik neizturami, ka Edi gribējās apgulties un nekad vairs necelties. Viņa grīļodamās piegāja pie lielās kastes, kas bija uzlikta uz klavieru krēsla, un domāja par tajā glabātajām fotogrāfijām un senajiem dzīvesstāstiem.

Viņa paņēma plānu, zaļu grāmatu – vidusskolas pēdējās klases gadagrāmatu. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit septītā gada izlaidums. Grāmatu atvērt nebija vajadzības, jo Edi tās saturu zināja no galvas un priecājās, ka pēdējo gadu laikā nav rādījusies Edilīnā. Viņai pietrūka šīs pilsētas, pietrūka koku un gadalaiku maiņas, bet redzēt draugu novecojušās sejas viņai nepatika… kur nu vēl redzēt viņu vārdus uz kapakmeņiem. Kas gan būtu domājis, ka pēdējie paliks viņa, Deivids un Mērija Alise? Un Prū, bet viņu varēja neņemt vērā. Gandrīz visi pārējie bija miruši, daži nesen, citi jau pirms krietna laika. Nabaga Sāra aizgāja… Edi nespēja atcerēties datumu, bet zināja, ka tas noticis sen.

Nolikusi grāmatu malā, viņa paskatījās uz kastīti, kur atradās visu šo cilvēku fotogrāfijas, tomēr to neatvēra. Edi jutās sliktāk nekā parasti un bija pārliecināta, ka ārsts kļūdās. Viņai atlicis mazāk par gadu, bet tas priecēja. Sāpes vecajās, rētainajās kājās pamazām pastiprinājās. Tikšana ārā no gultas sagādāja milzu grūtības. Dienās, kad viņai neizdevās piespiest sevi piecelties, nācās lūgt kaitinoši jautrajai medmāsiņai pienest klēpjdatoru, un Edi pavadīja visu dienu internetā. Tas bija brīnišķīgs izgudrojums! Un, pateicoties tam, viņa varēja atrast daudz noderīga.

Piemēram, Edi bija izdevies uzmeklēt informāciju par Deivida ģimeni un uzzināt, ka viņa vecākais brālis izdzīvojis karā. Pēc tam viņš izveidojis veiksmīgu uzņēmumu. Vairākas reizes Edi bija gribējies sazināties ar šo ģimeni, tomēr gaidāmās sāpes viņu atturēja. Turklāt viņi par Edi acīmredzot neko nezināja. Deivids tika nogalināts tikai dažas nedēļas pēc tam, kad viņi satikās.

Edi tuvojās virtuvei un domāja par Džoslinu. Kā parasti, ar domām par jauno sievieti pietika, lai viņas sāpes pieklustu un prāts nomierinātos.

Aleksandrs Makdauels, visu noslēpumu un sirdssāpju cēlonis, bija savedis Edi un jauno meiteni kopā.

– Viņas vecvecāki, Skovili, bija man ļoti, ļoti tuvi draugi, – Alekss teica no ilgstošas smēķēšanas aizsmakušā balsī. – Viņu skaistā meita Klēra tika sūtīta vislabākajās skolās. Pilngadības svētkos viņa saņēma vienpadsmit precību piedāvājumu, tomēr apprecējās tikai trīsdesmit triju gadu vecumā ar aktivitāšu kluba tehnisko darbinieku.

Edi jaunkundze savā mūžā bija pārāk daudz pārcietusi, lai izturētos vīzdegunīgi.

– Kāds cilvēks viņš bija?

– Pret Klēru izturējās labi. Viņš bija slinks un ar grūtībām lasīja, bet Klēru mīlēja. Viņiem piedzima meita Džoslina, un pēc dažiem gadiem skaistā Klēra gāja bojā.

Varbūt iedarbojās vārds “Klēra”, varbūt vainojams tas, ka tobrīd Edi atradās savas dzīves krustcelēs. Lielāko daļu laika pēc kara viņa bija pavadījusi, ceļojot kopā ar doktoru Breneru. Viņa dzimtas bagātības ļāva strādāt bez peļņas, tāpēc Breners ceļoja pa pasauli, sniedzot palīdzību visur, kur tā bija nepieciešama. Toreiz runāja, ka gadījumā, ja tiktu nomesta bumba, doktors Breners pieteiktu lidojumu vēl pirms tam, kad tā būtu paguvusi eksplodēt. Patiesībā viņa lidojumus pieteica Edi; viņa vienmēr bija kopā ar Breneru.

Breners un Edi vienlaikus devās pensijā. Vai viņai būtu jāpārceļas atpakaļ uz Edilīnu un jādzīvo lielajā namā kopā ar brāli, kas viņu nepanesami garlaikoja? Vai viņai būtu klusi un mierīgi jādzīvo no pensijas un uzkrājumiem un jāraksta autobiogrāfija, lai gan tas viņu garlaikoja vēl vairāk?

Kad Alekss Makdauels, kuru Edi pazina kopš bērnības, piedāvāja viņai vadīt labdarības fondus un pieskatīt Aleksa draugu mazmeitu, Edi piekrita.

– Es nezinu, kāds ir šis bērns, – Alekss teica toreiz, pirms daudziem gadiem. – Cik man zināms, prāta spējas viņa mantojusi no tēva. Pēc mātes nāves viņa dzīvoja kopā ar vecvecākiem. Kad viņi nomira, Džoslina – tāds ir meitenes vārds – nokļuva tēva aizbildniecībā.

– Viņš taču nedara meitenei pāri? – Edi jaunkundze aši pajautāja.

– Nē, es lūdzu detektīviem viņu novērot un neko tamlīdzīgu no viņiem neesmu dzirdējis, tomēr Džoslinas tēvs ir izmainījies.

– Izmainījies? Kādā veidā? – Edi asi vaicāja.

Alekss iesmējās.

– Sliktākā, nekā vari iztēloties. Viņš apprecēja sievieti, kurai ir identiskas dvīnes, un viņi kopā brauc ar motocikliem… Edi jaunkundze uz mirkli aizvēra acis. Prātā pazibēja vārds “Klēra” un motocikli.

– …Bokaratonā, – Alekss teica.

– Atvaino, es nedzirdēju visu.

– Man pieder māja tajā pašā kvartālā, kur dzīvo Džoslina kopā ar tēvu un “pabērniem”, kā viņa tos dēvē. Viens no manis nolīgtajiem detektīviem ar viņu par to runāja.

– Viņa sarunājās ar svešinieku? – Edi jaunkundze attrauca.

Alekss vēlreiz iesmējās.

– Tu nemaz neesi mainījusies. Vari būt droša, ka šī tikšanās tika veikli noorganizēta. Viņi satikās NASCAR sacīkstēs.

– Kur?

– Tici man, tev tas nepatiktu. Edi, es gribu zināt, vai tu būtu ar mieru dzīvot Bokaratonā. Tur tu atrastos trīs māju attālumā no Klēras meitas un viņu pieskatītu, vienlaikus strādājot manā labā.

Ja runa būtu par jebkuru citu cilvēku, Edi pret šo piedāvājumu būtu izturējusies piesardzīgi, tomēr Alekss bija sens un uzticams draugs.

– Labprāt, – viņa atbildēja. – Patiešām labprāt.

– Domāju, ka Floridas siltums nāktu par labu tavām kājām.

– Manām kājām visvairāk par labu nāktu nepārvākšanās uz Edilīnu, kur uz mani kā uz vecmeitu visi skatītos ar žēlumu.

– Tu un vecmeita? – Alekss iesaucās. – Manās acīs tu vienmēr būsi visskaistākā divdesmit trīs gadus vecā sieviete…

– Apklusti, citādi nosūdzēšu tevi Lizijai.

– Viņa tevi mīl tikpat stipri kā es, – Alekss attrauca. – Pasaki man savu adresi, un es tev nosūtīšu informāciju.

– Paldies, – Edi atbildēja. – Liels paldies.

– Nē, – Alekss teica. – Pateicību, kā vienmēr, esi pelnījusi tu. Ja nebūtu tevis…

– Zinu. Nodod visiem manus skūpstus, – Edi teica un nolika klausuli.

Pēc kāda laika Edi sejā parādījās plats smaids. Viņa no visas sirds ticēja uzskatam, ka, vienām iespējām izgaistot, parādās jaunas. Ar doktoru Breneru saistītās iespējas bija zudušas, bet nupat viņai dotas jaunas.

Tagad, pēc daudziem gadiem, Džoslina Mintone bija svarīgākais cilvēks Edi jaunkundzes dzīvē. Bērns, kura Edi pašai nebija, neizveidotās ģimenes esence.

Ikreiz, kad varēja aizbēgt no pienākumiem nelielajā augstskolā, kur viņu nostrādināja kā zirgu, bet maksāja maz, Džoslina iekāpa automašīnā un devās mājup. Pēc obligātā tēva un audžumātes apciemojuma viņa devās tieši uz Edi māju. Viņas vienmēr apskāvās un patiesi priecājās par satikšanos. Džoslina bija vienīgā, kuru nebiedēja Edi skarbā āriene. Viņa apskāva Edi tieši tāpat kā bērnībā.

– Manas dzīvības glābēja, – viņa mēdza teikti Edi. – Bez tevis es diez vai būtu pārdzīvojusi savu bērnību.

Edi apzinājās, ka Džoslina pārspīlē, – galu galā no grāmatu trūkuma neviens vēl nav nomiris. Tāpat cilvēki nemēdza mirt no tā, ka ir iesprostoti mājā kopā ar tēvu, audžumāti un divām audžumāsām, kas kravas automašīnu sacensības uzskatīja par izsmalcinātiem sabiedriskiem pasākumiem. Tomēr nāvei bija dažādas sejas.

Patiesībā Edi un Džoslinas satikšanās bija labākais, kas ar viņām jebkad noticis. Aleksa iegādātajā skaistajā namā Edi bija nodzīvojusi tikai četrus mēnešus, kad pirmo reizi ieraudzīja bērnu kopā ar viņas ģimeni. Viņu mājas bija Džoslinas vecvecāku īpašums, kas pēc meitenes mātes nāves tika atstāts viņai. Protams, Džoslinai novēlētā nelielā naudas summa ātri vien tika iztērēta.

Edi jaunkundze redzēja vecākus ādas apģērbā, viņu nedabiski garās dvīņu meitas, kas izrādījās tik minimāli apģērbtas, cik vien ar likumu atļauts, un aiz viņiem – Džoslinu. Parasti viņai rokā bija grāmata, gaišbrūnie mati nosedza seju, bet pirmajā tikšanās reizē Edi meitenes skatienā pamanīja gudrību. Džoslina nelikās tik skaista kā māte – Edi bija redzējusi viņas fotogrāfijas –, tomēr kaut kas meitenē šķita pievilcīgs. Varbūt stūrainais zods ar bedrīti. Tas Edi jaunkundzei atgādināja kādu citu stūrainu zodu, kura īpašnieku viņa savulaik mīlēja no visas sirds. Varbūt pievilcīgs bija fakts, ka bērns apzinās savu atšķirību no pārējiem ģimenes locekļiem.

Sākumā Edi jaunkundze noorganizēja sev divas iespējas aprunāties ar meiteni. Pirmā reize bija bibliotēkā, kur viņas pusstundu apsprieda “Nārnijas hronikas” un šķiroties nosauca savus vārdus. Otrajā reizē Edi jaunkundze nolēma doties pastaigā gar meitenes māju. Džoslina uz divriteņa riņķoja ap namu.

– Kad es biju maza, mēs spēlējām “klasītes”, – Edi jaunkundze ierunājās.

– Kas tas ir?

– Ja iedosi man krītu, es parādīšu.

Edi jaunkundze gaidīja ārpusē, kamēr Džoslina iegāja mājā un atrada krītu. Tolaik Edi jaunkundzei pietika ar vienu spieķi, lai staigātu. Tomēr daudzie gadi, kas pavadīti stāvus, rūpējoties par doktora Brenera komandu, bija traumējuši kāju muskuļus, un Edi apzinājās, ka drīz vien viņai būs nepieciešami divi kruķi, tad rollators, un tad… par to viņa domāja nelabprāt.

Sajutusi, ka viņu kāds vēro, Edi pagriezās un ieraudzīja Džoslinas tēvu. Viņam mugurā bija kaut kas līdzīgs apakškreklam, kādus viņas paaudzes vīrieši parasti valkāja zem virsapģērba. Vīrieša ķermeni klāja tetovējumi, un izskatījās, ka viņš nav skuvies jau dienām ilgi. Viņš remontēja zilu motociklu un nemitīgi grieza tā rokturi, lai rūkoņa būtu skaļāka. Kaimiņi bija pārstājuši sūdzēties, bet ne jau tāpēc, ka Džoslinas tēvam piederēja īpašums tajā kvartālā. Ja tas būtu viss, viņš jau sen būtu no turienes padzīts. Tomēr Gerijs Mintons bija lielisks palīgs saimniecības darbos – viņš ieradās nakts vidū, ja bija pārplūdusi tualete, viņš izvilka bērnu no baseina un uzkāpa kokā, lai noceltu no tā pārbiedētu puisēnu. Visā visumā ar dažu motociklu radīto troksni kaimiņiem nebija grūti samierināties.

Tomēr šis vīrietis vēroja Edi jaunkundzi tik uzmanīgi, it kā censtos viņu novērtēt un noskaidrot, vai viņa meitai būtu vēlams ar šo sievieti kontaktēties. Edi aizgriezās. Drīzāk vietā būtu jautājums, vai šim bērnam ir vēlams kontaktēties ar tēvu.

Drīz vien Džoslina atgriezās ar krītu, un Edi jaunkundze ierādīja, kā uzzīmēt “klasīšu” shēmu uz asfalta, mest akmentiņu un sekot tam, lecot uz vienas kājas. Džoslinai spēle ļoti patika.

Pēc vairākām dienām Edi nejutās izbrīnīta, kad atvēra mājas durvis un ieraudzīja vājo, plāni ģērbto gaišmataino meitenīti, kura sēdēja uz viņas lieveņa pakāpieniem un raudāja.

– Atvaino! – meitene iesaucās un pielēca kājās. – Es negribēju… – Šķita, ka viņa nezina, ko teikt.

Mežrozīšu krūmā Edi ieraudzīja rēgojamies plastmasas čemodāna stūri un nosprieda, ka meitene nolēmusi aizbēgt no mājām.

Pirmajā dienā Edi ar nolūku turēja bērnu savā mājā gandrīz trīs stundas. Viņas runāja par grāmatām un zinātnisko darbu, ko Džoslina veica skolā. Edi mērķis bija dot viņas tēvam rūgtu mācību – panākt, lai tēvs uztraucas. Viņam būtu jāvelta vairāk uzmanības tam, kur atrodas bērns.

Pavadot Džoslinu atpakaļ uz mājām, Edi plānoja nolasīt atvieglotajiem vecākiem lekciju. Tomēr, Edi par pārsteigumu, meitenes tēvs un audžumāte nebija pat pamanījuši viņas pazušanu. Vēl ļaunāk – to uzzinājuši, viņi nešķita ne noraizējušies, ne izbrīnīti. Viņuprāt, Džoslina var darīt visu, ko vēlas, un viņiem nebija ne jausmas, ko meitene īsti grib.

Tovakar Edi piezvanīja Aleksam un pastāstīja, ka situācija ir vēl ļaunāka, nekā viņš bija domājis.

– Viņa ir ārkārtīgi gudra, viņai patīk mācības un kultūra. Tev vajadzēja redzēt viņas sejas izteiksmi, kad es atskaņoju Vivaldi darbus! Rodas tāds iespaids, ka ciema muļķu vidū dzīvo Šekspīrs. Vai es tev stāstīju par viņas atbaidošajām audžumāsām?

– Jā, – Alekss atbildēja, – bet pastāsti vēlreiz.

Nākamajā nedēļas nogalē piepildījās Edi cerības – uz gājēju celiņa pretī viņas mājai uzradās Džoslina un mēģināja izlikties, ka tur atrodas tikai nejaušības dēļ. Edi ieaicināja meiteni pie sevis, piezvanīja viņas tēvam un painteresējās, vai meitene drīkst palīdzēt Edi darbā. Fakts, ka tēvs nepainteresējās par darba saturu un laiku, ko meitenei nāksies svešajā mājā pavadīt, tikai pasliktināja viņa tēlu Edi acīs.

– Jā, – Gerijs Mintons teica, – esmu dzirdējis par tevi un zinu, kur tu dzīvo. Protams, Džosija var tur palikt. Viņai pilnīgi pietiks ar vietu, kur ir daudz grāmatu. Viņa ir tieši tāda kā mamma.

– Tātad viņa var palikt pie manis visu pēcpusdienu? – Edi pārjautāja vēl stingrākā tonī nekā parasti. Viņa pūlējās noslēpt pieaugošo nepatiku pret šo cilvēku.

– Protams, lai viņa paliek. Mēs iesim uz sacensībām, tāpēc mājās būsim vēlu. Klau, ja gribi paturēt viņu pie sevis pa nakti, mēs neiebilstam. Varu derēt, ka Džosijai tas patiktu.

– Iespējams, ka tieši to es arī darīšu, – Edi atbildēja un nolika klausuli.

Džoslina pavadīja nakti pie Edi. Viņas guva tik daudz prieka no kopā pavadītā laika, ka bērns nedevās mājās līdz pat svētdienas vakaram. Saposusies ceļam, viņa pagriezās, pieskrēja pie Edi un aplika rokas viņai ap vidukli.

– Tu esi jaukākais, gudrākais un brīnišķīgākais cilvēks, kādu es jebkad esmu satikusi.

Edi mēģināja saglabāt mieru, tomēr atbildēja meitenes apskāvienam.

Pēc tam Džoslina Edi mājās pavadīja visas nedēļas nogales un lielāko daļu brīvdienu. Viņas bija divi vientuļi cilvēki, kuri ir viens otram nepieciešami un neizsakāmi priecājas par to, ka ir satikušies. Abas uzsāka kopīgu dzīvi: sestdienās devās izbraucienos, svētdienās uz baznīcu un veltīja laiku mierīgai pasēdēšanai dārzā.

Kaut arī sākotnēji Edi jaunkundzei bija radies iespaids, ka Džoslinas tēvam meita nerūp, ar laiku kļuva skaidrs, ka viņš mīl meiteni tikpat stipri kā savulaik viņas māti un vēlas, lai Džoslina ir laimīga.

– Es nevaru dot Džosijai to, ko viņa būtu ieguvusi no mātes, ja Klēra joprojām būtu dzīva, – viņš skaidroja Edi, – bet varbūt to vari izdarīt tu. Džosija drīkst iet pie tevis, kad vien vēlas; ja tev vajadzīga kāda palīdzība, padod tik ziņu. – Gerijs paskatījās uz savu sievu un audžumeitām, kuras viņu gaidīja automašīnā. – Viņas ir tādas pašas kā es, un mēs saderam kopā, bet Džosija ir… citādāka.

Edi zināja, ko nozīmē būt citādam. Džoslina savās mājās jutās tikpat neiederīga, kā sava mūža laikā vairākkārt bija jutusies Edi.

Kopā ar Džoslinu pavadītie gadi bija laimīgākais laiks Edi dzīvē. Apmācīt jaunu prātu un iepazīstināt viņu ar pasauli bija brīnišķīgi. Kad Džoslinas ģimene devās uz “Disneja pasauli”, Edi meiteni paņēma līdzi uz Metropolitēna operu Ņujorkā. Viņas audžumāsas valkāja īsus šortus, lai izrādītu garās kājas, bet Džoslina deva priekšroku Edi pērļu kaklarotai un vilnas jaciņai.

Tā gada vasarā, kad Džoslinai apritēja sešpadsmit, viņa kopā ar Edi jaunkundzi apceļoja Londonu, Parīzi un Romu. Ceļojums Edi bija grūts, jo slimās kājas un vecums laupīja enerģiju. Bet Džoslina šo laiku pavadīja, klejojot pa pilsētām un uzņemot fotogrāfijas. Vakaros viņas dalījās iespaidos.

Londonā Edi iepazīstināja Džoslinu ar vietu, kurā satika Deividu – vīrieti, kuru viņa bija iemīlējusi un zaudējusi. Deivida uzvārdu Edi jaunkundze nepieminēja.

– Manā dzīvē ir bijis tikai viens vīrietis, un tas bija viņš, – Edi teica, skatoties uz lielo balta marmora celtni, kurā viņi reiz satikušies.

Džoslina šo stāstu bija uzklausījusi vairākas reizes, tomēr viņai tas nekad neapnika. “Vienīgā mīlestība”. “Mūžīgā mīlestība”. “Nebeidzamā mīlestība”. Šos apzīmējumus viņa dzirdēja neskaitāmas reizes.

– Ceri uz to, – Edi jaunkundze pamācīja. – Gaidi brīdi, kad tavā dzīvē ienāks tāda mīlestība.

Un Džoslina viņai ikreiz piekrita. Vienīgā, īstā mīlestība. Papildus kopīgi pavadītajam laikam Džoslina nereti palīdzēja Edi jaunkundzei labdarības pasākumos. Džosija izpētīja labdarības objektus un reizēm pat devās tos aplūkot. Trīs reizes viņa atklāja krāpšanu un, pateicoties tam, izveidoja draudzīgas attiecības ar vairākiem vietējā policijas iecirkņa darbiniekiem.

Edi jaunkundze meitenei tā arī neatklāja faktu, ka visa labdarībai ziedotā nauda nepieder viņai. Viņi rūpīgi slēpa to, ka visus līdzekļus nodrošina Aleksandrs Makdauels no Edilīnas pilsētas Virdžīnijas pavalstī. Visu draudzības gadu gaitā viņa un pilsētas vārds ne reizi netika pieminēts.

Kad Džoslina sāka apmeklēt nelielu augstskolu netālu no dzīvesvietas, Edi jutās pazudusi. Sākumā Džoslina bija tik ļoti aizņemta ar nedēļas nogalēs darāmo darbu un mācībām, ka neatrada pat laiku piezvanīt Edi jaunkundzei. Viņas bieži apmainījās ar elektroniskā pasta vēstulēm un īsziņām – Edi jaunkundze dievināja modernās tehnoloģijas. Tomēr tās nebija agrākās attiecības.

Pēc pusgada, ko Džoslina pavadīja augstskolā, Edi jaunkundze sāka maksāt par mācībām, lai Džoslinai nebūtu jāpavada viss laiks skolā. Tas tika darīts bez viņas tēva un audžumāsu ziņas. Edi šķita, ka tēvam nebūtu iebildumu, tomēr viņa nevēlējās riskēt. Jo sevišķi Edi nevēlējās pieļaut, ka arī audžumāsas sāk interesēties par viņas naudu. Ļaudis bieži runāja par meiteņu skaistumu, tomēr Edi viņas nešķita pievilcīgas. Viņas vairākas reizes bija ieradušās Edi mājā brīdī, kad Džoslinas tur nebija, un izpētījušas visu tā, it kā censtos noskaidrot mājas vērtību. Edi necieta meitenes tikpat stipri, cik stipri mīlēja Džoslinu.

Džoslina absolvēja augstskolu, ieguva grādu angļu literatūrā un atrada pasniedzēja palīga pusslodzes darbu tajā pašā iestādē. Pateicoties Edi draugam, viņa sāka palīdzēt rakstniekiem izpētīt biogrāfiskus faktus, kurus tie vēlējās aprakstīt. Džosijai lieliski padevās abi darbi un sevišķi patika pavadīt laiku bibliotēkās, rokoties pa seniem dokumentiem.

Sapratusi, ka sāpes krūtīs rada kaut kas cits, nevis vecums, Edi jaunkundze sāka domāt par Džoslinas nākotni. Ja Edi novēlētu visu savus īpašumus Džoslinai, kā bija plānojusi, audžumāsas pavisam noteikti darītu visu iespējamo, lai atņemtu viņai mantojumu.

Edi vēlējās atstāt Džoslinai daudz vairāk par laicīgu īpašumu. Viņa vēlējās nodrošināt Džoslinas nākotni. Nē, patiesībā viņa gribēja nodrošināt Džoslinai ģimeni. Meitene lielāko dzīves daļu bija pavadījusi kopā ar gados veciem cilvēkiem – sākumā tie bija viņas vecvecāki, pēc tam Edi. Paturot prātā visu, kas par meiteni zināms, Edi bija veltījusi daudz laika un darba, lai izdomātu, kā nodrošināt Džoslinai visu nepieciešamo.

Tagad Edi aizvēra grāmatu un lēnām iegāja virtuvē. Kādas šausmas medmāsiņa atstājusi vakariņām? Droši vien kaut ko, kam nosaukumā iekļauts vārds “tako”. Izdzirdējusi piegādes automašīnu, kas apstājās pie mājas, lai savāktu Helēnai paredzēto paciņu, Edi pasmaidīja.

Edi atvēra ledusskapi un domāja par brīdi, kad Džoslina uzzinās par… nu, ne gluži meliem, bet diezgan daudzu faktu noklusēšanu. Tā kā Džoslinai patika izprašņāt Edi par viņas ilgo dzīvi, izlaist gadus un noklusēt patiesību nebija viegli, bet viņai tas izdevās. “Labi, ka patiesības atklāšanas brīdi es nepiedzīvošu.”

Izņēmusi no ledusskapja lielo salātu bļodu, Edi nolika to uz galda. Džoslina būs neapmierināta, kad uzzinās dažas lietas, bet Edi ticēja, ka viņa meklēs un atradīs atbildes uz visiem jautājumiem.

Vecā sieviete pasmaidīja, domājot par to, kā no viņas izstrādātā Džoslinas dzīves plāna bija izslēgtas nedabiski garās un kārnās audžumāsas, kas staigāja apkārt gandrīz kailas. Fakts, ka šīs meitenes kļuvušas “slavenas” – tas bija apzīmējums, ko Edi jaunkundze nicināja, – par mūsdienu pasauli pateica gana daudz.

Džoslina domāja, ka Edi to neapzinās, bet jauniete bija upurējusi daudz, lai varētu aprūpēt vecu sievieti, un Edi vēlējās viņai atmaksāt ar to pašu. Edi gribēja pavēstīt Džoslinai patiesību. Tomēr viņa negrasījās visu vienkārši izstāstīt; viņa vēlējās, lai Džoslina meklē un aizrokas līdz patiesībai, un tas meitenei padevās ļoti labi.

– Un, lūdzu, piedod man, – Edi nočukstēja. Uz piedošanu par to, ka ilgu laiku glabāti tik daudzi noslēpumi, viņa cerēja visvairāk. – Es devu solījumu, zvērestu, – viņa čukstēja, – un es no tā neatkāpos.

Domās Edi sāka sacerēt vēstuli, ko pievienot testamentam.