Читать книгу Lavandas rīts - Džūda Devero - Страница 4

Ljūks noraudzījās, kā viņa – jaunā Edilīnas muižas īpašniece – iznāk no mājas un dodas pāri pagalmam, lai apsēstos blakus Sārai. Viņš saprata, kāpēc sieviete tā rīkojas. Sāra pievilka cilvēkus kā magnēts, un tā bija jau kopš bērnības. Sāra vienmēr rūpējās par citiem un vienmēr atrada laiku, lai kādu uzklausītu. Ljūks labi zināja, ka sievietes lūdza Sārai salabot kleitas arī tādēļ, lai varētu ar viņu parunāt.

Iepriekšējā gada vasarā Ljūks kopā ar brālēniem un māsīcu – Čārliju, Remu un Sāru – ēda vakariņas Viljamsburgā, un Čārlijs ieteica Sārai izlikt pie mājas izkārtni un iekasēt naudu par visām tām stundām, ko viņa pavada, uzklausot cilvēku bēdu stāstus.

– Skolas gadi bija neciešami, – viņa toreiz teica.

– Kāds tam sakars ar skolu? – Rems iesaucās. – Vienkārši izliec izkārtni. Ljūks to izgrebs, nokrāsos vai kā citādi izrotās.

– Un tu sastādīsi līgumu un izspiedīsi no Sāras vairāk naudas, nekā viņa gada laikā nopelnīs, – Ljūks atcirta.

– Ja jūs abi šovakar plēsīsieties, es iešu projām, – Sāra viņus brīdināja. – Es gribu mierā un klusumā paēst vakariņas, nevis redzēt tēviņu sacensības. – Kad visi trīs vīrieši apklusa un izskatījās, ka viņi klusēs arī turpmāk, Sāra papurināja galvu. – Labi, dariet, kā gribat. Saplosiet viens otru gabalos, ja vēlaties. Čārlij, pasūti man vēl vienu tādu pašu dzērienu!

– Esi pārliecināta? – Čārlijs jautāja. – Tu taču nepanes alkoholu.

– Tādā gadījumā vienam no jums nāksies pieturēt manus matus, kamēr vemšu, un citam būs jāaiznes mani līdz mašīnai. Ljūks izvilka no kabatas monētu un pievērsās Remzijam. – Ja uzkritīs cipars, es pieturēšu matus. Ja uzkritīs ģerbonis, tu viņu nesīsi. Viņa ir kļuvusi pārāk smaga, lai es spētu viņu panest.

– Jūs abi esat pretīgi, – Sāra caur smiekliem atcirta.

Tagad Ljūks asināja pļaujmašīnas asmeņus uz galodas un lūkojās ārā pa nelielo apaļo logu ķieģeļu sienā. Viņš atradās vietā, kas agrāk kalpoja par stalli, bet nu lielākoties bija sabrukusi. Kad muižā dzīvoja vecais Bērtrands, tā tika uzturēta kārtībā atbilstoši Edi jaunkundzes instrukcijām, bet citas ēkas bija pamestas likteņa varā.

– Vai tu līgumā neiekļāvi ārpus muižas esošo ēku uzturēšanu? – Ljūks jautāja Remzijam. – Tu parūpējies tikai par māju, nevis par tās apkārtni?

– Vai tu centies apgalvot, ka es sastādīju tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestā gada līgumu?

– Nu labi, tad to izdarīja tavs tētis.

– Viņam tobrīd bija viens gads.

– Lai kā arī būtu, tavs pienākums ir rūpēties par šo vietu, – Ljūks apgalvoja, kad bija atgriezies Edilīnā un ieraudzījis, kādā stāvoklī ir muižas apkārtne.

– Varbūt tev vajadzēja šeit palikt un uzraudzīt muižu, – Remzijs atcirta. – Varbūt tev nevajadzēja aizmukt uz otru pasaules galu un izdarīt tur kaut ko tik briesmīgu, ka tagad pats esi neapmierināts.

Ljūks pavēra muti, lai atbildētu, bet aprāvās.

– Ej projām. Ej uz savu birojiņu, un es par visu parūpēšos.

Jau vairāku mēnešu garumā Ljūks atjaunoja apkārtnes namus. Viņš pārbūvēja tikai daļu no staļļiem, toties izmantoja materiālus no muižas uzcelšanas laika. Izcēla no zemes vecus ķieģeļus un pat atraka aku, kas bija aizbērta ar apdedzinātiem, rokām gatavotiem ķieģeļiem no laika, kad Edilīnas muiža bija plantāciju centrs.

Atjaunošana prasīja grūtu fizisku darbu, un tobrīd Ljūkam tieši to arī vajadzēja, tāpat kā iespēju darboties vienatnē. Muižā neviens nedzīvoja, jo Bērtrands bija miris. Reizi dienā ieradās apkopēja, bet viņa bija tik veca, ka ar grūtībām spēja uzkāpt pa kāpnēm. Ieraudzījis, kā viņa nevarīgi klibo pa māju, Ljūks pārņēma mājas apkopšanu savās rokās. Viņš atnesa apkopējai lielu, mīkstu krēslu un radioaparātu un nosēdināja viņu dzīvojamā istabā. Remzijs – par Edi jaunkundzes īpašumu atbildīgais jurists – draudēja rakstīt Edi jaunkundzei vēstuli un ierosināt izlikt apkopēju no mājas. Tomēr tie nebija nopietni draudi. Remzijs un Ljūks zināja, ka vecās sievietes ģimenei nepieciešama nauda, tāpēc viņa tika paturēta amatā, bet visus viņas pienākumus pildīja Ljūks. Kad tika atvestas mēbeles, Ljūks uzraudzīja to izvietošanu. Ar vienu sestdienu, brālēniem, alu un picu pietika, lai uznestu pa kāpnēm lielāko daļu mēbeļu.

Būtībā, ja neņem vērā īrniekus, pēdējo pāris gadu laikā muižā saimniekoja Ljūks. Viņš atjaunoja jumtu un izvilka no sienas mirušu balodi. Viņš pārmūrēja arī zibens nopostītu skursteņa augšējo daļu.

Uzzinājis, ka Edi jaunkundze ir mirusi un atstājusi muižu kādai sievietei, kas to pat ne reizi nav redzējusi, Ljūks izjuta vēlmi muižu nodedzināt. Tas būtu labāk, nekā atdot to kādam, kas nespētu šo namu novērtēt.

– Varbūt viņa ir vēsturniece, – Remzijs iebilda. – Vai arhitekte, vai pat celtniecības darbu vadītāja. Mēs par viņu neko nezinām.

Ljūkam nepatika dzirdēt, ka brālēns aizstāv šo nepazīstamo sievieti, kuras rokās nonākusi ēka, ko daudzi uzskatīja par Edilīnas dvēseli. Visu savu dzīvi Ljūks bija uzklausījis runas, ka pēc Edilīnas muižas iznīcināšanas pilsēta pastāvētu ne ilgāk kā nedēļu.

Tomēr Remzijs bija tik lielā sajūsmā par jauno īpašuma mantinieci, ka Ljūkam radās nelāgas aizdomas. Kādu dienu pēc darba viņš apciemoja Tesu. Viņa atvēra durvis, bet neaicināja Ljūku iekšā.

– Kas notiek ar viņu un jauno muižas īpašnieci? – Ljūks ķērās tieši pie lietas. Nebija nepieciešams paskaidrot, kas ir “viņš”.

Tesa mīlēja runāt īsi.

– Edilīna Hārkorta nosūtīja viņam mantinieces fotogrāfiju. Viņa tajā redzama divdaļīgā peldkostīmā.

Ljūkam uzreiz viss tapa skaidrs. Pazīstot brālēnu, viņš secināja, ka Rems plāno šo sievieti aplidot. Viņš mīlēja Edilīnas muižu gandrīz tikpat stipri kā Ljūks.

– Skaidrs, – Ljūks atbildēja.

Tesa pakāpās malā un pavēra stikla durvis plašāk.

– Vai gribi alu?

– Labprāt.

Tagad mantiniece bija klāt, un Ljūks vēroja, kā viņa sēž un sarunājas ar Sāru. Viņa bija glīta, bet ne brīnumskaista, nedaudz garāka par vidusmēru. Mati izskatījās kā jau parasti vasarā – saulē pabalējušā brūnā krāsā –, un Ljūks prātoja, vai tie ir dabiski, vai arī pieredzējuši neskaitāmas stundas frizētavā.

Sieviete bija ģērbusies tikpat vecmodīgi kā Sāra, un tas Ljūku uzjautrināja. Sārai patika valkāt kleitas ar garām piedurknēm pat vasaras karstumā. Viņa zināja, ka tieši tādas kleitas viņai piestāv. Sāra bija skaista un trausla kā zieds, un spilgti sarkanos krekliņos un džinsos viņa izskatītos savādi.

Ljūks nodomāja, ka derētu uzņemt abu sieviešu fotogrāfiju. Vienā pusē sēdēja Sāra savā izsmalcinātajā kleitā, ar šuvekli klēpī, un viņai pretī atradās šī nepazīstamā sieviete, kuras apģērbs atgādināja par “Alisi Brīnumzemē”. Lente matos bija sevišķi spilgts aksesuārs.

“Kārtīga un dievbijīga,” viņš nodomāja. Lūk, kādam cilvēkam Edi jaunkundze bija atstājusi namu. Sievietei, kura pakāpeniski tuvojās vecmeitas statusam un mājai droši vien veltīs visu savu dzīvi. Viņa, bez šaubām, daudz laika atvēlēs noteiktam vēstures periodam atbilstošu mēbeļu meklēšanai un pāris mēnešos padarīs Edilīnas muižu par muzeju.

Ar dažām minūtēm pietika, lai Ljūkam rastos viedoklis par šo sievieti. Ja māte to ļautu, viņš paziņotu, ka pamet savu darbu. “Lai Remzijs viņu ņem,” Ljūks nodomāja. “Lai viņš apstaro šo sievieti ar savu šarmu un liek sevī iemīlēties.” Protams, Rems rīkosies tāpat kā parasti – pēc kāda laika atradīs viņā kādu nenozīmīgu trūkumu un viņu pametīs. Tas varētu beigties nelāgi – mantiniece varbūt jutīsies tik nomākta, ka izliks muižu pārdošanā.

“Jā gan,” Ljūks nodomāja un pasmaidīja. “Varbūt viņa muižu pārdos.”

Tomēr prātā askanēja mātes vārdi, tāpēc viņš palika uz vietas – stallī – un vēroja Sāru un jauno muižas īpašnieci.

Tas, ka ir noticis kaut kas ārkārtējs, Ljūkam kļuva skaidrs brīdī, kad sešos no rīta pie viņa durvīm pieklauvēja māte ar melleņu pankūku šķīvi rokās. Ljūks pasmaidīja.

– Ko tētis tādu nostrādājis, ka tu atnesi man viņam paredzētās brokastis?

Ljūka tēvs pirms gada bija devies pensijā un kopš tā brīža ar savu nepanesamo uzvedību mājās bija novedis sievu līdz ārprātam.

– Neko. Es pierunāju viņu doties uz traktoru sacensībām.

– Vienu pašu?

– Ja nu viņš kaut ko jautā, saki, ka es ciešu no visbriesmīgākajām galvassāpēm pasaulē. Pietiek par mani. Šodien ierodas Edi jaunkundzes meitene, un es gribu, lai tu apsoli, ka būsi jauks pret viņu. – Runājot māte uzsildīja pankūkas un tīrīja Lūka virtuvi.

Ljūks ievaidējās.

– Kas man šoreiz jādara? Jāved viņa vakariņās? Jāparāda viņai pilsētas glītākās ainavas? Ūdens parka apmeklējumam ir par agru, tātad man viņa jāaizved uz kādu koncertu?

– Es gribu, lai tu liec viņu mierā. Viņa pieder Remzijam. – Tiklīdz Ljūks iepleta acis, Helēna brīdināja: – Nekā nebija! Tu nedrīksti to uztvert kā sacensību. Abi jau parunājās, un viņai Rems patika. – Helēna nolika dēlam priekšā pankūkas.

– Viņš netērē laiku velti, tas gan tiesa. Dzirdēju, ka lietā ir iesaistīta fotogrāfija, kurā šī sieviete redzama divdaļīgā peldkostīmā un kuru Rems redzēja pirms sarunas ar viņu.

– Tādi ir vīrieši, – Helēna nicīgi noteica.

– Ak tā? – Ljūks atbildēja ar pilnu muti.

– Vai tu mani saprati? Esi jauks un turies no viņas pa gabalu. Esi dārznieks un nekas vairāk.

– Ja nu viņa iepatiksies man? – Ljūks centās sev iestāstīt, ka ir pieaudzis vīrietis un ka tas nav nekas šausmīgs, ja viņa miesīgā māte strīdoties ir brālēna pusē, tomēr viņš jutās nodots.

– Neiepatiksies. Viņu audzināja Edi jaunkundze. Tas nozīmē, ka viņai patīk vīrieši uzvalkos, nevis… – Māte uzmeta skatienu viņa saplēstajiem džinsiem un netīrajam T kreklam. – Skaidrs?

– Protams, – Ljūks atbildēja. Problēmas ar sievietēm viņam tik tiešām nebija vajadzīgas. – Lai Remzijs viņu ņem. Lai viņi kopā ievācas Edilīnas muižā un uzaudzina pusduci bērnu. Kāda man gar to daļa?

Tomēr tagad Ljūks vēroja Sāru un to sievieti… kāds bija viņas vārds? Džoslina. Vecmodīgais vārds viņai piestāvēja. Vērojot abas sievietes, Ljūka viedoklis par atbraucēju pamazām mainījās. Viņa smējās bieži un bez piepūles. Un viņa teica kaut ko tādu, kas Sāru interesēja. Patiesībā lielākoties runāja Sāra, kas bija neparasti – parasti viņa tikai klausījās.

Divreiz Ljūks pamanīja, ka Džoslina lūkojas uz muižu gan ar mīlestību, gan šaubām, it kā būtu izbrīnīta par to, ka šī ēka tagad pieder viņai. Bet tas taču nav iespējams, vai ne? Protams, ka Edi jaunkundze Džoslinu brīdināja, ka viņa būs muižas mantiniece.

Kad pļaujmašīnas asmeņi bija kļuvuši tik asi, ka ar tiem varētu sagriezt salami, Ljūks vēl brīdi uzkavējās stallī un novēroja sieviešu sarunu. Viņš atvēra ūdens pudeli un izdzēra to tukšu, atspiežoties pret sienu un lūkojoties ārā pa nelielo logu. Ja viņš izietu laukā, sievietes viņu ieraudzītu, un to Ljūkam negribējās. Sāra zināja, kur viņš atrodas, bet neaicināja Ljūku iepazīties ar jauno muižas īpašnieci. Tas nozīmēja, ka viņām ir nopietna meiteņu saruna.

Piepeši Sāra pielēca kājās, paķēra šujamo kleitu un ieskrēja savā mājā. Fakts, ka viņa uzticēja savu svēto šūšanas piederumu kasti svešiniecei, atstāja uz Ljūku iespaidu. Acīmredzot Sārai viņa patika.

Džoslina kādu brīdi palika sēžot, tad paņēma traukus un šūšanas piederumus un ienesa tos savā mājas daļā. Pēc visa spriežot, viņa bija paguvusi tikai iziet mājai cauri. Ljūks zināja, ka augšstāvā jaunajai īpašniecei bija uzklāta gulta ar tīriem palagiem un jauniem spilveniem. To vakar bija sagatavojusi viņa māte. Pēc viņas aiziešanas Ljūks uzkāpa augšstāvā un ieraudzīja mātes atstātos glītos ziepju gabaliņus un jaunos, nupat izmazgātos dvieļus. Ja Edilīnā ierastos karaliskās ģimenes pārstāvji, viņiem diez vai tiktu veltīts vairāk uzmanības nekā jaunajai muižas īpašniecei.

Pašam Ljūkam nesaprotamu iemeslu dēļ šīs rūpes viņu tracināja. Ko viņi zina par šo sievieti? Izņemot to, kā viņa izskatās divdaļīgā peldkostīmā, protams.

Kad Džoslina bija nozudusi mājā, Ljūks izgāja no staļļa un aizvāca darbarīkus. Viņa kravas automašīna bija novietota aiz staļļa, un viņš tajā ar troksni sameta lāpstas un dārza šķēres. “Ja muižas īpašniece iznāks laukā un mēģinās kaut ko teikt par… par jebko, es paziņošu, ka aizeju no darba.”

Iekāpis automašīnā, Ljūks iedarbināja dzinēju un grasījās izbraukt uz ceļa, kas veda līdz muižas teritorijas tālākajai daļai, – uz strādniekiem paredzētā izbraucamā ceļa. Tomēr, impulsa vadīts, viņš pagrieza automašīnu pret mājas ieeju.

Līdzko Ljūks bija nokļuvis pie vārtiem, pa tiem iebrauca Remzija melnais Mercedes sedans un aizsprostoja izeju. Ljūkam gribējās gluži vienkārši tikt projām, bet bija redzams, ka Rems viņu nekur nelaidīs. Kad brālēns atvēra logu, Ljūks izliecās pa kravas automašīnas logu.

– Vai tu viņu jau redzēji?

– Ko tad? – Ljūks pārjautāja.

– Edi jaunkundzes spoku. Tu zini, par ko es runāju. Vai tu viņu redzēji?

– Varbūt.

– Un kā viņa izskatās?

– Slikti. Šausmīgi. Tik atbaidoša, ka spēju skatīties uz viņu vienīgi spoguļattēlā.

– Tik glīta, ko? – Remzijs iesmējās. – Tā jau cerēju. Biju nedaudz uztraucies par… Neko. Es nebiju uztraucies.

– Vai pastūrēsi to benzīna rijēju malā, lai varu izbraukt?

– Man vajadzīga tava palīdzība, – Remzijs iesāka. – Tante Elija pastāstīja, ka Sāra ir kopā ar Džoslinu, tāpēc man vajag, lai tu divdesmit minūtes viņas ar kaut ko nodarbini, lai pagūstu visu sagatavot.

– Sagatavot? – Ljūks pārvaicāja. – Par ko tu runā? Vai tu plāno sarīkot uguņošanu?

– Iespējams. – Remzijs plati pasmaidīja. – Viņa zina, ka es ieradīšos ciemos ar vakariņām, bet negribu, lai viņai būtu jāskatās, kā es to visu izvelku no automašīnas un iestiepju mājā. Klau! Izdomāju. Es aiziešu parunāties ar Džoslinu, un visu sagatavosi tu. Tu taču proti pareizi atvēsināt šampanieti, vai ne?

– Jā, tas jāieliek ledusskapja plauktā pie alus pudelēm, – Ljūks norūca un ieslēdza atpakaļgaitu. “Kas lēcies šai pilsētai?” viņš nodomāja. “Vispirms māte pavēl turēties pa gabalu no šīs sievietes, un tagad Remzijs grib, lai es esmu viņa sulainis.”

Nokļuvuši plašajā, ar granti klātajā laukumā mājas priekšpusē, viņi novietoja automobiļus blakus Džoslinas Mini Cooper un izkāpa. Remzijs bija apģērbis melnas bikses, baltu kreklu un aplicis zilu kaklasaiti. Viņš norāva kaklasaiti un iemeta to blakussēdētāja sēdeklī.

– Kas par dienu! Biju plānojis būt šeit jau pirms stundas, bet vecais Sīgals mani noveda teju līdz ārprātam. Viņš atkal sastrīdējās ar dēlu un kārtējo reizi grib mainīt testamenta saturu.

Remzijs atvēra automašīnas aizmugures durvis, izvilka milzīgu piknika grozu un paraudzījās uz muižas ēkas logiem.

– Kā tev šķiet, vai viņa uz mums skatās?

– Kāpēc tu man to jautā? Tu par viņu zini vairāk nekā es.

– Kas tev lēcies? – Remzijs jautāja. – Vai ar pēdējo meiteni viss atkal pajucis?

– Nekas nenotika un nenotiks. Vai vari paskaidrot, kāpēc tevi tik ļoti interesē šī sieviete?

– Es domāju, ka viņa varētu būt īstā.

– Atkal jau, – Ljūks novaidējās.

– Viņa lielāko savas dzīves daļu pavadījusi kopā ar Edi jaunkundzi. Nedēļas nogalēs apmeklēja baleta izrādes. Prot spēlēt klavieres un dejot valsi. Un ir gudra.

– Citiem vārdiem sakot, viņa ir tāda sieviete, ar kuru tu varēsi dižoties savā atpūtas klubā un sanāksmēs Viljamsburgā.

– Ja tu mēģini pateikt, ka es gribētu iepazīties ar izglītotu sievieti, kura sagadīšanās pēc vienlaikus ir arī skaista, tad tev ir taisnība.

Ljūks palūkojās uz logiem.

– Izklausās, ka man tiešām derētu ar viņu iepazīties.

Remzijs nošņācās.

– Tu viņu pārbiedētu līdz nāvei. Vai arī viņa paģībtu, tevi saodusi.

– Tādām meitenēm nereti patīk sliktie puiši.

– Neglaimo sev. Nekāds sliktais puisis no tevis nesanāk. Vienkārši aizej pie Sāras, pieklauvē pie durvīm un palūdz viņu novērst Džoslinas uzmanību aptuveni divdesmit minūtes. Kad būšu gatavs, iedarbināšu zvanu. Vai varēsi to izdarīt?

Jau iesācis paskaidrot, ka Sāras nav mājās un ka Džoslina ir iegājusi muižā, Ljūks tomēr aprāvās. Māte lūdza būt jaukam pret muižas jauno īpašnieci, bet neteica ne vārda par to, vai drīkst kaitināt Remziju. Patiesību sakot, Remzija kaitināšana bija Ljūka vismīļākā nodarbe.

– Protams, – Ljūks atbildēja, pūlēdamies izskatīties neapmierināts, tomēr slepus smaidīja.

Džoslina ieskatījās nelielajā pulkstenī uz naktsgaldiņa un konstatēja, ka līdz Remzija ierašanās brīdim atlikusi vēl pusstunda. Viņa jau bija tik satraukta, ka jutās kā pusaudze, kura gatavojas pirmajam randiņam. Pēc Sāras aiziešanas viņa bija ātri izskrējusi cauri visām istabām un konstatējusi, ka tās laika gaitā nav izmainītas. Kā jau Edi jaunkundze brīdināja, vienīgās mājā atrodamās mēbeles bija atvestas no viņas mājas Floridā. Nebija greznumlietiņu, vienīgi tukši skapji un plaukti. Trijās istabās bija paklāji un četri vai pieci antīki interjera priekšmeti, bet tas arī viss. Virtuve bija ierīkota kā divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados – glītāka nekā Sāras dzīvoklī, bet tikai nedaudz. Džoslinai patika milzīgā izlietne un lielais priedes koka galds, bet plīts, viņasprāt, izskatītos labāk, ja tiktu apgāzta un izmantota kā puķu kaste.

Pēc sasteigtās mājas izlūkošanas Džoslina uzstiepa savu čemodānu augšstāvā un sāka gatavoties randiņam.

Viņu iepriecināja gulta ar tīru veļu un vannas istaba, kas bija pilna ar dvieļiem un skaistiem ziepju gabaliņiem. Džoslina nezināja, kurš ir noorganizējis šo laipno sagaidīšanu, bet viņai gribējās šim cilvēkam pateikties.

Džoslina ilgi stāvēja dušā, izmazgāja matus un izžāvēja tos ar fēnu. Tad paņēma savu jauno balto kokvilnas kleitu, kuras apakšmala bija apšūta ar Batenbergas mežģīnēm, un saprata, ka tā ir lieliski piemērota šim vakaram. Joprojām tērpusies vienīgi rītasvārkos, viņa ar savu nelielo, ceļojumiem paredzēto gludekli sāka gludināt visas krociņas kokvilnas audumā. Edi jaunkundze dievināja labi izgludinātas drēbes. Viņai nepatika ne ķīmiski izgludināti audumi, ne adījumi. “Par sievietes izsmalcinātību liecina viņas apģērba kvalitāte un tas, kādā kārtībā tas tiek uzturēts,” Edi jaunkundze atkārtoja neskaitāmas reizes.

Apģērbusies Džoslina nodomāja: “Ko tagad?” Prātā bija vienīgi vēlme noskaidrot, vai Sāra vēl nav atgriezusies mājās. Viņa bija ienesusi Sāras traukus un šūšanas piederumu kasti savā vestibilā; iespējams, vajadzētu tos aiznest atpakaļ.

Pēc dažām minūtēm Džoslina ieradās Sāras dzīvoklī – viņa bija atstājusi durvis neaizslēgtas, tomēr vēl nebija atgriezusies. Brīdī, kad Džoslina nolika traukus, pie durvīm kāds pieklauvēja. Viņa šaubījās, vai vajadzētu tās atvērt. “Te galu galā dzīvo Sāra. Jā, bet pati muiža pieder man.”

Džoslina atvēra durvis un ieraudzīja gara auguma vīrieti ar tumšiem matiem. Viņam mugurā bija džinsi un netīrs krekls, viņš nebija skuvies dienām ilgi, tomēr šie sīkumi nespēja nomākt viņa skaistumu. Viņam bija tumši zaļas acis, tāds deguns, kam varētu piemērot vienīgi apzīmējumu “patriciešu”, nevainojami veidots zods un pilnīgas lūpas. Sāra aprakstīja viņu kā “skaistu”, un viņai izrādījās taisnība.

– Tu esi jaunā muižas īpašniece. – Tas bija apgalvojums, nevis jautājums.

Viņam bija zema, skanīga balss – tieši tāda, kāda tā šķita telefona sarunā. Džoslinai nebija šaubu, ka viņa nekad iepriekš nav satikusi vīrieti, kurš viņai šķistu tik pievilcīgs.

– Jā, esmu gan. Un tu esi Remzijs.

– Remzijs? Protams, nē! Viņš ir advokāts. Vai es izskatos pēc advokāta?

– Ak. – Viņa bija vīlusies un novērsās, lai vīrietis nepamanītu, cik ļoti viņš Džoslinai patīk. – Jā, laikam jau neizskaties. Tu esi ieradies pie Sāras, vai ne? Viņas nav mājās.

– Zinu. Es redzēju, ka viņa aizgāja.

Džoslina pagriezās, lai aplūkotu vīrieti, kurš joprojām stāvēja pie durvju sliekšņa.

– Ja tu zini, ka viņas te nav, kāpēc pieklauvēji pie durvīm?

– Es esmu tavs dārznieks. Ljūks Konors. – Viņš cieši skatījās uz Džoslinu, it kā mēģinātu saprast, kas viņa īsti ir.

– Nu vai zini! – Džoslina iesaucās. – Tu nevari tā vienkārši šeit ierasties un…

– Netrako, – Ljūks attrauca un aizvēra aiz sevis ieejas durvis.

– Šī nav mana māja, un, manuprāt, tev nebūtu šeit jāatrodas.

– Ir gan.

– Kas?

– Tava māja.

– Jā, teorētiski tā ir, bet šī mājas daļa tiek izīrēta Sārai Šovai. Viņa…

– Viņa ir mana māsīca, – Ljūks izmeta pār plecu, ejot uz virtuvi.

Džoslina sekoja viņam pa pēdām.

– Ja tu esi Sāras brālēns, tad Remzijs ir tavs brālis?

Ljūks atvēra ledusskapi un izņēma no tā alus pudeli. Atspiedies pret virtuves leti, viņš rūpīgi aplūkoja Džoslinu tādā veidā, kas viņai nekad nebija paticis. Tāds skatiens bija raksturīgs vīriešiem, kuri labi apzinās savu pievilcību un izturas tik bravūrīgi, it kā varētu iegūt jebkuru sievieti – ja vien to gribētu.

– Un kas tad īsti notiek ar tevi un veco labo brālēnu Remu? Vai esat kaut ko jau sarunājuši?

Džoslina atkāpās. Pirmais pozitīvais iespaids par šo vīrieti pamazām gaisa.

– Tā nav tava darīšana, un es viņu vēl neesmu satikusi. Sāra man pateica, ka Remzijs ir viņas brālēns; ja arī tu esi viņas brālēns, es secinu, ka jūs ar Remziju esat radinieki.

– Tā ir. Mēs visi esam brālēni un māsīcas. Sāra, Rems, Čārlijs, Kens un es. Mums ir kopīgi vecvecāki.

Kaut kas viņa attieksmē Džoslinai šķita nepatīkams. Ljūks viņu izsmēja, bet viņa nesaprata iemeslu. Pagaidām bija radies iespaids, ka visi pilsētas iedzīvotāji ir savstarpēji saistīti.

– Un kā ar Remzija māsu? Vai viņa arī ir māsīca?

Ljūks izskatījās apjucis.

– Protams. Viņa… – Ljūks saprata, ka Džoslina viņu ķircina, un aprāvās. Dažus vārdus no brālēnu un māsīcu saraksta viņš nebija nosaucis. Ljūks secināja, ka jeņķi mīl uzjautrināties par radinieku tēmu. – Vai tu esi…

– Tikai pamēģini pajautāt, vai es esmu jeņķis. Tad es…

– Ko tad tu izdarīsi? – Ljūks ieinteresēti iepleta acis.

– Es nogriezīšu rožu ziedus. Nezinu. Kā lai soda dārznieku?

Ljūks uz viņu paraudzījās tā, ka viņa gandrīz piesarka.

– Tas ir interesantākais jautājums, kādu šodien esmu dzirdējis.

Džoslina juta strauji pieaugošu nepatiku pret šo vīrieti. Viņa ielūkojās rokaspulkstenī.

– Man jādodas uz tikšanos.

– Jā, ar Remu. Viņš jau ir klāt un nopūlas vaiga sviedros, lai ātri uzceltu jums abiem pasaku pasaulīti.

– Žēl, ka tu sabojāji pārsteigumu.

– Manuprāt, tā ir laika šķiešana.

– Droši vien tavā priekšstatā par randiņu ietilpst sešas alus pudeles un kartupeļu čipsu paka. – Džoslina veltīja viņam nicinājuma pilnu skatienu.

– Kukurūzas čipsu paka, – Ljūks izlaboja. – Man garšo kukurūzas čipsi. Sevišķi tie, kurus tirgo zilā iepakojumā. Ja sieviete pie manis ierastos ar zilo kukurūzas čipsu paku un sešām Samuel Adams pudelēm, viņai vakars varētu beigties labi.

– Tev tas droši vien šķiet uzjautrinoši.

– Es esmu godīgs.

– Tu esi tieši tāds kā daudzi vīrieši, kurus esmu satikusi un nekad vairs negribētu satikt.

Džoslina pagriezās pret durvīm, bet Ljūks nostājās viņai ceļā.

– Tu vēl nevari iet projām. Rems teica, ka iedarbinās zvanu, kad viss būs gatavs.

– Viņš tevi nosūtīja uz šejieni, lai tu mani aizturētu?

– Viņš nav tik stulbs. Viņš nosūtīja mani uz šejieni, lai es palūgtu Sārai tevi kādu laiku nodarbināt, bet piemirsa man pajautāt, vai Sāra šeit vispār ir. Varbūt apsēdies un sēdi mierīgi, lai nesaburzītu savu smuko, jauno kleitiņu. Es uztaisīšu sev sviestmaizi. Varētu piedāvāt sviestmaizi arī tev, bet Rems ir atvedis tik daudz ēdiena, ka pietiktu pusei pilsētas iedzīvotāju, tāpēc tev nevajadzētu ēst tagad.

Stāvēdama Sāras virtuves letes galā, Džoslina domāja, ko darīt tālāk. “Palikt šeit un ļaut šim augstprātīgajam vīrietim nesaprotamu iemeslu dēļ smieties par mani vai doties projām un sabojāt Remzija sagatavoto pārsteigumu?” Visbeidzot viņa nolēma, ka labprātāk dosies satikt Remziju, nevis paliks Sāras dzīvoklī kopā ar šo nekauņu.

Džoslina pagriezās brīdī, kad Ljūks lika uz letes savai sviestmaizei paredzētās sastāvdaļas. Viņu rokas saskārās, un sinepes no plastmasas pudeles apšļakstīja Džoslinas apģērbu. Baltās kleitas priekšpusē rēgojās spilgti dzeltens traips.

– Tu to izdarīji tīšām! – viņa iesaucās. – Tu gribēji, lai tā notiek.

– Negribēju, – Ljūks taisnojās, un izklausījās, ka viņš nemelo. – Goda vārds, es to negribēju. – Piepeši nicinošā attieksme un smīns, kas rotāja viņa seju kopš ienākšanas dzīvoklī, pazuda. – Atvaino, tiešām. – Ljūks pagriezās, paņēma tīru trauku lupatu no statīva virs izlietnes un to samitrināja. – Ļauj, es tev palīdzēšu, – viņš teica.

Džoslina pavilka kleitas audumu tālāk no krūtīm un domāja, kā nepamanītai iekļūt atpakaļ mājā un pārģērbties tā, lai nesatiktu Remziju. Bet viņš bija solījis saklāt maltīti uz grīdas. Ja runa bija par vestibila grīdu, Džoslinai neizdosies slepus tikt viņam garām – tātad nāksies Remziju satikt ar sinepēm notraipītā kleitā.

– Ko, pie velna, jūs darāt?

Durvīs stāvēja vīrietis, kurš, bez šaubām, bija Remzijs. Par vienu vai divām collām īsāks nekā Ljūks un nedaudz apaļīgāks, bet viņam bija tādi paši tumši mati un zaļas acis, gandrīz tāds pats deguns un zods. Abi likās patiesi neatvairāmi.

Džoslina novērsās no Remzija un paskatījās uz Ljūku, kurš turēja mitru lupatu virs viņas krūtīm. Viņa strauji atkāpās, lai Ljūks nevar viņu aizsniegt.

– Viņš man uz kleitas uzmeta sinepes, – Džoslina taisnojās.

Remzijs draudīgi raudzījās uz Ljūku.

Ljūks pacēla rokas gaisā.

– Tas bija negadījums. Zvēru. Viņa ir tavējā.

Joprojām turēdams plaukstas gaisā, viņš izgāja no virtuves, un Džoslina dzirdēja, kā atveras un aizveras ieejas durvis.

– Vai ar tevi viss kārtībā? – Remzijs apjautājās.

– Jā. Tiešām, viss kārtībā, bet es izskatos šausmīgi. Es gribēju izskatīties puslīdz labi mūsu pirmajā tikšanās reizē.

– Tu izskaties lieliski! – Remzijs iesaucās tik dedzīgi, ka Džoslina pasmaidīja.

– Tas ir ļoti jauki no tavas puses.

– Nē, nav. Vai piemirsi, ka es esmu advokāts? Varbūt dosimies uz tavu māju… tās galveno daļu… un paēdīsim? Vai esi izsalkusi?

– Esmu izbadējusies.

Remzijs pa gaiteni nokļuva līdz ieejas durvīm, atvēra tās un pieturēja, un brīdī, kad Džoslina atradās blakus, ierunājās:

– Es atvainojos par savu brālēnu. Ljūks ir… – Viņš paraustīja plecus, it kā trūktu vārdu, lai aprakstītu šo cilvēku.

– Viss kārtībā, – Džoslina atbildēja. – Mums visiem ir radinieki.

– Diemžēl man viņu ir vairāk nekā lielākajai daļai cilvēku.

Kad viņi izgāja ārā, Džoslina redzēja, ka Ljūks aizsteidzas projām sagrabējušā, vecā kravas automašīnā. Līdzīgus transporta līdzekļus viņa bērnībā redzēja pie tēva mājām. Pēc visa spriežot, Ljūks Konors piederēja pie tā vīriešu tipa, par kuru Edi jaunkundze Džoslinu bija brīdinājusi. Vēl ļaunāk – viņš bija tāds pats kā tas vīrietis, kurā bezcerīgi iemīlējās Džoslinas maigā, elegantā, izglītotā māte. Pēc kāzām Gerijs Mintons darīja visu iespējamo, lai kļūtu tāds, kādu viņu vēlējās redzēt sievas izsmalcinātie ģimenes locekļi, tomēr mēnesi pēc sievas nāves viņa dzīvē atgriezās ādas jakas, vaigubārda un Harley motocikli.

– Tu tiešām nedusmojies? – Remzijs pārjautāja. – Vai Ljūks tevi stipri satrauca?

– Protams, nē, – Džoslina atbildēja un, atgriezusies atpakaļ tagadnē, pasmaidīja. – Es pārģērbšos, un viss būs kārtībā.

– Šovakar ikkatra tava vēlme man ir pavēle, – Remzijs paziņoja un viegli paklanījās.

– Tādā gadījumā, drošsirdīgais bruņiniek, vediet mani uz savu pili, lai varu sagatavoties.

Remzijs pasmīnēja, padeva Džoslinai roku, un kopā viņi devās uz ieeju Edilīnas muižā.