Читать книгу Lavandas rīts - Džūda Devero - Страница 2

Džoslina uzmeta pēdējo skatienu savam atspulgam viesnīcas spogulī. “Tas brīdis ir pienācis,” viņa nodomāja. Gribējās uzvilkt naktskreklu un ierāpties atpakaļ gultā. “Interesanti, ko dienas laikā rāda HBO? Vai šajā viesnīcā retranslē HBO? Varbūt vajadzētu sameklēt tādu viesnīcu, kur to rāda.”

Dziļi ievilkusi elpu, Džoslina atskatījās uz sevi spogulī un iztaisnoja plecus. Ko teiktu Edi jaunkundze, ja redzētu viņu tik sašļukušu? Domājot par Edi jaunkundzi, acīs sariesās asaras, bet Džoslina tās atvairīja. Kopš bērēm bija pagājuši četri mēneši, bet viņa joprojām ilgojās pēc savas draudzenes tik stipri, ka reizēm nesaprata, kā dzīvot tālāk. Katru dienu Džoslina alka piezvanīt Edi jaunkundzei un pastāstīt par kādiem notikumiem, un katru dienu no jauna atklāja, ka Edi vairs nav.

– Es to varu, – Džosija teica savam spoguļattēlam. – Es to noteikti varu.

Mugurā viņai bija pieklājīgs apģērbs, svārki un izgludināta baltas kokvilnas blūze – gluži kā Edi jaunkundze bija mācījusi. Pusgarie, gaiši brūnie mati bija saņemti ar stīpiņu, uz sejas uzklāts pavisam nedaudz kosmētikas. Par Edilīnu Džoslina zināja vienīgi to, ka Edi jaunkundze tur uzauga. Un tāpēc nevēlējās tur ierasties džinsos un topiņā, šokējot vietējos iedzīvotājus.

Viņa paņēma automašīnas atslēgas, pacēla lielo melno čemodānu un pievilka to pie durvīm. Nakti viņa gulēs savās mājās. Šo namu Džoslina nekad iepriekš nebija redzējusi un nebija par to arī dzirdējusi līdz brīdim, kad advokāts paziņoja, ka viņa to ir mantojusi. Un tagad tās bija viņas mājas.

Pirms vairākām dienām viņa sēdēja advokāta birojā Bokaratonā, ģērbusies visa melnā un aplikusi Edi jaunkundzes dāvāto pērļu kaklarotu. Ja Edi nomirtu pirmajā jūnijā, būtu jāgaida vienpadsmit mēneši, bet viņa aizgāja miegā gada pašā sākumā. Džoslinai pirms testamenta uzklausīšanas bija laiks sērām.

Blakus viņai sēdēja tēvs, līdzās viņam – tēva sieva, tālāk – audžumāsas Belinda un Ešlija. Tagad visi viņas dēvēja par Bellu un Ešu. Pateicoties mātes neatlaidīgajiem centieniem, viņas bija kļuvušas par modelēm, un masu medijiem iepatikās doma par divām vienādām meitenēm. Pēdējo desmit gadu laikā viņas pabija uz visu populārāko žurnālu vākiem, apceļoja pasauli un demonstrēja visu modes dizaineru tērpus. Kad Bella un Eša pastaigājās pa lielveikalu, viņām sekoja pusaugu meiteņu svīta ar sajūsmā pavērtām mutēm. Visu vecumu vīrieši noraudzījās viņās ar iekāres pilniem skatieniem.

Tomēr audžumāsas, pēc Džoslinas domām, kopš bērnības nebija mainījušās – pat par spīti slavai. Tolaik dvīnēm patika melot mātei, ka Džosija viņām dara pāri. Luīza tad nikni raudzījās uz savu audžumeitu un teica:

– Kad pārradīsies tēvs, tu dabūsi trūkties!

Tomēr Gerijs Mintons allaž tikai papurināja galvu un darīja visu iespējamo, lai neiejauktos šajos strīdos. Viņa mērķis dzīvē bija izpriecāties, nevis disciplinēt trīs bērnus. Viņš noslēpās garāžā, kas kalpoja par darbnīcu, un uz turieni viņam sekoja sieva un garās audžumeitas. Džoslina tādos gadījumos devās pie Edi jaunkundzes.

– Ko vecā ragana tev novēlējusi? – Bella jautāja un pastiepa garo kaklu, lai varētu saskatīt Džoslinu krēslu rindas galā.

Džosijai dvīņu atšķiršana nesagādāja grūtības. Bella no abām bija gudrākā, galvenā, savukārt Eša bija klusāka un darīja visu, ko māsa lika. Tā kā tas nereti nozīmēja, ka Eša pateiks kaut ko riebīgu, lai izpelnītos no māsas atzinīgus smieklus, viņa bieži vien bija tā, no kuras labāk turēties pa gabalu.

– Savu mīlestību, – Džoslina atbildēja, neskatoties uz audžumāsu. Bella dzīvoja kopā ar trešo vīru, un viņas māte bija paudusi aizdomas, ka laulība ir uz sabrukšanas robežas.

– Nabadzīte, – viņa gaudās, – vīrieši gluži vienkārši nesaprot manu mīļo bērniņu.

– Viņi nesaprot Bellas pārliecību, ka ir normāli ielaisties sakaros ar mīļākajiem, – Džosija nomurmināja.

– Ko tu teici? – Luīza asi atcirta, un šķita, ka viņa grasās teikt: “Kad pārradīsies tēvs, tu dabūsi trūkties!”

Šī sieviete acīmredzot nesaprata, ka viņas “bērniņiem” ir jau gandrīz trīsdesmit un viņu īsais slavas mirklis jau tuvojas beigām. Pirms nedēļas Džosija lasīja par divām astoņpadsmit gadus vecām meitenēm, kuras nodēvētas par “jauno Bellu un Ešu”.

Džoslina nenoniecināja audžumāsu slavu vai naudu, ko viņas notērējušas. Viņas acīs audžumāsas bija tikpat nejaukas kā vienmēr, turklāt abas apskauda tos, kuri apgrozās iknedēļas tenku lapelēs, un nicināja visus pārējos. Bērnībā meitenes stipri dusmojās uz Džoslinu, jo viņa pavadīja daudz laika “vecās, turīgās raganas mājā”. Viņas šķita svēti pārliecinātas, ka Edi jaunkundze ik nedēļu piešķir Džoslinai kaudzi naudas.

– Ja jau viņa tev neko nedod, kāpēc tu uz turieni ej?

– Tāpēc, ka man viņa patīk! – Džosija atkārtoja atkal un atkal. – Nē. Es mīlu viņu.

– Āāā! – meitenes parasti atbildēja tonī, kam bija jāapliecina, ka viņas to visu jau zina.

Tādos brīžos Džosija gluži vienkārši aizcirta savas istabas durvis vai, vēl labāk, devās pie Edi jaunkundzes.

Bet tagad Edi jaunkundze bija aizgājusi pavisam, un Džoslinai jāpiedalās testamenta nolasīšanā. Advokāts, par Edi jaunkundzi vēl vecāks vīrietis, ienāca pa sānu durvīm un šķita satraukts, kad ieraudzīja, ka telpā sēž pieci cilvēki.

– Man teica, ka ieradīsies tikai Džoslinas jaunkundze, – viņš ierunājās, uzmetis skatienu Džoslinai un viņas tēvam, it kā pieprasot paskaidrojumu.

– Es, ē… – Gerijs Mintons samulsa.

Vecums Gerijam nekaitēja, viņš joprojām bija izskatīgs vīrietis. Tumšie mati ar tikko manāmu sirmumu deniņos un tumšās uzacis ļāva viņam izskatīties jaunākam, nekā viņš bija patiesībā.

– Mēs cits par citu rūpējamies, – apgalvoja viņam blakus sēdošā sieva.

Šķita, ka gadi, kas nav manāmi Gerija vaibstos, atspoguļojas sievas sejā. Saule, cigaretes un vējš bija savecinājuši Luīzas ādu, un viņa izskatījās kā izžuvusi mūmija.

– Jums taču nav iebildumu pret mūsu atrašanos šeit? – Bella iemurrājās.

Dvīnes bija ģērbušās pavisam īsos svārkos un izstiepušas savas slavenās garās kājas gandrīz līdz advokāta galdam. Krekliņi atklāja skatienam gandrīz visu.

Džonsona kungs pāri brillēm paraudzījās uz viņām un sarauca pieri. Šķita, ka viņš tūdaļ ierosinās meitenēm uzvilkt vairāk drēbju. Viņš no jauna pievērsās Džoslinai, aplūkoja viņas vienkāršo melno kostīmu, balto blūzi un pērļu kaklarotu un pasmaidīja.

– Jūs varat palikt, ja Džoslinas jaunkundze neiebilst.

– Ak, ak, – Eša iesaucās, – Džoslinas jaunkundze. Izglītotā Džoslinas jaunkundze. Vai palasīsi mums priekšā?

– Kādam to droši vien nāksies darīt, – Džoslina atbildēja, nenolaižot skatienu no advokāta. – Viņi drīkst palikt. Tāpat viņi agri vai vēlu visu uzzinātu.

– Labi. – Džonsona kungs pievērsās dokumentiem. – Būtībā Edilīna Hārkorta ir atstājusi jums, Džoslinai Mintonei, visu.

– Cik daudz tas ir? – Bella steidzīgi pajautāja.

Džonsona kungs palūkojās uz viņu.

– Mans pienākums nav jums to atklāt. Džoslinas jaunkundze var stāstīt jums visu, ko uzskata par nepieciešamu, bet es neteikšu neko. Labi, ja atļausiet, man ir daudz darāmā. – Viņš paņēma brūnu papīra mapi, ap kuru bija apsieta aukla, un pasniedza to Džoslinai pāri galdam. – Visa svarīgā informācija ir šeit, un es iesaku pārlūkot dokumentus nesteidzīgi.

Advokāts nekustīgi stāvēja, tāpēc kājās piecēlās arī Džosija.

– Paldies, – viņa teica un paņēma mapi. – Es pārlasīšu vēlāk.

– Iesaku to darīt vienatnē. Prom no svešiem skatieniem. Edilīna tur ierakstīja atsevišķas lietas, kas paredzētas tikai jums.

– Viss novēlēts viņai? – Eša ierunājās, atkārtojot pēdējo, ko bija uztvērusi. – Un kā tad ar mums? Mēs veco apciemojām visu laiku.

Džonsona kunga sejā iezagās viegls smaids.

– Kā gan varēju jūs piemirst? – Viņš izvilka no kabatas atslēgu un atdarīja vienu no sava galda atvilktnēm. – Jums viņa atstāja šos. – Viņš paņēma rokās divus nelielus maisiņus no zila samta. Šķita, ka tajos ir dārgakmeņi.

– Āāāā, – Bella un Eša unisonā iesaucās. – Tas ir mums? Ak, jaukā sieviete! Nemaz jau nevajadzēja. Mēs itin neko no viņas negaidījām.

Daudzkārt fotografētās dvīņu sejas mirdzēja. Viņas atvēra maisiņus un pievērsa advokātam izbrīna pilnus skatienus.

– Kas tie tādi? – Eša izbēra sava maisiņa saturu plaukstā. Tie bija aptuveni divdesmit nelieli melni akmentiņi, daži noslīpēti taisnstūra, daži briljantam raksturīgajā apaļajā formā. – Kas tie ir? Nekad iepriekš neesmu redzējusi tādus dārgakmeņus.

– Vai tie ir melnie dimanti? – Bella jautāja.

– Savā ziņā jā, – Džonsona kungs atbildēja un, joprojām smaidīdams, devās durvju virzienā, bet apstājās, uzlicis plaukstu uz roktura. Viegli pagriezies, viņš piemiedza Džoslinai ar aci un nozuda.

Tikai ar grūtībām Džosija saglabāja mierīgu sejas izteiksmi. “Melnie dimanti”, ko Edi jaunkundze atstājusi audžumāsām, bija ogļu gabaliņi.

Pametot biroja telpas, Džoslina neteica ne vārda. Atceļā viņa sēdēja automašīnas aizmugures sēdeklī un klausījās, kā blakus sēdošās dvīņumāsas cēla ogļu gabaliņus pret saules gaismu, jūsminājās par to skaistumu un sprieda, kā iestrādās dārgakmeņus rotaslietās.

Lai māsas neredzētu viņas smaidu, Džosija skatījās laukā pa logu. Edi jaunkundzes asprātīgais joks – ogļu gabali skaudīgajām, mantkārīgajām audžumāsām – lika ilgoties pēc viņas vēl stiprāk. Edi jaunkundze Džoslinai bija māte, vecmāmiņa, draugs un skolotāja vienlaikus.

Džosija pacēla galvu un atpakaļskata spogulī ieraudzīja tēva saraukto pieri. Bija skaidrs, ka viņš zina, kas ir šie “dārgakmeņi”, un baidās no audžumāsu dusmām. Tomēr Džoslinu tas neuztrauca. Brīdī, kad dvīnes visu sapratīs, viņa jau sen būs gabalā. Čemodāni bija sakravāti un salikti automašīnas bagāžas nodalījumā. Uzreiz pēc atgriešanās mājās viņa plānoja doties uz darbu augstskolā.

Mapi ar Edi jaunkundzes testamentu Džoslina atvēra tikai pēc atgriešanās savā nelielajā dzīvoklītī. Lai kā cenzdamās savaldīties, viņa tomēr stipri sanervozējās, ieraugot tik ļoti mīlētās sievietes rokrakstu uz aploksnes.

Uz tās bija rakstīts: “Manai Džoslinai.”

Ar drebošām rokām Džosija aploksni atvēra, izņēma no tās vēstuli un lasīja:

Mana mīļā, mīļā Džoslina!

Apsolu nebūt pārlieku sentimentāla. Nezinu, vai kopš manas aiziešanas pagājušas dienas vai mēneši, bet, ņemot vērā Tavu maigo sirdi, Tu droši vien vēl joprojām sēro pēc manis. Diemžēl es ļoti labi zinu, ko nozīmē zaudēt mīļus cilvēkus. Man ir nācies noraudzīties, kā aiziet lielākā daļa cilvēku, kurus esmu mīlējusi. Es paliku gandrīz pēdējā.

Bet nu – par būtisko. Māja Bokaratonā nepieder man, tāpat kā lielākā daļa mēbeļu. Šobrīd viss, kas tajā atradās, droši vien ir aizvākts un izlikts izsolē. Bet neraizējies par to, dārgā; labākais no tā, kas man ir piederējis – proti, viss, ko paņēmu no Edilīnas muižas, – atgriezīsies atpakaļ savā vietā.

Džoslina nolika vēstuli uz galda un skaļi noteica:

– Edilīnas muiža?

Par tādu vietu Džosija neko nebija dzirdējusi. Kad sākotnējais apjukums pārgāja, viņa sajutās nodota. Lielu savas dzīves daļu Džosija bija pavadījusi kopā ar Edi jaunkundzi, ceļojusi kopā ar viņu, satikusi daudzus cilvēkus no viņas pagātnes un uzklausījusi neskaitāmus stāstus par laiku, ko viņa pavadījusi kopā ar doktoru Breneru. Bet Edilīnas muižu Edi nebija pieminējusi ne reizi. Tā acīmredzot bija nozīmīga vieta, ja reiz nosaukta Edi jaunkundzes vārdā – vai arī viņa nosaukta muižas vārdā.

Džoslina no jauna pievērsās vēstulei.

Dārgā, es saprotu, ka esi dusmīga un jūties sāpināta. Domās jau redzu Tavu saraukto pieri. Esmu Tev stāstījusi tik daudz par savu dzīvi, bet Edilīnu Virdžīnijas pavalstī neesmu pieminējusi ne reizi. Kā jau neparastais nosaukums ļauj noprast, pilsēta savulaik “piederēja” manai ģimenei – katrā ziņā mēs tā uzskatījām. Pirms vairākiem gadsimtiem tur ieradās mans sencis no Skotijas kopā ar glītu sievu un veselu kravu zelta. Viņš iegādājās tūkstoš akru zemes ārpus Viljamsburgas Virdžīnijas pavalstī, izveidoja pilsētas centru un nodēvēja šo vietu savas jaunās sievas vārdā. Manā ģimenē pastāv uzskats, ka viņa sieva nāca no daudz augstāka sociālā slāņa un viņš aizbēga ar meiteni un lielu daļu viņas tēva naudas pēc tam, kad viņas tēvs nepiekrita meitas laulībām ar staļļa puisi. To, vai meitene tika nolaupīta vai devās līdzi labprātīgi, neviens tā arī neuzzināja.

Esmu pārliecināta, ka patiesība nebūt nav tik romantiska, bet fakts ir tāds, ka Enguss Hārkorts aptuveni tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā gadā uzbūvēja lielu ķieģeļu māju, un tur dzīvoja mana ģimene līdz brīdim, kad es šo tradīciju lauzu. Tēvs novēlēja māju man vienai pašai, jo mans brālis Bērtrands nemācēja apieties ar naudu. Ja viņam bija desmit centu, viņš pamanījās nopirkt kaut ko, kas maksāja divdesmit piecus.

Es uzaugu ar pārliecību, ka atlikušo dzīvi pavadīšu Edilīnas muižā kopā ar Deividu Oldridžu, savu saderināto, un izveidošu spēcīgu, veselīgu, krietnu ģimeni. Tomēr liktenis mēdz iejaukties cilvēku plānos. Manā gadījumā visu un visus ietekmēja karš. Dodoties projām no Edilīnas, es atstāju muižā savu brāli un viņu rūpīgi pieskatīju. Bērtrands nomira sen, un māja jau gadiem ilgi stāv tukša.

Dārgā Džoslina, es mantojumā atstāju Tev muižu, par kuru Tu neko neesi dzirdējusi, turklāt pilsētā, kuras nosaukumu es allaž izvairījos pieminēt.

Džoslina nolika vēstuli uz galda un brīdi lūkojās tukšumā. Māja, kas uzcelta tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā gadā? Netālu no skaistās Viljamsburgas? Viņa apskatīja sava necilā dzīvoklīša interjeru. Tas bija labākais, ko viņa varēja atļauties par nelielo algu. Bet te – vesela māja! Veca māja!

Viņa atkal pievērsās vēstulei.

Ir vēl kaut kas, ko gribu Tev pastāstīt. Vai atceries, cik patīkami baznīcā bija izvērtēt, no kuriem jaunlaulātajiem sanāks labs pāris un kuri neizturēs ilgāk par pusgadu? Ja atceries, mani spriedumi vienmēr bija nekļūdīgi. Tu droši vien atceries arī to, ka es mācījos no savām kļūdām un nejaucos Tavā privātajā dzīvē – kopš brīža, kad Tu izaugi tik liela, ka Tev tāda parādījās. Bet tagad man Tavas dusmas iet secen, tāpēc es Tev kaut ko atklāšu. Tavs ideālais vīrietis dzīvo Edilīnā. Viņa vecvecāki ir divi mani draugi, ar kuriem kopā es apmeklēju augstskolu, – Alekss un Lizija Makdaueli. Šobrīd viņu vairs nav, bet viņu mazdēls ir ļoti līdzīgs Aleksam, tādēļ es dažreiz pat nodomāju, ka Alekss tā arī nav novecojis. Reiz, kad biju ieradusies Edilīnā – jā, dārgā, es mēdzu uz turieni slepus doties, – es Aleksam to pateicu, un viņš skaļi smējās. Bija patīkami redzēt viņu atkal smejoties, jo bija laiks, kad viņš nespēja atrast neko, kas viņu uzjautrinātu. Viņa sieva Lizija ir ieceļama svēto kārtā, jo tik daudz ir darījusi Aleksa labā. Es ar nepacietību gaidu, kad viņus atkal satikšu viņsaulē.

Džoslina pacēla skatienu. Viņas ideālais vīrietis? Šī doma lika smieties un raudāt vienlaikus. Edi jaunkundze divreiz jau bija mēģinājusi iepazīstināt Džosiju ar jauniešiem no baznīcas draudzes, bet abas reizes viņa atteicās pat aiziet ar tiem vakariņās. Jaunie vīrieši likās garlaicīgi, un Džosija bija pārliecināta, ka abiem ne reizi mūžā nav ienākusi prātā kāda radoša doma. Viņa nebija paskaidrojusi savu rīcību, tomēr Edi jaunkundze ātri vien saprata, kas ir vainojams.

– Alus dzeršana nav olimpiskais sporta veids, – Edi jaunkundze klusi noteica un aizgāja.

Džosija pietvīka bietes sarkanumā. Pirms divām nedēļām Edi jaunkundze bija braukusi garām Džoslinas mājai un redzējusi, kā viņa stāv mājas ārpusē kopā ar diviem motociklistiem un dzer alu no skārdenes. Džosija dievināja baletu, tomēr reizēm viņu saistīja pašas ģimenei raksturīgais dzīvesveids.

– Gluži kā manu māti, – viņa skaļi noteica un tad turpināja lasīt.

Viņa vārds ir Remzijs Makdauels, un viņš ir jurists. Bet es galvoju, ka viņš ir kas vairāk par vienkāršu advokātu. Mans pēdējais lūgums Tev ir šāds: dod jaunajam cilvēkam iespēju Tev pierādīt, ka viņš ir īstais! Un neaizmirsti, ka es šādos jautājumos nekad nekļūdos.

Muižā atrodas dažas mēbeles, un ēkas spārnos dzīvo atsevišķi īrnieki. Tās ir jaunas sievietes no man labi zināmām ģimenēm. Sāra uzauga Edilīnā, tāpēc viņa palīdzēs Tev atrast visu nepieciešamo. Tesa ir iebraucēja, bet viņas vecmāmiņu es pazinu labāk nekā gribētos.

Tas arī viss, mana dārgā. Es zinu, ka Tu lietderīgi izmantosi visu, ko esmu Tev novēlējusi. Atvaino, ka tur nebūs manas apkopējas, bet viņa bija vēl vecāka nekā es. Es algoju dārznieku. Iespējams, ka viņš varēs Tev palīdzēt, ja radīsies tāda vajadzība.

Novēlu Tev daudz veiksmes, un, lūdzu, neaizmirsti – es Tevi pieskatīšu visu Tavu turpmāko dzīvi.

Atlikušo vakaru Džoslina pavadīja, mēģinot attapties no vēstulē lasītā. Vārdu skanējums tik ļoti atgādināja Edi jaunkundzi, ka šķita – viņa atrodas tepat, šajā istabā. Džoslina aizmiga, sažņaugusi vēstuli plaukstā.

Nākamajā rītā viņas prāts bija tik pārpildīts ar visu pēdējās diennakts laikā uzzināto, ka viņa ar grūtībām spēja koncentrēties. Pasniedzēja palīdzes darbs sagādāja neērtības, jo viņa bija ielaidusies gadu ilgā romānā ar vienu no palīgiem. Strādājot bijušais mīļākais no pretējās galda puses saviebies skatījās uz viņu, un tas Džosijai ļoti nepatika.

Tas bija jau trešais vīrietis pēc kārtas, kuram ar Džosiju bija ideāla saderība, tomēr beigu beigās viņa nevēlējās turpināt nopietnas attiecības. Džoslina apzinājās, ka vainojama Edi jaunkundze. Viņa pastāstīja par savu mīļoto vīrieti, kurš gāja bojā Otrajā pasaules karā; tā bija patiesa mīlestība, un tieši to Džosija vēlējās piedzīvot.

“Viņš man nozīmēja visu.” Par šo cilvēku Edi jaunkundze allaž runāja īpašā balss tonī. Viņai piederēja viena vienīga neliela fotogrāfija, kurā Deivids redzams formastērpā; tā, kura atradās salokāmā rāmītī pie viņas gultas. Tas bija neparasti izskatīgs jauns vīrietis ar gaišbrūniem matiem un spēcīgu zodu. Rāmītim bija ovāla forma, un tā pretējā pusē ievietota Edi jaunkundzes fotogrāfija, kurā viņa uzņemta savā armijas formastērpā. Viņa šķita aizkustinoši jauna un skaista. Zem Deivida fotogrāfijas atradās divas bizītē sapītas matu šķipsnas – Edi tumšie mati kopā ar viņa gaišajiem. Edi jaunkundze mēdza turēt rāmīti rokās un čukstēt: “Deivid…” Drīz vien acīs viņai sariesās asaras.

Gadu gaitā Džosija vairākkārt lūdza, lai Edi jaunkundze pastāsta kaut ko vairāk, bet vecā dāma atklāja vienīgi to, ka Deivids bija kara laikā satikts jauns vīrietis. Tas bija skarbs laiks, un viņai bija rētas, kas to apliecināja.

Tomēr Džoslinai izdevās par vīrieti šo to noskaidrot. Deivids Oldridžs bija saderinājies ar Edi jaunkundzi, plānojot apprecēties Edilīnā, tomēr viņa bojāeja karā pielika šim plānam punktu.

– Nebrīnos, ka viņa nevēlējās pieminēt Edilīnu, – Džoslina čukstēja.

Džoslinas uztverē Edi jaunkundzes mīlestība pret šo vīrieti bija kļuvusi par leģendu. Tā iemiesoja to mīlestību, ko meklēja viņa pati, bet pagaidām nebija atradusi. Edi jaunkundze to neuzzināja, bet Džosija divreiz bija uzsākusi kopdzīvi ar vīrieti, un tas viņai diezgan labi patika. Šķita patīkami atgriezties mājās pie kāda, pastāstīt par dienas notikumiem un kopīgi par tiem pasmieties. Tomēr brīdī, kad vīrieši sāka runāt par laulības gredzeniem, hipotekārajiem kredītiem un bērniem, Džoslina aizbēga. Viņa nesaprata, kas šīs attiecības padara nepilnīgas, bet kaut kā noteikti pietrūka. Un viņa grasījās turpināt meklējumus tik ilgi, līdz atradīs trūkstošo.

Tagad Edi jaunkundze bija pavērusi Džosijai ceļu uz pārmaiņām. Viņa pārlūkoja dokumentus, rūpīgi tos pārlasīja un paturēja rokā tiem pievienoto atslēgu. Visus juridiskos pakalpojumus sniedza “Makdauela, Oldridža un Velša” advokātu birojs Edilīnā.

Ieraudzījusi vārdu “Oldridžs”, Džosija uz mirkli sastinga. Vai Edi jaunkundzes mīļotā Deivida pēcteči joprojām dzīvo turpat?

Dokumentiem bija pievienota vēstule, kurā minēts, ka Džoslinai pēc ierašanās Edilīnā vajadzētu doties uz advokātu biroju, kur viņu informēs par finanšu lietām. Vēstuli parakstījis Remzijs Makdauels.

Džoslina skatījās uz Edi jaunkundzes vēstuli un pakratīja galvu.

– Tu nekad nepadodies, vai ne? – viņa teica un paskatījās augšup.

Tomēr Edi jaunkundze patiešām nekad nekļūdījās, novērtējot jaunlaulātos pārus. Džoslina vairākkārt bija pieķērusi viņu aplūkojam jauno pāri, kas viens otram veltīja vairāk uzmanības nekā garīdznieka vārdiem. Pēc ceremonijas viņa pavēstīja savas domas Džoslinai – vienīgi viņai.

“Patiesa mīlestība,” viņa dažkārt teica, tomēr reti. “Tikai un vienīgi sekss,” viņa reiz paziņoja, un tas Džoslinu sasmīdināja.

Abas reizes viņai izrādījās taisnība.

– Remzijs Makdauels, – Džoslina teica un atkal pievērsās vēstulei. Viņš tajā bija atzīmējis savu mājas tālruņa numuru. Pulkstenis bija tikai septiņi. Impulsa vadīta, viņa paņēma mobilo telefonu, sastādīja numuru, un Remzijs atbildēja pēc trešā signāla.

– Klausos!

Viņam bija patīkama, zema balss. “Kā šokolāde,” Džoslina nodomāja.

– Vai Makdauels?

– Tā parasti uzrunā manu tēvu, bet arī es varu atsaukties. Vai Mintones jaunkundze?

Džoslina samulsa. Kā viņš to zināja?

– Numura noteicējs, – viņa beidzot noteica.

– Bez tā neiztikt, – Remzijs atbildēja. – Jūs taču zināt, kādi ir advokāti. Mums jāatkaujas no nevajadzīgiem zvaniem, kad strādājam ar slepeniem darījumiem. Vai jūs ieradīsieties drīz?

– Nezinu, – Džoslina atbildēja un pasmaidīja par Remzija humora izjūtu. – Man šī lieta ir jaunums. Pirms mantojuma teksta izlasīšanas par Edilīnu nebiju pat dzirdējusi, tāpēc joprojām neesmu attapusies no izbrīna.

– Neesat par mums dzirdējusi? Mēs esam lielākā mazpilsēta Virdžīnijas pavalstī! Vai arī mazākā lielpilsēta? Es vienmēr aizmirstu mūsu mēra parasto frāzi. Jautājiet man, un es visu izstāstīšu. Ā, pagaidiet! Man jānostiprina autiņbiksītes. Tā, gatavs. Tātad, ko es varu pastāstīt?

– Autiņbiksītes? Jūs esat precējies? – Neapmierinātais balss tonis Džosiju nodeva, un viņa saviebās, kad Remzijs vilcinājās atbildēt.

– Tās valkā māsasdēls. Man ir ļoti auglīga māsa, no kuras bērni birst kā no pārpilnības raga. Viņa nupat parādīja man mēli, bet tad bērns sakustējās. Tas, kurš atrodas viņas vēderā. Un arī tas, kurš sēž viņai uz gurna. Atvainojiet, Mintones jaunkundze, bet man jāaiziet uz citu istabu, kamēr māsa man ar kaut ko nav iemetusi.

Džosija pasmaidīja un gaidīja – telefonā bija dzirdami soļi, tad aizcirtās durvis, un visbeidzot iestājās klusums.

– Nu re, tagad es atrodos vietā, kas šajā mājā tiek uzskatīta par bibliotēku, un esmu jūsu rīcībā. Netiešā nozīmē. Kā varu pakalpot?

– Īsti nav skaidrs. Es nezināju, ka Edi jaunkundzei pieder māja, kur nu vēl vesela pilsēta.

– Patiesībā viņa bija spiesta piešķirt mums neatkarību tūkstoš astoņi simti sešdesmit ceturtajā gadā, un…

– Trešajā, – Džosija nedomājot pateica un uzreiz to nožēloja. – Atvainojiet.

– Jā… Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešais gads. Atbrīvošanas proklamācijas parakstīšana. Vai varat nosaukt dienu?

– Pirmais janvāris, – Džoslina piesardzīgi atbildēja, nesaprotot, vai viņu tagad uzskatīs par pārgudru vai kaut ko vēl ļaunāku.

– Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešā gada pirmais janvāris. Nu ko, Mintones jaunkundze, ir skaidrs, ka mēs labi sapratīsimies. – Remzija balss tonis kļuva nopietns. – Par ko varu jums pastāstīt?

– Es nezinu, ar ko sākt. Es gribu kaut ko noskaidrot par māju, pilsētu, tās iedzīvotājiem. Par visu.

– Tas būs pārāk garš stāsts telefona sarunai, – Remzijs atbildēja. – Es iesaku atbraukt uz Edilīnu, kur mēs apsēdīsimies un parunāsim klātienē. Varbūt paēdīsim kopā vakariņas un visu rūpīgi apspriedīsim? Piemēram, nākamās nedēļas sestdienā pulksten astoņos?

Džoslina ievilka elpu. Tas bija pēc nieka astoņām dienām.

– Es neesmu pārliecināta, vai tik drīz varēšu tur nokļūt.

– Vai man nosūtīt automašīnu?

– Es, ē… nē, nevajag. Man ir sava automašīna. Kā lai es uzturu kārtībā jumtu? – viņa nedomājot pajautāja.

– Praktiska sieviete, – Remzijs sajūsminājās. – Tas man patīk. Es neesmu pilnībā informēts par to, ko tieši Edi jaunkundze ir jums novēlējusi, bet varat būt droša, ka ar to pietiks, lai jumts būtu nevainojamā kārtībā.

To izdzirdējusi, Džosija pasmaidīja. Viņu nepriecēja doma, ka būtu jāatbild par ļoti vecas mājas uzturēšanu.

– Mintones jaunkundze, kāpēc jūs vilcināties? Jūs gaida skaistā Edilīnas pilsēta, brīnišķīgs sens nams, un turpat blakus atrodas Viljamsburga. Kas vēl cilvēkam vajadzīgs?

Viņa atvēra muti, lai atbildētu ar vārdu “laiks”, bet aprāvās. Piepeši viņa izjuta kaut ko tādu, kas gadījās reti. Sekundes laikā viņa saprata, ko darīs. Viņa mainīs savu dzīvi. Kopš Edi jaunkundzes nāves Džoslina nebija mainījusi neko. Viņa joprojām strādāja netīkamu darbu, viņas ikdiena bija tāda pati kā vienmēr, viņa joprojām mitinājās neinteresantā tumšā dzīvoklī. Draugi viņu tagad uzlūkoja ar skumjām, jo viņa vairs nebija daļa no pāra. Viņi jau runāja par iespējām organizēt Džosijai aklos randiņus. Būtiskākā izmaiņa viņas dzīvē bija tuvākā drauga nāve. Tagad doties “mājās” nozīmēja doties pie tēva, pie viņa motocikliem, sacīkšu pārraidēm televīzijā un audžumātes žēlpilnajiem skatieniem. Nabaga Džoslina, tagad viņai nav nekā un neviena.

Bija piektdiena; uzrakstot atlūgumu un aizejot no darba nākamās dienas rītā, viņas rīcībā būs vairākas dienas, lai nokārtotu formalitātes – atslēgtu ūdeni un…

– Vai nosūtīt jums naudu? – Remzijs jautāja, acīmredzot nospriedis, ka ieilgušo klusumu Džosija izmanto, lai aprēķinātu izdevumus. – Nē, pagaidiet, tas nebūtu prātīgi darīts. Tad jums vajadzētu nosaukt savu bankas konta numuru, un tas tomēr ir riskanti. Galu galā jūs zināt tikai to, ka es esmu… – Viņš apklusa.

– Advokāts?

– Taisnība. Zemes sodība. Mēs skolā vairākus gadus apgūstam cilvēku apkrāpšanas mākslu. Varbūt es varu nosūtīt jums čeku?

– Man pietiek naudas, lai apmaksātu visu nepieciešamo, – Džosija atbildēja. – Es vilcinos, jo šis ir nozīmīgs solis.

– Ja jūs zināt Atbrīvošanas proklamācijas parakstīšanas datumu, tas nozīmē, ka interesējaties par vēsturi. Kā gan jūs varat nociesties un nesteigties ar astoņpadsmitajā gadsimtā celta nama apskati? Tur nav nevienas norobežojošas samta auklas kā muzejā. Varēsiet aplūkot visu, ko vien vēlēsieties. Vai zinājāt, ka nesen tika atjaunoti staļļi? Mājā ir arī funkcionējošs pagrabs. Un varu derēt, ka bēniņi ir pilni ar čemodāniem, kuros glabājas vecas drēbes un dienasgrāmatas.

– Makdauela kungs, man šķiet, ka jūs esat nepareizā profesijā. Jums vajadzētu apceļot valsti zirga pajūgā un tirgot čūsku eļļu.

– Nē, nē, nekādu čūsku eļļu! Es tirgoju Edi jaunkundzes “Zelta eliksīru”. Tas ir pagatavots no varavīksnēm un apkaisīts ar zelta putekļiem no rūķu podiem. Garantēju, ka tas izārstēs visas kaites. Vai jums ir draugs?

– Un ko eliksīrs viņam nodarīs? – Džoslina smaidot atbildēja.

– Nē, nopietni, – Remzijs teica. – Vai jums ir draugs?

– Kopš brīža, kad viņš mani bildināja un es kliedzot aizbēgu, vairs nav.

– Ak… – Remzijs nopūtās.

Džosija vēlējās, kaut varētu paņemt savus vārdus atpakaļ.

– Tā gluži nebija. Viņš ir ļoti jauks, un man nav iebildumu pret laulību, bet…

– Nekas nav jāskaidro. Nesen mēs ar draudzeni iegājām dārglietu veikalā, un mani no turienes aizveda neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnā.

– Radniecīga dvēsele.

– Tā šķiet. Tātad – vai iesim vakariņās?

– Varbūt rezervēt galdiņu vēl nevajadzētu, – Džosija piesardzīgi teica. – Gadījumam, ja netikšu laikus no šejienes projām.

– Galdiņa rezervēšanu es nepieminēju! Man padomā ir vīns un vakariņas itāliešu gaumē, pasniegtas uz galdauta, kas izklāts uz jūsu jaunās astoņpadsmitā gadsimta mājas grīdas. Sveču gaismā. Desertā būs zemenes, kas iemērktas siltā šokolādē.

– Ak vai! – Džosija iesaucās. – Ar jums nebūs viegli, vai ne?

– Es tā ceru. Man patīk meitenes, kuras orientējas vēsturē. Un man patīk jūsu fotogrāfija, kuru Edi jaunkundze nosūtīja pirms gada. Vai jums joprojām ir tas sarkanais peldkostīms?

Džoslina nespēja novaldīt smieklus.

– Viņa to attēlu parādīja pusei baznīcas draudzes vīriešu. Kad pienāca mana divdesmit sestā dzimšanas diena un es joprojām biju neprecēta, šķita, ka viņa fotogrāfiju piespraudīs pie kokiem kopā ar manu telefona numuru.

– Kad fotogrāfija uzņemta? – Remzijs jautāja, un viņa balsī ieskanējās bailes. Džoslina gandrīz dzirdēja skaļi nepajautāto: “Pirms cik dzimšanas dienām tas notika?”

– Patiesību sakot, diezgan sen, – viņa viltīgi paziņoja. – Nu ko, tiksimies nedēļas nogalē?

– Tiksimies, – Remzijs atbildēja, bet vairs ne pārāk dzīvespriecīgi.

Beigusi sarunu, Džoslina prātā sāka veidot sarakstu, kas sākās ar: “Šonedēļ apmeklēt trenažieru zāli katru dienu.” Fotogrāfija, kurā viņa redzama divdaļīgā peldkostīmā, bija uzņemta iepriekšējā gada vasarā, bet ziemas laikā zem drēbēm varbūt noticis jebkas.

“Tātad tas ir Remzijs Makdauels,” Džoslina domāja, piecēlās kājās un sāka pārmeklēt drēbju skapi. “Rīt došos uz pasniedzēja kabinetu un iesniegšu atlūgumu.” Viņa zināja, ka pasniedzējam nebūs iebildumu – uz katru štata vietu augstskolā rindā gaidīja četri darba meklētāji.

Viņa pieskārās drēbēm un sastinga. Varbūt tagad ir īstais laiks uzrakstīt grāmatu? Kaut ko dokumentālu, par vēstures tēmu. Varbūt aprakstīt Edilīnas pilsētas vēsturi? Tā varētu sākties ar skotu, kurš kādam vīram nozaga zeltu un meitu un aizbēga uz Amerikas mežonīgajiem plašumiem. Kāda bija Edilīnas pilsēta astoņpadsmitajā gadsimtā? Un vispār – kāda tā ir tagad?

Pēc desmit minūtēm Džoslina internetā uzmeklēja informāciju par Edilīnu. Pilsētas vēsture lielā mērā bija tāda, kādu to aprakstījusi Edi jaunkundze savā vēstulē. Pilsētu dibinājis skots, vārdā Enguss Hārkorts, kurš uzbūvēja lielu māju sev un savai skaistajai sievai un ķērās pie lauksaimniecības teritoriju ierīkošanas. Tikmēr viņa sieva Edilīna, vientulības mākta, izstrādāja ielu plānu mazai pilsētiņai, kurā atradās astoņi nelieli parki. Pašā pilsētas viducī viņa iestādīja no tēva mājām līdzi paņemtu ozolzīli, no kuras veiksmīgi izauga koks. Gadsimtu gaitā trīs reizes šajā vietā ir iestādīts cits ozols, bet katru reizi – izmantojot iepriekšējā koka atvasi.

Džoslina lasīja, ka divdesmitā gadsimta vidū viņai pazīstamā Edilīna Hārkorta četru gadu garumā cīnījās pret Virdžīnijas pavalsts nodomu padzīt pilsētas iedzīvotājus, jo vairāk nekā piecus tūkstošus akru zemes ap pilsētu bija plānots pārveidot par dabas rezervātu. “Pateicoties Edi jaunkundzes, kā viņu visi dēvē, uzvarai šajā cīņā, Edilīnas pilsētiņa pastāv vēl šobaltdien. Jaunus namus būvēt ir aizliegts, bet esošie ir tik labi saglabāti, ka ikviens šeit jūtas kā aizceļojis atpakaļ laikā. Pilsētā atrodami vairāki turīgiem cilvēkiem paredzēti veikali, kas piesaista tūristus no Viljamsburgas, bet pilsētas lepnums ir Edilīnas muiža, kuru tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā gadā uzcēla Enguss Hārkorts un kurā kopš tā laika ir dzīvojuši Hārkortu ģimenes pārstāvji. Diemžēl nams un tā teritorija nav pieejama publiskai apskatei.”

– Tas labi, – Džoslina nosprieda un pieliecās tuvāk ekrānam, lai apskatītu fotogrāfijas.

Pie vienas no glītajām baltajām mājām viņa redzēja izkārtni. “Vai tur ir Remzija birojs? Vai viņš dzīvo turpat, kur atrodas viņa darba telpas? Viņš jautāja, vai man ir draugs, bet… vai viņam pašam ir draudzene?”

Džosija uzklikšķināja uz ikonas ar uzrakstu “Edilīnas muiža” un, to ieraudzījusi, iepleta acis. Ēkas fasāde bija no ķieģeļiem un nevainojami simetriska – divi stāvi ar pieciem logiem katrā. Abās ēkas pusēs atradās vienstāva spārni ar nelieliem pagalmiem.

– Acīmredzot tur dzīvo mani īrnieki, – Džoslina teica, tīksminoties par domu, ka tagad šī brīnišķīgā vecā māja pieder viņai.

Jau pēc piecām minūtēm viņa plosījās pa drēbju skapi, apņēmusies atbrīvoties no visa, ko vairs nevalkāja, un izvērtēt atlikušās drēbes. Pagāja piecpadsmit minūtes, un viņa aplūkoja savu gandrīz tukšo skapi un noteica:

– Eju iepirkties.

Turpmākās pāris dienas pagāja darbīgi – Džosija gatavojās aizbraukšanai un savai jaunajai dzīvei.

Tagad viņa bija Viljamsburgā, un pulkstenis rādīja vienpadsmit no rīta. Sestdiena, laiks izrakstīties no viesnīcas, visas mantas saliktas mazajā Mini Cooper, un Džosija gatavojās pirmo reizi uzlūkot “savu māju”. Viņa nesaprata, vai jūtas pacilāta vai nobijusies līdz nāvei. Cita pilsēta, pat cits štats, nepazīstami cilvēki – turklāt ar vienu no viņiem vakarā norunāta tikšanās.

– Tu to vari, – viņa sev atkārtoja un atvēra viesnīcas durvis.