Читать книгу Lavandas rīts - Džūda Devero - Страница 3

Džoslina braucot žņaudza plaukstā izdrukāto karti. Norādes bija vienkāršas: izbraukt no Viljamsburgas uz Piektā lielceļa – tā, kurš veda uz visām plantācijām, – un pēc dažām jūdzēm viņa nokļūs uz Makterna ceļa. Vēl pēc trim jūdzēm jāpagriežas pa labi uz Edilīnas ceļa un tad jābrauc cauri pilsētai līdz pat savai jaunajai – vecajai – mājai.

Makterna ceļu atrast bija viegli, bet Džosijai radās aizdomas, ka izdrukātajā kartē ir kļūda, jo ceļš vijās cauri šķietami mūžsenam mežam. Viņa bija lasījusi, ka Edilīna atrodas dabas rezervāta vidū, tomēr nebija gaidījusi, ka blakus būs pirmatnējs mežs.

Viņa pavirzījās pa labi, jo garām aizsteidzās vairāki vīri melnā kravas automašīnā, kas aiz sevis vilka zvejas kuģi ar diviem motoriem. Pateicībā par ceļa došanu vīri pamāja ar roku.

Edilīnas ceļš bija skaidri saskatāms un, Džoslinai par prieku, uzturēts lieliskā kārtībā. Viņai jau bija radušās bažas, ka tas būs ceļš ar grants segumu un nezālēm.

Kad līdz pilsētai bija atlikusi aptuveni jūdze, mežā parādījās izcili ozoli, dižskābarži un lielas kalnu kļavas. Džosijai bija skaidrs, ka šajā vietā kādreiz atradušās bagātīgas plantācijas.

Nokļuvusi Edilīnas centrā, Džosija mirkli apstājās, lai to aplūkotu. Internetā uzmeklētā informācija izrādījās daļēji pareiza. Pilsēta bija uz pusi mazāka, nekā izskatījās fotogrāfijās, toties divreiz valdzinošāka. Pār ielām nokarājās milzīgu vītolu zari, tāpēc automašīnu novietnes atradās ēnā. Nekur nemanīja modernas celtnes, un senie nami bija lieliskā stāvoklī.

Pa kreisi atradās baznīca. Impulsa vadīta, Džosija pagriezās pa labi, lai apskatītu pilsētas centru. Viņa gribēja ieraudzīt “parkveidīgos” laukumus, kurus izveidoja pirmā Edilīna, un leģendāro ozolu.

Džosija nonāca uz galvenās ielas, Lērdtonas. Viņa ievēroja, ka gandrīz visām ielām bija skotu izcelsmes nosaukumi. Galvenās ielas nosaukuma izskaņa “ – tona” bija senlaicīgs vārda “pilsēta” saīsinājums, un tas nozīmēja, ka Enguss Hārkorts nosaucis ielu par Lērda pilsētu. Droši vien astoņpadsmitajā gadsimtā staļļa puisis Enguss Hārkorts, kurš bija padarījis sevi par klana ciltstēvu jeb lērdu, gribēja, lai visi zina – pilsēta pieder viņam.

Džoslina ieraudzīja saldējuma veikalu, kas izskatījās kā kinostudijas dekorācija, un lietotu grāmatu veikalu.

– Zelta raktuves! – viņa skaļi iesaucās. Grāmatas, kas vairs netiek izdotas, bija viena no viņas vājībām.

Turpat bija neliels pārtikas veikals, kurā piedāvātās preces izliktas grozā pie ēkas, un ap to rosījās sieviete garos svārkos ar pušķīšiem rotātu jostu un batikotā krekliņā. Ap galvu viņai bija apsiets lakats.

– Interesanti, vai viņa apmeklēja Vudstoku? – Džoslina nočukstēja.

Skatienam pavērās vecu mēbeļu tirgotava un vēl daži veikali.

Un pašā vidū, biezas zāles ieskauts, slējās gigantisks ozols. Tā ēnā bija izlikts pusducis soliņu. Uz viena no tiem sēdēja un skūpstījās pusaudži, par kuriem smējās jaunāku bērnu pulciņš.

Pēdējās divas mājas ceļa malā pirms vietas, kur tas pazuda nokarenu koku ielokā, izrādījās tās pašas, kas redzamas fotogrāfijās internetā. Mājas bija lielas, baltas un omulīgas. Vienas mājas pagalmu slaucīja kāda sieviete. It kā pazinusi Džoslinu, viņa sastinga un skatījās uz atbraucēju.

Džoslina nevarēja atrauties no sievietes skatiena un gandrīz palaida garām pagriezienu Lērdtonas ielas beigās. Aiz viena kvartāla atradās uzraksts “Tema iela”. Atpakaļskata spogulī viņa redzēja, ka sieviete ir pazudusi no pagalma – droši vien iegājusi mājā, lai aizsāktu tenkas. “Ko par mani runās? Vai sauks par iebraucēju, kas ieradusies, lai pārņemtu savās rokās iedzīvotāju mīlētās Edi jaunkundzes māju?”

Ceļa malās atradās tikai trīs nami, un tie droši vien kādreiz bijuši daļa no Edilīnas muižai piederošajām plantācijām. Namu fasādēs bija iestrādātas veclaicīgas detaļas, tomēr tie šķita pārveidoti un paplašināti.

Kad Džoslina nokļuva pie vīteņaugos paslēptām akmens kolonnām, bija skaidrs, ka sasniegts galamērķis. Vienā kolonnā bija iestrādāta marmora plāksnīte ar visnotaļ salasāmu uzrakstu.

“Esmu klāt,” Džoslina nodomāja un brauca uz priekšu. Apkārt auga tik daudz milzīgu koku, ka viņa neko nevarēja saskatīt, un prātā iešāvās doma, ka internetā redzamās fotogrāfijas varbūt uzņemtas pirms mājas nojaukšanas. Veicot materiālu izpēti skolas laikā, viņa bija guvusi mācību: lai noskaidrotu, vai māja joprojām eksistē, ir jāizlasa zem fotogrāfijām atrodamais teksts sīkajā drukā.

Piepeši koki pašķīrās un skatienam pavērās nams – tieši tāds kā fotogrāfijās. Džoslina savas dzīves laikā bija redzējusi daudzus vecus namus, tāpēc uzreiz saprata, ka muiža ir nevainojamā stāvoklī. Dažas jaunas mājas netika tik rūpīgi uzturētas kā šī muiža. Ikkatrs logs, slēģis un lietusūdens noteka likās nevainojama.

Mājas abās pusēs bija atsevišķi spārni ar nelieliem pagalmiem, un īsu brīdi Džosija prātoja, vai nevajadzētu pieklauvēt pie durvīm un lūgt atļauju ieiet. Bet tās bija muļķības.

Lūkodamās uz māju, katru tās collu, Džosija izkāpa no automašīnas, atvēra bagāžas nodalījumu un izcēla no tā čemodānu. Velkot čemodānu aiz sevis, viņa pa koka lieveņa pakāpieniem nokļuva pie ieejas durvīm.

Džosija no jakas kabatas izvilka atslēgu, ielika to vecajā slēdzenē un, sirdij strauji pukstot, pagrieza.

– Vai šeit kāds ir? – Džoslina iesaucās, kad pavēra senatnīgās durvis.

Spriežot pēc izskata, šīs durvis saglabājušās kopš mājas uzcelšanas brīža, tātad tām ir vairāk nekā divi simti gadu. Džoslina atstāja melno čemodānu pie durvīm un nesteidzīgi gāja tālāk, papēžiem klaudzot pa koka grīdu.

Viņa nokļuva vestibilā. Kā jau bija cerēts, tas stiepās cauri visai mājai. Pa labi atradās divas aizvērtas durvis, pa kreisi abpus kāpnēm – vēl divas. Džosija alka ticēt, ka mājas iekārtojumā kopš tās uzcelšanas brīža nekas nav mainīts un ka aiz durvīm atrodas plašas istabas, nevis šauras telpas, ko gadsimtu gaitā ierīkojuši dažādie mājas īpašnieki.

Kāpnes šķita aizraujošas, un Džosija bija pārliecināta, ka margas ir taisītas no vesela sarkankoka gabala. Viņa pagriezās, aplūkoja kāpņu augšpusi un ieraudzīja vēl vairākas aizvērtas durvis. Gluži tāpat kā vestibilā, nekur nemanīja mēbeles.

Džosija aizsoļoja līdz lielā, tukšā vestibila galam un palūkojās ārā pa logu. Bija redzami milzīgi koki, kas varētu būt tikpat veci kā pati muiža. Viņai gribējās pie tiem pieiet un apsēsties vienā no balti nokrāsotajiem dzelzs krēsliem.

Kamēr Džosija aplūkoja kokus, ēkas labajā pusē parādījās jauna sieviete, kura nesa dvielī ietītu kleitu un šūšanas groziņu. Džosija samirkšķināja acis un nodomāja, ka aizceļojusi pagātnē. “Kurš mūsdienās nodarbojas ar šūšanu? Kurš nēsā apkārt lielu grozu ar adatu spilventiņiem? Vai Edi jaunkundze aizsūtījusi mani uz vietu, kurā laiks ir apstājies?”

Par to domājot, viņa pasmaidīja, bet smaids uzreiz izdzisa. Kaut arī kopš Edi jaunkundzes nāves bija pagājuši jau vairāki mēneši, Džosija joprojām pārdzīvoja. Vairs nebija uzjautrinošu elektroniskā pasta vēstuļu un stundām ilgu telefona sarunu. Vairs nebija Edi jaunkundzes, pie kuras doties, kad vien radās iespēja. Vairs nebija pasēdēšanu pie kūpošas tējas kannas un dalīšanās rūpēs, bailēs un uzvarās. Viņa nekad vairs neizdzirdēs pazīstamos vārdus: “Tā, protams, nav mana darīšana, bet es tavā vietā darītu tā…”

Džosija atvairīja asaras un uzmeta skatienu vispirms aizvērtajām durvīm vestibila malā, tad – sievietei, kura sēdēja koka ēnā. Bija jāizstaigā istabas, jāiegādājas pārtika un jāatrod gulta, kur pārlaist nakti. Tomēr Džosijas skatiens atkal aizklīda pie jaunās sievietes – un uzvarēja ziņkāre.

Atslēgusi durvis uz dārzu, Džosija izgāja svaigajā pavasara gaisā. Sieviete bija tik ļoti iegrimusi šūšanā, ka nedzirdēja Džosiju tuvojamies, tāpēc viņai bija pietiekami daudz laika novērojumiem. Svešiniece bija diezgan jauna, ap divdesmit, un izskatījās kā nevainības iemiesojums. Viņas seja bija ideāli ovāla, āda – bāla un gluda kā porcelāns. Tumšajos matos vīdēja gaišas šķipsnas, kas izskatījās dabiskas, un viņai mugurā bija kleita, kas šķita izņemta no kādas Keitas Grīnevejas gleznas.

Džosija nevēlējās jauno sievieti izbiedēt, tāpēc sasveicinājās no vairāku pēdu attāluma, bet viņa turpināja šūt un nepacēla skatienu. Drīz vien Džosija pamanīja, ka sieviete uzlikusi mūzikas atskaņotāja austiņas. Džosija smaidot paņēma krēslu no pretējās galda puses un apsēdās.

– Sveika, – sieviete ierunājās un nemaz nešķita izbiedēta. Viņa izvilka austiņas un izslēdza savu iPod.

– Ļauj minēt, – teica Džosija. – Enja.

Glītā sieviete samirkšķināja acis un pasmaidīja.

– Ā, saprotu. Es izskatos pēc cilvēka, kas ne reizi dzīvē nav redzējis piedauzīgu filmu, tāpēc es noteikti klausos eņģelisku mūziku. – Viņa izrāva austiņu vadu no atskaņotāja un to ieslēdza. Ieaurojās ZZ Top. – Mana māte ir hipijs. Tēvs ir ārsts un visdedzīgākais konservatīvo politiķu atbalstītājs pasaulē, bet mātei patīk smagais roks, un viņa to atskaņo tik skaļi, cik vien var. Kad tēva nav mājās, protams.

– Vai kaimiņi nesūdzas?

– Vienai kaimiņienei tas nepatika, bet māte ielēja viņai kokteili “Margarita”, un brīdī, kad tēvs atgriezās mājās, viņas abas jau dejoja. Kopš tā vakara nekādas sūdzības nav bijušas.

Džosija iesmējās, joprojām lūkojoties uz glīto sievieti.

– Vai pēc sejas tu līdzinies mātei vai tēvam?

– Es līdzinos vecmāmiņas māsai Lizijai. Vismaz tā man ir teikuši. Viņa izmantoja savu izskatu, lai pievilinātu bagātākos vīriešus pilsētā, dzemdēja pusduci bērnu un notrieca visu vīru naudu.

Džoslina neizrādīja, ka pazinusi vārdu “Lizija”, ko Edi jaunkundze bija pieminējusi savā vēstulē, un sacīja:

– Tādas sievietes man patīk. Vai tu šuj sev kleitu?

– Dievs pasarg’! Es nevarētu neko tādu atļauties. – Viņa pacēla šuvekli, lai Džoslina varētu to aplūkot. Tā bija kleita pusnakts zilā krāsā ar pērlītēm un kristāliem izšūtu augšdaļu, bet vairākas pērlīšu virtenes vaļīgi nokarājās. – Es brīdināju klienti, ka jābūt piesardzīgai. Es teicu, ka nav pieļaujamas romantiskas tikšanās mēnesnīcā un burzīšanās automašīnas aizmugures sēdeklī. Šī kleita maksā tūkstošus, un es brīdināju, ka pret to jāizturas saudzīgi. Bet… vai tad viņa manī klausījās? Protams, ka ne.

– Izskatās, ka notikusi pamatīga burzīšanās.

– Domāju gan. Turklāt šodien sešos no rīta viņa klauvēja pie manām durvīm un pavēlēja sašūt kleitu līdz šodienas vakaram, tāpēc pieļauju, ka burzīšanās partneris nebija viņas vīrs.

Džosija iesmējās.

– Vai tu esi mana īrniece?

– Ā! Atvaino. Es nesasveicinājos. Es esmu Sāra Šova, – viņa paziņoja. – Dzīvoju šajā mājas spārnā, un Tesa Ņūlenda dzīvo tur.

– Es…

– Visi pilsētas iedzīvotāji zina, kas tu esi. Visi tevi gaida jau kopš pirmajiem rītausmas stariem.

– Sieviete pie pārtikas veikala uz mani ļoti cieši skatījās.

– Tā bija mana māte, – Sāra paskaidroja. – Viņa jau zvanīja un ziņoja, ka tu esi ceļā.

– Un sieviete dārzā ar slotu?

– Mana tante Helēna. Viņa zvanīja mammai, bet līnija bija aizņemta, jo mamma runāja ar mani. Droši vien šerifs jau ir uzmeklējis informāciju par tavu automašīnu.

Nezinādama, ko atbildēt, Džoslina tikai samirkšķināja acis.

– Vai vēlies ledus tēju? – Sāra piedāvāja. – Es nupat pagatavoju veselu krūzi.

– Labprāt, bet… – viņa vilcinājās.

– Tikai tad, ja tā nav pussalda? – Sāra vaicāja un piecēlās kājās, piesardzīgi ieritināja kleitu lielajā dvielī un uzlika to uz baltā galdiņa.

Džosija juta, ka piesarkst.

– Neraizējies, mēs esam pieraduši pie jeņķiem, – Sāra mierināja.

– Es neesmu jeņķis. Es esmu no Floridas, – Džosija iebilda, sekojot Sārai lielās ķieģeļu mājas virzienā. – Tas ir uz dienvidiem no šejienes.

– Aha, – Sāra nomurmināja pāri plecam. – Domāju, ka vārds “dienvidi” vairāk raksturo domāšanas veidu, nevis ģeogrāfisku vietu. Vai nav tā, ka daudzi cilvēki no ziemeļiem ir pārvākušies uz Floridu?

Džosija nespēja apslāpēt smaidu. Viņas bija nokļuvušas pie austrumu spārna stikla durvīm, un Džosija jau atkal apstājās, lai aplūkotu namu. Tajā nebija neviena neparastas formas loga, nevienas uzkrītošas istabas, nekā tāda, kas pēc mūsdienu standartiem padarītu namu “interesantu”. Edilīnas muiža bija vienkārša un līdz ar to ļoti skaista.

Sāra iegāja savas ēkas daļas vēsajās iekštelpās, un Džosija viņai sekoja. Virtuve šķita ierīkota aptuveni divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados. Pēc visa spriežot, uzturēta nevainojamā kārtībā, bet noteikti nebija atjaunota.

– Vai tā ir kompozītmateriālu virsma? Un tas…

– Avokado krāsa, – Sāra atbildēja un paskatījās uz zaļo ledusskapi. – Man šķiet, ka Smitsona institūta pētniekus šī vieta interesētu. Viņi varētu to gluži vienkārši paņemt un ievietot muzejā.

Džosija paskatījās un lielo, balto emaljēto izlietni zem loga un domās Sārai piekrita. Virtuve nebija pietiekami sena, lai tai piemistu šarms. Tā bija gluži vienkārši neglīta.

– Es plānoju sūdzēties īpašniekam, – Sāra teica.

– Tā arī vajadzētu, – Džosija piekrita un aplūkoja veco plīti. Tā bija tādā pašā krāsā kā ledusskapis. Viņa pacēla galvu. – Pagaidi… īpašniece esmu es!

Sāra iesmējās, piegāja pie ledusskapja un izcēla no tā lielu krūzi ar ledus tēju.

– Pagāja ilgs laiks, līdz tu to atcerējies.

– Es vēl neesmu apradusi ar domu, ka man pieder māja. Neesmu pat redzējusi, kā tā izskatās no iekšpuses.

– Tev būs gana daudz laika, lai namu izpētītu. Arī ārpusē atrodas dažas vecas ēkas, bet to tu, iespējams, jau zini. – Sāra norādīja uz nelielu hromētu galdiņu pie sienas. Tam bija sarkana virsma, un pie tā bija piestumti atbilstoši hromēti krēsli ar sarkaniem sēdekļiem un atzveltnēm.

Džosija apsēdās un noraudzījās, kā Sāra salej tēju divās glāzēs un uz paplātes uzliek, pēc izskata spriežot, mājās gatavotus cepumus.

– Es zinu ļoti maz. Te viss man ir jaunums, – Džosija skaidroja. – Es vēl neesmu atguvusies no… no…

– No Edi jaunkundzes nāves? – Sāra klusi pārjautāja.

Džosija palocīja galvu.

– Vai tu viņu pazini?

– Nē, mēs tā arī nesatikāmies. Bet es pavisam noteikti esmu par viņu daudz dzirdējusi.

– Ak tā? – Džosija iedzēra lielu tējas malku. Izrādījās, ka viņa ir izslāpusi. Un vēl viņa apēda cepumu divos kumosos. Ķērusies klāt otrajam cepumam, viņa pamanīja Sāras plati ieplestās acis. – Atvaino. Es vairākas dienas sēdēju pie stūres un acīmredzot aizmirsu paēst. – Patiesībā Džosija iepriekšējā vakarā bija tik satraukta, ka nespēja ieēst vakariņas, un no rīta nepaēda brokastis.

– Lūk, to es saucu par koncentrēšanos! – Sāra piegāja pie ledusskapja, izņēma palielu bļodu, salātlapas, majonēzi un maizi. Viņa nolika to visu uz virtuves letes un pacēla gaisā maizi. – Skaties! Tā ir jeņķu maize. Wonder Bread maize manās mājās nav atļauta.

– Vai tajā ir ananasu gabaliņi? – Tā kā Sāra izskatījās apjukusi, Džosija paskaidroja: – Ja maizē nav ananasa gabaliņu, tā nav maize. Floridā mēs ananasus liekam visur, tāpat kā kokosriekstus.

Tagad bija Sāras kārta smieties.

– Labi, es vairs nerunāšu stereotipos. Lieta tāda, ka Edilīna atrodas tuvu Viljamsburgai, tāpēc te nokļūst vairāk tūristu, nekā mums gribētos. Viņi domā, ka mēs visu vārām eļļā.

– Un jūs to nedarāt?

– Nedarām kopš brīža, kad izdzirdējām vārdu “holesterīns”.

Džosija paņēma sviestmaizi no šķīvja un sāka taisnoties:

– Tev nav tā jāpūlas manis dēļ. Patiešām. Es varu pati sevi pabarot.

– Tev vēl daudz kas jāuzzina par dienvidniekiem. Mēs cienājam savus ciemiņus. Tas ir ierakstīts mūsu gēnos, – Sāra paziņoja. – Vai tev nebūtu iebildumu, ja mēs dotos ārā, lai varu pabeigt kleitu?

– Ar lielāko prieku, – Džosija atbildēja, paņēma savu glāzi un šķīvi un sekoja Sārai ārā no mājas.

Viņas apsēdās pie galda, Sāra izklāja kleitu sev klēpī un paņēma rokā adatu. Džosija iekodās sviestmaizē.

– Vai tu to pagatavoji? – viņa jautāja. Sviestmaizē bija ielikti vistas salāti, sašķēlētas vīnogas un āboli. Tā bija brīnumgarda, gluži kā no dārgu delikatešu restorāna.

– Nē, mana māte. Viņa ir pārliecināta, ka, dzīvojot viena, es nomiršu badā. Vai, vēl ļaunāk, ieēdīšu kaut ko tādu, kas nav dabiski audzēts mājas apstākļos. Vistas ir no viņas kūts, un āboli no mūsu dārza.

Džosija šaubīdamās aplūkoja sviestmaizi.

– Vai tu šo vistu pazini?

Sāra paraustīja plecus.

– Kad man apritēja trīs gadi, es jau biju sapratusi, ka labāk ir nedot vārdus dzīvām būtnēm, kas pie mums mitinās. Izņemot manas māsas. Es viņām devu vārdus, bet katlā viņas nenonāca šā vai tā.

Džosija gandrīz aizrijās un izdvesa:

– Par nīstamām māsām arī man ir daudz stāstāmā, un es noteikti varu tevi pārspēt.

– Tiešām? Abas manas māsas absolvēja Tuleina universitāti ar izcilību, abas apprecējās nedēļu pēc absolvēšanas. Un apprecējās, protams, ar ārstiem. Abas palika stāvoklī nedēļu pēc kāzām. Un abas līdz kāzu naktij bija nevainīgas.

Džosija iedzēra malku tējas un veltīja Sārai vīzdegunīgu skatienu.

– Es startēju ārpus konkursa. Manējās ir audžumāsas. Identiskās dvīnes, skaistas, ar dabiski blondiem matiem, piecas pēdas un vienpadsmit collas garas. Vai zini, kā viņas mani sauc? Par Pelnīti.

– Pelnīti? – Sāra iepleta acis. – Taču ne…

– Tieši tā. Tas ir saīsinājums no “Pelnrušķītes”.

Sāra negrasījās atkāpties.

– Man ir divas absolūti nevainojamas māsasmeitas un tādi paši divi māsasdēli. Viņi vienmēr pasaka “lūdzu” un “paldies”.

– Vai esi dzirdējusi par Bellu un Ešu?

– Par modelēm? Protams. Pagājušonedēļ viņas bija uz žurnāla vāka… Nē! – Sāra noelsās. – Nevar būt. Viņas ir tavas…

– Audžumāsas, – Džoslina apliecināja.

– Tu uzvarēji. Jeb zaudēji, īsti nezinu. Es laikam piezvanīšu māsām un pateikšu “paldies” par to, ka viņas man ir. – Viņa uzlūkoja Džosiju ar izbrīnu. – Kā tu spēj to izturēt?

– Kaut kā jau spēju, – Džosija atbildēja, paraustot plecus. – Ja man nebūtu Edi jaunkundzes, es diezin vai būtu tikusi ar to galā. Viņa mani izglāba. – Džosija paraudzījās uz sviestmaizi. – Starp citu, Edi jaunkundze teica, ka tu šeit dzīvo kopš bērnības.

– Pilsētā, nevis muižā.

– Skaidrs, – Džosija piesardzīgi atbildēja un brīdi pakošļāja sviestmaizi, domājot, kā pieklājīgi pavaicāt to, kas viņu interesēja. – Vai tu pazīsti cilvēku, vārdā Remzijs Makdauels?

– Protams, – Sāra atbildēja, nepaceļot skatienu.

– Kāds viņš ir?

– Skaists, gudrs, izsmalcināts. Ko tieši tu gribi par viņu zināt?

– Izklausās, ka viņš ir siržu lauzējs.

Sāra brīdi klusēja. Bet pēc tam viņas balsī ieskanējās piesardzība.

– Dažas sirdis viņš ir salauzis, jā.

– Bet viņam pašam to neviena nav nodarījusi?

– Man droši vien jāpasaka, ka Remzijs ir mans brālēns un es esmu uzticīga savai ģimenei, – Sāra paziņoja, pacēlusi galvu. – Gribu tevi iepazīt labāk, pirms stāstu tev par viņu kaut ko vairāk.

– Saproti, viņš šovakar te ieradīsies uz vakariņām, un man gribētos par viņu zināt kaut ko vairāk. Vienas sarunas laikā ar viņu tas nebija iespējams. Viņš šķiet…

– Rems brauks uz šejieni? Šovakar? Kā tu to panāci? – Sāra izskatījās sajūsmināta.

– Nav ne jausmas, – Džosija atbildēja. – Viņa pārziņā ir visi ar muižu saistītie dokumenti, tāpēc…

– Tās ir darba lietas, un ar tām viņš nodarbojas birojā.

Kā tu panāci to, ka viņš ieradīsies tavā mājā?

– Es… es nezinu. Es varēju nosaukt Atbrīvošanas proklamācijas parakstīšanas dienu.

– Ar to arī varētu pietikt. Remam patīk gudri cilvēki, un viņš dievina vēsturi. – Sāra izņēma diega spoli no kastes un ievēra diegu adatā. – Tieši šajā jomā meitenes allaž pieļauj kļūdas attiecībās ar manu brālēnu.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Viņas uzskata, ka Rems ir tāds pats kā visi vīrieši, ka viņa vājība ir dziļi kleitu izgriezumi. Remam tie patīk, bet smadzenes viņam patīk vēl vairāk. Turklāt Tesa apgāza kleitu teoriju uz visiem laikiem. Kas attiecas uz citām lietām, kas viņu saista… par ēdienu, sievietēm un pārējo vari vaicāt Tesai. Viņa Remziju pazīst labāk nekā mēs.

– Tesa? Ak jā. Otra īrniece. Kāds viņai sakars ar Remziju… Remu?

– Viņa kontrolē Remzija dzīvi. – Kad Džosija iepleta acis, Sāra papurināja galvu. – Nē, ne tādā veidā. Tesa ir viņa biroja vadītāja, un viņai šis darbs tik labi padodas, ka reizēm viņa vada arī Remzija dzīvi. Ja tu dzimšanas dienā no viņa saņemsi ziedus, tos, visticamāk, būs izvēlējusies un nosūtījusi Tesa.

– Ā, viņa ir tāda veida sekretāre. Pieķērusies priekšniekam, pa pusei iemīlējusies? Apmēram tā?

Sāra pasmaidīja.

– Tesa apgalvo, ka nevar Remziju ciest, un bieži viņam to dara zināmu.

– Kāpēc tad viņi kopā strādā? Kāpēc Tesa dzīvo Edilīnā?

Sāra paraustīja plecus.

– Man nav ne jausmas. Tesa man ir mīkla, un es skaidri zinu, ka viņa ir mīkla arī Remam. Bet viņa vienmēr Remam paskaidro, ja ir neapmierināta ar kādu viņa soli.

– Un kāds tam visam sakars ar dziļiem izgriezumiem?

– Tev nāksies pierunāt Remu, lai viņš pats to izstāsta.

– Zini, es, šķiet, kādā grāmatā izlasīju ieteikumu pirmajā randiņā nerunāt ar vīrieti par viņa sekretāri un dziļiem izgriezumiem.

Sāra iesmējās.

– Tev droši vien ir taisnība, bet Rems prot par sevi pasmieties. Paklau, tas ir tikai brīdinājums, bet, kad satiksi Tesu, es neiesaku viņu saukt par sekretāri, un neprasi viņai neko par izgriezumiem. Viņai šis stāsts ir noriebies.

– Labi, – Džoslina noteica un aizstūma savu tukšo šķīvi. Viņa jau tagad jutās pārņemta ar visu, ko vēl nāksies uzzināt.

Šķita, ka Sāra lasa viņas domas.

– Būs jau labi. Šejienieši ir ziņkārīgi, tas arī viss. Bet es tevi brīdinu jau tagad, ka visi pilsētas iedzīvotāji gribēs, lai tu viņiem pastāsti par Edi jaunkundzi.

– Tas ir saprotams, – Džosija atbildēja. – Šejienieši viņu droši vien ļoti mīlēja.

– Mīlēja? – Sāra iesaucās. – Patiesībā tikai nedaudzi cilvēki, kas viņu ir pazinuši, patlaban vēl ir dzīvi. Izņemot tanti Mēriju Alisi, protams, bet viņai īsti nav iemesla mīlēt Edi jaunkundzi, vai ne?

– To es nezinu, – Džosija teica. – Kāpēc lai tava tante Mērija Alise nemīlētu Edi?

– Man šķita, ka jūs esat draudzenes. Vai tad tu nezini Edi jaunkundzes traģisko mīlas stāstu?

Džosija nopūtās.

– Vēl pirms dažām dienām es būtu varējusi apgalvot, ka zinu par viņu gandrīz visu, bet pamazām kļūst skaidrs, ka nemaz tik daudz es nezinu. Viņa ne reizi nepieminēja Edilīnas pilsētu vai šo māju. Es zinu, ka viņa savulaik bija iemīlējusies jaunā vīrietī, kurš gāja bojā Otrajā pasaules karā.

– Gāja bojā! – Sāra iesaucās. – Viņš gāja bojā no tā, ka mazā, kašķīgā Mērija Alise Velša palika stāvoklī un piespieda Deividu sevi apprecēt. Kad Edi jaunkundze pārnāca no kara, viņas mīļotais vīrietis bija kopā ar citu sievieti.

Jau atkal Džoslina jutās nodota. Viņa bija uzklausījusi citu šī stāsta versiju. Edi jaunkundzes aprakstītā mīlestība, spēcīgās, dziļās jūtas pret Deividu Oldridžu nebija atdūrušās pret viņa nāvi. Tās bija atdūrušās pret piespiedu laulību. Tagad Džosiju vairs neizbrīnīja fakts, ka Edi jaunkundze ne reizi nepieminēja Edilīnu un meloja par mīļotā vīrieša nāvi. Nāve ir labāka par nodevību!

Džosija pūlējās savaldīties un noslēpt savu apjukumu no Sāras.

– Viss notika sen, vai ne? – viņa iesāka. – Bet tu par to runā kā par vakardienas notikumu.

– Te ir Virdžīnijas pavalsts, un šeit mēs neko neaizmirstam. Vecmāmiņa mēdza man stāstīt par Pilsoņu karu, un viņa spēja atcerēties, kurš kuru mīlēja un tika piekrāpts. Tagad es runāju par citu karu. Jebkurā gadījumā es Edi jaunkundzes stāstu esmu dzirdējusi tūkstošiem reižu. Hārkortu ģimene uzcēla šo pilsētu, viņiem piederēja vislielākais nams, viņi izveidoja pilsētas centru un tā tālāk. Pat pēc tam, kad viņi pazaudēja lielāko daļu naudas, viņu ģimene tik un tā bija visietekmīgākā. Otrā pasaules kara laikā Makdaueli kļuva turīgāki, tomēr nebija tik īpaši kā Hārkorti.

Malkodama tēju, Džosija mēģināja salikt stāsta detaļas kopā.

– Tātad Edi jaunkundze pārnāca no kara ar uguns izkropļotām kājām, un izrādījās, ka viņas mīļotais vīrietis ir apprecējis citu sievieti?

– Tieši tā.

– Ko viņa darīja pēc tam? – Džosija jautāja.

– Muiža un ģimenes atlikušie līdzekļi piederēja Edi jaunkundzei, bet namu viņa atdeva savam jaunākajam brālim. Par naudu es neko nezinu. Manas vecmāmiņas māsa Lizija mēdza teikt, ka Bērtrands ir nekam nederīgs cilvēks.

– Ko tas nozīmē? Viņš nejāja ar zirgu augšup pa kāpnēm pusnaktī?

– Mieru, tikai mieru! Neļauj savam iekšējam jeņķim uzpeldēt virspusē.

– Atvaino, – Džosija smaidot atbildēja. – Esmu izlasījusi pārāk daudz romantisko stāstu.

– Tāpat kā mēs visi. Kā jau teicu, Edi jaunkundze atgriezās un uzzināja, ka viņas vīrieti nozagusi cita, tāpēc viņa atdeva muižu savam slinkajam brālim un pameta pilsētu. Tomēr pirms tam viņa lika “MOV” sastādīt četrdesmit piecas lappuses garu līgumu, kas brālim bija jāparaksta. Viņa gan bija sāpināta, tomēr ne dumja.

– “MOV”?

– Vietējais advokātu birojs. “Makdauels, Oldridžs un Velšs”.

– Oldridžs, – Džoslina nočukstēja un turpināja skaļākā balsī: – Visur parādās vieni un tie paši uzvārdi. Saki man, vai šejienieši nemēdz pārvākties no dzimtās pilsētas uz citurieni kā visi pārējie amerikāņi?

– Viņi pārvācas, mēs paliekam.

Džosija palocīja galvu.

– Pareizi. Tūristi. Iebraucēji. Viņi nāk un iet, bet īsteni vietējie paliek. Kas notika ar Edi jaunkundzes brāli?

– Viņš nomira miegā pirms vairākiem gadiem. Kā teica tante Lizija, viņš spēja nedarīt pilnīgi neko un pārliecināt sevi, ka tas ir darbs.

– Man šķiet, ka esmu viņu satikusi, – Džosija piebilda. – Iespējams, ka esmu pat gājusi ar viņu uz randiņiem.

– No brīža, kad tevi satiku, man bija skaidrs, ka mums ir daudz kopīga.

Viņas viena otrai uzsmaidīja kā sievietes, kas lieliski saprotas, un brīdi sēdēja klusējot. Džosija pētīja apkārtni. Joprojām bija grūti pierast pie domas, ka viņai pieder nekustamais īpašums. Viņa uzlūkoja nevainojami skaisto ēku un sajuta pārskrienam aukstas tirpas.

Viņa jau bija samierinājusies, ka sieviete, kas būtībā pildījusi mātes lomu, vai nu noklusēja daudzus faktus par savu dzīvi, vai gluži vienkārši meloja. Džoslina jau kopš bērnības bija auklējusi prātā domu par “nevainojamo mīlestību”, ko Edi jaunkundze juta pret karā kritušu karavīru. Patiesību sakot, šī ideja kalpoja par mērauklu, pēc kuras Džosija vērtēja visas savas romantiskās attiecības. Ikreiz, kad vīrietis sāka paust nopietnus nodomus, Džoslina uzdeva sev jautājumu: “Vai es šo vīrieti mīlu tikpat kaislīgi, kā Edi jaunkundze mīlēja savu Deividu?” Neviens vīrietis viņā nebija rosinājis tādas jūtas, kas kaut nelielā mērā līdzinātos Edi jaunkundzes radītajam priekšstatam par “patieso mīlestību”.

Bet tagad Džoslina uzzināja, ka Edi jaunkundzes lielā mīlestība bija tikai prasts romāns. Vīrietis bija viņu pametis citas sievietes dēļ.

– Ko tu plāno iesākt ar muižu? – Sāra ierunājās un izrāva Džosiju no pārdomām. – Pārdosi? Pārveidosi par daudzdzīvokļu namu?

Šķietami bezrūpīgais Sāras tonis Džosiju neapmuļķoja. “Lūk, kāpēc manai sagaidīšanai par godu tika izklāts tik krāšņs sarkanais paklājs,” viņa pie sevis nosprieda. “Vai kāds licis Sārai darīt visu iespējamo, lai noskaidrotu, ko Edi jaunkundzes mantiniece grasās iesākt ar muižu?”

– Kā tev šķiet, cik daudz es varētu saņemt par šo veco ķieģeļu kaudzi? – Viņa cerēja, ka Sāra par to pasmiesies, bet velti. Sāra klusēja, nodūrusi galvu, un šuva pērlītes. – Sāra, – Džosija iesāka, – es mīlu vēsturi. Kopš vidusskolas beigšanas esmu pelnījusi naudu, palīdzot cilvēkiem izzināt pagātni.

– Šeit varētu ierīkot brīnišķīgu naktsmītni. – Sāra pievērsa viņai vēsu skatienu.

Džosija ievaidējās.

– To es negribu. Es esmu drīzāk noslēgtas dabas cilvēks. Vienlaikus es spēju sarunāties ar vienu cilvēku, bet pūlis mudina ierauties savā čaulā.

Sāra nenovērsās, acīm redzami cerot izdzirdēt kaut ko tādu, ko atstāstīt pārējiem pilsētas iedzīvotājiem. Džosija iztēlojās telefona līnijas, kas tiek tik intensīvi nodarbinātas, ka aizsvilstas. Varbūt mobilo telefonu tīkla pārslodze pārtrauks televizoru darbošanos.

– Es vēl nezinu, ko darīšu. – Džosija nespēja izturēt Sāras stingo skatienu. – Patiešām nezinu. Edi jaunkundze atstāja man māju un droši vien arī naudu, bet man nav ne jausmas par summu. – Piepeši Džoslina saprata, ka nevēlas par sevi stāstīt. Prātā ņirbēja tik daudz mulsinošu domu, ka nebija iespējams spriest skaidri. Un viņa pavisam noteikti negrasījās stāstīt par savu ieceri aprakstīt Edi jaunkundzes dzīvi. – Vai kāds nemeklē darbiniekus?

– Pēdējo labo darba vietu pilsētā ieņēma Tesa.

Džoslina paskatījās uz otru mājas spārnu. Ieejas durvis un logi bija aizvērti.

– Starp citu, ar ko tu nodarbojies? Izņemot kleitu atjaunošanu.

– Tieši ar to es arī nodarbojos, – Sāra atbildēja un pārgrieza diegu. – Lielākoties es pāršuju sestā izmēra kleitas, ko īpašnieces pasākuma vakarā nespēj uzvilkt.

– Vai ar to pietiek, lai izdzīvotu?

Sāra paraustīja plecus.

Džosija bija pārliecināta, ka Sārai ir arī cits darbs, bet radās iespaids, ka viņa nevēlas par to stāstīt. Atlika vienīgi cerēt, ka tas nav kaut kas nelikumīgs, piemēram, marihuānas kaņepju audzēšana rezerves guļamistabā. To nodomājusi, viņa saprata, ka tādas bažas droši vien rodas visiem dzīvojamo telpu izīrētājiem. “Ko es iesākšu, ja no vannām sāks sūkties ūdens? Ko iesākt, ja uzradīsies termīti? Edi jaunkundze pieminēja dārznieku. Kādu algu viņš saņem?” Džosija paskatījās uz māju un prātoja, kur pārlaist nakti. “Vai mājā ir gultas?”

No šūšanas piederumu kastes izvilkusi mobilo telefonu, Sāra to atvēra un paskatījās, cik rāda pulkstenis.

– Man jādodas. Šai kleitai jānokļūst atpakaļ pie īpašnieces pirms tam, kad pārradīsies viņas vīrs. – Viņa steidzīgi ieritināja kleitu dvielī un paņēma to rokās. – Vai ienesīsi tos, lūdzu, iekšā? – Sāra norādīja uz traukiem un šūšanas piederumu kasti.

– Protams, – Džosija piekrita, – ja vien tu man uzticies.

– Es tev ne tikai uzticos, bet pat pieļauju, ka tu man patīc. Uz redzīti, – Sāra iesaucās un ieskrēja mājā.

Džoslina palika sēžot, aplūkoja muižu un mēģināja apsvērt visu, ko bija uzzinājusi kopš brīža, kad iegāja advokāta kabinetā. Reiz sešpadsmit gadus vecā Džosija pārnāca no skolas un konstatēja, ka audžumāte ar meitām ir pazudusi un māja ir tukša. Tēvs viens pats garāžā laboja kādu no saviem motocikliem. Viņa stāvēja garāžas durvīs un brīdi vēroja tēvu. Viņiem reti parādījās iespēja pavadīt laiku kopā, jo “jaunā ģimene”, kā Džosija viņas klusībā dēvēja, patērēja visu tēva laiku un enerģiju.

– Vai iesi pie Edi jaunkundzes? – tēvs jautāja.

– Jā. Mēs lasīsim Tomasu Hārdiju. – Džosija zināja, ka viņam nav nekā, ko atbildēt. Gerijs Mintons nemēdza gremdēties apcerē.

– Zaķīt, – tēvs ierunājās, kad Džosija gāja viņam garām, – es ceru, ka tu neatdosi viņai visu savu dzīvi. Es ceru, ka tu kaut ko atstāsi arī sev pašai.

Viņai patika mīļvārdiņš “zaķītis”, bet pārējais nelikās uzmanības vērts. Kā parasti, Džosijas vienīgā vēlēšanās bija tikt projām, pirms atgriežas audžumāsas un pārņem visu māju. Viņu radītais troksnis un izvirzītās prasības kontrolēja māju, tēvu, visu. Reizēm šķita, ka audžumāsas ar savu klātbūtni pārņem visu pasauli.

Tagad Džoslina ielūkojās rokaspulkstenī. Līdz Remzija Makdauela atbraukšanai bija atlikušas vairākas stundas, bet viņa gribēja aplūkot māju un laikus sagatavoties. Viņa bija iegādājusies kleitu, kas likās ideāli piemērota vakariņām senā namā.

“Manā namā,” viņa nodomāja un uzsmaidīja muižai.