Читать книгу Lavandas rīts - Džūda Devero - Страница 5

– Patiešām skaisti, – Džoslina atzina, un teica to pavisam godīgi.

Remzijs bija ļoti centies, sagatavojot vakariņas, un viņa to novērtēja. Uz vestibila grīdas bija izklāta veca, balta, izšūta sega, un abās pusēs bija nolikti milzīgi spilveni. Vakariņām bija sagatavoti spageti ar vieglu mērci no tomātiem un bazilika, tāpat maize un salāti.

– Vai dārzeņi ir no Sāras mātes dārza? – viņa painteresējās.

– Protams. Ja es iegādātos tomātus veikalā, Sāras māte droši vien sarīkotu piketu pie mana biroja.

Ēdiens tika pasniegts Limožas porcelāna traukos ar rakstu, kas Džoslinai ļoti patika. Vīna glāzes, visticamāk, bija iegādātas Viljamsburgā. Roku darbs astoņpadsmitā gadsimta stilā.

Remzijs bija izstiepies uz spilvena iepretī Džoslinai un sveču gaismā izskatījās vēl pievilcīgāks nekā pirmajā tikšanās mirklī. Patiesību sakot, tas Džoslinu nedaudz satrauca. Šis vīrietis bija tik nevainojams, ka arī viņai gribējās tādai kļūt.

– Kāpēc mājā ir tik maz mēbeļu? – Džosija jautāja. Viņa sēdēja taisnu muguru pretējā segas pusē. – Nevēlos izklausīties mantkārīga, bet šķiet savādi, ka gadsimtu garumā vairāku paaudžu apdzīvota māja ir tik tukša. Biju gaidījusi, ka tā būs līdz griestiem aizkrauta ar Viktorijas laikmeta priekšmetiem.

– Iemeslu var aprakstīt ar vienu vārdu – Bērtrands, – Remzijs atbildēja. Viņš bija paēdis un malkoja baltvīnu. – Es par to neko daudz nezinu, jo ar Edi jaunkundzi personīgi sadarbojās mans tēvs, bet viņš klusībā lamājās ikreiz, kad sarunā tika pieminēts Bērtrands. Manuprāt, viņam bija problēmas ar zirgiem.

– Tavam tēvam ir azartspēļu atkarība?

Remzijs uz viņu paskatījās, lai noskaidrotu, vai tas bijis joks.

– Atvaino. Tāda ir mana humora izjūta, – Džosija taisnojās. – Tātad Bērtrandam bija azartspēļu atkarība.

Remzijs lūkojās viņā pāri vīna glāzes malai.

– Kaut kāda atkarība viņam bija. Vismaz tā man šķiet. Es Edi jaunkundzi īsti labi nepazinu, bet viss par viņu dzirdētais mudināja domāt, ka viņas lēmums atļaut Bērtrandam pārdot gandrīz visu, kas šajā mājā atradās, ir dīvains. Atceros, kā reiz, kad vēl biju mazs, pie muižas piebrauca milzīgs kravas auto.

– Tas tika iekšā pa šaurajiem vārtiem?

– Tu esi vērīga! – Remzijs iesaucās. – Nē, starp kolonnām nevar izbraukt neviens kravas auto. Ljūks pie tām ne reizi vien apskrāpējis sava pikapa sānus.

Remzijs iedzēra malku vīna un piecēlās kājās, lai novāktu atlikušos makaronus un salātus. Džosija sāka viņam palīdzēt, bet Remzijs lūdza viņai palikt vietā. Viņa gaidīja, un Remzijs aiznesa traukus uz virtuvi un atgriezās ar nelielu ierīci, kas līdzinājās fondī gatavošanas traukam.

– Māsa teica, ka šī lietiņa lieliski der šokolādes kausēšanai. Viņa apgalvo, ka viņas otrais bērns tika ieņemts tās dienas vakarā, kad šī ierīce tika iegādāta. – Viņš uzmeta Džosijai skatienu. – Atvaino, tas nebija pirmajam randiņam piemērots stāsts.

– Es tev piedošu tikai tādā gadījumā, ja pastāstīsi par kravas automašīnu.

– Ak jā. To nācās atstāt uz ceļa, un mēbeles no mājas līdz kravas automašīnai pārvadāja mazāka mašīna. Bija sestdiena, un mēs, pulciņš bērnu, gandrīz novedām mēbeļu pārvadātājus līdz ārprātam. Mēs joņojām ap auto, pa māju un pat pamanījāmies noslēpties skapjos, kurus viņi pārnēsāja. Viņi bija gatavi samest mūs visus dīķī.

– Ko par to teica jūsu vecāki? Vai tad tas nebija bīstami?

– Viņi turpat vien bija un visu vēroja. Tie pieaugušie, kuri nevarēja būt klāt, samaksāja mums par to, lai mēs ik pēc stundas aizskrienam pie viņiem un pastāstām, kas muižā notiek. Sārai piederēja divritenis, tāpēc ziņas pieaugušajiem piegādāja viņa. Zini, es joprojām esmu pārliecināts, ka viņa nesadalīja naudu taisnīgi. Es domāju, ka lielāko daļu viņa paglabāja sev.

– Brālēni un māsīcas, – Džosija teica un smaidīja. – Viens par visiem, visi par vienu.

Remzijs salauza šokolādi gabaliņos, salika to nelielajā katliņā, kas bija pievienots pie elektriskās strāvas avota, un sāka gabaliņus maisīt.

– Laikam jau tev taisnība. Kad bijām mazi, tas šķita jautri, bet tagad tas drīzāk traucē. Piemēram, šodien. Es tiešām atvainojos par…

Džosija vairs negribēja dzirdēt ne vārda par Ljūku un sinepēm.

– Ko pārvadātāji aizveda?

– Visu labo.

– Dzelteno dīvānu, galdus, lielo drēbju skapi, četrus ēdamistabas krēslus, – Džosija uzskaitīja. – Tas viss nokļuva Edi jaunkundzes mājā Floridā. Ja nemaldos, tās mēbeles, kas netika nosūtītas atpakaļ, viņa pārdeva izsolē.

– Pārdeva gan, es to zinu pavisam droši.

– Un nauda?

– Nē, – Remzijs atteica, – šovakar es negrasos runāt par darījumiem. Tas nozīmē, ka tev nāksies ierasties manā birojā pirmdienas rītā, tad es tev visu izstāstīšu.

– Varu derēt, ka ir arī kādi sevišķi apstākļi, kas skar muižu, vai ne?

Remzijs papurināja galvu.

– Nemaz nemēģini mani apmuļķot. Es neteikšu ne vārda. – Labi, – Džosija padevās un iemalkoja vīnu. – Tātad Edi jaunkundze savāca labās mēbeles un atstāja brālim sliktās, lai viņš varētu tās pārdot un nomaksāt savus azartspēļu parādus.

– Māte reiz teica, ka Edi jaunkundze izmantoja brāli kā iemeslu sarīkot lielu dārza izpārdošanu. Tādā veidā viņa ietaupīja naudu un deva brālim nodarbošanos.

– Tā viņa tiešām varētu rīkoties.

– Nu re! – Remzijs iesaucās. – Šokolāde ir gatava. Paņem šo… – Viņš pastiepa nelielu kasti ar garām dakšiņām, – …un uzdur vienu no šīm. – Viņš atvēra kastīti, kurā gozējās lielas, nogatavojušās zemenes. – Iemērc šokolādē.

Džosija izdarīja visu, ko viņai lika.

– Brīnumgardi. Patiešām brīnišķīgi. Tā vien šķiet, ka es jau esmu stāvoklī. – Tā kā Remzijs klusēja, Džosija paskaidroja: – Tā jau atkal bija mana dumjā humora izjūta.

– Nē, man patīk. Gluži vienkārši neesmu pieradis pie skaistām meitenēm, kuras prot plēst jokus.

– Skaistām meitenēm tas nav jādara. Viņām ir tikai jāsēž, un ar to ir pietiekami.

– Es gribēju teikt… – Remzijs iesāka un apklusa. – Laikam es atstāju muļķa iespaidu. Es gluži vienkārši ļoti vēlos, lai šis vakars ir veiksmīgs.

Džoslina noslaucīja šokolādi no zoda.

– Manuprāt, pagaidām viss norisinās veiksmīgi. Paldies, ka sagatavoji guļamistabu.

– Guļamistabu?

– Gultasveļa, ziepes, tamlīdzīgas lietas. Ja tu nebūtu to visu sagatavojis, man nāktos sameklēt citu vietu, kur pavadīt nakti. To taču paveici tu, vai ne?

– Diemžēl nē. Visticamāk, to izdarīja kāda sieviete no draudzes.

– Starp citu, pa ceļam uz šejieni es ievēroju baznīcu. Mēs ar Edi jaunkundzi apmeklējām sprediķus katru svētdienu, un man tā pietrūkst.

– Baznīca, – Remzijs atkārtoja tik nedroši, it kā nekad iepriekš nebūtu par šādu vietu dzirdējis. – Ja tu svētdienā ieradīsies baznīcā, mana māte uzskatīs tevi par tik nevainojamu, ka iegādāsies mums laulību gredzenus.

– Vai ir tik nopietni?

– Protams! Es esmu trīsdesmit divus gadus vecs un joprojām neesmu radījis bērnu.

– Un kā ar tavu māsu un pārējiem brāļiem un māsām?

– Mēs esam divi, – Remzijs paskaidroja, – un manai mātei nepietiek ar Vivas bērnu pulciņu vien, viņa grib, lai bērni būtu arī man.

Redzot, kā Remzijs uz viņu skatās, Džosija nesaprata, vai būtu jākrīt viņa skavās, vai arī jāizstumj viņš laukā pa durvīm un tās jāaizslēdz.

– Man nepieciešams piektā izmēra gredzens, četru karātu sārts briljants ar smaragda slīpējumu.

Tagad Remzijs ievaidējās.

– Pasaki to viņai, un ar mani būs cauri.

– Vai Sāra šuj arī kāzu kleitas? Ja tā, man ir šis tas padomā. – Kad Remzijs iesmējās, Džosija turpināja: – Nē, es runāju nopietni. Kā tev šķiet, vai Sāras mamma spētu izaudzēt baltas rozes tādā skaitā, lai varētu ar tām izrotāt baznīcu?

– Izbeidz! – Remzijs iesaucās un smējās. – Nopietni, mēs nevaram runāt par precēšanos, jo māte to noteikti kaut kādā veidā uzzinās un parādīsies uz manu durvju sliekšņa. Ja tu nojaustu, ko man nākas pārdzīvot… – Viņš aprāvās. – Es gribu uzzināt kaut ko par tevi un Edi jaunkundzi.

– Mēs esam radniecīgas dvēseles, – Džoslina teica, tomēr pēkšņi izlēma nestāstīt par savu dzīvi. “Ja viss tiks atklāts jau šovakar, par ko mēs sarunāsimies otrajā tikšanās reizē?” Viņa no visas sirds cerēja, ka tāda reize būs, jo viņai šis vīrietis patika.

– Labi, – Remzijs teica, – paturi savus noslēpumus. Bet agri vai vēlu es tos no tevis izvilkšu.

Džosija noraudzījās, kā viņš pieceļas no spilvena un izstaipās. Viņa krekls pieplaka pie krūtīm un rokām, un Džosija nespēja novērst no tām skatienu. Kad Remzijs to pamanīja, viņa strauji novērsās, bet ne pietiekami ātri, un tas bija iemesls sakaunēties.

– Vai tu spēlē golfu? – viņš jautāja.

– Ko?

– Golfu. Vai tu to spēlē?

– Nē.

– Tenisu?

– Atvaino, arī tenisu ne. Un uzreiz varu pateikt, ka ne sevišķi labi peldu, nespēlēju bridžu un citas kāršu spēles.

– Tad ar ko tev patīk nodarboties? – Remzijs vaicāja. – Nē, nesaki. Es mēģināšu uzminēt. Sapņošana par savām kāzām noteikti nav vienīgais, ar ko tu nodarbojies.

– Tā gan.

Remzijs smaidot sāka vākt traukus, bet šoreiz Džosija viņam palīdzēja.

– Kādu tu iztēlojies savu līgavaini?

– Ar gaišiem matiem un zilām acīm, – Džosija nekavējoties atbildēja, un Remzijs iesmējās.

– Es biju to pelnījis. – Viņš nolika traukus uz lielā virtuves galda un palūkojās apkārt. – Tev droši vien gribas pārbūvēt šo virtuvi.

Pie griestiem karājās trīs spuldzes, kas izplatīja telpā blāvu gaismu un radīja gandrīz spocīgu iespaidu.

– Kāpēc lai es gribētu kaut ko izmainīt šajā brīnišķīgajā istabā? – viņa jokodamās iesaucās.

– Šī galda vietā varētu ierīkot galdu ar marmora virsmu, – Remzijs turpināja, skatoties viņai acīs. – Un nopirkt jaunu izlietni, protams.

Viņa paskatījās uz izlietni un sajuta nemieru, iztēlojoties, ka tā varētu no šejienes pazust. Izlietne bija milzīga, ar kājām, divām milzīgām tvertnēm ar garu porcelāna aizmuguri un žāvēšanas virsmām abās pusēs. Džosija no tās novērsās.

– Tu mēģini noskaidrot, vai es protu gatavot? – Pirms Remzijs paguva atbildēt, viņa turpināja: – Neprotu. Edi jaunkundze vairāk nekā divdesmit gadu algoja pavāri, kas savu darbu veica lieliski. Savukārt manās mājās… Nu, labāk neko daudz par to nestāstīšu. Bet es protu izcept kūciņas.

– Kūciņas?

– To gatavošana bija daļa no mājturības projekta skolā, un Edi jaunkundze atļāva izmantot šim nolūkam savu virtuvi. Es protu apieties pat ar konditorejas turzu.

– Tas ir labi, – Remzijs atbildēja, bet viņa balsī ieskanējās šaubas.

Iestājās klusums, un Džoslina apspieda žāvas. Šī diena viņai bijusi ļoti gara.

– Klau, es laikam došos, – Remzijs ierunājās. – Ir jau vēls. Vai man rīt atbraukt pēc tevis pa ceļam uz baznīcu?

– Ja mēs kopīgi iesoļotu baznīcā, mūs uzskatītu par pāri visu atlikušo dzīvi, – Džoslina pajokoja, bet Remzijs nesmaidīja.

– Var būt arī ļaunāk.

– Piekrītu, – viņa atbildēja, bet neieskatījās Remzija acīs. – Varbūt tiksimies tur? Desmitos no rīta, vai ne?

– Ja ieradīsimies desmitos, nokavēsim svētdienas skolu, kā parasti notiek ar mani.

– Tu ilgi guli?

– Ilgi strādāju, – Remzijs atbildēja. – Man šonakt jāpaveic triju stundu darbs.

– Tiešām?

– Jā.

– Vai es varu tev palīdzēt?

Remzijs brīdi šķita apmulsis, it kā mēģinātu saprast, vai Džoslina kārtējo reizi joko.

– Paldies, bet nē. Mums uzticēta nopietna šķiršanās lieta, un es mēģinu atrast nozudušu naudu. Kā cilvēks var atļauties iegādāties māju par trim miljoniem dolāru un samaksāt skaidrā naudā, ja gadā saņem sešdesmit tūkstošus? Vismaz viņa sievu tas ļoti interesē.

– Man nepadodas naudas lietas, – Džosija atzinās, – bet es varētu… Esmu daudz nodarbojusies ar pētnieciskajiem darbiem, tāpēc, ja tev noder palīdzība šajā jomā, vari padot man ziņu.

– Un kūciņas, – Remzijs pasmaidīja. – Neaizmirsīsim kūciņas.

– Es nekad nepiemirstu kūciņas, – Džoslina atbildēja un piespieda sevi pasmaidīt. Kad Remzijs pasniedzās pēc šķīvja, viņa ierunājās: – Atstāj to šeit, un es rīt visu satīrīšu. Tev jāiet strādāt un jāizdara pēc iespējas vairāk, lai rītā vari doties uz baznīcu.

– Paldies, – viņš atbildēja un, šķiet, nezināja, kā turpināt. – Tad tiksimies baznīcā?

– Ja vien spēsi tikt ārā no gultas, – viņa teica.

Remzijs devās uz durvju pusi, un Džosija viņam sekoja. Viņš atvēra durvis un sastinga. Džosijai šķita, ka sekos skūpsts, bet Remzijs izgāja pagalmā.

– Paldies par visu, – viņa teica. – Man tiešām patika šis vakars.

– Jā, – Remzijs atbildēja un devās lejup pa kāpnēm. – Man arī.

Džoslina aizvēra durvis un atspiedās pret tām. “Kas, pie velna, man lēcies? Es pavadīju ļoti romantisko vakaru ar īsto vīrieti – to, kurš, pēc Edi jaunkundzes domām, varētu kļūt par manu vienīgo un īsto mīlestību. Tomēr man kaut kādā veidā izdevies šo vakaru sabojāt.” Džosija nesaprata, kā tas notika, bet tas notika. “Protams, mani stulbie joki par laulībām bija nevietā. Jābrīnās, kāpēc Remzijs neaizbēga uzreiz. Ko viņš teica telefona sarunā? Kad sieviete ieminējās par laulībām, viņu aizveda neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā.”

Pulkstenis rādīja tikai pusdesmit vakarā. Te tev nu bija satikšanās! Kaut gan bija vēl agrs, Džosija nožāvājās. Varbūt pie visa vainīgs nogurums. Viņa šodien bija iepazinusies ar jauniem cilvēkiem, aplūkojusi muižu un paēdusi vakariņas kopā ar vīrieti – jebkuram cilvēkam tas būtu par daudz.

Viņa salika netīros traukus uz galda, nospieda slēdzi, lai izslēgtu neglītās virtuves spuldzes, un devās uz kāpņu pusi, lai nokļūtu guļamistabā. Ejot gar sētas puses durvīm, viņa izdzirdēja skrapstoņu, un sirds gandrīz izlēca no mutes. Pie durvīm kāds bija! Un mēģināja ielauzties mājā!

Džoslina drudžaini pūlējās atcerēties, kur atstājusi mobilo telefonu. “Augšstāvā. Vai apakšstāvā? Velti. Vai šeit ir pieslēgts stacionārais telefons?” Dienas laikā Džoslina bija tik aizņemta, ka viņai neienāca prātā sameklēt telefonu.

Kāds pavilka durvis uz savu pusi, un Džoslina pieplaka pie sienas, sirdij strauji pukstot. Pieliekusies viņa aizvirzījās zem loga blakus durvīm, lai iebrucējs ienākot nevarētu viņu saskatīt. “Ja tikšu līdz ieejas durvīm pirms iebrucēja, varbūt man izdosies aizbēgt.”

Zagdamās garām durvīm, viņa ieraudzīja ēnu, un mēness gaismā parādījās siluets. Tas bija gara auguma tumšmatis. Viņš…

Džoslina nostājās taisni. Tas bija Remzijs. Droši vien kaut ko aizmirsis. Viņa uzlika plaukstu uz durvju roktura, pavilka durvis uz savu pusi… un nonāca aci pret aci ar Ljūku.

– Ko tu dari?

Viņš izskatījās vairāk izbrīnīts, ieraugot Džoslinu, nekā viņa, satiekoties ar negaidīto viesi.

– Es pārbaudīju durvis, – viņš taisnojās. – Es domāju, ka tu, iespējams, aizmirsi tās aizslēgt, tāpēc es…

– Sāra neslēdz sava dzīvokļa durvis. Man ir radies iespaids, ka šajā pilsētā durvis neslēdz neviens.

– Nemēģini sevi apmuļķot, – Ljūks atcirta un pakāpās soli atpakaļ. – Klau, atvaino. Gaisma bija izslēgta, un es nospriedu, ka tu jau guli.

– Vai tu novēroji māju?

– Es to daru vienmēr, – viņš teica. – Tāds ir mans darbs, vai piemirsi? Vai tev par mani neviens nestāstīja? Varbūt tu joprojām dusmojies par sinepēm?

Džoslinas naidīgais noskaņojums izplēnēja.

– Nē, es saprotu, ka tas bija negadījums. Vai gribi ienākt un padzert tēju?

– Kopā ar tevi un Remziju?

– Tu ļoti labi zini, ka viņš pirms desmit minūtēm aizbrauca, – Džoslina teica.

Greizi pasmaidījis, Ljūks iegāja namā. Uz grīdas joprojām bija izklāta sega un saliktas sveces, katliņš ar šokolādi un dažas zemenes.

– Tātad tu viņu aizdzini?

– Nē, es viņu neaizdzinu. Viņam nācās doties mājās, lai pastrādātu.

Ljūks pieliecās, pārlaida pirkstu gar joprojām siltā katliņa malu un iebāza ar šokolādi notriepto pirkstu mutē.

– Tā varētu būt. Droši vien tāpēc viņš taisnā ceļā devās pie Tesas.

Džoslina apstājās un pagriezās pret Ljūku. Viņš turēja katliņu rokās un ielika tajā zemeni.

– Ko viņš izdarīja?

– Aizgāja pie savas sekretāres. Viņa dzīvo tepat blakus. Un kontrolē Rema dzīvi.

– Par to man jau pastāstīja. Remzijs šobrīd atrodas pie Tesas?

– Protams, – Ljūks atbildēja un ieskatījās Džosijai acīs. – Kas tev pastāstīja par Tesu? Pats Rems tas noteikti nebija.

– Kā tas jāsaprot? – Džosija turpināja ceļu uz virtuvi. – Nāc, – viņa aicināja, – un paņem to līdzi, ja gribi.

– Paldies, – Ljūks atbildēja un viņai sekoja, ļaujot fondī katliņa vadam vilkties pa zemi. – Varbūt mēs rīt varētu apspriesties par taviem plāniem attiecībā uz dārzu?

– Es no dārzkopības neko nesaprotu. – Džosija atvēra skapīšu durvis, meklējot tējkannu, tējas maisiņus un jebko tamlīdzīgu.

– Tējas pagatavošana tev būs par grūtu. Lai paliek, negribēju tevi traucēt. Es kaut ko paķeršu mājupceļā. Viljamsburgā ir dažas ātrās ēdināšanas iestādes. Lielceļa malā. Tas nav sevišķi tālu, tikai dažu stundu brauciena attālumā.

Džoslina negribot iesmējās.

– Labi, apsēdies, – viņa pavēlēja, un Ljūks paklausīja. Tad viņa izcēla no vecā ledusskapja kārbu ar pāri palikušajiem makaroniem un ielika to aizvēsturiskā mikroviļņu krāsnī.

– Kāpēc tu esi pārliecināts, ka Rems man nestāstīja par savu sekretāri? – Viņa centās izklausīties vienaldzīga un tomēr radīt tuvības iespaidu.

– Pieņemu, ka Tesu tu vēl neesi satikusi, – Ljūks atbildēja, piecēlās kājās, piegāja pie skapīšiem un pastiepās pāri Džosijas galvai, lai paņemtu šķīvi. Kādā atvilktnē viņš sameklēja nazi un dakšiņu.

Džoslina nebija izpētījusi skapīšus, tāpēc nezināja, kur piederumi atrodas.

– Nē, es neesmu viņu satikusi, bet esmu daudz par viņu dzirdējusi.

– Vai par viņu runāja Sāra? Vai viņa pastāstīja par sarkano kleitu?

– Kas tur īsti ir? – Džosija jautāja un attaisīja mikroviļņu krāsns durtiņas.

– Vai tu tiešām gribi to uzzināt?

– Es esmu pieaugusi. Domāju, ka spēšu to izturēt. Kas notika ar sekretāri un kleitu?

Ljūks paņēma bļodu ar makaroniem, uzmeta tos uz šķīvja un nolika šķīvi uz galda.

– Gribēsi?

– Nē, pateicos. Es paēdu kopā ar Remziju. Vai jau piemirsi?

– Jā gan. Jūs bijāt kopā tik īsu laiku, ka gandrīz jau piemirsu par jūsu randiņu. Tas taču bija randiņš, vai ne?

Džosija nepūlējās viņam atbildēt, bet ielēja sev vīnu un iedzēra malku.

– Atvaino, bet vīns ir beidzies, – viņa paziņoja tonī, kas ļāva noprast, ka viņai nemaz nav žēl.

Kāpēc šis vīrietis uzdzina viņai tādas dusmas? Varbūt dusmu patiesais cēlonis bija Remzijs, kurš vispirms ļāva noprast, ka viņi varētu kļūt par pāri, un tad aizgāja pie citas sievietes?

Ljūks piecēlās kājās, atvēra ledusskapi un izņēma no tā alus pudeli.

– Šķiet, ka tu te jūties kā mājās.

– Es šeit bieži uzturos, un tev nāksies pie manis pierast. – Ljūks nogaršoja makaronus. – Diezgan labi. Vai tos pagatavoja Rems? Viņš ir teicams pavārs. Prot pagatavot pat “tārpu kūkas”. Palūdz, lai viņš tev par tām pastāsta.

– Pirms vai pēc tam, kad pastāstīsi par sarkano kleitu?

– Jā, pareizi, – Ljūks runāja ar pilnu muti. – Tesai nepatīk uzklausīt pavēles. Viņa uzskata, ka viņai jāveic vienīgi tiešie darba pienākumi, un tas arī viss. Viss pārējais ir viņas pašas darīšana.

– Vai tad tā neuzskatām mēs visi? – Džoslina jautāja. Viņa apsēdās krēslā iepretī Ljūkam.

– Ne tik lielā mērā kā Tesa. Savukārt Rems allaž ir bijis, kā mēs šeit mēdzam teikt, sīkumains.

– Skaidrs. – Džoslina vēsi pasmaidīja. – Viņš prot gatavot un, kā izrādās, ir sīkumains. Ko vēl tu man paziņosi? Remzijs savulaik bija sieviete?

– Cik man zināms, nē, – Ljūks nevainīgi atbildēja. – Vai viņš tev apgalvoja, ka gribētu būt sieviete? Esmu dzirdējis, ka mūsdienās pastāv ārstniecības iestādes, kurās to iespējams nokārtot. Protams, es par tām neko daudz nezinu, bet Rems, bez šaubām, zina.

Džosija nespēja apslāpēt smieklus.

– Tu esi šausmīgs. Vienkārši pastāsti, kas notika!

Ljūks apēda vēl dažus kumosus un turpināja:

– Patiesību sakot, viss bija ļoti vienkārši. Rems paziņoja Tesai, ka viņam nepatīk viņas apģērbs.

– Vai viņa to novilka?

– Vai sekretāres Floridas advokātu birojos tā dara? Tādā gadījumā man jāpārceļas uz dzīvi tur. Nē, viņa neko nenovilka. Tobrīd viņa bija nostrādājusi birojā pavisam neilgu laiku. Sešās nedēļās Tesai bija izdevies ieviest kārtību birojā. Viņa atlaida divas sekretāres un panāca to, ka palikušās divas patiešām strādāja. Manam brālēnam Remam tas bija kaut kas negaidīts, proti, sieviete, kas strādā, lai nopelnītu savu algu.

– Vai viņš zina, ka tu viņu šādi aprunā?

– Vai viņš tev stāstīja kaut ko par mani?

– Par laimi, viņš visu vakaru nepieminēja tevi pat ar pušplēstu vārdu.

– Precīzāk sakot, pusotru stundu. – Ljūks pavicināja dakšiņu. – Jūs pavadījāt kopā tikai pusotru stundu. Tas bija diezgan īss randiņš, vai ne? Ja sievieti uz randiņu būtu aicinājis es, tad…

– Jā, zinu. Tu būtu mīlējies ar šo sievieti, guļot uz zilas kukurūzas čipsu pakas. Turpini stāstu par Remziju.

– Mīlēties gultā, kas nobārstīta ar kukurūzas čipsiem… Kaut ko tādu es vēl neesmu pamēģinājis. Vai tu runā no pieredzes?

– Mana pieredze nav tava darīšana. Ko Remzijs izdarīja?

– Viņš neko neizdarīja. Viņš ir drīzāk runātājs nekā darītājs. Savukārt es… Klau, pārstāj uz mani tā raudzīties! Visiem vīriešiem birojā patika Tesa no visiem iespējamiem aspektiem. Proti, viņa ir gudra un iznesīga… Vai tas, kurš tev par Tesu stāstīja, pieminēja viņas nevainojamo izskatu?

– Nē, – Džoslina atbildēja, bet neiegrima detaļās.

– Tā ir. Viņa ir īsta skaistule. Reizēm, kad viņa šķērso pagalmu, es izslēdzu pļaujmašīnu un vienkārši lūkojos uz viņu. Lai nu kā, Remzijs nebija apmierināts ar savu jauno darbinieci. Kā jau viņam raksturīgi, Rems gribēja vairāk. Viņam vienmēr vajag vairāk. Viņš paaicināja Tesu uz savu kabinetu, lai veiktu “darba kvalitātes novērtējumu”. Remzijs paziņoja, ka savu darbu Tesa dara lieliski, bet apģērbs nekam neder. Viņam nepatika džinsi, krekli un kovboju zābaki. Remzijs teica, ka turpmāk Tesai darbā jāvalkā kleitas. Biksēm jāpazūd.

– Ko viņa izdarīja? – Džoslina atlaidās krēslā, iepletusi acis.

– Uzvilka kleitu. Vai varu palūgt vēl nedaudz ķiploku maizes?

Džoslina piecēlās un pasniedza Ljūkam maizes groziņu.

– Sāra lietoja vārdus “ar dziļu izgriezumu”, tu teici “sarkana”. Kāda tad īsti bija tā kleita?

– Es todien nebiju pilsētā, tāpēc pats to neredzēju, bet… Uzgaidi. – Ljūks atspieda muguru pret krēsla atzveltni un izvilka mobilo telefonu no maciņa, kas piestiprināts pie siksnas. – Man tas visu laiku jānēsā līdzi, jo kā brīvprātīgais piedalos ugunsdzēsības darbos. – Viņš nospieda vairākas pogas. – Lūk, arī fotogrāfija. To atsūtīja mans brālēns Kens. Viņa advokātu biroja nosaukumā pārstāv Velšu.

Džosija paņēma telefonu un aplūkoja attēlu. Tajā bija redzama sieviete sarkanā kleitā, kas apsedza ļoti nelielu viņas auguma daļu. Kleita bija pavisam īsa, un sānos un priekšpusē bija izgriezumi līdz pat viduklim. Sieviete bija aizgriezusies, tāpēc viņas seju nevarēja saskatīt, bet garie kastaņbrūnie mati biezās cirtās krita pāri pleciem. Augums bija apbrīnojami skaists.

– Skaidrs, – Džosija atbildēja un atdeva Ljūkam telefonu.

– Jā, todien tā teica visi: “Skaidrs.” Briesmīgākais bija tas, ka todien pie Remzija ieradās aristokrāti no Viljamsburgas un ieraudzīja Tesu šajā kleitā. Kens apgalvo, ka viņi uz to reaģēja veselīgi. Kad aristokrātu mutes pavērās, Tesa paskaidroja, ka Remzijs bija izteicis pretenzijas pret viņas ierasto apģērbu un pavēlējis valkāt kleitas, un tieši to viņa arī izdarīja. Par Remu visi smējās vēl ilgi pēc tam.

– Es pieņemu, ka šobrīd Tesa velk visu, ko vēlas.

– Tesa dara visu, ko vēlas, un neviens pat nemēģina ierosināt, ka viņai vajadzētu rīkoties citādi.

– Un pēc aiziešanas no šejienes Remzijs taisnā ceļā devās pie viņas.

– Kā jau parasti, – Ljūks teica. – Vai pievienosies? – viņš vaicāja un iegremdēja zemeni šokolādē, bet Džoslina papurināja galvu, jo prātoja par Remziju un viņa iešanu pie Tesas. – Vai domā par veco labo Remu? – Ljūks apvaicājās. Nesaņēmis atbildi, viņš turpināja: – Kas īsti notiek ar tevi un manu brālēnu? Vai tu esi viena no tām sievietēm, kas viņu nolūko un izstrādā plānu, kā gada laikā kļūt par Makdauela kundzi?

– Nē, es neesmu viņu “nolūkojusi”. Tā ir vecmodīga frāze. Vai paēdi zemenes? Ir jau vēls, un es gribu gulēt. Rīt došos uz baznīcu.

– Vai Rems tevi aizvedīs?

Piepeši Džoslinai sāka nepatikt notikumu virzība. Viņa negribēja rīt ieiet baznīcā un sajust uz sevi vērstus skatienus no cilvēkiem, kuri zina, ka pie viņas viena vakara laikā viesojušies divi vīrieši. Vēl jo vairāk viņai negribējās tikt iejauktai abu brālēnu šķietami sarežģītajās attiecībās. Bija skaidri redzams, ka Ljūku Džosija interesē tikai tāpēc, ka Remzijs pievērš viņai uzmanību.

– Zini, man šķiet, ka par savu privāto dzīvi esmu pastāstījusi jau vairāk nekā vajadzētu. Ja tu grasies šeit strādāt, mums ir par šo to jāvienojas. Turpmāk es pati pārbaudīšu slēdzenes, un tev nevajag ložņāt gar manu māju vēlā nakts stundā.

– Tu šo uzskati par vēlu nakts stundu?

Džosija jautājumu ignorēja.

– Un es gribu, lai tu nelien manā privātajā dzīvē. Šī ir maza pilsēta; ja tu sāksi… – Viņa ar žestu norādīja uz tumšo virtuvi, kur abi sēdēja. – Es domāju, ka būtu labi, ja tas vairs neatkārtotos.

– Protams, – Ljūks atbildēja un izcēla garās kājas no krēsla. – Atvaino, ka tevi iztraucēju.

Lai arī nevēlēdamās izturēties tik vēsi un pavisam noteikti negribēdama atstumt savu darbinieku, kuru turpmāk satiks diendienā, Džoslina tomēr nosprieda, ka labāk izvairīties no iegansta tenkām.

Viņa pavadīja Ljūku līdz sētas puses durvīm un gatavojās tās aizslēgt pēc viņa aiziešanas. Uz sliekšņa Ljūks apstājās.

– Klau, Mintones jaunkundz, – viņš svinīgi ierunājās, – šovakar tev bija tikšanās ar manu brālēnu, bet… ko tu teiktu, ja uz tikšanos tevi uzaicinātu es?

Džoslina atkāpās.

– Ljūk, tu esi jauks cilvēks un, spriežot pēc dārzā redzētā, proti savu darbu, bet es nedomāju, ka mums… tas ir… mēs neesam…

– Saprotu, – viņš attrauca, saņēma pirkstos savu matu šķipsnu un pielieca galvu vecmodīgā manierē. – Ar labu nakti, Mintones jaunkundz, – viņš atvadījās, devās lejup pa kāpnēm un pazuda tumsā.

Aizvērusi un aizslēgusi durvis, Džoslina atspiedās pret tām. “Tā nu gan bija dieniņa!” viņa nodomāja. “Pārāk daudz notikumu, kas risinās pārāk strauji.”

Viņa uzkāpa augšstāvā, devās uz savu guļamistabu un vēlreiz uzsmaidīja saklātajai gultai. “Rīt baznīcā noskaidrošu, kurš sagādājis šo patīkamo pārsteigumu, un šim cilvēkam pateikšos.”

Džosija mēģināja sevi no tā atturēt, tomēr beigu beigās padevās un pa logu paskatījās uz iebraucamo ceļu. Remzija automašīna joprojām atradās tur, tātad viņš joprojām ciemojās pie Tesas. Pie brīnumskaistās Tesas.

Tad viņa nomazgāja seju, uzklāja mitrinošu krēmu, uzvilka naktskreklu un apgūlās gultā. Pirmais, par ko viņa iedomājās, bija Ljūks. Viņa nebija naiva un apzinājās, ka šī vakara notikumi saistīti ar divu tēviņu cīņu par vienu mātīti. Ljūks lika viņai justies kā stirnai, par kuru cīnās divi brieži. Iegūtā informācija ļāva secināt, ka Remzijs un Ljūks sacenšas jau visu dzīvi.

Un jaunākā trofeja ir viņa. Iebraucēja pilsētā, kura nevienu nepazīst un neko nezina. Muižas jaunā īpašniece. Džosija ir visu balvu balva.

Bija skaidrs, ka cīņā piedalās Ljūks, bet par Remziju Džosija nejutās pārliecināta. No abiem vīriešiem Remzijs viņai pavisam noteikti patika labāk. Viņš bija parūpējies par to, lai sagatavotu jaukas vakariņas un radītu romantisku gaisotni šajā tukšajā, vientulīgajā namā.

No otras puses, Ljūks meloja par slēdzeņu pārbaudi, lai varētu iekļūt viņas mājā vēlā vakarā. Pēc tam viņš sevi uzcienāja ar Remzija pagatavoto maltīti.

Pēc visa spriežot, Remzijs mīlēja dot, bet Ljūks mīlēja ņemt.

Iemiegot Džosija domāja par Ljūka teikto īsi pirms aiziešanas. Tas nebija nopietns aicinājums uz tikšanos. Džosija iztēlojās, ka viņš sēž krogā un kopā ar pārējiem piecdesmit brālēniem priecājas par to, kā aizvīlis Remzija meiteni. “Vecais labais Rems neko nenojauta,” Ljūks varētu teikt. “Es gluži vienkārši parādījos un paņēmu Remzija meiteni viņa acu priekšā.”

Šī iedomu aina bija tik nepatīkama, ka Džosija iedunkāja spilvenu un pavērsa skatienu pret griestiem. “Ja mani dabūtu Remzijs, vai viņš kokteiļu vakarā tāpat priecātos par savu guvumu?” Viņa gara acīm redzēja Remziju klubā, paceļot viskija glāzi un sakot pulkam vīriešu: “Par to, kā es jau atkal pārspēju savu brālēnu!”

Kad bija dzirdams, ka Remzijs iedarbina savas automašīnas dzinēju un aizbrauc, Džosija nodomāja: “Lūk, vēl viena problēma.” Radās iespaids, ka Tesai ir tuvākas attiecības ar savu darba devēju, nekā Džosijai gribētos. Kad Ljūks parādīja Tesas fotogrāfiju, viņa sajuta greizsirdību. Greizsirdību! Tās ir patiesi absurdas jūtas. “Kāpēc man jājūtas greizsirdīgai uz vīrieti, kuru es šovakar satiku pirmo reizi? Vīrieti, kurš, iespējams, izmanto mani kā trofeju muļķīgā sacensībā ar brālēnu?”

Automašīna aizbrauca, un Džosija atslābinājās – un tas viņu vēl stiprāk sadusmoja. “Kāpēc es satraucos tāda vīrieša dēļ, kuru šovakar satiku pirmo reizi un kurš pēc tikšanās devās pie citas sievietes? Klausies, Džoslina,” viņa sevi domās uzrunāja, “tev nepieciešama sava dzīve. Pirms tu drīkstēsi kaut sapņot par vīrieša parādīšanos, tev jāiegūst dzīve.”

Istabā valdīja klusums, un Džosija pēc neilga laika iemiga.