Читать книгу Lavandas rīts - Džūda Devero - Страница 6

– Es izgāzos, – Remzijs paziņoja, kad Tesa atvēra durvis. – Es tik ļoti centos atstāt labu pirmo iespaidu, ka gandrīz padarīju sev galu, bet izgāzos tik un tā. Viņa jokoja, un es tikai sēdēju un skatījos uz viņu. Droši vien likās, ka es pat īsti nesaprotu, ko viņa saka.

– Tad es prasīšu samaksu par šo sarunu, – Tesa atbildēja. – Pusotru likmi.

– Vienalga, – Remzijs attrauca un apsēdās lielā krēslā viņas viesistabā. – Vīns, zemenes šokolādē. Es to visu noorganizēju, jo tiešām gribēju, lai viņa domātu… Es nezinu, ko cerēju panākt, bet man tas jebkurā gadījumā neizdevās.

– Tu gribēji atstāt izglītota cilvēka iespaidu, kaut arī dzīvo šajā miestā. Kas to visu noorganizēja?

– Mamma un Viva. – Viņš pacēla galvu. – Kāpēc tu esi pārliecināta, ka to neizdarīju es pats?

– Tu ar grūtībām spēj pabarot pats sevi. Vai tos makaronus gatavoji tu?

– Protams. Neko citu pagatavot es neprotu. – Viņš atkal paskatījās uz Tesu. – Kas, pie velna, tev mugurā?

– Tā es guļu, – Tesa atbildēja un palūkojās uz savu balto zīda naktskreklu un rītasvārkiem ar zīda lentēm.

– Tad uzvelc kaut ko citu.

– Ja es tevi uzbudinu un tu nespēj to izturēt, iesaku turpmāk neievelties manās mājās nakts vidū.

– Vai tu no manis prasi papildu samaksu par to, ka esmu uzbudināts? – Remzijs drūmi vaicāja.

– Nē, bet tā ir laba ideja.

– Vai tev ir kaut kas dzerams?

– Man ir daudz dzeramā, – viņa atbildēja, – bet tev es neko nedošu. Neaizmirsti, ka tev jāsēžas pie stūres un jādodas mājās. Turklāt es gaidu ciemiņu.