Читать книгу Džekpots - Deivids Baldači - Страница 4

Abās pusēs šaurajam, dubļainajam ceļam kuploja biezi koki, un tajā virzienā pūta spirdzinošs vējš. Piepeši ceļš pagriezās uz ziemeļiem un austrumos tikpat strauji nolaidās lejup. No uzkalniņa skatienam pavērās citi koki, daži mirstoši, vēja, slimību un sliktā laika saliekti mokošās formās, taču vairums taisnu; resnie stumbri slēja augšup lapotus zarus. Ceļa kreisajā pusē čaklāks vērotājs varētu ieraudzīt brīvu pusapli no dubļiem un jaunas pavasara zāles plankumiņiem. Turpat vietu bija atradušas sarūsējušas motoru daļas, atkritumu grēdas, kaudzīte iztukšotu alus kārbu, nolietotas mēbeles un citas drazas, kas apsnigušas kalpoja par vizuālās mākslas objektiem un kur, laikam kļūstot aukstākam, mājvietu atrada čūskas un citas dzīvas būtnes. Šīs pusapļa saliņas pašā vidū virs drūpošu izdedžu blāķa stāvēja īss, plats treilers. Šķita, ka tā vienīgā saskarsme ar ārpasauli būtu elektropārvades un tālruņu līnijas, kas no zemajiem, slīpajiem stabiem stiepās lejup gar ceļu, vienā treilera pusē saskaroties. Šīs nekurienes vidū treilers neapstrīdami izskatījās neglīti. Tā iemītnieki šādam savas apkārtnes atainojumam piekristu, ka apzīmējumu "nekurienes vidus" tikpat labi varētu attiecināt arī uz viņiem pašiem.

Treilerā Lūena Tailere lūkojās ieslīpi novietotā spogulītī, uztupinātā uz šķības kumodes. Seju viņa turēja neparastā leņķī ne vien tāpēc, ka apbružātajai mēbelei vienā pusē bija nolauzta kāja, bet arī tāpēc, ka spogulītis bija sašķaidīts un stikla virsmu šķērsoja līkumotas līnijas, līdzīgas sīkiem koka zariņiem. Lūkodamās spogulī taisni, Lūena atspulgā redzētu nevis vienu, bet trīs sejas.

Sevi pētīdama, Lūena nesmaidīja; viņa vispār neatcerējās, ka jebkad būtu par savu izskatu smaidījusi. "Izskats ir tava vienīgā vērtība." Tas viņai bija dzīts galvā kopš neatminamiem laikiem. "Kaut gan nenāktu par ļaunu salabot zobus." Viņa kopš mazotnes bija lietojusi nefluorizētu akas ūdeni un savu mūžu nebija spērusi kāju pāri zobārsta kabineta slieksnim, un tas atstāja savas sekas.

Atjautīga viņa, protams, nebija; tēvs to bija atkal un atkal atkārtojis. Atjautības trūka vispār vai varbūt neradās iespējas to izmantot? Šādu jautājumu viņa nekad nebija uzdevusi, un nu Benijs Tailers jau piecus gadus kā bija miris. Lūenas māte Džoja, kopš kuras nāves bija pagājuši gandrīz trīs gadi, nekad nebija jutusies laimīgāka kā pēc sava vīra aiziešanas. Tas Benija Tailera uzskatus par viņas prāta spējām būtu pilnīgi mainījis, bet mazas meitenes parasti bez vārda runas tic tam, ko tēvi iestāsta.

Lūena pameta skatienu uz sienu, kur karājās pulkstenis. Tā bija vienīgā lieta, kas palikusi no mātes, kaut kas līdzīgs ģimenes īpašumam, jo Džojai Tailerei to bija dāvājusi viņas māte todien, kad viņa apprecēja Beniju. Pulkstenim nekādas īstas vērtības nebija; par desmit dolāriem tādu varētu nopirkt katrā lombardā. Tomēr Lūena to glabāja kā dārgumu. Bērnībā viņa naktīs bija ieklausījusies tā lēnajos, ritmiskajos tikšķos. Visdziļākajā tumsā meitene zināja, ka pulkstenis arvien ir tuvumā, tas vienmēr ieaijāja miegā un rītos atkal sagaidīja. Viņai pieaugot, tas bija kalpojis par vienu no viņas nedaudzajiem pieturas punktiem. Turklāt tas bija piederējis vecmāmiņai, kuru Lūena dievināja. Pulksteņa klātbūtne vienmēr lika sajust vecmāmiņu blakus. Gadiem ejot, mehānisms ievērojami nodila, tāpēc tam bija unikāla skaņa. Pulkstenis Lūenu bija vadījis vairāk cauri sliktiem nekā labiem laikiem, un Džoja bija viņai to atdevusi pirms pašas nāves un likusi rūpīgi glabāt. Un nu Lūena taupīja to savai meitai.

Viņa atglauda biezos kastaņkrāsas matus, tad izmēģināja mezglu pakausī, pēc tam veikli sapina franču bizi. Nebūdama apmierināta ne ar vienu no šīm frizūrām, viņa galu galā savija galvvidū biezas pīnes, nostiprināja ar milzum daudzām matadatām un, pārbaudīdama rezultātu, laiku pa laikam pacēla galvu. Lai redzētu sevi spogulī, viņai nācās pieliekt savu piecas pēdas un desmit collas garo augumu.

Ik piecas sekundes viņa palūkojās sev blakus uz krēsla. Skatienam slīdot pār pievērtajiem plakstiņiem, savilkto mutīti, apaļajiem vaidziņiem un mazajām dūrītēm, sieviete smaidīja. Astoņos mēnešos meitiņa ātri izaugusi un jau sākusi rāpot ar bērniem raksturīgām smieklīgām kustībām. Drīz bērnam būtu jāsāk staigāt. Lūena paraudzījās visapkārt, un smaids apdzisa. "Nepaies ilgs laiks, un Līzai te kļūs par šauru." Visi Lūenas centīgie pūliņi ieturēt kārtību neko nelīdzēja, jo Dveinam Hārvijam bija brāzmains raksturs; telpa stipri atgādināja treilera apkārtni. Torīt četros viņš iestreipuļoja iekšā, norāva drēbes, ierāpās gultā, pāris reižu pagrozījās un tālāk gulēja nekustīgs. Lūena ar patiku atcerējās, kā vienvakar neilgi pēc viņu attiecību sākuma Dveins bija atnācis skaidrā. Līza bija šī vakara iznākums. Uz īsu brīdi Lūenas gaišbrūnajās acīs iemirdzējās asaras. To liešanai parasti neatlika ne daudz laika, ne līdzcietības. Viņa domāja, ka savos divdesmit gados ir raudājusi pietiekoši, lai ar to būtu diezgan līdz mūža galam.

Lūena atgriezās pie spoguļa. Kamēr viena roka spēlējās ar Līzas dūrīti, ar otru viņa izvilka visas matadatas no frizūras, tad atglauda matus un atstāja uz augstās pieres dabiski krītošu poniju. Tā viņa bija staigājusi skolā, vismaz septītajā klasē, pēc kuras pievienojās daudziem draugiem, kas atstāja mācības, lai laucinieciskajā apgabalā meklētu darbu un naudu. Viņiem toreiz bija šķitis, ka regulāri ik nedēļu saņemta nauda ir daudz labāka par izglītību. Vēlāk šīs domas izrādījās maldīgas. Lūenai lielas izvēles nebija. Puse algas aizgāja, lai palīdzētu vienmēr bez darba esošajiem vecākiem. Otra puse tika iztērēta tādām lietām kā pārtika un apģērbs, ko vecāki nevarēja atļauties viņai dot.

Vispirms viņa piesardzīgi uzlūkoja Dveinu un tikai tad nometa savu skrandaino ietērpu, atkailinot ķermeni, un aši uzvilka apakšveļu. Savulaik viņas ziedošais augums vietējiem zēniem bija sagādājis īstu pārsteigumu un pamodinājis viņos vīrietību vēl pirms dabas noteiktā laika.

Daudzi Džordžijas štata Raikersvilas apgabala iedzīvotāji Lūenai Tailerei prognozēja kinozvaigznes un supermodeles nākotni un loloja lielas cerības. Esot skaidri redzams, ka šī meitene ilgi viņu dzīvē nepaliks, pasludināja vietējās grumbainās sievietes ar kuplajām miesām, rīkodamas saietus savos plašajos, satrupējušajos balkonos, un neviens tur neko neiebilda. Meitenei piemītošais dabiskais skaistums solīja labklājību un veiksmi. Vietējiem viņa bija uzvaru nesošā cerība, kuru noteikti gaida Ņujorka vai Losandželosa. Taču viņa vēl arvien dzīvoja tepat, vēl arvien tajā pašā apgabalā, kur pavadījusi visu mūžu. Kaut gan tikko izkļuvusi no pusaudzes vecuma, Lūena juta tādu kā vilšanos, ka nav iespējams realizēt nevienu no saviem sapņiem. Pilsētnieki justos pārsteigti, ja uzzinātu, ka viņas centienos neietilpst gulēt kailai blakus kārtējam Holivudas mēneša varonim vai, tērptai jaunākajā augstās modes nama darinājumā, soļot pa mēli. Tagad, uzliekot krūšturi, viņai iešāvās prātā, ka valkāt jaunākos modeļus par desmittūkstoš dolāriem dienā nemaz nebūtu tik slikti.

Viņas seja. Un viņas augums. Tēvs to bieži raksturoja kā "baudkāru un pilnīgu", it kā ķermenis būtu no viņas nošķirta realitāte. Par laimi, viņš nekad nebija gājis tālāk par vārdiem. Nereti naktī Lūena prātoja, ka varbūt tēvs to bija tīkojis, bet gluži vienkārši viņam trūcis drosmes vai izdevības. Dažreiz viņš bija tā savādi uz meitu glūnējis. Paretam dziļi zemapziņā līdzīgi piepešam un tikko manāmam adatas dūrienam uzplaiksnīja saraustītas atmiņas, likdamas prātot par to, kas varētu notikt, ja šī izdevība būtu radusies. Nonākusi savā apcerē tiktāl, Lūena vienmēr nodrebēja un iestāstīja sev, ka nav labi tik ļauni domāt par mirušu cilvēku.

Lūena izpētīja sava nelielā sienas skapja saturu. Atradās tikai viena kleita, ko viņa atzina par piemērotu norunātajai tikšanās reizei. Tā bija ar īsām piedurknēm, tumši zila ar baltu rotājumu ap apkaklīti un gar apakšmalu. Viņa atcerējās dienu, kad bija to nopirkusi, izšķiezdama visu algu. Veselus sešdesmit piecus dolārus. Tas notika pirms diviem gadiem, un tik neprātīgu izšķērdību viņa vairs nekad neatkārtoja. Būtībā šī bija pēdējā iegādātā kleita un tagad izskatījās jau mazliet apvalkāta, bet Lūena bija labi pastrādājusi ar adatu un diegu. Ap viņas slaido kaklu vijās mākslīgo pērlīšu virtene, dzimšanas dienas dāvana no agrākā pielūdzēja. Viņa bija vēlu palikusi nomodā, piekrāsodama savu vienīgo augstpapēžu kurpju plaisas. Kurpes bija tumšbrūnas un kleitai nepiestāvēja, bet vajadzēja vien tās vilkt. Bez tām viņai piederēja vien iecerētajam pasākumam neatbilstošas gumijas sandales un tenisa čības, ko varētu izmantot, lai noietu jūdzi līdz autobusa pieturai. "Šodienai jāsākas ar kaut ko jaunu vai vismaz savādāku. Kas zina? No tā galu galā kaut kas varētu iznākt. Tas mūs ar Līzu varētu novest citā dzīvē, prom no Dveina."

Lūena dziļi ievilka elpu, attaisīja somiņas iekškabatas rāvējslēdzēju un rūpīgi atlocīja tur ielikto papīriņu. Tur bija pierakstīta adrese un citas ziņas, ko pa tālruni bija pavēstījis kāds, kas dēvējās par misteru Džeksonu. Šim zvanam viņa negrasījās atbildēt, jo toreiz bija tikko pārradusies no darba – no pusnakts līdz septiņiem rītā Lūena strādāja "Pirmā numura autostāvvietā" par viesmīli.

Tālruņa zvana brīdī Lūenas acis bija ciet un viņa sēdēja uz virtuves grīdas, ar krūti barodama Līzu. Mazajai nāca zobiņi, un Lūenas krūšgali dega kā ugunī, taču bērnu pārtikas maisījums bija sasodīti dārgs un piens bija beidzies. Sākumā Lūena negribēja zvanam atsaukties. Darbs populārajā tālbraucēju stāvvietā starpštatu maģistrāles malā nozīmēja rosīšanos bez apstājas, savukārt Līza bērnu sēdeklī tikmēr bija droši paslēpta zem letes. Meitenīte spēja pati noturēt pudelīti, un arī bufetes vadītājam Lūena diezgan labi patika, tāpēc viņai nedraudēja atlaišana.

Viņiem nemēdza daudz zvanīt. Galvenokārt pieteicās Dveina draugi, aicinot iedzert kaut ko vai piepelnīties, izjaucot šosejas malā atstātas salūzušas automašīnas. Viņi to sauca par naudu zālītei un meičām – bieži vien Lūenai dzirdot. Nē, Dveina draugi nevarētu zvanīt tik agri! Septiņos no rīta viņi pēc kārtējās uzdzīves jau stundas trīs gulēja dziļā miegā.

Pēc trešās iezvanīšanās Lūena sazin kādu iemeslu dēļ pastiepa roku un saņēmās, lai atsauktos. Runātāja balss skanēja noteikti un profesionāli. Izklausījās, ka vīrietis lasa iepriekš sagatavotu tekstu, un Lūenas miega apēnotais prāts to uztvēra kā cenšanos kaut ko pārdot. Nu gan joks! Viņai nebija ne atliktā maksājuma kartes, ne konta bankā, un vienīgais naudas mazumiņš tika slēpts plastikāta maisiņā, grozā ar Līzas netīrajiem autiņiem – tur Dveins nekad nemeklētu. "Skaidrs, mister, jūs cenšaties kaut ko pārdot. Kredītkartes numurs? Paklausieties… Visa? MasterCard? AmEx? Platinum? Man ir visas, diemžēl tikai sapņos." Taču Džeksons bija jautājis pēc viņas, nosaukdams vārdā. Un pēc tam pieminējis darbu. Šis cilvēks neko nepārdeva. Viņš tik tiešām piedāvāja darbu! "Kā jūs dabūjāt manu tālruņa numuru?" Lūena bija pavaicājusi. "Šāda informācija nav grūti pieejama," Džeksons attrauca tik pārliecinoši, ka viņa tūlīt noticēja. Kad Lūena aizrādīja, ka viņai jau ir darbs, viņš jautāja par atalgojumu. Sākumā viņa bija atteikusies uz šo jautājumu atbildēt, bet drīz vien atzinās, cik saņem. Tik atklātas atbildes iemeslus viņa pati nezināja. Pēc tam viņai šķita, ka tā bijusi priekšnojauta par to, kas sekos tālāk.

Tad Džeksons minēja samaksu.

Divas nedēļas garantēts darbs par simts dolāriem dienā. Lūena ātri aprēķināja galvā. Kopā tūkstotis dolāru, turklāt reāla iespēja dabūt darbu vēl par tādu pašu likmi. Turklāt vajadzēja strādāt nevis pilnu dienu, bet, augstākais, četras stundas. Tas itin nemaz netraucētu darbam autostāvvietā! Tātad – divdesmit pieci dolāri stundā. Neviens no paziņām nekad nebija pelnījis tādu naudu. Tik tiešām, iznāca divdesmit pieci tūkstoši dolāru gadā! Ja rēķina, ka jāstrādā tikai puse darbdienas, gada likme ir piecdesmit tūkstoši! Tik milzīgas summas pelnīja tikai ārsti, juristi un kinozvaigznes, bet ne jau vidusskolu nepabeigusi meiča, kas bezcerīgos nabadzības žņaugos mitinājās kopā ar kaut kādu Dveinu.

It kā atbildēdams uz Lūenas skaļi neizteiktajām domām, Dveins tobrīd uztrūkās un skatījās viņā ķieģeļsarkanām acīm.

– Uz kurieni, pie joda, tu taisies? – Vārdus Dveins stiepa apvidum atbilstošā manierē. Piepeši radās iespaids, ka viņai visu mūžu līdzīgus vārdus tādā pašā tonī būtu teikuši daudzi un dažādi vīrieši. Par atbildi viņa no kumodes paņēma tukšu alus kārbu.

– Kā būtu ar vēl kādu alu, mazulīt? – Viņa vāri smaidīja, samāksloti raukdama uzacis. Biezās lūpas vilinoši izrunāja katru skaņu. Vēlamais efekts neizpalika. Ieraugot savu iesala un alumīnija dievu, Dveins smagi nopūtās un atkrita atpakaļ tuvīno paģiru skavās. Neskatoties uz biežo dzeršanu, viņš alkoholu nepanesa. Nākamajā minūtē Dveins jau atkal bija aizmidzis. Lelles smaids no Lūenas sejas tūlīt pazuda, un viņa no jauna ielūkojās zīmītē. Zvanītājs bija teicis, ka darbs saistīts ar jaunu ražojumu izmēģināšanu un reklāmu klausīšanos, par ko būšot jāizsaka savs viedoklis. Kaut kas līdzīgs pētījumam. Džeksons to bija nosaucis par demogrāfisko analīzi. Viņi ar to nodarbojoties visu laiku. Tās esot tādas lietas, kas saistītas ar sludinājumu izvietošanas cenām un reklāmām televīzijā. "Simts dolāru dienā par manu viedokli, ja es to visu mūžu esmu izteikusi par velti! Tik tiešām pārāk labi, lai būtu patiesi."

Kopš tālruņa zvana Lūenai neskaitāmas reizes tas atkal un atkal nāca prātā. Viņa nebija ne tuvu tik dumja, kā tēvs domāja. Aiz izskatīgās sejas patiesībā mājoja daudz spēcīgāks intelekts, nekā nelaiķis Benijs Tailers varētu iztēloties, turklāt intelekts bija savienots ar atjautību, kas viņai jau gadiem ilgi ļāva būt apsviedīgai dzīvē. Diemžēl apkārtējie tikai retumis centās ieraudzīt kaut ko vairāk par izskatu. Viņa bieži sapņoja par tādu eksistenci, kurā krūtis un pēcpuse nebūtu pirmā, pēdējā un vienīgā lieta, ko viņā ievēro un par ko izsaka piezīmes.

Viņa palūkojās uz Līzu. Meita nu bija pamodusies, viņas actiņas aplūkoja istabu, kamēr līksmi apstājās pie mātes sejas. Lūenas skatiens kavējās pie mazās. "Vai kaut kas varētu būt vēl ļaunāks par mūsu pašreizējo realitāti? Darbu es varēšu paturēt pāris mēnešu vai, ja patiešām palaimēsies, pusgadu, un tad sekos atlaišana un solījums ņemt atpakaļ, kad laiki kļūs labāki, kas, šķiet, nenotiks nekad. Bez vidusskolas diploma mani teju vai neglābjami ierindo stulbeņu kategorijā." Pateicoties dzīvei ar Dveinu, viņa šo etiķeti jau sen bija pieņēmusi kā pelnītu. Viņš bija Līzas tēvs, lai arī viņam nebija nolūka Lūenu precēt. Taisnības labad vajadzētu piebilst, ka viņa pārāk nealka ne pēc Dveina uzvārda, ne arī pēc šī vīrieša bērna prātā, kas nāktu tam līdzi. Un tomēr – Lūena, pati neuzaugusi laimīgā, mīlošā ģimenē, jutās cieši pārliecināta, ka meitas labklājībai vienota ģimene ir vitāli svarīga. Par šo tematu viņa bija lasījusi laikrakstos un daudz dzirdējusi dažādos šovos. Labklājības ziņā Lūena Raikersvilā lielākoties atradās soli priekšā citiem, jo uz katru nožēlojamāko darba vietu pretendēja apmēram divdesmit cilvēku. "Līzai jādzīvo daudz labāk par savu māti" – šīs domas Lūena bija izlēmusi pārvērst realitātē. "Ar tūkstoš dolāriem lietas labā kaut ko varbūt tiešām varētu izdarīt. Nopirkt autobusa biļeti uz kādu citu vietu. Būtu mazliet naudas dzīvošanai, kamēr izdotos atrast darbu." Viņa gadiem ilgi bija izmisīgi vēlējusies mazu ietaupījumu nebaltai dienai, bet nekad nebija spējusi neko ietaupīt.

Raikersvila nozīmēja nāvi, bet treilers – Dveina neoficiālās kapenes. Viņš nekad nedabūtu neko labāku, un, pirms viņu aprītu zeme, varbūt sāktos vēl daudz sliktāki laiki. Lūena saprata, ka tas būtu arī viņas kaps, taču tas nedrīkst notikt. "Ne jau pēc šīs dienas. Ne pēc norunātās tikšanās." Viņa salocīja papīriņu un atlika atpakaļ makā. Izņēmusi no kādas atvilktnes kārbiņu, viņa tajā sameklēja sīknaudu autobusam. Tad viņa pabeidza kārtot matus, aizpogāja kleitu, paķēra Līzu un klusi pameta treileru un Dveinu.