Читать книгу Džekpots - Deivids Baldači - Страница 5

Pie durvīm skaudri klauvēja. Vīrietis strauji piecēlās no rakstāmgalda, sakārtoja kaklasaiti un atvēra sev priekšā esošo dokumentu mapi. Blakus pelnu traukā atradās trīs cigarešu gali.

– Ienāciet! – viņš skaidrā, stingrā balsī aicināja.

Durvis atvērās, un, lūkodamās visapkārt, istabā ienāca Lūena. Viņas kreisā plauksta cieši turēja Līzas bērnu sēdekļa rokturi, bet skatiens acīmredzamā ziņkārē slīdēja pār istabu. Labajā plecā karājās liela soma. Vīrietis ievēroja vēnas, kas pār Lūenas garajām stiegrainajām rokām stiepās līdz pat apakšdelmam. "Acīmredzot šī sieviete ir fiziski stipra. Kāds varētu būt viņas raksturs? Vai tikpat stingrs?"

– Vai jūs esat misters Džeksons? – Lūena vaicāja. Runājot viņa lūkojās tieši acīs un teju vai gaidīja, ka vīrieša skatiens neizbēgami sāks pētīt viņas seju, krūtis, gurnus un pārējo. Sabiedriskajam stāvoklim nebija nozīmes, šajā ziņā visi vīrieši bija vienādi. Tāpēc Lūena jutās ļoti pārsteigta, kad vīrietis nenovērsās no viņas sejas. Viņš pastiepa roku, un viņa to cieši paspieda.

– Esmu. Lūdzu, sēdieties, mis Tailere! Paldies, ka atnācāt. Jūsu meita ir īsta skaistule. Vai jūs nebūtu tik laipna un nenovietotu viņu šeit? – Viņš norādīja uz istabas stūri.

– Viņa tikko pamodās. Meitene vienmēr aizmieg, kad pastaigājamies vai braucam ar autobusu. Ja drīkst, lai viņa labāk paliek pie manis. – Līza kā piekrizdama sāka čalot un rādīt ar pirkstiņu.

Džeksons pamāja ar galvu, tad atkal apsēdās un brīdi pētīja dokumentus.

Lūena nolika Līzu un lielo somu sev blakus, izvilka plastmasas atslēgu saišķi un iedeva meitai paspēlēties. Iztaisnojusi muguru, Lūena ar lielu ziņkāri aplūkoja Džeksonu. Viņš bija labi ģērbies. Uz pieres kā miniatūras pērles bija izspiedušās sviedru lāsītes, un viņš likās nedaudz nervozējam. Parasti Lūena sprieda, ka tas notiek viņas izskata dēļ. Vairums sastapto vīriešu izturējās muļķīgi, mēģinādami radīt iespaidu, vai arī noslēdzās sevī kā ievainoti dzīvnieki. Kaut kas mudināja Lūenu domāt, ka šis vīrietis ir citāds.

– Es neredzēju pie jūsu biroja nekādu uzrakstu. Cilvēki par jūsu pastāvēšanu varētu vispār nezināt. – Viņas skatiens pauda ziņkāri.

– Mūsu darījumos nejauši garāmgājēji nav svarīgi. – Džeksons piespiesti pasmaidīja. – Ir vienalga, vai ļaudis tirdzniecības zālē par mums zina vai ne. Mums viss ir saistīts ar norunātām tikšanās reizēm, tālruņa zvaniem un tamlīdzīgi.

– Pašreiz laikam mūsu tikšanās ir vienīgā. Uzgaidāmā telpa ir pavisam tukša.

Džeksons salika plaukstas kopā, un viņam noraustījās vaigs. – Mēs iekārtojamies tā, lai ļaudīm nenāktos gaidīt. Šajā vietā es esmu vienīgais firmas pārstāvis.

– Tad jau jūsu darījumi notiek arī citur?

Viņš izklaidīgi pamāja. – Vai jūs neiebilstu, ja es jums iedotu aizpildīt šo anketu? Nesteidzieties! – Viņš pabīdīja uz priekšu papīru un pildspalvu. Lūena sīkā, stingrā rokrakstā aši deva nepieciešamās atbildes. Džeksons vēroja, kā viņa to dara, un tad pārskatīja informāciju. Tā viņam jau bija pazīstama.

Lūena lūkojās apkārt. Viņa vienmēr piesargājās. Būdama daudzu vīriešu iekāres objekts, viņa bija radusi izpētīt katru telpu, kur atradās, lai zinātu, kā ātrāk izkļūt laukā.

Paceldams galvu, Džeksons pamanīja šo niansi.

– Vai kaut kas nav kārtībā? – viņš pavaicāja.

– Kaut kas ērmots!

– Piedodiet, es nesaprotu.

– Jums te ir ērmota iestāde, tas arī viss.

– Kā jūs to domājat?

– Nu, te nekur nav pulksteņa, nav atkritumu urnas, nav kalendāra un nav tālruņa. Tad vēl… Es gan neesmu strādājusi tādās vietās, kur cilvēki darbā valkā kaklasaites, taču pat Reds tālbraucēju autostāvvietā ir iegādājies kalendāru un pa telefonu runā gandrīz nemitīgi. Un lēdijai priekšistabā nav ne mazākās nojausmas, kas te notiek. Pie joda, ar tādiem trīscollīgiem nagiem lietot rakstāmmašīnu būtu pagrūti! – Pamanījusi viņa apstulbināto sejas izteiksmi, Lūena aši iekoda lūpā. Arī agrāk mēle viņu bija iedzinusi nepatikšanās, un šai darba intervijā viņa nedrīkstēja ciest neveiksmi. – Es nedomāju neko ļaunu, – viņa strauji piebilda. – Laikam es drusku nervozēju, tas arī viss.

Džeksona lūpas uz brīdi sakustējās, tad viņš savilka seju neglītā smaidā. – Jūs esat ļoti vērīga.

– Man ir divas acis – tāpat kā visiem. – Atguvusi drosmi, Lūena gaiši pasmaidīja.

– Vai atceraties, kādus nosacījumus es minēju mūsu telefonsarunā? – Džeksons rosījās ap saviem papīriem.

Viņa tūdaļ atkal kļuva lietišķa. – Divas nedēļas simt dolāru dienā, tad varbūt vēl dažas nedēļas tāda pati samaksa. Patlaban mans darbs beidzas septiņos no rīta. Ja jūs piekristu, man patiktu šeit strādāt agrā pēcpusdienā. Teiksim, no diviem? Un… vai tas nekas, ja ņemšu līdzi arī meitiņu? Ap to laiku viņa ilgi guļ un nemaz netraucēs. – Lūena automātiski pieliecās un pacēla no grīdas atslēgas, ko mazā bija nometusi. Līza mātei pateicās, skaļi iečalodamās.

– Tas ir jauki. – Džeksons pietrausās kājās un sabāza rokas kabatās. – Viss ir jauki. Jums ir viens bērns, un jūsu vecāki ir miruši, vai ne?

Straujā temata maiņa Lūenu iztrūcināja. Viņa pavilcinājās un, piemiegusi acis, pamāja.

– Un divus gadus jūs lielākoties esat dzīvojusi treilerā Raikersvilas rietumos kopā ar kādu nekvalificētu strādnieku Dveinu Hārviju, kurš pastāvīgi ir bez darba. – Šo informāciju atstāstot, Džeksons lūkojās viņā. Apstiprinājumu teiktajam viņš negaidīja. Lūena to juta un atbildēja tikai ar skatienu. – Dveins Hārvijs ir jūsu astoņus mēnešus vecās meitas Līzas tēvs. Skolu jūs esat pametusi septītajā klasē un kopš tā laika strādājat dažādus slikti apmaksātus darbus; tie visi laikam ir noveduši strupceļā. Jūs esat neparasti spilgta, un jums ir apbrīnojamas iemaņas izdzīvot. Jums nekas nav svarīgāks par jūsu meitu. Jūs izmisīgi vēlaties izmainīt savus dzīves apstākļus un tikpat izmisīgi vēlaties tikt vaļā no mistera Hārvija. Patlaban jūs prātojat, kā to varētu paveikt, bet jums nav finansiālu iespēju, un izskatās, ka tā arī paliks. Jūs jūtaties kā lamatās, un tā arī ir. Jūs, bez šaubām, esat slazdā, mis Tailere. – Pāri rakstāmgaldam viņš cieši raudzījās Lūenā.

Lūenas seja bija pietvīkusi. Viņa piecēlās. – Kas, pie velna, te notiek? Kādas jums tiesības…

Džeksons neļāva turpināt. – Jūs atnācāt, jo es jums piedāvāju vairāk naudas, nekā jūs jebkad esat pelnījusi. Vai tā nav taisnība?

– Kā jūs to visu esat dabūjis zināt? – viņa noprasīja.

Viņš sakrustoja rokas un pirms atbildēšanas uzmanīgi nopētīja sievieti. – Manās interesēs ir uzzināt visu iespējamo par cilvēkiem, ar kuriem grasos slēgt darījumus.

– Ko zināšanas par mani jums var līdzēt?

– Ļoti vienkārši, mis Tailere. Lai novērtētu cilvēka uzskatus par kādu lietu, man ir jāzina visintīmākie sīkumi par viņu. Man jāsaprot, kas jūs esat, ko gribat, ko zināt. Un ko nezināt. Kas jums patīk, kas nepatīk, kādi ir jūsu aizspriedumi un jūsu stiprās un vājās puses. Tās mums piemīt visiem, tikai dažādā mērā. Īsumā – ja es par jums nezinu visu, tad neesmu padarījis savu darbu. – Viņš apgāja apkārt galdam un apsēdās uz stūra. – Ja esmu jūs apvainojis, man žēl. Es varu būt diezgan skarbs, tomēr jūsu laiku izšķiest nevēlos.

Beidzot dusmas Lūenas acīs apdzisa. – Nu… ja jūs to pavēršat tā…

– Jā, mis Tailere. Vai drīkstu jūs saukt par Lūenu?

– Tāds ir mans vārds, – Lūena strupi atteica un atkal apsēdās. – Labi, es arī negribu tērēt jūsu laiku. Kā tad paliek? Vai mēs vienojamies par pēcpusdienu?

Džeksons tūlīt atgriezās savā sēdeklī un lūkojās uz galdu, ar plaukstām lēni berzdams ieplaisājušo virsmu. Sejas izteiksme, kad viņš atkal paraudzījās Lūenā, bija vēl nopietnāka nekā pirms nedaudzām sekundēm.

– Vai jūs, Lūena, kādreiz esat gribējusi kļūt bagāta? Es domāju tādu bagātību, kas pārsniedz jūsu neprātīgākās fantāzijas. Tāda jums un jūsu meitai ļautu piepildīt burtiski visus sapņus.

Lūena iesmējās, tad uztvēra viņa skatienu. Tā dzīlēs nebija ne smieklu, ne šaubu, ne līdzjūtības. Tur vīdēja tikai cieša vēlēšanās dzirdēt viņas atbildi.

– Pie joda, jā! Kuram gan nav bijis tāda sapņa?

– Tie, kas jau ir neciešami bagāti, sapņo reti. Taču jums ir taisnība, vairumam cilvēku zināmā dzīves posmā ir bijušas tamlīdzīgas fantāzijas. Tomēr neviens šīs fantāzijas nepārvērš realitātē. Iemesls ir vienkāršs. Viņi to nespēj.

– Taču simt dolāru dienā arī nav slikti. – Lūena atbruņojoši smaidīja.

Dažas sekundes Džeksons glāstīja savu zodu, noklepojās un pēc tam jautāja: – Vai jūs, Lūena, kādreiz esat piedalījusies loterijā?

Jautājums Lūenu pārsteidza, taču viņa atbildēja labprāt: – Šad un tad. Tā šeit dara visi. Tomēr tas sanāk dārgi. Dveins spēlē katru nedēļu, dažreiz zaudē pusalgu – tas ir, ja viņam vispār izdodas algas čeku dabūt. Viņš iekarst un domā, ka laimēs. Vienmēr liek uz tiem pašiem skaitļiem, jo redzot tos sapņos. Manuprāt, viņš ir stulbāks par stulbu. Un tad?

– Vai nacionālajā loterijā jūs kādreiz esat piedalījusies?

– Jūs domājat to, kas notiek visā valstī?

Skatienam kavējoties pie viņas, Džeksons pamāja. – Jā, – viņš lēnām sacīja, – tieši to es domāju.

– Tikai vienreiz. Drīzāk man izdotos pastaigāties pa Mēnesi nekā tur laimēt.

– Jums ir pilnīga taisnība. Faktiskā varbūtība šomēnes ir viens pret trīsdesmit miljoniem.

– Tā jau es domāju. Labāk tad piedalīties momentloterijā. Tad vismaz var gadīties izdevība tikt pie divdesmit dolāriem. Es vienmēr apgalvoju, ka nav jēgas naudu izmest bez jēgas, īpaši, ja iznākums tāpat ir skaidrs.

Džeksons aplaizīja lūpas un atbalstīja elkoņus pret galdu. – Ko jūs atbildētu, ja es sacītu, ka varu krasi uzlabot jūsu izredzes laimēt loterijā? – Viņš cieši raudzījās uz Lūenu.

– Kā, lūdzu? – Lūena jautāja. Tā kā Džeksons klusēja, viņa aplūkoja telpu, kā sagaidīdama kaut kur ieraudzīt novērošanas kameru. – Kāds tam sakars ar darbu? Es, mister, neesmu te nākusi piedalīties spēlītēs.

– Ja es varētu jūsu izredzes samazināt uz viens pret vienu, – ignorēdams viņas šaubas, Džeksons turpināja, – vai tad jūs piekristu?

Lūena vairs nespēja savaldīties. – Vai tas ir kāds liels joks? Es nesaprotu, ko domāt. Varbūt Dveins nolēmis paākstīties? Labāk sakiet, pie joda, kas te notiek, vai arī es patiešām kļūšu traka!

– Tas nav joks.

– Muļķojiet kādu citu, man tur nav daļas. – Lūena piecēlās no krēsla. – Es tur nepiedalos! Vai nu soliet simt dolāru dienā, vai arī nekas nesanāks, – viņa sacīja, dziļai nepatikai jaucoties ar vēl dziļāku vilšanos par to, ka viņas plāni par lieliskajiem ienākumiem strauji izgaist. Paņēmusi Līzu un somu, viņa pagriezās uz iešanu.

Džeksona balss mierīgais tonis panāca viņu no muguras. – Es garantēju, Lūena, ka jūs laimēsiet loterijā. Es garantēju, ka jūs laimēsiet vismaz piecdesmit miljonus dolāru.

Neraugoties uz to, ka prāts lika skriet no šīs vietas prom, cik tik kājas nes, Lūena apstājās un lēni pagrieza seju uz viņa pusi.

Vīrietis nebija pakustējies. Viņš vēl arvien sēdēja aiz rakstāmgalda, rokas salicis sev priekšā. – Vairs nekāda Dveina, nekādu naktsmaiņu, nebūs vairs jāuztraucas par pārtiku un tīrām drēbītēm jūsu meitai. Jūs varēsiet dabūt visu, ko vēlēsieties. Varēsiet doties visur, kur vēlēsieties. Varēsiet kļūt par to, par ko vēlēsieties. – Viņa balss tonis palika nemainīgi mierīgs un stingrs.

– Vai nedomājat man pateikt, kā jūs to varat izdarīt? – "Vai viņš pieminēja piecdesmit miljonus dolāru? Visuvarenais Kungs!" Lūena atspiedās ar plaukstu pret durvīm, lai noturētu līdzsvaru.

– Man vajadzīga atbilde uz jautājumu.

– Uz kādu jautājumu?

Džeksons izpleta rokas. – Vai jūs vēlaties būt bagāta?

– Vai jūs esat traks? Es esmu stipra, tāpēc… Ja kaut ko mēģināsiet, es speršu jums pa resno galu tā, ka aizriposiet un jums paliks tikai puse to smadzeņu, kas bija dienas sākumā.

– Vai tas man jāsaprot kā "nē"? – viņš jautāja.

Lūena pārmeta matus uz vienu pusi un pārlika Līzas sēdekli no labās rokas kreisajā. Meitenīte lūkojās no viena uz otru, it kā piedalīdamās satrauktajā sarunā. – Pie velna, jūs man neko tamlīdzīgu garantēt nevarat. Tāpēc es eju prom un zvanu uz trakomāju, lai nāk jūs savākt.

Tobrīd Džeksons, palūkojies pulkstenī, piegāja un ieslēdza televizoru.

– Pēc minūtes notiks nacionālā loterija. Varēs laimēt tikai vienu miljonu, tomēr ilustrācijai noderēs. Saprotiet, man tur nav nekāda labuma, es izmantoju to demonstrēšanas nolūkos, lai mazinātu jūsu pilnīgi saprotamo skepticismu. – Lūena pagriezās un lūkojās uz ekrānu. Sākās izloze, un tika iedarbināta bumbiņu ierīce. Džeksons viņu vēroja. – Laimīgie numuri pēc kārtas būs astoņi, četri, septiņi, vienpadsmit, deviņi un seši. – Izvilcis no kabatas papīru un zīmuli, viņš pierakstīja numurus. Papīru viņš pasniedza Lūenai.

Valdot smieklus, viņai izlauzās skaļš spurdziens. Taču tas tikpat spēji apklusa, jo pirmais nosauktais numurs bija astoņi. Pēc tam ātri sekoja četri, septiņi, vienpadsmit, deviņi un seši. Nobālējušu seju Lūena lūkojās papīra lapiņā un pēc tam laimīgajos skaitļos uz ekrāna.

Džeksons televizoru izslēdza. – Ticu, ka tagad jūsu šaubas par manām spējām ir izkliedētas. Varbūt varam atgriezties pie mana piedāvājuma?

Lūena atbalstījās ar muguru pret sienu. Šķita, ka āda uz kauliem vibrē un dūc, it kā ķermenī mitinātos miljons bišu. Viņa lūkojās uz televizoru. Nebija redzami vadi vai kaut kas tāds, kas palīdzētu izskaidrot viņa pareģojumu. Nekāda videomagnetofona. Tā varēja būt vienīgi tiešraide. Viņa krampjaini norija siekalas un raudzījās vīrietī.

– Pie joda, kā jūs to darāt? – Vārdi izskanēja klusi un bailīgi.

– Tas jums nav jāzina. Lūdzu, tikai atbildiet uz jautājumu! – Džeksons mazliet paaugstināja balsi.

Mēģinādama nomierināt satrauktos nervus, viņa dziļi ievilka elpu. – Jūs man jautājāt, vai es nevēlos iesaistīties kaut kādās aplamībās. Tad es jums skaidri un gaiši pasaku, ka ne. Es nepelnu daudz, bet neesmu noziedzniece.

– Kurš tad apgalvo, ka notiek kaut kas pretlikumīgs?

– Piedodiet, bet… vai jūs domājat, ka garantija laimēt loterijā nav pretlikumīga? Man ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir krāpšana. Vai uzskatāt mani par dumju tikai tāpēc, ka es strādāju maz atalgotus darbus?

– Patiesībā es par jūsu saprātu esmu pavisam augstās domās. Tāpēc jau jūs esat šeit. Taču kāds šo naudu laimēs, Lūena. Kāpēc lai tā nebūtu jūs?

– Tāpēc, ka tas ir nepareizi.

– Un kam jūs nodarīsiet pāri? Turklāt, ja to neviens neatklās, tad tur nebūs nekā slikta.

– To zināšu es.

Džeksons nopūtās. – Tas ir ļoti cēli. Tomēr – vai jūs tiešām gribat pavadīt visu atlikušo mūžu kopā ar Dveinu?

– Viņam ir arī savas labās īpašības.

– Tiešām? Vai jūs papūlētos tās uzskaitīt?

– Ejiet ellē! Laikam man vajadzēs stūrēt taisnā ceļā uz policijas iecirkni. Tur strādā viens mans draugs. Rādās, ka viņam būs interesanti to visu dzirdēt. – Lūena pagriezās un satvēra durvju rokturi.

Šo brīdi Džeksons bija gaidījis. Viņš turpināja vēl skaļākā balsī. – Tātad lai Līza uzaug mežā, riebīgā treilerā? Ja jūsu meita būs mantojusi mātes izcilo skaistumu, tad zināmā vecumā jaunekļi sāks par viņu interesēties, viņa pametīs skolu, varbūt sadabūs bērnu, un riņķa dancis sāksies no jauna. Tāpat kā jūsu māte? – Viņš brīdi klusēja. – Tāpat kā jūs? – Džeksons pavisam mierīgi piebilda un līdzjūtīgi uzlūkoja viņu. Lūena lēni apgriezās, viņas acis bija ieplestas un mirdzēja. – Tas ir neizbēgami! Es runāju taisnību, un jūs to zināt. Kāda nākotne jums un Līzai būs kopā ar Dveinu? Protams, var gadīties, ka viens vīrietis aiziet un atnāk nākamais, bet jūs dzīvosiet nabadzībā, nomirsiet nabadzībā, un jūsu meitenīte tāpat. Tur nekas nevar mainīties. Tas, protams, ir netaisnīgi, bet tikpat kā neizbēgami. Jā, ļaudis, kas nav bijuši jūsu stāvoklī, teiktu, ka jums vienkārši jāsakravājas un jāiet prom. Ņemiet savu meitu un ejiet tik prom! Tikai viņi jums nepateiks, ko darīt tālāk. Kur ņemt naudu autobusam, motelim un ēdienam? Kas pieskatīs jūsu bērnu, kamēr meklēsiet darbu un tad, ja vieta būs atrasta? – Džeksons līdzjūtīgi papurināja galvu un, ar vienu roku atbalstījis zodu, viņu vēroja. – Protams, ja gribat, varat iet uz policiju. Bet, kamēr tiksiet atpakaļ, šeit vairs neviena nebūs. Vai domājat, ka jums kāds noticēs? – Viņa seja pauda augstprātīgu labvēlību. – Un ko iesāksiet tālāk, kad viss būs beidzies? Jūs palaidīsiet garām izdevību dzīvot. Jūs gribējāt tikt laukā. Ejiet! – Viņš skumji pašūpoja galvu, it kā sacīdams: "Lūdzu, neesiet tāda muļķe!"

Lūena satvēra bērnu ciešāk. Satrauktā Līza sāka spārdīties, gribēdama atbrīvoties, un māte automātiski sāka meitenīti aijāt. – Jūs runājat par sapņiem, mister Džekson. Es pati sasniegšu savus sapņus. Tie ir lieli. Sasodīti lieli! – Taču balss drebēja. Garus gadus sīksti cīnīdamās, lai kaut ko sagrabinātu eksistencei, viņa bija guvusi smagu pieredzi, un nekad nekas nebija iznācis, turklāt Džeksona vārdi vai, drīzāk, to patiesums Lūenu ievainoja.

– Es to zinu. Jau sacīju, ka jūs esat spilgta, un šī tikšanās šo pārliecību ir tikai pastiprinājusi. Jūs esat pelnījusi daudz labāku dzīvi par pašreizējo. Taču cilvēki reti dabū to, ko dzīvē ir pelnījuši. Es jums piedāvāju veidu jūsu lielo sapņu sasniegšanai. – Viņš negaidīti uzsita knipi. – Lūk, tā!

Piepeši Lūena kļuva piesardzīga. – Kā lai es zinu, ka jūs neesat policists un nemēģināt mani uzķert uz āķa? Es negribu naudas dēļ tikt cietumā.

– Tā nepārprotami būtu ievilināšana slazdos. Tiesa šādu rīcību neatbalstītu. Un kāpēc lai policija censtos tik komplicētā plānā iesaistīt jūs?

Lūena atbalstījās pret durvīm. Viņa juta, kā krūtīs brāzmaini sitas sirds.

Džeksons piecēlās. – Saprotu, jūs mani nepazīstat, bet es pret saviem darījumiem izturos ļoti, ļoti nopietni. Es nekad neko nedaru bez nopietna iemesla, es nešķiestu jūsu laiku ar jokiem un savu laiku jau nepavisam. – Džeksona balsī ieskanējās nepārprotami autoritatīvs tonis, un skatiens urbās Lūenā tik neatlaidīgi, ka to nebija iespējams ignorēt.

– Kāpēc es? Kāpēc jūs no visiem pasaules cilvēkiem izvēlējāties mani un klauvējāt tieši pie manām durvīm? – Viņa gandrīz vai lūdzās.

– Labs jautājums, taču es neesmu gatavs atbildēt. Un tas arī ir nevietā.

– Kā jūs varat zināt, ka es laimēšu?

Viņš palūkojās uz televizoru. – Ja vien jūs nedomājat, ka manai laimei loterijā nevar ticēt, tad par iznākumu jums nevajadzētu šaubīties.

– Ha! Tagad es šaubos par visu. Un… ja nu es spēlēšu un tomēr palikšu bez naudas?

– Ko tad jūs tādā gadījumā zaudēsiet?

– Tos divus dolārus, kas jāmaksā par spēli! Jums tie varbūt nenozīmē daudz, bet autobusa biļetei ar to pietiek gandrīz veselu nedēļu!

Džeksons izvilka no kabatas četras viendolāra banknotes un pasniedza viņai. – Tad uzskatiet, ka riska nav un simts procenti iegūti pa virsu.

Viņa paburzīja naudu pirkstos. – Es negribu zināt, kāpēc jums tas ir vajadzīgs, bet esmu mazliet par vecu, lai ticētu labajām fejām un iespējai piepildīt vēlēšanos, raugoties zvaigznēs. – Nu Lūenas skatiens bija skaidrs un koncentrēts.

– Atkal labs jautājums, bet tas ir vietā tikai tad, ja jūs piekrītat piedalīties. Tomēr jums ir taisnība, es to nedaru aiz labas sirds. – Vieglais smaids no viņa lūpām pagaisa. – Tas ir biznesa darījums. Un, kā jau visos biznesa darījumos, labums tiek abām pusēm. Taču es domāju, ka jūs būsiet iepriecināta par izdevīgo vienošanos.

Lūena ielika naudu somā. – Ja jums mana atbilde vajadzīga tūlīt, tad tā izskatās pēc liela, trekna "nē".

– Saprotu, ka mans priekšlikums zināmā mērā ir sarežģīts, tāpēc es ļaušu jums mazliet apdomāt. – Uzrakstījis uz papīra bezmaksas tālruņa numuru, viņš sniedza to Lūenai. – Taču ne pārāk ilgi. Ikmēneša izloze notiks pēc četrām dienām. Man jūsu atbilde jāsaņem parīt līdz desmitiem no rīta. Zvaniet jebkurā laikā.

Viņa paskatījās uz lapiņu. – Ja nu es pēc divām dienām tomēr teikšu "nē"?

Džeksons paraustīja plecus. – Tad loterijā laimēs kāds cits, Lūena. Cilvēks kļūs vismaz par piecdesmit miljoniem dolāru bagātāks un noteikti netērēs laiku, lai justu par to kaut kādus sirdsapziņas pārmetumus. To es jums varu sacīt droši. – Viņš laipni pasmaidīja. – Ticiet man, kad es jums saku, ka daudzi ar prieku ieņemtu jūsu vietu. Ar prieku. – Džeksons ielika papīru viņai plaukstā un saspieda plaukstu dūrē. – Atcerieties! Viena minūte pēc desmitiem no rīta, un piedāvājums ir zudis. Uz mūžiem. – Protams, par faktu, ka Lūena pēc "nē" tūdaļ tiktu nogalināta, viņš neieminējās. Balss tonis bija gandrīz vai skarbs, bet viņš drīz atkal pasmaidīja un, atverot Lūenai durvis, nolūkojās uz Līzu, kā jau bija to darījis iepriekš. Mazā meitenīte pārtrauca spārdīties un skatījās viņā platām acīm. – Viņa izskatās tieši pēc jums. Ceru, ka viņai būs arī jūsu saprāts. – Viņai izejot pa durvīm, viņš piebilda: – Paldies, ka atnācāt, Lūena. Vēlu jums jauku dienu!

– Kāpēc man liekas, ka jūsu vārds nemaz nav Džeksons? – viņa bilda, uzmezdama viņam caururbjošu skatienu.

– No sirds ceru drīz saņemt atbildi, Lūena. Man patīk, ja labas lietas tiek tādiem, kas tās ir pelnījuši. Vai ne? – Viņš lēnām aizvēra aiz viņas durvis.