Читать книгу Džekpots - Deivids Baldači - Страница 7

Salauztās durvis ar insektu tīklu čīkstēdamas atvērās, un Lūena ar Līzu uz rokām iegāja treilerā, kur bija tumšs, auksts un kluss. "Varbūt Dveins vēl guļ." Taču, virzīdamās pa šauro eju, viņa turēja acis un ausis vaļā, gatava jebkurai kustībai vai skaņai. No Dveina pārāk nevajadzēja baidīties, ja vien viņš neuzklupa negaidīti. Godīgā cīņā Lūena spēja viņu savaldīt un ne vienu vien reizi piekāva, kad Dveins bija stipri piedzēries. Skaidrā viņš parasti neizturējās varmācīgi. "Un patlaban viņam vajadzētu būt skaidrā vai gandrīz skaidrā. Mjā, dīvainas attiecības, ja pieņem, ka Dveins skaitās mana otrā pusīte." Tomēr Lūena varēja nosaukt vismaz desmit pazīstamas sievietes, kurām ir līdzīgas attiecības – vairāk ekonomiski apsvērumi, ierobežota izvēle un būtībā inertums, nevis maigas jūtas. Viņai tika izteikti arī citi piedāvājumi, taču zāle neapšaubāmi tikai retumis citur bija zaļāka. Izdzirdusi guļamistabā krākšanu, viņa paātrināja soli un, pieliekusi galvu, ielūkojās mazajā telpā. Viņa strauji ievilka elpu, jo ieraudzīja zem palagiem divus augumus. Pa labi gulēja Dveins. Otru personu palags apsedza visā pilnībā, taču divi apaļumi krūšu apvidū lika noprast, ka tas nav kāds pudeles brālis.

Lūena klusi izslīdēja gaitenī un, nemierīgo Līzu ar visu sēdekli novietojusi mazgājamā telpā, aizvēra durvis. Negribējās, lai gaidāmie notikumi satrauktu meitu. Kad viņa guļamistabas durvis atvēra no jauna, Dveins vēl aizvien skaļi krāca, turpretī piegulētāja acīmredzot bija pakustējusies, jo Lūena ieraudzīja tumšsarkanu matu šķipsnu un jau pēc sekundes to sagrāba un rāva no visa spēka. Nelaimīgā garo cirtu īpašniece, izvilkta no gultas, puskaila tika triekta pret sienu.

– Pie joda! – sieviete ieaurojās, noveldamās uz pēcpuses, bet Lūena viņu nesaudzīgi vilka pa raupjo, skrandaino tepiķi. – Nolādēts, ļauj iet!

Nepilnu sekundi Lūena lūkojās uz savu upuri. – Šērlij… Ja tu, padauza, vēl kādreiz te parādīsies, tad es zvēru pie Dieva, ka pārlauzīšu tev sprandu!

– Dvein! Kristus vārdā, palīdzi man! Viņa ir traka! – veltīgi pūlēdamās atbrīvot matus no Lūenas tvēriena, vaimanāja Šērlija, kura bija maza auguma un svēra kādas divdesmit mārciņas virs normas. Abām sievietēm virzoties uz guļamistabas durvju pusi, viņas tuklās kājas un pilnīgās, ļenganās krūtis šūpojās šurpu turpu.

Dveins sakustējās. – Kas te notiek? – viņš miegaini vaicāja.

– Aizveries! – Lūena atcirta.

Aptvēris istabā notiekošo scēnu, Dveins pastiepa roku un naktsskapīša atvilktnē sameklēja Marlboro paciņu. Aizdegdams cigareti, viņš plati uzsmaidīja Šērlijai.

– Jau tik ātri uz mājām? – Viņš notrausa no sejas matus un apmierināti aizkūpināja cigareti.

Šērlija veltīja viņam niknu skatienu; tuklie vaigi krāsas ziņā atgādināja burgundieti. – Draņķa žūpa!

– Es arī tevi mīlu, Šērlij! – Dveins pameta viņai gaisa skūpstu. – Paldies par apciemojumu. Tu sagādāji man jauku rītu. – Skanīgi iesmiedamies, viņš papliķēja sev pa augšstilbu un atzvēlās spilvenā. Lūena un Šērlija pazuda aiz durvīm.

Aizvadījusi Šērliju līdz sarūsējušajam Ford motora blokam priekšpagalmā, Lūena devās atpakaļ uz treileru.

– Tu izrāvi man pusi matu, nelietīgā kuce! – Šērlija pieceldamās iespiedzās, bet Lūena pat neatskatījās. – Es gribu savas drēbes! Atdod manas drēbes, sasodīts!

Lūena apgriezās. – Ja tev tās nebija vajadzīgas, kamēr biji šeit, tad es nesaprotu, kāpēc tās tev būtu vajadzīgas tagad.

– Es šāda nevaru iet mājās.

– Tad neej! – Lūena pieveica izdedžu bloku pakāpienus un aizcirta aiz sevis treilera durvis.

Dveins, uzrāvis bokseršortus, sagaidīja viņu priekštelpā; mutē viņam šūpojās neaizdegta cigarete. – Vīrietim sagādā prieku tas, ka viņa dēļ kaujas divas kaķenes. Tas uzlabo asinsriti, Lūena. Kā būtu, ja es tagad ņemtu priekšā tevi? Nāc šurp, mazā, dod buču! – Dveins plati pasmaidīja un mēģināja aplikt roku viņai ap slaido kaklu, bet nepaguva ne ievilkt elpu, kad Lūena labās rokas dūri trieca viņam pa muti, izkustinot pāris zobu. Lai cik smeldzošs sitiens arī bija, nākamais izrādījās vēl sāpīgāks, jo spēcīgi trāpīja Dveinam tieši starp kājām. Viņš smagi novēlās uz grīdas.

Lūena pārliecās viņam pāri. – Ja tu, Dvein Hārvij, uzdrošināsies to pieprasīt, es tev kaut ko noraušu un noskalošu tualetē.

– Trakā muļķe, – sagrābis cirksni, vīrietis nosmilkstēja; no lūpām viņam sūcās asinis.

Viņa pastiepa roku un tēraudcietā tvērienā saspieda viņa vaigus. – Nē, traks esi tu, ja kaut uz sekundi vari iedomāties, ka es samierināšos ar tādu preteklību!

– Mēs neesam precējušies.

– Tā gan, bet mēs dzīvojam kopā. Mums ir kopīgs bērns. Un šis miteklis tikpat labi ir mans kā tavs.

– Šērla man neko nenozīmē. Ko tu dusmojies? – Viņš raudzījās Lūenā un joprojām cieši turēja savas darīšanas, acu kaktiņos riešoties sīkām asaru lāsītēm.

– Tā treknā bāba taču aizgāzelēsies uz veikalu, uz skaistumkopšanas salonu un arī uz nolādēto "Sēdi un ēd" un tur piedziedās ausis ikvienam, kas vien būs ar mieru klausīties. Tad es izskatīšos pēc lielākās muļķes pasaulē.

– Tev nevajadzēja mani šorīt atstāt. – Dveins pūlējās piecelties no grīdas. – Saproti, tā ir tava vaina. Viņa atnāca kaut kādās darīšanās pie tevis. Ko man bija darīt?

– Nezinu, Dvein. Varbūt vajadzēja viņai piedāvāt nevis savu daiktu, bet labāk tasīti kafijas?

– Es nejūtos labi, mazā. Tik tiešām ne. – Viņš atslējās pret sienu.

Lūena rupji pagrūda viņu nost un gāja pie Līzas. – Ir nu gan jaunumi!

Pēc mirkļa viņa atkal aizsoļoja vīrietim garām un iegāja guļamistabā, kur norāva palagus no gultas.

– Turpini tik tālāk, svied tos prom! – Dveins sabozies stāvēja durvīs un vēroja viņu. – Pati vien pirki.

Uz viņu pat nepalūkodamās, Lūena atbildēja: – Es tos aiznesīšu pie Vandas izmazgāt. Domā, ka es uz tādiem gulēšu, ja tu tur esi mīcījies ar paklīdeni? – Viņa pacēla matraci, ieraudzīja kaut ko zaļu, pievērsās Dveinam un stingri noprasīja: – Pie joda, kas tad tas?

Dveins dzedri palūkojās uz viņu. Laiski ieslājis istabā, viņš sarausa naudu kaudzītē un iebāza papīra maisiņā, kas stāvēja uz galda blakus gultai. Maisiņu aizdarījis, viņš turpināja Lūenu vērot un uzpūtīgi pavēstīja: – Teiksim, es vinnēju loterijā.

To dzirdot, viņa gluži vai sastinga. Uz mirkli likās, ka teju būs jākrīt nemaņā. "Vai tiešām Džeksonu sūtījis Dveins? Vai viņi ir uz vienu roku? Neko neticamāku nevarētu iztēloties. Tas nevar būt!" Ātri atguvusies, viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. – Muļķības! Kur tu to dabūji, Dvein?

– Teiksim, tas tev ir lielisks iemesls būt pret mani labai un turēt muti.

Lūena nikni izgrūda viņu no istabas un aizslēdza durvis. Pārģērbusies džinsos, tenisa kurpēs un sporta krekliņā, viņa steigšus sakravāja ceļasomu. Kad viņa durvis atkal atslēdza un atvēra, Dveins nebija pakustējies; rokā viņš vēl arvien cieši turēja maisiņu. Viņa strauji pagāja garām, attaisīja durvis uz mazgājamo telpu un, ar vienu roku pacēlusi nemierīgo Līzu, ar otru satvērusi netīro veļu un ceļasomu, devās ārā no treilera.

– Uz kurieni, Lūena?

– Nav tava darīšana, nolādēts!

– Cik ilgi tu dusmosies? Es taču nebiju nikns, kad tu man iespēri pa olām, vai ne? Faktiski es to esmu jau aizmirsis.

Viņa uzreiz apcirtās. – Dvein, tu esi stulbākais nekauņa pasaulē!

– Vai tiešām? Un kas tad, pēc tavām domām, esi tu pati? Nu, ja nebijis manis, tev nebūtu pat šī nolādētā mitekļa. Es tevi pieņēmu, citādi tev nebūtu nekā! – Piesardzīgi turēdamies drošā atstatumā, Dveins aizdedza nākamo cigareti un nometa sērkociņu uz skrandainā paklāja. – Varbūt labāk būtu, ja tu nevis visu laiku kauktu, bet pacenstos būt pret mani laba. – Viņš pacēla augšup ar naudu piebāzto papīra maisiņu. – Tur, no kurienes tā nāk, meitenīt, naudas vēl ir daudz vairāk. Ilgāk šai suņubūdā es vairs netaisos dzīvot. Labāk padomā par to! Padomā labi! Man ne no tevis, ne kāda cita vairs nebūs vajadzīgs nekas. Vai dzirdi?

Lūena atvēra ārdurvis. – Es tūlīt pat sākšu būt pret tevi laba, Dvein! Vai zini, kā? Es iešu prom, iekams vēl neesmu tevi nogalinājusi! – Izdzirdējusi mātes nikno balsi, Līza ieraudājās, it kā domādama, ka dusmas vērstas pret viņu. Lūena mazo noskūpstīja un mierinoši padūdoja viņai austiņā.

Dveins vēroja, kā Lūena aizsoļo pa dubļaino pagalmu, un apbrīnoja viņas džinsos iespīlēto pēcpusi. Brīdi viņš skatījās apkārt, vai nemanīs Šērliju, bet viņa acīmredzot jau bija aizskrējusi prom gluži kaila.

– Mazā, es tevi mīlu! – viņš vīpsnādams nokliedza pakaļ Lūenai.

– Vācies pie velna, Dvein!