Читать книгу Džekpots - Deivids Baldači - Страница 9

Tā diena bija pienākusi. Pulkstenis bija astoņi no rīta. Lūena ar Līzu izkāpa no autobusa. Šī pietura atradās pietiekami tuvu treileram, un gājiens kājām aizņēma aptuveni pusstundu, kas viņai bija nieks. Lietus pārstāja, atstādams debesis spoži zilas un zāli sulīgi zaļu. Putni pulcējās bariņos, dziedādami slavas dziesmas gadalaiku maiņai un apnicīgās ziemas beigām. Kur vien Lūena pagriezās, tīksminādamās par uzlēkušo sauli, viss bija svaigi sazaļojis. Šī dienas stunda viņai patika. Viss bija kluss, mierinošs un vedināja uz cerību pilnām nojautām.

Lūena raudzījās uz paugurainajiem laukiem priekšā. Vienlaikus uzmācās grūtsirdība un gaidas. Viņa lēni izgāja pa arkveida vārtiem un pasoļoja garām apsūbējušai zīmei, kas norādīja, ka te atrodas Debesu pļavu kapsēta. Garās, slaidās kājas Lūenu automātiski nesa uz četrpadsmitā sektora divdesmit pirmā nodalījuma sesto vietu – mazu uzkalniņu liela grimoņa pavēnī, kuram teju raisījās lapas. Viņa nolika Līzas sēdekli uz akmens sola blakus mātes kapam un izcēla meiteni ārā. Nometusies ceļos rasotajā zālē, viņa noņēma no bronzas plāksnes dažus zariņus un noslaucīja netīrumus. Džoja Tailere bija nodzīvojusi vien trīsdesmit septiņus gadus, un viņai šis laiks bija šķitis gan īss, gan mūžīgs, to Lūena zināja. Ar Beniju kopā pavadītie gadi nebija ritējuši priecīgi un, kā Lūena tagad jutās cieši pārliecināta, paātrināja mātes aiziešanu citā saulē.

– Vai atceries, Līza? Šeit guļ tava vecmāmiņa. Mēs diezgan sen te neesam bijušas, lielākoties slikto laika apstākļu dēļ. Tagad ir pavasaris, un mēs atkal varam viņu apciemot. – Pacēlusi meitu, Lūena ar pirkstu rādīja uz zemes uzkalniņu. – Te vecmāmiņa guļ, bet it kā pamostas, kad mēs pienākam. Viņa nevar ar mums sarunāties, taču, ja tu aizvērsi acis kā putnēns un cieši, cieši ieklausīsies, tev liksies, ka tu viņu dzirdi. Viņa tev stāstīs, ko domā par dažādām lietām.

To pateikusi, Lūena pietrausās kājās, ar Līzu klēpī apsēdās uz sola un savīstīja meitu, lai pasargātu no agrā rīta saltuma. Līza vēl bija miegaina; mazā parasti modās lēni, savukārt pēc tam vairākas stundas nerima kustēties un pļāpāt. Kapsēta bija tukša, vien tālumā kāds strādnieks ar mašīnu pļāva zāli. Motora dūkoņa Lūenu nesasniedza, un pa šoseju brauca maz automobiļu. Valdīja miers un klusums. Viņa aizvēra acis cieši kā putnēns un ieklausījās, cik uzmanīgi vien spēja.

Vēl ēdnīcā Lūena bija izdomājusi, ka zvanīs Džeksonam tūlīt pēc darba. Viņš bija aicinājis to darīt jebkurā laikā, tātad acīmredzot bija gatavs tūlīt atbildēt. Lūenai šķita, ka pateikt "jā" ir visvieglākais pasaulē. Un visprātīgākais. "Ir pienākusi mana kārta. Pēc divdesmit bezgala gariem neveiksmju, vilšanos un dziļa izmisuma pilniem gadiem dievi ir man uzsmaidījuši. No daudziem miljardiem vārdu likteņa loterijā ir izvilkts Lūenas Taileres vārds." Otrreiz tas vairs nekad nenotiktu, par to viņa jutās negrozāmi pārliecināta. "Gan jau arī citi, par kuriem rakstīts avīzē, ir zvanījuši pa to pašu tālruņa numuru. Un nav vēstīts, ka laimētāji būtu nonākuši nepatikšanās." Tādas ziņas klīstu no mutes mutē, sevišķi tik nabadzīgā vidē, kādā dzīvoja Lūena, kur katrs spēlēja dzīves loterijā, izmisīgi pūlēdamies izkļūt no rūgtās bezcerības.