Читать книгу Džekpots - Deivids Baldači - Страница 8

Tirdzniecības centrā valdīja daudz lielāka rosība nekā iepriekšējā dienā, kad Lūena to apmeklēja. Nopriecājusies par pūli, viņa apmeta Džeksona kantorim lielu līkumu, tomēr lūkojās turp. Caur stikla rūtīm durvju abās pusēs izskatījās, ka iekšā ir tumšs. "Ja paraustīšu durvis, tās izrādīsies aizslēgtas. Diez vai Džeksons pēc manas aiziešanas tur uzkavējies vēl ilgi. Es biju viņa vienīgā kliente. Nav šaubu."

Piezvanījusi uz darbu un pateikusi, ka ir slima, Lūena pavadīja bezmiega nakti pie kādas draudzenes, pārmaiņus lūkojoties te pilnmēnesī, te uz Līzas mutīti. Meita gulēja ciešā miegā, smaidīja un veidoja dažādas grimases. Beigu beigās Lūena bija nolēmusi Džeksonam atbildi nedot, kamēr nedabūs vairāk informācijas. Viens bija skaidrs tūlīt – uz policiju viņa neies. Pierādīt tikpat nevarēs neko, un kurš gan ticētu? Šādai rīcībai nebija pamatojuma, toties bija vismaz piecdesmit miljonu iemeslu tā nerīkoties. Lūenas priekšstats par to, kas ir pareizi un nepareizi, neļāva izvairīties no neizbēgama kārdinājuma – tieši sejā pēkšņi lūkojās neticama bagātība. Viņa jutās vainīga, ka nenākas vairs izšķirties tikai starp melnu un baltu. Tomēr pēdējā epizode ar Dveinu tikai stiprinājai apņēmību neļaut, lai Līza aug šādā vidē. Kaut ko vajadzēja ziedot.

Kantoris bija koridora galā, ēkas dienvidu pusē. Lūena atvēra durvis un gāja iekšā.

– Lūena?

Izbrīnījusies Lūena raudzījās uz runātāju. Pie letes stāvēja glīts jauneklis melnās biksēs un īspiedurkņu kreklā ar kaklasaiti. Satraukumā viņš klikšķināja labajā rokā satverto pildspalvu. Lūena puisi vērīgi nopētīja, taču neatcerējās itin nemaz.

Jauneklis gandrīz vai pārliecās letei. – Es necerēju, ka tu mani atcerēsies. Džonijs Džārviss. Tagad mani sauc par Džonu. – Viņš profesionāli izstiepa plaukstu, plati smaidīdams, cieši sarokojās ar Lūenu un veselu minūti dudinājās ap Līzu. Lūena izņēma no somas segu, nosēdināja meitu uz tās un iedeva viņai mīksto rotaļlietu.

– Nespēju noticēt, ka tas esi tu, Džonij. Kad es tevi redzēju pēdējo reizi? Laikam sestajā klasē?

– Tu biji septītajā, bet es devītajā.

– Tu izskaties labi. Tiešām labi. Cik sen tu jau te strādā?

Džārviss lepni pasmaidīja. – Pēc vidusskolas es iestājos kopienas koledžā un ieguvu pirmsbakalaura grādu dabaszinātnēs. Tagad es jau divus gadus strādāju šajā tirdzniecības centrā. Sākumā biju datu operators, bet tagad esmu paaugstināts par tirdzniecības centra darbības menedžera palīgu.

– Apsveicu. Tas ir brīnišķīgi, Džonij… tas ir, Džon!

– Pie joda, vari mani saukt par Džoniju. Kad tu ienāci pa šīm durvīm, es gandrīz vai negribēju ticēt savām acīm. Tiklīdz es tevi ieraudzīju, man likās, ka nokritīšu un nomiršu. Nekad nedomāju, ka vēl kādreiz tevi satikšu. Es domāju, ka esi aizbraukusi uz Ņujorku vai tamlīdzīgi.

– Nē, es vēl arvien esmu tepat, – viņa steigšus atbildēja.

– Pārsteidzoši, ka es nekad agrāk tevi te neesmu saticis.

– Šurp es necik bieži nenāku. No turienes, kur tagad dzīvoju, tas ir diezgan patālu.

– Apsēdies un pastāsti, kā tev klājas! Nemaz nezināju, ka tev ir mazulītis. Nezināju pat, ka esi precējusies.

– Es neesmu precējusies.

– Ā! – Džonijs nedaudz pietvīka. – Vai gribēsi kafiju vai kaut ko citu? Es tūlīt uzvārīšu.

– Man ir diezgan maz laika, Džonij.

– Nu labi… Kā es tev varu palīdzēt? – Piepeši viņš izskatījās pārsteigts. – Tu taču nemeklē darbu, vai ne?

Lūena dzedri palūkojās uz viņu. – Un ja meklētu? Vai tur kas slikts?

– Nē, nekādā gadījumā. Saproti, es tikai gribēju sacīt, ka neiedomātos tevi te ieraudzīt, ja tu te nestrādā, tas arī viss. – Viņš pasmaidīja.

– Darbs paliek darbs, vai ne? Tu te strādā. Un, ja mēs par to runājam, tad es nezinu, ko man iesākt ar savu dzīvi.

Džārvisa smaids ātri apdzisa, un viņš nervozi berzēja plaukstas gar bikšu starām. – Es negribēju neko sliktu, Lūena. Es tikai vienmēr biju iztēlojies, ka tu dzīvo kādā pilī, valkā fantastiskas kleitas un brauc ar fantastiskām mašīnām. Piedod!

Atceroties par Džeksona priekšlikumu, Lūenas dusmas noplaka. Iespējams, ka nu viņai pilis būs sasniedzamas. – Ir jau labi, Džonij, šī bijusi gara nedēļa, ja saproti, ko es gribu teikt. Darbu es nemeklēju. Bet es gribētu dabūt informāciju par vienu jūsu īrnieku.

Pār plecu palūkojies dziļāk birojā, kur bija dzirdamas sarunas, tālruņu zvani un tastatūras knikšķi, Džārviss atkal pagriezās pret viņu. – Informāciju?

– Jā. Vakar no rīta es biju šeit uz kādu tikšanos.

– Ar ko?

– Tieši to tu man varbūt varētu pastāstīt. Ienākot tirdzniecības centrā tieši pa durvīm pie autobusa pieturas, tā ir pirmā firma labajā pusē. Tur nav itin nekāda uzraksta, bet tā atrodas blakus saldējuma pārdotavai.

Uz brīdi Džārviss izskatījās apmulsis. – Es domāju, ka tā telpa vēl ir brīva. Mums tādu ir daudz. Mūsu uzņēmums neatrodas pašā iecienītākajā vietā.

– Bet vakar tā nebija brīva.

Piegājis pie datora, Džārviss sāka spaidīt taustiņus. – Sakarā ar ko šī satikšanās bija?

Lūena atbildēja nekavējoties. – Par darbu, kas saistīts ar tiešo pārdošanu.

– Jā, mums ir bijuši daži cilvēki, kas īrē telpas uz īsu laiku tādām kā pārrunām vai tamlīdzīgi. Ja mums ir kāda brīva telpa… un tāda parasti atrodas… mēs to atvēlam, dažreiz pat tikai uz vienu dienu. It īpaši tad, ja telpa jau ir iekārtota kā kantoris.

Drīz Džārviss atrada vajadzīgo failu un pētīja informāciju. Tā kā bija dzirdamas balsis no blakus esošā biroja, viņš devās aiztaisīt durvis un mazliet bažīgi palūkojās Lūenā. – Ko īsti tu vēlies uzzināt?

Skolasbiedrs šķita bažīgs, un viņa paraudzījās uz tikko aizvērtajām durvīm. – Tev taču tāpēc neradīsies nepatikšanas, Džonij?

Viņš noraidoši atvēcinājās. – Pie joda, nē. Atceries, ka es te esmu menedžera palīgs, – viņš svarīgi sacīja.

– Tad stāsti man visu, ko vari! Kas tie ir par ļaudīm, ar ko nodarbojas, kur viņus var atrast…

Jauneklis izskatījās apmulsis. – Vai tad viņi paši intervijas laikā to nepateica?

– Tikai šo to, – Lūena gausi atteica. – Taču es gribētu pārliecināties, ka tas viss ir likumīgi, pirms pieņemu vai noraidu piedāvājumu. Es taisos pirkt labāku apģērbu, un varbūt būs vajadzīga arī mašīna. Ja kaut kas nav kārtībā, es ar viņiem negribu ielaisties.

Džārviss nosprauslājās. – Prātīgi darīts. Tas, ka mēs šiem cilvēkiem izīrējam telpas, vēl nenozīmē, ka viņi nav krāpnieki. – Tad viņš raižpilni piebilda: – Vai viņi tev pieprasīja naudu?

– Nē, faktiski viņi man piesolīja gluži neticamu summu.

– Tad laikam tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesi.

– Tieši par to es baidos. – Lūena vēroja, kā viņa pirksti rotaļīgi slīd pa datora taustiņiem. – Kur tu to iemācījies? – viņa brīnījās.

– Vai šo te? Kopienas koledžā. Tur ir ļoti vispusīgas mācību programmas. Datori ir lieliski.

– Man nebūtu nekas pretī kādreiz atkal atgriezties skolā.

– Skolā tu vienmēr biji ļoti attapīga, Lūena. Varu derēt, ka tu apgūtu visu.

Lūena veltīja viņam piemīlīgu skatienu. – Varbūt kādreiz. Nu, vai esi man kaut ko atradis?

Džārviss atkal pētīja ekrānu. – Kompānijas nosaukums ir "Sabiedroto korporācija". Tā vismaz norādīts nomas līgumā, kas noslēgts uz nedēļu, sākot no vakardienas. Samaksāts skaidrā. Nekāda cita adrese uzrādīta nav. Ja mums maksā skaidrā naudā, tad mēs par to neraizējamies.

– Tagad tur neviena nav.

Vērdamies ekrānā, Džārviss izklaidīgi pamāja un sacīja: – Līgumu ir noslēdzis kāds Džeksons.

– Diezgan tukls apmēram mana auguma tumšmatis?

– Tieši tā. Tagad es viņu atceros. Viņš likās ļoti profesionāls. Vai intervijas laikā gadījās kaut kas neparasts?

– Atkarībā no tā, ko tu sauc par neparastu. Bet viņš tiešām arī man izskatījās profesionāls. Vai vari man pateikt vēl kaut ko?

Lai kā Džārviss cerēja atrast vairāk nozīmīgas informācijas, viņam nācās ar stipri vīlušos sejas izteiksmi palūkoties Lūenā un nopūsties. – Diemžēl ne.

Lūena paņēma klēpī Līzu un paraudzījās uz bloknotu kaudzīti un traukā ievietotajām pildspalvām, kas atradās uz letes. – Vai drīkstu paņemt kādu no šiem blociņiem un pildspalvu, Džonij? Es varu samaksāt.

– Tu laikam joko? Pasaulīt, ņem visu, ko gribi!

– Man vajag tikai no katra pa vienam. Paldies. – Viņa ielika bloknotu un pildspalvu somiņā.

– Nekādu problēmu, tādus mēs saņemam tonnām.

– Labi. Es esmu pateicīga par to, ko tu man pastāstīji. Patiešām! Un bija ļoti jauki tevi atkal satikt, Džonij.

– Pie joda, šādi ienākdama pa durvīm, tu mani ļoti pārsteidzi. – Džārviss palūkojās rokaspulkstenī. – Pēc desmit minūtēm man sākas pusdienu pārtraukums. Te pārtikas blokā ir kāds jauks ķīniešu restorāns. Vai tev ir laiks? Es cienāju. Tad mēs varēsim vēl drusku papļāpāt.

– Varbūt citreiz. Kā jau es sacīju, man jāsteidzas.

Ievērojusi Džārvisa vilšanos, Lūena jutās mazliet vainīga. Viņa nolika Līzu, cieši apskāva skolasbiedru un, sajuzdama nesen mazgātajos matos Džonija elpu, pasmaidīja. Sataustot viņas jostasvietu un sajūtot viņas mīksto, silto krūšu pieskārienu, Džārvisa oma uzreiz uzlabojās.

– Tu tiešām esi guvis panākumus, Džonij. – Lūena pakāpās atpakaļ. – Es vienmēr esmu domājusi, ka tev veiksies. – "Būtu es satikusi Džoniju agrāk, viss varēja izvērsties citādi," viņa nodomāja.

Nu Džārviss jau lidinājās padebešos. – Tev tā likās? Es esmu pārsteigts, ka tu par mani vispār esi domājusi.

– Te nu bija! Es vienkārši esmu pilna pārsteigumu. Dzīvo vesels, varbūt vēl redzēsimies. – Viņa paņēma Līzu, kas ar mīksto rotaļlietu glāstīja mātei vaigu un, priecīgi čalodama, rādīja uz durvīm.

– Paklau… – Džārviss iesāka. Viņa pagriezās. – Vai tu domā to darbu pieņemt?

Viņa brīdi apdomājās. – Vēl nezinu. Bet, ja es to izdarīšu, tu to droši vien uzzināsi.

Lūenas nākamais pieturas punkts bija publiskā bibliotēka, kur skolas laikos viņa mēdza iegriezties bieži, bet nu kopš beidzamā apmeklējuma jau bija pagājuši vairāki gadi.

Bibliotekāre izturējās ļoti laipni un apsveica klienti ar meitu. Kamēr Lūena lūkojās apkārt uz grāmatām, Līza pieglaudās mātei.

– Ta ta ta-ā!

– Viņai patīk grāmatas, – Lūena sacīja. – Es viņai katru dienu lasu priekšā.

– Meitenei ir jūsu acis, – sacīja bibliotekāre, lūkodamās gan uz māti, gan bērnu. Lūenas plauksta maigi noglauda Līzas vaidziņu.

Pamanot, ka Lūenai pirkstā nav gredzena, sievietes smaids apdzisa. Lūena ievēroja viņas skatienu. – Tas ir labākais, ko es jebkad esmu izdarījusi. Man nav nekā daudz, bet mīlestības šai mazajai nekad netrūks.

Darbiniece nepārliecinoši pasmaidīja. – Mana meita ir vientuļā māte. Es daru, ko varu, lai palīdzētu, bet klājas ļoti grūti. Nekad nepietiek naudas iztikai.

– Pastāstiet man par to! – Lūena izņēma no somas pudelīti un trauku ar ūdeni, iemaisīja mazliet no draudzenes dabūtā pulvera un palīdzēja Līzai pudelīti turēt. – Ja nedēļas beigās man būtu vairāk naudas nekā sākumā, es nezinātu, ko iesākt.

Bibliotekāre domīgi pašūpoja galvu. – Es zinu teicienu, ka nauda ir visa ļaunuma sakne, taču bieži vien prātoju, cik labi būtu, ja par to nebūtu jāuztraucas. Nav iespējams iedomāties, kā tas varētu būt. Vai jūs varat?

– Es varu. Tā būtu diezgan laba sajūta.

– Nu, kā es jums varu palīdzēt? – Sieviete iesmējās.

– Vai jums te ir dažādu laikrakstu fotokopijas?

– Mikrofilmās. Tās ir tajā telpā. – Viņa rādīja uz tālākajām durvīm. Lūena vilcinājās. – Vai ar mikrofilmu aparātu apieties protat? Ja ne, varu pamācīt. Lietošana nav pārāk sarežģīta.

– Tas tiešām būtu jauki. Paldies jums!

Viņas iegāja istabā, kura bija tukša un tumša. Sieviete iededza griestu lampu, nosēdināja Lūenu pie viena no aparātiem un paņēma mikrofilmas rullīti. Tās ielikšanai bija vajadzīgs tikai mirklis, un uz apgaismotā ekrāna parādījās informācija. Pēc asuma noregulēšanas kļuva redzams teksts. Lūena uzmanīgi vēroja, kā bibliotekāre rullīti izņem un izslēdz aparātu. – Tagad pamēģiniet jūs! – viņa ierosināja.

Lūena lietpratīgi ielika rullīti un noregulēja asumu.

– Ļoti labi. Jūs ātri apgūstat. Lielākoties tas ar pirmo reizi neizdodas.

– Par savām rokām es nevaru sūdzēties.

– Katalogā faili ir skaidri atzīmēti. Mēs, protams, pasūtām vietējo un arī dažus nacionālos laikrakstus. Uz kartotēkas atvilktnēm atzīmēti publicēšanas datumi.

– Liels jums paldies!

Tiklīdz sieviete aizgāja, Lūena, paņēmusi rokās Līzu ar visu pudelīti, sāka pētīt kartotēkas uzrakstus. Viņa nolika Līzu zemē un uzjautrināta vēroja, kā meita pieveļas pie skapja, noliek pudelīti zemē un mēģina piecelties. Atradusi lielāko laikrakstu, Lūena sāka pētīt pēdējo sešu mēnešu filmiņas. Vienā acumirklī pārmainījusi Līzai autiņbiksītes un sagaidījusi atraudziņu, viņa ielika mikrofilmu aparātā pirmo rullīti. Lūena paņēma klēpī Līzu, kura rādīja burtus uz ekrāna un čaloja, un pēc neilgiem meklējumiem laikraksta titullapā atrada vajadzīgo sižetu. Divu collu virsraksts vēstīja: "Loterijā laimēti četrdesmit pieci miljoni dolāru." Lūena aizgūtnēm lasīja. Piepeši viņa saklausīja lietusgāzes plīkšķus. Pavasaros lietus parasti atnāca negaisu veidā. It kā par atbildi viņas domām nodārdināja pērkons, un šķita, ka visa māja sagrīļojas. Lūena bažīgi pievērsās Līzai, bet izskatījās, ka mazā neliekas traucēties. Tad Lūena izņēma no somas segu, izklāja uz grīdas, nolika uz tās dažas rotaļlietas un novietoja Līzu tur, atsāka lasīt par loteriju un pierakstīja dažas piezīmes bloknotā, bet pēc tam ķērās pie nākamā mēneša filmiņas. Nacionālā loterija notika katra mēneša piecpadsmitajā datumā. Viņa pārlūkoja visus laikrakstus no sešpadsmitā līdz divdesmitajam datumam un pēc divām stundām, ieguvusi pēdējo sešu laimētāju sarakstu, satina pēdējo filmiņu un ielika atvilktnē, bet pēc tam apsēdās un aplūkoja savas piezīmes. Galvā pulsēja, un sagribējās tasīti kafijas. Lietus gāza pamatīgi. Ar Līzu rokās viņa atgriezās bibliotēkā un, paņēmusi no plaukta dažas bērnu grāmatas, rādīja mazajai zīmējumus un lasīja. Pēc divdesmit minūtēm Līza aizmiga. Lūena ielika viņu sēdeklī un nolika sev blakus uz galda. Istabā valdīja klusums un bija silti. Juzdama, ka uzmācas snaudiens, viņa sargājoši pārlika Līzai roku un maigi paspieda mazo kājiņu. Pēc kāda laika viņa sajuta pieskārienu plecam un uztrūkusies ieraudzīja bibliotekāri.

– Man žēl jūs modināt, bet mēs slēdzam.

Brīdi apmulsusi, Lūena palūkojās apkārt. – Ak vai! Cik pulkstenis?

– Mazliet pāri sešiem, dārgā.

Lūena steigšus kravājās. – Piedodiet, ka es te aizmigu!

– Tas nekas. Man tikai žēl, ka vajadzēja jūs modināt. Jūs abas ar meitu izskatījāties tik mierīgas!

– Vēlreiz paldies par palīdzību. – Lūena pacēla galvu un klausījās, kā pa jumtu bungo lietus.

Sieviete uz viņu paskatījās. – Kaut es varētu jūs aizvest! Bet es pati braucu ar autobusu.

– Viss kārtībā! Ar autobusu mēs esam labi paziņas.

Piesegusi Līzu ar mēteli, Lūena aizskrēja uz pieturu un gaidīja, kamēr pēc pusstundas, bremzēm čīkstot un durvīm atveroties un nošņācoties, autobuss piebrauca un apstājās. Pietrūka desmit centu, bet vadītājs, smagnējs melnādains vīrietis, kuru viņa pazina pēc izskata, vajadzīgo pielika pats un pamāja, lai kāpj iekšā.

– Mums visiem šad un tad ir nepieciešama palīdzība, – viņš sacīja. Lūena smaidīdama pateicās. Pēc divdesmit minūtēm Lūena ieradās "Pirmā numura autostāvvietā" – vairākas stundas pirms savas maiņas.

– Hei, meitenīt, kā tad tik drīz? – ar mitru lupatu slaucīdama lamināta leti, jautāja Lūenas pāriniece Beta, ļoti ģimeniska būtne.

Trīssimt mārciņu smags automašīnas šoferis vērtējoši uzlūkoja Lūenu pār kafijas tases malu – pat tāda, lietū izmirkusi, viņa atstāja uz šo vīrieti pamatīgu iespaidu. Kā vienmēr.

– Viņa ir atnākusi tik agri tāpēc, ka negrib palaist garām sastapšanos ar lielo, veco Frenku, – šoferis sacīja, tik plati smaidīdams, it kā mēģinātu aprīt pats savu apaļo seju. – Viņa zina, ka es esmu agrajā maiņā, un alkst pabūt kopā ar mani.

– Tev taisnība, Frenk, bez iespējas regulāri redzēt tavu veco, lielo, derdzīgo ģīmi Lūenai noteikti salūstu sirds, – ar kokteiļa salmiņu bakstīdama zobus, piebalsoja Beta.

– Sveiks, Frenk! Kā klājas? – Lūena jautāja.

– Šobrīd gluži labi, – atteica Frenks. Viņa sejā vēl aizvien bija sastindzis smaids.

– Beta, vai vari brītiņu pieskatīt Līzu, kamēr es pārģērbjos uniformā? – Lūena jautāja, slaucīdama seju un rokas dvielī, un tad atviegloti konstatēja, ka meitiņa ir sausa un izsalkusi. – Tūlīt es sagatavošu viņai pudelīti ar auzu tumi. Tad viņa gulēs, lai gan nesen jau diezgan ilgi nogulēja.

– Protams, es varu paņemt savās rokās šo skaisto mazulīti. Nāc šurp, mīlulīt! – Beta paņēma Līzu un piespieda pie krūtīm, bet meitene čalodama bikstīja Betai aiz auss aizsprausto pildspalvu. – Patiešām, Lūena, tev vēl bija vairākas brīvas stundas. Kas noticis?

– Es esmu samirkusi, un no drēbēm man tīrs ir tikai formastērps. Turklāt es jūtos nelāgi par prombūtni vakarvakarā. Hei, vai no launaga ir kaut kas atlicis? Ak, es nevaru atcerēties, ka šodien būtu ēdusi.

Beta uzmeta Lūenai neapmierinātu skatienu un uzlika plaukstu uz sava pilnīgā gurna. – Ja vien tu par sevi rūpētos kaut uz pusi tik labi kā par šo bērnu! Ak kungs, bērniņ, pulkstenis ir jau gandrīz astoņi!

– Nešķendējies, Beta, es gluži vienkārši aizmirsu, tas ir viss.

– Protams, Dveins atkal ir nodzēris tavu naudu, vai ne? – Beta noņurdēja.

– Tev tas suņabērns jāpamet, Lūena, – Frenks īgni sacīja. – Bet vispirms ļauj man viņu pārmācīt. Tu esi pelnījusi labāku par šo kranci!

Pārinieces zīmīgi ieplestās acis skaidri liecināja, ka viņa ir vienisprātis ar Frenku.

Lūena dusmīgi saviebās. – Paldies jums abiem par pūlēm izlemt manu dzīvi, bet… tagad atvainojiet.

Vēlāk vakarā Lūena apsēdās attālākajā stūrī ar maltīti, ko Beta viņai bija sarūpējusi. Pēc tam, atstūmusi šķīvi malā, viņa iemalkoja tasi svaigas kafijas. Atkal jau lija, un vienmuļā bungošana pa ēdnīcas skārda jumtu izklausījās nomierinoša. Savilkusi ciešāk ap pleciem plāno svīteri, Lūena palūkojās pulkstenī aiz letes. Līdz maiņas sākumam vēl palikušas divas stundas. Parasti viņa ēdnīcā ieradās agrāk, lai mēģinātu nostrādāt virsstundas, taču menedžeris to sevišķi negribēja ļaut, jo tādējādi zaudēja peļņu. "Jā, par manu peļņu gan tu neraizējies," Lūena tūlīt atcirta, bet tam nebija jēgas. Tomēr menedžeris atļāva Lūenai ņemt meitu līdzi; ja to nedrīkstētu, viņa nemaz nevarētu strādāt. "Un viņš maksā skaidrā naudā. Protams, tādējādi viņš izvairās no nodokļiem, taču es nopelnu pārāk maz, lai vēl kaut ko atvēlētu valdībai. No maniem grašiem valstij tāpat nebūtu izdevies gūt ienākumus, jo es visu mūžu dzīvoju krietni zem nabadzības sliekšņa."

Līza snauda savā sēdeklī viņai iepretim. Lūena aizmigušo meitiņu ievīstīja sedziņā ciešāk. Viņa bija iedevusi Līzai drusku no savas porcijas; pie cietās pārtikas mazā pierada ātri, bet iegrima miegā, netikusi galā ar burkānu biezeni. Lūena uztraucās, ka meitiņa nedabū pienācīgi izgulēties un uzturēšanās katru nakti zem letes trokšņainā, piesmēķētā tālbraucēju autostāvvietā Līzu varētu nelāgi ietekmēt. Lūena bija lasījusi avīzēs un redzējusi televīzijā, ka tamlīdzīgi apstākļi var pazemināt pašcieņu un izraisīt vēl citas nepatikšanas. Šie nakts murgi bija atņēmuši Lūenai krietni daudz miega. Un tas vēl nebija viss. "Vai Līzai vienmēr pietiks, ko ēst? Man nav mašīnas, nemitīgi jāvāc sīknauda autobusam vai jāiet kājām jebkuros laika apstākļos. Ja Līza saslims? Vai es pati? Kas tad rūpētos par Līzu? Apdrošināšanas man nav. Līzu potē un pārbauda bezmaksas klīnikā, bet pati es neesmu gājusi pie ārsta vairāk nekā desmit gadu. Patlaban es esmu jauna, stipra un veselīga, taču tas var mainīties. Nekad neko nevar zināt." Iedomādamās Dveinu izpildām Līzas ikdienas aprūpes bezgalīgos sīkumus, Lūena gandrīz iesmējās. "Viņš brēkdams aizbēgtu jau pēc dažām minūtēm." Taču patiesībā smiekliem tur nebija vietas.

Skatoties, kā atveras un aizveras sīkā mutīte, Lūena piepeši juta sirdī neizmērojamu smagumu. "Meitiņa ir pilnīgi atkarīga no manis, bet es esmu nabaga. Ikkatra mūža diena paiet, dzīvojot vienu soli no bezdibeņa malas, kas arvien tuvojas." Kritiens šķita neizbēgams; viss bija vien laika jautājums. Viņa atkal atcerējās Džeksona vārdus. "Cikls. Mana māte. Pēc tam es. Dveins daudzējādā ziņā tik ļoti atgādina Beniju Taileru! Nākamā būtu Līza, mana mīļā meitiņa, kuras dēļ es būtu spējīga nogalināt vai mirt, ja tas būtu vajadzīgs bērna aizsargāšanai. Visi apgalvo, ka Amerikā iespēju ir papilnam, vajagot tikai tās atklāt. Diemžēl man aizmirsts iedot šo iespēju atslēgas. Bet varbūt vaina nemaz nav aizmāršībā? Varbūt tas noticis ar nolūku?" Vismaz tā šķita brīžos, kad Lūena jutās tik nomākta kā tagad, sēžot pie ēdnīcas galda.

Atbrīvodamās no domām, viņa papurināja galvu un cieši saspieda kopā plaukstas. "Sūkstīšanās pašlaik neko nepalīdzēs." Lūena paņēma rokassomiņu un izvilka piezīmju blociņu. Viņu ļoti interesēja tas, ko bija atradusi bibliotēkā.

Seši laimētāji loterijā. Lūena bija sākusi ar iepriekšējām izlozēm un turpinājusi līdz tagadējai, pierakstījusi viņu vārdus un biogrāfijas. Publikācijās bija ievietotas uzvarētāju fotogrāfijas, un platie smaidi likās aizņemam vai visu lappusi. Uzskaitot apgrieztā hronoloģiskā secībā: Džūdija Deivisa, divdesmit septiņus gadus veca trīs bērnu māte, kas pārtiek no pabalstiem; Hermans Rūdijs, piecdesmit astoņus gadus vecs bijušais šoferis, kurš nelaimes gadījumā darbā smagi savainojies un kļuvis par invalīdu; Vonda Tripa, sešdesmit sešus gadus veca atraitne, kas no sociālās nodrošināšanas programmas saņēma četrsimt dolāru mēnesī; Rendijs Stits, trīsdesmit vienu gadu vecs atraitnis ar mazu bērnu, nesen atlaists no montētāja darba; Bobija Džo Renoldsa, trīsdesmit trīs gadus veca Ņujorkas viesmīle, kura pēc laimēšanas atteikusies no sapņa tēlot Brodvejā un uzsākusi gleznot Francijas dienvidos. Beidzamais bija četrdesmit četrus gadus vecais Reimonds Pauels, kurš pēc bankrota dzīvoja bezpajumtnieku patversmē.

Lūena atkrita krēslā. "Un Lūena Tailere, divdesmit gadus veca vientuļā māte, neizglītota nabadze bez izredzēm un bez nākotnes. Es lieliski iederētos šajā bezcerīgo grupējumā."

Viņa bija pārskatījusi tikai beidzamos sešus mēnešus. "Cik tādu cilvēku ir vēl? Stāsti ir patiešām iespaidīgi. Šausmīgā bezcerībā nonākuši ļaudis uzmin laimīgos skaitļus. Pensionāri piepeši kļūst par bagātniekiem. Jaunajiem ar joni paveras spoža nākotne. Piepildās visi viņu sapņi." Domās uzpeldēja Džeksona seja. "Kāds šo naudu laimēs. Kāpēc lai tā nebūtu jūs, Lūena?" Džeksona mierīgais, vēsais tonis šķita vilinošs. Faktiski šie abi teikumi viņas prātā atbalsojās atkal un atkal. Viņa juta, ka ir pārslīdējusi pāri iedomāta aizsprosta malai. Kas gaidīja dziļajos ūdeņos lejā? To zināt nevarēja. Nezināmais gan biedēja, gan šķita ļoti pievilcīgs. Viņa palūkojās uz Līzu un nespēja atbrīvoties no domas, ka meitiņa uzaugs treilerā bez iespējas no turienes izrauties un loks sāksies no jauna.

– Ko tad darāt, mīļumiņi?

Lūena apsviedās un cieši ielūkojās Betai sejā. Kolēģe abās rokās lietpratīgi žonglēja pilnus šķīvjus.

– Neko lielu, tikai skaitu savu bagātību, – Lūena sacīja.

Beta pavīpsnāja un uzmeta skatienu blociņam, ko Lūena žigli aizvēra. – Kad tev gadīsies lielais laimests, mis Lūena Tailere, tad tikai neaizmirsti mūs, mazos cilvēciņus, – Beta iesmējās un aiznesa pasūtīto ēdienu gaidošajiem klientiem.

– Neaizmirsīšu vis, Beta, to es apzvēru, – Lūena pie sevis noteica un nervozi pasmaidīja.