Читать книгу Venēcijas mīla - Džordžeta Heiere - Страница 2

Izsprukusi no aukles, kas izvērtēšanai parādīja izdilušus palagus un arī divus Obrija kreklus, kuru manšetes bija noplēstas nevērīgas valkāšanas dēļ, Venēcija iekrita ekonomes nagos. Gārnardas kundzes šķietamais nolūks bija viņai atgādināt, ka tieši tagad ir īstais laiks gatavot kazeņu ievārījumu, taču patiesais iemesls, kas tika skarts tikai pēc ilgas aplinkus runāšanas, bija aizstāvēt jauno veļas mazgātāju, viņas māsasmeitu, pret aukles apsūdzībām. Tā kā šīs abas vecās kalpotājas bija nodzīvojušas kādus divdesmit sešus gadus abpusējā greizsirdībā, Venēcija zināja, ka veļas mazgātājas trūkumi neizbēgami novedīs pie citu aukles nodarīto pārestību uzskaitījuma. Pēc tam aukle, sajuzdamās aizdomīga par tik ilgu kavēšanos ekonomes istabā, neliks viņai mieru, lai pēc bargas pratināšanas atklātu, cik ļaunprātīgi meli Venēcijai ir sastāstīti. Pateicoties ilgstošas prakses rezultātā iegūtai veiklībai, Venēcija aši novirzīja sarunu atpakaļ pie kazeņu ievārījuma, novēršot Gārnardas kundzes uzmanību ar solījumu šajā pašā dienā sagādāt viņai grozu ar kazenēm. Nākamajā mirklī Venēcija aizlavījās uz savu guļamistabu, iekams draudīgā dāma bija paguvusi ķerties pie citu aukles nekrietnību uzskaitījuma.

Novilkusi franču batista kleitu, Venēcija izņēma no skapja vecu kanifasa tērpu. Tas bija visai vecmodīgs, un sākotnējā zilā krāsa bija pārvērtusies neizteiksmīgi pelēkā, taču kleita bija labu labā kazeņu lasīšanai, un pat aukle nesāktu rāties, ja tā notraipītos. Izturīgas kurpes un cepure papildināja viņas tēlu. Bruņojusies ar lielu grozu, Venēcija steidzās iziet no mājas – vēl jo vairāk tāpēc, ka namzinis Ribls viņai pavēstīja par Denija kungu, kurš devies uz Tērsku darīšanās un cerot atgriezties Anderšovā atpakaļceļā, ja Lenjonas jaunkundze vēlētos ar viņa starpniecību nosūtīt kādu paziņojumu viņa mātei.

Venēcijas vienīgais sabiedrotais šajā ekspedīcijā bija draudzīgais, lai arī nekam nederīgais spaniels, kuru viņai bija uzdāvinājis Obrijs pēc tam, kad atklājās, ka viegli satraucamajam kucēnam piemīt arī bailes no ieročiem. Kā saimnieces pavadonis viņas vientulīgajās pastaigās suns neapšaubāmi bija tālu no ideāla, jo, par spīti savam nelaimīgajam trūkumam, bija aizrāvies ar medībām. Tas pinās Venēcijai pa kājām vairākus simtus jardu, lēkājot un histēriski kaucot, un izturējās kā suns, kas tikai retumis tiek prom no ķēdes. Pēc mirkļa tas aizmetās projām, neklausīdamies nekādos iebildumos, un no jauna parādījās tikai zināmos laika intervālos ar izkārtu mēli, izbrīvējis kādu mirkli savu steidzamo darīšanu grafikā, lai pārliecinātos, ka saimniecei nekas nekaiš.

Tāpat kā vairums savas paaudzes lauku meiteņu, Venēcija bija izturīga staigātāja, un atšķirībā no lielākās daļas augstdzimušo jaunkundžu viņai nekad nebija iebildumu doties pastaigā vienai pašai. Tāds paradums bija izstrādājies vēl bērnībā, kad viņas uzdevums bija aizbēgt no guvernantes. Podmoras kundze uzskatīja, ka stunda, kas pavadīta, staigājot pa taciņu krūmu ielenkumā, ir pietiekošs fizisks vingrinājums ikvienai dāmai, un tajos retajos gadījumos, kad apstākļi vai pierunāšana lika viņai doties jūdzi garajā pastaigā līdz tuvākajam ciemam, guvernantes pieklājīgais solis likās kaitinošs mazajai audzēknei, tāpat kā viņas paradums īsināt ceļu ar pamācošiem stāstiem. Nebūdama tik daudz sasniegusi kā Selīna Trimere, kuru guvernante bija satikusi tikai vienreiz un kopš tā laika apbrīnoja, viņa tomēr bija labi izglītota. Nelaimīgā kārtā viņai nepiemita nedz Trimeres jaunkundzes stiprais raksturs, nedz spēja iedvesmot savus audzēkņus ar mīlestību. Kad Venēcijai apritēja septiņpadsmit gadu, guvernante bija viņu tā nogarlaikojusi, ka audzēkne atzīmēja savu pāriešanu jaunas dāmas kārtā, pavēstot tēvam, ka ir pieaugusi, pati spēj tikt galā ar saimniecību un viņi var iztikt bez Podmoras jaunkundzes pakalpojumiem. Kopš tās dienas viņai nebija citu pavadoņu kā vien aukle. Bet Venēcija negāja sabiedrībā un neuzņēma viesus Anderšovā, tādēļ, kā viņa norādīja lēdijai Denijai, ir grūti iedomāties, kāds labums viņai būtu no pavadones. Nevarēdama apgalvot, ka meitenei nav piedienīgi dzīvot bez pavadones tēva mājā, lēdija Denija bija spiesta izbeigt šo strīdu un ieteikt Venēcijai neklīst apkārt pa laukiem pat bez kalpones. Taču Venēcija bija tikai pasmējusies un rotaļīgi atbildējusi, ka viņa esot tikpat neciešama kā Podmoras jaunkundze, kura nenogurstoši piesauc par piemēru lēdiju Herietu Kevendišu, vienu no izcilās Trimeres jaunkundzes audzēknēm, kas pirms laulībām uzturējās Duglasu pilī un nekad nebija izgājusi tālāk par dārzu, ja viņu nepavadīja sulainis. Venēcija nebija hercoga meita un neuzskatīja lēdiju Herietu par paraugu.

– Turklāt, kundze, tas droši vien notika vismaz pirms desmit gadiem! Un es uzdrošinos apgalvot, ka sabojātu visu savu prieku, ja staipītu sev līdzi kādu no kalponēm, kam tobrīd noteikti ir steidzamāki darbi. Nē, nē, ne jau tāpēc es tiku vaļā no Podmoras jaunkundzes! Kas gan varētu ar mani notikt šeit, kur visi zina, kas es esmu?

Lēdija Denija nopūzdamās bija spiesta apmierināties ar solījumu, ka viņas jaunā un neatkarīgā aizbilstamā nekad bez pavadoņa nedosies uz Jorku vai Tērsku. Pēc sera Frānsisa nāves viņa atjaunoja savus lūgumus, taču daudz necerēja, ka tiks uzklausīta. Lēdija Denija satraucās par Venēcijas apgalvojumiem, ka viņa vairs nav nekāda mazā meitene, taču nespēja to noliegt: Venēcijai bija divdesmit pieci gadi, un viņa atradās bīstami tuvu vecmeitības robežai.

– Bez kādas pieredzes šajā jautājumā, ser Džon, lai gan es nerunāju par to… Bet viņa ir tik skaista un dzīvespriecīga, turklāt ar tik lielisku raksturu! No savas puses es neturu viņas krustmāti nekādā vērtē! Viņa nekad nav centusies pārliecināt seru Frānsisu ļaut Venēcijai doties uz Londonu un kļūt par debitanti, un, ja viņa ir mudinājusi to nabaga bērnu aizbraukt turp tagad, pēc tēva nāves, tad es neko neesmu par to dzirdējusi! Domāju, ka šī sieviete ir tikpat egoistiska kā viņas brālis. Ja tas neprasītu izdevumus un mums nevajadzētu izvest sabiedrībā mūsu pašu meitas… Ja arī kaut kas sanāktu no Klāras pieķeršanās Konvejam, ar ko es nepavisam nerēķinos, esmu apņēmusies panākt, lai visas piecas tiktu stādītas priekšā galmā! Tātad, ja tā nebūtu, man ļoti gribētos pašai aizvest Venēciju uz Londonu, un es nebrīnītos, ja viņa atrastu visnotaļ cienījamu partiju, pat nebūdama pirmajā jaunības plaukumā! Tikai ir pilnīgi skaidrs, ka viņa atteiktos pamest Obriju, – lēdija Denija piebilda nomāktā balsī. – Un drīz jau būs par vēlu. Ja viņa to zinātu!

Venēcija to nezināja, taču neredzēja citu izeju, kamēr Konvejs spītīgi atradās ārzemēs, un turpināja darīt visu, kas bija viņas spēkos. Lēdija Denija justos pārsteigta, ja atskārstu, ar kādām bažām Venēcija raugās nākotnē. Ikvienai sievietei viņas situācijā tā šķistu drūma un nepiedāvātu nekādu izvēli starp precībām ar Edvardu Jārdliju un novecojošas un varbūt neviena negribētas vecmeitas dzīvi brāļa mājā. Kā pieredzējušai saimniecei tas būtu paradums, nevis atkarība, kas liktu viņai palikt Anderšovā. Vientuļas dāmas nedzīvoja vienas. Varbūt to varēja māsas, kuras vairs nebija precību gados; pirms daudziem gadiem lēdija Elinora Batlere un viņas dārgā draudzene Sāra Ponsonbija bija to atļāvušās, nostājoties pret vecāku gribu. Viņas bija aizbēgušas un patvērušās kotedžā kaut kur Velsā, atsakoties no pasaules gluži kā mūķenes. Kopš tā laika viņas vēl aizvien dzīvoja turpat un, cik nu ļaudis zināja, nepārkāpa savu nošķirtības solījumu, tādēļ varēja secināt, ka viņas ir apmierinātas. Taču Venēcija nebija ekscentriska un ne uz mirkli nepieļāva domu par dzīvošanu vienā mājā ar otru meiteni, lai arī viņai bija sirdsdraudzene. Pat laulība ar Edvardu būtu labāka par tādu izrīcību. Un, nebarojot savu iztēli ar meitenīgiem sapņiem par cēlu un augstdzimušu pielūdzēju, Venēcija juta, ka laulības ar kādu citu – nevis Edvardu – būtu vispieņemamākais risinājums viņas gadījumā.

Viņa nekad nebija iemīlējusies, un divdesmit piecu gadu vecumā viņas cerības nebija nekādas lielās. Vienīgais priekšstats par romantiku saistījās ar izlasītajām grāmatām. Reiz viņa bija ar paļāvību gaidījusi sera Čārlza Grendisona parādīšanos pie savas dzīves apvāršņa, taču pēc neilga laika veselais saprāts bija izdzēsis šādu optimismu. Paretam apmeklētajās ballēs Jorkā Venēcija piesaistīja lielu uzmanību, un vairāki daudzsološi jauni džentlmeņi, vispirms viņas skaistuma un tad nepiespiestās izturēšanās un smaidošo acu savaldzināti, labprāt būtu uzsākuši kaut ko vairāk par saviesīgu aplidošanu. Nelaimīgā kārtā nebija nekādu iespēju to turpināt kādā pieņemamā veidā. Lai arī vairāki iekārojami džentlmeņi rūgti nosodīja barbarisko tēvu, kurš neielaida mājā apmeklētājus, neviens nebija tik ļoti iededzies pēc vienas dejas ar burvīgo Lenjonas jaunkundzi, lai atmestu jebkādu piedienību – un bailes no tā, ka varētu pataisīt sevi par apsmieklu, – aizjātu no Jorkas uz Anderšovu un kavētos muižas vārtos cerībā panākt slepenu tikšanos ar Venēciju vai izdevību ielauzties mājā.

Tikai Edvards Jārdlijs, sera Frānsisa krustdēls, bija saņēmis vārdos neizteiktu piekrišanu pārkāpt pāri mājas slieksnim. Viņš netika sirsnīgi sagaidīts, jo sers Frānsiss tikai retumis iznāca no savas bibliotēkas viņa apciemojumu reizēs, taču viņam tika ļauts pastaigāties, sarunāties un doties izjādēs kopā ar Venēciju, tādēļ visi uzskatīja, ka meitenes īgnais tēvs pieņemtu bildinājumu, ja Edvards lūgtu tās roku.

Neviens nevarētu teikt, ka viņš ir nepacietīgs mīlnieks. Venēcija bija magnēts, kas viņu vilka uz Anderšovu, taču pagāja četri gadi, līdz Edvards atzinās savās jūtās, un Venēcija bija gatava noticēt, ka viņš to dara par spīti saprāta balsij. Viņa nešaubīgi atraidīja Edvarda piedāvājumu, jo nemīlēja šo cilvēku, lai gan augstu vērtēja viņa labās īpašības un dažādos pakalpojumus, ko viņš tai sniedza. Venēcija labprāt būtu turpinājusi iet pa agrāko draudzības taku, taču Edvards beidzot pieņēma lēmumu un acīmredzami bija tikpat apņēmīgs, cik pašpaļāvīgs. Viņu nepavisam nesamulsināja meitenes atteikums; viņš to izskaidroja ar kautrību, meitenīgu pieticību, pārsteigumu un pat ar pieķeršanos atraitņos palikušajam tēvam un laipni apgalvoja, ka lieliski saprotot šādu uzskatu un esot ar mieru gaidīt, līdz viņa tiks skaidrībā ar savu sirdi. Kopš tās dienas Edvards sāka izturēties pret Venēciju visai privātīpašnieciski, ļoti bieži pamudinot meiteni rīkoties tieši pretēji viņa padomam un teikt visu, kas ienāca prātā, lai tikai šokētu. Tas neko nedeva. Edvarda nosodījums bieži bija nepārprotams, taču to mīkstināja iecietība. Venēcijas dzīvesprieks viņu aizrāva, un viņš nešaubījās par savām spējām meiteni izlocīt pēc sava prāta.

Pēc sera Frānsisa nāves Edvards atkārtoja savu bildinājumu. Tas atkal tika noraidīts. Šoreiz viņš bija uzstājīgāks, kā jau Venēcija varēja sagaidīt. Tomēr viņa nebija gaidījusi, ka Edvards atkārtoto nevēlēšanos pieņemt bildinājumu izskaidros ar to, ko pats nodēvēja par viņas delikāto situāciju. Viņš sacīja, ka cienot viņu par šādu šaubīšanos, ko Venēcija klusībā uzskatīja par absurdu, un atturēšoties no atbildes pieprasīšanas līdz brīdim, kad mājās pārnāks viņas likumīgais aizstāvis Konvejs. Venēcijai nebija ne jausmas, kas ir ļāvis Edvardam nonākt pie šāda priekšstata, un viņa saskatīja tikai divas iespējamās atbildes. Pirmā – par spīti izjustajam valdzinājumam, Edvards nejūtas pārliecināts, ka, kļuvusi par sievu, Venēcija padarīs viņa dzīvi ērtāku. Otrā – to ierosinājusi viņa māte. Jārdlijas kundze bija neizteiksmīga sīka sieviņa, kura allaž pakļāvās dēla gribai un sāka izstarot nelielu siltumu tikai viņa klātbūtnē. Viņa nekad nebija izturējusies pret Venēciju citādi kā vien pieklājīgi, taču Venēcija jutās gluži droša par to, ka māte nevēlas, lai Edvards viņu apprecētu.

Ziņa par to, ka britu Okupācijas armiju drīz varētu vien atsaukt no Francijas, nākotnes problēmu piepeši atkal bija saasinājusi. Šķērsojot Anderšovas nelielo parku, Venēcija to grozīja savā prātā, taču bezjēdzīgi, kā viņai to nācās ar nožēlošanu atzīt. Tik daudz kas sakņojās iedomās vai, labākajā gadījumā, iespējās, un skaidrs bija vienīgi tas, ka pēc Konveja atgriešanās Edvards gaidīs labvēlīgu atbildi uz savu bildinājumu un negribēs viegli samierināties ar ko citu. Protams, tā bija tikai Venēcijas pašas vaina, jo viņa bija pārāk pieķērusies iespējai, ko sniedza Edvarda savādie ieskati par pieklājību un bezvārdu piekrišana tam, ka neko nav iespējams izlemt pirms Konveja atgriešanās. Nez vai Edvards spētu saprast, ka atbilde lielā mērā būtu atkarīga no Konveja nodomiem.

Pirms viņa iestāšanās armijā starp Konveju un Klāru Deniju bija valdījusi visai sentimentāla bērnišķīga pieķeršanās, un izskatījās, ka Klārai tā vēl aizvien šķiet pietiekoši svarīga. Ja Konvejs to uztvertu tikpat nopietni, tad Venēcijai ātri vien vajadzētu sadzīvot ar svaini, kas vēlētos nodot saimniecības vadīšanas grožus vīramāsai, kuru visu mūžu uzlūkojusi ar pazemīgu apbrīnu. “Tas nāktu par sliktu viņai un arī man,” Venēcija sprieda, “taču nez vai es spētu spēlēt otro vijoli pēc nabaga mazās Klāras Anderšovā.”

Laulība ar Edvardu būtu droša un ērta. Viņš būtu laipns vīrs un neapšaubāmi sargātu viņu no negaisiem. Taču Venēcija bija piedzimusi ar alkām pēc dzīves, kas viņam bija nezināma, un ar drosmi, kas ļāva lūkoties briesmām acīs un nenodrebēt to priekšā. Tā kā Venēcija negaudās par savu uzspiesto nošķirtību, Edvards uzskatīja, ka abi būtu apmierināti ar dzīvošanu turpat Klīvdenas pakalnu ēnā. Venēcija gan bija tālu no apmierinātības un nedomāja, ka tas būs viņai nolemtais liktenis. Viņa gribēja redzēt, kāda izskatās pārējā pasaule, un laulība interesēja viņu tikai kā vienīgā izraušanās iespēja, kāda dota dižciltīgai jaunavai.

“Patiesībā,” domāja Venēcija, iznākot no parka uz šaura celiņa, kas atdalīja Anderšovu no Elistonas priorāta īpašumiem, “es vairs neesmu glābjama, un man nekas cits neatliek kā izlemt, vai būt par krustmāti Konveja bērniem vai par māti Edvarda atvasēm. Un man ir nelaba nojauta, ka Edvarda bērni varētu būt briesmīgi garlaicīgi, mazie nabadziņi! Kur ir tas nejaukais suns?”

– Flarij! Flarij!

Kad viņa bija vairākas minūtes saukusi pieaugošā nepacietībā, suns aizelsies priecīgi izlēkšoja viņai pretī ar izkārtu mēli un bija tik laipns, ka uzkavējās Venēcijas redzeslokā. Pēc dažiem simtiem jardu viņa iegāja priorāta teritorijā pa turniketu, kas atradās līdzās smagnējiem vārtiem. Tas nozīmēja senu robežu šķērsošanas privilēģiju. Venēcija labi sapratās ar lorda Deimrela muižas pārvaldnieku un varēja brīvi staigāt pa šo teritoriju, un Flarijs to labi zināja. Atguvis spēkus pēc īsā atpūtas brīža uz celiņa, suns metās prom uz mežu, kas sniedzās līdz upītei, kura līkumoja cauri teritorijai. Aiz upītes atradās pats priorāts, neregulāras formas māja, kas celta Tjūdoru laikos uz sākotnējās ēkas pamatiem, pēc tam paplašināta un, kā runāja, bija pilna ar paneļiem un daudzām neērtībām. Par māju Venēcija neinteresējās, taču apkārtējā teritorija gadiem ilgi bija trīs jauno Lenjonu iemīļotākā uzturēšanās vieta. Sera Frānsisa kaprīzes neļāva viņam pamest novārtā muižu, un viņš to uzturēja lieliskā kārtībā, tādēļ bērni meklēja piedzīvojumus nesakoptākā apkārtnē. Priorāta meži labi atbilda bērnu priekšstatiem par izklaidi. Venēcija pieaugot sprieda, ka ir žēl atstāt tādu vietu nekārtībā, tomēr tā vēl aizvien viņas acīs saglabāja savu pievilcību, un viņa bieži tur pastaigājās. Turklāt īpašnieks tajā uzturējās vien retumis, tātad Venēcija varēja ļaut nepaklausīgajiem Flarijam izskrieties pēc sirds patikas, dzenājot trušus un fazānus un neizraisot neviena dusmas. Negantais barons, kā viņa jau sen bija iesaukusi lordu Deimrelu, to nedz zināja, nedz satraucās par to; vienīgā sabiedrība, ko viņš jebkad bija vedis uz muižu, pilnīgi noteikti nebija mednieki.

Viņa ģimene bija sena un labi pazīstama, taču pašreizējais titula īpašnieks tika uzskatīts par apkārtnes vienīgo kauna traipu. Bija teju vai nepieklājīgi pieminēt viņa vārdu krietnā sabiedrībā. Bērnu nevainīgie jautājumi par to, kāpēc lords Deimrels nedzīvo priorātā, allaž tika noraidīti – viņi esot par mazu, lai saprastu, un nav nekādas vajadzības domāt vai runāt par šo muižnieku. Pastāvēja bažas, ka lords nav nekāds krietnais vīrs, un ar to viss bija pateikts, tāpēc bērni varēja skriet projām un spēlēties.

Tas bija viss, ko Podmoras jaunkundze pavēstīja Venēcijai un Konvejam, un viņi bieži vien prātoja par lorda iespējamiem un bieži vien neiespējamiem noziegumiem, ātri vien pēc Podmoras jaunkundzes noslēpumainajiem izteikumiem izveidojot savā iztēlē šausminoši romantisku tēlu. Tikai pēc gadiem Venēcija atklāja, ka pie Deimrela ļaundarībām nepiederēja nekas tik satraucošs kā slepkavība, nodevība, pirātisms vai lielceļa laupīšanas un ka tās bija drīzāk zemiskas nekā romantiskas. Viņš bija vienīgais samērā padzīvojušu vecāku bērns un tikko sāka diplomāta karjeru, kad līdz ausīm iemīlējās precētā titulētā lēdijā un aizbēga kopā ar viņu, tādējādi sabojājot savu nākotni, salaužot mātes sirdi un liekot tēvam nokrist ar trieku, no kuras viņš tā arī pilnībā neatkopās. Patiešām, tā kā pēc trim gadiem tai sekoja otrā un nāvējošā triekas lēkme, varēja droši apgalvot, ka dēla šokējošās attiecības patiesi bija iedzinušas tēvu kapā. Mantinieka vārda pieminēšana mājā tika aizliegta, un pēc lorda nāves viņas atraitne, kurai Venēcijas acīs piemita izteikta līdzība ar seru Frānsisu Lenjonu, dzīvoja daļējā nošķirtībā Londonā, apmeklēdama Jorkšīras muižu tikai retos gadījumos. Par jauno lordu Deimrelu un viņa vēlāko likteni klīda neskaitāmas baumas, bet neviens skaidri nezināja, kas ar viņu noticis, jo viņa izraisītais skandāls laika ziņā sakrita ar īslaicīgo Amjēnas miera līgumu un viņš bija izvedis nolaupīto lēdiju no valsts. Vienīgais, kas kļuva zināms par viņu vēlāk, bija fakts, ka vīrs bija atteicies no viņas šķirties. Cik ilgi viņa palika kopā ar mīļāko, kurp abi bija aizbēguši pēc atkārtotās kara izcelšanās un kāds bija viņas liktenis – tie bija jautājumi, ap kuriem valdīja daudz spekulāciju. Populārākais pieņēmums bija tāds, ka mīļākais viņu pametis un ļāvis krist par upuri Bonaparta izsalkušajiem karavīriem, kas, kā cieminieki nekavējās norādīt savām nepaklausīgajām meitām, bija tieši tas, ko viņa pelnījusi un kas gaida ikvienu meiteni, kura nerūpējas par savu tikumību.

Lai kā būtu patiesībā, viens nu bija skaidrs – pēc dažiem gadiem lēdija neatgriezās Anglijā kopā ar Deimrelu. Kopš tās dienas viņš, ja varēja ticēt kaut vai pusei no stāstiem, bija nodevies ekstravagantākajām izklaidēm, cenzdamies izšķiest to, kas reiz tika uzskatīts par ievērojamu bagātību, un nepalaizdams garām nevienu pašu izdevību, lai pierādītu saviem kritiķiem, ka patiešām ir Negantais barons. Līdz pērnajam gadam viņa retās viesošanās reizes priorātā bija pārāk īsas, lai dāvātu kaimiņiem ko vairāk par nejaušu satikšanos, un vairums nebija tikuši pat līdz tam. Taču augustā viņš tur pavadīja veselu nedēļu – apstākļos, kas izraisīja vispārēju sašutumu. Viņš nebija ieradies viens, bet atvedis sev līdzi viesus. Un kādus! Skaidrs, ka viņi ieradušies uz skriešanās sacensībām, un Deimrela zirgs piedalījās vienā no skrējieniem. Nabaga Imbers, vecais namzinis, kurš gadiem ilgi rūpējās par priorātu, bija pakļauts neizsakāmām ciešanām, jo vēl nekad mājā nebija uzņemts tik steidzīgs un necienīgs viesu pulks! Toties Imberas kundze, tiklīdz atklājās, ka viņai nāksies gatavot ēdienu vairākiem trokšņainiem dendijiem un trim sievietēm, kuru nodarbošanās bija skaidri nolasāma no pirmā acu uzmetiena, paziņoja par savu vēlmi labāk atstāt priorātu nekā tā pazemoties. Tikai pieķeršanās ģimenei bija likusi krietnajai sievietei piekāpties, un viņa to rūgti nožēloja, kad – kā jau tas bija gaidāms – neviens no cieminiekiem neļāva savām meitām doties strādāt uz vietu, kas nebija daudz labāka par Korintu, tāpēc nācās nolīgt Jorkā trīs nebūt ne šķīstas meičas, lai viņas apkalpotu necienīgo kompāniju. Runājot par šo jautro vīriešu un viņu līdzskrējēju izpriecām, Imbers izteicās, ka nelaiķis lords apgriezies otrādi zārkā, redzot tādas neķītrības savu senču īpašumā. Viesi nodevās vulgārām draiskulībām, piemēram, spēlēja vistiņas, tām bezkaunīgajām vieglprātēm spiedzot tā, ka spāres varēja nokrist, un uzmundrinot džentlmeņus uzvesties neiedomājami nepieklājīgi, vai arī pārvērta māju par spēļu elli un izdzēra pagrabu sausu. Ne vienu vien gultā nācās nolikt sulainim. Ja lords Aterbijs (tukšgalvis, kādu Imbers vēl nekad nebija redzējis!) nenosvilināja priorātu līdz pamatiem, tad tikai tāpēc, ka deguma smaka bija sasniegusi Ensforda kunga pavadones nāsis. Viņa, tērpusies vienīgi naktskreklā, kas nenosedza viņas miesas labāk par kleitu, ko viņa bija valkājusi iepriekš, papūlējās noskaidrot nelāgā smārda avotu, norāva lejā gruzdošo gultas baldahīnu un visu laiku skaļi klaigāja savā nemelodiskajā balsī.

Šīs orģijas bija ilgušas septiņas dienas, taču sagādāja apkārtnes iedzīvotājiem vielu tenkošanai mēnešu garumā.

Tomēr pēc tam par Deimrelu vairs nekas nebija dzirdēts. Togad viņš neieradās uz Jorkas zirgu skriešanās sacensībām, un Ziemeļu Raidinga varēja uzskatīt sevi par tīru no viņa neķītrās klātbūtnes uz visu gadu, ja vien lords neiedomāsies ierasties vēlāk uz fazānu medībām, kas nešķita ticami, spriežot pēc viņa novārtā pamestajiem laukiem. Tāpēc Venēcija mierīgi pildīja groziņu ar kazenēm un jutās pārsteigta, kad atklāja, ka Deimrels atrodas daudz tuvāk, nekā visi uzskatījuši. Viņa staigāja pa meža malu un bija uz brīdi apstājusies, lai atbrīvotu kleitas malu no īpaši durstīga kazenāja, kad kāds uzjautrināti ierunājās: – Šī ikdienišķā pasaule nu gan ir pilna ar ērkšķiem!

Iztrūkusies Venēcija pagrieza galvu un konstatēja, ka viņu vēro gara auguma vīrietis skaista, pelēka zirga mugurā. Viņš bija svešinieks, taču balss un manieres nodeva viņa izcelšanos, tāpēc Venēcijai nevajadzēja vairāk par īsu brīdi, lai saprastu, ka viņas priekšā atrodas neviens cits kā pats Negantais barons. Viņa ar patiesu interesi nopētīja lordu, neapzināti ļaudama netraucēti apskatīt savu valdzinošo stāvu. Vīrietis iepleta acis, izlēca no segliem un panācās uz Venēcijas pusi, sperdams garus, nepiespiestus soļus. Viņa nepazina vīriešus, kas sekoja modei, tomēr briežādas bikses un pelēcīgi dzeltenie svārki atšķīra šo kungu no citiem lauku džentlmeņiem. Tos nebija šuvis provinces skroderis, un neviens lauku frants nebūtu spējis tos valkāt ar tik nevērīgu eleganci. Deimrels bija garāks, nekā Venēcijai bija licies sākumā, visai lokans, un viņā jautās kas tāds, kas liecināja par izšķērdību un augstprātību. Izrādījās, ka viņš ir tumšmatains, slaids un samērā melnīgsnējs, ar švīku izvagotu pieri. Viņa lūpās rotājās smaids, taču Venēcija nosprieda, ka vēl nekad nav redzējusi tik ciniski garlaikotu skatienu.

– Nu, jaukā robežpārkāpēja, jūs esat saņēmusi pēc nopelniem, vai ne? – viņš ierunājās. – Stāviet mierīgi! – Viņa paklausīgi sastinga, kamēr vīrietis atbrīvoja viņas svārkus no kazenājiem. Izslējies viņš noteica: – Gatavs ir! Taču es allaž pieprasu ķīlu no tiem, kas man atņem manas kazenes. Ļaujiet man palūkoties uz jums!

Venēcija nepaguva ne attapties no tādas uzrunas, kad Deimrels jau bija aplicis roku viņai ap vidu un ar brīvo roku atbīdījis viņas cepuri. Juzdamās vairāk nikna nekā nobijusies, viņa mēģināja nokratīt negantā barona roku, kaismīgi protestējot. Vīrietis tam nepievērsa uzmanību; viņa tvēriens kļuva ciešāks, acīs garlaicību nomainīja kas cits, un viņš iesaucās: – Tā pati daile!

Pēc tam Venēcija attapās, ka tiek spēcīgi skūpstīta. Viņas vaigi pietvīka, acis iekvēlojās, un viņa dusmīgi centās atbrīvoties no spēcīgajām skavām, taču šie pūliņi Deimrelu tikai sasmīdināja, un par glābiņu parūpējās Flarijs. Spaniels, iznirdams no krūmiem un atrazdams savu saimnieci cīnāmies ar svešinieku, nonāca lielās sprukās. Instinkts lika steigties palīgā, taču kāds īsti līdz galam neizprasts priekšstats neļāva kost nevienam, kas staigāja uz divām kājām. Suns centās rast kompromisu ar histērisku riešanu. Tas neko nelīdzēja, un uzvarēja instinkts.

Tā kā Deimrelam kājās bija garie zābaki, Flarija varonīgais uzbrukums nebija asiņains, tomēr tas lika viņam pamest skatienu uz spanielu, pietiekoši atslābinot tvērienu, lai Venēcija spētu izrauties.

– Sēdi! – nokomandēja Deimrels. Flarijs, pazinis saimnieka toni balsī, aši nokaunējās, pieglauda ausis un sāka pazemīgi luncināt asti. – Pie joda, ko tu gribēji ar to teikt, ko? – apvaicājās Deimrels, satverdams suni aiz apakšžokļa un paceldams galvu augšup.

Flarijs ar lielu atvieglojumu darīja visu, lai paskaidrotu, ka šis nožēlojamais incidents ir radies pārpratuma pēc. Venēcija nevis izmantoja izdevību aizbēgt, bet nikni sēja savas cepures auklas un iesaucās: – Vai tu nemaz nespēj atšķirt, kurš ir kurš, stulbais dzīvniek?

Deimrels glāstīja nožēlas pilno Flariju, paraudzījās augšup un piemiedza acis.

– Runājot par jums, ser, – sacīja Venēcija, lūkodamās viņam pretī ar ugunīgu skatienu, – jūsu lietotie citāti nepadara jūsu izturēšanos ne druskas pieņemamāku manās acīs un neļauj jūs uzskatīt par ko vairāk kā par bīstami izveicīgu blēdi!

Viņš izplūda smieklos. – Bravo! Kur jūs to atradāt?

Venēcija piepeši atcerējās citāta atlikušo daļu un atbildēja: – Ja jūs nezināt, es nekādā gadījumā jums neteikšu. Šī frāze ir pietiekoši piemērota, taču konteksts gan ir pilnīgi citāds.

– Oho! Nu mana ziņkāre ir nokaitēta līdz baltkvēlei! Es pazīstu rokrakstu un redzu, ka man ir rūpīgāk jāstudē Šekspīrs!

– Jādomā, ka jūs reti esat izmantojis savu laiku lietderīgāk!

– Kas jūs esat? – viņš piepeši noprasīja. – Es noturēju jūs par ciema meiču, varbūt par vienu no manām rentniecēm.

– Vai tiešām? Ja jūs šādi esat nodomājis izturēties pret ciema meitenēm, tad nekļūsiet te pārāk ieredzēts!

– Nē, nē, es baidos no tā, ka varu iegūt par daudz! – lords cirta pretī. – Kas jūs esat? Vai varbūt man vajadzētu sākt ar sevi? Ziniet, es esmu Deimrels.

– Tā jau es nodomāju pašā mūsu patīkamās iepazīšanās sākumā. Protams, vēlāk es par to pārliecinājos pilnībā.

– Oho! Mana labā slava, Jāgo, mana labā slava! – viņš iesaucās, atkal iesmiedamies. – Augstā debess, jūs esat visneparastākā būtne, kādu es jebkad esmu saticis savas dzīves trīsdesmit astoņos gados!

– Jūs nespējat ne iedomāties, cik ārkārtīgi tas man glaimo! – Venēcija pavēstīja. – Tas man būtu krietni vien sagrozījis galvu, ja es nenojaustu, ka tik daudzu sieviešu vidū kāds ducis būs izkritis jums no prāta.

– Drīzāk simts! Vai es tā arī nekad neuzzināšu jūsu vārdu? Es to noskaidrošu, vienalga, vai jūs man to pateiksiet vai ne!

– Bez kādām grūtībām! Šajā apkaimē es esmu pazīstama daudz labāk nekā jūs, jo esmu Lenjona no Anderšovas!

– Iespaidīgi! Anderšova? Ak jā! Jūsu teritorija robežojas ar manējo, vai ne? Vai jūs esat radusi te pastaigāties bez pavadoņa, Anderšovas jaunkundz?

– Jā gan. Protams, izņemot tās reizes, kad saņemu brīdinājumu par jūsu klātbūtni priorātā.

– Mazā, šņācošā kaķenīte! – viņš atzinīgi noteica. – Velns parāvis, kā es varēju pazīt Lenjonas jaunkundzi no Anderšovas saburzītā kleitā, salmu cepurē un bez pavadones pie sāniem?

– Ak, tātad man jāsaprot, ka jūs nebūtu man uzmācies, ja būtu pazinis manu kārtu. Cik galanti!

– Nē, nē, es neesmu galants! – viņš atbildēja, izsmējīgi atdarinādams Venēciju. – Mani būtu nokautējusi jūsu kalpones klātbūtne, nevis jūsu kārta. Es nesūdzos, taču brīnos, kā tāda daiļaviņa var uzdrošināties klīst pa laukiem viena pati. Vai varbūt jūs neapzināties savu skaistumu?

– Jā, – atbildēja Venēcija, piebremzēdama viņa kvēli. – Piemēram, divas krietni sārtas lūpas…

– Ak nē, jūs kļūdāties un esat izvēlējusies nepareizo dzejnieku! Tās atgādina apsnigušus rožu pumpurus!

– Vai tas ir no “Ķiršu sārtās”? – Venēcija noprasīja. Deimrels pamāja, uzjautrinādamies par meitenes piepešo pārmaiņu. Viņas acīs pazibēja triumfs, viņa viegli iesmējās un atcirta: – Tādā gadījumā es zinu, kas nāks tālāk! Ne grāfs, ne princis nepirks tās, vien pati viņa piesauks klāt! Lai tā jums ir mācība rūpīgāk izvēlēties dzejniekus!

– Jūs esat aizraujoša! – Deimrels iesaucās.

Venēcija strauji pastiepa rokas, lai viņu apturētu. – Nē!

Vīrietis satvēra meitenes delnu locītavas un aizlika tās viņai aiz muguras, novietodams uz vidukļa un tādējādi nostādamies tieši viņai pretī. Venēcijas sirds iepukstējās straujāk; viņa bija aizelsusies, taču baiļu nejuta.

– Jā! – viņš atbildēja, vēl aizvien zobodamies. – Jums vajadzētu bēgt prom, manu zelta meitenīt, kamēr jums vēl ir tāda iespēja!

– Es zinu, ka vajadzētu, un nespēju iedomāties, kāpēc to nedarīju, – viņa atbildēja nesatricināmā mierā.

– Varbūt es uzdrošināšos izteikt minējumu.

Viņa papurināja galvu. – Nē. Ne tad, ja jūs domājat, ka gribēju vēl vienu skūpstu, jo es to negribu. Es nespēju jūs atturēt, mani spēki ir daudz niecīgāki par jūsējiem. Jums pat nevajadzēs baidīties par to, ka jūs kāds sauks pie atbildības. Mans brālis ir skolnieks, turklāt… ļoti vārgs. Varbūt jūs to jau zināt?

– Nē, un jūtos ļoti pateicīgs par to, ka jūs man pastāstījāt! Redzu, ka man nevajag mocīties sirdsapziņas pārmetumos.

Venēcija nopētīja Deimrelu, cenzdamās nolasīt viņa domas, jo šķita, ka vīrieša balsī ieskanējies rūgtums. Tad, ielūkojusies viņam acīs, Venēcija atskārta, ka tās ir smaidīgas, taču dedzīgas, un viņai galvā iešāvās Bairona dzejas rinda: “Kā smejošs nelabais tam smaidā slēpās.” – Ak, laidiet mani! – viņa lūdzās. – Piepeši man ienāca prātā ārkārtīgi izklaidējoša doma! Ak kungs! Nabaga Osvalds!

Viņš iztrūkās, tiklab meitenes patiesā uzjautrinājuma, cik viņas vārdu satura dēļ, un palaida Venēciju vaļā.

– Jums piepeši ienāca prātā ārkārtīgi izklaidējoša doma? – viņš neizpratnē atkārtoja.

– Pateicos! – iesaucās Venēcija, viegli sapurinādama saburzīto kleitu. – Jā, patiešām, lai gan uzdrošinos sacīt, ka jūs to neuzskatīsiet par ļoti labu joku, jo nepazīstat Osvaldu.

– Pie joda, kas viņš tāds ir? Jūsu brālis?

– Augstais Dievs, nē taču! Viņš ir sera Džona Denija dēls un ārkārtīgi vēlas, lai viņu notur par Korsāru. Matus viņš ieveido mežonīgās cirtās, sien ap kaklu zīda lakatiņus un prāto par savas dvēseles tumšajām kaislībām.

– Vai tiešām? Un kas šim sīkaļam par to ir sakāms?

Venēcija paņēma groziņu. – Tikai tas, ka, satiekot jūs, viņš kļūs zaļš no skaudības, jo jūs esat tieši tāds, kāds viņš gribētu būt. Lai arī jūs nerūpējaties par sava ģērba gleznainumu.

Īsu brīdi viņš izskatījās kā zibens ķerts un izsaucās:

– Bairona varonis! Ak mans kungs! Kāpēc, jūs nejaukā… – Viņš aprāvās, tāpēc ka no meža izskrēja fazāns, un aizkaitināti noteica: – Vai tam jūsu bezcerīgajam sunim vajag pataisīt manus putnus tik mežonīgus?

– Jā. Manam brālim nepatīk, ja suns to dara Anderšovā, un tāpēc es viņu šodien paņēmu līdzi. Flarijam visvairāk patīk medījuma izcelšana, bet tik bezcerīgam medību sunim, nabaga radībai, ir visai maz iespēju to darīt. Vai jums ir iebildumi? Neredzu, kāpēc lai jums tādi būtu, ja reiz jūs nekad nebraucat šurp medīt!

– Es nekad neesmu to darījis! – Deimrels atcirta. – Tomēr šogad ir gluži citādi! Jāatzīst, es nebiju domājis palikt Jorkšīrā vairāk par pāris dienām, taču tas bija pirms iepazīšanās ar jums. Tagad es grasos palikt priorātā ilgāk.

– Cik lieliski! – Venēcija draudzīgi piezīmēja. – Parasti te ir visai garlaicīgi, taču tam tiks darīts gals, ja jūs dziraties apmesties mums līdzās! – Viņa pasauca Flariju un tad viegli pakniksēja. – Ardievu!

– Ak, neatvadieties! – viņš iebilda. – Es gribu iepazīt jūs labāk, Lenjonas jaunkundz no Anderšovas!

– Godīgi sakot, ir gandrīz vai žēl, ka jums tas neizdosies pēc tik daudzsološa iesākuma, taču jums jāzina, ka dzīve ir vilšanās pilna un šī, man jābrīdina, visticamāk, izrādīsies viena no tādām.

Vīrietis sāka iet viņai līdzās uz turniketa pusi. – Jums ir bail? – viņš izaicinoši ievaicājās.

– Cik muļķīgs jautājums! – Venēcija noteica. – Man vajadzētu noprast, ka jūs labi apzināties sevi kā briesmoni, kurš neizbēgami uzklūp ikvienam nejaukam bērnam šajā apkaimē!

– Vai ir tik ļauni? – viņš iejautājās, visai iztrūcināts. – Kā jūs domājat, varbūt man pacensties un labot savu slikto reputāciju?

Viņi bija nonākuši pie turniketa, un Venēcija izgāja tam cauri. – Ak nē, tad mums vairs nebūs nekā, par ko runāt!

– Lapsiņa! – Deimrels piezīmēja. – Nu labi! Pasakiet savam vārgajam brālim, cik bezkaunīgi esmu jūs izmantojis, un ne no kā nebaidieties! Es viņam neuzklupšu.