Читать книгу Venēcijas mīla - Džordžeta Heiere - Страница 5

Venēcija atvēra acis un ieraudzīja saules gaismu, ko apslāpēja raibie kokvilnas aizkari pie logiem. Dažas minūtes viņa gulēja, atrazdamās pa vidu starp nomodu un miegu, sākumā neskaidri un pēc tam aizvien spēcīgāk apzinādamās, ka jūtas laimīga un gaidpilna. Tāpat kā bērnībā, kad bija pamodusies un apzinājusies, ka pienākusi svētku diena. Kaut kur dārzā dziedāja strazds, un priecīgā dziesma tik lieliski saderējās ar meitenes noskaņojumu, ka šķita kļūstam par daļu no viņas laimes sajūtas. Kādu brīdi viņa klausījās un nesāka apšaubīt laimes avotu, taču, pilnībā pamodusies, atcerējās, ka ir ieguvusi draugu. Vispirms asinis dzīslās, šķiet, sāka ritēt straujāk; ķermenis likās viegls un alkstošs, un savāds satraukums, pārpludinādams visu dvēseli kā eliksīrs, neļāva Venēcijai palikt mierā. Bija dzirdamas tikai putnu dziesmas, nekas cits; mājā valdīja klusums. Venēcija iedomājās, ka droši vien vēl ir ļoti agrs, tādēļ pagrieza galvu uz spilvena un centās atkal iegrimt miegā. Tas vairījās no viņas; saules gaisma, ko izraibināja aizkaru raksti, ķircināja plakstiņus; viņa tos pacēla, pakļaudamās aicinājumam, kas bija uzstājīgāks par saprāta balsi. Jauna diena, kurā vīdēja jauns solījums, kņudināja viņas nervus; strazda treļļi kļuva par vilinājumu un pavēli. Venēcija izkāpa no siltās gultas un ātriem, atsperīgiem soļiem piegāja pie loga, atvilka aizkarus un atgrūda vērtni.

Fazāns, kas staigāja pa mauriņu, uz mirkli nekustīgi sastinga, augsti paslēja galvu uz lāsumainā kakla un tad, itin kā apzinādamies, ka atradīsies drošībā vēl dažas nedēļas, turpināja lepni soļot. Rudens migla cēlās augšup no pakalniem; smagnējas rasas lāses mirguļoja zālē, bet debesis bija vēl neizzudušu tvaiku apmiglotas. Gaisā jautās vēsums, kas lika miesai iekņudēties par spīti saules siltumam, taču diena solījās būt karsta, bez kāda lietus vai vēja, kas varētu noplēst dzeltējošās lapas no kokiem.

Aiz parka, aiz lauku ceļa, kas norobežoja Anderšovu austrumos, aiz tās plašajiem laukiem atradās priorāts; tas nebija tālu lidojot, taču pa ceļu starp abiem īpašumiem vajadzēja braukt piecas jūdzes. Venēcija iedomājās par Obriju: “Vai viņš pagulējis naktī? Vai nāksies aizpildīt vēl daudzas stundas, iekams varēšu viņu apciemot?” Tad viņa saprata, ka ne jau bažas par Obriju, kurš bija viņas rūpju bērns tik ilgus gadus, raisa tādu nepacietību doties uz priorātu. Tā bija vēlēšanās būt kopā ar draugu. Viņa tēls atbīdīja Obriju tālāk Venēcijas domās un iesvēla dvēselē siltumu. “Vai Deimrels jūt to pašu? Vai viņš ir nomodā? Varbūt lūkojas ārā pa logu tāpat kā es? Vai domā par mani un cer, ka drīz es atkal atradīšos tuvumā?” Venēcija centās atcerēties, par ko abi runājuši, taču nespēja. Bet viņa bija jutusies gluži kā mājās, it kā būtu lordu pazinusi visu savu mūžu. Likās neiespējami, ka viņš varētu nesajust šo simpātiju vilkmi abu attiecībās tikpat spēcīgi. Taču, mazliet apdomājoties, Venēcija atminējās par abu dažādajiem apstākļiem un aptvēra, ka tas, kas viņai ir jauna pieredze, šim vīrietim varēja nenozīmēt neko vairāk kā variāciju par vecu tēmu. Deimrels bija daudz mīlējis; varbūt viņam bija arī daudz draugu. “Varbūt viņi saprotas krietni labāk, nekā tas iespējams attiecībās ar mani.” Tas Venēciju satrauca vairāk nekā mīļākās. Par viņa vecajām mīlestībām Venēcija raizējās tikpat maz kā par savu pirmo satikšanos ar Deimrelu. Tā bija meiteni saniknojusi, taču nebija nedz šokējusi, nedz iesvēlusi viņā pretīgumu. Vīrieši, kā to pierādīja pasaules vēsture, viegli krita par upuri piepešai iekārei un vardarbības uzplūdiem – izjūtām, kas likās nošķirtas no prāta, sirds un bieži vien arī no viņu patiesās būtības. Viņiem šķīstība nebija galvenais tikums.

Venēcija atcerējās savu pārsteigumu, kad atklāja, ka tik pieklājīgs džentlmenis un jauks vīrs kā sers Džons Denijs ne vienmēr ir bijis uzticīgs savai sievai. Vai lēdija Denija par to satraucās? Varbūt mazliet, tomēr neļāva tam ietekmēt savu laulību. – Vīrieši, mana mīļā, atšķiras no mums, – reiz viņa bija sacījusi. – Pat labākie no viņiem! Es tev to saku, jo uzskatu par nepareizu ieaudzināt meitenēs priekšstatu, ka seja, kuru vīrieši rāda cienījamām sievietēm, ir viņu vienīgā seja. Uzdrošinos teikt, ka mēs vairs nepazītu savus brāļus un vīrus, ja ieraudzītu viņus vērojam kādu briesmīgu, vulgāru gaiļu cīņu vai kopā ar zināmas šķiras sievietēm. Es esmu pārliecināta, ka mums viņi liktos pretīgi! Savā ziņā vīrieši tādi arī ir, taču būtu negodīgi vainot viņus par to, ko viņi nevar mainīt. Drīzāk mums jājūtas pateicīgām, ka viņu attiecības ar tā saucamajām apšaubāmās reputācijas dāmām ne vismazākajā mērā neietekmē viņu patiesās jūtas. Man šķiet, ka jūtas šajos piedzīvojumos nespēlē nekādu lomu. Cik dīvaini! Ziniet, mēs nespētu tos uztvert tikpat dabiski kā jaunas cepures izvēli. Tomēr ar vīriešiem ir tieši tā! Tāpēc taisnība ir apgalvojumam, ka sievai nav iemesla sūdzēties, kamēr vīrs turpina izrādīt pret viņu maigumu, un būtu smieklīgi krist izmisumā, jo vīra ieskatā sānsolis bijis tikai sīks pārkāpums. “Nemēģini iedziļināties lietās, kas uz tevi neattiecas, bet drīzāk pagriez galvu uz otru pusi!” mēdza teikt mana māte, un tas ir brīnišķīgs padoms. Bez šaubām, tāpat kā es tagad, arī viņa runāja par džentlmeņiem ar raksturu un labu audzināšanu, jo ar kaut kādiem izvirtuļiem un neprāšiem mūsu šķiras sievietēm, paldies Dievam, nav nekādu darīšanu. Tie mūsu ceļā negadās.

Taču Deimrels gadījās viņiem ceļā un pilnīgi noteikti bija neprātis, lai arī ne izvirtulis. Lēdija Denija bija spiesta izturēties pret viņu vismaz ar šķietamu labvēlību, tomēr negrasījās turpināt tik nevēlamu pazīšanos. Nebija nekādu šaubu par to, ka viņa justos šausmināta, ja noskaidrotu, ka viņas jaunā aizbilstamā ne vien ir sadraudzējusies ar Deimrelu, bet arī pieļauj tādu nepiedienību kā viesošanos viņa mājās. “Vai viņai varētu iestāstīt, ka, tāpat kā tiem vārdā nenosauktajiem, no ceļa noklīdušajiem vīriem, arī Deimrelam piemīt divas sejas? Diez vai,” Venēcija domāja. “Labākajā gadījumā lēdija saprastu, ka es priorātā apciemoju savainoto brāli, taču Deimrelu tik un tā uzskatītu par Kalibanu.”

Aizvirtņu atvēršana apakšstāva viesistabā izrāva Venēciju no šaubu pilnajām pārdomām. Kalpotāju rosīšanās nozīmēja, ka nav nemaz tik agrs, varbūt ir ap pulksten sešiem. Meklēdama kādu attaisnojumu tam, ka ir piecēlusies stundu pirms ierastā laika, Venēcija atcerējās dažus ne gluži steidzamus uzdevumus, kas bija palikuši novārtā no iepriekšējās dienas, un nolēma nekavējoties ķerties pie tiem.

Viņa nebija nekāda čaklā mājsaimniece, taču pirms došanās uz brokastu istabu paguva iegriezties pienotavā un staļļos, aprunāties par ziemas sēju ar pārvaldnieku, pavēstīt putnkopei Gārnardas kundzes iebildumus mazliet pārveidotā formā, atbildē noklausīties žēlabainu tirādi par dzīvi kopumā un konkrēti par vistām un izrīkot padzīvojušo un spītīgo dārznieku, lai viņš piesietu dālijas. Likās neticami, ka viņš varētu to izdarīt, jo uzskatīja tās par izlēcējām un uzurpatorēm, par kādām viņa jaunības dienās nekas nebija dzirdēts, un kļuva neciešami kurls katru reizi, kad Venēcija tās pieminēja.

Gārnardas kundze sagādāja Venēcijai lielu atvieglojumu, jo uzskatīja par pašsaprotamu, ka viņai jādodas apraudzīt nabaga Obrija jaunskungu, taču cienīgi uzmeta lūpu, kad Venēcija atteicās ņemt līdzi prāvu grozu ar ēdamo, kā pietiktu veselai viesu armijai. Uz jautājumu, vai, viņasprāt, Obrijs atrodas uz neapdzīvotas salas, ekonome atbildēja, ka viņam būtu labāk uz vientuļas salas nekā Imberas kundzes kulinārajā žēlastībā. Gārnardas kundze paziņoja, ka Imberas kundze ir ne tikai nevarīga, lēnīga un neizdarīga, bet arī cilvēks, kuram viņa nemūžam neuzticētos. – Es neesmu aizmirsusi vistiņas un nekad arī neaizmirsīšu, pat ja nodzīvošu līdz simts gadiem!

– Vistiņas? – Venēcija neizpratnē apvaicājās.

– Gailīšus! – nočukstēja Gārnardas kundze, acīm iedegoties. – Visi kā viens izrādījās gailīši, jaunkundz!

Tomēr Venēcija nespēja saskatīt nekādu sakarību starp gailīšiem un Imberas kundzes kulināro mākslu, savu nostāju nemainīja un devās vākt kopā dažādās mantas, kuras aukle savā sākotnējā satraukumā bija aizmirsusi paņemt līdzi. Pie tām piederēja krekls, kuru viņa šuva Obrijam, un viņas mežģīņu rokdarbs, kas atradās viņas šūšanas groziņā kopā ar adatām, diegiem, šķērēm, sudraba uzpirksteni un vaska gabalu. Venēcijai vajadzēja to visu rūpīgi iesaiņot drāniņā un pielūkot, lai nekas netiktu aizmirsts. “Beigās aukle tāpat pateiks, ka es esmu atvedusi nepareizo diegu un tieši tās šķēres, kuras viņa nav gribējusi,” Venēcija prātoja, tāpēc nolēma vest uz priorātu visu milzīgo grozu.

Obrija rīkojumu izpilde bija vēl grūtāks uzdevums, jo viņš vēlējās ne tikai tādas vienkāršas lietas kā papīru un vairākus zīmuļus, bet arī vairākas grāmatas. Platona “Faidonu” viņa patiešām ieraudzīja uz rakstāmgalda bibliotēkā, taču Valtera Skota “Gajs Menerings” atradās tikai pēc nogurdinošas meklēšanas, tāpēc ka pārcentīgā istabene nepacieta uz krēsla novietotu atvērtu grāmatu un bija to otrādi iebāzusi plauktā, kurā glabājās tikai mācību grāmatas un vārdnīcas. Ar Vergiliju problēmas neizraisījās, jo Obrijs bija konkrēti lūdzis “Eneīdu”, taču no Horācija bija atrodami vairāki sējumi, un Venēcija vairs skaidri neatcerējās, vai Obrijs bija gribējis “Odas”, “Satīras” vai “Vēstules”. Beigu beigās viņa nolēma ņemt visas trīs, un Ribls aizstiepa kaudzi uz ekipāžu, kamēr pusmūža kučieris Fingls izteica prognozi, ka neviens nepagūs ne attapties, kad Obrija jaunskungs būs aizstudējies līdz smadzeņu drudzim.

Apzinādamās, ka izturas tā, kā pienākas mācīta cilvēka māsai, Venēcija devās uz priorātu, kur ātri vien tika izgaisinātas jebkādas cerības uz to, ka viņu varētu pagodināt ar kādu cildinošu vārdu. – Ak, nevajadzēja vest visas! – sacīja Obrijs. – Deimrelam ir lieliska bibliotēka, pirmšķirīga, pietiekoši liela, lai tai būtu savs katalogs! Vakar vakarā viņš man sameklēja un atnesa grāmatas, kuras es jo īpaši vēlējos. Ieraugot šo izcilo kolekciju, es viņu brīdināju par to, cik grūti nāksies atbrīvoties no manis, taču viņš apgalvo, ka varu aizņemties jebkuru sējumu. Ak, vai tas esi tu, Fingl? Labrīt! Vai tu esi apskatījis Rufusu? Lorda Deimrela zirgu puisis rūpējas par viņu, taču es esmu pārliecināts, ka tu arī gribēsi aplūkot savainoto priekškāju. Nē, neliec tās grāmatas te. Izrādās, ka man tās nav vajadzīgas!

– Ak tu jocīgais puika! – Venēcija noteica un pieliecās, lai uzspiestu skūpstu viņam uz pieres. – Man vajadzēja pusstundu, lai sameklētu “Gaju Meneringu”, un es tev atvedu visu Horāciju, tāpēc ka biju aizmirsusi, kuru sējumu tu īsti vēlējies!

– Muļķīte! – viņš pazobojās, uzsmaidīdams māsai. – Tomēr “Gaju Meneringu” es paturēšu gadījumam, ja man sagribēsies uz nakti kaut ko palasīt.

Viņa izņēma to no kaudzes, kuru Fingls vēl aizvien turēja rokās, un pamāja, ka viņš var iet. Venēcijas skatiens bija tik šķelmīgs, ka vecais kučieris izteiksmīgi pacēla acis augšup.

– Kā tu gulēji? – Venēcija pajautāja brālim.

– Ak… ciešami labi! – viņš atbildēja.

– Tu mānies, mīļais. Dzirdēju, ka tu esot atraidījis magoņu sīrupu, kuru aukle bija iedomājusies atvest.

– Pēc Deimrela iedotās opija tinktūras? Skaidrs, ka es to atraidīju! Viņš arī piekrita, ka būs labāk, ja iztikšu bez tā, tāpēc aukle devās gulēt noskaitusies, par ko es no sirds priecājos. Deimrels atnesa šaha dēli, un mēs izspēlējām pāris partijas. Viņš ir lielisks spēlētājs, es uzvarēju tikai vienreiz. Tad mēs sākām runāties, ak, vēl pāri pusnaktij! Vai tu zināji, ka viņš ir studējis klasiku? Viņš ir mācījies Oksfordā un apgalvo, ka esot aizmirsis visu, taču tās ir blēņas! Man šķiet, ka viņš bijis visai centīgs students. Vēl viņš ir uzturējies Grieķijā un varēja man to aprakstīt. Vismaz to, kas bija aprakstīšanas vērts! Atšķirībā no tā puiša, kurš pērn bija apmeties pie Epersetiem un varēja pateikt par Grieķiju vien to, ka neesot tur varējis dzert vīnu sveķu garšas dēļ un ka viņu esot sakodušas blaktis!

– Tad tev patika vakars?

– Jā, ja neskaita manu sasodīto kāju! Tomēr, ja es nebūtu nokritis, tad uzdrošinos apgalvot, ka nemūžam nebūtu iepazinies ar Deimrelu, tāpēc es to nenožēloju.

– Droši vien ir ļoti patīkami parunāt ar kādu, kuram ir saprašana par lietām, kas tevi visvairāk interesē, – viņa piekrita.

– Tā ir, – Obrijs godīgi atbildēja. – Turklāt viņš man nejautā desmit reizes stundas laikā, kā es jūtos un vai es negribētu vēl vienu spilvenu! Negribu teikt, ka tu tā darītu, taču aukle spētu izvest no pacietības pat svēto! Tev labāk nevajadzēja viņu šurp vest. Mārstons var izdarīt visu, kas man vajadzīgs, nesakaitinot mani! – viņš piebilda, savilkdams sejā nožēlas pilnu šķību smaidu.

– Mans mīļais, es nebūtu viņu atturējusi! Pasaki man tikai vienreiz, kā tu šorīt juties, un tad es apsolu… Lenjonas godavārds! Otrreiz es to vairs nejautāšu.

– Ak, es jūtos pietiekoši labi! – viņš īsi atbildēja. Venēcija neko neteica, un pēc brīža Obrijs padevās un uzsmaidīja viņai. – Ja tu tik ļoti gribi zināt, tad es jūtos velnišķīgi, it kā visas manas locītavas būtu izkustējušās no vietas! Taču Bentvērts apgalvo, ka tā nav, tātad manas sāpes ir nebūtiskas un tās drīz vien pāries. Uzspēlēsim piketu… tas ir, ja tu esi iecerējusi kādu laiku uzkavēties. Te kaut kur ir atrodamas kārtis; šķiet, ka uz tā galda.

Venēcija jutās gluži apmierināta, lai arī, pirmoreiz ienākot istabā, bija nodomājusi, ka brālis izskatās bāls un noguris. Tomēr nevarēja gaidīt, lai uz zēnu ar tik trauslu veselību kritiens neatstātu pamatīgu iespaidu; tomēr viņš nebija īgns un nepieejams, un tas ļāva Venēcijai cerēt, ka viņš nav pārdzīvojis nopietnu traumu. Kad ienāca aukle, lai uzliktu Obrija uztūkušajai potītei jaunu kompresi, Venēcija uzreiz saprata, ka arī viņa skatās uz situāciju optimistiski, un nopriecājās vēl vairāk. Aukle gan izrādīja nožēlojamu takta trūkumu pret Obriju, tomēr jaunekļa ķermeni pārzināja labāk nekā jebkurš cits. Ja viņa ar savu ilggadējo pieredzi saskatīja vairāk iemeslu rājienam, nevis rūpēm, tad satrauktā māsa varēja atmest pie malas jebkādas ļaunas nojautas.

Kad Mārstons ienāca istabā ar glāzi piena slimniekam, Venēcija ievilka aukli blakus istabā un, aizvērusi durvis, ierunājās: – Tu zini, kāds viņš ir! Ja Obrijs domās, ka mēs raizējamies par to, vai viņš izdzers pienu vai ne, tad atteiksies tam pieskarties, lai tikai neļautu mums izturēties pret viņu kā pret mazu bērnu!

– Jā gan, – aukle rūgti noteica. – Viņš ir ar mieru darīt visu, ko viņam liek Mārstons vai lords, it kā šie cilvēki būtu rūpējušies par viņu kopš dzimšanas! Es te esmu tikpat noderīga kā tad, ja atrastos mājās, bet tas nenozīmē, ka es atstāšu šo namu ātrāk par zēnu vai ka vispār apsvēršu tādu iespēju, tāpēc viņa gaišība var aiztaupīt sev lieku runāšanu!

– Vai viņš mēģināja aizsūtīt tevi projām? – Venēcija pārsteigta iejautājās.

– Nē, un es ceru, ka viņš neiedomāsies kaut ko tādu darīt! Es teicu Obrija jaunskungam, ka varu sakravāt mantas un doties projām, ja viņš labāk grib, lai viņu apkalpo Mārstons. Vakar zēns bija tik nemierīgs un apgrūtinošs, ka ikvienam būtu piedodami zaudēt līdzsvaru. Taču viņa gaišībai jau nu gan vajadzētu saprast, ka es tā nedomāju, un neatgādināt man, ka jūs nevarētu apciemot māju bez manas klātbūtnes! To es labi zinu arī tāpat, un jums vispār nevajadzēja te rādīties, Venēcijas jaunkundz! Es esmu pārliecināta, ka Obrija jaunskungam mūsu sabiedrība ir pilnīgi vienaldzīga, ja vien viņam ir ļauts piekraut gultu ar bezdievīgu grāmatu kaudzēm un zvilnēt tur, sarunājoties ar lordu par nejaukiem pagānu dieviem!

– Obrijs ļoti ātri sagribētu tevi redzēt, ja būtu patiesi slims, – Venēcija mierināja. – Turklāt domāju, ka pašlaik Obrijs ir tādā vecumā, kad vairs nav bērns, bet vēl nav arī vīrietis, un pārliecīgi sargā savu pašlepnumu. Vai atceries, cik nepieklājīgi Konvejs izturējās pret tevi tajā pašā vecumā? Bet, kad viņš atgriezās mājās no Spānijas, tad tu varēji viņu rāt un lutināt, cik vien tīk!

Tā kā Konvejs ieņēma galveno vietu aukles sirdī, viņa nekādā gadījumā neatzītu, ka viņš kaut reizi nebūtu izturējies ideāli, tomēr atklāja, ka lords esot teicis par Obrija jaunskungu to pašu, ko Venēcija. Vēl aukle piebilda, ka vislabāk no visiem saprot Obrija jaunskunga dusmas par savu nespēku un viņa kaislīgo vēlēšanos pierādīt, ka ir tikpat drošsirdīgs un neatkarīgs kā viņa veiksmīgākie vienaudži. Tas bija vēl nedzirdēts paziņojums, kas sniedza Venēcijai visai precīzu priekšstatu par viņa gaišības lorda spēju tikt galā ar naidīgi noskaņotām vecākām kundzītēm.

Nebija nekādu šaubu, ka Deimrelam ir izdevies ievērojami mazināt aukles nepatiku. Lai arī viņa bija neapmierināta ar to, ka Obrijs deva priekšroku namatēva sabiedrībai, tomēr nespēja pilnībā nosodīt cilvēku, kurš ne tikai izrādījis lielas rūpes par Obrija labklājību, bet arī pamanījies iedvest viņam dzīvespriecīgu noskaņojumu apstākļos, kas citkārt būtu padarījuši viņu aizkaitinātu un drūmu.

– Es negrasos piedot kādam grēkus, Venēcijas jaunkundz, – viņa bargi noteica, – taču vienlaikus nevaru noliegt to, kas ir. Redziet, viņš izturējās pret Obrija kungu tikpat laipni kā pats mācītāja kungs. – Pēc nelielas iekšējas cīņas viņa piebilda: – Un, lai arī viņš man nevajadzīgi atgādināja par manu pienākumu pret jums, Venēcijas jaunkundz, tā bija augstsirdība, kuru es necerēju viņā ieraudzīt, un nav teikts, ka Tas Kungs neizrādīs viņam žēlastību, ja viņš būs novirzījies no taisnā ceļa, kaut gan grēciniekiem glābiņš jāmeklē tālu, kā es esmu jums daudzkārt atkārtojusi, jaunkundz.

Par spīti pesimismam šajā tirādē, Venēcija uzdrošinājās domāt, ka aukle ir gluži labi samierinājusies ar šo pagaidu uzturēšanos zem grēcīgā nama jumta. Obrijs, uzzinājis par šiem izteikumiem, apgalvoja, ka viedokļa maiņa esot izskaidrojama: Deimrels aizjāja līdz Tērskai, lai nopirktu viņai linu pluci.

– Patiesībā tā nemaz nebija! Viņš turp devās savās darīšanās, bet aukle sāka īgņoties par linu pluci, kas nepieciešams manai potītei, un viņš pateica, ka sadabūs to. Aukle ieņēma galvā, ka viņš dodas uz Tērsku tikai šī iemesla dēļ. Līdz tam viņa neko neteica par Deimrela laipnību, vari man ticēt! Drīzāk jau apgalvoja, ka viņš esot skaļi smējies baznīcā.

– Nevar būt! – Venēcija bijīgi iesaucās.

– Jā gan, tā viņa sacīja. Vai tu zini, no kurienes viņa to ņēmusi? Mēs nespējām to izskaidrot, lai arī izdomājāmies krustu šķērsu.

– Tātad tu to pārstāstīji Deimrelam?

– Skaidrs! Es zināju, ka viņam būs pilnīgi vienalga, ko aukle par viņu teikusi.

– Jādomā, ka viņam tas būs paticis, – Venēcija smaidot novilka. – Kad viņš devās uz Tērsku?

– Ak, visai agri! Starp citu, lords gribēja nodot tev ziņu… ka viņam ir jādodas uz Tērsku, bet viņš cerot uz tavu piedošanu. Aizmirsu! Tas nebija svarīgi, viņš tikai izturējās pieklājīgi. Es iegalvoju viņam, ka pēc tā nav ne mazākās vajadzības. Viņš atbildēja, ka droši vien atgriezīšoties ap divpadsmitiem un vēloties sastapt tevi. Venēcij, lūdzu, paskaties uz tā galda un pārbaudi, vai tur ir Taitlers. Laikam aukle būs grāmatu pārvietojusi, kad apsēja manu potīti, jo es to lasīju un noliku nost, kad tu ienāci. Viņa nevar noturēties, neko nesajaucot! “Eseja par tulkošanas principiem”. Jā, tā ir īstā, paldies!

– Ja tev nav iebildumu pret to, ka tevi atstāju, es iziešu pastaigāties pa dārzu, – noteica Venēcija, pasniegdama brālim grāmatu un ar zināmu uzjautrinājumu noskatīdamās, kā viņš meklē vietu, līdz kurai pirmīt ticis.

– Jā, dari tā! – Obrijs izklaidīgi norūca. – Drīz viņi sāks mani mocīt ar pusdienām, bet es gribu pabeigt šo.

Venēcija iesmējās un jau grasījās doties projām, kad atskanēja viegls klauvējiens pa durvīm un istabā parādījās Imbers, paziņojot par Jārdlija kunga ierašanos.

– Ko? – iebrēcās Obrijs tonī, kas nepauda ne vismazāko prieku.

Edvards ienāca, kustēdamies piesardzīgi, un savilka seju nosodījuma pilnā grimasē. – Ak, Obrij! Priecājos redzēt, ka tu izskaties labāk, nekā es biju gaidījis. – Viņš piebilda klusākā balsī, satverdams Venēcijas roku: – Tā nu gan ir neveiksme! Es neko nezināju par notikušo, Ribls man to pavēstīja tikai pirms pusstundas! Nekad mūžā es vēl nebiju juties tā šokēts!

– Šokēts par to, ka es nokritu? – jautāja Obrijs. – Augstais Dievs, Edvard neesi taču tāds cietpauris!

Jārdlija vaibsti nevis atvilga, bet saspringa vēl vairāk. Viņš nebija pārspīlējis, runājot par savu dvēseles noskaņojumu un šoku līdz sirds dziļumiem. Viņš bija aizjājis līdz Anderšovai, atrazdamies laimīgā neziņā, un tikai tur uzzinājis satraucošo vēsti par Obrija nelaimes gadījumu, kas viņam uzreiz lika iedomāties par ļaunāko. Tiklīdz Ribls bija izkliedējis šīs aizdomas, Edvardu satrieca nākamā ziņa – ka Obrijs atrodas zem Deimrela jumta, kur par viņu rūpējas ne vien aukle, bet arī māsa. Šādas rīcības nepiedienība izraisīja Edvardā sašutumu, un pat vēlāk, kad viņam tika pavēstīts, ka Venēcija nepaliek priorātā pa nakti, viņš nespēja atgaiņāt domu par bīstamo situāciju, kas piespiedu kārtā savedusi Venēciju kopā ar brīvdomātāju, kura dzīvesveids jau gadiem ilgi izraisījis sašutumu visā Ziemeļu Raidingā. Apstākļu radītais ļaunums, pēc Edvarda domām, bija neizmērāms, un galvenās briesmas saistījās ar iespēju, ka tāds vīrietis kā Deimrels noturēs Venēcijas pieredzes trūkumu par dzimušas hetēras pārdrošību un sagādās viņai nepiedodamu apvainojumu.

Kā jau nosvērts vīrs, Edvards nedomāja, ka Deimrels ir tāds muļķis vai tik iesīkstējis ļaundaris, lai mēģinātu pavedināt tikumīgu un augstdzimušu meiteni, tomēr viņš baidījās, ka Venēcijas atklātā, uzticēšanās pilnā izturēšanās – pats Edvards taču to allaž kritizēja! – varētu mudināt Deimrelu nospriest, ka viņa piekritīs izrādītajai uzmanībai, kamēr viņas savādie dzīves apstākļi neapšaubāmi liktu padomāt, ka meitenei nav neviena cita aizstāvja kā vien nevarīgais skolaspuika – viņas brālis. Edvards skaidri saskatīja savu pienākumu un saprata arī to, ka tā izpilde, visticamāk, būs saistīta ar sekām – nepatīkamām ikvienam ar labu gaumi un jūtīgumu apveltītam vīram. Tomēr viņš nevairījās no tā, iecirta zodu krūtīs un devās uz priorātu, ne gluži tik bruņnieciskā cēlumā, kādu izjustu Osvalds Denijs, taču iedvesmots, jo kā saprātīgs cilvēks apņēmies pasargāt dāmas – savas nolūkotās līgavas – reputāciju. Labākajā gadījumā viņš cerēja vest Venēciju pie prāta un likt viņai saskatīt situācijas nepiedienību, bet ļaunākajā rēķinājās ar to, ka nāksies izskaidrot Deimrelam Venēcijas patieso situāciju. Šāds uzdevums varēja būt ļoti nepatīkams jebkuram, kurš lepojās ar savu pareizo un labi organizēto dzīvi. Ja Deimrels tiešām neraizējās par sabiedrības viedokli, kā par viņu runāja, tad satikšanās varētu ieraut viņu tieši tādā skandālā, no kāda Edvards labprāt būtu izvairījies. Viņam noteikti netrūka drosmes, tomēr nebija ne mazākās vēlēšanās stāties pretī lordam rīta agrumā ar pistoli rokā un divdesmit jardiem aukstas zemes starp abiem. Ja līdz tam nonāktu, tad pie vainas būtu Obrija neapdomība un Venēcijas nelabojamā pārsteidzība, un Edvards kā godavīrs nespētu atkāpties pat tad, ja uzskatītu, ka Venēcija ir neviļus šķērsojusi striktas pareizības robežlīniju, tādējādi sniedzot tādam cilvēkam kā Deimrels nepareizu priekšstatu par savu raksturu.

Tādēļ viņš devās no Anderšovas uz priorātu nevis romantiskas degsmes, bet gan sašutuma un saasinātu dusmu dzīts, turklāt stingrā kontrole nevis mīkstināja viņa izjūtas, bet gan drīzāk pastiprināja.

Viņa ierašanās notika gandrīz vienlaicīgi ar Deimrela atgriešanos no Tērskas. Kad Edvards nokāpa no zirga, Deimrels iznira ap stūri, nākdams no staļļa; viņš bija apkrāvies ar saiņiem un pasitis vienā padusē pātagu, lai novilktu cimdus. Ieraugot Edvardu, viņš pārsteigumā apstājās, un kādu brīdi abi stāvēja un klusējot nolūkojās viens otrā. Vienam skatiens pauda drūmas aizdomas, bet otram acīs sāka parādīties augošs uzjautrinājums. Tad Deimrels jautājoši sarauca pieri, un Edvards stīvi ierunājās: – Lords Deimrels, ja nemaldos? – Tie bija vienīgie iestudētie vārdi, ko viņam bija lemts izrunāt.

Kopš tā brīža tikšanās turpinājās saskaņā ar scenāriju, kas ļoti atšķīrās no viņa iedomātā. Deimrels panācās uz priekšu un noteica: – Jā, es esmu Deimrels, taču baidos, ka jūs zināt par mani vairāk nekā es par jums. Tomēr nojaušu, ka jūs esat jaunā Lenjona draugs. Esiet sveicināts!

Runājot viņš pasmaidīja un pastiepa plaukstu. Edvards bija spiests sarokoties ar viņu, un tas bija draudzīgs žests, kas viņam lika atteikties no iecerētās formālās izturēšanās.

– Sveicināti, – viņš atbildēja pieklājīgi, ja arī ne sirsnīgi. – Jūs uzminējāt, ka es esmu Obrija Lenjona draugs. Varētu pat teikt, ka ilggadējs viņa ģimenes draugs! Droši vien mans vārds jums neko neizteiks, taču es esmu Edvards Jārdlijs no Neterfoldas.

Viņš kļūdījās. Pēc brīža Deimrela sarauktā piere nogludinājās, un viņš noteica: – Vai jūsu zemes atrodas dažu jūdžu attālumā no manām dienvidrietumu robežām? Jā, šķiet, ka tā. – Tad viņš pasmaidot piebilda: – Priecājos par to, ka man izdodas aizvien vairāk iepazīties ar šo apkaimi! Vai jūs bijāt ieradies apciemot Obriju?

– Es ierados tikko, milord, no Anderšovas, kur namzinis mani informēja par Obrija kļūmīgo nelaimes gadījumu… Vēl viņš man pateica, ka šeit ir arī Lenjonas jaunkundze.

– Ak tā gan? – Deimrels vienaldzīgi apjautājās. – Es visu rītu biju projām, taču ir ļoti iespējams, ka viņa ir te, pie brāļa. Vai vēlaties doties augšā?

– Pateicos! – Edvards sacīja, viegli palocīdamies. – Ja Obrijs jūtas pietiekoši labi, lai uzņemtu apmeklētājus, es labprāt tā rīkotos.

– Uzdrošinos apgalvot, ka tas viņam par ļaunu nenāks, – atbildēja Deimrels, ievezdams viesi pa atvērtajām durvīm mājā. – Ziniet, viņš nav daudz savainojies, kauli nav lauzti! Vakar vakarā es aizsūtīju pēc ārsta, kurš ieradās viņu apskatīt, taču nebūtu to darījis, ja vien Obrijs neatklātu, ka viņam ir gūžas locītavas kaite. Viņš nejūtas gluži labi, taču Bentvērts ir pārliecināts, ka viņam kādu laiku mierīgi jāpaguļ un nekādas sliktas sekas nav gaidāmas. Tiklīdz Obrijs uzzināja, ka manā mājā ir bibliotēka, es atskārtu, ka jaunekļa noturēšana gultā nesagādās ne mazākās grūtības.

Viņa balsī jautās smaids, taču Edvarda atbilde bija nopietna: – Viņš mūždien ir iebāzis degunu grāmatā.

Deimrels piegāja pie apspūrušas zvana auklas, kas karājās līdzās akmens kamīnam; paraudams to, viņš uzmeta ašu, vērtējošu skatienu Edvardam. Uzjautrinājums viņa acīs bija izteikts, tomēr viņš tikai noteica: – Jādomā, ka jūs pārāk labi pazīstat Obriju, lai brīnītos par viņa neparasto inteliģences apjomu un spēku. Turpretī es, vakar pasēdējis pie viņa dažas stundas, biju spiests pilnībā piepūlēt savas aizmāršīgās un diemžēl arī kūtrās smadzenes, lai būtu viņam cienīgs partneris sarunās par visdažādākajiem tematiem, sākot ar tekstiem un beidzot ar uztvertspējīgu prātu. Rezultātā es nonācu pie secinājuma, ka zēna lielākais drauds ir nevis kliba kāja, bet gan apmiglotas smadzenes.

– Vai jūs viņu uzskatāt par tik gudru? – apjautājās Edvards, juzdamies krietni vien pārsteigts. – Man bieži vien ir licies, ka viņam noteikti trūkst veselā saprāta. Tomēr es nepavisam neesmu grāmatu tārps.

– Ak, nedomāju, ka viņam vispār piemistu veselais saprāts! – Deimrels atbildēja.

– Man bija ļoti žēl, ka viņam nebija pietiekoši daudz prāta, lai atteiktos no izjādēm ar zirgu, kuru viņš nespēj savaldīt, – noteica Edvards ar vieglu smaidu. – Kad pirmoreiz ieraudzīju to bēri, es Obriju brīdināju, ka tā notiks. Patiešām, es viņam visā nopietnībā lūdzu pat nemēģināt.

– Vai tiešām? – Deimrels atzinīgi iejautājās. – Un viņš jūsos neieklausījās? Jūs mani pārsteidzat!

– Viņš ir pārāk izlutināts. Bez šaubām, savā ziņā tas bija neizbēgami Obrija slimības un bērnības apstākļu dēļ, taču viņam tika ļauts darīt neprātīgas lietas, – sacīja Edvards, cenzdamies izskaidrot Lenjonu situāciju. – Viņa tēvs, nelaiķis sers Frānsiss Lenjons, lai arī daudzējādā ziņā diezgan cienījams vīrs, bija savādnieks.

– Lenjonas jaunkundze man par to stāstīja. Man gan šķiet, ka viņš bijis ārprātīgais, taču nestrīdēsimies par definīcijām!

– Par mirušajiem neklājas runāt ļaunu, – Edvards neatkāpās, – taču viņš gandrīz nemaz neizrādīja interesi par saviem bērniem. Piemēram, varētu domāt, ka viņš sagādās savai meitai pavadoni un kompanjoni, taču tā nenotika. Varbūt jūs, nezinot apstākļus, brīnāties par Lenjonas jaunkundzes brīvo izturēšanos un uzskatāt par dīvainu to, ka viņai tiek ļauts staigāt apkārt bez kādas uzraudzības.

– Nav šaubu par to, ka es tā arī nodomātu, ja būtu sastapis viņu bērnībā, – Deimrels aukstasinīgi atbildēja. Viņš pagrieza galvu, kad priekšnamā ienāca Imbers. – Imber, šis ir Jārdlija kungs, kurš ieradies apciemot mūsu slimnieku. Uzved viņu augšā un pielūko, lai Pridijas kundze dabū savu linu pluci, labi? – Viņš norādīja, lai Edvards sekotu namzinim, bet pats devās uz vienu no saloniem aiz priekšnama.

Edvards steidzās augšā pa platajām, lēzenajām kāpnēm, sekojot Imberam, un viņa izjūtas svārstījās no atvieglojuma par to, ka Deimrels acīmredzami ir pilnīgi vienaldzīgs pret Venēciju, līdz aizkaitinājumam par nevērību, ar kādu noslēgusies viņu saruna.

Parasti viņš nepievērsa uzmanību Obrija ierastajai nepieklājībai, taču nicinošais aicinājums nebūt cietpaurim viņu tik ļoti satracināja, ka nācās savaldīties, lai neatbildētu asi. Viņš nekad neatļāvās runāt pārsteidzīgi, tāpēc pēc brīža noteica mierīgā tonī: – Ļauj man atzīmēt, Obrij, ka šis nelaimīgais gaidījums vispār nebūtu noticis, ja tu nebūtu tāds spītnieks.

– Galu galā tas nemaz neizrādījās tik nelaimīgs, – iejaucās Venēcija. – Cik laipni, ka esat atnācis palūkoties, kā viņam klājas!

– Es esmu spiests uzskatīt par nelaimīgu, ja ne vairāk, negadījumu, kas jūs nostāda neveiklā situācijā, – Edvards sacīja.

– Ak, lūdzu, nepārdzīvojiet par to! – viņa iesaucās. – Protams, man arī labāk gribētos, lai Obrijs būtu mājās, taču es varu viņu apciemot katru dienu un skatos, ka viņam nav ne mazākās vēlēšanās atrasties mājās. Man jāteic, Edvard, ka Deimrela laipnība pret Obriju ir bijusi neizmērojama, tāpat kā viņa augstsirdība pret aukli, ļaujot viņai visu te izrīkot pēc sava prāta. Jūs taču zināt, kāda viņa ir!

– Jūs esat lielu pateicību parādā lordam, – Edvards nopietni atbildēja. – Es to nenoliedzu, taču nez vai jūs varētu sagaidīt, lai es neuzskatu jūsu pateicību par ļaunumu. Diemžēl es baidos, ka sekas var būt tālejošas.

– Kādas sekas? Ceru, ka jūs man paskaidrosiet, kas ar to ir domāts, jo es to patiešām nesaprotu! Vienīgās sekas, kuras es apzinos, ir satikšanās ar patīkamu kaimiņu un atklājums, ka Negantais barons nepavisam nav tik melns, par kādu ļaužu mēles bija viņu izdaudzinājušas!

– Saprotams, ka jūs nepazīstat pasauli, Venēcij, taču jūs nevarat neapzināties ļaunumu, kāds ceļas no saiešanās ar cilvēku, kuram ir tāda reputācija kā lordam Deimrelam! Es pats nebūt nevēlētos kļūt par viņa draugu, un jūsu ārkārtīgi delikātajā situācijā jāteic, ka visas izjūtas saceļas pret šādu pazīšanos!

– Quousque tendem abutere, Catilina, patientia nostra? – Obrijs nikni nopurpināja.

– Ja vēlies, lai es tevi saprotu, Obrij, tev nāksies runāt angliski. – Edvards paraudzījās uz viņu. – Es nepretendēju uz mācīta vīra statusu.

– Tādā gadījumā es nocitēšu kaut ko tādu, ko tu spēsi pārtulkot! Non amo te, Sabidi!

– Nē, Obrij, lūdzu, nevajag! – Venēcija lūdzās. – Tās ir muļķības, un dusmoties par to ir vēl muļķīgāk! Edvards tikai kārtējo reizi raizējas par pieklājības normām, bet to pašu dara arī Deimrels! Kad tu tik ļoti aizkaitināji nabaga aukli, ka viņa piedraudēja tevi atstāt, mans mīļais, lords piekodināja viņai palikt, lai sargātu manu reputāciju! Varētu padomāt, ka es esmu mazs bērns, kuru nākas uzmanīt!

Edvarda saspringtie vaibsti mazliet atslābinājās, un viņš, viegli smaidot, pavaicāja: – Nevis nopietna pusmūža sieviete? Viņa gaišībai ir taisnība, un es nešaubīšos apgalvot, ka tas pamaina manu viedokli par viņu uz labo pusi. Tomēr man gribētos, lai jūs pārtrauktu Obrija apciemošanu. Viņš nav tik ļoti savainots, lai jūsu klātbūtne būtu nepieciešama. Ja jūs nākat tikai tāpēc, lai viņu izklaidētu… nu, man jāteic, lai kā tev tas varētu nepatikt, Obrij… ka, manuprāt, tu esi pelnījis palikt bez kādām izklaidēm! Ja tu būtu klausījies vecāku un gudrāku cilvēku padomos, tad šāda neveikla situācija nebūtu radusies. Es pret invaliditāti izjūtu tik lielu līdzjūtību kā neviens, tādēļ tavi mēģinājumi doties izjādēs ar tik spītīgu dzīvnieku kā tavu bēri ir nepiemēroti un pat muļķīgi. Es tev to teicu no paša sākuma, bet…

– Vai tu iedomājies, ka Rufuss sāka auļot? – Obrijs atcirta, un viņa acīs iezibējās vēsa nepatika. – Tu maldies! Patiesībā es pārāk spēcīgi piespiedu piešus! Tā bija neprasme, kurai nav nekāda sakara ar manu invaliditāti! Es to labi apzinos, un nav nekādas vajadzības neskaitāmas reizes par to atkārtot!

– Tā nu gan ir atzīšanās! – noteica Edvards, iecietīgi pasmiedamies. – Visu vai neko, ja? Es negrasījos tevi rāt. Jācer, ka šis kritiens tev būs iemācījis kaut ko tādu, ko tu negribēji apgūt no manām pamācībām.

– Daudz ticamāk! – Obrijs strauji noteica. – Es nekad neuzdrošinājos mācīties no tevis, Edvard, jo reizē ar tavu piesardzību es varēju tikt arī pie tavām rokām. Quod avertat Deus!

Šajā brīdī istabā ienāca Deimrels, jautri noteikdams:

– Vai drīkstu? Jūsu padevīgs kalps, Lenjonas jaunkundz! – Uz īsu mirkli abu acis sastapās, un tad viņš nepiespiesti turpināja: – Es liku Mārstonam uznest jums pusdienas augšā, lai jūs varētu ieturēties kopā ar Obriju, un mans uzdevums ir noskaidrot, vai jūs vēlētos klāt tēju, kā arī aizvest jūsu ciemiņu, lai dalītos ar viņu savā maltītē. – Viņš uzsmaidīja Edvardam. – Nāciet un pievienojieties man, Jārdlij!

– Jūs esat ļoti laipns, taču es nekad neēdu šajā laikā, – Edvards stīvi noteica.

– Tādā gadījumā nāciet iedzert glāzi šerija, – atbildēja Deimrels joprojām draudzīgā tonī. – Atstāsim savu nepateicīgo nespējnieku viņa māsas un aukles gādībā. Patiesi, mums tas jādara, jo Pridijas kundze, kuras rīcībā nu ir liels krājums linu pluču, grasās ķerties viņam klāt, bruņojusies ar ziedēm, kompresēm un šķīdumiem, un mēs, manu dārgo ser, nebūsim te vēlami!

Edvards izskatījās aizvainots, taču nekādi nevarēja atteikties, tādēļ viņam neatlika nekas cits kā vien doties projām. Turklāt arī Venēcija nemudināja viņu palikt, atklāti sacīdama: – Jā, lūdzu, ejiet vien, Edvard! Es zinu, ka jūs gribējāt izrādīt laipnību, taču es nedrīkstu pieļaut, lai Obrijs satraucas! Viņš vēl nav pietiekoši stiprs, un doktors Bentvērts īpaši aicināja mani parūpēties par viņa mieru.

– Es nemaz negribēju satraukt Obriju, – Edvards iesāka. Moralizētāja gars neļāva atturēties no aizrādījuma, cik nepareizi ir ļauties dusmām tikai tāpēc, ka labvēlis un viņa interešu aizstāvis uzskata par savu pienākumu viņu mazliet norāt.

Tomēr viņš nepaguva pabeigt savu sakāmo, jo Venēcija ieraudzīja, kā Obrijs pārvar sāpes un atbalstās uz elkoņa, un Edvardu pārtrauca ar steidzīgu frāzi: – Jā, jā, taču neņemiet galvā! Ejiet vien!

Viņa pastūma Edvardu uz durvīm, kuras Deimrels turēja atvērtas. Edvards bija vēlējies piedāvāt Venēcijai savu sabiedrību atceļā līdz Anderšovai, taču nepaguva to izdarīt, jo tika izstumts ārā no telpas, un Deimrels aizvēra durvis viņam aiz muguras, noteikdams mierinošā tonī: – Ziniet, tas zēns ir pamatīgi cietis.

– Atliek vienīgi cerēt, ka tas kalpos viņam par mācību!

– Uzdrošinos apgalvot, ka tā arī būs.

Edvards īsi iesmējās. – Ak! Ja vien viņš saprastu, ka cieš pats savu kaprīžu dēļ, nespēdams atteikties no apņemšanās jāt ar zirgiem, kurus nespēj kontrolēt! No savas puses es uzskatu par neapdomības kalngalu to, ka viņš vispār mēģina iekāpt seglos ar savu vārgo kāju…

– Bet viņš būtu īsts mīkstmiesis, ja nemēģinātu to darīt! – sacīja Deimrels. – Vai jūs pazīstat kādu jaunuli, kurš uzskatītu piesardzību par tikumu?

– Ja Obrijs zinātu, kādas sekas var būt kritienam… Tomēr ar viņu allaž ir viens un tas pats! Viņš nekad nav spējis mierīgi uztvert kritiku un skaišas par mazāko norādi uz to! Es neapskaužu jūs par to, ka jums nākas rūpēties par viņu!

– Ak, es viņu negrasos kritizēt! – Deimrels atbildēja. – Turklāt man nav ne mazāko tiesību tā darīt.

Uz to Edvards neko neatbildēja, vienīgi noteica, kāpjot lejā pa kāpnēm: – Diemžēl es nezinu, kad Lenjonas jaunkundze grasās atgriezties Anderšovā. Es labprāt viņu pavadītu un gribēju to piedāvāt.

Viņa balsī neapšaubāmi jautās īgnuma pieskaņa. Deimrela lūpas nodrebēja, taču viņš nopietni atbildēja: – Baidos, ka es arī to nezināšu. Vai vēlaties, lai es to noskaidroju?

– Ak, tas nav svarīgi, pateicos! Uzdrošinos apgalvot, ka viņa neatstās Obriju, kamēr nebūs brāli nomierinājusi, taču viņam labāk būtu, ja viņa to nedarītu!

– Manu dārgo ser, ja uzskatāt, ka viņas kučieris nav pietiekoši labs pavadonis, tad, lūdzu, iekārtojieties te kā mājās, cik ilgi vien vēlēsieties! – sacīja Deimrels. – Es piedāvātos viņu pavadīt jūsu vietā, taču varu neatrasties uz vietas, turklāt jāatzīst, ka neuzskatītu to par nepieciešamu. Tomēr, ja jūs domājat…

– Nē, nē! Tas bija tikai… Ja te ir viņas kučieris, tad, protams, man nav nekādas vajadzības palikt. Jūs esat ļoti laipns, taču man vēl ir daudz darāmā un es tāpat jau esmu izšķiedis daudz laika.

Tad viņš cienīgi atvadījās, atteikdamies no jebkādiem piedāvātajiem atspirdzinājumiem, augstos toņos pauzdams savu pateicību par Obrijam izrādīto laipnību – un arī cerību, ka drīz vien būs iespējams atslogot lordu no tik nevēlamas nastas.

To visu Deimrels uzklausīja pieklājīgi, taču ar šķelmīgu acu iezibēšanos. Tad viņš attrauca tajā pašā nevērīgajā tonī, kas iepriekš bija tā aizvainojis Edvardu: – Ak, Obrijs man nedara ne mazākās raizes! – Pamājis ardievas, kamēr Edvarda kāja vēl nebija pieskārusies kāpslim, lords pagriezās uz mājas pusi un aizsteidzās uz Obrija istabu.