Читать книгу Venēcijas mīla - Džordžeta Heiere - Страница 4

Vēstule bija uzrakstīta viselegantākajā un izsmalcinātākajā valodā un ar nešķīsta uzjautrinājuma piedevu. Deimrels bija papūlējies un prātoja par to, kādu iespaidu tā atstās uz Venēciju. Viņa tika uzrunāta ka svešiniece, tomēr ne uz brīdi nenoticēja tam, ka lords īsti labi neatceras, kas viņa tāda ir. Lai arī Deimrels bija piesargājies lietot kaut vārdu, kas varētu apliecināt viņa prieku par izveidojušos situāciju, Venēcija neapšaubāmi saprastu, cik ļauni liktenis ir paspēlējies, piešķirot viņam tādu priekšrocību. Lai arī milzu sašutumā kūsājot, viņa tomēr nepamestu likteņa varā savu trauslo brāli un dotos uz priorātu, un Deimrels nešaubījās par savu spēju pieglaust viņas saboztās spalviņas. Viņš noslēdza vēstuli ar visiem cieņas apliecinājumiem un aizzīmogoja, vien nožēlodams, ka nevarēs redzēt Venēcijas seju, to lasot.

Patiesībā nekas no tā, ko viņš bija iedomājies, Venēcijai pat prātā neienāca. Brīdī, kad vēstule sasniedza Anderšovu, viņa bija satraukusies daudz vairāk, nekā izrādīja auklei, kura pareģoja nelaimi, kopš bija atklājusi, ka Obrijs nav atgriezies mājās, lai pusdienotu kopā ar māsu. Brālis nebija pateicis, kurp dodas, un tikpat labi viņš varēja atrasties Tērskā vai Jorkā, kur bija grāmatnīca, ko tas bieži apmeklēja. Tomēr līdz pulksten četriem Venēcija bija nonākusi līdz tai nervus plosošajai stadijai, kad sāka prātot, vai vajadzētu sūtīt kalpotājus pārmeklēt laukus. Varbūt, tā rīkojoties, viņa pakļautos muļķīgai kaprīzei, kas varētu saniknot Obriju. Tāpēc tad, kad Ribls atnesa viņai vēstuli, auklei lauzot rokas viņam aiz muguras un vaimanājot, ka viņa jau no sākta gala zinājusi par traģēdiju un ka viņas mazais jēriņš ar lauztiem kauliem guļot priorātā uz nāves gultas, Venēcijas prātā neatlika vietas nekādām domām par Deimrelu. Viņas pirksti drebēja, atlaužot vēstules zīmogu, meitene bija nobijusies līdz nelabumam un savā satraukumā un bailēs no visļaunākā nemaz neievēroja ironiski formālo toni, kas bija prasījis tādu piepūli. Aši pārlaizdama skatienu pāri vienīgajai lapai, viņa pateicīgi iesaucās: – Nē, nē, viņš nav stipri savainots! Rufuss pakrita reizē ar viņu, taču kauli nav lauzti. Sastiepta potīte, zilumi, kādi rastos jebkurā gadījumā, savainojot kreiso gūžu… Ak, cik laipni no viņa puses! Klausies, aukle! Lords Deimrels jau ir aizsūtījis uz Jorku pēc doktora Bentvērta, kurš apskatīs Obriju! Brālis pats domā, ka ir uzkritis virsū klibajai kājai, taču pēc labās potītes sastiepuma varot spriest par vienkāršu vārīgās locītavas sasitumu. Kaut nu viņam izrādītos taisnība! Deimrels uzskatīja, ka būs labāk atvest Obriju uz priorātu, nevis mocīt viņu ar garāku braucienu līdz paša mājai, un tas ir pareizi! Ja es būšu tik laipna un sagatavošu visas Obrijam nepieciešamās lietas, šīs vēstules atnesējs nogādās tās atpakaļ uz priorātu. It kā es pati varētu palikt mājās un nedoties pie Obrija!

– To jūs nedarīsiet! – aukle iesaucās. – Varbūt Tas Kungs uzskata par pareizu iegrūst vecu sievieti ļaunuma ķetnās, taču Bībelē ir teikts, ka taisnīgajiem nākas daudz ciest, turklāt viņi tiks atbalstīti, uz ko es no sirds ceru, lai arī nekad nedomāju, ka man nāksies stāties grēciniekiem ceļā! Taču ļaut jums spert kāju tajā Dieva aizmirstajā mājā, Venēcijas jaunkundz, nemūžam!

Pēc negaidītās Bībeles piesaukšanas sapratusi, ka viņas aizgādne ir visai satraukta, Venēcija veltīja nākamās divdesmit minūtes aukles satraukuma mazināšanai un norādīja, ka drīzāk vajadzētu uzskatīt Deimrelu par krietno samarieti nekā par ļaundari, un pierunāja viņu samierināties, jo došanās pie Obrija ir tikpat nevainīga, cik neizbēgama. Tas izdevās tikai daļēji. Aukle zināja, ka, tiklīdz Venēcijas jaunkundze ieņem kaut ko galvā, viņu atturēt rīkoties pēc sava prāta nav iespējams, un bija spiesta atzīt Deimrela nelielo līdzību ar krietno samarieti. Tomēr aukle turpināja dēvēt lordu par nešķīstu, viņa labdarību izskaidrojot ar kādu nezināmu, taču ļaunu motīvu.

Aukle bija pienākusi tuvāk patiesībai, nekā pati to nojauta, bet iedvest to aizbilstamajai nespēja. Venēcijai nepiemita ne mazākā viltība vai samākslotība; viņa pazina pasauli tikai pēc izlasītajām grāmatām; pieredze viņai nebija mācījusi apšaubīt patiesos nolūkus, kādi varēja būt cilvēkam, kas izrādīja viņai laipnību. Tāpēc tad, kad Deimrels ieraudzīja karieti nogriežamies ap stūri un izgāja ārā sagaidīt savu viešņu, tā nebija nedz nikna dieviete, nedz jauna un pašcieņas pilna dāma, kas izlēca no braucamā un pastiepa pretī abas rokas, bet gan skaista, nesamaitāta būtne, kuras atklātajās acīs bija lasāms nevis nodoms, bet tikai siltas pateicības mirdzums. Kad viņš satvēra meitenes rokas, viņa iesaucās: – Es esmu jums tik ļoti pateicīga! Kaut es spētu to izteikt, taču tā vien šķiet, ka varu vien pateikties. – Viņa piebilda, kautri smaidot: – Turklāt jūs man atrakstījāt tik mierinošu vēstuli! Tas bija ļoti laipni. Vai jūs zinājāt, ka biju noraizējusies līdz nāvei? Ak, lūdzu, pasakiet man, ka tā ir patiesība un viņš nav nopietni savainojies!

Pagāja kāds brīdis, iekams lords atbildēja un palaida vaļā meitenes plaukstas. Vecā, izbalējušā kleitā, ar nekārtīgi zem cepures sabāztiem matiem un pietvīkušu seju viņa bija Deimrelam izskatījusies neparasti skaista; tagad viņa bija ģērbusies vienkārši, taču apburoši – bāli dzeltenā muslīna kleitā un nebalinātu salmu cepurē, kuras priekšdaļa veidoja ietvaru viņas burvīgajai sejiņai, kas nebija nedz pietvīkusi, nedz sašutusi, bet uzsmaidīja viņam neslēptā draudzīgumā un lika elpai aizrauties. Neapzinādamies, ka turpina turēt meitenes plaukstas pārāk ciešā tvērienā, viņš stāvēja sastindzis līdz mirklim, kad aukle atsauca viņu īstenībā ar nokremšļošanos zīmīgā un draudīgā manierē. Tad Deimrels ātri atguvās un ierunājās:

– Ak jā, Lenjonas jaunkundz! Uzskatu, ka tā ir tīra patiesība, taču, lai arī man ir zināma pieredze ar lauztiem kauliem, es neko nezinu par jūsu brāļa veselības problēmām, tāpēc iedomājos, ka nenāks par ļaunu aizsūtīt pēc ārsta. Ceru, ka nepaies ilgs laiks un viņš ieradīsies. Tikmēr jūs droši vien nepacietīgi vēlaties ieraudzīt zēnu. Es tūlīt pat vedīšu jūs pie viņa.

– Pateicos! Kā jūs redzat, es esmu paņēmusi līdzi mūsu aukli, un viņa vēlas palikt šeit, lai parūpētos par Obriju, ja drīkst.

– Ak, tas ir lieliski! – Deimrels noteica, uzjautrināti pasmaidīdams par stīvās moralizētājas naidīgo acu skatienu. – Jūs labi zināsiet, ko darīt, un kopā ar jums viņš jutīsies gandrīz kā mājās.

– Vai viņam ļoti sāp? – Venēcija satraukti ievaicājās, kad Deimrels ieveda viņu mājā.

– Nē, nu vairs ne. Es iedevu viņam mazliet opija tinktūras, un izskatās, ka viņš jūtas ciešami. Diemžēl būs mazliet miegains.

– Opija tinktūru? – Venēcija iesaucās. – Ja viņš bija ar mieru norīt to, tas nozīmē, ka viņš briesmīgi cieta! Obrijs nekad nelieto tādas zāles, pat ne visvājākos opiātus, lai aizmigtu, ja sāk sāpēt gūža!

– Viņš nepavisam to nenorija no laba prāta, varat man ticēt! – Deimrels atbildēja, vezdams meiteni cauri akmens plāksnēm izliktajam vestibilam uz kāpņu pusi. – Es cienu viņa nostāju, taču būtu muļķīgi ļaut viņam tēlot spartiešu jaunekli situācijā, kad ciešanu avots, ja vien es ļoti nekļūdos, drīzāk ir bailes par to, ka viņš varbūt kļuvis par invalīdu, nevis zilumi un sasitumi. Vismaz tā es spriedu!

– Jums bija pilnīga taisnība, – Venēcija piekrita. – Taču, ja vien jūs neiebarojāt zāles viņam ar spēku, ko jūs, cerams, nedarījāt, es nespēju iztēloties, kā jūs pierunājāt viņu tās iedzert, jo es nepazīstu otru tik spītīgu cilvēku kā viņš!

Deimrels iesmējās. – Nē, nē, man nenācās ķerties pie vardarbības! – Runājot viņš atvēra durvis uz Obrija istabu un nostājās malā, lai ielaistu Venēciju iekšā.

Obrijs gulēja lielā gultā ar baldahīnu un bija ģērbies naktskreklā, kas izrādījās viņam vairākus izmērus par lielu, – viņš atgādināja ēnu, tomēr likās mazliet atguvis sejas krāsu. Sajutis māsas pirkstu uz rokas, viņš atvēra acis, miegaini viņai uzsmaidīja un nomurmināja: – Muļķīgi! Es esmu tikai uzsitis pāris zilumus, mana dārgā, nekā nopietna! Man šķiet, es viņu pārslogoju. Tas ir, Rufusu.

– Labāk paklusē! – Venēcija sirsnīgi noteica.

– Es zinu. Deimrels apgalvoja, ka man piemīt vairāk izturības nekā veselā saprāta. – Viņa skatiens pievērsās auklei, kura, nolikusi uz grīdas piekrautu ceļasomu, sāka atbrīvoties no cepures kā cilvēks, kas ir apņēmies palikt pie Obrija neatkarīgi no tā, kādas tam varētu būt sekas. Obrijs aizsmakušā balsī nočukstēja: – Ak nē, mans Dievs! Kā tu varēji, Venēcij? Ved viņu projām! Lai velns par stenderi paliek, ja es ļaušu viņai rosīties ap mani, it kā es būtu kāds zīdainis!

– Nepateicīgais zellis! – piezīmēja Deimrels. – Jūs dabūtu, ko gribētu, ja aukle uzklausītu jūsu teikto un atstātu jūs manā žēlastībā! Man noteikti vajadzētu jūs piekaut.

Par lielu izbrīnu Venēcijai, šī piebilde ne tikai neaizvainoja Obriju, bet pat lika viņam pasmieties. Pagriezis galvu uz spilvena tā, lai varētu uzlūkot Deimrelu, viņš sacīja: – Un kā jums tas patiktu, ser?

– Stipri vien, patiešām! Jums ir vairāk paveicies, nekā jūs pats to nojaušat.

Obrijs savilka seju grimasē, taču, kad Deimrels bija izgājis no istabas, viņš noteica: – Man viņš patīk, vai zini? Pasaki viņam visu, ko pienākas teikt, labi? Nedomāju, ka es būtu to izdarījis, lai gan vajadzētu.

Venēcija nomierināja brāli, un viņš atkal aizvēra acis. Drīz Obrijs bija iemidzis, tāpēc Venēcijai nekas cits neatlika kā vien sēdēt un gaidīt doktora Bentvērta ierašanos, kamēr aukle izkravāja ceļasomu, cieši sakniebusi lūpas nosodījuma pilnā izteiksmē vai dažkārt tās pavērusi, lai nočukstētu Venēcijai domātus brīdinājumus par krišanu ļaundaru lamatās. Pēc brīža Imberas kundze viņu aizveda uz blakus esošo ģērbistabu, un Venēcija varēja kavēt laiku pēc saviem ieskatiem. Viņai nebija citas nodarbošanās kā vien apceres, un pa logu varēja redzēt novārtā pamestu dārzu rudens saules staros. Domās to izravējusi, sastādījusi dobēs savus iemīļotākos augus un norīkojusi pāris vīriešus pie mauriņa pļaušanas, viņa ieprātojās, cik ilgi vajadzēs tā sēdēt bez darba. Venēcija baidījās, ka varētu paiet ne mazums laika – Jorka atradās divpadsmit jūdžu attālumā, un bija vairāk nekā iespējams, ka aizņemtais ārsts nevar nekavējoties steigties pie Obrija.

Kad aukle atgriezās istabā, Venēcija ar prieku konstatēja, ka viņas bargā sejas izteiksme ir mazliet atmaigusi. Aukles uzskati par Deimrela morāli un pārliecība par to, ka viņa gals varētu kļūt par mācību citiem grēciniekiem, palika nemainīga, taču zināmā mērā viņu nomierināja atklājums, ka Deimrels licis Imberas kundzei ne vien uzklāt auklei gultu ģērbistabā, bet arī izpildīt jebkādus viņas norādījumus. Vēl vairāk, viņa sulainis pretēji gaidītajam bija nevis kāds glums nekauņa, bet gan ļoti cienījams vīrs, kurš izturējies pret aukli ārkārtīgi pieklājīgi, pakļāvies viņas norādēm un lūdzis atļauju palīdzēt slimnieka aprūpē. Izskatījās, ka aukle ir labprāt piešķīrusi sulainim šo godu, bet palika noslēpumā iemesli – vai viņa to darījusi tāpēc, ka pārliecinājusies par kalpotāja taktu, vai tāpēc, ka Obrijs neapšaubāmi pretotos jebkādiem mēģinājumiem padarīt viņu par kopjamu slimnieku. Aukle centās iegalvot Venēcijai, ka viņai nepavisam nav jāuzturas priorātā kaut vienu lieku sekundi. Tanī mirklī Obrijs pamodās visai neapmierināts un sūdzējās, ka viņam ir karsti, neērti un griboties dzert. Aukle nosprieda, ka tā ir izcila izdevība nomainīt Deimrela neķītro naktskreklu ar kādu no Obrija ģērbiem, tāpēc pasauca palīgā Mārstonu un bija iegrimusi darbos, kad Deimrels ienāca istabā, lai uzaicinātu Venēciju kopā nobaudīt vakariņas. Pirms vēl aukle bija aptvērusi šādas rīcības nekaunību, uzaicinājums jau bija pieņemts un Deimrels veda Venēciju ārā no istabas.

– Pateicos jums! – Venēcija noteica, kad viņš aizvēra durvis. – Jūs ieradāties tieši tajā brīdī, kad nabaga aukle pārmeta Obrijam apnicīgo gaušanos un nepaguva aizdomāties par to, ko varētu darīt es!

– Jā, šo šķērsli man neizdotos tik viegli pārvarēt, – Deimrels piekrita. – Vai jūs būtu ieklausījusies viņas iebildumos?

– Nē, taču viņa ir pārliecināta par savu taisnību, tāpēc ir gluži iespējams, ka pateiktu jums kaut ko nepieklājīgu, kas man liktu gluži vai iegrimt zemē aiz kauna.

– Ak, neraizējieties par to! – viņš smiedamies noteica. – Tikai pasakiet man, kā man vajadzētu viņu uzrunāt!

– Mēs viņu allaž esam saukuši par aukli.

– Par to nav šaubu! Taču man neklātos jūs atdarināt. Kāds ir viņas vārds?

– Pridija. Kalpotāji dēvē viņu par Pridijas kundzi, lai gan nezinu, kāpēc tā, jo viņa nekad nav bijusi precējusies.

– Lai būtu Pridijas kundze. Jūs man neiestāstīsiet, ka es viņas acīs atrodos augstāk par kalpotāju! – Nevaldāmi smiekli mudināja Deimrelu paraudzīties uz Venēciju, kuras acīs viņš saskatīja neslēptu uzjautrinājumu, tāpēc noprasīja: – Kas ir? Vai es atrodos augstāk?

– Nedomāju vis, – Venēcija piesardzīgi atbildēja. – Vismaz es nekad neesmu dzirdējusi aukli sakām pat par veļas mazgātāju, ka viņu apēdīs vardes!

Viņš iesmējās. – Augstais Dievs, vai tāds liktenis gaida mani?

Juzdamās iepriecināta par to, ka arī lords smejas par šo absurdu, Venēcija viņam uzsmaidīja un sacīja: – Jā, turklāt jūsu pēcnācēji kļūs par kāpuru laupījumu.

– Ak, pret to man nav iebildumu! Lai mani pēcnācēji tiek kāpuriem!

– Nē, kā jūs varat runāt tik muļķīgi? Ar tiem taču ir domāti jūsu bērni!

– Bez šaubām! Ikvienu manu ārlaulības bērnu kāpuri var dabūt līdz ar manu svētību, – viņš atcirta.

– Mazie nabadziņi! – Venēcija noteica, pēc brīža domīgi piebilzdama: – Nevarētu gan teikt, ka ir viegli iztēloties, kādu kaitējumu viens kāpurs varētu viņiem nodarīt.

– Vai zināt, ka esat ļoti savāda meitene? – viņš piepeši iejautājās.

– Kāpēc? Vai es pateicu kaut ko nevajadzīgu? – Venēcija visai satraukti iejautājās.

– Gluži otrādi. Baidos, ka to izdarīju es.

– Vai tiešām? – Viņa sarauca pieri. – Ārlaulības bērni? Nu, tā bija mana vaina, ka es vispār pieminēju jūsu bērnus. Es taču zinu, ka jūs neesat precējies. Vai jūs… Nē.

Viņa lūpas notrīsēja, tomēr viņš nopietni atbildēja: – Katrā ziņā es neko par to neesmu dzirdējis.

Par atbildi Venēcija šķelmīgi pasmaidīja. – Jā, es gribēju jums to jautāt, – viņa atklāja. – Lūdzu piedošanu! Redziet, es tik reti runāju ar kādu, izņemot Obriju, ka sabiedrībā aizmirstu domāt līdzi tam, ko saku.

– Nevaldiet savu mēli manis dēļ! – Deimrels noteica, ievezdams meiteni ēdamzālē. – Man patīk jūsu tiešums, un es neciešu jaunkundzes, kuras sarkst un bālē!

Venēcija apsēdās Imbera atvilktajā krēslā. – Nez vai es kādreiz pat zaļajā jaunībā esmu tā darījusi.

– Un tas bija tik sen! – Deimrels noteica, nopētīdams viņu.

– Tagad man ir jau divdesmit pieci.

– Ticēšu jums uz vārda, tomēr apgaismojiet mani! Vai jums nepatīk mans dzimums, vai arī jūs esat nodevusi zvērestu dzīvot celibātā?

– Man gribētos, lai jūs mani nesmīdinātu tieši tad, kad es ēdu zupu! Es gandrīz aizrijos! Skaidrs, ka ne!

– Tādā gadījumā Jorkšīras puišiem jābūt lieliem tūļām! Šķiet, ka zupa sastāv tikai no sīpoliem, tāpēc nebrīnos, ka jūs aizrijāties. Un, cik redzu, – viņš noteica, nopētīdams dažādos ēdienus, kas bija salikti uz galda, – tālāk mūs gaida kaut kas vēl ļaunāks. Pie joda, kas tā par putru, Imber?

– Teļa gaļa, milord, ar bešamela mērci… Imberas kundze nebija gatava viesiem, – Imbers atvainodamies noteica. – Taču te ir jērgaļa mīklā un irbes otrajā ēdienā, ar franču pupiņām un sēnēm, un… un augļu trauks, par kuru Imberas kundze lūdz jums piedošanu, jaunkundz. Lords nemēdz ēst saldumus, tāpēc viņa nebija pagatavojusi ne krēmu, ne želeju, un, kā jūs zināt, jaunkundz, tādas lietas prasa laiku.

– Es esmu pārsteigta par to, kā nabaga Imberas kundze spējusi sagādāt tik daudzus ēdienus, – Venēcija uzreiz atbildēja. – Ar tādu sajukumu mājā viņai noteikti nebija neviena brīva brītiņa! Lūdzu, pasakiet viņai, ka man ārkārtīgi garšo teļa gaļa, bet nepavisam negaršo želeja!

Deimrels uzlūkoja viņu ar smaidu acīs. Kamēr Imbers vāca nost tukšos zupas šķīvjus, viņš ierunājās: – Jūsos viss ir skaists, jūsu seja, jūsu vārds un jūsu izturēšanās. Pastāstiet man par savu dzīvi! Kāpēc es neesmu redzējis jūs agrāk? Vai jūs nekad nebraucat uz Londonu?

Venēcija papurināja galvu. – Nē, lai gan varbūt es to darīšu, kad Obrijs nākamgad iestāsies Kembridžā. Ja runājam par manu dzīvi, tad te ir tikai viena atbilde… Nav nekā stāstāma, milord!

– Vai tas nozīmē, ka jūs dzīvojat ilgās? Ceru, jūs negrasāties man iestāstīt, ka esat iegrimusi melanholijā, jo es varētu apzvērēt, ka jums tādas nav!

– Žēlīgais Dievs, skaidrs, ka ne! Bet visu savu mūžu es esmu nodzīvojusi Anderšovā un neesmu izdarījusi neko tādu, kas būtu sarunas vērts. Jūs varētu man pastāstīt kaut ko par savu dzīvi!

Deimrels aši pacēla skatienu no pasniedzamā ēdiena, un viņa acis satumsa. Venēcija uz to atbildēja, jautājoši saraukdama pieri, un redzēja, kā vīrieša lūpas savelkas smīnā, kas viņu padarīja līdzīgu Korsāram. – Nedomāju vis, – viņš sausi novilka.

– Vismaz kaut ko! – Venēcija nepacietīgi iesaucās. – Nevar būt, ka esat nodzīvojis visu savu dzīvi, nonākot muļķīgās nepatikšanās!

Neglītais vaibsts nozuda, un Deimrels izplūda smieklos. – Varat būt droša, ka lielāko daļu no tās! Ko jūs īsti gribētu dzirdēt?

– Man gribētos uzzināt par vietām, kuras jūs esat apceļojis. Jūs taču esat daudz ceļojis, vai ne?

– Jā gan!

– Es apskaužu jūs par to. Man allaž ir gribējies to darīt. Uzdrošinos apgalvot, ka man tas nekad neizdosies, tāpēc ka uz vientuļām sievietēm attiecas daudzi aizliegumi, tomēr es vēl aizvien turpinu sapņot par visām tām svešajām vietām, par kurām lasu grāmatās.

– Nē, nē, nedariet tā! – viņš lūdzās. – Ticiet man, tādi sapņi ir kā sēklas, no kurām izaug dīvainības! Tas var beigties tāpat kā tai nabaga Stenhopai, kura sāka komandēt nelabi smirdošu beduīnu ordas!

– Varat ticēt, ka tas man nedraud! Izklausās visai nepatīkami un tikpat garlaicīgi kā mana līdzšinējā dzīve. Jūs pieminējāt lēdiju Hesteri. Vai esat viņu kādreiz sastapis?

– Jā, Palmīrā… aizmirsu, kurā gadā. Trīspadsmitajā? Četrpadsmitajā? Tas nav svarīgi.

– Vai bez Levantes jūs esat bijis arī Grieķijā? – Venēcija pajautāja.

– Jā gan. Vai jūs apgūstat klasiku?

– Nē, es ne, bet Obrijs gan. Lūdzu, pastāstiet viņam par to, ko esat redzējis Atēnās! Viņš par tādām lietām var parunāt tikai ar Eperseta kungu. Vikārs ir ļoti mācīts vīrs, taču nav savām acīm redzējis to, ko jūs!

– Es pastāstīšu Obrijam par visu, ko viņš vēlēsies zināt, ja vien jūs, noslēpumainā Lenjonas jaunkundz, atklāsiet man to, ko vēlos zināt es!

– Labi, – viņa rātni atbildēja. – Lai gan paliek mīkla tas, ko stāstīt un kāpēc jūs saucat mani par noslēpumainu!

– Par noslēpumainu es saucu jūs tāpēc, ka… – Viņš apklusa, juzdamies uzjautrināts par nevainīgi gaidpilno izteiksmi meitenes acīs. – Jums ir divdesmit pieci gadi, jūs esat neprecējusies un, cik noprotu, bez pielūdzējiem!

– Gluži otrādi! – iesaucās Venēcija, piemērodamās viņa noskaņojumam. – Man ir divi pielūdzēji! Viens no viņiem ir pārmērīgi romantisks, bet otrs…

– Jā? – viņš mudināja.

– Cienījams! – viņa secināja un sāka smieties, kad Deimrels saķēra galvu rokās.

– Bet jūs esat nepārspējama!

– Vai tiešām? Patiesībā tur nav nekāda noslēpuma, jo mans tēvs bija vientuļnieks.

– Tas izklausās neloģiski.

– Nē, tas ir visbūtiskākais visā šajā stāstā.

– Dieva dēļ, vai viņš ieslēdza jūs arī?

– Ne gluži, lai gan bieži vien ir šķitis, ka viņš to labprāt būtu izdarījis. Redziet, mana māte nomira. Jādomā, ka tēvs viņu bija mīlējis visai izmisīgi, jo pēc tam iekrita visdziļākajā letarģijā un kļuva tāds pats kā Henrijs Pirmais. Nekad vairs nesmaidīja! Es nevaru jums izstāstīt, kā tas bija, tāpēc ka viņš neļāva pieminēt mātes vārdu, turklāt man tolaik bija tikai desmit gadu un es daudz nepazinu nevienu no viņiem. Patiesībā es tikai ar pūlēm spēju atcerēties, kāda izskatījās mana māte. Viņa bija skaista un valkāja skaistas drānas. Diemžēl tētis pēc viņas nāves noslēdzās, un man šķiet, ka līdz brīdim, kad man apritēja septiņpadsmit, viņš ne reizes nepārmija ne vārda ar kādu, kas nedzīvoja mūsu mājā!

– Augstais Dievs! Vai viņš bija sajucis prātā?

– Nē! Tikai savādnieks, – Venēcija atbildēja. – Viņš nekad neraizējās par kādu citu, allaž domāja tikai par sevi, taču tā jau laikam savādnieki dara. Tomēr, kad es pieaugu, viņš atļāva lēdijai Denijai un Jārdlija kungam reizi pa reizei aizvest mani uz ballēm Jorkā un pat atvēlēja man veselu nedēļu Herogeitā kopā ar krustmāti Hendredu! Es cerēju, ka varēšu apciemot viņu Londonā, kur viņa būtu mani ievedusi sabiedrībā. Viņa to piedāvāja, taču tēvs neko negribēja par to dzirdēt. Krustmāte vairs neuzstāja.

– Nabaga Venēcija!

Varbūt meitene ievēroja, ka Deimrels ir nosaucis viņu vārdā, taču to neizrādīja, tikai pasmaidīja un sacīja: – Jāteic, ka tolaik es jutos bēdīga par to, taču beigu beigās tāpat nebūtu aizbraukusi, pat ja tētis piekristu, jo Obrijs vēl aizvien bija piekalts pie gultas un es nevarētu viņu atstāt.

– Tātad jūs nekad neesat bijusi nekur tālāk par Herogeitu? Nav brīnums, ka jūs sapņojat par ceļošanu! Kā jūs spējāt izturēt tik neciešamu tirāniju?

– Ak, tētis bija nepiekāpīgs tikai šajā jautājumā! Visādi citādi es varēju rīkoties pēc sava prāta. Es nebiju nelaimīga… Vai jūs domājāt, ka biju? Nepavisam ne! Varbūt šad un tad man kļuva garlaicīgi, taču visumā man bija pietiekoši daudz darāmā ar mājsaimniecības vadīšanu un rūpēm par Obriju.

– Kad jūsu tēvs nomira? Jādomā, ka pagājuši jau vairāki gadi? Kāpēc jūs palikāt te? Vai pieraduma spēks ir tik liels?

– Nē, taču apstākļi gan! Redziet, mans vecākais brālis kalpo pie lorda Hilla, un kādam ir jārūpējas par Anderšovu, kamēr Konvejs nav nolēmis māju pārdot. Un vēl jau ir arī Obrijs. Diez vai viņš gribētu kaut kur pārcelties, tāpēc ka tad viņš vairs nevarētu mācīties pie Eperseta kunga, un es nevaru atstāt viņu vienu.

– Es ticu, ka viņš ilgotos pēc jums, bet…

Viņa iesmējās. – Obrijs? Ak nē! Obrijam grāmatas patīk labāk nekā cilvēki. Redziet, es baidos, ka aukle varētu padarīt viņu vai traku, cenšoties ietīstīt siltās dūnās, un to viņš nespēj izturēt. – Venēcija sarauca pieri. – Kaut nu viņa nenokaitinātu Obriju līdz nāvei, atrodoties šeit! Ja es nebūtu paņēmusi aukli uzreiz līdzi, viņa atnāktu kājām. Turklāt viņa zina, ko darīt, kad Obrijs ir apslimis, un es nevarētu atstāt visas rūpes par viņu pilnībā uz jūsu pleciem. Varbūt Bentvērta kungs pateiks, ka viņš var atgriezties mājās.

Vēlāk ārsts gan izkliedēja bažas par to, ka Obrijs būtu nopietni savainojis gūžu, taču strupi noraidīja aukles ierosinājumu pārvest slimnieku uz mājām. – Jo nekustīgāk viņš gulēs, – sacīja doktors Bentvērts, – jo ātrāk sadzīs sarautās saites. – Aukle uzņēma šo verdiktu stipri negribīgi, taču Obrijs, kuram bija vajadzīga liela izturība, lai izciestu ārsta pārbaudi, sajutās dziļi atvieglots.

Ar pieredzes radītu takta sajūtu Venēcija nebija pavadījusi ārstu slimnieka istabā. Viņa palūdza Deimrelu izdarīt to viņas vietā, un viņš pamāja un īsi noteica: – Jā, es iešu. Neraizējieties! – Pagāja vairākas minūtes, pirms Venēcija attapās, ka ir uzrunājusi viņu kā ilggadēju draugu. Tad ar zināmu izbrīnu viņa atminējās ieilgušās vakariņas un to, kā viņi bija sēdējuši un sarunājušies vēl ilgi pēc tam, kad Imbers novāca galdu. Deimrels bija atzvilis grebtajā krēslā ar portvīna glāzi garajos pirkstos, bet viņa uzlikusi elkoņus uz galda un turējusi vienā rokā pusapēstu ābolu. Krēsla bija nemanot iezagusies istabā, un Imbers atnesa sveces augstos, ar vasku notecējušos svečturos un novietoja tos uz galda, izveidojot gaismas laukumu, kurā viņi bija sēdējuši, visapkārt sabiezējot tumsai. “Par ko mēs runājām šīs omulīgās stundas laikā? Par visu vai varbūt ne par ko,” Venēcija secināja un atskārta, ka ir atradusi draugu.

Pavēstījis, ka neiesaka pārvietot Obriju prom no priorāta, ārsts šķita reizē pārsteigts un atvieglots par to, ka meitene uztver šo spriedumu tik mierīgi. Atvainošanās, kas ieskanējās Bentvērta balsī, sākotnēji Venēciju samulsināja, taču vēlāk viņa saprata, ko ārsts gribējis teikt, pieminot sarežģījumus un neveiklu situāciju. Kad Deimrels bija pavadījis ārstu līdz karietei un atgriezās istabā, viņa izmocīja: – Es baidos… nebiju par to padomājusi… Vai jums nāksies grūti paturēt šeit Obriju, kamēr viņš atlabs?

– Nepavisam ne! – lords atbildēja ar pārliecinošu degsmi. – Kas gan jums to iestāstījis?

– Bentvērta kungs teica, ka viņš nožēlojot, bet esot spiests nostādīt mani tik neveiklā situācijā, – Venēcija atklāja. – Bez šaubām, viņš gribēja teikt, ka ir nepieklājīgi uzgrūst jums uz pleciem nabaga Obriju, un viņam ir pilnīga taisnība! Es nevaru saprast, kāpēc man tas agrāk neienāca prātā, taču uzdrošinos apgalvot…

– Ārsts negribēja teikt neko tādu, – Deimrels viņu skarbi pārtrauca. – Viņš domāja nevis par mani, bet par jums. Viņaprāt, jums ir nepiedienīgi pazīties ar cilvēku, kuram ir tik liberāli uzskati kā man. Morāle un medicīna cīnījās viņa sirdī, un medicīna uzvarēja. Taču morāle droši vien neļaus viņam naktī aizmigt!

– Un tas ir viss? – Venēcija iesaucās atplaukdama.

– Tas ir viss, – Deimrels skumji atbildēja. – Protams, ja vien viņš nebaidās par to, ka es varētu samaitāt Obriju. Ziniet, ļaunums ir lipīgs!

– Nedomāju vis, ka jūs to varētu, – Venēcija noteica, bezkaislīgi apsvērusi jautājumu. Viņa redzēja, kā vīrieša lūpas nodreb, un pašas nopietnība izzuda. – Ak, es nespēju iztēloties, ka jūs to mēģināsiet! Redziet… ja arī jūs te sarīkotu orģiju, brālis to, visticamāk, uzskatītu par visai pieticīgu salīdzinājumā ar romiešu paradumiem, nemaz nerunājot par bakhantēm. Cik noprotu, tās ir sievietes, par kurām tādam zēnam labāk nevajadzētu neko zināt!

Šāds skatījums uz jautājumu teju pamudināja Deimrelu zaudēt paškontroli; pagāja kāds brīdis, līdz viņš spēja savaldīt balsi pietiekoši, lai pateiktu: – Varu jums apsolīt, ka nerīkošu nekādas orģijas, kamēr Obrijs atrodas zem mana jumta!

– Neapšaubāmi! Tomēr man jāteic, – viņa piebilda, acīs parādoties smieklu velniņiem, – ka tas būtu to vērts kaut tādēļ, lai redzētu aukles seju!

Deimrels skaļi iesmējās par to, atmezdams galvu sirsnīgā uzjautrinājumā un nočukstēdams: – Ak, kāpēc gan es nepazinu jūs agrāk?

– Patiešām žēl, – viņa piekrita. – Es pati arī par to iedomājos, jo man allaž ir gribējies tikt pie drauga, ar kuru kopā var izsmieties.

– Izsmieties! – Deimrels lēni atkārtoja.

– Varbūt jums jau ir draugi, kas smejas tad, kad to darāt jūs, – viņa nedroši noteica. – Man tādu nav, un es domāju, ka tas ir svarīgi… svarīgāk par līdzjūtību nelaimē, ko var sniegt arī cilvēks, kas mums nemaz nepatīk.

– Turpretī kopīga smiešanās izslēdz nepatiku. Jā, tiesa. Un tas ir retums! Augstais Dievs, cik liels retums! Vai jūsu cienīgie kaimiņi cieši skatās uz jums, kad jūs smejaties?

– Jā, vai arī jautā man, ko es jokodama esmu gribējusi teikt! – Venēcija paraudzījās uz pulksteni virs tukšās kamīna dzegas. – Man ir jāiet.

– Jā, jums ir jāiet. Es nosūtīju ziņu uz staļļiem. Vēl aizvien ir pietiekoši gaišs, lai jūsu kučieris saskatītu ceļu, taču jau pēc nepilnas stundas satumsīs pavisam. – Viņš saņēma meitenes rokas un, salicis tās ar plaukstām kopā, ieskāva abās savējās. – Rīt jūs atnāksiet atkal… apciemot Obriju! Neļaujiet saviem cienīgajiem kaimiņiem jūs atrunāt! Ārpus savas mājas vārtiem es jums neko nesolu, tādēļ neuzticieties man! Šajās sienās… – Deimrels apklusa, un viņa smaids pārvērtās ja ne gluži smīnā, tad izsmieklā. – Ak, te… – viņš noteica, pazobodamies pats par sevi, – Es atcerēšos, ka esmu audzināts kā džentlmenis!