Читать книгу Venēcijas mīla - Džordžeta Heiere - Страница 6

Viņš atrada Obriju vēl aizvien kūsājam niknumā. Acīm degot un plānajiem vaigiem pietvīkstot, slimnieks noteica uzjautrinātā tonī: – Jūs gan izturaties pret saviem viesiem bez liekām ceremonijām, vai ne? Kur viņš ir?

– Abiit, excessit…

– Ko, jau? Vae victis! Vai jūs izmetāt viņu laukā?

– Gluži otrādi! Es aicināju viņu te justies kā mājās.

– Ak mans Dievs, tikai ne to!

– Apmēram tāpat nodomāja arī Jārdlijs, lai gan nenoformulēja to gluži tādos vārdos. Šķiet, es viņam nepavisam nepatīku, taču viņa pieklājība bija nepārspējama. – Deimrels pievērsa savu smejošo acu skatienu Venēcijai. – “Cienījams” patiešām bija vispiemērotākais apzīmējums!

Viņa atbildēja ar smaidu. – Ak, jūs to uzminējāt?

– Bez šaubām! Nabaga cilvēks, man viņa no sirds kļuva žēl!

– Žēl tā sausiņa? – Obrijs neizturēja. – Pagaidiet vien, līdz redzēsiet, cik maz Edvards ir pelnījis, lai viņam piedāvātu justies te kā mājās! Viņš tā jūtas mūsu mājā kopš mana tēva nāves! Visu laiku jaucas mūsu darīšanās un moralizē! Es tev saku, Venēcij, ja tu viņu apprecēsi, es vairs negribēšu tevi pazīt!

– Man nenāk ne prātā viņu precēt, tāpēc beidz nervozēt un uztraukties!

Obrijs nemierīgi sagrozījās, mazliet saviebdamies.

– Tad jau labāk es dzīvoju ar Konveju! Nē, pie Jupitera, labāk Konvejs nekā šis iedomīgais, pašapmierinātais tips, kurš savā dzīvē nav izdarījis neko noderīgu! Edvards vēl mani pamācīs… Viņam ir vissliktākā stāja un visneveiklākās rokas visā grāfistē, un viņš ir gatavs novirzīties no ceļa par pusjūdzi, lai meklētu spraugu dzīvžogā, kuru viņa zirgs būtu pārlēcis vienā stiepienā! Viņu varētu noturēt par zirgu puisi! Runājot par viņa stulbo iedomību, ar kādu viņš te ielauzās un sāka mani rāt un moralizēt, vari viņam pateikt, Venēcij, ka es esmu ar mieru uzklausīt to no Konveja, nevis no kāda cita mutes!

– Augstais Dievs, es nepagūšu ne attapties, kad viņš izsauks mani uz divkauju! – izgrūda Deimrels. – Lenjona jaunskungs, atļaujiet jums atvainoties vispazemīgākajā kārtā!

Obrijs pagrieza galvu uz spilvena un uzlūkoja viņu ar zināmu nepacietību un visai lielu aizdomu devu. – Vai jūs ņirgājaties par mani?

– Kā lai es to uzdrošinātos? Lūdzu piedošanu par savu stulbo iedomību, atļaujoties jūs norāt. Kā gan es varēju būt tik neuzvedīgs!

– Blēņas! – Obrijs īgni nošņācās, taču viņa sejā sāka parādīties negribīgs smaids. – Jūs pateicāt tikai to, ka es esmu viens sasodīts jauns muļķis un man piemīt vairāk izturības nekā veselā saprāta, un tas mani nepavisam nesatrauc!

– Nē, patiešām! Pilnīgi priekšzīmīgi! – Venēcija atzina. – Es zināju, ka viņa gaišība ir runājis laipni un pieklājīgi, lai panāktu tādu žēlsirdību no tavas puses!

– Lords vismaz nemoralizēja! – Obrijs atcirta, valdīdams smieklus. – Bet, runājot par žēlsirdību… Kad viņš atļāva tam ākstam ienākt te…

– Ak jūs, nepateicīgais zeņķi! Un kurš paglāba jūs no viņa? Ja es nebūtu iedomājies celt priekšā stāstu par jūsu aukli un linu pluci, Jārdlijs vēl aizvien būtu te! Pielūkojiet, lai es to nepadaru par patiesību! Es to darīšu, ja jūs nepārstāsiet zākāties.

– Jā, – Obrijs noteica, dziļi nopūzdamies. – Lūdzu piedošanu! Es negribēju… ak kungs, nesaprotu, kāda velna pēc es zaudēju savaldīšanos tāda vientieša dēļ! Parasti es tā nerīkojos.

Dusmu sārtums sāka atkāpties. Kad Mārstons ienesa istabā paplāti ar aukstu vistas gaļu, augļiem un tēju, Obrijs jau bija atguvis aukstasinību, un, lai arī viņš atteicās no gaļas, pārējiem bez lielām pūlēm izdevās viņu pierunāt iedzert tēju un apēst sviestmaizi. Deimrels devās projām, kad tika atnestas pusdienas, taču atgriezās brīdī, kad aukle gatavojās nomainīt kompresi uz Obrija potītes un apkopt viņa zilumus ar pašas darinātu ziedi. Lords uzaicināja Venēciju pastaigāties pa dārzu.

Viņa bija ar mieru, taču negaidīja, ka varēs doties projām, nedzirdējusi nevienu aukles aizrādījumu. Tomēr aukle aprobežojās ar to, ka piekodināja neiet ārā bez cepures, un tas bija pārsteidzoši, tāpat kā tas, ka viņa likās neievērojam Obrija pārgurumu. Tas bija apstāklis, kas parasti izpelnītos izsaucienus, pārmetumus, uzvedinošus jautājumus un visaptverošu rājienu, taču tagad aukle neko neteica, lai gan bija uzlūkojusi slimnieku ar piemiegtām acīm.

Par šo atturīgumu vajadzēja pateikties mājas saimniekam. Deimrels bija notvēris aukli pa ceļam uz viņai atvēlēto istabu un pavēstījis par Edvarda katastrofālā apciemojuma rezultātiem.

Edvards bija cienījams pretendents uz Venēcijas roku, un aukle līdz šim viņu labi ieredzēja, taču neviens, kurš licis Obrijam pārdzīvot slimības recidīvu, nevarēja cerēt uz viņas labvēlības saglabāšanu. Aukles acīs iezibējās dusmas, jo sprediķošana Obrijam bija privilēģija, kuru viņa bija paturējusi vienīgi sev un noteikti neatdotu Edvardam Jārdlijam. Viņas prombūtnē Deimrels – lai arī grēcinieks – bija rīkojies tik strauji un pareizi, ka izpelnījās aukles tūlītēju atzinību. Rīcība tika novērtēta kā slavējama, un aukle uzklausīja viņa padomu un pat piekrita, ka nebūtu pieklājīgi pieminēt šo atgadījumu Obrijam. Deimrels domāja, ka Obrijs varētu aizmigt, paliekot vienatnē, tāpēc ierosināja uz kādu laiku izvest viņa māsu no istabas.

– Varbūt viņa vēlētos pastaigāties dārzā? Ko, jūs, Pridijas kundze, par to domājat? – Juzdamās pagodināta, tomēr nervozēdama, aukle noteica, ka Venēcijai nav nekādas vajadzības turpmāk uzturēties priorātā, uz ko Deimrels pasmaidīja un attrauca: – Nepavisam nav, taču mēs nevaram pierunāt viņu doties mājās, kamēr viņa nav savām acīm pārliecinājusies, ka brālis veseļojas.

Tā bija patiesība. Tā kā lorda manieres drīzāk atgādināja pieklājīga, taču mazliet garlaikota saimnieka nekā nevainīgu sieviešu rijēja izturēšanos, aukle vairs necēla nekādus iebildumus pret šo plānu.

– Dieva dēļ, – iesaucās Venēcija, kopā ar Deimrelu iedama lejup pa kāpnēm, – kā gan jums izdevās panākt, ka aukles sirds atmaigst?

Viņš jautājoši uzlūkoja meiteni. – Vai jūs domājāt, ka es to nespēšu?

– Nē, es zinu, ka jūs spējat viegli pārliecināt jaunas sievietes… vismaz tā par jums runā, taču esmu pārliecināta, ka flirtēšana ar aukli nedotu nekādus rezultātus.

– Tātad jūs uzskatāt mani tikai par flirtētāju! Jūs nenovērtējat manus talantus, Lenjonas jaunkundz! Radot spraugu aukles aizsardzībā ar to, ka izrādīju rūpes par Obriju un patiesu cieņu pret viņas viedokli visos jautājumos, kas attiecas uz slimnieku, es nonācu šaipus mūrim ar velnišķīgi smalki izplānotas stratēģijas palīdzību. Patiesībā es upurēju jūsu cienījamo pielūdzēju un uzbruku cietoksnim, pa ceļam pārejot pāri viņa kritušajam līķim. Viņa bija man tik pateicīga par to, ka esmu atbrīvojis Obriju no Edvarda, ka ne tikai piekrita šai ārkārtīgi bīstamajai pastaigai, bet pat bija ar mieru atturēties no komentāriem par Obrija izmocīto izskatu.