Читать книгу Venēcijas mīla - Džordžeta Heiere - Страница 3

Venēcija devās mājās. Domas likās sapinušās visai neierastā juceklī. Uzskatīdama, ka pēc tik satraucošas pieredzes ir vajadzīga mierīga pašapcere, viņa gāja lēnām, pārsprieda visus apstākļus, kas skāra viņas pirmo tikšanos ar brunču mednieku. Viņa pakavējās pie Deimrela nepiedienīgās uzvedības un nopriecājās par to, ka izdevies izvairīties no ļaunāka likteņa, un tobrīd Venēcijai iešāvās prātā visai biedējoša atskārta, ka viņa pati ir izrādījusies visai bezjūtīga. Labi audzināta sieviete (ja vien grāmatas nemelo) būtu noģībusi aiz pārsteiguma par to, ka viņu skūpsta svešinieks, vai vismaz būtu mocījusies dziļās ciešanās, zaudēdama mieru un krizdama izmisumā. Krietna jaunkundze nekādā gadījumā nebūtu uzkavējusies ilgāk, lai pārmītu vārdus ar ļauno uzbrucēju. Tāpat kā nebūtu sajutusi nekādu iepriecinājumu. To Venēcija labi apzinājās. Viņai nepatika tik neceremoniāla izturēšanās, taču kādā neprāta brīdī viņa bija sajutusi vēlmi atsaukties un cauri savu dusmu miglai bija saskatījusi nojausmu par iespējamo dzīvi. Protams, Venēcija nevēlējās, lai ar viņu rupji apietos svešinieki. “Ja Edvards mani kaut reizi būtu tā noskūpstījis!” Šī ideja lika meitenei pasmaidīt, jo iztēloties, ka Edvards varētu izrauties no savas stīvās pieklājības, bija neiespējami līdz absurdam. Edvards spēja savaldīt visas savas kaislības, un Venēcija iedomājās, kā ir patiesībā: “Vai nu tās ir ļoti spēcīgas, vai arī viņš ir visai vēss.”

Šis jautājums tā arī palika neatbildēts; Deimrels, kurš bija strauji parādījies uz skatuves, vienā mirklī ieņēma uz tās centrālo vietu, un nevarēja noliegt, ka viņš ir iedvesis dzīvību garlaicīgā lugā – neatkarīgi no tā, vai viņš bija ļaundaris vai tikai otrā plāna lomas tēlotājs.

Pa ceļam Venēcija nekādi nespēja izlemt, ko lai saka Obrijam. Ja viņa atklātu savu tikšanos ar Deimrelu, brālis varētu uzdot jautājumus, uz kuriem nāktos grūti atbildēt. Ja viņa neko neteiktu, bet Deimrels alktu iepazīties tuvāk, tad neapšaubāmi sastaptu arī Obriju. Bija maz ticams, ka lords varētu būt tik bezkaunīgs, lai atgādinātu par abu pirmās tikšanās detaļām, tomēr varētu izpaust, ka viņi ir runājušies, un Obrijs neapšaubāmi uzskatītu šāda neparasta notikuma nepieminēšanu par dīvainu. Tad Venēcija iedomājās par to, ka, visticamāk, Deimrels nemaz nepaliks ilgāk priorātā, un nosprieda rīkoties pēc sava prāta.

Galarezultātā viņa no sirds par to nopriecājās. Tas bija Obrijs, kurš pirmais ierunājās par Deimrela atgriešanos, taču visai nevērīgi, jo maz interesējās par kaimiņiem un vēl mazāk par cilvēku, ko nekad nebija redzējis. Pie vakariņu galda Obrijs izmeta: – Ak, starp citu! Ciematā dzirdēju, ka Deimrels atkal esot atgriezies, tikai bez pafosiešiem! Patiesībā viens pats.

– Ko, un tur nebriest nekāds skandāls? Tas neiepriecinās ziņkārīgos! Interesanti, kāds vējš viņu atpūtis?

– Jādomā, ka darīšanas, – Obrijs vienaldzīgi atbildēja. – Viņam ir pēdējais laiks parūpēties par saviem šejienes īpašumiem.

Venēcija piekrita, taču atturējās izteikties par šo tematu. Atkal to pieminēja nevis Obrijs, bet citi. Tik aizraujoši jaunumi apkaimē izplatījās ātri, un vēl pirms nakts iestāšanās gan aukle, gan Gārnardas kundze, noslēgušas pagaidu pamieru, vienā mutē apgalvoja, ka Venēcijai jāizturas piesardzīgāk un viņa nekādā gadījumā nedrīkst iziet aiz vārtiņiem bez pavadoņa. – Nevar zināt, kas tev draud, tā nerīkojoties, – aukle noslēpumaini noteica.

Laba vēlētājas Venēcija nomierināja, taču nākamajā dienā, kad Edvards Jārdlijs ieradās Anderšovā, gandrīz nonāca līdz savaldības zaudēšanai sarunā ar savu uzticamo pielūdzēju.

– Uzdrošinos apgalvot, ka viņš nepaliks priorātā ilgāk par vienu vai divām dienām, bet jums vajadzētu pārtraukt savas vientuļās pastaigas, kamēr viņš ir te, – Edvards noteica autoritatīvā tonī, kas viņai likās tik kaitinošs, ka vajadzēja norīt nepārdomātu atbildi. – Vai zināt? – viņš piebilda ar šķību smaidu. – Man nekad nav paticis šis jūsu paradums.

Ciemos atsteidzās arī Osvalds Denijs, taču viņa padomi aprobežojās ar dramatisku apgalvojumu, ka viņš pratīs atbildēt tam “zellim”, ja Deimrels uzdrošināsies Venēcijai uzmākties. Svarīgā rokas uzlikšana uz iedomāta zobena spala izjauca Venēcijas nopietnību, un viņa izplūda smieklos, liekot Osvaldam iesaukties: – Jūs smejaties, bet es esmu dzīvojis tur, kur dzīvību uzskata par lētu! Es apzvēru jums, ka man nebūs ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, ja nāksies izsaukt šo zelli uz divkauju pat par vismazāko jums adresēto apvainojumu!

Pēc tā visa Venēcija vairs nejutās pārsteigta, kad divas dienas vēlāk no Deniju karietes izkāpa lēdija Denija. Tomēr drīz vien izrādījās, ka lēdijas mērķis mazāk saistās ar jaunās draudzenes brīdināšanu netikties ar bēdīgi slaveno brunču mednieku un vairāk ar omulīgu patenkošanu par viņu. Lēdija patiešām bija sarunājusies ar Deimrelu! Pat vēl vairāk – sers Džons bija nejauši sastapis Deimrelu, izmantojis izdevību un mēģinājis iegūt viņa atbalstu kādā draudzes jautājumā. Kad izrādījās, ka Deimrels to uztver ar interesi, sers Džons aizveda viņu uz Ebersliju, lai sīkāk apspriestu problēmu, un beigās uzaicināja viņu paēst muižā pusdienas.

– Jūs varat iztēloties manu pārsteigumu, kad viņi abi ienāca iekšā! Jāatzīst, mīļā, ka es nejutos pārlieku priecīga, jo Klāra un Emilija sēdēja pie galda kopā ar mani. Lai arī Klāra nav no tām, kas ļauj sagrozīt sev galvu, Emilija šobrīd ir tajā vecumā, kad meitenes mēdz iemīlēties visnepiemērotākajos vīriešos. Tomēr izrādās, ka par to nevajag baidīties. Abas meitenes paziņoja, ka nekad nav jutušas lielāku vilšanos, jo Deimrels ir visai vecs un nepavisam nav izskatīgs!

– Vecs? – Venēcija neviļus iesaucās.

– Nu, tāds viņš izskatījās meiteņu acīs, – lēdija Denija paskaidroja. – Jādomā, ka viņam nav vairāk par četrdesmit gadiem, ja vispār ir tik daudz. Es īsti nezinu. Bērnībā viņš tikpat kā neuzturējās priorātā, tāpēc ka lēdija Deimrela izjuta milzīgu nepatiku pret Jorkšīru un nekad nebrauca šurp, atskaitot gadījumus, kad viņu zirgi piedalījās skriešanās sacensībās. Jūs to neatceraties, mana dārgā, taču viņa bija ļoti lepna un nelaipna sieviete, un es varu teikt par viņas dēlu, ka viņš nemaz neliekas tik augstprātīgs. Bez šaubām, viņam arī nav iemesla celt degunu gaisā! Tomēr Deimreli ir ļoti sena dzimta, un šī vīra tēvs, lai arī allaž izturējās visnotaļ pieklājīgi, esot bijis stipri iedomīgs. Nekas tāds nebija manāms, patiešām, man pat likās, ka lordam piemīt par maz svarīguma! Es negribu teikt, ka man viņa izturēšanās dēļ rastos netīksme pret viņu, tomēr viņam piemīt savāda, saraustīta maniere, kas šķiet pārāk nevērīga, lai man patiktu! Meitenes Deimrelu novērtēja visai zemu, tomēr uzdrošinos teikt, ka tā nebūtu, ja viņš būtu izturējies pret meitenēm mazliet laipnāk. Viņš tik tikko pārmija ar abām duci vārdu, turklāt tie bija visnepieciešamākie!

– Cik nejauki! – noteica Venēcija. – Viņš ir… tas ir, viņš izklausās visai dīvains.

– Jā, taču es jutos pateicīga par to! – lēdija nopietni noteica. – Padomājiet tikai, kā es justos, ja viņš būtu izrādījies patīkams! Un sera Džona apgalvojumi, ka dārgā Klāra nav pietiekoši skaista, lai izpelnītos tāda cilvēka interesi, nepavisam nav pamatoti, turklāt šķiet pilnīgi nedabiski, jo attiecas uz viņa miesīgo meitu! Par tādu runāšanu sers Džons dabūtu pēc nopelniem, ja Deimrels būtu metis acis uz Klāru. Turklāt Džons pats atveda lordu uz mūsmāju. Taču viņš tikai apgalvo, ka nevēlas ķīvēties ar kaimiņiem, un tas man šķiet absurdi, jo Deimrels ir nejauks un var izturēties nepiedienīgi pret ikvienu sievieti. Tās nu gan ir saprātīgas runas, kad ikviens zina, ka viņš bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem pavedināja lēdiju viņas vīra deguna priekšā!

– Kas tā sieviete bija? – Venēcija ziņkārīgi pavaicāja. – Kas ar viņu notika?

– To nu es nezinu, taču viņa bija viena no Rendlšemu meitenēm. Viņas bija trīs, un visas ļoti skaistas, kas bija pluss, tāpēc ka Rendlšems bija nabadzīgs kā baznīcas žurka, tomēr meitas izdevīgi apprecējās! Negribu teikt, ka viņa būtu tikusi pie bagātības, un es nenovēlētu tādu likteni kādai no savām meitām, pat ja sers Džons būtu tikpat briesmīgi bezatbildīgs, par kādu bija izdaudzināts Rendlšems. Vīram bija ārkārtīgi dīvains uzvārds. Vobsters! Jādomā, ka viņš jau piedzima ar biksēm un kurpēm kājās, taču viņa tēvs bija briesmīgs iznirelis, bet viņa vectēvu vispār neviens nepazina! Klīst baumas, ka viņam esot piederējis lombards, vismaz tā stāstīja mans brālis Džordžs, taču es uzdrošinos apgalvot, ka tās ir tikai runas. Lai vai kā, Gregorijs Vobsters bija bagāts kā ķēniņš Mids un tāpēc bija gaidīts viesis pie lorda Rendlšema. Atceros, ka viņš mēdza izlikties par nezin cik smalku, taču kritiskā brīdī izgāzās kā veca sēta. Un laulības šķiršanai viņš nepiekrita ne par kādu naudu! Viņš uzvedās ārkārtīgi zemiski, jo alka atriebties, un, ja nebūtu lauzis kaklu, apgāzdamies ar divričiem Ņūmārketroudā, tā nabaga sieviete vēl aizvien būtu precējusies ar viņu! Taču tas notika savus trīs gadus pēc laulības izjukšanas. Ir skaidri zināms, ka viņa neapprecēja Deimrelu, lai gan, protams, visi to gaidīja. Diemžēl iemesli nav nojaušami. Tas mudina mani būt visai zemās domās par lordu, un es nevēlos uzņemt viņu savā mājā! Vēl vairāk… Ja viņš domāja, ka pametīs lēdiju Sofiju un tādējādi varēs salīgt mieru ar savu ģimeni, tad dabūja, ko gribēja, jo viņi pilnībā norobežojās un tikai pēc lēdijas Deimrelas nāves dēls atgriezās Anglijā. Patiešām, ja nebūtu mantojis pamatīgu žūksni no vecā Metjū Stouna, kurš bija viņa krusttēvs un ieguva bagātību Vestindijā, es uzdrošinos teikt, ka Deimrels būtu nonācis pilnīgā nabadzībā un nemaz nespētu aizbēgt ar lēdiju Sofiju! Tas vien pierāda, cik muļķīgi ir novēlēt mantu jauniem vīriešiem.

– Ģimene atteicās no viņa? – Venēcija iesaucās. – Labāk būtu likušies mierā!

– Kāpēc? – lēdija Denija atkārtoja.

– Tāpēc, ka izturējās pret Deimrelu tik slikti, kad viņš pataisīja sevi par muļķi ar to lēdiju Sofiju. Kad tas notika, viņam bija divdesmit divi gadi, vai ne? Uzdrošinos apgalvot, ka sieviete bija vecāka par viņu, vai ne?

– Šķiet, ka dažus gadus vecāka, bet…

– Tad nav jāšaubās, ka tā vairāk bija viņas nekā jaunekļa vaina, kundze! Un, lai arī man šķiet, ka viņam beigās vajadzēja dāmu apprecēt, es tā vien domāju, ka lēdija Sofija saņēma nopelnīto tikai tad, kad viņš to neizdarīja. Patiesībā es sāku gandrīz vai just līdzi Negantajam baronam. Vai viņš gatavojas ilgi palikt Jorkšīrā? Vai mums vajadzētu viņu sveicināt?

– Man tas būs jādara, ja mēs viņu satiksim, taču es esmu apņēmusies pielūkot, lai tas nebūtu nekas vairāk par pieklājīgu mājienu; un, runājot par viņa aicināšanu pie mums uz viesībām, es esmu lūgusi seram Džonam, lai viņš to neprasa no manis! “Saki man, kuru no mūsu paziņām tu ielūgsi reizē ar viņu?” es jautāju. “Jārdlijus? Treinus? Nabaga Motkomas kundzi? Vai arī tev prātā ir mūsu jaukā Venēcija?” Man prieks, ka viņš saprata, cik tas būtu nepiedienīgi. Par laimi, Deimrels ir vecpuisis un nedrīkst aicināt dāmas uz savām viesībām. Es negribu ielaisties ar viņu nekādās tuvākās attiecībās. Ja džentlmenis vēlas viņu apciemot, lai tā būtu.

Izdarījusi šo spožo secinājumu, lēdija Denija devās projām, atstādama savu jauno draudzeni mokāmies pretrunās un nezinām, vai ilgojas, lai Deimrels atrod kādu iespēju vēlreiz ar viņu tikties vai aizbrauc no priorāta. Bez šaubām, bija garlaicīgi samierināties tikai ar pastaigām parkā, un Venēcija nosprieda, ka tāds nu būs viņas liktenis, ja vien viņa nedosies izjādē kopā ar Obriju. Lai arī neievērodama aukles noslēpumainos brīdinājumus, Venēcija labi apzinājās, ka Deimrels varētu viņai uzglūnēt. Nebija ne mazāko šaubu par to, ka tad, ja ieraudzītu meiteni pastaigājamies vienu pašu, Negantais barons nospriestu, ka viņa ir ar mieru pieņemt uzmanības apliecinājumus. “Visā visumā,” viņa domāja, “vajadzētu priecāties, ja uzzināšu par viņa aizbraukšanu.” Viņš bija bīstams, viņa uzvedība bija nepiedodama, un atkārtota tikšanās ar viņu būtu demoralizējoša meitenei, kura dzīvojusi tik noslēgtu dzīvi kā Venēcija.

Taču, kad pagāja nedēļa un no Deimrela netika saņemtas nekādas vēstis, viņas interese saasinājās. Viņš vēl aizvien dzīvoja priorātā, taču necentās iepazīties ar kaimiņiem. Ciema baumotāji pārsteigti ziņoja, ka viņš patiešām ir pievērsies muižas uzturēšanas jautājumiem, un Kroids, viņa daudz cietušais pārvaldnieks, kuram pirmo reizi tika ļauts atklāt saimniekam visas kliedzošās vajadzības, beidzot sajuta atmirdzam cerību stariņu; lai arī viņa gaišība vēl nebija piekritis tēriņiem, viņš vismaz ieklausījās padomos, pats savām acīm redzēdams, kā laba zeme nekopta aiziet postā. Skeptiskais Edvards sacīja, ka vienīgais, kas varētu pamudināt Deimrelu iztērēties remontiem un uzlabojumiem, būtu vēlēšanās iegūt no muižas lielāku peļņu, ko izšķiest savām izklaidēm. Venēcijai būtu aizdomas, ka piepešā interese par mantojumu nav nekas cits kā vien attaisnojums, kas ļauj ilgāk uzturēties priorātā. Viņa nosprieda, ka pasvešajam kaimiņam nenāktos grūti atrast kādu ieganstu, lai paciemotos Anderšovā. Diemžēl viņa bija pārāk nevainīga, lai saprastu, ka Deimrels ir prasmīgs spēlētājs flirta mākslā un izmanto iedarbīgo mocīšanas taktiku. Tagad viņa bija spiesta secināt, ka patiesībā vīrietis nemaz nav tik ļoti ieinteresējies par viņu, kā sākotnēji bija licies. Anderšovā viņu negaidīja nekas cits kā vien strikts atteikums, tomēr tas, ka nebija iespējams to izteikt, raisīja vilšanos. Venēcija neviļus sāka iztēloties otro tikšanos un, dusmodamās pati uz sevi un uz Deimrelu par to, ka viņš to tik zemu vērtē, nonāca tik tuvu niknumam, ka Obrijs pat apjautājās, vai viņa labi jūtas.

Un beigu beigās izrādījās, ka otro tikšanos sarīkoja nevis viņa vai Deimrels, bet gan Obrijs.

Deimrels jāja mājup kopā ar Kroidu pēc kārtējās apskates, kad vārgs palīgā sauciens lika viņam apklust pusvārdā un paraudzīties apkārt. Sauciens atkārtojās, un Kroids, izslējies seglos, lai varētu saskatīt pāri ceļmalas dzīvžogam, izsaucās: – Augstais Dievs, tas ir Obrija kungs! Ak, es tā jau domāju! Tas jaunais bērais kumeļš ir viņu nometis; es to vienmēr esmu paredzējis! Ja jūsu gaišība mani atvainos, man jādodas viņam palīgā.

– Jā, bez šaubām. Vai te ir vārtiņi, vai arī mums jāspraucas cauri dzīvžogam?

Vārtiņi atradās mazliet tālāk, un pēc īsa brīža abi vīrieši bija nolēkuši no zirgiem, un Kroids notupās pie Obrija, kurš gulēja līdzās grāvim, kas kopā ar dzīvžogu nošķīra labības lauku no ganībām. Nelielā attālumā atradās viņa zirgs, kas nervozi atkāpās, Deimrelam tuvojoties. Kļuva skaidrs, ka dzīvnieks klibo.

Obrijs bija slimīgi bāls un acīmredzami mocījās sāpēs. Viņš vārgi noteica: – Es nokritu uz savas slimās kājas. Nespēju piecelties. Laikam būšu apdullis. Kur ir Rufuss? Zirgs sasita priekškājas. No sirds ceru, ka nebūs pārlauzis ceļus!

– Nemaz neraizējieties par to neveiklo lopu, ser! – Kroids noteica pārmetošā tonī. – Kas jums ir lauzts? Lūk, to es gribētu zināt!

– Nekas. Dieva dēļ, neaiztieciet mani, citādi es atkal zaudēšu samaņu. Es esmu izmežģījis potīti, tur tā nelaime! – Obrijs ar pūlēm paslējās uz elkoņa, kļūdams pelnu pelēks un iekozdams lūpā. Kroids viņu atbalstīja, un pēc brīža Obrijs izmocīja: – Viss būs kārtībā… pēc brīža. Mans zirgs…

– Jūsu zirgam ir nejauki sastiepta locītava, – sacīja Deimrels. – Jūs nevarat sēsties seglos. Jautājums ir cits. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka pats neesat salauzies?

– Nē. Pie vainas ir tikai mana gūža. Man ir… – Obrijs paraudzījās uz viņu ar visai miglainu skatienu. – Slima gūža. Uzdrošinos teikt, ka man tūlīt kļūs labāk. Ja kāds nogādās ziņu Anderšovā, tad tiks atsūtīta kariete.

– Tas ir jaunais Lenjona kungs, milord, – paskaidroja Kroids. – Manuprāt, labāk būs sagādāt karieti no priorāta, jo līdz Anderšovai ir vairāk nekā sešas jūdzes.

– Un sasodīti grambains ceļš, pa kuru jākratās, – noteica Deimrels, domīgi noraudzīdamies uz Obriju. – Mēs vedīsim viņu uz priorātu. Pasakiet, lai tur saklāj gultu, un paņemiet līdzi Nidu, kurš parūpēsies par zirgiem. Tā, palieciet to zēnam zem galvas! – Viņš runājot novilka savu kamzoli, sarullēja un pasniedza Kroidam, tad palūkojās uz Obriju un piebilda: – Paķeriet arī kādu malku brendija un pasteidzieties, labi?

Viņš notupās blakus Obrijam un sāka raisīt vaļā puiša kaklautu. Obrijs atvēra acis. – Kas… ak! Pateicos. Vai jūs esat lords Deimrels?

– Jā, es esmu Deimrels, taču nemēģiniet runāt ar mani.

– Kāpēc ne?

– Domāju, ka jūs esat dabūjis nelielu smadzeņu satricinājumu, tāpēc būs labāk, ja gulēsiet klusi.

– Nezinu gan. Es nezinu pat to, cik ilgi te atrodos. Vienreiz es atguvos, bet tad laikam noģību atkal. Diemžēl mēģinājumi piecelties izrādījās neveiksmīgi. Redzat?

Deimrels saklausīja rūgtuma pieskaņu jaunekļa balsī, taču tikai sacīja: – Nē, un ar slimu gūžu un sastieptu potīti jums vajadzēja būt lielam muļķim, lai pūlētos to darīt, vai ne?

Obrijs vārgi pasmaidīja un atkal aiztaisīja acis. Viņš tās neatvēra līdz brīdim, kad Kroids ieradās ar faetonu, taču pēc sarauktajām uzacīm un sakniebtajām lūpām Deimrels redzēja, ka viņš neguļ un nav zaudējis samaņu. Viņš nomurmināja kaut ko par to, ka pats spēs paiet ar nelielu atbalstu, kad tika pacelts augšā, taču tad Deimrels lūdza aplikt rokas viņam ap kaklu, un jauneklis paklausīja un pēc tam veltīja savu enerģiju visai sarežģītajam uzdevumam saglabāt pienācīgu gara spēku. Pārnest tik sīku un kārnu zēnu pāri laukam nenācās grūti, taču nebija iespējams iecelt viņu faetonā, nesagādājot jauneklim pamatīgas sāpes. No priorāta viņus šķīra tikai mazliet vairāk nekā jūdze, bet ceļš bija tik grambains, ka brauciens izvērtās skarbā pārbaudījumā. Jaunais cilvēks nesūdzējās, taču atkal zaudēja samaņu brīdī, kad viņu cēla ārā no faetona.

– Labi vien ir! – Deimrels jautri noteica, ienesdams viņu mājā. – Nē, nē, aizvāciet to ožamo sāli, Imberas kundze! Vispirms novilksim viņam zābakus un tad mēģināsim viņu dabūt pie samaņas. Nabaga zēns! Sadabūjiet žileti, Mārston!

Zābaku novilkšanas laikā Obrijs atguvās, taču sajutās mazliet labāk tikai tad, kad bija atbrīvots no visām drēbēm un ieģērbts saimnieka naktstērpā. Aukstā komprese, kas tika pielikta pie uztūkušās labās kājas potītes, šķiet, mazināja svelošās sāpes, kas nāca no kreisās gūžas locītavas, un ožamais sāls ļāva Obrijam pēc ilgākas rīstīšanās attapties un nopētīt apkārtni. Viņš sarauca pieri, ieraudzījis nepazīstamo Deimrelu un viņa sulaini. Tad skatiens pievērsās Imberas kundzes raižpilnajai sejai, atmiņa atgriezās, un Obrijs iesaucās piesmakušā balsī: – Ak, tagad es atceros! Es pakritu. Velns un elle! Es taču jāju kā pats nelabais!

– Ak, pat labākajiem no mums gadās nokrist! – noteica Deimrels. – Nepārdzīvojiet par to!

Obrijs atkal nolika galvu uz spilvena, lai viņu uzlūkotu. Vaigos iesitās sārtums, un viņš stīvi noteica: – Es esmu jums lielu pateicību parādā, ser. Lūdzu piedošanu! Tik liela noņemšanās nieka kritiena dēļ! Jūs droši vien uzskatāt mani par vārguli.

– Gluži pretēji. Manuprāt, jums piemīt izcila izturība. Vairāk izturības nekā veselā saprāta! Ak jūs, muļķa vientiesi! Jūs zināt, ka esat spalvas svarā! Kas mudināja domāt, ka spēsiet savaldīt tādu jaunu ērzeli kā tas bēris?

– Viņš nesāka auļot! – Obrijs noteica iekarsdams. – Es viņam ļāvu izskrieties, jādams visai nevērīgi, taču stallī nav neviena paša zirga, kuru es nespētu savaldīt!

– Vairāk izturības nekā veselā saprāta! – Deimrels pazobojās, taču ar tik saprotošu smaidu acīs, ka Obrijs nespēja apvainoties. – Un jādomā, ka daži vēl sliktāki vientieši, tādi kā mans pārvaldnieks, centās jums iestāstīt, ka šis zirgs ir pārāk spēcīgs, lai būtu jums piemērots, un ar to pietika, lai jūs sāktu jādelēt pa visu apkārtni! Jāteic, ka es būtu darījis tāpat, tāpēc negrasos jums to pārmest. Kur lai es meklēju ārstu?

– Nekur! Tas ir, man viņš nav vajadzīgs; viņš tikai iztaustīs mani un padarīs visu desmitreiz ļaunāku! Tas nav nekas… es atspirgšu, ja vien varēšu kādu brītiņu mierīgi pagulēt!

– Ak, Obrija kungs, jūs zināt, ka Lenjonas jaunkundze atvedīs pie jums ārstu, tāpēc nemaz nestrīdieties par to! – iejaucās Imberas kundze. – Un, ja runājam par to, ka varētu kļūt ļaunāk… Visi zina, ka viņš ir tikpat labs kā ikkatrs Londonas ārsts un pat vēl labāks! Tas ir doktors Bentvērts, milord. Ja Kroids nebūtu aizsaucis Nidu sev līdzi, es viņu taisnā ceļā būtu nosūtījusi uz Jorku!

– Ja viņš jau ir atvedis zirgus, tad var doties ceļā, tiklīdz būšu uzrakstījis zīmīti ārstam. Tikmēr…

– Jūs to nedarīsiet! – Obrijs niķīgi noteica. – Es krietni pirms ārsta ierašanās noteikti jutīšos pietiekoši labi, lai brauktu mājup. Ja jūs atstātu mani vienu, es… es nevēlos, lai ap mani tiktu sacelta tāda jezga! Es to ienīstu vairāk par visu!

Šīs nelaipnās runas dēļ Imberas kundze izskatījās visai šokēta, taču Deimrels atbildēja vēsi: – Jā, necienāmais! Neviens vairs necels ap jums jezgu. Varat mēģināt pagulēt.

Obrijam šķita, ka visi viņa locekļi ir pakļauti spīdzināšanai, un šis ierosinājums likās tik nesaprātīgs, ka viņš tikai ar pūlēm noturējās, lai neizmestu kādu kodīgu piezīmi. Viņš tika atstāts vienatnē ar savām domām, taču, lai kā pūlējās, tās nebija iespējams uz ilgu laiku novērst no sāpošā ķermeņa, un drīz vien viņš padevās bažām par to, ka kritiena rezultātā gūža būs savainota tiktāl, lai padarītu viņu par pilnīgu kropli vai vismaz piekaltu pie gultas uz vairākiem mēnešiem. Tomēr, pirms vēl viņš bija paguvis kļūt vai slims no raizēm, Deimrels atgriezās istabā ar glāzi rokā. Uzmetis skatienu Obrijam, viņš iejautājās:

– Visai nejauki, vai ne? Izdzeriet šo!

– Tam nav nozīmes, to es izturēšu, – Obrijs norūca. – Ja tā ir opija tinktūra, es to nevēlos, paldies!

– Atgādiniet man, lai citkārt pajautāju jums, ko jūs vēlaties! – noteica Deimrels. – Šobrīd es to negribu zināt! Aiziet, dariet, ko es jums lieku, vai arī jūs piemeklēs vēl ļaunāks liktenis!

– Tas nav iespējams, – noteica Obrijs, negribīgi paņemdams glāzi.

– Neesiet nu tik drošs par to! Man nepiemīt nedz pacietība, nedz līdzjūtība. Vai tad jūs nezināt, ka atrodaties briesmoņa midzenī?

Tas lika Obrijam pasmaidīt, tomēr viņš noteica, ar nepatiku nolūkodamies uz dziru: – Es nedzeršu to šķidrumu, ja vien tas nebūs absolūti nepieciešams. Ziniet, es neesmu nekāds vārgulis, pat ja esmu spalvas svarā!

– Jūs esat spītīgs zaļknābis. Un kurš tagad saceļ lielu jezgu, es gribētu gan zināt? Tas nav nekas vairāk par līdzekli, kas ļaus jums sajusties labāk, kamēr ieradīsies ārsts! Izdzeriet to vienā rāvienā, un lai es vairs nedzirdētu nekādas muļķības!

Nepieradis uzklausīt kategoriskas pavēles, Obrijs mazliet sastinga, taču, brīdi nolūkojies uz Deimrela draudīgi piemiegtajām acīm, viņš padevās un noteica ar šķību smaidu sejā: – Ak, lai notiek!

– Tā jau ir labāk, – noteica Deimrels, paņemdams no viņa tukšo glāzi. Kaut kas Obrija plānajā, sastingušajā sejā lika viņam piebilst: – Man tā vien šķiet, ka jums nebūs nekas vairāk par zilumiem un splīnu. Jums sāpētu vairāk, ja jūs būtu nodarījis sev nopietnu kaitējumu, tāpēc neesiet nu tik drūms!

Obrija skatiens strauji pievērsās viņam. – Jā. Jā, man nevajadzētu būt drūmam! Nebiju par to iedomājies. Paldies jums… es esmu jums lielu pateicību parādā! Negribēju izturēties nepieklājīgi… tas ir, ja gribēju, tad… taču es atvainojos, ser!

– Ak, ko nu! Liecieties nu spilvenos!

– Jā, tā droši vien darīšu, nu, kad esmu izdzēris to briesmīgo dziru, – Obrijs piekrita ar kautrīgu smaidu, kas piepeši lika viņam izskatīties jaunākam. – Tikai uzdrošinos apgalvot, ka mana māsa būs mazliet nobažījusies. Vai jūs domājat…

– Nebaidieties! Es jau esmu aizsūtījis vienu no staļļa puišiem uz Anderšovu ar viņai domātu vēstuli.

– Pateicos jums! Jūs taču tur neuzrakstījāt neko tādu, kas varētu viņu satraukt, ko?

– Nē, kāpēc gan? Es uzrakstīju viņai to pašu, ko pateicu jums, un palūdzu sagādāt visu jums vajadzīgo, ieskaitot naktskreklu un zobu suku, ko iedot puisim.

– Tā ir labi! – Obrijs atvieglots noteica. – Tad raizēšanās nebūs tik briesmīga!