Читать книгу Nepakļāvīgā imperatore Elizabete - Elisone Pataki - Страница 3

Budapešta, Ungārija

1865. gada 8. jūnijs

– Imperatore, mēs esam gatavi.

Viņa pagriežas, vieglītēm pamāj ar galvu un pavēcina roku.

– Ir laiks uzņemties šo lomu. – Viņa iebāž rokas piedurknēs. Zīda audums, meistarīgi piegriezts un sašūts, liegi apņem augumu. “Vai manu dieniņ, es joprojām neesmu pieradusi pie tā, cik smagas ir šīs lietas! Tās šķiet smagākas par manu nogurušo ķermeni.”

Visapkārt drudžaini rosās nervozi kalpotāji un sulaiņi, šaudīdamies kā bites stropā ap savu māti.

– Uzbužini viņas kreklu!

– Paskaties uz apmali!

– Ir laiks doties!

– Vai tiešām?

– Imperatore Elizabete, vai jūs esat gatava? – Friziere stāv viņai priekšā, seno kroni turēdama divos pirkstos, un briljanti spīguļo sveču gaismā. Tik delikāti trausls kā zirnekļu tīkls, tomēr saglabājies cauri gadsimtiem un dzīvos ilgāk nekā galvas, uz kurām tas likts un kuras tagad ir iebalzamētas, bet sirmie mati izkrituši.

– Gatava. – Viņa pamāj un pieliec zodu, lai diadēmu būtu vieglāk ielikt gaišbrūnajās cirtās, kas nodēvētas par vērtīgākajām kroņa dārglietām visā Hābsburgu kolekcijā. Tika apgalvots, ka šīs sprogas iekaroja imperatora sirdi.

Kronis ir vietā, viņa slīd uz priekšu un apbrīno sevi lielajā spogulī. No tāda skata aizraujas elpa – pat viņa to atzīst.

Kleita ir no balta un sudraba brokāta, izrotāta ar briljantu rindām, un cieši pieguļ slaidajam augumam. Garš balta atlasa apmetnis apņem viņas plecus un sniedzas līdz zemei. Bet apkārtējie vienmēr vēlas redzēt viņas seju – vairāk nekā jebkuru meistarīgu adatas dūrienu vai senu diadēmu. Visi ir dzirdējuši par viņas skatienu, medus krāsas acīm, graciozi veidotajiem vaigu kauliem un lūpām, ko imperators reiz pasludināja par “svaigām kā zemenēm”. Imperators. Viņas sirds krūtīs pukst kā negudra. “Dievs, es taču esmu piekususi! Vai man pietiks spēka pārdzīvot šo dienu?”

Atskan klauvējiens, un Elizabetes sirds notrīc vēlreiz. Viņa pieceļas, acis pievēršas smagajām ozolkoka durvīm. “Kurš no viņiem būs otrā pusē? Vai imperators? Vai varbūt… viņš?” Vaigi pietvīkst, un viņa norāj sevi. “Pat pēc visa, kas piedzīvots, es sarkstu kā sešpadsmit gadus veca meitene, tiklīdz iedomājos par viņu un pieminu viņa vārdu. Mana vīra dēļ vaigi nekad nav tik nosarkuši.”

Durvis smagi atveras, čīkstēdamas kā kūtrs apsargs, kas pusnaktī pamodināts pēc pārmērīgas alus lietošanas. Abi uz mirkli saskatās. Viņš nopēta imperatori. Seja apliecina, ka viņai ir izdevies atstāt satriecošu iespaidu, jo vīrietis līdzinās apstulbušam dzīvniekam.

– Sisi. – Tas ir viss, ko viņš spēj pateikt. Viņš paceļ un izvērš rokas, it kā vēlētos pievilkt sievieti sev klāt. Bet viņš savaldās, jo apkārt rosās kalpotāji. – Jūsu Majestāte. – Viņš nokrekšķinās. – Vai esat gatava?

Viņa ieelpo un apdomā jautājumu. “Vai es esmu gatava? Nē, laikam es nekad neesmu bijusi gatava. Tur jau tā nelaime.” Bet viņa izslej zodu un iztaisno plecus.

– Esmu, – viņa atbild, ātri pamāj ar galvu un sper soli uz priekšu. Kleita velkas pa zemi, šis krāšņums ir pārāk smags viņas nomocītajam augumam. Nopūtusies viņa turpina ceļu pāri istabai.

Šķiet, ka Sisi viņus jau sadzird. Ne tik daudz atsevišķus uzmundrinājuma saucienus un glaimus, bet nerimstošas pērkondimdošas gaviles. Nepārtrauktas, nemainīgas un nebeidzamas kā jūras viļņu triekšanās pret krastu.

Vīrietis sniedz roku, un Elizabete ieslidina plaukstu viņam elkonī, piespiežot to pamatīgi iecietinātajam formastērpam. Durvis atveras vēl plašāk. Viņa samirkšķina acis, alkdama pacelt cimdoto roku, lai pasargātu sevi, lai noslēptu seju no šiem tiešajiem, pētošajiem skatieniem… Skatieniem, kas cieši uzlūkos viņu, it kā grasītos apēst. Viņa dusmodamās apslāpē instinktīvo, pazīstamo vēlēšanos bēgt, izvairīties un izslejas garāka.

Un tad atskan vārds:

– Sisi!

Dziļi ievilkusi elpu, viņa saņemas un pagriežas pret vīrieti.

– Ir laiks.

Tiešām, beidzot bija pienācis laiks.

Pirmā daļa

Pirmā nodaļa

Posenhofenes pils, Bavārija

1853. gada jūlijs

Zemu pieliekusies, Sisi uzmanīgi palūkojās pāri nelielajam krūmājam. Kājas bija gatavas skrējienam, sirds sūknēja asinis tādā ātrumā, ko var izturēt tikai vajātais.

– Nāciet ārā, gļēvules!

Tikai pēc tam Sisi pamanīja tumšu siluetu, kas šķērsoja pļavu un izcēlās uz izrobotās baltās pils un dzidri zilo debesu fona. Viņa vēlreiz noliecās, lai pazustu no redzesloka. Viņas brālis Karls vēl joprojām nespēja viņu atrast un neapmierināts parāva zirga pavadu, kā atgādinādams dzīvniekam par varu, ko tik nekaunīgi ignorējušas māsas.

Sisi lūkojās uz Karlu, un nicinājums pieņēmās spēkā, tiklīdz viņa uzminēja brāļa nolūku. Pievelkot grožus, viņš sevi iztēlojās par vācu bruņinieku ērzeļa mugurā, gatavu doties uz Ungāriju vai Poliju, lai sagrābtu slavu karalaukā.

– Bavārijas hercogs Karls Labdarīgais pavēl jums sveikt savu valdnieku un padoties! – Viņš pārmeklēja mežu, taču Sisi tobrīd sasniedza vien viņa vārdi, nevis acis. – Noskūpstiet gredzenu, un es izrādīšu jums žēlastību – daudz lielāku, nekā jūs esat pelnījušas! Bet, ja turpināsiet slēpties kā žurkas, es iztramdīšu jūs no alām! Un tad jūs vēlēsieties, kaut būtu padevušās. – Zirgs satracināts kārpīja zemi.

Būt par medījumu Sisi vairs nevēlējās. Iespējas nebija vienlīdzīgas. “Ja es sēdētu Bummerlam seglos, tad aiztriektu Karlu līdz pašām Bavārijas robežām, un viņš to labi zina.” Diemžēl viņa ar māsu Helēni bija devusies lasīt pļavas puķes un neiedomājās, ka piedzīvos brāļa uzbrukumus.

– Mums jāpadodas, Sisi. – Helēne satraukusies tupēja viņai līdzās. – Tu dzirdēji, ko viņš teica. Ja nepaklausīsim, viņš sagādās nepatikšanas.

– Muļķības, Helēne!

Brālis bija divus gadus jaunāks par Sisi, taču divreiz lielāks – trīspadsmit gadus veco augumu spēcināja pusaudzība, alus un desas. Bet Sisi apzinājās, ka var pārspēt brāli ar prātu, nevis apkārtmēriem.

– Mēs parādīsim Karlam Labdarīgajam, cik briesmīgs preteklis viņš patiesībā ir. – Sisi pamāja māsai un pacēla no zemes gludu akmeni. Helēne noelsās.

– Lai notiek! – Karls uzsauca no mežmalas pļavas tālākajā galā. – Jūs esat izvēlējušās savu likteni. Un tās ir sāpes! – Karls iecirta ādas zābaku papēžus zirgam sānos. Dzīvnieks iezviedzās, un Sisi piepeši sajuta, ka iedrebas zeme.

– Tagad mums klāsies pavisam plāni, Sisi. – Helēne rāpoja pa slēptuvi gluži kā ievainots dzīvnieks. Pakavu dunoņa kļuva arvien skaļāka.

– Kuš, Nene, – Sisi apklusināja vecāko māsu. Kā viņa ilgojās būt savam Bummerlam mugurā! – Kad es teikšu “skrien”, tu sāc skriet. Saprati?

– Uz kurieni? Ezerā?

– Nē. – Sisi papurināja galvu. – Pretējā virzienā. Pāri pļavai uz māju pusi.

– Pretī Karlam?

– Uzticies man, labi? – Pēc pauzes Helēne pagalam negribīgi piekrita. Sisi palūkojās garām krūmam un atskārta, ka brālis jau gandrīz ir pārjājis pāri pļavai un tuvojas māsām, piemiegtām acīm vērojot apkārtni. Slēptuvi viņš vēl nebija atradis. Sisi pacēla roku ar akmeni un nomērķēja. Pakavu dunoņa atgādināja arvien skaļākas lielgabalu zalves. Viņa pacietīgi gaidīja, kamēr viņš piejās tuvāk, un tad meta savu ieroci.

– Ai! – Karls sāpēs iekaucās, apturēja zirgu, izslīdēja no segliem un sabruka uz zemes. No deguna tecēja asiņu tērcīte, un Sisi noprata, ka ir trāpījusi mērķī.

Šī izdevība bija jāizmanto.

– Skrien, Helēne! – Sisi pavēlēja, pietrausās kājās un aizsteidzās uz mājām lauka pretējā pusē.

– Nelietīgā ragana! – Karls nokliedza, kad Sisi paskrēja garām, taču palika guļam, negaidītā uzbrukuma satriekts.

Noreibusi no pārgalvīgās uzvaras, Sisi joņoja pāri pļavai arvien tuvāk lielajam namam. Kājas nenesa viņu tik ātri, kā to būtu izdarījis Bummerls, taču bija spēcīgas un veiklas, trenētas pastaigās kalnos, peldēs ezerā un skraidīšanā pa pļavām, meklējot puķes un nelielus dzīvniekus. Tās nogādās viņu drošībā.

Paskatījusies pār plecu, viņa uzsauca:

– Helēne, neatpaliec!

Sisi sagrāba vecāko māsu aiz rokas un vilka sev līdzi. Abas bija vienu asiņu, taču te līdzība faktiski beidzās. Helēnei patika sēdēt istabā, mācīties valodas, lasīt filozofiskus darbus, adīt vai klusībā rakstīt ēnainā stūrī pie kamīna. Sisi allaž izmantoja iespēju tikt svaigā gaisā.

Vēl daži soļi, un viņas jau atradās pļavas otrā galā. Smagi elsdama, Sisi patraucās garām pārsteigtam sulainim un ieskrēja pils priekšnamā. Helēne sekoja viņai pa pēdām. Pa režģoto logu viņas vēroja brāli, kas atkal sēdēja seglos un tuvojās mājām.

– Tēt! – Sisi uzsauca, iesteigdamās lielajā dzīvojamā istabā.

– Paldies Dievam, ka tu esi šeit!

Hercoga Maksimiliāna statiskais stāvs atradās milzīgā polsterētā krēslā tumšās istabas stūrī. Pie kājām blakus dubļainajiem zābakiem omulīgi krāca divi medību suņi ar netīrām ķepām. Tie pavirši palūkojās uz meitenēm, bet hercogs turpināja snaust. No aizkūpinātās pīpes hercoga klēpī augšup vijās dūmu strūkliņa.

– Mosties, tēt! – Sisi izņēma viņam no rokas pīpi, iekams tā izdedzināja caurumu vilnas biksēs, un nolika uz galdiņa. – Mosties! – Hercogs ieelsās un uzrāvās no miega. Uzvēdīja alus smārds. – Tēt, Karls dzenas pakaļ man un Nenei. Lūdzu, mosties!

– Kas ir noticis? – Maksimiliāns izberzēja apsārtušās acis ar smagajiem plakstiņiem.

Brālis tobrīd jau uzkliedza jautājumu pārbiedētajam sulainim pie durvīm:

– Uz kurieni viņas aizbēga? – Ārdurvis atvērās, un Karls ienāca priekšnamā, smagi sperdams soļus uz akmens grīdas.

– Ak, Sisi. – Hercogs Maksimiliāns sagrozījās krēslā un lūkojās uz meitu stiklainām acīm tādā pašā medus krāsā kā viņai. – Tu ieradies tieši laikā. Es tikko mācījos jaunu krogus dziesmu. – Viņš mieggaini uzsmaidīja mīļotajai meitai un izslēja pirkstu, uzsākdams ritmisku melodiju. – Bet pārējie? Jau prom? – Hercogs apātiski paraudzījās apkārt.

Sisi pleci saguma, kad Karla soļi nodunēja pie dzīvojamās istabas durvīm.

– Tēt, lūdzu…

– Neliete! Šoreiz tu man dabūsi! – Brālis nostājās durvīs. Deguns vairs neasiņoja, taču sārtā tērcīte bija sakaltusi un veidoja neglītu līniju starp degunu un lūpām. – Tu iemeti man ar akmeni!

Izsliedamās Sisi pagriezās pret brāli.

– Tu biji to pelnījis.

Helēne muļķīgi smaidīja un raustīja tēvu aiz piedurknes. – Lūdzu, tēt. – Tomēr hercogs tikai drūmi raudzījās kamīna liesmās un pielika lūpām tukšo alus kausu, it kā vēlētos izsūkt vēl pēdējo lāsīti. – Ko mēs iesāksim, Sisi? – Helēne pakāpās tālāk no Karla.

Sisi klusi nolamājās, jo uzvara pārvērtās par zaudējumu. “Vajadzēja paklausīt māsai un padoties Karlam. Mans lepnums ir novedis mūs šajā nožēlojamajā stāvoklī.”

– Es iemācīšu tām nekrietnajām čūskām uzvesties! – Vispirms Karls uzbruka vājākajai, tātad Helēnei.

– Liec viņu mierā! – Sisi savilka pirkstus ciešās dūrēs un gatavojās sitienam, iekams vēl spēcīgāks trieciens būtu nešaubīgi trāpījis viņai. Tobrīd viņa aizvēra acis un neredzēja, ka durvīs ir nostājusies māte.

– Te jūs esat. – Hercogiene Ludovīka iesteidzās dzīvojamā istabā. Iespaidīgais augums bija ietērpts melnā zīda kleitā ar krinolīnu, un biezie brūnie mati saveidoti vienkāršā frizūrā. Karls nekavējoties pārtrauca uzbrukumu un atkāpās stūrī. – Lieliski. – Hercogiene šķērsoja istabu divos veiklos soļos un atvēra aizkarus, uzjundot putekļu mākoni. – Helēne, Elizabete, es visur jūs izmeklējos.

– Mammu! – Sisi pieskrēja pie viņas un piespiedās klāt. Aizvērusi acis, meitene ļāvās reibinošam atvieglojumam.

– Meitiņ… Kas… – Tobrīd hercogienes skatiens pievērsās snaudošajam vīram un dubļu pikām uz paklāja. – Tāda netīrība! – Viņa nopūtās, un pleci izteikti cilājās augšup un lejup, tiklīdz viņa aizkaitinājumā ieelpoja vai izelpoja. – Kalpotājiem atkal vajadzēs tīrīt paklāju. – Jau klusāk viņa piebilda: – Jā, arī putekļi būs jānoslauka, bet aizkari jāsalāpa. Vēl jānoskaidro, kā vistām klājas ar dēšanu… – Ludovīka nopūtās un vēlreiz pieķērās sadriskātajiem aizkariem. Atšķirībā no vīra, kurš reti iesaistījās ikdienas problēmu risināšanā un vietējo zemnieku sūdzību uzklausīšanā un noteikti nevēlējās izšķirt bērnu strīdus, hercogiene slīga zem pienākumu nastas, kuru veikšanai allaž pietrūka laika.

Tobrīd viņa palūkojās uz meitām, kas spiedās klāt kā pārbiedēti kaķēni, un dēla asiņainajā sejā. Nākamajā acumirklī mātei viss tapa skaidrs. Viņa vārgi izelpoja un paraudzījās ārā pa logu, it kā vēlētos aizbēgt no šīs tumšās un netīrās istabas.

– Gailēn, – Ludovīka asi ierunājās. – Vai tavu zirgu es nepiesietu redzēju dārzā? – Māte, uzrunājot dēlu, izmantoja iesauku. Tā viņam pielipa jau kopš šūpuļa. Vietējā bavāriešu valodā šis vārds apzīmēja netīru kūts gaili. Sisi nosprieda, ka iesauka ir Karlam piemērota. – Tātad? – Hercogiene neatlaidās, kad dēls neatbildēja un lūkojās ārā pa logu. – Nekavējoties noķer zirgu un aizved uz staļļiem! Ja tu nerūpēsies par to, tad tev zirga nebūs vispār.

– Jā, māt, – Karls atbildēja. Tintes zilajās acīs dega brīdinājums Sisi: “Mēs vēl nepabeidzām.”

– Ir nu gan. – Hercogiene pievērsās meitām. – Un jūs neesat labākas. Paskat, netīras kā zemnieces! – Viņa nikni paraudzījās uz Sisi dubļainajiem svārkiem. Bet māte nekad neaizliedza bērniem klaiņot pa mežiem, lasīt puķes vai makšķerēt zivis.

– Nomierinies, Ludovīka! Es tik tikko dzirdu, ko man stāsta Helgasbergas kundze. – Maksimiliāns paskatījās uz sievu, un radās iespaids, ka saruna, ko viņš risinājis savā iedomu pasaulē, acumirklī ir pārtrūkusi. Helgasbergas kundze bija viena no tēva iecienītākajām mīļākajām. Sievietes vārdu viņš izrunāja nekautrēdamies, kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Gan Sisi, gan pārējie mājas iemītnieki un hercogistes iedzīvotāji zināja par šīs sievietes eksistenci, taču viņas pieminēšana allaž saniknoja Sisi.

Ludovīka savukārt šķita nesatricināmi mierīga un nesaminstinājās ne uz mirkli.

– Kā būtu ar pastaigu līdz ezeram, Maksimiliān? – Hercogiene pieslīdēja vīram blakus un pacēla pie deguna vienu no tukšajām glāzēm, nosodoši paošņāja un savāca pārējos kausus. – Celies! Tu jau pietiekami šodien esi izšķiedis laiku. – Ar otru roku Ludovīka mēģināja noraut vīram vilnas segu, taču viņš nepadevās.

– Prom! – viņš norūca, un no mutes kaktiņa notecēja siekalu strūkla.

– Lūdzu, Maksi, – Ludovīka pavisam klusi noteica. Viņa likās pats savaldības iemiesojums, lai gan bija tikpat dusmīga kā Sisi. – Celies. Lūdzu.

– Izbeidz, Ludovīka. Un nerunā ar mani tādā tonī mūsu ievērojamo viesu klātbūtnē. Mēs ar baronu vēl pabeigsim sarunu.

Hercogiene noskatījās uz iereibušo vīru un acīmredzot prātoja, vai ir vērts strīdēties. Tad viņa nopūtās, pagriezās pret sulaini un sacīja:

– Kafiju hercogam. Veiklāk! – Pievērsusies atkal meitām, viņa sasita plaukstas. – Jūs ejiet nomazgāties, pārģērbieties un vakariņās nāciet piemērotākās drānās. Mēs ar tēvu… – Viņa uzmeta paviršu skatienu vīram. – Mums ir jaunumi.

– Sisi, manu trako meitēn! Helēne! Sēdieties. Mums, kā parasti, nācās jūs gaidīt. – Pie vakariņu galda hercogs šķita krietni žirgtāks, pateicoties stiprajai turku kafijai, ko sieva bija nolikusi viņam priekšā.

Ģimene bija sapulcējusies pils mielastu zālē, kur sienas rotāja ziemeļbriežu un milzīgas rudās lapsas galvu izbāzeņi. Trofejas no tēva neskaitāmajām medībām. Tagad viņš apsārtušām acīm sēdēja sagumis, un Sisi bija grūti iztēloties Bavārijas hercogu medību zirga mugurā. Leģendas par viņa meistarību joprojām klīda pa apkārtni. Mājās Posenhofenē viņš mēdza uzturēties vien dažus mēnešus un jau atkal devās nākamajā izbraucienā. Tāpat kā Sisi, arī viņam patika dabas mežonīgums, varbūt pat vairāk par sievietēm un alkoholu.

– Māte uzstāja, ka pie vakariņu galda visiem jāierodas tīriem un kārtīgiem. Kas, jūsuprāt, viņai ir padomā? – Hercogs uzsmaidīja Sisi, un dzintarkrāsas acīs dejoja ķircinošas liesmiņas. Sisi mazliet atmaiga pret tēvu.

Viņu namā šādi oficiāli mielasti bija retums. Hercoga vakaros bieži vien nebija mājās. Māte gan pūlējās drosmīgi uzturēt kārtību saimniecībā, kam trūka saimnieka, taču parasti nespēja apvaldīt brīvībā augušos bērnus. Šajā gadalaikā, kad dienas stiepās arvien garākas un siltākas, Sisi vakariņās parasti izēda bļodu aukstas zupas, kad beidzot pārradās, saulē iedegusi un netīra, no klejojumiem pa laukiem un mežiem.

Šis pasākums noteikti bija kaut kā saistīts ar mātes paziņojumu, ka ir kādi svarīgi jaunumi. “Vai ģimenē gaidāms vēl kāds bērns?” Sisi prātoja. Pēc Karla bija piedzimuši vēl četri – Marija, Matilde, Sofija Šarlote un Maksis – , tāpēc tāda vēsts nebūt neizbrīnītu Sisi. Vecāku attiecībās gan valdīja naidīgums, taču viņi labprāt un diezgan bieži ķērās pie hercogistes mantinieku radīšanas pienākuma. Ikviena no tēva garajām prombūtnēm vainagojās ar piepešu atgriešanos, haotisku, mulsinošu ģimenes atkalapvienošanos un kārtējo gaidāmo bērniņu.

Šoreiz gan nelikās, ka māte grasās paziņot kaut ko tādu, jo pēdējā laikā vērojamā rosība nekādi neatgādināja iepriekšējos grūtniecības periodus.

Sisi apsēdās pie lielā sarkankoka galda blakus Helēnei. Viņa bija apģērbusies atbilstoši mātes vēlmēm – vienkāršā melna krepa kleitā. Kalpone Agata sapina viņas garos matus divās bizēs.

– Šovakar atkal jābūt melnā. Vienmēr tikai melnā, – Sisi ģērbjoties žēlojās māsai un kalponei.

– Kuš, Sisi. Māte nedrīkst dzirdēt, ka tu atkal sūdzies par sēru drānu valkāšanu, – Helēne rājās. Viņu garderobe pēdējā laikā tika stingri ierobežota, pieminot nesen mūžībā aizgājušu krustmāti, ko meitenes pat nepazina.

– Man ir apriebies melnais! Es nemaz nezinu, kas ir šī… kā nu mūsu krustmāti sauca… Un es gribu vilkt zilo kleitu. Vai zaļo. Vai sārto. – Sisi parāva galvu uz priekšu, jo Agata pārāk cieši savilka matus.

– Nu, nu, Elizabetes jaunkundz, – iebilda apaļvaidze kalpone ar spēcīgu poļu akcentu balsī. – Jūs vienmēr esat tik nepacietīga! Pamēģiniet būt tikpat mīļa kā māsa.

Karls sēdēja pretī Sisi, ģērbies nevainojamā melnā kamzolī un kravatē. Viņš bija apkopis ievainojumu, taču ap degunu veidojās gaišs zilums. Viņš iedzēra alu, drūmi raudzījās uz māsām un knibināja ciešo kravati ap resno kaklu, tādējādi vairāk atgādinādams skolas kausli, nevis hercogistes mantinieku.

Jaunākie bērni, kam nebija vēl divpadsmit, ēda nevis kopā ar ģimeni, bet bērnistabā pie guvernantēm.

– Vīnu, māster Karl? – Agata riņķoja ap galdu un lēja kausos vīnu, kamēr divi sulaiņi, pārkāpuši pāri guļošajiem suņiem, novietoja paplātes ar karstu maizi, kartupeļiem un kāpostu sautējumu.

– Nē, Agata. Atnes man alu! – Karls pastiepa tukšo māla kausu piepildīšanai. Sisi ievēroja, ka meitene cenšas turēties tālāk no jaunekļa, jo viņa rokas nereti pārsteidza tuvumā esošās sievietes nesagatavotas.

– Tātad beidzot visi esam klāt. – Hercogiene Ludovīka sēdēja izslējusies. Viņas nevainojamās manieres spēcīgi kontrastēja ar vīra lempīgo stāvu galda pretējā galā.

– Iekams tu sāc… – Hercogs Maksimiliāns pavēcināja pirkstu. – Man jāpaziņo kaut kas ļoti svarīgs.

– Ak tā? – Ludovīka cieši nopētīja vīru. – Kas ir noticis, Maksi?

– Manuprāt, kalpotāji atkal grābstījušies ap manām mūmijām. – Hercogs nelikās zinis par sievas saraukto pieri. Viņa vārdi atgādināja slapju veļu uz auklas. – Es negribu, ka tām kāds pieskaras…

– Viņiem neskaitāmas reizes ir piekodināts neaiztikt tavus Ēģiptes suvenīrus. Tātad vari būt drošs, ka viņi to nav darījuši. – Ludovīka uzdūra uz dakšiņas desu un tad nolika uz šķīvja.

– Noteikti ir. Es apzvēru, ka mūmijas roka ir citā pozīcijā.

Sisi šādus strīdus bija pieredzējusi daudzkārt un zināja, ka māte tik tikko valdās, lai neizgrūstu kādu nekaunīgu atbildi.

Bet hercogs nerimās.

– Es nealgošu kalpotājus, kas grābstās ap maniem dārgumiem! – Ja tēvs neklaiņoja apkārt pa mežiem, nenodevās dzeršanai katrā Bavārijas krogā un negādāja ārlaulības bērnus zemnieku meitām, tad vairāk par visu rūpējās par mākslas priekšmetu kolekciju, kas glabājās Posenhofenes pils kabinetā. Ievērojamākie eksponāti bija relikvijas, ko viņš pirms vairākiem desmitiem gadu atvedis no Denduras tempļa Ēģiptē. Sisi allaž bija baidījusies no šīs mūmijas, īpaši pēc tam, kad Karls dzīvi izstāstīja par mirušās meitenes līķi, kas ietīts sacietējušos dzeltenīgos apsējos.

– Ja tu esi tik pārliecināts, Maksi… – Ludovīka sakniebtām lūpām malkoja vīnu un zīmīgi palūkojās uz Sisi. – Es vēlreiz aprunāšos ar kalpotājiem un atgādināšu, ka mūmiju nedrīkst aiztikt.

– Un akmeņus… Es negribu, ka viņi aiztiek tempļu akmeņus!

– Protams. – Hercogiene saspringti pasmaidīja. – Vienalga, meitenes… – Viņa palūkojās uz Sisi un Helēni. – Kā jau teicu, mums ir lieli jaunumi.

– Kas ir noticis, mamm? – Sisi palūkojās uz māsu. Ģērbjoties viņas mēģināja uzminēt, ko māte paziņos, taču saprātīga teorija nedzima.

– Varbūt Karls ir saderinājies, – Helēne noteica, nicīgi pasmīnējusi. Viņa palīdzēja Agatai savaldīt māsas biezos matus.

– Nabaga līgava, – Sisi novilka, un visas trīs meitenes iesmējās.

Sisi par pārsteigumu, jaunumiem nebija nekāda sakara ar brāli.

– Mēs ar tēvu esam apsprieduši jūsu nākotni. – Ludovīka paņēma nazi, lai nogrieztu desu. – Vai ne, Maksi? – Izslējusies Sisi piespieda muguru krēsla atzveltnei. – Jūs taču atceraties krustmāti Sofiju, vai ne? – Hercogiene lēni košļāja ēdienu, pamīšus pētīdama abas meitas.

– Austrieti? – Helēne pavaicāja.

Šo sievieti Sisi bija satikusi pirms pieciem gadiem, kad aizbrauca uz Insbruku. Krustmāte šķita spēcīga, gara un tieva un daudzējādā ziņā atgādināja viņu māti, bet no Ludovīkas viņu atšķīra vairākas lietas, piemēram, balss, manieres un smaids.

Tas bija tūkstoš astoņsimt četrdesmit astotais gads, kad Eiropu pāršalca nemieri. Vīne dega liesmās, un Austrijas valdošā dinastija Hābsburgi varēja zaudēt seno kroni. Krustmāte Sofija kļuva par Hābsburgu, kad apprecēja imperatora Ferdinanda jaunāko brāli, un toreiz lūdza mātes atbalstu karaliskās ģimenes steidzamajā sapulcē Insbrukā.

Viņi satikās imperatora pilī augstu Austrijas Alpos. Sisi tobrīd bija desmit gadus veca un lieliski atcerējās ceļojumu. Uzaugusi kalnos, viņa nekad nebija redzējusi tik sniegotas virsotnes.

– Mēs esam pasaules kalna galā, – Helēne izdvesa, kad kariete brauca arvien augstāk un augstāk. Savukārt Sisi tobrīd prātoja, kur varētu beigties debesis un sākties paradīze.

Insbrukā māte pameta meitas patumšā bērnistabā un aizsteidzās kopā ar savu vecāko māsu un vairākiem vīriešiem tīros, iecietinātos formastērpos. Pieaugušie likās ārkārtīgi aizņemti un dusmīgi, sačukstējās sakniebtām lūpām, rauca pieres un šaudīja skatienus apkārt.

Sisi tās dienas atcerējās kā nebeidzamas stundas kopā ar stingrām, nepazīstamām guvernantēm. Karls jutās apmierināts, jo viņam netrūka cukurotu riekstu, brālēnu rotaļu vilcienu un zaldātiņu. Bet Sisi ilgojās pēc mātes. Agrāk viņas bija šķīrušās vien uz dažām stundām un reti pavadīja vasaru istabā, vairāk uzturoties svaigā gaisā, kāpjot kalnos apkārt iemīļotajai Posenhofenei, makšķerējot ezerā, jājot ar zirgiem un pētot vietējās puķes.

Īsinādama laiku, Sisi raudzījās ārā pa mirdzošajiem logiem uz kalniem un prātoja, kur nolaižas virs galvas lidojošie putni.

Vienā tādā pēcpusdienā Sisi slepus izslīdēja no bērnistabas un pēc ilgiem klejojumiem pa garajiem, tukšajiem gaiteņiem apmaldījās. Viņai nebija ne jausmas, kur meklēt māti un kā atgriezties pie Helēnes un dusmīgās guvernantes Šturmfēderes. Tad viņa ieraudzīja pazīstamo krustmāti Sofiju, kas steidzās prom pa gaiteni.

– Krustmāt Sofija! – Viņas līdzība mātei atvieglināja meitenes sirdi, un Sisi izstieptām rokām skrēja pretī, gaidot apskāvienu.

Un sagaidīja pliķi.

– Nomierinies, bērns, – Sofija sabāra māsasmeitu. Viņai ap lūpām jau veidojās krunciņu tīkls. – Tu nedrīksti skraidīt pa pili un nedrīksti uzmākties pieaugušajiem. Mana māsa laikam ir izlēmusi audzināt mežoņus, nevis civilizētus augstdzimušas kārtas pārstāvjus. Un kāpēc tu šeit esi viena? Nekavējoties ej atpakaļ uz bērnistabu! – To pateikusi, krustmāte izslējās, nogludināja svārkus vietā, kur bija ieķērusies mazā radiniece, un aizsteidzās prom pat neatskatīdamās.

– Jā, Helēne. – Mātes balss izrāva Sisi no atmiņām un aizveda atpakaļ pie vakariņu galda Posenhofenē. – Tā ir mana vecākā māsa Sofija, Austrijas erchercogiene.

– Vai jūs zināt, ko mēdz stāstīt par krustmāti Sofiju? – Hercogs palūkojās uz Sisi, draiskulīgi smīnēdams.

– Lūdzu, Maksi, nav īstais laiks… – Hercogiene pacēla roku, taču vīru apklusināt viņai neizdevās.

– Viņa tiek dēvēta par vienīgo vīrieti Vīnes galmā. – Hercogs izplūda smieklos un pagrūda malā kafijas krūzi, lai pievērstos vīnam.

Sakniebusi lūpas, Ludovīka nogaidīja, kamēr smieklu lēkme beidzas, un atkal uzrunāja meitas.

– Austrija piedzīvojusi grūtus laikus, jo imperators, Sofijas svainis, atteicās no troņa.

– Vai tas nenotika tolaik, kad mēs viesojāmies Insbrukā? – Sisi jautāja, vēlreiz atsaukdama atmiņā nepatīkamo ceļojumu. Vecāki reti apsprieda politiku, un Posenhofenes nošķirtība no ārpasaules veicināja Sisi neinformētību. Bet viņa zināja, ka krustmāte Austrijas impērijā ir ietekmīga persona.

– Jā, Sisi, – māte atbildēja. – Tu atceries to braucienu? – Sisi pamāja, un māte turpināja: – Māsai bija jāvada valsts, lai kaut kā nosargātu troni savam dēlam, kamēr tas sasniedz atbilstošu vecumu.

No tās pašas vizītes Insbrukā Sisi atminējās arī brālēnu – nopietnu pusaudzi ar kanēļkrāsas matiem. Viņš bija pārāk vecs, lai uzturētos bērnistabā, taču Karls spēlējās ar viņa vilcieniem un zaldātiņiem. Brālēnu Sisi bija redzējusi tikai dažas reizes, turklāt vienmēr skolotāju, pavadoņu un mātes sabiedrībā. Tievais zēns šķita allaž saraujamies, kad ierunājās viņa māte, meklēja viņas apstiprinājumu, lai zinātu, kur stāvēt, un gaidīja galvas mājienu, iekams atbildēt uz kādu jautājumu. “Kāpēc šo atturīgo un mazrunīgo jaunekli izvēlējās par imperatoru?” Sisi prātoja.

Ludovīka paraudzījās uz viņu, it kā nevēlētos runāt ar pārējiem.

– Mana māsa izdzīvoja Vīnē, lai gan daudziem vīriešiem tas neizdevās. Varbūt dažkārt viņa ir izrādījusi valdonīgumu, un tādēļ viņai piedēvē sievišķības trūkumu, taču viņa saglabāja impēriju un vienmēr ievēro… kā to pateikt? – Ludovīka iesānis paraudzījās uz vīru, – …etiķeti, kas tiek sagaidīta no augstu stāvošām personām.

– Laikam tev taisnība, Ludovīka. Iedzersim uz vecās labās Sofijas veselību! Viņai ir ticis vairāk akmeņu nekā mums pārējiem. – Hercogs iemalkoja vīnu, nelikdamies zinis par sievas saraukto pieri.

– Vai tagad mūsu brālēns Francis ir pietiekami vecs, lai kāptu tronī? – Sisi pajautāja, paraudzījusies uz māsu. Helēne klusēdama sēdēja un knibināja kartupeli. Apetīte viņai nekad nebija pārāk laba.

– Nudien, – hercogiene attrauca, nopriecājusies par kādu, kurš ir ieinteresējies par viņas jaunumiem. – Jūsu brālēns Francis Jozefs ir kļuvis par Austrijas imperatoru.

– Un pagaidām viņam veicas. – Hercogs runāja ar gaļas un kāpostu pilnu muti. – Tas, kā mazais Francis cīnījās Itālijas frontē… Tās viņam bija ugunskristības. Tā jauneklis kļūst par vīrieti, Karl. Itālieši draudēja pamest impēriju. – Viņš cirta ar dūri pa galdu tik spēcīgi, ka dēla alus izšļakstījās pāri kausa malām. – Pabeidzis karu ar viņiem, Francis dabūja pievērsties dumpīgajiem ungāriem un sakāva tos ar krievu palīdzību. Es nekad neuzticētos ungāriem, tas nu ir tiesa.

Iejaucās Ludovīka:

– Jūsu tēvs mēģina pateikt, ka imperators ir saglabājis savu valsti vienotu, par spīti tam, ka vairākās teritorijās izraisījās revolūcijas.

– Kāpēc brālēns mantoja sava tēvoča kroni? – Sisi jautāja, mēģinādama iztēloties biklo jaunekli tronī.

– Tauta pieprasīja, lai tēvocis atkāpjas, – hercogiene paskaidroja. – Es apbrīnoju māsu par to, ka viņa uzdrošinājās izvirzīt savu dēlu kā alternatīvu, kas iepatiksies tautai un noturēs Hābsburgus pie varas, bet nesadusmos citus dinastijas pārstāvjus.

– Varbūt tādēļ vīriešiem patīk norādīt uz šo Sofiju, – hercogs Maksimiliāns norūca un klusi iesmējās. Ludovīka nikni paskatījās uz viņu. Sisi sagrozījās krēslā un iesānis palūkojās uz māsu. Pēc brīža māte turpināja: – Tagad Francim Jozefam priekšā ir viens ārkārtīgi svarīgs uzdevums. Pienākums, kura izpildi alkst redzēt ikviens impērijas pavalstnieks.

– Kāds? – Sisi noprasīja.

Lēni izelpojusi, Ludovīka sakļāva pirkstus kopā un atbalstīja pret galda virsmu, acīmredzot iztēlodamās, ka tāda ir domās iegrimuša cilvēka poza.

– Viņam ir jāapprecas.

Sisi norija siekalas un prātoja, kāpēc tik vienkāršs paziņojums liek viņas vēderam sarauties čokurā.

Hercogiene Ludovīka pievērsās vecākajai meitai, noslēpumaini iepletusi acis.

– Francim ir jāatrod līgava un jātiek pie Hābsburgu dinastijas mantinieka.

“Kāpēc māte tā skatās uz Helēni?” Sisi prātoja. Piepeši uzmācās savāda nojauta, vien miglas tēls aiz loga. “Nē, to māte noteikti nav gribējusi pateikt.” Istabā iestājās klusums. Karls knibināja kravati un lika atnest vēl alu. Helēne bija bālāka par galdautu un nodūra galvu.

Atgrūdusi šķīvi, hercogiene sakrustoja rokas uz galda.

– Es nemūžam necerēju, ka manai meitai gadīsies tāds liktenis, Nene. – Mātei aizžņaudzās balss, un Sisi pabrīnījās par tādu sentimentalitāti, kam vienmēr savaldīgā, stingrā māte ļāvās diezgan reti. – Padomājiet… Viena no manām meitenēm sēdēs Austrijas tronī!

– Tu taču nedomā, ka… – Helēne mēģināja izspiest atbildi.

Ludovīka pamāja ar galvu.

– Mana māsa ir uzaicinājusi tevi, Helēne. Tu esi imperatora Franča Jozefa saderinātā.

Helēne ar pamatīgu troksni nometa dakšiņu uz šķīvja.

– Tu būsi Austrijas imperatore, Helēne! – Hercogiene plati uzsmaidīja nobālējušajai meitai. Iestājās klusums. Sisi noprata, kāpēc māsa ir tā pārbijusies. Kautrīgā meitene, kas tikko atgriezusies no pļavas puķu lasīšanas, joprojām gulēja blakus māsai un spieda aukstās pēdas pie siltajām Sisi kājām, mīlēja filozofiju un reliģiskus tekstus, bet tēloja nelabumu, lai izvairītos no dejām… Viņa kļūs par Austrijas imperatori un vadīs galmu Vīnē? – Tu tikai iztēlojies, Nene! – hercogiene turpināja, nelikdamās zinis par meitas klusēšanu.

– Dzemdējusi dēlu, tu kļūsi par imperatori māti – ietekmīgāko sievieti pasaulē.

Hercogs pacēla glāzi un iedzēra krietnu malku.

– Par Helēni!

– Par Helēni! – Sisi atkārtoja bez entuziasma balsī un pētīja māsu, gaidīdama sejā parādāmies kādas emocijas.

– Vitelsbahu dinastija rāpjas augšup pa hierarhijas kāpnēm, vai ne, Karl? Tev nevajadzēs piedzīvot grūtus laikus šīs hercogistes vadīšanā, ja māsa sēdēs Hābsburgu impērijas tronī! – Maksimiliāns mēģināja pajokot par priecīgo notikumu.

Pārējo emocijas bija dažādas. Sisi klusēdama vērās uz māsu un gaidīja jel kādu reakciju. Hercogiene sākotnēji sajūsminājās, bet tagad neticīgi lūkojās uz izredzēto meitu. Karls nemaz nešķita iepriecināts par māsas pakāpšanos augšup. Beidzot viņš ierunājās:

– Helēne ir līgava. Vai zini, ko imperators gaidīs no tevis? – Viņš uzdūra uz dakšiņas palielu gaļas gabalu un draudīgi pavērsa pret Helēni. – Varbūt desiņu?

– Karl, apkaunies! – hercogiene nošņāca un skatījās uz dēlu tik ilgi, kamēr viņš nolika dakšiņu.

Sisi zem galda satvēra māsas miklo, auksto roku.

– Tas ir lielākais gods, Helēne, kādu vien mums var izrādīt, un mēs visi lepojamies ar to, ka izvēlēta esi tu. – Hercogiene atkal ķērās pie ēdiena, steidzīgi griežot to gabaliņos.

– Bet, māt… – Helēne beidzot ierunājās.

Ludovīka pacēla galvu.

– Jā?

– Mamm, es…

– Izbeidz, Helēne! – Parasti Ludovīkai nebija pacietības cīnīties ar Helēnes biklumu, kas noteikti nebija mantots pa viņas ģimenes līniju.

– Es negribu precēties ar Franci Jozefu! – To pateikusi, meitene ieslēpa seju plaukstās. Karls iesmējās.

Hercogs lūkojās uz visiem pār kausa malu un tad izvēlējās Sisi kā Helēnes tulku.

– Paklau, kas ir noticis ar tavu māsu?

Sisi maigi pieskārās Helēnes plecam un mierinoši nočukstēja, ka tādi jaunumi vispirms ir jāapdomā. Tēvam viņa atbildēja:

– Tās ir iespaidīgas ziņas. Varbūt Helēni pārņēmis šoks.

– Tev šķiet, ka tu lasi manas domas, Sisi? – Helēne uzrunāja māsu neticami skarbā tonī. – Tevi jau netirgo kā tādu ķēvi.

Tik sarkastiska piezīme no parasti piemīlīgās māsas apklusināja Sisi. “Helēnei taisnība. Ne jau manu likteni ir apsprieduši bez manas klātbūtnes, manu viedokli nemaz nepaprasot.”

Ludovīka vēroja ģimeni un prātoja, kā reaģēt uz tik negaidītu pavērsienu. Beidzot viņa sacīja:

– Es nesaprotu, Helēne. Katra meitene sapņotu par tik lielisku vīru!

Helēne papurināja galvu.

– Tikai ne es. – Viņa klusītēm raudāja, un asaras ritēja pār vaigiem.

Hercogiene lēni izelpoja.

– Tu taču zināji, ka tev kādudien būs jāapprecas. Tas varēja būt gan Saksijas princis, gan Venēcijas valdnieka dēls… Bet tu raudi tādēļ, ka jākļūst par Austrijas imperatora sievu?

Tā ir labākā partija, kādu mēs vispār varam iedomāties.

Jau atkal Helēne papurināja galvu.

– Lūdzu, mamm! Nespied mani to darīt.

– Francis ir lielisks jauneklis… – Hercogiene smagi nopūtās. – Vīrietis. Viņš izturēsies laipni pret tevi. Un krustmāte Sofija tev palīdzēs iejusties jaunajā galmā.

– Bet es negribu precēties! – Helēne uzstāja.

– Tu neapšaubāmi nojauti, ka šī diena tuvojas, vai ne? Tev ir astoņpadsmit gadu. – Ludovīka paraudzījās uz Sisi, meklējot atbalstu.

– Es viņu nemaz nepazīstu, mamm, – Helēne iebilda.

Sisi pamanīja pieaugošu izmisumu mātes sejā.

– Kāda tam nozīme? – Ludovīka attrauca. – Jūsu tēvu pirms kāzām es vispār nebiju satikusi. – Viņa palūkojās uz vīru, kas tukšoja kausu. Sakodusi zobus, viņa turpināja: – Un kāzu nakti es pavadīju vienās asarās, bet pienākumu izpildīju. – Hercogs neskatījās uz sievu un neko neteica, bet Helēne atkal ieelsojās. – Dieva dēļ! – Ludovīka piecēlās no galda un piegāja pie nelaimīgās meitas. – Neesi nu tik bēdīga, mana mazā muļķīte. Šīs ir labākās izredzes, kādas vien var gadīties tavas kārtas meitenei. Tavs vīrs būs Austrijas imperators, turklāt krietns, laipns vīrietis. Ko vēl tu varētu vēlēties?

– Es vispār negribu precēties. – Helēne ļāva, lai māte noslauka asaras no vaigiem.

– Kuš. Tu taču saproti, ka izvairīšanās no laulības nozīmēs aiziešanu klosterī, – māte atgādināja. – Un kaut ko tādu tu noteikti negribi. Vai tu neilgojies pēc savām mājām un bērniem?

Klusēšana bija vispatiesākā atbilde. Sisi jutās tikpat pārsteigta kā māte. Viņa gan pazina māsu labāk nekā jebkurš cits pasaulē, taču pat nojautusi nebija, ka Helēne alkst vientulīgas dzīves.

– Es patiešām esmu domājusi par klosteri, mamm, – Helēne beidzot nočukstēja.

Mātes sejā par virsvaldību cīnījās divas pretējas emocijas – līdzjūtība pret biklo, izglītoto meiteni, kas allaž klusēja citu klātbūtnē, un dzelžaina pārliecība par to, ka ikvienam ir jāpilda savs pienākums. Cik bieži Sisi bija dzirdējusi šos vārdus no mātes lūpām? “Sievietei ir jāuzņemas sava loma. Vai es, Bavārijas hercogiene, kaut reizi esmu pārkāpusi šo nosacījumu, lai gan jūsu tēvs manu ikdienu nekad nav atvieglojis? Tā nu dzīve ir iekārtota.”

Drīz vien māte bija atguvusies un teica:

– Tā ir cēla ideja, Helēne, diemžēl Bavārijas hercoga vecākajai meitai nav ļauts šķiest laiku aiz klostera mūriem. Imperatoru neviens neuzdrošinās noraidīt. Tu precēsies ar Franci Jozefu un kļūsi par Austrijas imperatori. Tā mūsu dinastijas ir nolēmušas.

– Ļauj viņai pierast pie šīs domas, Ludovīka. – Tēvam šī diskusija bija apnikusi. – Viņa ir kautrīga un bailīga. Iztēlojies, ka mēs izprecinātu viņu prūšu grāfam fon kaut kādam… Helēne neizturētu pat divas nedēļas. – Maksimiliāna pieredze liecināja, ka sievietes vienmēr dara visu, ko viņām liek. Lai pieliktu punktu, viņš iedzēra no vīna kausa.

Bet Helēne aizklāja seju ar plaukstām, lai apslāpētu nākamo elsu vilni. Augums nodrebēja.

– Ak Dievs, kāpēc es…

Hercogiene pieskārās meitas plecam, taču seja pauda absolūtu savaldību.

– Mana mīļā Nene! Pietiks asaru, lūdzu. Tu allaž esi bijusi paklausīga meitene. Gan tu iemīlēsi Vīni.

Atrāvusi roku no sejas, Helēne iebilda:

– Bet es mīlu savas mājas, mamm.

Mātes acīs pavīdēja vilcināšanās un maigums. Viņa jutās kā paralizēta, taču drīz sakopoja spēkus un atguvās. Viņa nopūtās, palaida vaļā meitas plecu, izslējās garāka un iztaisnoja plecus.

– Ikvienam ir jāpilda savs pienākums. – Tad viņa atgriezās savā vietā un paņēma dakšiņu. Vīrieši ēda, it kā nekas nebūtu noticis. Sisi un Helēne bija zaudējušas apetīti. – Tātad, Helēne, – māte ierunājās, pārtraucot klusumu. – Tas nebūt vēl nav viss.

– Es vairs nevēlos neko dzirdēt, mamm!

– Tu vispirms paklausies! Uz galmu tu nebrauksi viena. – Helēne pacēla galvu. – Vai tu negribētu sev pavadoņus? – Ludovīkas skatiens pievērsās Sisi, kas sēdēja māsai blakus un joprojām spieda viņas roku. Piepeši sirdī uzgailēja sīkas cerību liesmiņas, un Sisi paraudzījās uz māti. – Mēs ar Sisi brauksim tev līdzi. – Mātes balsī ieskanējās priecīgākas notis. – Vai tagad tu jūties labāk?

Krietnu brīdi apdomājusies, Helēne pamāja ar galvu.

Sisi šie jaunumi sajūsmināja, un sirds auļoja tādā ritmā, ka bija grūti paelpot. “Es varēšu aizbraukt no Posenhofenes un došos uz imperatora galmu – uz vietu, kur atrodama vara, mode un cilvēki, kas izmanto abus! Šī pasaule nebūt nelīdzinās vienkāršajai Bavārijas ikdienai.” Ziņas likās biedējošas, taču iepriecināja.

– Kā tev šķiet, Sisi? – Hercogiene lūkojās uz jaunāko meitu. – Es braukšu labprāt, – Sisi dedzīgi atbildēja entuziasma pilnā balsī un paliecās tuvāk māsai. – Ak, Nene, mums kopā būs jautri!

– Jautri? – Māte sarauca pieri un bargā tonī turpināja: – Tas nebūs nekāds piedzīvojums, Elizabete, par ko raksta tavos romānos. – Sisi prieks tika apslāpēts. – Tev jāsaprot, ka galmā tavs galvenais uzdevums būs palīdzēt māsai iekārtoties. Tu viņai kalposi kā galma dāma, skaidrs?

Sisi pamāja, apslāpējot smaidu, kas tiecās parādīties lūpās.

– Jā, mamm. – Bet sirds viņai salēcās. “Es braukšu Helēnei līdzi, un mēs abas sāksim jaunu dzīvi! Helēne būs Austrijas imperatore, un es būšu turpat līdzās.”

– Tev būs jārūpējas, lai Helēne vienmēr izskatās labi, – hercogiene pamācīja. – Vai tu saproti?

– Protams, – Sisi apsolīja un apskāva māsas šauros, stūrainos plecus. – Vai tu dzirdēji, Helēne? Es būšu tev blakus! – Māsas saķērās rokās, un pirmo reizi kopš jaunumu izsludināšanas Helēne izmocīja tikko jaušamu smaidu.

– Un… – Ludovīka paliecās tuvāk jaunākajai meitai. – Ceru, ka tev nav jāatgādina, cik daudz galmā ir iespēju nokļūt nepatikšanās, Elizabete. Krustmāte Sofija nav tik iecietīga kā es un vienmēr atradīsies tuvumā. Tavs pienākums būs rūpēties par māsu, un viss. Es negribu pēc tam klausīties, ka tu esi iemīlējusies kādā ungāru grāfā. – Hercogiene sarauca pieri, un Sisi pietvīka, cenšoties izvairīties no Karla dedzinošā skatiena.

– Es uzraudzīšu tevi, Elizabete.

– Saprotu, mamm.

– Lieliski. – Hercogiene Ludovīka pamāja, un bargumu sejā nomainīja atzinīgs smaids. – Nekādu pielūdzēju! Vismaz līdz brīdim, kamēr māsa ir apradusi ar jauno lomu.

Helēnei tika atļauts pamest mielastu, un Sisi drīkstēja doties viņai līdzi. Abas klusēdamas uzkāpa otrajā stāvā, iegrimstot katra savā domu un jautājumu juceklī.

“Hābsburgu galms!” Jaunumi uzjundīja Sisi ziņkārību un satricināja garu. Prātā veidojās iztēles ainas. “Mana māsa būs imperatore, un es viņai blakus uzturēšos zālēs, kur piedzimis valsis, tiek rīkoti mielasti un dejo sievietes tik platos svārkos, ka izskatās pēc katedrāles zvaniem. Un man ir tikai piecpadsmit gadu!”

– Cik labi, ka tu brauksi man līdzi. – Helēne saspieda māsas roku. Pa sveču apgaismotu gaiteni abas aizsoļoja uz savu guļamistabu. Vecākās meitenes domās entuziasma noteikti pietrūka.

– Vai pateikt Agatai, lai atnes vīnu? – Sisi pagrūda smagās durvis.

– Nē, Sisi. Tikai pasēdi man blakus. – Helēne iekārtojās lielajā sarkankoka gultā. – Mani ir pārņēmis šoks.

– Es vienmēr atradīšos tev līdzās, Nene. – Sisi atvēra aizkarus un ielaida telpā pēdējos vasaras saules starus. Pār Posenhofeni nolaidās krēsla. Meži aiz pļavām, kur sākās Štarnbergas ezers, nakts plīvura aizsegā vīdēja indigo zili. Pa pļavu uz ciematu gāja kāds zemnieks, vezdams pavadā zirgu. Tālumā no pavardiem debesīs stiepās dūmu strūkliņas, kas apliecināja, ka Bavārijas Alpu nogāzēs netrūkst iedzīvotāju. Tā bija pazīstama ainava, ko Sisi varētu atstāstīt pat ar aizvērtām acīm. Tovakar viņa, uzzinājusi, ka drīz brauks prom, ar jaunu pieķeršanās spēku pievērsās iemīļotajam skatam. “Interesanti, cik ilgi es varēšu to paturēt atmiņā?”

– Tu būsi blakus vien tik ilgi, kamēr pati neiziesi pie vīra. Un kas notiks tālāk? – Helēnes balss izrāva Sisi no sapņojumiem, un viņa pagriezās pret māsu satumsušajā guļamistabā. – Vīrs gribēs, lai tu brauc pie viņa uz Prūsiju, Saksiju vai Ungāriju. Ko tad es iesākšu? – Meitenes lūpa nodrebēja, draudot ar jaunu asaru vilni.

– Tu taču dzirdēji, ko mamma teica. – Sisi tuvojās māsai. – Es galmā dzīvošu, lai palīdzētu tev. Un es apsolu, ka pat nedomāšu par laulībām, iekams tu nebūsi iekārtojusies un laimīga ar pusduci apaļīgu Austrijas kroņprinču un princešu. – Likās, ka šis apgalvojums mazliet nomierina Helēni, bet tikai uz brīdi.

– Laulība ir briesmīga, vai ne? – Helēne skaļi domāja, novilkdama smago tērpu, kas nokrita uz grīdas. Sisi ievēroja, ka māsas tievais augums izskatās bāls un trausls. “Taču tam būs jāiznēsā nākamais Austrijas imperators.”

Gluži kā pēc burvja mājiena uz sliekšņa parādījās Karls.

Sisi norāja sevi par to, ka atstājusi durvis vaļā.

– Vai šo imperators redzēs kāzu naktī? – Juzdams, ka noskaņojums mājās ir mainījies, Karls nevēlējās atklāti izaicināt māsas, tādēļ kavējās turpat pie guļamistabas durvīm.

– Es dzirdēju, kā tu runāji par savu vīru. – Viņš plati uzsmaidīja daļēji apģērbtajai Helēnei, kas veikli nozuda aiz aizslietņa.

– Ej prom, Gailēn, – Sisi izgrūda un meta brālim ar māsas kurpi.

Karls pieliecās, lai izvairītos no sitiena, bet palika stāvam durvīs.

– Nē. Prom būs jāiet jums. Helēne jau pošas ceļā uz Vīni pie Franča Jozefa, kas padarīs viņu grūtu ar savu austriešu desiņu. – Karls iesmējās. – Nabaga nevainīgā Helēne saķers sifilisu no kādas galma palaistuves!

Nelikdamās zinis par Karlu, Sisi uzrunāja māsu:

– Bet Gailēns acīmredzot nemūžam nepadarīs grūtu kādu meiteni. Kura gan gribēs precēties ar tādu bakurētainu puisi, kam elpa ož pēc skāņa alus?

Šī frāze tikai uzkurināja Karla dusmas, un viņš atcirta:

– Es tavā vietā nesapņotu par kāzu nakti, Helēne. Francis Jozefs ir imperators un vienmēr dabū visu, ko vēlas. Kā gan tu varētu sacensties ar viņa prasmīgajām kurtizānēm? – Sisi saviebās, tādējādi acīmredzot iedvesmojot brāli vēl vairāk. – Un kā lai zina, kurš piegulēs tevi, Sisi? Jums taču nav ne jausmas, kas īsti notiks, vai ne? Kāpēc, jūsuprāt, māte nemitīgi stāsta par to, ka raudājusi kāzu naktī?

Nobijusies, taču vienlaikus arī sadusmojusies, Sisi izslējās pilnā augumā un pāri guļamistabai piegāja pie Karla. Balsī ieskanējās krietni vairāk valdonīguma, nekā viņa gribēja.

– Un kā, tavuprāt, imperators raudzīsies uz brāli, kurš ir daudzkārt mocījis viņa mīļoto līgavu? Es viņam noteikti izstāstīšu par Gailēnu, kas pelnījis kārtīgu kāvienu.

Pārsteigts par tik dedzīgu niknumu un stingro toni, Karls pagriezās un izgāja no istabas.

– Kas ir iemācījis viņam tādu ļaunumu? – Sisi skaļi prātoja, lēnām atlaizdama dūres. No aizslietņa atplūda klusa šņukstēšana. – Dieva dēļ, Nene, nāc ārā no turienes! – Sisi atkrita gultā, nogurusi no māsas atbalstīšanas. Tas galmā būs smags uzdevums. – Neklausies brālī… Karlam skauž, ka mēs esam uzaicinātas pie imperatora, bet viņam jāpaliek te kopā ar mazajiem.

Helēne parādījās pie aizslietņa. Melnajās acīs vīdēja šausmas.

– Tas patiešām izklausījās briesmīgi, vai ne?

– Kas? Iespēja vadīt impēriju? Valkāt vissmalkākos kroņus un tērpus Eiropā? Katru vakaru dejot imperatora orķestra vijoļu pavadībā? – Sisi atglauda matus, atšķetinot bizes un ļaujot smagajām cirtām krist pār pleciem.

– Nē. Tas, ko Karls stāstīja par kāzu nakti, – Helēne nočukstēja.

– Nezinu. – Sisi apklusa. Māte allaž deva mājienus un nenozīmīgas norādes par to, kas patiesībā varētu notikt kāzu naktī. Tik izvairīgas piezīmes iedvesa bailes un mulsināja. Piemēram, vārdi “pienākums” un “padevība”, lietas, kam vajadzīga “pacietība” un kas “jāpacieš vīra un ģimenes labad”. Savukārt kalpone bija stāstījusi pavisam kaut ko citu. – Agata apgalvo, ka tas varot būt arī… patīkami. Ka nemaz neesot tik slikti.

– Kur viņa to ir dzirdējusi? – Helēne iepleta acis.

– Virtuvē par to nemitīgi tiek pļāpāts. Tikai mēs kungu galā neko nezinām. – “Tas nu gan ir smieklīgs arguments,” Sisi nodomāja, “jo tieši meitenēm no kungu gala tiek uzkrauts atbildīgais pienākums turpināt dinastiju.”

– Karls, šķiet, daudz zina, – Helēne pēc mirkļa sacīja.

Sisi pielieca galvu.

– Ne no savas pieredzes, par to mēs varam būt pārliecinātas.

Helēne pasmējās, taču tūliņ atkal sadrūma.

– Kā tu domā… Kad es kļūšu par Franča sievu, vai man vajadzēs… nu…

– Jā, Helēne, noteikti, – Sisi bezkaislīgi atbildēja.

– Ceru, ka mūsu saderināšanās nekad nebeigsies. – Helēne izklausījās sagrauta.

Ģērbdamās Sisi mēģināja runāt dzīvespriecīgākā tonī.

– Neraizējies. Pārāk bieži tas nebūs jādara. Galvenais ir ieņemt dēlus.

– Mūsu ģimenē esmu es, tad tu, Karls, Marija, Matilde, Sofija Šarlote un mazais Maksis. Vai vari iedomāties, ka tētis un mamma to ir darījuši septiņas reizes? – Helēne pajautāja.

– Nē, tas mani šokē, – Sisi atbildēja un papurināja galvu.

Abas sāka ķiķināt.

– Es priecājos, ka jūs atkal esat labā noskaņojumā. – Durvīs stāvēja hercogiene Ludovīka ar svecēm rokā. – Ceru, tu esi samierinājusies ar likteni, ka jākļūst par imperatora sievu, Nene?

– Mammu! – Sisi pavēcināja roku, aicinot māti istabā. Hercogiene nolika sveces uz naktsgaldiņa un noskūpstīja meitas uz pieres. – Laikus ejiet gulēt, meitenes. – Viņa aizgāja līdz durvīm, jau satvēra rokturi un tad pagriezās. – Un neaizmirstiet.

– Zinām, zinām, lūgšanas, – Sisi attrauca.

– Arlabunakti. – Ludovīka pasmaidīja un nozuda aiz durvīm.

Sisi iekāpa gultā un atmeta pārklājus. Vasaras nakts solījās būt silta. Nopūtusies viņa vēroja māsu ķemmējam tumšos matus spoguļa priekšā. Šķita, ka Helēnes bailes ir mazinājušās un garastāvoklis uzlabojies. Sisi atgriezās pie svarīgākā temata.

– Patiešām, Helēne, tie jaunumi nav nemaz tik briesmīgi. Imperators… Tu reaģēji tik satraukti, it kā tev būtu paziņots par gaidāmajām kāzām ar vietējo miesnieku.

Helēne nolika ziloņkaula ķemmi uz naktsgaldiņa un pievienojās māsai gultā.

– Ja es apprecētu vietējo miesnieku, tad varētu dzīvot netālu no mājām un katru svētdienu braukt uz Posenhofeni pusdienās.

– Jā, un maltītei varētu nokaut kādu lopiņu, – Sisi piebilda.

– Un Karls liktu mani mierā, jo baidītos, ka dabūs galu kādā zupā, – Helēne piemetināja, un māsas sāka smieties.

Pēc brīža Sisi sakārtodama garos matus uz spilvena ieminējās:

– Es ilgošos pēc šejienes.

Helēne pamāja. Raižpilno izteiksmi izgaismoja mirgojošās sveču liesmiņas.

– Interesanti, kāds Francis ir? – Sisi prātoja, atsaukdama atmiņā biklo zēnu ar kanēļa krāsas matiem. – Viss šķiet pārāk neīsti. – Viņa iztēlojās Helēnes satikšanos ar brālēnu, kas kļuvis par imperatoru. Apkārt rosīsies negantas princeses, grāfienes un marķīzes, kas labprāt izmantos katru Helēnes vājību un katru spraudziņu nākamajam uzbrukumam. “Vai Helēnei pietiks spēka apburt jauno valdnieku, Eiropas ietekmīgāko un iekārojamāko vecpuisi? Viņai tas jāizdara. Citas izejas nav.” – Paklau, kā tas skan! – viņa skaļi sacīja. – Bavārijas hercogiene Helēne no Vitelsbahu dinastijas kļūst par Austrijas imperatori. – Palīdusi zem daudzajām segām, lai gan nakts bija silta, Helēne neteica ne vārda. Sisi aizrādīja: – Tu esi pārāk klusa, Nene. – Viņa palīda māsai tuvāk un pieglaudās klāt. “Šo brīžu man noteikti pietrūks, taču es nedrīkstu ļauties skumjām. Mans uzdevums ir atbalstīt Neni.” – Ei, runā! Kā tu jūties?

Pēc mirkļa vecākā māsa izdvesa:

– Nevarētu gan sacīt, ka jūtos kā imperatore.

– Ak, Nene, mana kautrīgā, klusā māsa! Es neļaušu tev tā šaubīties. Tu pat nesaproti, cik piemīlīga un jauka esi. – Viņas balss likās kaitinoši skaļa salīdzinājumā ar māsas čukstiem. – Tu būsi lieliska. Mēs parādīsim imperatoram brīnišķīgu līgavu, un viņš apgalvos, ka neko tādu agrāk nav redzējis.

Kad Helēne jau bija iegrimusi nemierīgos sapņos, Sisi piecēlās no gultas un palūkojās ārā pa logu, pašas domu un spožā mēness uzmundrināta. Viņu atkal mocīja bezmiegs. Siltā un skaidrā nakts vilināja ārā no mājas.

Sisi sataustīja rītasvārkus un centās nečīkstināt grīdas dēļus. Viņa uzāva iemīļotās rītakurpes – apvalkātus sarkana samta apavus, ko bija saņēmusi piecpadsmitajā dzimšanas dienā un ar kuriem allaž steidzās pretī ierastajiem pusnakts piedzīvojumiem. Kurpju zoles glabāja Posenhofenes zemes, zāles un dubļu gabaliņus. Sisi smiedamās nolēma, ka šie apavi brauks viņai līdzi uz galmu, jo tādējādi viņa vienmēr varēs nostāties uz mīļās Bavārijas zemes.

Ārā grūtsirdīgi kliedza pūce. Circeņi dziedāja serenādes un naksnīgus valšus, kas pastāvējuši krietni agrāk par Johana Štrausa uzrašanos Vīnes galmā. Tuvējā Štarnbergas ezerā vardes kurkstēja mīlas rapsodijas. Sisi izpleta rokas un smiedamās paskatījās uz mēnesi, līksmodama un uzņemdama nakti sevī.

Vecāki neaudzināja viņu par dziļi ticīgu cilvēku. Par garīgu jā, bet nevis par dogmatisku. Tēvs pat izrādījās iecietīgs pret reformatoriem protestantiem, kas noniecināja katoļu baznīcu un citviet par to tika bargi sodīti.

Taču bērniem tika mācīts godāt Visaugstāko un Viņa klātbūtni it visā. Šķita, ka drēgnajās, tumšajās baznīcās, kur Dieva vārdu sludina nesaprotamajā latīņu valodā, pašu Dievu ir grūti pamanīt, taču kalnu majestātiskumā, saullēkta neizbēgamībā un mēnessgaismas maigumā Sisi Viņa klātbūtni sajuta vienmēr. Dievs bija tas neredzamais spēks, kurš iekustināja dabisko pasauli, mainīja gadalaikus, kas likās skaisti katrs par sevi, un ļāva kalnu kazām lēkāt bez apstājas un zirgiem noskriet vēju.

“Kā es ilgošos pēc Posenhofenes!”

Sisi vairākkārt apstaigāja apkārt zemajai, baltajai pilij, un piepeši viņas nodarbi pārtrauca čabēšana. Tie noteikti nebija circeņi vai pūces. Tas bija cilvēks. Pagriezusies viņa ieraudzīja stāvu, kas pāri pļavai devās uz ciematu. Bija tumšs, taču Sisi uzreiz pazina viņu un nočukstēja:

– Tētis. Acīmredzot dodas pie kādas mīļākās. – Sisi nopūtās. – Izdari tā, lai Francis Helēnei ir daudz uzticīgāks nekā tētis mammai! – viņa lūdzās siltajai, rāmajai naktij.