Читать книгу Nepakļāvīgā imperatore Elizabete - Elisone Pataki - Страница 4

Otrā nodaļa

Imperatora kūrorts Bādišlē, Augšaustrija

1853. gada augusts

Sisi bija grūti nejust vilšanos, skatoties uz māsu, kura karietē sēdēja blakus un trīcēja gluži kā stirna mednieka bultas priekšā.

– Tu būsi apburoša, Nene. Taču tev jāsmaida! – Runājot ar vecāko meitu, hercogieni mocīja tāds pato nemiers. Helēne neatbildēja. – Vēl dažas stundas, un mēs varēsim apstāties un atsvaidzināties. Pirms ierašanās impēriskajā kūrortā mēs pārģērbsimies. – Hercogienei izdevās jautrāks tonis, taču Sisi pamanīja, ka māte nesmaida, necenšas apslēpt mocības, ko sagādā galvassāpes jau kopš ceļojuma sākuma.

Lielāko daļu laika māte bija pavadījusi ar aizvērtām acīm, saviebjoties katru reizi, kad ritenis trāpīja grambā un kariete sakratījās, un gurdiem pirkstiem masējusi deniņus. Beidzot viņa attaisīja acis, un tās pauda nemieru, šaudīdamās no vienas meitas pie otras. “Varbūt es maldos,” Sisi prātoja, “bet šķiet, ka mamma salīdzina mūs. Varbūt tikai noraustījās kariete, bet varbūt viņa patiešām pašūpoja galvu un nopūtās?”

Abu līdzība šķita izzudusi mirklī, kad viņas izbrauca no Posenhofenes pils. Sisi jutās mundra un nepacietīgi gaidīja tikšanos ar krustmāti un brālēnu, ieplestām acīm vērodama apkārtni nedēļām ilgajā ceļojumā. Viņai patika svaigais Alpu gaiss, vaigos uzplauka sārtums, medus brūnajās acīs mirdzēja ziņkāre un dzīvesprieks, un balsī, čalojot par laukiem un ciematiem, skanēja pacilātība.

Viņai blakus sakumpusi sēdēja Helēne, kas bija pārāk nervoza, lai ēstu vai gulētu, un kuras pelnu pelēkā seja uz vienmuļi melno sēru drānu fona šķita gandrīz vai caurspīdīga.

– Pirmām kārtām mēs atbrīvosimies no šīm drēbēm, – māte atkārtoja. It kā garderobes nomaiņa varētu vienā mirklī pārvērst Helēni par imperatora līgavu.

Sisi šai nervozajā gaisotnē nodarbināja sevi ar lūkošanos ārā pa logu un iztēlojās, kāda ir dzīve katrā no Alpu namiņiem. Saimniecības likās idilliskas, bet kazu gani – laimīgi savā brīvībā ik rītu iziet no mājām ar siera gabalu, maizes kukuli un vīna blašķi somā un doties kalnos, kur varēja klaiņot, pētīt strautus, un nevienam nevajadzēja atskaitīties. Un, ja vēlējās, viņi atrada saulainu pļavu, apgūlās zālē un pavadīja laiku, lūkojoties debesīs – tik tuvās, ka gribētos pastiept roku un satvert zilgmi saujā.

– Bummerlam patiktu šie plašumi. – Sisi iedomājās par atstāto zirgu un sailgojās pēc mājām. – Mēs te varētu staigāt stundām ilgi. – Māte ar māsu klusēja. – Vai es drīkstēšu braukt uz Vīni? – Sisi jautāja.

– Nezinu, – hercogiene negribīgi atbildēja, atspiedusi galvu pret polsterēto sienu. – Vajadzēja jau iedomāties, ka tu vairāk uztrauksies par izklaidēm. Tev būs jāsatiekas ar galmu un jāapgūst etiķetes smalkumi. Tu domā, ka Austrijas aristokrātiju interesē tava aizraušanās ar jāšanu? Nē. Viņi cer sagaidīt jaunkundzi ar smalkām manierēm un labu valodu. Tev un tavai māsai jāiemācās būt par Hābsburgām.

– Es nezinu, kā izturēšu, ja nedrīkstēšu jāt, – Sisi skaļi prātoja, taču tūdaļ aptvēra savu kļūdu, jo māte piepeši atvēra acis.

– Tu darīsi visu, kas no tevis tiek prasīts, – māte izgrūda. – Mamm, – Sisi mulsi iesāka, jo hercogienes balsī ieskanējās aizkaitinājums. Māte nopūtās un atkal aiztaisīja acis.

Karietē iestājās saspringts klusums.

Beidzot hercogiene ierunājās:

– Piedod, Sisi. Es tikai… jā, es baidos, ka… Es vēlos, lai jums abām veicas.

Sisi iegrima domās. “Cik atšķirīga varētu būt dzīve galmā? Mēs taču esam hercoga meitas! Un tāda mātes nervozēšana noteikti nepalīdz Helēnei saņemties pirms svarīgās satikšanās ar līgavaini.” Daudz pašpārliecinātākā tonī nekā jutās Sisi sacīja:

– Neuztraucieties, māt. Protams, ka mums veiksies. – Viņa ieskatījās māsai acīs, it kā gribētu apgalvot, ka citādi nemaz nav iespējams. – Turklāt, kā jau teicāt, mums allaž palīdzēs krustmāte Sofija.

Hercogiene atvēra acis, un bažīgais skatiens noteikti neiedrošināja meitu.

– Cerēsim, ka mums patiešām būs Sofijas atbalsts.

Mātei varēja just līdzi, jo viņa uztraucās par vienu no savām meitām. Sākotnējais Ludovīkas prieks par ielūgumu uz galmu mēneša laikā apsīka, un tagad viņa izteicās visnotaļ skarbi un nemitīgi cieši pētīja ikvienu. Tas, ko agrāk Sisi un Helēnes uzvedībā māte pieļāva, nu izpelnījās bargus pārmetumus. Piemēram, kad Sisi izkāpa no karietes, lai palīdzētu puisim padzirdīt zirgus, un nevilšus apšļakstīja kleitu.

– Tu nedzirdīsi zirgus kā tāds staļļa puisis! – māte rājās.

– Tu neteiksi ne vārda, kamēr krustmāte Sofija tevi nebūs uzrunājusi.

– Tu neskraidīsi pa gaiteņiem gluži kā mežonīgs kauslis. – Tu nedrīksti parādīties pie vakariņu galda netīrās drānās kā zemniece.

Parasti hercogiene bija nosvērta, taču tagad nenoliedzami cīnījās ar bailēm par vecāko meitu. Dažas dienas pirms izbraukšanas no Posenhofenes Sisi bija noklausījusies vecāku slepenu sarunu tēva kabinetā.

– Ja nu viņas netīšām pasaka viņam kaut ko aizskarošu vai varbūt aizvaino Sofiju? Viņas neko nezina par striktajiem galma noteikumiem!

– Meitenes nenāk no laukiem, Ludovīka. Viņas ir burvīgas un jaukas, – hercogs atbildēja, – turklāt dzimušas aristokrātiskā ģimenē.

– Jā, bet viņas ir tik naivas, Maksi! Mēs neuzstājam, lai viņas mācās valodas un dejas, un atļaujam viņām jāt pa pļavām un makšķerēt ezerā. – Ludovīka soļoja pa šauro kabinetu, un viņas autoritatīvajā balsī bija saklausāms nemiers, kādu Sisi dzirdēja reti. – Ārpus Posenhofenes abas pasauli nav redzējušas gandrīz nemaz. Sofija to sapratīs pusstundas laikā.

– Tieši to vēlas tava māsa. – Hercogs paraustīja plecus un raudzījās ugunī. – Sofija savam dēlam grib sievu, ko varētu kontrolēt. Viņas acīs Helēnes naivums noteikti būs pozitīva īpašība, ko varēs izmantot savās interesēs.

Ludovīka to pārdomāja nomācošā klusumā. Beidzot viņa nopūtās un sacīja:

– Maksi, es sāku uzskatīt, ka tas mūsu meitai nebūs labākais liktenis. Varbūt mēs pārāk aizrāvāmies ar apcerēm par labumu, ko dos ielūgums uz galmu, bet neapsvērām to, kā šāda nākotne ietekmēs Helēnes un Sisi dzīvi. – Tiklīdz tika pieminēts viņas vārds, Sisi saspringa, jo mātes balsī ieskanējās neslēpta panika. Viņa ciešāk pieplaka durvīm. Ludovīka turpināja: – Es ar šausmām domāju par Sisi parādīšanos galmā. Viņa vēl ir bērns! Mežonīgs, ar neapvaldītu garu. Un franciski spēj savirknēt vien piecus vārdus. Turklāt dejojusi līdz šim viņa ir tikai ar savu skolotāju!

To dzirdot, Sisi aizkaitināta iekoda lūpā. “Jā, es esmu jauna. Mātes apgalvojums nav pilnīgi aplams. Bet nevar būt, ka es sagādātu vecākiem tādu vilšanos! Nē, es pierādīšu, ka māte maldās.”

– Nedrīkst atteikties, ja imperatora māte aicina tavu meitu kļūt par viņas dēla līgavu, – hercogs atgādināja. – Meitenēm viss būs kārtībā.

– Savulaik mēs, Maksi, esam sapratuši, cik daudz kļūdu pieļāva mūsu vecāki, savedot mūs šajā… laulībā. Es lieliski zinu, ka tu mīlēji citu sievieti. Un tu zini, kā es ilgojos pēc mājām un raudāju katru dienu. Vai mēs tagad nerīkojamies tāpat?

Vairs nespēdama izturēt, Sisi slepus palūkojās pa durvju spraugu, lai redzētu tēva seju, kad viņš atbildēs uz tik skarbu, negaidītu jautājumu.

– Kāda mums ir izvēle? – Hercogs paraustīja plecus un skaļi ievilka garu dūmu no pīpes. – Ja tev ir meitas un tituls, tā ir jārīkojas.

Sisi palika pie durvīm. Vairākas minūtes vecāki sēdēja klusumā pie dziestošās uguns kamīnā. Beidzot māte ierunājās:

– Man viņu tik ļoti pietrūks! Ja mēs varētu vēl dažus gadus paturēt Sisi pie sevis… Viņa vēl ir bērns.

– Arī man viņu pietrūks. – Hercogs nopūtās, un Sisi pārsteidza viņa aizkustinošā atzīšanās. – Bet abām tā būs labāk. Mums jābūt laimīgiem par tādu iespēju. – Hercogiene bija apsēdusies blakus vīram uz ādas krēsla paroceņa un neteica ne vārda. Viņš turpināja: – Helēnei klāsies labāk, nekā tu spēj iedomāties, Ludovīka. Un Sisi parūpēsies par viņu. Jaunākā meita ir gudra. Varbūt mazliet neapvaldīta, piekrītu. Bet Sofija viņu iegrožos. Tās būs ugunskristības, es teiktu.

Baumas mazpilsētā izplatījās kā sērga, un pavadīt meitenes ieradās itin visi. Atsevišķi zemnieki un pilsētnieki smaidīja, daži raudāja, bet visi svētīja Vitelsbahu sievietes ceļam un vēcināja zilibaltos Bavārijas karodziņus.

Kad lādes bija sakravātas otrajā karietē, Sisi apskāva tēvu un jaunākās māsas. Nebija zināms, kad viņi atkal redzēsies.

– Tu galmā iekarosi visus, Sisi. – Hercogs piekļāva meitu sev klāt un turēja ilgāk nekā parasti. Varbūt kādreiz bērnībā tā bija noticis, bet pēdējā laikā viņa neko tādu neatcerējās. Jūtas neapšaubāmi bija patiesas, un Sisi mazliet atslābinājās, bet pēkšņi pavisam cieši saspieda tēva augumu, it kā negribētu, lai viņu laiž vaļā.

– Es tiešām nezinu, ko iesākšu bez tevis, mežonēn, – tēvs sacīja aizžņaugtā balsī.

– Ak, tēt. – Sisi sāka raudāt un iespieda seju tēvam plecā. – Lūdzu, parūpējies par Bummerlu, labi? Kad būs pietiekami veca jāšanai, Marija varēs to ņemt par savu zirgu.

– Protams, meitiņ. – Hercogs noglāstīja viņas garos matus. Pirmoreiz ilgu gadu laikā viņa acīs parādījās asaru mirdzums, nevis dzēruma stiklainums. – Parādi tiem Hābsburgiem, kā būtu jājāj ar ērzeļiem, ko viņi tur savos staļļos.

– Es ilgošos pēc tevis, tēt. – Sisi ieķērās viņam rokā un lūkojās gaišbrūnajās acīs, kādas pati bija mantojusi no viņa. – Vai ar tevi viss būs kārtībā, tēt? – Hercogs nodūra acis un pamāja ar galvu. – Apsoli? – Sisi saspieda viņa plaukstu.

– Apsolu, ka es mēģināšu. – Atkal ieskatījies meitai acīs, hercogs saņēmās. – Bet atceries vienu. Vitelsbahi ir lepna dinastija. To austriešu priekšā tev nav jājūtas mazvērtīgākai.

Vai dzirdi?

– Jā, tēt. – Sisi vēl ciešāk saspieda viņa plaukstu, negribēdama atlaist.

Atvadīšanos pārtrauca hercogs.

– Ej, meitiņ. Un dari tā, lai vecais tētis varētu lepoties ar tevi. Tu noteikti mani nepievilsi.

– Uz redzēšanos, mazais Maksi! – Sisi noskūpstīja brālīša tuklos vaigus. – Atā, Marij, Matilde un Sofija Šarlote! – Viņa noskūpstīja māsas un katrai noglāstīja galvu. – Kad nākamreiz satiksimies, jūs varbūt mani nemaz nepazīsiet. – Viņa notrausa asaru no vaiga un cerēja, ka šīs skumjas nevairos Helēnes bailes. – Tad viņa piegāja pie Karla, kurš cieši apskāva māsu. – Uz redzēšanos, Gailēn! Parūpējies par tēti, kamēr mamma ir kopā ar mums.

Brālis iečukstēja viņai ausī:

– Ilgi tas nebūs. Jūs atgriezīsieties, iekams zemnieki būs novākuši rudens ražu.

Tāds nu Karls bija. Uzmundrināta ar šādu izaicinājumu, Sisi saspringa un pielieca galvu uz sāniem.

– Kāpēc tu tā domā?

Karls novērsa skatienu uz Helēni, tad atkal palūkojās uz Sisi.

– Imperatoram pietiks paraudzīties uz šo raudošo līgavu, ko izvēlējusies mamma, un viņš nosūtīs tevi atpakaļ uz Bavāriju.

Šī dzēlība tikai vairoja Sisi apņemšanos panākt, ka viņai un māsai veicas. “Es nesagādāšu Karlam iespēju tīksmināties par mūsu neizdošanos. Nē, mēs neatgriezīsimies Posenhofenes pilī,” Sisi klusībā zvērēja. “Varbūt tikai karaliskajā karietē ar impērisko Hābsburgu ģerboni.”

– Paskatieties, meitenes, upe! – Hercogiene norādīja ārā pa karietes logu, kur cauri lapainajiem koku zariem vīdēja Trauna, it kā brīdinot, ka viņas tuvojas Bādišlei – pilsētiņai Alpu kalnos, kur imperatora galms uzturējās vasarās. Kariete nonāca ielejā. – Bādišles ūdeņi ir dziednieciski. – Hercogiene pētīja lēno straumi, kas plūda līdztekus ceļam. – Tieši tāpēc Francis to izvēlējās par savu vasaras mītni. Vai nebūtu jauki, ja arī mēs varētu izbaudīt šos ūdeņus? Mums tagad noderētu atsvaidzināšanās. – Viņa lēnām apļveida kustībām paberzēja pieri.

Kariete kratījās pa šauro ceļu uz ieleju, ko abās pusēs ieskāva roboti, kokiem apauguši kalni. Panorāma kļuva arvien plašāka un pārskatāmāka, parādījās dzīvojamās mājas. Helēne, kas nebija runājusi kopš nelielajām brokastīm, palūkojās ārā pa logu.

– Mēs vēl neesam atbraukušas, mammu?

– Nu jau drīz būsim klāt. Pilsēta jau ir redzama. – Hercogiene norādīja uz dzeltena kaļķakmens ēkām, kas dziļajā ielejā atgādināja milzīgu ēdelveisu pudurus. – Tā ir Bādišle, – hercogiene paskaidroja. Atsevišķas mājas jau ieguva konkrētākas aprises, un Sisi ieraudzīja baznīcas torni, kas kā tievs akmens pirksts slējās zilajās debesīs augstāk par citām celtnēm.

Priekšā atradās pieticīga kaļķakmens ēka – tā atgādināja ceļmalas krodziņu vai kafejnīcu.

– Apturiet karieti! – Ludovīka uzsauca kučierim, mēģinot pārkliegt zirgu pakavu dipoņu un riteņu klaboņu. Pavēle tika izpildīta. Iestājās klusums, ko iztraucēja vien putnu dziesmas un klusā Traunas čalošana. – Šajā krogā mēs, meitenes, pārģērbsimies, lai imperatora pilī ierastos tīras un atpūtušās.

– Es nevaru vien sagaidīt, kad varēšu atbrīvoties no šīm melnajām drēbēm, – Sisi atzina, jau noņēmusi melno cepurīti un izpurinājusi cirtas. – Melnais šajā tveicē ir smacējošs.

Turklāt tas ir tik garlaicīgs! Es gribu uzvilkt savu viskrāsaināko kleitu.

– Nomierinies, Elizabete! – Mātes asais skatiens apliecināja, ka Sisi viņu ir aizkaitinājusi.

Karietes durvis atvērās, un kalpotājs pastiepa roku, lai palīdzētu kundzēm izkāpt.

– Hans, kur ir otra kariete? – Hercogiene izkāpa pirmā un pētīja apkārtni. No kroga iznāca neliela auguma vīrietis, lai sagaidītu viesus.

Nostājusies blakus mātei, arī Sisi atskārta, ka redzeslokā nav otras karietes, kurā brauca Agata un bagāža.

– Lūdzu, jaunkundz. – Kučieris Hanss turēja Helēnes roku, kamēr viņa bailīgi izkāpa uz ceļa.

– Nu, Hans? – Ludovīka paraudzījās uz kalpotāju. – Kur ir otra kariete?

Tobrīd Hanss nodūra galvu.

– Mēs viņus pazaudējām, kundze.

– Pazaudējām? Ko tas nozīmē? – Par spīti galvassāpēm, hercogiene piepeši atžirga. Sisi vēl nekad nebija redzējusi savu māti tādu. Ludovīka palūkojās uz krodzinieku un tad atkal pievērsās kučierim. – Kā tas iespējams, Hans?

– Mēs sadalījāmies, hercogien.

– Pasaki man, Hans, kā var izlaist no redzesloka milzīgu karieti ar četriem zirgiem?

Kučieris centīgi pētīja putekļaino ceļu un atbildēja:

– Saprotiet, kundze, mēs apstājāmies tik bieži… gan Jūsu ekselences galvassāpju, gan citu iemeslu dēļ. – Hanss iebāza rokas bikšu kabatās.

– Tas neko neizskaidro. Kur ir mūsu kleitas?

– Mēs acīmredzot izšķīrāmies pirms neilga laika, varbūt kādas negaidītas apstāšanās brīdī.

Hercogiene klusi nolamājās un paspēra dažus soļus karietes priekšā. Kad viņa atkal palūkojās uz meitām vienmuļajos melnajos tērpos, seja šķita sakritusies.

– Nevajag uztraukties, kundze, – kučieris iebilda. – Es esmu pārliecināts, ka jūsu kleitas jau ir nonākušas pilī.

– Jā, bet pilī mums tās patlaban nav vajadzīgas. Mums tās vajadzēja uzvilkt un tad ierasties pilī! – Hercogiene dusmīgi raudzījās te uz kučieri, te uz vecāko meitu. – Neraudi, Helēne! Lūdzu, neraudi! – Ludovīka apskāva meitu un palūkojās uz Sisi. Nemiers skatienā nebija apslēpjams.

– Es jau nedēļām esmu šajā kleitā, mamm, un nevaru tādā satikties ar imperatoru.

– Tu izskaties brīnišķīgi, Helēne.

– Muļķības!

– Imperators cildinās tevi par to, ka izpildi pienākumu un sēro pēc radinieka. Viņš tevi uzskatīs par atturīgu un pazemīgu. Vai ne, Sisi? – Ludovīka izmisīgi pievērsās jaunākajai meitai.

– Protams. – Sisi pamāja, atbalstot māti. – Paklau, Nene! Francis gribētu redzēt manas māsas krietno un maigo iedabu, nevis ar dārglietām rotātu galvu un kaklu.

– Tieši tā, – apstiprināja hercogiene.

Taču Helēne nelikās pārliecināma. Nodūrusi skatienu, viņa ievaidējās:

– Kāpēc man bija jāpiedzimst pirmajai?

– Helēne! – Hercogiene nikni satvēra meitas šauros plecus. – Tu nevari mainīt piedzimšanas kārtību, tāpat kā nevari grozīt zvaigžņu stāvokli. Nav jēgas par to žēloties.

– Tas ir pretīgi, mamm. Es negribu būt imperatore.

– Vai tu domā, ka es visu atlikušo mūžu sūkstīšos, ka mana vecākā māsa apprecējās ar Hābsburgu un man vajadzēs… – Ludovīka apklusa un palūkojās uz Sisi. – Vienalga. Es tikai gribēju pateikt, ka mums jāpieņem dzīve tāda, kāda tā ir. Un jādzīvo krietni.

– Diemžēl es neesmu piemērota dzīvei, kāda man izraudzīta, – Helēne atbildēja, pagriezusi galvu sānis. – Kaut tu būtu samelojusies, ka Sisi ir vecākā!

Sisi saskatījās ar māti. Šāds paziņojums bija ļaunāks par saraukto pieri un neglītajām drēbēm. Ja māsas nomāktais garastāvoklis neuzlabosies, Francis novērsīsies no viņas.

Baznīcas zvans nodunēja trīs reizes, it kā sveicinot hercogieni ar meitām. Kariete zvārojās pa bruģētajām Bādišles ielām.

Pilsētiņa dūca no rosības – austrieši bija sapulcējušies, lai paskatītos uz imperatoru. Tā noteikti bija stipri pilnāka ar cilvēkiem nekā miegainās Posenhofenes laukums. Pa karietes logu Sisi vēroja sakoptu balti dzeltenu veikalu rindas. Šķērsojot ielu, sievietes rājās uz bērniem. Rokās viņas nesa kraukšķīgas maizes klaipus, gaļas gabalus un svaigus, saules sasildītus augļus. Sarkanvaidži zēni īsās ādas biksēs māja garāmbraucošajām karietēm un zirgiem un vairāk interesējās par konfektēm veikalu skatlogos, nevis par mātes brīdinājumiem vai bīstamo satiksmi.

– Vairs nebūs ilgi. – Hercogiene pa logu pētīja apkārtni, klēpī žņaudzīdama plaukstas. – Kad ieradīsimies, Helēne, tev jāsmaida. Īpaši jau, satiekoties ar Franci. Vai saprati?

Helēne pamāja ar galvu. Neizlēmīgi un nepārliecinoši.

Kariete nogriezās no galvenās esplanādes, satiksme apsīka, un parādījās pieticīgas dzīvojamās mājas, kas rindojās gar bruģēto brauktuvi. Logi bija vaļā, un gaiši krāsotās sienas rotāja kāpelējošas efejas. Pēcpusdienas saule vēl stāvēja augstu debesīs un apspīdēja cilvēkus uz lieveņiem ar puķu kastēm un aizvilktiem aizkariem. Visi ne pārāk ziņkārīgi nopētīja necilo karieti.

Ielas galā pavīdēja smagi kaltas dzelzs vārti. Pilsētnieki varbūt arī nepamanīja viešņas, turpretī ducis bruņotu imperatora sargu pulcējās pie vārtiem, it kā tieši viņas gaidītu.

Ķeizara villa atradās atstatu no galvenās esplanādes, uz pilsētiņas robežas, kur sākās Alpu meži un klinšaini kalni, kas ieskāva ielejas laukus no vienas puses un aiztiecās līdz Traunai otrā pusē. Villas ēka – iespaidīgs muižas nams – bija celta neoklasicisma stilā no krēmīgi dzeltena kaļķakmens.

Māte Sisi bija stāstījusi, ka imperators, pirmo reizi apmeklējis šīs pilsētas termālos ūdeņus, nekavējoties pasludinājis šo vietu par “paradīzi zemes virsū”. To dzirdot, Sofija veikli iegādājusies lielāko māju tuvākajā apkārtnē un gada siltākajos mēnešos galmu pārcēlusi turp, nomainot sasmakušo pilsētas gaisu un drudža draudus pret dziednieciskiem ūdeņiem un tīrām kalnu vēsmām.

– Klāt esam, meitenes, – hercogiene klusi izdvesa. Kariete apstājās pie vārtiem.

Sisi nopētīja sargus baltajos, neticami stingri iecietinātajos formastērpos ar sarkana un zeltīta zīda rotājumiem. “Iztēlojies,” viņa nodomāja, “ka pie taviem vārtiem neatkāpjoties stāv šādi sargi! Vai cilvēkam jāatskaitās ikreiz, kad grib ienākt vai aiziet?”

Uzkliedzis pavēli kučierim Hansam, ūsainais sargs piegāja pie karietes un nopētīja trīs ceļa nogurdinātās sievietes, kas sēdēja pretējā pusē.

– Vai drīkstu? – Viņš ar rokas vēzienu norādīja, ka vēlas atvērt durvis. Ludovīka pamāja ar galvu.

– Labdien. – Hercogiene izslējās un pacēla zodu. Sisi apbrīnoja mātes spēju tik veikli saņemties, it kā iepriekšējo dienu un stundu nemiers būtu vien kaitinošs apmetnis, ko itin viegli var nopurināt no pleciem. – Es esmu Viņas Majestāte Bavārijas hercogiene Ludovīka no Vitelsbahu dzimtas, mana māsa ir Austrijas erchercogiene Sofija no Hābsburgu-Lotringu dinastijas. Manas meitas, Viņu Majestātes Bavārijas hercogienes, pavada mani ceļā pēc īpaša Viņa Impēriskās Augstības imperatora Franča Jozefa un viņa mātes ielūguma.

– Jūsu gaišība. – Jaunais kareivis salutēja un sasita papēžus kopā. – Mēs jūs gaidījām.

– Pieņemu. – Māte pacēla roku, it kā pēkšņi kaut ko iedomājusies. – Vai mūsu otrā kariete jau ir ieradusies?

Sargs pamāja.

– Jā, pirms nepilnas stundas, kundze.

– Aizvediet mūs pie tās, – Ludovīka sacīja jau mazliet gaišākā tonī un palūkojās uz Sisi un Helēni. – Tajā ir mūsu ceļojumu lādes, un mums pirms ieiešanas pilī ir jāpārģērbjas.

Jauneklis pašāva gaisā cimdoto roku un pieklājīgi, taču stingri noteica:

– Atvainojiet, hercogiene Ludovīka, bet mums doti norādījumi nekavējoties aizvest jūs uz lielo zāli, kur erchercogiene Sofija gaida jūsu ierašanos. – Sargs pievērsās kučierim un atkāpās. – Brauc!

Tiklīdz durvis aizvērās un kariete uzsāka gaitu, Ludovīka sarauca pieri un nočukstēja meitām:

– Es mēģināju.

Pakavi dimdēja pa bruģēto pils kompleksa priekšpagalmu – kariete bija nonākusi vēsā kaļķakmens un ķieģeļu sienu apskāvienā. Lai gan īpašums bija plašs, Sisi pārsteigta secināja, ka ēka nav daudz lielāka par Posenhofenes pili.

Taču svarīgākais nebija celtnes apmērs. Jau braucot cauri vārtiem, Sisi sajuta imperatora klātbūtni. Gluži kā migla vai ēna pār īpašumu gūla netveramas norādes uz Franča Jozefa varenību – to nevarēja sataustīt vai ieraudzīt, taču nevarēja arī noliegt. Fasādi rotāja Franča Jozefa daudzo karaļvalstu karogi – Austrijas, Ungārijas, Horvātijas, Bohēmijas, Venēcijas, Lombardijas un Galīcijas standarti. Gvardi balti sarkanos formastērpos braši maršēja dienesta gaitās. Te vairāk izskatījās pēc nelielas pilsētas, nevis viena cilvēka mājas. Kalpotāji rosījās, suņi rēja, sekretāri un sulaiņi steidzās pildīt savus uzdevumus. Priekšpagalmā un apkārtējās ēkās neapšaubāmi jautās aizņemtības gars, atgādinot viesim, ka šī attālā kalnu pilsētiņa tagad ir impērijas sirds – jo tajā dzīvo svarīga persona.

Arī viņas bija daļa no šīs aizņemtības gaisotnes, jo valdnieks laulību nolūkos aicināja jaunkundzi – svešinieci – ar ģimeni pa nogurdinošiem ceļiem braukt no Bavārijas uz Bādišli. Un viņas paklausīja. Protams, ne jau tādēļ, ka šis kautrīgais jauneklis ar rūsas krāsas matiem būtu pietiekami ietekmīgs, lai uztieptu viņām paša iecerētu likteni. Nē, galvenais iemesls bija viņa pozīcijas – teju pārpasaulīga vara. Un viņa līgava Helēne iegūtu tikpat dievišķu statusu. Piepeši Sisi aptvēra māsas jaunās lomas iespaidīgumu un klusēdama vēroja impēriskā diženuma iemiesojumu, kas biedēja un atņēma pašpaļāvību.

Kariete apstājās. Ceļojums bija beidzies, un sākās pienākuma pildīšana.

– Tātad, meitenes, esam klāt. – Hercogiene šķita atbrīvojusies no mokošās migrēnas, izslējās sēdeklī un pavēlošā tonī deva īsas, kodolīgas pamācības. – Vai dzirdējāt? Sargs teica, ka Sofija… erchercogiene… gaida mūs. – Ludovīka izkāpa no karietes. Meitas nesekoja, un viņa atskatījās. – Nāciet! Helēne?

– Māt, es nevaru… – Helēne palika sēžam.

– Ir jāvar. Pasteidzies!

Helēne papurināja galvu, bet citādi nekustējās.

– Domā, ka tu esi ieradusies ciemos pie sava brālēna Franča un krustmātes Sofijas, – hercogiene mudināja, nepacietīgi nopūtusies.

– Jā, pie brālēna un krustmātes, kas vienlaikus ir arī Austrijas imperators un erchercogiene.

Ludovīka paraudzījās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās, un tad pieliecās tuvāk meitām.

– Viņi izvēlējās tevi, Helēne. Tu esi viņu viešņa, kas ieradusies pēc viņu ielūguma. Tev ir vairāk tiesību atrasties šeit nekā ikvienam citam!

Papurinājusi galvu, Helēne aizvēra acis. Tas bija kautrs, atturīgs protests.

– Ja mēs esam nonākušas tik tālu, tad tev jāturpina iesāktais. – Hercogiene vēlreiz palūkojās pār plecu un pieklājīgi uzsmaidīja garāmejošam sekretāram, kura kamzoli rotāja zeltīts divgalvains ērglis. Sisi nosprieda, ka tas ir Hābsburgu ģerbonis.

– Nene. – Sisi satvēra māsas roku. – Mēs būsim kopā.

Helēne aukstiem pirkstiem ieķērās māsas plaukstā ciešāk nekā parasti.

– Nepamet mani, Sisi!

– Protams. Un tagad dosimies pie tava līgavaiņa, Nene.

– Un vēl, meitenes. – Ludovīka paliecās tuvāk un čukstēja, lai garāmejošs sargs nevarētu noklausīties. – Vairs nekādu Nene un Sisi! No šī brīža jūs esat Helēne un Elizabete, Bavārijas hercoga Maksimiliāna meitas no Vitelsbahu dinastijas.

– Tiešām, mamm? – Sisi pajautāja, izkāpusi no karietes un pavilkusi māsu līdzi. – Pat gadījumos, kad esam divatā? Tas šķiet mazliet…

– Jā, pat divatā, Elizabete, – Ludovīka nošņāca. Par balss toni daudz stindzinošāks bija skatiens, ko viņa veltīja jaunākajai meitai. – Un tu nedrīksti apkaunot mūsu dzimtu, strīdoties ar augstāk stāvošiem. Vai saprati? – Hercogiene aprautām kustībām nogludināja svārkus, mēģinot izlīdzināt dienām veidojušās krokas. Sisi jutās iebiedēta un klusēja, vien tikko manāmi pamājusi ar galvu. – Tagad jūs esat divas jaunas hercogienes imperatora galmā, tāpēc jums atbilstoši jāuzvedas. Tātad vairs nekādu bērnišķīgu vārdu! – Balss skanēja stingri, taču mātes acīs vīdēja skumjas. – Vairs nekādas činkstēšanas, Helēne! Un vairs nekādas strīdēšanās pretī, Elizabete, īpaši krustmātei Sofijai. Vai skaidrs?

– Jā, mamm, – abas atbildēja unisonā.

– Lieliski. – Ludovīka pamāja ar galvu. – Neliksim imperatoram gaidīt vēl ilgāk! Es esmu pārliecināta, ka viņš alkst ieraudzīt savu līgavu.

Sargs aizvēra durvis viņām aiz muguras. Priekšā pletās vēsa halle ar augstiem griestiem. Sisi piemiedza acis, kas pēc spožās saules gaismas nespēja uzreiz pierast pie pustumsas. Pagalma trokšņus apslāpēja biezas pils sienas, un viņas vairākas sekundes stāvēja klusumā – bija grūti saprast, kā rīkoties tālāk.

Parādījās sekretārs parūkā, ar savu skaļo balsi pārbiedējot Sisi.

– Hercogiene Ludovīka. – Viņš paklanījās. – Vai jūs ar savām meitām būsiet tik laipna un sekosiet man?

Ne vārda neteikušas, viņas rindā soļoja aiz sekretāra un nonāca tādā kā pieņemšanas zālē ar krēmkrāsas sienām, pie kurām karājās vien tādi paši karogi kā redzēts ārpusē – apliecinājums par daudzajām Franča Jozefa karalistēm.

Šķērsojušas šo zāli, viņas attapās daudz mazākā, taču spoži izgaismotā telpā ar logiem, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem. Sisi samirkšķināja acis, jo tām atkal vajadzēja pierast pie spilgtuma.

– Jūsu Majestāte erchercogiene Sofija, atļaujiet stādīt jums priekšā Viņas Karalisko Augstību hercogieni Ludovīku Vilhelmīni, kura ir sieva Bavārijas hercogam Maksimiliānam no Vitelsbahu dinastijas.

Sisi palūkojās virzienā, kurp vērās sekretārs, un tikai tobrīd ieraudzīja savu krustmāti. Sofija sēdēja pie neliela galdiņa, un katrā pusē viņai atradās pa kungam. Viņu sejas apmirdzēja pēcpusdienas saule, kas iespīdēja pa stiklotajām durvīm un augstajiem logiem. Sisi nosprieda, ka šie vīrieši – jauns un vecs – ir armijas virsnieks un ministrs. Telpā uzturējās arī citi cilvēki. Stūrī, tālāk no sēdošajiem, stāvēja bāla, sirma sieviete ar saviebtu seju. Atšķirībā no vienaldzīgajiem sulaiņiem livrejās un parūkās šī sirmgalve nekautrīgi nopētīja trīs bavārietes, parādīdama savus secinājumus ar sakniebtām lūpām un neuzticību skatienā. “Kas viņa ir?” Sisi prātoja.

Jau nākamajā mirklī viņa atkal raudzījās uz krustmāti, kas novērtēja viešņas – ziņkārīgi, nevis sajūsmināti. Pēc sekretāra uzrunas Ludovīka spēra soli uz priekšu, papleta melnos svārkus un nolaidās reveransā tik graciozi, ka pārsteidza Sisi.

– Un viņas meitas. – Šķita, ka sekretārs nezina, kura ir kura, un tādēļ aicina uz priekšu abas vienlaikus. – Viņu Karaliskās Augstības Bavārijas hercogienes Helēne Karolīne Terēze un Elizabete Amālija Eiženija no Vitelsbahu dinastijas. – Meitenes nolaidās reveransā. Sisi šķita savādi, pat uzjautrinoši, ka viņu uzrunāja tik izsmalcināti, ar visiem tituliem.

Tik tikko manāms mājiens ar pirkstu nozīmēja, ka Sofija ļauj viņām ieiet istabā un tuvoties galdiņam.

– Lēnāk, meitenes, – Ludovīka čukstēja un atgādināja:

– Nolieciet galvas!

Taču Sisi nespēja noturēties pretī kārdinājumam un uzmeta skatienu krustmātei. Erchercogiene izrādījās tieši tāda, kādu viņa atcerējās, – mātes kopija, tikai ar daudz asākiem vaibstiem. Tāpat kā Ludovīkas, arī Sofijas seju ieskāva ciešas gaišbrūnu, mazliet iesirmu matu sprodziņas, un pakausī bija izveidots mezgls.

Sofijas laškrāsas tērps krita pār plato krinolīnu, ausīs uzmirdzēja smaragda auskari ikreiz, kad viņa pakustināja galvu. Šauro acu skatiens likās caururbjošāks nekā Ludovīkai un nemaz netiecās smaidīt.

Māte bija brīdinājusi, ka Sofija runās pirmā, bet viņa nebūt nesteidzās pārtraukt klusumu, tādēļ telpā skaidri atbalsojās viešņu papēdīšu klaudzoņa pret marmora grīdu. Viņas nostājās dažu pēdu attālumā no namamātes. Sisi atradās tik tuvu, ka varēja saost saldenu ziedu parfīmu un secināt, ka Sofija krūtīs un gurnos ir apaļāka par Ludovīku. Varbūt tās bija sekas daudzajiem oficiālajiem mielastiem, ko viņa rīkoja kopā ar dēlu. Galdiņš bija nokrauts ar tējkannām, cepumiem, miniatūrām kūciņām un riekstu un augļu traukiem. Piepeši Sisi atskārta, cik izsalkusi jūtas pēc daudzajām ceļā pavadītajām stundām.

Imperatora mātei klēpī sēdēja krēmkrāsas sunītis, kurš pāri servīzei augstprātīgi nolūkojās uz viešņām. Sofija gredzenotiem pirkstiem glāstīja viņa biezo kažoku un kādā brīdī pacēla dzīvnieku, lai iečukstētu tam ausī kādu mīlestības pilnu frāzi.

Ludovīka nokremšļojās, un Sofija atkal pievērsās viņām. – Tātad bavārietes ir ieradušās. – Šis apgalvojums nedeva iespēju kaut ko atbildēt, tādēļ viņas klusēja. – Kas noticis? – Sofija turpināja. – Vai tu, Ludovīka, tik ļoti interesējies par manas pils grīdām, ka nespēj atrauties un paskatīties uz savu veco māsu?

To dzirdot, Ludovīka izslējās un pasmaidīja.

– Sveika, Sofij! Es priecājos tevi redzēt.

– Sveika, Ludij! Arī es priecājos par satikšanos. Es jau sāku domāt, ka tu mani nepazīsti, jo imperatora pavāru dēļ esmu pieņēmusies apmēros.

Iesmējusies Ludovīka pieslīdēja tuvāk māsas krēslam un pieliecās, lai atturīgi apskautu viņu. Tāda pieķeršanās ļāva Sisi mazliet nomierināties. “Cerams, ka uz Helēni tas atstās līdzīgu iespaidu,” viņa nodomāja. “Vai mēs ar Helēni arī kādreiz tā izturēsimies? Māsas pēc desmitiem gadu atšķirtības satiekas gluži kā svešinieces… Bērni, vīri un dažādās mītnes valstis ir izšķīrušas viņas, nododot aizmirstībā atmiņas par dalīto gultu, naksnīgajām sarunām un bērnības māju. Nē,” Sisi izlēma. “Helēne nekad nekļūs tik atsvešināta, nekad neizmantos savu ietekmi un varu, lai uz savu iepriekšējo dzīvi nolūkotos no augšas. Un es nemūžam nepieļaušu, ka mēs tik ilgi nesatiekamies.”

Apsveicināšanās mirklī Sisi veikli nopētīja apkārtni. Abi vīrieši, tiklīdz ienāca viešņas, bija piecēlušies kājās. Vecākajam kungam bija balta parūka ar ciešām sprogām un baložpelēka zīda kamzolis. “Tas noteikti ir ministrs,” Sisi nosprieda. Viņš nevis lūkojās uz erchercogieni, bet vienaldzīgi vērās uz galdiņu. Jaunākais bija ģērbies pilnā militārajā formastērpā. “Acīmredzot adjutants vai padomnieks, lai gan tik jauns. Un diezgan pievilcīgs.” Virsniekam bija bāli zilas acis, mazliet viļņaini kastaņbrūni mati un plānas ūsas. Pleci bija pašauri, taču Sisi atzina, ka atturīgajā sarkanbaltajā, ar zelta diegiem rotātajā formastērpā viņš atstāj pievilcīgu iespaidu. Jaunais virsnieks pamanīja, ka tiek pētīts. Sisi tūdaļ novērsās, tomēr paguva pietvīkt. “Kā lai es piesargos galmā, kur ir tik daudz izskatīgu vīriešu! Nē, es nedrīkstu pieļaut, ka mani apbur krustmātes Sofijas adjutants vai jebkurš cits vīrietis. Mans uzdevums ir palīdzēt Helēnei kļūt par imperatora sievu.”

Ludovīka un Sofija atrāvās viena no otras. Abām asaras ritēja pār vaigiem, bet Sofija tās ātri notrausa un atkal apsēdās.

– Tātad, Ludovīka… Pakāpies malā, lai es varu aplūkot tavas brīnišķīgās meitas. – Šķita, ka ģimeniskā pievilkšanās ir atkausējusi Sofijas skarbo toni, taču nopietnajā sejā saglabājās drūma izteiksme.

– Protams, Sofij. Šī ir…

– Ak vai! Tu uzdrošinies nelietot manu karalisko titulu? – Erchercogiene pielieca galvu un, noslēpumaini sakniebusi lūpas, raudzījās uz savu jaunāko māsu. – Ērti, vai ne?

– Piedod. – Ludovīka nokremšļojās. – Vai… vai man tevi dēvēt par…

– Nē, nē, es tikai ķircinos, – Sofija noteica un pavēcināja roku, it kā gribētu atgaiņāt mušu. – Tas bija joks.

“Tiešām?” Sisi prātoja.

– Paej sānis, Ludovīka!

– Jā, protams. – Hercogiene paklausīja gluži kā tramīga ķēve, kas neizprot dresētāja norādījumus un baidās no pātagas cirtiena.

Krustmātes Sofijas skatiens pirmo reizi pilnībā pievērsās māsasmeitām.

– Paklau, Ludovīka. – Imperatora māte piemiedza acis. – Kāpēc viņas ir melnā? – Nākamajā mirklī – tik īsā, ka tas nebūtu pamanāms, ja Sisi cieši neraudzītos uz krustmāti, – erchercogiene paskatījās uz jauno virsnieku. Šķita, ka viņa vēlas kaut ko jautāt. Bezvārdu saziņa. Tad viņa atkal pagriezās pret Ludovīku. Skatiens bija dzestrs un kritisks. – Kāpēc jūs neesat novilkušas tās drausmīgās melnās drēbes? – Sofija sakrustoja rokas.

– Mēs gribējām, Sofij. Patiešām. Diemžēl…

– Vajadzēja pārģērbties pa ceļam.

– Tāds bija mūsu mērķis, bet kariete ar mūsu mantām nošķīrās no mums.

– Tātad tu nebiji pienācīgi izplānojusi braucienu.

– Un šeit… Tiklīdz nonācām pils pagalmā, mūs nekavējoties atveda uz šejieni.

– Šāda tikšanās prasa rūpīgāku sagatavošanos, – Sofija noskaldīja. Sisi par pārsteigumu, māte klusēdama uzņēma šo rājienu. Tad Sofija nopūtās. – Par laimi, viņas ir jaunas un veselīgas, un tas atsver pienācīgu drānu trūkumu. – Viņa runāja tik atsvešināti, it kā meiteņu nemaz nebūtu klāt. – Ļauj minēt… šī ir tava vecākā meita Helēne? Sejā ir jaušami ģimenei raksturīgi vaibsti. Viņa ir skaista.

– Nē, tā ir mana otrā meita Sisi… proti, Elizabete, – Ludovīka atbildēja, nostājās priekšā Sisi un uzlika roku Helēnei uz pleca. – Šī ir mūsu Helēne. Mūsu mīļā, maigā, paklausīgā Helēne, mūsu vecākā meita.

– Ak tā? – Sofija vilcinājās, it kā nespētu aptvert savu misēkli. – Šī ir Helēne? – Šķita, ka viņa gaida, lai kāds izlabo kļūdīšanos. Taču Ludovīka pamāja ar galvu, un Sofija skaļi nopūtās. “Vai tā bija vilšanās izpausme?” prātoja Sisi. – To nebūtu iespējams uzminēt, goda vārds! Es meitenes sen neesmu redzējusi. – Sofija neslēpjoties cieši nopētīja Helēni, it kā aplūkotu zirgu, ko vēlas iegādāties imperatora staļļiem.

– Bet tu izskaties… nezinu… jaunāka.

Ludovīka pamīņājās un sacerēja puslīdz pieņemamu atbildi par smalku un sievišķīgu figūru. Helēne un Sisi nodūra acis, it kā pēkšņi abu prātus nodarbinātu melno kleitu apakšmalas stāvoklis.

– Kāda ir meiteņu vecumu atšķirība? – Sofija pajautāja.

– Elizabetei ir tikai piecpadsmit, savukārt Helēnei tikko palika astoņpadsmit, precībām piemērots vecums, – Ludovīka paskaidroja.

– Tiešām? – Sofija pielieca galvu, it kā šaubītos. – Viņai joprojām ir meitenīgs augums. Neizskatās, ka viņai ir astoņpadsmit.

Pieklājīgi smaidīdama, Ludovīka paraustīja plecus.

– Varu apliecināt, ka ir. Es biju klāt, kad viņa piedzima.

– Un… kā tu sacīji? Cik gadu ir otrai?

– Pēc dažiem mēnešiem Elizabetei būs sešpadsmit.

– Ak! Joprojām bērns. – Pēc ilgas pauzes Sofija turpināja:

– Tev ir vēl dažas meitas, vai ne?

– Jā, – Ludovīka atbildēja. – Dēls Karls ir hercogistes mantinieks, un vēl mums ir trīs meitas un mazais dēliņš. Visi palika mājās pie tēva.

– Meitenes ir jāizprecina. – Sofija nopūtās un piemiegtām acīm pētīja Helēni. – Protams, ja vecākā kļūs par Hābsburgu, pārējām diez vai trūks rokas tīkotāju.

– Tev noteikti ir taisnība. – Ludovīka pamāja ar galvu.

– Vai viņa būs auglīga? Izskatās tieva kā maikste.

Ludovīka nervozi iesmējās, un Sisi atskārta, ka māte ir aizkaitināta.

– Bet, Sofij! Man nekad nav bijis problēmu ar auglīgumu, tātad arī meitām nevajadzētu būt.

Tobrīd Sisi uztvēra jaunā virsnieka skatienu un nevilšus pasmaidīja. Arī viņš savilka lūpas smaidā, un Sisi nodūra galvu, kaismīgi ticēdama, ka neviens šo slepeno saziņu nav pamanījis. Vaigos un arī visā augumā ielija karstums.

– Cerēsim. Bet man nepatīk melnā krāsa, Ludovīka. Viņai tā nepiestāv. – Sofijas tonis bija nemainīgi garlaikots un vienaldzīgs.

– Kā jau es mēģināju paskaidrot, Sofij, mums nebija laika novilkt sēru drānas. – Ludovīka saknieba lūpas. – Jādomā, ka mēs tūliņ atradīsim savas lādes.

Sofija pamāja.

– Panāc uz priekšu! – Sofija atrāva roku no suņa mīkstā, baltā kažoka un pavēcināja uz Helēnes pusi. Meitene paklausīja. Sisi tikai uz mirkli novērsās no māsas, lai vēlreiz palūkotos uz virsnieku. Jauneklis joprojām skatījās uz viņu. – Izstāsti, kā jums klājās ceļojuma laikā! – Sofija gaidīja atbildi, bet acis atkal taustīja Helēnes augumu, it kā meklētu norādi uz simtiem papildu zīmju. “Vai viņa būs auglīga? Vai apmierinās manu dēlu? Ja reiz viņa ir tik maza un lēnprātīga, man taču nevajadzētu uztraukties, ka jaunavības plēve ir neskarta?” No tik cieša skatiena Helēne saguma. – Tātad? Es tev jautāju par ceļojumu!

Helēne stāvēja, klusēja, noliekusi galvu, un kodīja apakšlūpu. Šis paradums liecināja par nervozitāti, un Sisi māsai nemitīgi atgādināja, ka no tā jāatbrīvojas pirms ierašanās Vīnes galmā.

– Krustmāte Sofija uzdeva tev jautājumu, Helēne, – Ludovīka mudināja biklo meitu, kura tomēr nebilda ne vārda.

– Nervi? – Sofija pasmējās par māsasmeitas atturību.

– Acīmredzot. – Ludovīka savilka lūpas smaidā. – Vispār Helēne ir gudra meitene un allaž pārsteidz savus skolotājus. Varbūt viņa ir pārāk nopietna, taču mākslu uzturēt sarunu var iemācīties. Protams, jūsu galms ir daudz lielāks par Bavārijas hercogistes saimi, tādēļ Helēnei ir nepieciešams laiks, lai pielāgotos.

– Ha! Muļķības. Šī ir tikai neliela vasaras rezidence. Pagaidiet, kad atgriezīsimies Vīnē! – Sofija apsēdās un noglaudīja suni, un dārgakmeņiem rotātais gredzens ieķērās tā vilnā. – Es atceros, kā pirmoreiz ierados galmā. Es neatļāvos izrādīt nervozitāti. Helēne, tu taču zini, ka es tāpat kā tava māte esmu bavāriete?

– Jā, Jūsu Majestāte. – Helēne pamāja ar galvu, un Sisi atvieglojumā labprāt būtu iedziedājusies. “Beidzot viņa ierunājās!”

– Saki, Helēne, kāda tev šķiet Austrija salīdzinājumā ar Bavāriju? – Nesagaidījusi atbildi, Sofija turpināja: – Man, piemēram, noteikti negribētos atgriezties tai tumšajā, aukstajā zemē. Mūsu Alpi un atklātās Austrijas ainavas šķiet burvīgas pēc jūsu nospiedošajiem mežiem, vai ne?

Iestājās dziļš klusums, un bija dzirdama vien suņa krākšana erchercogienei klēpī. Jaunais virsnieks nokremšļojās.

Sofija lēni iemalkoja tēju un mēģināja vēlreiz:

– Kas tev būtu sakāms, Helēne? Vai, tavuprāt, Austrija ir skaista?

“Runā!” Sisi gribēja uzkliegt māsai un iesānis palūkojās uz viņu, ar acīm mudinādama atbildēt. Bet Helēne joprojām kodīja apakšlūpu un neteica ne vārda, teju vai atgādinot mēmos sargus pie istabas durvīm.

Pietika ar vienu skatienu uz māti, lai Sisi saprastu, cik nepiedodami uzvedas Helēne. Ludovīka sarauca pieri un sažņaudza dūrēs melnos svārkus. Bija grūti iedomāties piemērotas frāzes, ar kurām glābt situāciju.

Sisi rīkojās ierasti un instinktīvi – paspēra soli uz priekšu un nostājās blakus Helēnei.

– Jūsu augstība! Manu māsu ir tā apbūrusi Alpu ainava, ka viņa jūtas pārgurusi. – Sisi zemu paklanījās krustmātei un ievēroja, ka jaunais virsnieks izslejas un cieši raugās uz viņu. Cenzdamās neveltīt viņam uzmanību, Sisi turpināja: – Es pat izteikt nespēju, cik jūsmīgi Helēne pļāpāja par šīs zemes skaistumu! Mēs ar mammu pat uzskatījām, ka viņa jau ir aizmirsusi savas bavāriešu saknes un alkst iepazīt jauno dzimteni.

– Tiešām? – Sofija lēni glaudīja suni un pagrieza galvu pret Sisi. – Tava māsa jūsmīgi pļāpāja? To ir grūti iedomāties.

– Ir tikpat grūti apvaldīties, kad ieraugi Augšaustrijas ainavas, – Sisi atbildēja.

Par atvieglojumu trim viešņām, Sofijas lūpas savilkās smaidā.

– Vai tev tās patika, Elizabete?

– Te ir neticami skaisti, – Sisi godīgi atzina. – Varētu pat teikt, ka austriešu kazu ganam ir vislaimīgākā dzīve.

Sofija izplūda smieklos, un sejā parādījās uzjautrinājuma krunciņas. Spriedze telpā izkliedējās gluži kā nomācošs vasaras karstums pēc pērkona negaisa.

– Ak Dievs, Ludovīka! Tu esi izaudzinājusi dzīvespriecīgu meiteni! Hercogiene, kas vēlas kļūt par kazu gani… Kaut ko tādu es dzirdu pirmoreiz. – Sofija pagriezās pret virsnieku, un abi pasmējās.

Uztvērusi jaunekļa skatienu, Sisi pietvīka. Tas bija tik neatlaidīgs, it kā viņš kaut ko vēlētos lūgt.

– Vai apsēdīsies, Ludij? Jūs ar meitenēm noteikti gribat atspirdzināties. Tēju, tēju! – Sofija pavēcināja roku, un trīs sulaiņi livrejās piegāja pie galda, palīdzēja dāmām iekārtoties krēslos un ielēja ar smalkiem vijumiem apgleznotajās porcelāna tasītēs kūpošu tēju. Sisi pie mazā galdiņa atradās blakus māsai. Sirmā sieviete joprojām klusi un nekustīgi stāvēja stūrī. Ja elpojot necilātos krūtis, varētu nodomāt, ka tā ir statuja.

– Kāpēc austriešu kazu gana liktenis ir pārāks par Austrijas imperatora likteni, Elizabete? – Šķita, ka Sofija ir pilnīgi aizmirsusi par Helēni.

– Mana krustmāte, protams, zina, ka par Austrijas imperatora likteni cildenāka nav. – Sisi alkaini lūkojās uz cepumiem šķīvī. “Vai vajadzētu pagaidīt, kamēr erchercogiene aicinās tos nobaudīt?” Viņa atkal pievērsās radiniecei. – Taču es nemūžam neuzdrošinātos sapņot par tādu. Šī loma pienākas tikai Dieva izredzētajam, proti, manam dārgajam brālēnam Francim Jozefam, un mums, vienkāršajiem ļautiņiem, nav ļauts tīkot pēc tās.

– Tu neesi vienkāršu ļaužu, tu esi hercoga meita. – Sofija iebāza mutē citronu kūkas gabaliņu, bet pārējos neaicināja pievienoties maltītei. Ludovīka iedzēra tēju. Helēne sēdēja klusi kā pelīte.

– Protams, bet salīdzinājumā ar imperatoru Franci Jozefu mēs jūtamies vienkārši. – Sisi nodūra galvu un bikli raudzījās sev klēpī.

– Tā ir, – Sofija noteica. Viņai uz zoda vīdēja citronu kūkas drupata.

“Izrādās, ka tas ir viegli,” Sisi secināja. “Šī kundze vēlas dzirdēt tikai komplimentus par sevi, savu valsti un galvenokārt par savu dēlu.”

– Šī meitene ir apķērīga. – Sofija pagriezās pret ministru, kas sēdēja viņai blakus, un tad uzrunāja savu jaunāko māsu, it kā meiteņu nemaz nebūtu klāt. – Skumji, ka Elizabete nav tava vecākā meita, Ludovīka! Viņas āriene un raksturs ir daudz piemērotāks kronim.

Sisi saviebās, taču neuzdrošinājās pacelt acis, jo baidījās, ka tajās parādīsies dusmas uz krustmāti. “Kā drīkst atļauties tādu apvainojumu Helēnes klātbūtnē!”

– Tas ir laipns kompliments, Sofij. – Ludovīka runāja sakostiem zobiem, taču padevīgāk, nekā Sisi jebkad bija dzirdējusi. – Elizabete ir dzīvespriecīga, tomēr nav tik izglītota kā Helēne. Un viņa… Elizabete… apsolīja veltīt visu savu enerģiju, lai palīdzētu māsai sagatavoties šim augstajam pienākumam, kuru tu viņai esi visžēlīgi uzticējusi.

– Patiešām? – Sofija lūkojās te uz vienu, te otru māsasmeitu, it kā salīdzinātu divus zīda auduma baķus, un visilgāk skatiens pakavējās pie Sisi. Beidzot, skumji nopūtusies, Sofija atkal pievērsās dēlam izraudzītajai līgavai. – Pieņemu, ka ceļojums bija nogurdinošs. Bet, lūdzu, atbrīvojies no tām šausmīgajām drēbēm! Tev par labu nāks arī mazliet sārtuma uz vaigiem un pa kādam smaidam. Un, Dieva dēļ, mitējies kodīt to nabaga lūpu! Tu taču negribēsi to apēst, vai ne? Tu esi ieradusies uz saderināšanos, nevis uz bērēm.

Ludovīka paliecās uz priekšu un teju gaudulīgā tonī sacīja:

– Mēs nekavējoties, tiklīdz tu atļausi mums iet, uzmeklēsim savas lādes un pārģērbsimies, māsa. Es tiešām gribētu pirms tikšanās ar imperatoru uzvilkt citas drānas.

– Tikšanās ar imperatoru? – Sofija uzsmaidīja māsai. Roka ar kūkas gabalu sastinga pusceļā līdz mutei. – Tā jau ir notikusi. Viņš sēž man blakus! – Viņa ar zodu norādīja uz pievilcīgo jaunekli, ko Sisi bija noturējusi par militāro padomnieku vai adjutantu.

– Jūsu Majestāte! – Ludovīka izdvesa, pielēca kājās un zemu paklanījās. Nodūrusi galvu, viņa čukstēja: – Pieņemiet manu visdziļāko atvainošanos. Man nebija ne jausmas. Jūs esat tā pieaudzis un mainījies, ka es diemžēl jūs nepazinu.

“Šis jauneklis formastērpā ir imperators? Mūsu namatēvs un pils īpašnieks? Helēnes līgavainis?” Tad Sisi atcerējās zēnu ar smalkajiem vaibstiem un kanēļkrāsas matiem. Apmulsusi viņa atskārta, ka pārsteigums noteikti ir jaušams arī sejā, taču veikli saņēmās un nolaidās reveransā tāpat kā māte. Nabaga Helēne saguma līdzās māsai, it kā grasītos paģībt.

Jauneklis pasmaidīja un teica:

– Nevajag atvainoties, krustmāte Ludovīka. – Zilās acis, daudz laipnākas nekā mātei, pievērsās katrai no viešņām. – Lūdzu, piecelieties! Jūs esat mana ģimene, nevis pavalstnieces.

– Tu neiepazīstināji mūs, Sofij, – Ludovīka sacīja, apstulbumā raudzīdamās uz māsu.

– Mums patīk šī spēlīte. Tā ļauj Francim pārmaiņas pēc pavērot… Nabaga zēnam tas nav iespējams, ja viņš allaž atrodas uzmanības centrā.

– Bet man ir kauns, ka neizturējāmies ar pienākošos cieņu. – Ludovīka joprojām skatījās uz māsu, un balsī nodevīgi ieskanējās pārmetums un pat aizkaitinājums. – Neviens nedrīkst ienākt telpā, neizrādot imperatoram pazemību.

– Viss ir kārtībā, – Francis sacīja labvēlīgā tonī. – Man patīk vismaz uz brīdi palikt malā un neuzkrītoši pavērot cilvēkus. – Francis paskatījās uz Sisi. Gaišzilās acis līdzinājās debesīm bez mākoņiem. – Varbūt jūs piecelsieties? Es nevēlos turēt jūs uz ceļiem pēc tik nogurdinoša brauciena, ko jums nācās pārciest pēc mana ielūguma.

– Ak Dievs, Franci! – Ludovīka apsēdusies paraudzījās uz māsasdēlu. – Jūs esat kļuvis par ļoti pievilcīgu imperatoru. Pārsteigdams hercogieni, Francis satvēra viņas plaukstu. – Krustmāt Ludij, laipni lūdzam Austrijā! Es priecājos jūs satikt un nevaru vien sagaidīt, kad varēšu tuvāk iepazīties ar jūsu meitām.

Viņam būtu jāprecas ar Helēni, taču skatiens nemitīgi kavējās pie Sisi.