Читать книгу Nepakļāvīgā imperatore Elizabete - Elisone Pataki - Страница 7

Viņi saskatās, ierosinot tādu kā mēmu komunikāciju. Pat pēc šiem daudzajiem gadiem, kad sāpes izzudušas un izplēnējušas, tikai viņiem abiem tas ir pa spēkam. Aiz durvīm gaida kaut kas tāds, kam pretī stāties var vienīgi kopā.

– Ir laiks. – Priekšnamā iesteidzas neliela auguma priesteris, zīda drānām noplīvojot. Pēc obligātās paklanīšanās viņš izslejas un dod pēdējās norādes.

Abi pamāj. Viņš pieceļas no krēsla un nostājas blakus Sisi, kura satver viņa izstiepto roku un paspiež, lai izrādītu atbalstu.

– Vai esat gatava? – viņš jautā.

– Esmu. Un jūs?

– Vai cilvēks vispār var būt gatavs brīdim, kad viņa impērija tiek sadalīta uz pusēm?

– Franci, – viņa ierunājas, vēlreiz paspiežot viņa roku.

– Jūs saturat savu impēriju kopā.

Viņš lūkojas taisni uz priekšu un sakniebj lūpas ciešā līnijā. Tad skatiens atkal pievēršas viņai un nenolaižas. Bažās par gaidāmajiem vārdiem Sisi aizraujas elpa. Viņš nopūšas un jautā:

– Bet mūs?

Piektā nodaļa

Imperatora kūrorts Bādišlē, Augšaustrija

1853. gada augusts

– Hercogiene Elizabete, vai izrādīsiet man to godu?

Sisi raudzījās platajā, smaidīgajā grāfa Grīnes sejā. Virsnieks bija ģērbies iestīvinātā formastērpā un gludi noskuvies. Pārliecības nebija, taču Sisi uzskatīja, ka pastieptā roka nozīmē aicinājumu uz deju.

– Es… piedodiet, kungs.

Helēne blakus sarosījās krēslā un pūlējās izvairīties no ieskatīšanās māsai acīs. Otrā pusē viņai sēdēja Ludovīka, savilkusi sejā nervoza mulsuma pilnu izteiksmi.

Atbildes vietā grāfs pavēcināja cimdoto roku un plati pasmaidīja.

– Vai drīkstu aicināt jūs uz šo deju, Jūsu Augstība hercogiene Elizabete?

– Ak, diemžēl es… nezinu soļus… – Sisi vārdus nomāca netālais orķestris, vijolēm aizsākot valsi. Vīrieši un sievietes zāles vidū sastājās pāros.

Patiesību sakot, Sisi nekad agrāk nebija dejojusi kotiljonu un nebija to arī redzējusi. Vienīgais partneris, ar kuru viņa jebkad nostājusies sākuma pozīcijā, bija deju skolotājs Posenhofenē – stingrais Hausmaņa kungs, kas palaikam parādījās pilī un mēģināja iepazīstināt viņu un Helēni ar valšiem, kadriļām un polkām.

– Es izskatīšos muļķīgi, – Sisi nočukstēja. Vaigi ieguva uzkrītošu pietvīkuma sārtumu. Vēl nepatīkamāki par grāfa Grīnes gaidošo skatienu bija visi viņai pievērsto ziņkārīgo acu pāri. Galminieki, ministri un kalpotāji raudzījās uz Sisi un sačukstējās, tik tikko pacenzdamies aizklāt mutes ar plaukstām vai vēdekļiem. Un zāles pretējā galā sēdēja Francis Jozefs, viņam blakus atradās Bahs un Sofija, kura laiku pa laikam aprunājās ar garāmejošiem galminiekiem un pētīja zāli, it kā uzraudzītu dejas.

Grāfs paliecās uz priekšu tuvāk Sisi, joprojām izstiepis roku. Saraucis pieri, viņš sacīja:

– Es palīdzēšu.

Sisi piecēlās un pasniedza roku, bet neko neatbildēja. Grīne veda viņu dejotāju pūlī. Šķita, ka zīda kleitā izdegs caurums no ciešajiem apkārtējo skatieniem.

Grīne pieliecās. Gluži tāpat uzvedās Sisi deju skolotājs.

– Piedodiet, hercogiene, bet man jāuzliek rokas jums uz vidukļa. – Kad viņš to izdarīja, Sisi pietvīka. – Un tagad sāksim. – Viņš spēra soļus valša ritmā, un Sisi viņam sekoja. Tvēriens ap vidukli bija spēcīgs, un jau pēc dažām taktīm viņa aptvēra, ka deja nemaz nav grūta. – Erchercogiene lūdza, lai es dejoju ar jums.

Šī bija pirmā reize, kad Sisi ielūkojās grāfam acīs.

– Kā, lūdzu?

– Izbeidziet! – Grīne pasmaidīja. – Jūs taču noteikti saprotat, ka ikviens šajā zālē gaida.

– Ko?

– Visi grib redzēt, kā jūs dejojat!

– Kāpēc?

– Imperators plāno lūgt jūs uz pēdējo balles deju.

Sisi ar grūtībām norija siekalas un nosprieda, ka spēj noturēties ļenganajās kājās, vien pateicoties grāfa Grīnes ciešajam tvērienam.

Ne jau tā viņa bija iecerējusi šo vakaru. Pēc izjādes viņa apvaldīja savas neganti kareivīgās emocijas un atgriezās Ķeizara villā, apņēmusies ielāgot, ka Francis ir saderinājies ar Helēni. “Mans uzdevums ir atbalstīt mīļoto māsu Helēni. Un tieši tā es rīkošos.”

Istabā Sisi atrada Helēni gultā, ietinušos segās. Aizvirtņi bija ciet.

– Nene? – Sisi apstājās uz sliekšņa. Māsa izklaidīgi paraudzījās uz viņu un atkal aizgrieza bālo seju. – Piedod, Nene! Lūdzu. – Sisi pieskrēja klāt māsai. – Nekas tāds nenotika, mēs tikai devāmies izjādē. – Viņa piesardzīgi apsēdās uz gultas malas un bažījās, ka Helēne tūdaļ viņu padzīs. Bet Helēne pat nepakustējās. – Imperators zina, ka tev nepatīk jāšana, un cenšas būt laipns un pieklājīgs namatēvs.

– Patiešām laipns.

– Lūdzu, tur nebija nekā…

– Pietiek! – Helēne izstiepa roku un apklusināja Sisi. – Izbeidz, labi? Tā nav tava vaina, – māsa izgrūda skarbā tonī. – Es zinu, ka viņš tevi uzaicināja. – Melnās acis pievērsās Sisi, kura tajās raudzījusies visu mūžu. Tagad tās šķita svešādas. Nepieejamas, aizplīvurotas un neizdibināmas.

– Jā, Helēne, bet tas neko nenozīmē, – Sisi meloja, saņēmusi plaukstā māsas roku. “Tas nedrīkst kaut ko nozīmēt. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai pievērstu Franča uzmanību Helēnei. Es noteikti palīdzēšu māsai, lai cik ļoti man tāpēc sāpētu.”

Helēne klusēdama klausījās Sisi stāstā, kas tika pausts vismierinošākajos vārdos. Lai nesatrauktu māsu, Sisi nepieminēja smaidus, vieglumu, ar kādu risinājās draudzīgās sarunas, pieskaršanos otram un spriedzi, ko atstāja Franča piepešā aiziešana.

Pamazām Helēne atmaiga. Sisi vēlreiz atkārtoja, ka izjāde neko nenozīmē. Melno acu skatiens kļuva mazliet priecīgāks. Sisi sāpēja dvēsele par to, ka dažas lietas ir jānoklusē un jārunā puspatiesībās; viņai nepatika maldināt mīļoto māsu. Un vēl dvēsele sāpēja par to, ka jāapslāpē jūtas pret Franci. “Šis vīrietis nav mans izredzētais,” viņa sev atgādināja.

Kad beidzot Helēne noticēja stingrajiem apgalvojumiem, ka izjāde neko nenozīmē, Sisi atvieglojumā saguma. Nene piekrita pamēģināt vēlreiz un iekarot līgavaiņa sirdi. Viņa pat apsolīja grezni saģērbties.

Nepameta pārliecība, ka bāli sārtajā kleitā viņa izskatās vienkārša blakus māsai elegantajā ziloņkaula krāsas tērpā ar izsmalcinātām strausa spalvām. Matus Sisi sakārtoja ierastajās vaļīgajās bizēs, ko sasprauda ar sprādzēm, turpretī Helēne savējos ļāva Agatai un Sisi saveidot glītā vainagā ap galvu. Papildinot tēlu ar sudrabotām kurpītēm un smalkādas cimdiem, viņa izskatījās karaliski.

Saule aiz guļamistabas loga apspīdēja pils kompleksu un apkārtējos kalnus. Kad viņas bija apģērbušās, jau lēca mēness, atnesot dzestrumu, kas liecināja par vasaras beigām. Lielisks vakars Franča dzimšanas dienas svinībām. Sisi nosprieda, ka māsa noteikti ieņems savu vietu blakus imperatoram. Meitenes sadevās rokās un izgāja no istabas.

Bet mielasta zālē Sisi tika aicināta apsēsties līdzās Francim. Pagalam apmulsušajai Helēnei ierādīja vietu pretējā galā, vistālākajā stūrī, kur vajadzētu atrasties Sisi.

Vakariņas izrādījās grūti izturamas – Francis nemitīgi pievērsās Sisi, taujāja pēc viņas viedokļa gan par ēdienu, gan par patīkamāko deju mūziku. Tas šķita nepanesami. Nelāgi apreibusi no negribētās uzmanības, Sisi tik tikko pieskārās maltītei un pat neuzdrošinājās paskatīties uz māsu, kurai blakus sēdēja drūmā grāfiene Ešterhāzi un garlaicīgais barons fon Bahs.

Un tagad viņa dejo ar imperatora adjutantu un uzticības personu, kurš brīdina, ka ir tikai pirmā cēliena dalībnieks un ka Sofija ir lūgusi šo rūdīto virsnieku pavadīt nervozo un nepieredzējušo Sisi dejošanas debijā. Erchercogiene skaidri saprata, kurai meitenei dēls devis priekšroku.

Kad melodija beidzās, Sisi pagriezās, lai ietu atpakaļ uz savu vietu, bet tika apturēta.

– Elizabete? – Francis nostājās viņai priekšā. Lūpās rotājās gaidpilnais smaids, kādu viņa bija redzējusi izjādes laikā.

– Jā? – Sisi juta, ka sirds izmisīgi protestē pret žņaudzošo ribu un korsetes krātiņu. “Kā man riebjas valkāt šo pretīgo korseti!” Piepeši viņa vairs nespēja paelpot un saķēra vēderu.

Visticamāk, Francis pat nenoskārta, cik slikti Sisi jūtas, vai varbūt pārprata šo izturēšanos un nodomāja, ka meitene izrāda labi ieaudzinātu pazemību. Viņš pasmaidīja.

– Vai dāvāsiet man to godu un dejosiet ar mani?

Sisi izkalta mute, acis šausmās iepletās. Viņa izmisīgi lūkojās te uz Franci, te uz Grīni, tad pievērsās Helēnei un mātei, Sofijai un visiem pārējiem zālē. Sievietes, kuru vārdus Sisi pat nezināja, bija sastājušās pulciņos pa divām vai trim un sačukstēdamās noraudzījās uz Sisi.

Francis nesatricināmā mierā pasmaidīja.

Šķita, ka citas izejas nav, tādēļ Sisi pasniedza imperatoram savu roku un piespieda sevi smaidīt.

Vijoles uzsāka melodiju, un divi duči pāru sastājās pa kreisi un pa labi no imperatora un viņa izvēlētās partneres. Sisi ļāvās Franča vadībai tāpat kā pirmīt dejā ar Grīni. Francis neturēja viņu tik cieši un neuzvedās tik pašpārliecināti kā iepriekšējais kavalieris, taču dziesma bija brīnišķīga un jautra un viņa ar katru soli sajutās arvien brīvāka.

– Jūs izrādāt man lielu godu, brālēn. – Sisi līgani dejoja un lieliski apzinājās, ka Francis ir uzlicis roku viņai uz vidukļa. Pretrunīgās emocijas bija grūti apvaldīt. “Cik laimīgai man vajadzētu būt līdzās šim vīrietim! Cik dabiska šķiet šī sajūta! Bet patiesībā šāds pāris ir tālu no dabiskā. Cik ziņkārīgi un cieši ir apkārtējo skatieni!” Sisi vienīgā vēlēšanās bija aizbēgt un paslēpties. Turklāt viņu mocīja vainas apziņa un māsas klātbūtne. Helēnes cerībām bija dots pēdējais trieciens. “Nē, šī loma nebija paredzēta man!” Sisi klusībā sauca.