Читать книгу Nepakļāvīgā imperatore Elizabete - Elisone Pataki - Страница 6

Ceturtā nodaļa

Imperatora kūrorts Bādišlē, Augšaustrija

1853. gada augusts

– Varbūt man labāk neiet. – Sisi apstājās uz platajām kāpnēm. Gaidāmā ekskursija uzjundīja satraukumu. Pirmā uzaicinājumu saņēma viņa, atstājot Helēni otrajā vietā.

Tomēr domas par Franci pie mielasta galda, dedzīgo cerību viņa glītajos vaibstos, kad viņš lūkojās uz Sisi… Viņa ieķērās margā un nogaidīja, kamēr svārstīšanās pāriet.

– Protams, ka tev jānāk, Sisi! Tu lieliski zini, cik maz es interesējos par zirgiem, – Helēne attrauca, paraustījusi māsu aiz kleitas piedurknes.

Dziļi ievilkusi elpu, Sisi lēni atbildēja:

– Manuprāt, šī jums ar Franci… ar imperatoru… būtu ideāla iespēja pavadīt laiku divatā.

– Sisi! – Helēne satvēra māsas plaukstu un pasmaidīja. Ko nozīmēja šis mīklainais skatiens? – Pirmo viņš uzaicināja tevi.

Tieši tas mulsināja Sisi.

Viņa iesānis paraudzījās uz māsu.

– Tikai tādēļ, ka tobrīd es sarunājos ar viņu. Vai tu nevarētu papūlēties un izrādīt laipnību savam līgavainim?

– Es jau mēģinu, – Helēne atbildēja ar visnotaļ reti dzirdamu skarbumu balsī.

– Varbūt jāpūlas ciešāk? – Lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās, Sisi ieskatījās katrā tumšajā istabā, kam viņas gāja garām. Helēne nopūtās, raudzīdamās taisni uz priekšu. – Izbeidz, Nene! – Sisi satvēra māsas apakšdelmu. – Vai centīsies vairāk nekā vakar vakarā?

– Augstā debess! Tu esi mana māsa vai māte? – Helēne papurināja galvu. – Brīnos, ka viņa neatrada ieganstu, lai pievienotos mums ekskursijā uz staļļiem un uzraudzītu, cik pienācīgi tiek izrādīta uzmanība. Kaut mamma beigtu raizēties!

Viņas klātbūtnē es kļūstu vēl nervozāka.

– Viņa grib, lai tev paveicas.

– Tas nav tik viegli, kā jums ar māti varētu šķist. Man ļoti žēl, bet es neesmu tik verdziski uzticīga pienākumam kā mamma. Un man nepiemīt tādas frivoluma dāvanas un tieksme uz romantismu kā tev.

Sisi pagriezās pret māsu. Replikas asums pārsteidza. Helēne stūrgalvīgi lūkojās uz priekšu, un māsas šai saspringtajā klusumā izgāja no Ķeizara villas pa sētas puses durvīm.

Abas samirkšķināja acis spožajā saulē. Helēne uzlika galvā vienkāršo salmenīcu un beidzot ierunājās:

– Man nepatīk, ja tu mani rāj.

Kādu acumirkli Sisi apdomāja atbildi.

– Es nesaprotu, kāpēc tu tā pretojies šai laulībai. Daudzi uzskatītu par milzu izdevību šādu… – Sisi apklusa un norija nākamos vārdus, jo tie varētu viņu nodot. Viņa uzlika galvā cepuri, kas noteikti nebija tik vienkārša kā Helēnei. No rīta viņa bija atradusi savvaļas puķu audzi un dažas saspraudusi gar cepures malu.

– Lūdzu, Sisi, nestrīdēsimies! Es to nevaru izturēt. – Izklausījās, ka Helēne tūdaļ apraudāsies un pasākums izvērtīsies vēl dīvaināks, nekā rādījās līdz šim.

– Labi, – Sisi piekrita. – Tu zini, ka es nespēju dusmoties uz tevi, Nene.

– Tas tagad ir aizliegtais vārds, vai ne?

Iesmējusies Sisi paziņoja:

– Atļauj, Helēne, pateikt tev komplimentu. Šorīt tu izskaties brīnišķīgi!

– Paldies, Elizabete. Tu arī.

– Tavs līgavainis laikam ir aizrāvies ar līgavu.

– Sisi!

– Piedod, piedod.

Abas aizsteidzās pāri pagalmam uz staļļu pusi – garām uniformētiem gvardiem, kas mirdzošiem zābakiem aizmaršēja pa bruģakmeņiem. Nopakaļ gāja vairākas kalpones, veltot Sisi un Helēnei ziņkārīgus un jautājošus skatienus.

– Te vienmēr rosās tik daudz cilvēku! – Helēne norūca un pavilka platmali zemāk uz pieres, lai paglābtos no nelūgtas intereses.

“Protams, ka visi grib redzēt Helēni!” Sisi veltīja māsai slepenu skatienu. “Sievieti, kura ir imperatora iecerētā.” Savu komplimentu viņa izteica no sirds – plūmju krāsas žakete un pieskaņoti svārki Helēnei piestāvēja. Sev Sisi bija izvēlējusies jātnieces tērpu no smaragdzaļa zīda.

– Tur viņš stāv, – Helēne klusi paziņoja. Sisi pielika plaukstu pie pieres, lai pasargātu acis no spēcīgās rīta saules, un palūkojās uz staļļu pusi. Slaidais siluets izcēlās uz celtņu mesto ēnu fona.

– Sveicinātas! – Francis uzsauca un pamāja ar roku. – Nāciet šurp! – Izskatījās, ka viņš ir lieliskā noskaņojumā. Mugurā viņam bija nevis formastērps, bet mednieku bikses un tumši zaļš kamzolis. Kastaņbrūnie mati uztvēra saules gaismu un spīdēja siltā zeltainumā, ieskaujot priekpilno seju. Sisi nevilšus pasmaidīja. – Labrīt, māsīcas! – Francis palocīja galvu.

– Jūsu Majestāte, – abas atbildēja, vienlaikus pakniksējušas. Tobrīd no staļļiem iznāca vēl kāds.

– Vakar mielastā jūs iepazināties ar grāfu Grīni. Vai atceraties? – Francis jautāja. Sisi un Helēne sasveicinājās ar grāfu. – Cerams, ka jums abām ierādīta ērta istaba un jūs lieliski pavadījāt nakti, – Francis sacīja, lūkodamies uz Sisi.

– Protams. Paldies, Jūsu Majestāte, – viņa atbildēja un ieķērās māsai elkonī. – Vai ne, Helēne?

– Jā. – Helēne pamāja ar galvu.

– Māsīca Elizabete, es redzēju, ka māte nemitīgi piepilda jūsu šķīvi. Atzīstos, ka es uztraucos, vai mūsu bagātīgās vīniešu maltītes jums nešķiet pārāk smagas.

– Pateicos par apjautāšanos, bet es jūtos patiešām lieliski. – Sisi pasmaidīja. – Mēs savā galā risinājām visnotaļ jautru diskusiju, vai ne, grāf Grīne?

– Neapšaubāmi. Manuprāt, jūsu māsīcai Elizabetei piemīt reta spēja.

– Tiešām? – Francis ieinteresējies lūkojās pārmaiņus te uz Grīni, te uz Sisi. – Kāda tā varētu būt?

– Elizabete spēj iepriecināt jūsu māti, Majestāte. – Grāfs Grīne palocīja galvu.

– Ak! Arī es to pamanīju. – Francis pamīņājās. Uz mirkli iestājās klusums. – Tātad… vai iesim? – Francis piedāvāja elkoni. Sisi ar atvieglojumu un kādu nepatīkamāku, negribētāku sajūtu sirdī ievēroja, ka žests domāts Helēnei. Sisi pieņēma Grīnes pastiepto roku. Četrotne iegāja staļļos.

Pirmais viņu izbrīnīja aromāts – skurbinošs un pazīstams, kodīgs salmu, ādas un spodrināta koka smārdu sajaukums. Stallī, kas bija vismaz divreiz lielāks par Posenhofenes stalli un kur viss mirdzēja un laistījās, zirgi un iejūga priekšmeti piepildīja telpu ar unikālo smaržu, kas atgādināja Sisi par iemīļoto izklaidi, mājām un vasaras vakariem pirms maltītēm, kad viņa sukāja Bummerlam spalvu. Augumu pārņēma atslābums.

Iespējams, Vīnes imperatora pilī staļļi būtu iespaidīgāki, taču greznību aizstāja spodrums un nevainojama kārtība.

Sisi apbrīnoja sienu, kur karājās laužņi, iemaukti, metāla trenzes, vilnas segas, piederumu kastes, siksnas un seglu segas. Spriežot pēc tā, cik daudz ekipējuma un zirgu te bija, varēja secināt, ka visi pils iemītnieki, ieskaitot kalpotājus, varētu vienlaikus doties izjādē. No brūnas ādas darinātu ērtu seglu kolekcija vien bija daudz vērtīgāka par visu stalli Posenhofenē.

Taču visiespaidīgākie šajos staļļos bija zirgi – garā rindā stiepās steliņģi ar izciliem šķirņu pārstāvjiem, kas katrs atsevišķi varētu būt parastas ģimenes gada ienākumu vērtībā.

– Paskat uz tiem! – Sisi soļoja pa eju, nevilšus atsvabinādamās no Grīnes elkoņa, lai ciešāk nopētītu dažus zirgus.

Kā viņa vēlējās pastiept roku cauri kaltās dzelzs vārtiņiem un pieskarties dzīvniekiem!

Katrs šķita spēcīgāks par iepriekšējo, un imperatora staļļos noteikti bija paši veselīgākie un stiprākie. Tur bija diženas un spriganas ķēves, kas nepagura pat vistālākajos ceļos;

stalti, lepni un tramīgi tīrasiņu zirgi; Hannoveres zirgi, kas plato, muskuļoto krūšu un spēcīgo kaklu dēļ ir neaizstājami karā; lokani medību zirgi un eleganti zeltaini bēri, kam priekšroku acīmredzot deva galma sievietes.

Galā stāvēja vairāki dižmanīgie Lipicas zirgi – dābolainie austrieši ar baltām krēpēm un sīkiem melniem un pelēkiem raibumiem. Šie Sisi interesēja visvairāk, jo arī Bummerls bija no šīs šķirnes.

Viņa piegāja pie vidēja auguma Lipicas ķēves un skaļi izlasīja vārdu, kas uzšņāpts uz koka vārtiņiem:

– Dimanta. Sveika, Dimanta! – Viņa novilka cimdu un pastiepa roku, ļaudama dzīvniekam pierast pie nepazīstamās cilvēka smaržas, un tad pārvilka ar plaukstu pār mīksto purnu. – Tu esi brīnišķīga, vai ne? – Zirgs ļāvās glāstiem un mīlināmajiem vārdiņiem.

– Jā, izskatās, ka viņai spalva ir piebērta ar dimantiem. – Francis nedzirdami bija nostājies blakus, un Sisi satrūkdamās atrāva roku. – Es pats devu tai vārdu. Šīs ķēves meita. – Viņš norādīja uz blakus steliņģi ar līdzīgu Lipicas zirgu. – Tā ir Puķe. Pilnajā vārdā Puķu dāma.

Nenoturējusies Sisi ieķiķinājās.

– Sveika, Puķe!

– Lūk, kādēļ. – Francis paņēma Sisi necimdoto roku savējā un pavērsa pirkstus pret Puķes krūtīm, kur uz pelēcīgās spalvas fona vīdēja balts plankums. Šī pieskāriena dēļ Sisi apjauta, cik strauji pukst viņas sirds. – Atgādina ēdelveisu, vai ne? – Francis klusi jautāja viņai ausī. Tobrīd ķēve piebāza purnu pie cilvēku plaukstām, lūgdamās glāstu.

– Jā. Puķe ir skaista, – Sisi atbildēja un nevilšus pasmaidīja. Kā pa miglu viņa apzinājās, ka Franča pirksti joprojām cieši glaužas pie viņas ādas.

– Jūs dievināt zirgus? – Francis atlaida māsīcas roku, taču neatkāpās un skatījās uz viņu.

– Ļoti.

– Tad jau var cerēt, ka jums šeit patiks. Lūdzu, jūtieties šeit brīvi, gluži kā savos staļļos.

– Jūs esat ārkārtīgi laipns, Majestāte.

– Lūdzu! – Viņš pavēcināja roku. – Sauciet mani par Franci.

Sisi palūkojās uz staļļa otru galu, kur Helēne un grāfs Grīne sirsnīgi sarunājās pie sienas, kur pakārti segli. “Kā gan iespējams, ka Helēne tik nepiespiesti izturas svešinieka klātbūtnē, taču ir gluži kā sastingusi attiecībās ar Franci?”

Imperators sekoja Sisi skatienam.

– Vakar jūsu māsa paziņoja, ka viņai nepatīk jāšana. Atšķirībā no jums.

Jau atkal Sisi pievērsās Francim. “Jāpateicas Dievam, ka stallī ir patumšs, tādēļ viņš neredzēs manu pietvīkumu!”

– Dosimies, – Francis klusi aicināja. – Tikai mēs divatā.

– Uz kurieni? – Sisi pārsteigta pavaicāja.

– Izjādē. – Francis norādīja uz zirgu.

– Manuprāt, Helēne labprāt mums pievienosies, – Sisi attrauca un pagriezās pret Dimantu. Viņa jutās vainīga, ka ir saņēmusi šādu piedāvājumu.

– Izbeidziet, Elizabete! Vai drīkstu saukt jūs vārdā? – Sisi pamāja ar galvu, nespēdama pateikt ne vārda. – Lūdzu. Man tik reti izbrīvējas laiks izklaidei! Es labprāt aizvedīšu jūs izjādē. Jums patiks. Ja vēlaties, jūs varat jāt ar Dimantu. Vai varbūt dosiet priekšroku Puķei? – Francis ar rokas vēzienu norādīja uz ķēvēm. – Sisi vilcinājās, tāpēc viņš turpināja: – Es likšu, lai apseglo manu zirgu.

Viņa skatienā pavīdēja kaut kas svešs un nepatīkams. Sisi nekad nebija manījusi tādas gaidas pievilcīga jauna cilvēka – kur nu vēl imperatora – acīs!

– Varbūt šis nav piemērots brīdis, – Sisi atbildēja tonī, kas bija tikpat vājš kā viņas izgudrotais iegansts.

– Kādēļ? Jūs esat atbilstīgi ģērbusies. Grāfs Grīne izbrīvēja šo rītu manu darbu sarakstā. Arī zirgiem noteikti nav citas nodarbošanās. – Sisi saminstinājās un meitenīgā mulsumā pieskārās puķēm pie cepures. – Dosimies izjādē! – Francis mudināja.

– Tomēr… Helēne, iespējams, gribēs mums pievienoties, – Sisi izstomīja un bažīgi palūkojās uz māsu, kas šķita nenojaušam par sarežģīto diskusiju.

Arī Francis paraudzījās uz Helēni un, ne mirkli nevilcinādamies, uzsauca:

– Grīne? Jums taču nebūs iebildumu pavadīt manu māsīcu Helēni atpakaļ uz villu? Es došos izjādē kopā ar māsīcu Elizabeti.

Pat pustumsā Sisi ievēroja, ka Helēne attaisa muti un pagriežas. Sisi lūpas kustējās izmisīgā lūgumā: “Piedod man, Nene! Es negribēju, ka tā notiek.”

Francis turpināja laipnā tonī:

– Kā dzirdu, Elizabete ir prasmīga jātniece. Es vēlētos pats par to pārliecināties. – Viņš pamīšus palūkojās uz abām māsām. – Māsīca Helēne, jūs apgalvojāt, ka nemīlat jāšanu, vai ne? Tātad grāfs Grīne šorīt ir pilnīgā jūsu rīcībā. Dariet visu, ko vien iekārojat. Varbūt pastaigāsieties dārzā? Ar karieti aizbrauksiet uz pilsētu? Viņas vēlēšanās ir pavēle, Grīne! Vai sapratāt?

Šķita, ka grāfs pilnībā izprot situāciju. Gluži kā meistarīgs diplomāts viņš laipni atbildēja:

– Protams, Jūsu Majestāte.

– Tad viss ir nokārtots. – Francis pamāja ar galvu un pagriezās pret Sisi. – Es nekavējoties likšu apseglot Dimantu. Jūs redzēsiet, ka tai ir patīkama gaita.

Helēne klusēdama raudzījās uz māsu, it kā gribētu apsūdzēt noziegumā. Sisi pašai vainas apziņa dūrās sirdī kā duncis. “Es labprāt mainītos vietām, Nene!”

– Vai iesim, hercogiene Helēne?

Nepateikusi ne vārda, Helēne ieķērās Grīnes elkonī un gāja ārā no staļļiem, bet uz sliekšņa vēlreiz pār plecu palūkojās uz māsu. “Ko nozīmē šis skatiens?” Sisi prātoja. “Dusmas vai sāpes? Skaudību? Vai varbūt atvieglojumu?”

– Jums vajadzēs šo. – Francis piegāja pie ekipējuma sienas un paņēma melnu žokejcepuri.

– Kā, lūdzu? – Sisi samirkšķināja acis, pievērsās Francim un klusējot raudzījās uz pasniegto ķiveri. Beidzot viņa saprata. – Ak, jā… protams. – Ņemdama nost salmu cepurīti, viņa izgrūda nevērīgu: – Paldies!

Francis attaisīja žokejcepures sprādzi.

– Varbūt es palīdzēšu uzlikt?

– Ak. – Sisi neveikliem pirkstiem noņēma salmenīcu. Tikušas brīvībā, biezās gaišbrūnās cirtas viļņojās ap seju un pleciem. Viņa steigšus savāca tās nekārtīgā bizē, juzdama neatlaidīgo Franča skatienu.

– Lūk. – Francis paliecās tuvāk, vieglītēm uzlika žokejcepuri Sisi galvā un aiztaisīja sprādzi. Pirkstu gali pieskārās viņas vaigiem un kaklam. Viņa nodrebēja, un ne jau tāpēc, ka pūta liegs vējiņš, un aizvēra acis. – Gatavs. – Tomēr pirksti vēl mirkli pakavējās pie meitenes pazodes. Glāsta siltumu nebija iespējams nepamanīt, un Sisi aptvēra, ka tik tuvu jaunam vīrietim stāv pirmo reizi mūžā.

– Paldies, – viņa nočukstēja, cieši lūkodamās sānis. Parādījās zirgu puisis, un viņa jutās pateicīga, ka seglos apsēsties palīdzēja šis svešinieks, nevis Francis.

Francis sev izvēlējās spēcīgu tumšas šokolādes krāsas Hannoveres zirgu.

– Tas ir Uzvarētājs. – Viņš pieliecās un noglāstīja dzīvnieka drukno kaklu.

– Sveiks, Uzvarētāj! Piemērots vārds, jo zirgs arī izskatās pēc īsta čempiona. – Sisi pamāja ar galvu, atzinīgi novērtējot iespaidīgo pāri.

– Pagaidām mēs kopā ne reizi neesam zaudējuši, – Francis atbildēja. – Vai ne, Uzvarētāj?

Seglu sega viņam bija no grezna spilgti sarkana samta, uz kura zelta diegiem izšūti ģerboņi. Sisi nopētīja izsmalcināto rokdarbu, taču nozīmi neizprata.

– Vai jūs protat latīniski? – Francis jautāja.

Sisi skaļi nolasīja uzrakstu: “Viribus Unitis.”

– Kaut kas par… par to, ka esi viens. Nē, laikam manas latīņu valodas zināšanas ir pārāk vājas! Piedodiet. – Apmulsusi viņa novērsās. “Es varētu pateikt latīnisko nosaukumu katrai pļavas puķei un nocitēt jebkuru Šekspīra vārsmu vai Gētes darba fragmentu. Bet tulkot senlaicīgu tekstu… Mani nekad nav aizrāvis tas, ko var saistīt ar vārdu “miris”. Nē, es vairāk interesējos par visu dzīvo.”

– “Apvienotiem spēkiem”, – paskaidroja Francis. Šķita, ka viņš pūlas apslāpēt smaidu. – Hābsburgu dinastijas moto.

– Ģerbonis ir…

– Jā?

– Interesants, – Sisi noteica. – Ērglim ir kronis, un tas noteikti izskatās ārkārtīgi lepns un karalisks, bet… kāpēc ērglim ir divas galvas?

Francis saprotoši pasmaidīja.

– Hābsburgi ir nocirtuši galvas daudziem saviem pavalstniekiem, tādēļ ir jātic, ka tie ir dzimuši ar divām galvām. – Sisi ar grūtībām norija siekalas. Francis sāka sirsnīgi smieties. – Māsīca Elizabete! Es jokoju.

– Ak tā. – Sisi pasmaidīja. – Paldies Dievam.

– Jums vajadzēja redzēt izteiksmi savā sejā! – Francis uzjautrinājās.

No rīta saules un Franča skatiena siltuma pietvīkdama, Sisi nodūra galvu.

– Izstāstiet arī īsto nozīmi!

– Mana vecvecvecmāmiņa Marija Terēzija, kura apprecējās ar Lotringas hercogu Franci Stefanu, kļuva par imperatori. – Francis iebāza kājas kāpšļos. – Viņi ne tikai dzīvoja laimīgi laulībā, bet arī kopā valdīja.

– Apbrīnojama kombinācija, – secināja Sisi un iedomājās par savu vecāku savienību. “Laimīgi” nebūtu tas vārds, ko viņa izmantotu, raksturojot abu kopdzīvi.

– Neapšaubāmi. Lai gan tas noteikti bija grūtāk nekā izklausās, – Francis piebilda.

Sisi pamāja ar galvu. “Kaut ko tādu es esmu sastapusi vien dzejas grāmatās. Un tomēr tādas savienības eksistē.”

– Kopš viņu laulības Lotringas zars ir mūsu dinastijas sastāvdaļa. Tādēļ es esmu Francis Jozefs no HābsburguLotringu dinastijas.

– Un tāpēc ērglim ir divas galvas.

– Tieši tā. Divas ģimenes, viena dinastija. – Francis pamāja. Jau sēdēdama zirgā, Sisi atslābinājās. Jājot viņa parasti nomierinājās. – Tagad mēs esam gatavi izjādei. – Francis pamudināja zirgu, un abi devās ārā no staļļiem un tālāk prom no villas. Pie vārtiem imperatora gvardi viņam salutēja. Sisi acis vēl nebija pieradušas pie spožās saules gaismas, un viņa tas samirkšķināja.

– Diemžēl dzīves nogalē Marija Terēzija nebija tik laimīga, – Francis turpināja vēsturisko atskatu. Uzvarētājs rikšoja uz atklātu lauku pusi.

– Kāpēc? – Sisi ieintriģēta jautāja.

– Redziet, Marijai Terēzijai bija mīļotā meita, kurai tika piemeklēta izcila partija un kuras laulību apskauda ikviena Eiropas meitene. Manas vecvecvecmāmiņas meita apprecēja karali Luiju. Viņas vārds bija Marija Antuanete.

– Francijas karaliene? – Šīs neaizmirstamās sievietes vārdu Sisi bija dzirdējusi vēstures nodarbībās.

– Karaļa Luija Sešpadsmitā sieva. Diemžēl abi tika giljotinēti.

Sisi nekad nebija aizdomājusies, ka šī vēstures sadaļa ir tik cieši saistīta ar viņas brālēna ģimeni.

– Ak Dievs! Marija Antuanete bija jūsu vecvectēva māsa.

– Tā gan. – Francis pamāja ar galvu.

– Katram vajadzētu divreiz padomāt, vai tiekties pēc troņa, – Sisi noteica un tikai pēc tam aptvēra, cik nepiemērota bijusi šī replika. “Man noteikti jāmācās pievaldīt mēli!” – Tas ir… piedodiet, man nevajadzēja dot mājienu… Jūs noteikti esat mīlēts…

– Būs jau labi, māsīca Elizabete, – Francis pārtrauca viņas taisnošanos un pavēcināja ar roku. – Es sapratu, ko jūs gribējāt sacīt. Un es plānoju paturēt savu galvu uz pleciem. Vairākas minūtes viņi jāja klusēdami, un Sisi ievēroja, ka imperators ir kļuvis nopietns, pat drūms. Viņa sajutās neomulīgi. Joprojām nespējot sev piedot muļķīgo piezīmi, viņa neteica ne vārda. Beidzot ierunājās Francis:

– Es gribētu būt monarhs, kas strādā un krietni kalpo saviem pavalstniekiem. Cerams, ka viņiem nemūžam neradīsies iemesls vēlēt man nāvi. – Viņš dedzīgi palūkojās uz Sisi.

– Viņi jūs noteikti mīlēs, – Sisi atbildēja, vienlaikus kārtējo reizi secinot, ka viņas māsai ir pievilcīgs līgavainis.

– Mīlestība mani pārāk neuztrauc, – Francis lietišķi attrauca, raudzīdamies tālumā. – Lai viņi mīl karalieni, kroņprinčus un princeses! Imperators ir jāciena. Tas ir pats svarīgākais.

Dzirdot tādu apgalvojumu, Sisi sarauca pieri.

– Tomēr… jūs noteikti alktu pēc abām? Gan pēc mīlestības, gan pēc cieņas?

Francis pagriezās pret viņu.

– Tiesības valdīt man devis Dievs. – Šķita, ka viņš citē ediktu, ko iemācījies no galvas jau bērnībā. – Ja viņi mīl Dievu, tad mīl arī mani. Bet… lai valdītu, karalim ir vajadzīga pavalstnieku cieņa.

Sisi iegrima domās un žņaudzīja rokās grožus.

– Vai jūs neticat, ka pirmām kārtām cilvēkus motivē sirds… mīlestība… vairāk nekā jebkas cits?

Tagad Francis uz Sisi raudzījās tik cieši, ka viņai gribējās izgaist. Tomēr viņa piespieda sevi izturēt šo skatienu. Pēc šķietami nebeidzama klusuma viņš novērsās un teica:

– Varbūt jums taisnība, māsīca Elizabete. – Nepalika gan skaidrs, vai Francis patiesībā tam tic. Viņš paraustīja plecus un jau gaišākā tonī turpināja: – Pietiks par politiku. – Viņš ar plašu vēzienu norādīja uz apkārtni. – Ainava nav nemaz tik slikta, vai ne?

Brīnišķīgi plašie lauki jūdzēm tālu sniedzās bezgalīgā zaļumā. Tālāk debesīs slējās klinšaini kalni, un Sisi pakājē ievēroja nelielu māju. Viņi devās turp. Pie zemnieku mājas vairākas meitenes skrēja nopakaļ paštaisītam pūķim, un māte nostāk līkņāja pār dārzeņu dobēm.

– Labdien! – Sisi pamāja meitenēm. Tās acīmredzot nezināja, cik augstas kārtas ir šie viesi, un turpināja skraidīšanu, savukārt māte pacēla galvu.

– Jūsu Majestāte! – sieviete izdvesa. Dārzeņi, kas bija savākti priekšautā, izbira zemē. – Meitenes, rimstieties un paklanieties imperatoram! – Mazās savaldīja pūķi un apstājās kā zemē iemietas. Sisi un Francis pajāja garām.

– Brīnišķīga diena pūķu laišanai, – Francis uzsauca un pasmaidīja, lai mīkstinātu varbūtēji stīvo iespaidu.

Dažās minūtēs viņi šķērsoja lauku un virzīja zirgus augšup kalnos. Sisi atskatījās un vēlreiz nopētīja pļavu. Izrādījās, ka viņiem pa pēdām dodas vairāki jātnieki formastērpos. Kara zirgiem bija visnotaļ platas krūtis, un tie parikšoja garām zemnieku mājai, kur tikko bija sveikta Sisi un Francis.

– Jūsu Maj… Franci. – Sisi atkal pievērsās nelielajai armijai aiz muguras. – Manuprāt, mums seko.

– Protams. – Viņš likās nesatricināms.

– Kas viņi ir?

Francis pielieca galvu.

– Imperatora gvarde.

– Miesassargi? – Sisi piemiedza acis, lai labāk nopētītu apmēram duci vīru identiski brūnu Hannoveres zirgu mugurās. Uz katras segas viņa pamanīja Hābsburgu-Lotringu ģerboni. – Vai gvarde jums seko it visur?

– Visur, izņemot tualeti un vannas istabu, – Francis atbildēja. Sisi pietvīka. – Dosimies tālāk! Jo augstāk būsim, jo skats būs lieliskāks. – Viņš iespieda papēžus Uzvarētājam sānos un aizauļoja, atstājot Sisi un Dimantu iepakaļ.

– Labi, – Sisi attrauca un mudināja ķēvi uzņemt ātrumu.

Kādu mirkli abi dzīvnieki galopa solī turējās līdzās. Sisi paslepšus nopētīja brālēnu. “Cik brīnišķīgi viņš izskatās zirgā! Seja šķiet bez raizēm, poza pauž pašpārliecību.”

Pagriezies viņš uztvēra Sisi skatienu un palēnināja gaitu.

To pašu darīja arī Sisi.

– Jūs lieliski jājat, Elizabete.

– Paldies, – viņa aizelsusies atbildēja. Prātā atausa krustmātes Sofijas vārdi: “Francis uzskata, ka nav nekā pievilcīgāka par jaunu meiteni zirga mugurā.”

Šīs domas pārtrauca imperators:

– Nav daudz tādu jaunu sieviešu, kas jāj tikpat prasmīgi kā vīrietis, vai ne? Māte izjādēs allaž nogura krietni pirms vīriešiem.

Sisi piesarka, jo nesaprata, vai piezīme jāuztver arī kā vērtējums un pat nopēlums.

– Mans tēvs bija… jā, ne tik tradicionāls, ja tā varētu sacīt. – Viņa noklusēja Bavārijas hercoga Maksimiliāna mudinājumus, lai meita sēžas zirgā bez segliem – gluži kā zemnieki, ar kuriem viņš mēdza saieties un dzīrot. – Tēvs daudz nelikās zinis par jaunām meitenēm uzliktajiem aizliegumiem un skandināja, ka cildenākas mūsu padarīs uzturēšanās ārpus mājas.

– To es esmu dzirdējis. No mātes.

“Dzirdējis? Ko tas nozīmē? Varbūt viņš ir brīdināts, ka mēs neesam pārāk stingri audzinātas?” Sisi prātoja un atminējās nicinājumu, ar kādu Sofija iepriekšējā vakarā bija runājusi par viņas tēvu. Šī doma uzjundīja dusmas.

– Tēvs mudināja doties izjādēs? – Francis pajautāja.

Šķita nepieciešams aizstāvēt tēvu.

– Tētis neticēja ierastajam uzskatam, ka sievietes ir vājāks dzimums, – Sisi atbildēja. – Varbūt mani vecāki bērnu audzināšanā bija paviršāki par citiem savas kārtas cilvēkiem, bet es esmu viņiem pateicīga par to.

Francis vērtējoši nopētīja Sisi, it kā uzjautrinātos par šādu paziņojumu.

– Meitas, ko viņi ir izaudzinājuši, spēj turēties līdzi pašam imperatoram! Tas, iespējams, ir labākais pierādījums tam, ka sievietes drīkst piepūlēties.

“Tātad viņš nemaz nav vīlies,” Sisi secināja. “Viņš, liekas, pat atbalsta manas prasmes.”

– Acīmredzot jūs netikāt turētas četrās sienās pie šuvekļiem un dejām, māsīca Elizabete?

– Par to, cik vājas ir manas latīņu valodas zināšanas, jums jau bija iespēja pārliecināties. – Sisi plati pasmaidīja. – Nē, manas mīļākās nodarbības allaž notika zem klajas debess. – Viņa atcerējās Posenhofeni un mežos kopā ar tēvu pavadītās dienas. “Tās laikam ir ilgas pēc mājām. Varbūt tādu ietekmi uz mani atstāj nepieciešamība visu izstāstīt Francim.” Bet atmiņās tēvs bija saglabājies vēl spilgtāks un pievilcīgāks nekā patiesībā. Ne tik drebelīgs un ekscentrisks. Un garā tikpat brīvs kā viņa. – Tēvs mēdza vest mani pārgājienos, un es lēkāju apkārt gluži kā tāda kalnu kaza. Viņš mācīja man pazīt savvaļas augus un dzīvniekus. Manas vēstures stundas realitātē bija atgadījumi, ko tēvs stāstīja pa ceļam.

Klausīdamies Francis pamāja ar galvu.

– Turpretī jūsu māsai Helēnei izjādes nepatīk.

Šī bija pirmā reize, kad tika pieminēts Helēnes vārds. Sisi pārņēma spēcīga vainas apziņa.

– Diemžēl ne, – viņa atbildēja. – Savulaik viņa nelāgi nokrita un kopš tās dienas vairs nevēlas kāpt zirgam mugurā.

– Jums gan paveicās izvairīties no tādas traumas?

– Nē, nē, es piedzīvoju nemitīgus kritienus, nobiedējot mammu līdz nāvei, taču nepadevos. Tētis mēdza jokoties, ka mēs abi, ja nebūtu piedzimuši dižciltīgā ģimenē, būtu cirka mākslinieki.

Francis iesmējās. Arī Sisi pasmaidīja. Negaidītā kārtā viņai patika šī cilvēka sabiedrība. Lejāk viņiem sekoja imperatora gvarde. Viņa gaišzilajās acīs parādījās draiskulīga izteiksme.

– Vai ļausim puišiem patrenēties?

– Kā, lūdzu?

– Mēģināsim atrauties no sekotājiem, – Francis paskaidroja, pieliekdams galvu un uzsmaidīdams Sisi. Viņa izslējās seglos. Izaicinājums iepriecināja. – Ja kādam jātnieku pārim tas izdosies, tad tie būsim mēs. Ko teiksiet? – Tiklīdz Sisi pamāja, viņš parāva pavadu un uzsauca zirgam: – Uz priekšu, Uzvarētāj! – Dzīvnieks aizauļoja kalnup.

– Dimanta, uz priekšu! – Sisi centās neatpalikt. Ķēve bija spēcīga un jauna, ar vienmērīgu un drošu gaitu. Tādu saviļņojumu viņa vēl nekad nebija piedzīvojusi un labprāt ļāvās vējam, kas uzvēdīja priežu aromātu. Pakavi dimdēja kā pērkons. Saraustītā elpa, smeldze rokās un kājās un pazīstamais nogurums likās neticami patīkams. Pēc šādas slodzes viņa allaž bija ilgojusies izjādēs. Sirds pukstēja mežonīgā un laimīgā ritmā.

Beidzot sekotāji iepalika. Francis palēnināja gaitu.

– Tagad mierīgi, Uzvarētāj. Mēs atrāvāmies. Labs puika!

Sisi turēja Dimantu līdzās Uzvarētājam. Arī zirgi bija aizelsušies un sviedros mirdzēja.

– Šķiet, viņi ir jūdzes attālumā, – viņa izdvesa.

– Te ir strauts. Dabūsim ūdeni! – Francis lika Uzvarētājam apstāties un nolēca zemē, tad piesēja zirgu un pasniedza roku Sisi, lai palīdzētu nokāpt. Sakarsusi viņa atsprādzēja un noņēma žokejcepuri. Mati brīvi noplīvoja gar pleciem. – Cerams, ka temps nebija pārāk liels. – Francis nopētīja viņu, satvēra aiz rokas un vedināja augšup pa strautu, atstājot zirgus padzerties.

– Nebūt ne. – Sisi pasmaidīja.

– Iespaidīgi, māsīca Elizabete! Vai neesat nogurusi?

– Tikai izslāpusi, – viņa atbildēja.

– Tad jau mēs esam pareizajā vietā.

Nelielais, lēnīgais strauts bija izlauzis sev šauru ceļu starp priedēm. Pļaviņu ieskāva koki, kuros čivināja putni – bezrūpīgi radījumi, kas skaļi apsveica jaunu ciemiņu ierašanos. “Piemīlīga aina. Pārāk piemīlīga, patiesību sakot,” prātoja Sisi. Viņu atkal nomāca vainas apziņa. “Ko patlaban dara Helēne?”

Viņa novērsās no Franča un parādīja uz vietu strautā, kur ūdens krājās nelielā burbuļojošā dīķītī.

– Vai šie ir slavenie Bādišles ūdeņi? – Sisi jautāja. Atlika vien cerēt, ka balsī ieskanas parasti, dzīvespriecīgi toņi.

– Ir gan. Jūs teicāt, ka esat izslāpusi. – Sisi pamāja ar galvu, un Francis turpināja: – Es personīgi apšaubu tās leģendas par ūdens dziednieciskajām īpašībām, bet garšo tas lieliski. – Viņš notupās un paliecās tuvāk strautam. – Māte apgalvo, ka tieši… – Pēkšņi viņš apklusa.

– Kas notika? – Sisi pavaicāja. Šķita uzjautrinoši vērot, cik tumši sarkani ir pietvīkuši brālēna vaigi.

– Ka… šie ūdeņi palīdzēja viņai tikt pie manis.

– Tad es labāk nedzeršu, – Sisi paziņoja. Impulsīvās atbildes jēgu viņa aptvēra tikai pēc tam, kad tā bija pārslīdējusi pār lūpām.

Par laimi, Francis izplūda smieklos.

– Manuprāt, tur bija arī citi apstākļi. – Viņš nodūra galvu. Seja likās vēl sarkanāka. Sisi novērsās, mēģinādama apvaldīt reibinošos, meitenīgos smieklus. – Tomēr… – Francis izslējās un atguva ierasto pozu. – Vajadzētu pagaršot, māsīca Elizabete. Es uzstāju. – Iemērcis pirkstus, viņš satricināja rāmo virsmu un radīja vieglus vilnīšus. Viņš pacēla riekšavu, kurā bija pietiekami ūdens, lai padzertos. Sisi rīkojās līdzīgi.

– Priekā! – Francis pasmaidīja.

– Priekā! Uz jūsu veselību, brālēn Franci!

– Nē, par jūsējo, Elizabete. – Viņi malkoja ūdeni. Dzestrā saldme patīkami atveldzēja Sisi ķermeni. Viņa atkal iemērca rokas strautā un pasmēla vēl. – Ja cilvēks dodas izjādē vasaras karstumā, slāpes ir neizbēgamas. Un apetīte arī. Vajadzēja iedomāties, ka jāpaņem līdzi vīns un siers. – Francis sniedzās pēc otra malka.

– Pietiks ar strauta ūdeni, – Sisi attrauca, noslaucīja muti un paliecās pēc nākamās veldzes riekšavas.

Piepeši tālumā kaut kas iečabējās. Sākumā klusi. Tad Sisi sadzirdēja divu cilvēku balsis. Viņa izslējās un ciešāk ieskatījās mežā. Arī Francis ieklausījās un piecēlās kājās.

No biežņas iznāca divi strīdnieki.

– Es taču teicu, ka jāiet zemāk, jo šeit ūdens ir pārāk auksts!

– Man slāpst tagad, Margo. – Viņi nāca lejup no kalna virsotnes, nevis no tās puses, kur atradās imperatora gvarde.

– Atvainojiet, cienījamais kungs un dāma. – Sirmais nācējs apstājās un palūkojās uz savu kompanjoni. Sisi nosprieda, ka tie ir vīrs un sieva.

Apģērbs liecināja, ka viņi nav ne galminieki, ne Bādišles ciema iedzīvotāji. Izskatījās, ka abi ieradušies no kāda attāla kalnu namiņa. Vīrietim mugurā bija vienkāršas melnas bikses un pelēks rupja audekla krekls. Sieviete bija nosvīdusi un iedegusi saulē, viņas pabalējusī kleita bija apjozta ar lina priekšautu, kas savas labākās dienas piedzīvojis jau sen.

Krunkainās sejas un plānie mati liecināja par viņu vecumu, taču mundrais solis norādīja, ka abi ir pieraduši pie pastaigām kalnos. Sievietei rokā bija grozs ar sēnēm, vīrs nesa pār plecu maisu ar iekuru.

– Paskat, Gunnar, arī viņi pastaigājas! – Pētīdama Sisi un Franci, sieviete nolika grozu blakus strautam. – Liekas no kungu kārtas. Labdien!

– Iekārojāt mazliet ūdens šai skaistajā rītā? – vecais vīrs labsirdīgi vaicāja un pieliecās pēc sava malka. Padzēries viņš pacēla galvu, ielūkojās Francim sejā un pēkšņi atskārta patiesību. – Nē… Nevar būt. Tas esat jūs?

Francis pasmaidīja, tad paraudzījās uz Sisi un atbildēja:

– Viss atkarīgs no tā, par ko mani uzskatāt.

– Jūs taču nebūsiet… Augstība… Imperators? – Sirmais vīrs pagriezās pret savu sievu un nočukstēja: – Margo, vai, tavuprāt, tas patiešām ir viņš?

Viņa sparīgi purināja galvu.

– Te augšā? Un bez gvardes? Nemuļķojies, Gunnar!

Tomēr viņš nebija tik viegli pārliecināms, tādēļ pagriezās pret Franci un jautāja:

– Vai jūs esat imperators?

– Esmu, – Francis atbildēja, laipni un pat pieticīgi smaidīdams. Sisi apbrīnoja viņu.

– Visvarenais Dievs! – Vīrs satvēra sievas raupjo roku un pamudināja klanīties. – Tas ir viņš, Margo! Imperators Francis Jozefs no miesas un asinīm!

– Majestāte. – Margo pārmeta vairākus krustus un pielieca galvu. – Piedodiet, ka izturējos tik necienīgi. Es neesmu radusi kalnos satikt karaļus. Un, ja tā padomā, es vispār nekur nemēdzu satikt karaļus.

Sisi izplūda smieklos par šādu vaļsirdīgu atzīšanos.

– Lūdzu, piecelieties! – Francis apmulsis palūkojās uz Sisi.

– Jūsu Majestāte! – Gunnars joprojām bija nolaidis skatienu. – Es staigāju pa kalniem cerībā salasīt mazliet iekura un padzerties dziedinošo ūdeni un satieku pašu imperatoru! – Viņam acīs bija sariesušās asaras, un viņš atlaida sievas roku, lai pārmestu krustu. – Vai tu spēj tam noticēt, Margo?

– Izstāsti viņam par Rolfu! – sieva mudināja.

– Saprotiet, Majestāte, mūsu dēls Rolfs ir briesmīgi slims.

Vai būsiet tik laipns un noskaitīsiet lūgšanu par viņu?

– Es šurp nāku tikai tāpēc, lai salasītu šīs sēnes… Rolfam tās vislabāk garšo. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai sagādātu puikam kaut mazliet iepriecinājuma.

– Šo lūgsnu es uzskatīšu par pagodinājumu. – Francis pamāja ar galvu padzīvojušajam pārim un laipnā tonī pajautāja: – Viņa vārds ir Rolfs?

– Jā, Majestāte.

– Un kas ir jūsu brīnišķīgā kompanjone? – Margo pagriezās pret Sisi un atplauka bezzobainā smaidā. – Neesmu dzirdējusi, ka grasāties apņemt sievu… piedodiet, imperatori. Protams, mūsu māju kalngalā ziņas sasniedz ar novēlošanos.

– Nē, nē. – Sisi nodūra acis un papurināja galvu.

– Tā ir mana māsīca, Bavārijas hercogiene Elizabete, – Francis atbildēja.

– Visvarenais Dievs! Es nemaz nezināju, ka Bavārijā aug tik skaistas meitenes. Kad tu nomirsi, Margo, es aizbraukšu uz Bavāriju. – Gunnars iebikstīja sievai.

– Kas par nekrietnām runām! Tā nedrīkst imperatora un viņa māsīcas klātbūtnē. – Margo uzsita Gunnaram pa plecu.

– Proties!

– Ir jau labi, neuztraucieties. – Francis nenovaldījies iesmējās. – Tiesa, viņa noteikti ir skaista. – Viņš pagriezās pret Sisi, kura nevilšus nosarka.

– Mēs, Majestāte, lūdzamies, kaut jūs pavisam drīz atrastu savu imperatori, – padzīvojusī sieviete turpināja. – Mēs novēlam jums tikt pie mantinieka.

Tagad pienāca kārta pietvīkt Francim. Pamīņājies viņš veikli atbildēja:

– Ļoti laipni no jūsu puses, ka lūdzaties par mani.

– Es uzskatu, ka šī būtu lieliska izvēle, – Gunnars ne pārāk klusi pačukstēja sievai.

– Kuš, Gunnar! Viņi var sadzirdēt.

Sisi un Francis saskatījās un apmulsuši pasmaidīja.

– Ja neiebilstat, mēs turpināsim ceļu. Es aizvedīšu māsīcu Elizabeti augstāk kalnos.

– Protams, Majestāte. – Gunnars zemu paklanījās. – Margo, vai spēj noticēt? Es tikko pakāpos sānis, lai palaistu garām imperatoru!

– Mana māsa nemūžam tam nenoticēs. – Margo joprojām raudzījās uz Sisi un atkal pārmeta krustu. – Kaut es varētu parādīt māsai portretu, lai viņa saprastu, cik jūs esat skaista, Elizabetes kundze!

– Lai veicas, Jūsu gaišības! Ja kādreiz jums sagribēsies Margo vārīto sēņu sautējumu… Tas šajā apkaimē ir labākais! Viņa to gatavo ar zaķa gaļu un īpašām garšvielām. – Vecais vīrs nošmaukstināja lūpas. – Mūsu māja atrodas augšup pa kalnu stundas gājiena attālumā, ar zirgu būs vajadzīgs mazāk laika. Nāciet, kad vien vēlaties! – Gunnars sirsnīgi aicināja.

Francis pamāja ar galvu.

– Paldies. Un mēs lūgsimies par jūsu dēlu Rolfu un viņa atlabšanu.

– Jūs esat ļoti laipns, Majestāte. – Gunnars ar sievu vēlreiz paklanījās.

– Uz redzēšanos! – Francis palīdzēja Sisi uzkāpt Dimantas mugurā, pats sēdās seglos Uzvarētājam un devās prom pa kalnu taku. Gunnars un Margo, teju sastinguši, nolūkojās uz viņiem kā dievbijīgi lūdzēji.

Vairākas minūtes viņi jāja klusumā. Piedzīvojot to, ar kādu bezgalīgu apbrīnu brālēnu godā vienkāršie iedzīvotāji, Sisi izjuta pazemību. Tāda godbijība – gluži kā pret dievību – atgādināja viņai par to, cik augstu stāvokli ieņem Francis.

– Jums tā acīmredzot gadās nemitīgi, – Sisi norādīja, pārtraucot klusumu. Tuvākajā zarā iedziedājās putns. – Cilvēki nāk jums klāt un pazīst jūs, izturas pret jums kā pret Dievu.

– Jā. – Francis domīgi pielieca galvu uz sāniem. – Taču es reti sarunājos ar viņiem. Parasti nerodas tāda izdevība.

– Kāpēc?

– Ja man līdzās ir gvardi vai kalpi, Grīne vai māte, vienkāršie ļaudis nedrīkst man tuvoties. Māte šādu tikšanos nemūžam nepieļautu.

Sisi sarauca pieri. Tētis Bavārijā allaž aprunājās ar zemniekiem un ciema iedzīvotājiem – varbūt pat vairāk, nekā būtu nepieciešams. Taču tādējādi viņš kļuva par iemīļotu valdnieku.

– Vai jūs nealkstat pēc iepazīšanās ar saviem pavalstniekiem? – Sisi jautāja. – Vai negribat no viņiem dzirdēt par viņu cerībām un likstām? Manuprāt, tas ir lieliski.

Uz mirkli iegrimis domās, Francis sniedza atbildi, taču tā vairāk izklausījās pēc iekalta citāta, nevis savas pārliecības izpauduma:

– Katram jāapzinās sava vieta.

Diskusiju Sisi neturpināja un ļāvās saviem pārspriedumiem. “Protams, es nevaru pilnībā iztēloties, kā jūtas Francis, kuru ik uz soļa pazīst un uzrunā, kuru nekautrīgi nopēta vai katrs garāmgājējs un kuru nekavējoties nošķir no ikviena nevēlama cilvēka. Viņš ir kā dzīva ikona, kas apzinās savu trauslumu un tomēr vēlas uzņemt katra pilsoņa mīlestību, uzslavas, sāpes un ciešanas.” Piepeši Sisi atskārta, cik smags slogs uzlikts brālēna pleciem. Viņa jau grasījās paust savas domas skaļi, bet Francis pasteidzās ierunāties pirmais.

– Māte allaž mācījusi man apzināties savu nastu un saprast, ka vienmēr jāietur zināma distance starp valdnieku un pavalstnieku, kam jāizjūt godbijība un pat bailes.

Šie vārdi likās loģiski. “Nav brīnums, ka krustmāte Sofija aizstāv stingru vadības stilu,” Sisi prātoja. “Nav noliedzams, ka viņa tā dzīvojusi visu mūžu. Bet es nepiekrītu šādam viedoklim. Un Francim, šķiet, ir maigāks raksturs nekā viņa valdonīgajai mātei. Ja viņš spētu nokratīt mātes pārlieko ietekmi, tad kļūtu par augstsirdīgu un visu iemīļotu valdnieku.”

– Jūs esat iegrimusi domās, māsīca Elizabete.

Sisi palūkojās uz viņu un papurināja galvu. Kļuva skaidrs, ka viņa nav dzirdējusi imperatora pēdējo piezīmi.

– Piedodiet.

– Vai padalīsieties?

– Atvainojiet… Ar ko?

– Ar savām domām. Vai izstāstīsiet, kas nodarbina jūsu prātu? – Viņš neizturami dedzīgi noraudzījās uz Sisi. – Protams, tā nav pavēle, – viņš piebilda, atkal pievērsies takai un ciešāk satvēris grožus. – Vairāk tas ir… lūgums. Ja jūs vēlētos…

– Jā, neapšaubāmi, – Sisi atbildēja. – Redziet… Ja valdnieks izraisa bailes, viņu ienīst vai pat, ļaunākajā gadījumā, gāž no troņa. Turpretī mīlestību vispirms ir jācenšas iemantot, un to nedrīkst zaudēt. – Francis lūkojās taisni uz priekšu un nelikās pārliecināts par šādu apgalvojumu. Sisi nocitēja sen apgūtu prātulu: – “Nekas nav spēcīgāks par maigumu, un nekas nav maigāks par patiesu spēku.”

– Man patīk. – Francis paskatījās uz viņu. – Kur jūs to dzirdējāt?

– Es to izlasīju. Tas ir Gēte.

– Gēte, – Francis atkārtoja. – Varbūt man vajadzētu izlasīt viņa darbus. Patlaban nevienu nevaru atcerēties.

– Manuprāt, no tiem varētu mācīties ikviens, – Sisi noteica. – Es labprāt jums aizdošu kādu Gētes sējumu.

– Nevajag, patiešām! Es esmu pārliecināts, ka imperatora bibliotēkās atradīsim dučiem viņa grāmatu.

– Jā, neapšaubāmi. – Sisi pietvīka. “Cik vientiesīgi ir iedomāties, ka jāaizdod grāmata imperatoram!”

– Tātad… vai Gētes lasīšana ir viena no jūsu iemīļotākajām izklaidēm telpās?

Pievērusi acis, Sisi saknieba lūpas, lai apvaldītu smaidu.

– Kurš apgalvo, ka Gēte jālasa telpās? – viņa vaicāja. Francis paraudzījās uz viņu. – Jā, man patīk Gēte. – Skatiens bija tik ciešs, ka Sisi neveikli sarosījās seglos. – Es mēdzu paņemt viņa grāmatas un savas dzejas grāmatas, iet ārā un visu pēcpusdienu pavadīt saules apspīdētā zālienā.

– Cik burvīgi tas izklausās! Es iztēlojos, kā jūs to darāt, māsīca Elizabete. – Francis nenovērsdamies lūkojās uz Sisi.

– Man arī tas patiktu. Kopā ar jums.

Šī piezīme palika neatbildēta. Sirds viņai krūtīs salēcās. Iestājās draudzīgs klusums, un palaikam atskanēja koku čipstes sauciens un strauta ūdens burbuļošana pār akmeņiem.

– Te valda patīkams miers, vai ne? – Francis pajautāja.

– Brīnišķīgs, – Sisi piekrita. Un tas nebija melots. Šķita, ka viņi tuvākajā apkārtnē ir vieni, pārējie cilvēki palikuši tālu prom.

– Mēs jau gandrīz esam nonākuši virsotnē, – Francis paskaidroja.

Ceļš turpinājās, koku audzes kļuva biezākas un veidoja necaurredzamu sienu, kas sniedza pavēni un atspirdzinājumu. Zarus šūpoja vējiņš, atnesot priežu un gremzdu saldeno smaržu.

Piepeši stāvā nogāze beidzās. Koki palika aiz muguras, un priekšā pletās klajums. Sisi aizrāvās elpa, stāvot kalna virsotnē un ieraugot nevainojami zilās debesis. Zirgi apstājās, it kā arī tos būtu pārsteidzis apkārtnes skaistums.

– Paskat, cik augstu mēs esam! – Sisi nolēca no Dimantas, steigšus piesēja ķēvi pie tieva koka un pieskrēja pie klints malas. Lejā uz visām pusēm aizstiepās zaļi zils plašums. – Visa pasaule ir mums pie kājām. – Viņa izplūda smieklos uz izpleta rokas, it kā gribētu apķert bezgalīgo skaistumu. Francis savilka ciešāk vaļīgo mezglu, ar kādu Sisi bija nostiprinājusi sava zirga pavadu, un piesēja arī Uzvarētāju.

Sisi lēkāja pa kraujas malu un vēroja zemāko kalnu virsotnes un laukus.

– Uzmanieties, māsīca Elizabete! – Francis piesardzīgi tuvojās.

– Nāciet un palūkojieties, kāds skats te paveras! – Sisi pamāja viņam ar roku.

– Iespaidīgi, vai ne? – Francis nostājās viņai blakus un drošības labad pieķērās pie trausla koka zara. – Redzat? Tur ir Ķeizara villa. – Viņš norādīja uz sīku dzeltenu punktiņu zaļa plašuma vidū.

– Tik tikko var saskatīt! – Sisi pabrīnījās par to, cik mazs ir kļuvis milzīgais ēku komplekss.

– Un tā ir zemnieku saimniecība, kurai mēs pajājām garām. Vai redzat meitenes ar pūķi?

– Diemžēl ne. – Sisi piemiedza acis.

– Un tur ir Bādišles ciems. – Francis norādīja uz māju puduri ielejas vidū. Vienīgais orientieris bija baznīcas tornis.

– Mēs atrodamies virs pasaules! – Sisi izsaucās, izpletusi rokas. – Šādi to laikam redz Dievs.

– Vai imperators. – Francis nostājās viņai pavisam blakus. – Vai Gunnars, – Sisi asprātīgi iebilda un paspēra soli vēl tuvāk kraujas malai. – Atšķirība ir tā, ka viņš nāk šurp kājām, bet mums ir vajadzīgi zirgi.

– Ja jūs turpināsiet slavēt Gunnaru, es kļūšu greizsirdīgs. – Francis stāvēja tik tuvu, ka Sisi sajuta viņa elpu sev uz vaiga.

– Kā gan hercoga meita varētu iesvelt imperatora greizsirdību? – Viņa pagriezās pret brālēnu. Sirds apmeta negaidītu kūleni, tiklīdz viņa pamanīja, cik neatlaidīgi imperators uz viņu lūkojas.

– Atbilde jūs noteikti pārsteigtu, – Francis smaidīdams sacīja.

Vārdi, skatieni, stāvēšana blakus… Viņi tuvojās bīstamai robežai. Sisi apzinājās, ka šo līniju nevajadzētu pārkāpt. “Cik viegli būtu nodot draudzību un uz galvas mesties nezināmajā, kas gan šķiet dabisks un pat neizbēgams, tomēr biedē!”

Klusēdami viņi raudzījās viens uz otru un ļāvās vārdos neizteiktam pavedienam, kas nemanāmi sasaistīja abus arvien ciešāk. Iekams kāds būtu izdarījis kaut ko tādu, ko abi vēlāk nožēlotu, Sisi pagriezās un pārrāva pavedienu. Viņa atkāpās no kraujas malas un aizgāja pie strauta, dzīvespriecīgi paziņojot:

– Padzersimies! – Francis sekoja viņai ar skatienu, taču neko neteica. Sisi pievērsās ūdens straumei. – Žēl, ka Helēne palaida garām kaut ko tik brīnišķīgu. – Viņa ar grūtībām norija siekalas. – Nākamreiz atvediet viņu šurp.

– Bet viņai nepatīk jāšana, – Francis atbildēja un pievienojās Sisi pie strauta.

– Jūs esat imperators, – Sisi aizrādīja, ieskatījusies viņam acīs. – Gan atradīsiet veidu, kā atvilināt līgavu uz šejieni.

– Droši vien. – Francis paraustīja plecus, un šī kustība samulsināja Sisi. Viņa bija pateicīga, ka brālēns maina sarunas tematu.

– Ir nežēlīgi karsts. Vai neiebildīsiet, ja es novilkšu kamzoli?

– Tikai tad, ja neiebildīsiet, ka es novelku savējo, – Sisi attrauca. Ja viņa šādā karstumā jātu viena vai kopā ar tēvu, tad vairākas drānu kārtas būtu nometusi jau sen.

– Norunāts. – Francis noslidināja kamzoli no pleciem un nolika zemē. Sisi atpogāja un noģērba zīda žaketi, izbaudīdama vieglo vējiņu, kas cauri baltajai blūzei pakutināja ādu. – Jau ir labāk. – Francis nopūtās un cieši nopētīja Sisi. Viņa saminstinājās un piepeši atcerējās, ka nav uzvilkusi korseti. Tās valkāšana zem jātnieces kostīma bija ārkārtīgi neērta, turklāt aizraujošo nodarbi padarītu nožēlojamu. Taču tagad viņu un Franci šķīra vien plāna blūze un trūcīga apakšveļa.

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Ūdeni? – Francis iepleta acis un pamāja uz strauta pusi.

– Jā, paldies.

Imperators pieliecās un padzērās. Tanī mirklī Sisi pamanīja viņam uz kakla dziļu rētu. Āda bija zaudējusi krāsu un izveidojusi izcilni, kas nemūžam vairs neizzudīs.

– Kas tad tas? – Sisi pajautāja un instinktīvi pastiepa roku. Attapās viņa pārāk vēlu, kad pirksti jau bija pieskārušies vīrieša ādai.

– Ak, tas? – Francis sastinga un negaidīti satvēra viņas plaukstu.

– Jums ir brūce, – Sisi konstatēja. Prātu vairāk nodarbināja vīrieša delna, kas spieda viņas pirkstus, nekā nesenais savainojums. Abi saskatījās, un viņus vienoja roku siltums. Pēc brīža Francis palaida viņu vaļā. Pagalam satraukusies, Sisi mēģināja sakopot domas un attapties. – Kā tas gadījās?

Viņa seja apmācās.

– Tas bija slepkavības mēģinājums.

– Patiešām? – Sisi izdvesa.

– Kāds ungārs Libēņi.

– Viņš… mēģināja jūs nogalināt? – Kad Francis klusēdams pamāja, Sisi izgrūda: – Kā?

– Es pastaigājos pa Vīni un pārbaudīju nocietinājumus. Libēņi pielavījās klāt no mugurpuses un iedūra man kaklā.

Sisi refleksīvā žestā pieskārās savam kaklam un nočukstēja:

– Kādas šausmas!

– Mani izglāba divi faktori. Pirmkārt, formastērps, kurā jūs redzējāt mani vakar. Tas ir neizturami smags un biezs, bet arī pietiekami stingrs, lai pasargātu no asmens. – Zemē noliktais kamzolis Sisi šķita daudz vienkāršāks un paredzēts izjādēm – arī smags, taču krietni vieglāks par formastērpu. Uzminēdams Sisi domas, Francis paskaidroja: – Šeit es to uzvelku ļoti retos gadījumos, turpretī Vīnē valkāju gandrīz katru dienu. Saprotiet, Vīnē viss ir… citādi.

Dzirdot tik dīvainu piezīmi, Sisi sarauca pieri un prātoja, ko gan tā nozīmē. Viņa pajautāja:

– Jūs pieminējāt divus faktorus. Kāds bija otrais?

– Manu vīru uzticība. Viņi sagūstīja ungāru.

Viņa pamāja.

– Un paldies Dievam! Tomēr tas izklausās… – Viņa saminstinājās. – Šausminoši.

Francis nopūtās.

– Māte bija satricināta līdz sirds dziļumiem. Kopš tā brīža viņa Ungāriju neieredzēja ne acu galā un nemitīgi atkārtoja, ka šis negadījums ir parādījis, cik svarīgi man būtu apprecēties un tikt pie mantinieka. Turklāt drīz. – Francis iesmējās, taču nešķita priecīgs. – Savā ziņā es, atzīstos, biju pat laimīgs, ka tā notika.

– Laimīgs?

– Ievainojums pamudināja sajusties… grūti pateikt. Cienīgākam. Beidzot saprast, ko pārdzīvo mani karavīri. Es it kā pietuvinājos viņiem.

Sisi samirkšķināja acis un pievērsās strauta ūdenim.

– Arī tā iespējams uz to skatīties.

– Kopš tās dienas imperatora gvarde visur man seko gluži kā ēna.

– Tad jau mēs rīkojāmies muļķīgi, atraujoties no viņiem, – Sisi aizrādīja un palūkojās apkārt uz mežu. No miesassargiem nebija ne miņas.

– Šeit es jūtos drošībā. Jūs ne? – Francis pasmaidīja un nevilšus mazliet paliecās uz viņas pusi. – Jūs esat bāla kā spoks, Elizabete! Vai mans stāsts jūs apbēdināja?

– Ir šausmīgi iztēloties… – Balss apsīka.

– Jūs raizējaties par to, ka mani ievainoja? – Franča skatienā jautās gaidas un cerība.

– Protams. – Sisi pamāja ar galvu.

Francis pasmaidīja un liegi pieskārās Sisi plaukstai. Viņa neatrāvās, lai gan zināja, ka vajadzētu.

– Tad es esmu divkārt pateicīgs, ka tā notika, – imperators klusi noteica. – Man radās izdevība izpelnīties jūsu līdzjūtību.

Īsti nezinādama, ko atbildēt, Sisi vienkārši sēdēja viņam blakus un prātoja par šo atzīšanos un to, cik briesmīgi ir dzīvot pasaulē, kur tevi alkst nogalināt. “Kādā neizmērojamā spriedzē dzīvo mans brālēns!”

Pēc dažām minūtēm Francis pārtrauca viņas satrauktās domas.

– Augstā debess, cik karsts! – Viņš atrāva roku no Sisi plaukstas, lai noslaucītu pieri.

– Patiešām, – Sisi piekrita. Viņai mazliet reiba galva. Varbūt no karstuma un piepūles, bet varbūt no kaut kā pilnīgi cita. Piemēram, no Franča klātbūtnes. Vai no Helēnes tēla, kas piepeši ienāca prātā, un pašas satrauktajām, izmisīgajām un neizprotamajām domām.

– Es labprāt izpeldētos, – pēkšņi sacīja imperators, lūkodamies uz ūdeni.

– Ja vēlaties, es paņemšu Dimantu un sākšu atpakaļceļu, bet jūs atsvaidzinieties, – Sisi piedāvāja, celdamās kājās. – Gan pēc tam mūs noķersiet.

– Nē, nē, nē. – Francis papurināja galvu un satvēra Sisi aiz rokas, lai noturētu viņu līdzās.

Viņa pagriezās un palūkojās uz imperatora plaukstu. Francis tūdaļ palaida to vaļā.

Sisi norija siekalas un ierunājās bezrūpīgā tonī:

– Kāpēc ne? Izpeldieties! Jūs esat to pelnījis.

Francis novērsās, pacēla kādu zāles stiebriņu un tad ļāva vējam to aizplivināt.

– Šis ir ciemata iedzīvotāju dzeramā ūdens avots, kur nevajadzētu mīcīties ar kājām.

– Saprotu. Jā, imperators nedrīkst rīkoties pārgalvīgi. Jūs esat tas, kuram likumi būtu jāievēro pirmām kārtām.

Kādu mirkli Francis apdomājās, plūkādams zaļo zāli. Pirksti un prāts šķita nenogurdināmi.

– Ja nu mēs nolemtu būt pārgalvīgi? – Francis pajautāja, satraucoši dedzīgi lūkodamies Sisi acīs. – Ja nu mēs rīkotos pārdroši? Ja nu mēs neliktos zinis par pārējiem un darītu visu, ko sirds iekāro? Ja nu mēs izdarītu to, kas nāktu par labu tikai mums abiem?

Piepeši izrādījās, ka Francis vairs nerunā par peldēšanos strautā.

– Mēs nedrīkstam, – Sisi atbildēja. Čuksts bija tik tikko dzirdams.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka… jūs piederat savai tautai, – Sisi atgādināja un domās piemetināja: “Un jūs piederat Helēnei.” Rīkle šķita izkaltusi, gluži vai apdegusi tik ļoti, ka ar visu strauta ūdeni nepietiktu, lai atvēsinātos. – Jūs nepieņemat lēmumus tikai sev vai man. Tie paredzēti visai impērijai. – “Ko bija mācījusi māte? Ikvienam ir jāpilda savs pienākums. Mans pienākums ir atbalstīt Helēni.”

– Vai imperators nedrīkst būt laimīgs?

– Protams, ka drīkst.

– Kāda jēga būt imperatoram, ja es nevaru dabūt to, ko gribu? To, kas mani padarīs laimīgu? – Saraucis pieri, viņš apcerīgi raudzījās rāmajā ūdenī, tad uzsita ar plaukstu pa zemi, piecēlās un devās pie zirga. Sisi nosprieda, ka ekskursija ir beigusies.

Lejup no kalna viņi jāja saspringtā klusumā. Franča garastāvoklis bija acīmredzami sabojājies. Staļļos viņš pasniedza pavadu zirgu puisim un atvadījās no Sisi ar aprautu frāzi:

– Piedodiet, māsīca Elizabete.

– Paldies par izjādi, brālēn Franci, – viņa uzsauca nopakaļus.

Viņš apstājās un palūkojās pār plecu. – Vai tiksimies vakariņās, Elizabete?

– Jā.

– Lieliski. Mums būs kotiljons. – Viņa balsī ieskanējās vilšanās. – Deja man par godu. Pusnaktī man paliks divdesmit trīs gadi.

– Jā, protams, – Sisi atbildēja.

Francis pavēcināja roku.

– Ļoti labi. Uz redzēšanos!

Pagriezies viņš steidzīgā solī aizgāja pāri pagalmam un atstāja Sisi apmulsuma un raižu pilnā klusumā.

Šo piepešo aiziešanu bija tikpat grūti izprast kā viņa uzvedību visas dienas garumā. “Kāpēc viņš uzstāja, ka pavadīs laiku manā sabiedrībā, kāpēc runāja ar mani neskaidros mājienos un neatšifrējamos apgalvojumos? Kāda tiem nozīme?” Sisi prātoja. “Un viņš tik valdzinoši glāstīja manu ādu! Un kā viņš man uzsmaidīja, lūkojās manī ar savām gaišzilajām acīm, kuras pauda… Jā – ko? Cerību? Pieķeršanos? Kāpēc viņš savu šarmu un mīklainos skatienus nepietaupīja Helēnei, ar kuru ir saderināts?”

Sajūta līdzinājās tai, kas pārņem, sēžot pie milzīga galda, kas nokrauts ar visām iespējamām delikatesēm, ieelpojot mērču smaržu un nepacietībā gaidot izdevību nogaršot saldumus, jau ķeroties pie dakšiņas un pēkšņi saņemot aizrādījumu, ka neko nedrīkst aiztikt.

“Kāpēc viņam jābūt tik tracinoši brīnišķīgam? Tik labam pret citiem? Tik pievilcīgam? Tik uzmanīgam pret mani?” Sirds dziedāja priekā un reibumā, kad atmiņā atausa glāsta mirklis un iespēja pieskarties viņa kaklam.

“Ļaunākais ir tas, ka viņš varbūt jūtas tāpat.” Šis neapstrīdamais secinājums tirdīja prātu, smeldza kā sāpošs neizrauts zobs, tikai pavisam dziļi dvēselē.

Sisi soļoja pa pagalmu, negribēdama iet iekšā mājā. Viņa mājā. Un savā guļamistabā, kas jādala ar viņa līgavu. “Ar līgavu, kas sakritības pēc ir arī mana mīļotā māsa. Helēne taču ir mana uzticības persona un vienīgā draudzene!”

Lai arī māsas bija žēl, Sisi tomēr dusmojās uz viņu. “Kāpēc Helēne ir tik bezrūpīga un nežēlīga, kāpēc nespēj novērtēt šo augsto dāvanu, kas viņai pasniegta, piedāvājot apprecēties ar Franci? Vai tad viņas vienaldzība nebija pamudinājusi mūs ar Franci atskārst, ka mēs patīkam viens otram? Ak, Helēne! Kā es tevi apskaužu! Un ienīstu sevi par to.”

Vēl viņa dusmojās uz Franci – par bezrūpīgo laipnību un aizplīvurotajām piezīmēm, lai gan imperators lieliski apzinājās, ka nekad nepiederēs viņai. “Vai viņš tikai spēlējās ar mani, lai izklaidētos? Šis vīrietis taču varētu dabūt ikvienu meiteni Eiropā! Vai es viņam būtu vien jaunākais iekarojums?”

Bet zem šīm dusmām uz Helēni un Franci brieda kaut kas daudz spēcīgāks – naids pašai pret sevi. “Kā es varēju pieļaut, ka mani tik viegli ievilina šajā situācijā? Kāpēc es ļāvos viņa laipnībām? Kāpēc atbildēju smaidiem un smiekliem? Kāpēc man vajadzēja runāt par māsu un tādējādi novērst uzmanību no viņas? Kāpēc es vispār piekritu doties izjādē kopā ar Franci un izbaudīt viņa sabiedrību? Kā es uzdrošinājos iemīlēties māsas līgavainī?”