Читать книгу Nepakļāvīgā imperatore Elizabete - Elisone Pataki - Страница 5

Kad durvis atveras, Sisi pārsteidz krāsu daudzveidība un trompešu skanējums. Gar malām stāv un ar maziem karodziņiem māj simtiem galminieku – ieplestām acīm tie kustina lūpas neuztveramos saucienos un lūgsnās.

Viņi ir ģērbušies labākajos tērpos, un sievietēm mati ir sakārtoti nevainojamās frizūrās. Aizmugurē grūstās un uzgavilē vienkāršie ļaudis – tirgotāji, zemnieki, bērni un amatnieki. It visi ir pulcējušies viena iemesla dēļ – kaut uz acumirkli ieraudzīt karalieni.

Sisi priekšā aristokrāti paceļ savus standartus, iezīmējot ceļu uz katedrāli kalna galā. Imperatora muzikanti piespiež mirdzošās trompetes pie lūpām, sargi izslejas un sastingst – visi ir gatavi karaļa iznācienam.

Ejot dažus soļus aiz viņa, Sisi ir nodūrusi galvu un ieklausās saucienos. Viņas vārds šo cilvēku mutēs skan gluži kā buramvārdi: “Éljen, Elizabete! Lai dzīvo karaliene Elizabete!”

Vēl skaļāk par pūļa klaigām dun vienīgi lielgabali, kas satricina gaisu gluži kā vasaras pērkons. Zalves sveicina monarhus, kas pamazām kāpj kalnā.

Tiklīdz viņi ir nonākuši pie iespaidīgajām katedrāles durvīm, virs galvas nodimdina zvani – tik vareni, ka tornī varētu rasties plaisas. Apdullinoši iedziedas ērģeles, it kā gribētu sacensties ar trompetēm.

– Esam klāt. – Viņš pagriežas pret Sisi, vēl pēdējo reizi sakārtodams savu apmetni. Sisi pamāj ar galvu.

– Jā, esam klāt. – Viņa dreb gluži tāpat kā laulību ceremonijas laikā, taču izmoka smaidu. “Šī noteikti nebūs tāda pati kā laulību diena. Es vairs neesmu tā meitene, kas soļoja pie altāra.”

Trešā nodaļa

Imperatora kūrorts Bādišlē, Augšaustrija

1853. gada augusts

Garastāvoklis būtiski uzlabojās, kad viņas aizgāja uz savām istabām un atrada ceļojumu lādes.

– Agata! – Sisi pieskrēja klāt un apskāva kalponi.

– Labdien, kundzes! – Apaļvaidze iesmējās. Viņai priekšā atradās atvērtas lādes, no kurām ārā gāzās krāsaini tērpi.

– Mēs tik ļoti ilgojāmies pēc tevis! – Sisi grozījās blakus kalponei, priecājoties par pazīstama cilvēka klātbūtni svešā vietā. – Un kā mēs ilgojāmies pēc savām kleitām!

– Jūs izklausāties uzjautrināta, Sisi jaunkundze. – Agata izslējās un nopētīja Sisi. – Jā, un nemaz nešķietat nogurusi no brauciena. Un kā jūtaties jūs, Helēnes jaunkundze? – Kalpone pagalam nervozi palūkojās uz sadrūmušo māsu.

Helēne paraustīja plecus.

– Es esmu nogurusi. Un priecājos tevi redzēt, Agata.

– Oho, mūsu drānas! Paskaties, Helēne! – Sisi paķēra virsējo kleitu no pirmās lādes. Tas bija pēcpusdienas tērps no piesātināti smaragdzaļa zīda. Viņa apdejoja apli pa istabu. – Tu, Agata, pat iedomāties nevari, kā mums ir apnicis melnais!

– Tas ir redzams. – Poliete ieķiķinājās. Sārtie vaigi platajā sejā šķita vēl apaļāki.

– Kā klājās tev, Agata? Brauciena laikā viss bija mierīgi?

Kalpone atkal pievērsās apģērbu šķirošanai un pacēla jātnieces žaketi, ko novietoja blakus pieskaņotajiem svārkiem.

– Gribat dzirdēt godīgu atbildi, Sisi jaunkundze?

– Protams.

Kādu mirkli kalpone apsvēra turpmākos vārdus.

– Tas bija garš ceļojums. Es nebiju iedomājusies, ka būsim tik tālu no mājām.

– Bādišle ir tālu no Posenhofenes, vai ne? – Sisi piekrita. – Ak Dievs! – No nākamās lādes Sisi izvilka savas sarkanā samta kurpes, uz kurām bija palikuši dubļu un zāles traipi. Viņa novilka papēžu zābakus un ieslidināja kājas greznajās kurpītēs. – Tā ir daudz labāk. Tagad ir sajūta, ka man ir līdzi daļa no Posenhofenes. Kā tu domā, vai erchercogiene Sofija iebildīs, ja šīs es uzvilkšu uz vakariņām?

– Jaunkundze! – Agata ar plaukstu aizsedza smejošo muti. – Beidz gulšņāt, Helēne, un nāc paskatīties! Beidzot mums ir tīras drānas. – Tagad Sisi no lādes izņēma zilganvioletu vakartērpu.

Helēne piegāja pie kalpones un apskāva viņu.

– Tā jau ir labāk, Nenes jaunkundze, – sacīja Agata.

– Šo vārdu vairs nedrīkst lietot, – Sisi aizrādīja žēlā balstiņā, pētīdama vakartērpu no mirdzoša ziloņkaula krāsas zīda. – Mamma tā pavēlēja.

– Patiešām? – Agata pārjautāja.

– No šīs dienas mēs esam hercogienes Elizabete un Helēne. – Sisi nopūtās, tad pagriezās pret māsu un teica: – Ko teiksi, hercogiene Helēne? Vai atbrīvosim tevi no šīm sēru drānām?

Helēne sarauca pieri, un kalpone iesmējās.

– Ko mums vajadzētu vilkt uz vakariņām? – Sisi pacēla dzeltenu kleitu ar krēmkrāsas apmalojumu un pielika sev klāt.

– Kam būs šī istaba? – Agata jautāja, kraudama meiteņu tērpus katrai savā kaudzē. Helēnei tā bija divkārt lielāka, jo tika uzskatīts, ka pēc šīs vizītes viņas statuss paaugstināsies.

– Mēs to dalīsim, – Sisi paskaidroja. Ķeizara villā gan netrūka istabu, bet Helēne bija lūgusi, lai abas guļ kopā.

– Nevaru teikt, ka mani tas pārsteigtu. – Agata pasmaidīja. – Vai jūsu māte hercogiene ir iekārtojusies savā istabā?

– Jā, nedaudz tālāk pa gaiteni. – Sisi norādīja uz to pusi, kurp māti no tējas istabas bija aizvedusi drūmā sieviete.

– Viņu pavadīja grāfiene Sirmā.

– Tad es labāk iešu un palīdzēšu viņai, – Agata paziņoja. – Jūs taču izkravāsiet kleitas, labi? Ja ne, es paaicināšu kādu talkā. Šajā pilī noteikti ir vairāk nekā tūkstotis kalpoņu.

– Viss būs kārtībā. – Sisi pamāja ar galvu. Tobrīd viņai vismazāk bija vajadzīga svešiniece, kas ošņātos apkārt un vēl vairāk satrauktu Helēni.

– Ja atliks laiks, es atnākšu un palīdzēšu jums saģērbties. – Jā, lūdzu, atnāc gan! Es gribētu, lai tu sapin man matus. – Sisi uzsmaidīja kalponei.

– Turpmāk jums droši vien vairs mani nevajadzēs… Helēne taču kļūs par imperatora sievu! Jums noteikti būs dučiem frizieru, sulaiņu un kalpoņu.

– Nekļūsti greizsirdīga, Agata! Mums tu vienmēr būsi vislabākā, – Sisi attrauca. Iesmējusies Agata izgāja no istabas.

Par laimi, istaba bija savienota ar tualeti, kurā atradās ūdens klozets un liela porcelāna vanna, jau pilna ar svaigu un aromatisku ūdeni. Pēc vairākām ceļā pavadītām nedēļām vannošanās šķita brīnišķīga. Sisi sajuta šo smaržu arī pēc tam, kad jau bija uzvilkusi mīksta zīda rītakleitu – kāds viņai nezināms Hābsburgu kalpotājs bija vairākas sakarinājis uz āķiem.

Guļamistaba bija plaša un spilgta. Logi sniedzās no griestiem līdz grīdai un piedāvāja skatu uz pils dārziem. Sisi piespieda pieri pie stikla. Mati joprojām bija mitri pēc mazgāšanās.

Pagalmā valdīja drudžaina rosība. Pusducis sekretāru steidzās šurpu un turpu ar dokumentiem, grāmatām un citiem saiņiem azotē. Bruņoti karavīri apguva ierindas mācību. Komandiera pavēles skaļumā pārspēja suņu rejas – dzīvnieki rotaļājās netālu un luncināja astes ik reizi, kad kalpones aiznesa dārzeņu grozus uz virtuvi.

– Ko, tavuprāt, viņi dara?

Helēne joprojām gulēja vannā un varbūt nedzirdēja šo jautājumu, jo neatbildēja. “Cik daudz rosības notiek viena cilvēka, turklāt vecpuiša mājā!” Sisi nopūtās, atcerējusies brālēna neatlaidīgo skatienu. Siltā elpa uz stikla atstāja dūmakainu plankumu.

Pagalma pretējā pusē blakus nelielām administratīvām ēkām Sisi ieraudzīja plašu, vienkāršu ēku – tā visnotaļ atgādināja stalli. “Cik brīnišķīgi būtu izjāt pa apkārtējiem kalniem!” Sisi iedomājās. “Tiklīdz Helēne būs apradusi ar jauno pienākumu, es noteikti sēdīšos zirgam mugurā. Pagaidām gan ne.”

– Neesi egoiste, Sisi, – māte nemitējās atgādināt ceļojuma laikā.

Atmiņā atausa pievilcīgā brālēna seja, un Sisi samirkšķināja acis, lai aizgainītu šo tēlu.

Viņa pagriezās pret istabu. Ķeizara villa tikai nesen bija kļuvusi par Franča vasaras rezidenci, taču istabas jau likās omulīgi iekārtotas. Kamīnā sprakšķēja uguns pat siltā augusta pēcpusdienā, koka parketa grīdas sedza rakstains paklājs, un gultā ar baldahīnu bija saliktas spilvenu kaudzes un izšūts zīda pārklājs.

Tobrīd no tualetes telpas iznāca Helēne ar mikliem matiem. Seja šķita svaigāka nekā pirmīt.

– Helēne! Tu izskaties atdzīvojusies. Izvēlēsimies tev tērpu, labi? – Sisi šķērsoja istabu, ieskatījās māsas lādē un izņēma vairākas kleitas, ko Agata vēl nebija izkravājusi.

Aizslietņa zīda paneļus rotāja smalki taureņi. Helēne nostājās aiz tā un novilka rītakleitu.

– Tātad… – Sisi turpināja. – Kā tu domā? – Viņa lūkojās lielajā spogulī un pētīja tumšzila zīda tērpu, ko vēlējās piedāvāt māsai, bet nosprieda, ka tas nebūs pietiekami spilgts burvīgam vasaras vakaram.

– Par ko? – Helēne apakšbiksēs un kreklā iznāca no aizslietņa.

– Par savu līgavaini, protams. – Sisi iepleta acis un spogulī saskatījās ar māsu.

– Nezinu. – Helēne paraustīja plecus un pārcilāja tērpus no milzīgās kaudzes.

– Izbeidz! – Sisi nopūtās un nolika tumšzilo kleitu. – Te esmu tikai es, tātad tu drīksti atbildēt godīgi. – Viņa pacēla dzelteno kleitu izstieptā rokā un mēģināja iztēloties, kā tērps izskatīsies Helēnei mugurā.

– To ne. – Helēne noraidīja piedāvājumu. – Man vēl nav radies konkrēts priekšstats par brālēnu Franci.

– Tad es izstāstīšu savējo, – Sisi paziņoja un paskatījās spogulī, kā dzeltenā kleita piestāvētu viņai.

– Labi. – Helēne uzjautrināta lūkojās uz māsu. – Ko tu domā, Sisi?

– Viņš ir pievilcīgs.

– Laikam gan. – Helēne novērsās.

– To taču būsi pamanījusi pat tu!

Helēne paraustīja plecus.

– Ja cilvēkam patīk armijas formastērps, tad tā var spriest.

– Viņš ir visnotaļ laipns un pieejams. Atminies, kā viņš aicināja, lai neklanāmies? Šķiet, ka viņu augstā kārta interesē mazāk nekā māti. – Sisi atskārta, ka joprojām ar grūtībām spēj šajā jaunajā vīrietī pazīt to labsirdīgo zēnu, kuru bija satikusi pirms vairākiem gadiem. Tvīkdama viņa atcerējās, cik daudzas reizes pirmīt tējas istabā bija saskatījusies ar šo cilvēku. – Es tiešām biju pārsteigta, ka imperators var izskatīties tāds. – Ja būtu pilnīgi atklāta, tad Sisi varētu pateikt krietni vairāk. “Jā, es jutos mazliet vīlusies.” Viņa samirkšķināja acis, lai aizgainītu nevēlamās domas. – Man atmiņā viņš palicis pavisam citāds. Turpretī krustmāte Sofija nemaz nav mainījusies.

– Vai tev nešķiet, Sisi, ka krustmātei un brālēnam nevajadzēja sākumā noklusēt, kas viņš ir?

Arī Sisi uzskatīja, ka šī radinieku spēlīte bija nevietā. “Ja būtu zinājusi, ka tas ir māsas līgavainis, es nebūtu ļāvusies domām par to, cik viņš ir pievilcīgs. Bet māsai es to, protams, neteikšu.”

– Es biju pārāk bikla, vai ne? – Helēne nostājās blakus Sisi pie spoguļa.

– Varbūt tiešām vajadzēja runāt mazliet vairāk, – Sisi piekrita, ielikdama dzelteno kleitu atpakaļ lādē.

– Diemžēl es neprotu raiti risināt sarunas. – To tu nezini, jo nekad neesi mēģinājusi.

– Ja nu es nonāku muļķīgā situācijā?

– Kā teica Gēte? – Sisi pagriezās pret māsu. – Nu? Tu taču esi izglītotā māsa!

– Bet tu esi romantiskā. Ko tad viņš teica?

– “Lec, un tīkls parādīsies.”

– Man nemaz negribas lēkt, – Helēne attrauca un aiznesa pie spoguļa pelēku tērpu.

Sisi izrāva to māsai no rokām.

– Pelēku tu noteikti nevilksi, Nene! Tu tikko atbrauci melnā tērpā. Varbūt izvēlēsies kādu dzīvāku krāsu?

– Bet man patīk pelēkais. – Helēne pasniedzās pēc kleitas, ko Sisi bija atņēmusi.

– Varbūt tomēr kaut ko spilgtāku?

– Šī man ļoti piestāv. – Helēne paķēra pelēko kleitu.

– Vai tu, satiekoties ar līgavaini, negrasies izskatīties laimīga? – Sisi nopūtās. Neapmierinātība ar māsu pieauga.

– Savu patieso dabu es nevaru noslēpt, – Helēne paziņoja bezkaislīgā tonī.

– Slēpt patieso dabu ir viens. Un kaut kas pavisam cits ir kategoriski atteikties parādīt savas labās un pievilcīgās īpašības. Es nekad mūžā nebiju redzējusi tevi tik stūrgalvīgi mēmu kā šodien pie tējas galda! – Tie nebija meli. Šķita, ka Helēne jau kopš brīža, kad tika paziņots par viņas saderināšanos, centās kļūt nepieejama pat māsai, kas viņu pazina labāk par citiem. Parasti biklā un kautrā Helēne tomēr bija arī apburoša un sirsnīga, taču piepeši viņa izrādījās vēsi atturīga, viegli aizvainojama un ietiepīgi klusa.

– Ja Francis atteiksies ar mani precēties tikai tāpēc, ka man mugurā ir pelēks tērps, es to gribu uzzināt pēc iespējas agrāk, Sisi.

“Vai Helēne cenšas mazināt Franča interesi? Vai varbūt šī ir vēl viena kautrīguma izpausme? Māsa taču ir tikpat laipna, krietna un mīloša kā ikviena meitene Austrijas impērijā un tikpat cienījama kā jebkura prūšu princese vai ungāru grāfiene.” Sisi saņēma drosmi, lai neatteiktos no strīda izvēršanas. “Māsai ir jāapprecas ar imperatoru.”

– Mums Posenhofenē bija maz iespēju tikties ar jauniem vīriešiem, vai ne? – Sisi ķērās pie citas taktikas. – Tajā pilī mēs lielākoties dzīvojām tikai ģimenes lokā, tādēļ es saprotu, ka šī pasaule šķiet biedējoša. – Helēnes skatiens atmaiga, un Sisi turpināja: – Bet mātei ir taisnība. Neskaitāmas jaunkundzes būtu gatavas stāvēt rindā, lai iekarotu tādu vīrieti kā Francis. Viņš liekas jauks un ir daudz pievilcīgāks, nekā es biju iztēlojusies. Tev ir paveicies daudz vairāk, nekā esi iedomājusies.

– Ja reiz ir sastājusies rinda, kāpēc par līgavu nevar kļūt kāda cita?

– Paklau, Nene! Es varētu pārmeklēt visu karalisti un secināt, ka neatradīsies otra tik jauka meitene kā tu. Tev jāsaprot, ka tu esi to pelnījusi.

– Tu neko nesaproti. – Helēne pagriezās pret māsu. Bija skaidrs, ka viņa ir tuvu neizbēgamām asarām.

– Ko es nesaprotu? Paskaidro! – Sisi centās runāt mierīgi un satvēra māsas auksto roku.

– Es ilgojos pēc Posenhofenes, – Helēne izdvesa.

– Protams. – Sisi nopūtās. – Es arī. Bet Posenhofene nav mainījusies kopš mūsu aizbraukšanas un nekad arī nemainīsies. – Sisi apskāva māsu. – Posenhofenē tev nebija neviena laulību kandidāta. Nebija neviena, ar ko aprunāties, ja neņem vērā mani un mammu. Vai tad tu negribēji kādas pārmaiņas, kādu piedzīvojumu? – Sisi mēģināja uzmundrināt māsu ar, kā pati cerēja, lipīgu entuziasmu.

– Nē, – Helēne atbildēja joprojām neizteiksmīgā tonī.

– Tu mājās biji apmierināta? Mums visas dienas ar mācībām, pastaigām līdz ezeram un maltītēm blakus vecākiem likās vienādas. Un vienīgais jauneklis, ko sastapām, bija mūsu brālis Karls!

– Jā, man tas patika. – Helēne pamāja ar galvu.

To nu Sisi nesaprata. “Kāpēc māsa nejūsmo par jauno dzīvi, kas viņai tiek piedāvāta? Es vienmēr esmu gribējusi, lai mans nemierīgais gars aiznes mani tālu, tālu prom. Laimīgākās dienas Posenhofenē bija tās, kad mamma atļāva apseglot Bummerlu un auļot pa mežiem un laukiem. Es alkstu piedzīvojumu. Es alkstu mīlestības – tādas mīlestības, par kādu raksta grāmatās, ko es slepšus lasīju kalnos. Mīlestības, kas iznīcina un kādu izbaudīja Izolde savā traģiskajā stāstā. Mīlestības, kādu izjuta Šekspīra sievietes, kas pārcieš kuģu katastrofas, kaujas un uzvar neliešus un nolādētu likteni.”

It kā lasīdama šīs domas, Helēne sacīja:

– Bet es neesmu tāda kā tu, Sisi, un nekad neesmu bijusi. Es vienmēr esmu apbrīnojusi tavas atšķirīgās īpašības, taču nekad neesmu vēlējusies to pašu un nesapņoju par šādu dzīvi… – Helēne ar tievo roku pamāja uz milzīgajiem logiem, aiz kuriem nenorima rosība. – Dzīvi, kas nozīmē tikšanās ar svešiniekiem, svinīgas vakariņas un līgavaini, kuram jāizpatīk. – Helēne papurināja galvu. – Nē, es ilgojos pēc mierīgas dzīves. Mani nebiedē vientulība. Patiesību sakot, tā šķiet burvīga.

Sisi bija nojautusi, ka māsai piemīt atturīgums un pat eremīta iezīmes, un Posenhofene pilnībā atbilda viņas prasībām pēc laimes. Diemžēl tādai jaunai sievietei kā Helēne nebija lemta greznība atteikties no laulības un palikt izolētajā Bavārijas hercogistē pie tēva. “Helēnei ir jāapprec vīrietis, kurš viņu izvēlējies. Vai, pareizāk sakot, vīrietis, ir izvēlēts viņai. Un tas, ka šis vīrietis ir arī jauks, krietns un pievilcīgs, turklāt Austrijas imperators, ir īsta veiksme.”

– Es cerēju, ka mamma ļaus man iestāties klosterī, – Helēne pēc brīža paziņoja. Viņas pleci saguma. – Diemžēl… kamēr es saņēmos drosmi pajautāt… Viss sagriezās tik ātri.

– Mīļā Nene! – Sisi iesaucās. – Tu taču apzinies, cik tas ir neiespējami. Mamma mums visu paskaidroja.

– Jā. – Helēne nesteidzoties ieslīdēja pelēkajā kleitā.

– Klausies, mana mīļā Nene. – Sisi uzvilka apakšsvārkus, piegāja pie loga un palūkojās ārā uz saimniecību, kas būtu jāvada viņas māsai. – Šī ir tava jaunā dzīve, un es skaidri zinu, ka tu lieliski to novadīsi. Tu būsi brīnišķīga sieva, un Francis tevi dievinās tāpat, kā tevi dievinu es.

– Jūs izskatāties burvīgi, Elizabetes jaunkundze. – Agata apbrīnoja Sisi, kuras garos matus tikko bija saveidojusi iemīļotākajā stilā, savijot divas bizes palielā mezglā. – Helēnes jaunkundze, vai esat pārliecināta, ka jūsu matus nevajag sakārtot?

– Pilnīgi pārliecināta. Paldies, Agata. – Helēne, paklausot krustmātes padomam, uzklāja vaigiem mazliet sārtuma, taču melnos matus ierasti pāršķīra pa vidu un saņēma visnotaļ ciešā mezglā uz pakauša.

– Mums jāatzīst, Agata, ka mana māsa nemūžam nebūs no tiem monarhiem, kas mainās, lai atbilstu laikmeta prasībām. – Sisi palūkojās uz Helēni spogulī.

Māsa nelokāmi izlēma vilkt pelēko tērpu, turpretī Sisi izvēlējās silti zilu kleitu ar baltām mežģīnēm un pērlēm. Raugoties savā atspulgā, viņu pārņēma pacilātība par košajām krāsām, un viņa nevilšus pasmaidīja.

– Ļaujiet apskatīt manas meitas jaunajās drānās. – Ludovīka aveņkrāsas brokāta tērpā ietraucās istabā. Tumšie mati bija stingri sasprogoti.

– Sveika, mamm! – Sisi pieskrēja pie hercogienes.

– Tu izskaties brīnišķīgi, Sisi! Vai nebija lieliski atpūsties vannā un pārģērbties? – Hercogienes garastāvoklis bija krietni uzlabojies, taču noplaka, tiklīdz viņa ieraudzīja vecāko meitu. – Pelēkais, Helēne? Vai tiešām vajadzēja vilkt kaut ko tik neinteresantu?

– Kas vainas pelēkajam? Man patīk. – Pieceldamās no tualetes galdiņa, Helēne atkārtoja pirmīt izteikto pamatojumu.

– Pelēkais ir piemērots gavēņa dievkalpojumiem. Vai tiešām negribi uzģērbt kaut ko priecīgāku? Tu taču vakariņosi ar savu līgavaini! – Ludovīka pārcilāja meitu izkravāto tērpu kaudzes. – Varbūt šo brīnišķīgo dzelteno? Vai kaut ko persiku tonī? Un var aizņemties to, kas mugurā māsai. – Hercogiene norādīja uz jaunāko meitu. – Sisi, ļauj Helēnei uzvilkt zilo kleitu!

– Bet, mamm, šo gribu es, – Sisi iebilda, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

Ludovīka veltīja Sisi saniknotu skatienu.

– Jā, taču iespējams, ka labāk to nēsāt māsai.

– Es to nevēlos. – Helēne purināja galvu.

Dzīvesprieks pilnībā pameta Ludovīkas vaigu.

Kad tika paziņots Franča Jozefa vārds, viņš ienāca audienču zālē divu balti sarkanos formastērpos ģērbtu vīriešu pavadībā. Visi paklanījās.

– Māsīca Helēne, māsīca Elizabete. – Viņām imperators tuvojās pirmajām. – Lūdzu, piecelieties! Un ļaujiet pateikt, cik brīnišķīgi jūs šovakar izskatāties.

Helēne neatbildēja neko un zaglīgi raudzījās apkārt, bet tumšās acis mēģināja izvairīties no sargu un galminieku ziņkārīgajiem skatieniem. Sisi apjauta, ka māsa ir sanervozējusies, jo vajadzēs runāt ar šiem svešiniekiem. Bažīdamās, ka viņas atstās nepieklājīgu dāmu iespaidu, Sisi pasteidzās sacīt:

– Paldies, Jūsu Majestāte!

– Lūdzu, sauciet mani par Franci. – Viņš pavēcināja cimdoto roku.

Sisi pasmaidīja. Viņa jutās pārsteigta un vienlaikus glaimota par to, ka imperators abas uzrunājis īpaši. Pacēlusi galvu, viņa atskārta, ka Francis lūkojas uz viņu. Atlika vien cerēt, ka viņš nav redzējis pietvīkumu vaigos.

Francis joprojām bija balti sarkanajā militārajā formastērpā, taču mati tagad bija atglausti un viņš smaržoja pēc odekolona. Stingrajā kamzolī ar augsto apkakli viņš likās nevainojami cildens.

Gongs pavēstīja, ka vakariņas ir klātas. Pastiepis rokas abām māsām, Francis pasmaidīja.

– Vai atļausiet pavadīt dāmas pie galda?

Sisi gaidīja, lai Helēne pirmā ieliek plaukstu pasniegtajā rokā un tādējādi varētu uzsākt patīkamu sarunu. Diemžēl visu ceļu līdz ēdamzālei Helēne klusēja.

No priekšistabas viņi nonāca gaitenī, ko apgaismoja sveces kristāla lustrās un gar sienām stāvēja sulaiņi imperatora livrejās. Sisi šie vīrieši ar nekustīgajām acīm, precīzi apcirptajām ūsām – tādām pašām kā viņas brālēnam – un nogludinātajiem melni zeltītajiem tērpiem visi likās vienādi.

– Viņi šķiet tik nopietni! – Sisi nočukstēja, vērojot sargus, kas likās raugāmies vienā punktā un neredzam garāmejošos.

– Nebaidieties no viņiem, māsīca Elizabete! Viņi izskatās biedējošāki, nekā patiesībā ir, – Francis klusi paskaidroja.

– Kā iespējams nostāvēt tik rāmi? – Sisi prātoja. – Viņi līdzinās statujām!

– Viņi speciāli trenējas, – Francis atbildēja. – Arī jūs varētu to pašu.

– Šaubos gan. – Sisi iesmējās.

Francis nenolaida acu no Sisi, kamēr viņi tuvojās banketu zālei.

– Vai jums patīk Ķeizara villa?

– Jā, protams. – Sisi pamāja ar galvu un atkal paskatījās uz brālēnu. Kad abu skatieni sastapās, viņa novaldījās nepasmaidījusi un tūdaļ novērsās. “Nav vajadzības lūkoties skaidrajās, gaiši zilajās māsas līgavaiņa acīs.” Kļuva dzirdama vijoļspēle, un Sisi pa arkveida eju ielūkojās ēdamzālē un nevilšus noelsās, apbrīnojot svecēm apgaismoto telpu. – Goda vārds. Ēdamzālē dzintardzeltenu gaismu lēja daudzas lustras ar vairākiem dučiem sveču katrā. Visas koka paneļiem klātās telpas garumā stiepās galds. Sisi apbrīnoja apkārtni un prātoja, kā starp sudraba kandelabriem, porcelāna vāzēm ar vasaras ziediem un uzkožamo šķīvjiem ar pastēti, sviesta rullīšiem un miniatūriem marinētiem dārzeņiem varēs izvietot ēdiena traukus.

– Gluži kā gleznā, – Sisi nočukstēja vairāk sev nekā citiem.

Sveču apmirdzētu seju Francis vēlreiz pagriezās pret Sisi un pieklājīgi pasmaidīja.

– Manuprāt, vismaz viena no manām māsīcām ir laimīga. Un kā ar jums, Helēne? – Francis palūkojās uz savu līgavu, kas stāvēja kreisajā pusē.

– Te ir jauki. – Atbilde tika burtiski izspiesta pār lūpām, bet, par laimi, bija pozitīva. Sisi likās nesaprotami, kā Helēne var nejusties iepriecināta, taču viņa apslāpēja vēlēšanos vēlreiz iejaukties.

– Esam klāt. Franci, meitenes, apsēdieties! – Sofiju uz vakariņām pavadīja virsnieks, mazliet vecāks par Franci. Viņa devās uz galda tālāko galu. Tiklīdz erchercogiene iekārtojās krēslā, viņai apkārt sastājās vairāki gādīgi sulaiņi livrejās. – Ieņemiet vietas! Mēs nekodīsim. – Sulainis ielika viņai klēpī miniatūro sunīti. Pēc mirkļa Sisi atskārta, ka Sofijai pa labi apsēdās pirmīt sastaptais ministrs, kurš bija noņēmis parūku. Melnie mati mežonīgās cirtās ieskāva seju. Kreisajā pusē palika brīvs krēsls. Sofija ar dāsni gredzenoto roku pamāja trijotnei. – Es neciešu gaidīšanu, īpaši tad, ja esmu izsalkusi. – Viņai priekšā tika nolikts šķīvis ar šķēlītēs sagrieztu zoss pastēti, teļa gaļas bumbiņām, Vīnes desiņām un marinētas siļķes salātiem. – Sēdies man blakus, Elizabete! – Sofija norādīja uz tukšo krēslu. – Franci, laid vaļā savu burvīgo māsīcu, jo es gribu, lai viņa šovakar būtu mana kompanjone.

– Labāk rīkoties pēc viņas prāta, – Francis klusi paskaidroja Sisi. – Labu apetīti!

Abi sasmaidījās, un Sisi izvilka roku no Franča elkoņa, šķērsoja telpu un tuvojās krustmātei. Ministrs viņu cieši nopētīja. – Sveika, mamm, – Sisi nočukstēja, paejot garām hercogienei.

Francis pavadīja Helēni līdz galda pretējam galam. Palīdzējis viņai apsēsties, Francis tūdaļ iekārtojās galda galā blakus līgavai. Ludovīkai tika ierādīta vieta viņam otrā pusē, iepretim vecākajai meitai.

– Kungi, šī ir mana māsasmeita Elizabete no Bavārijas, – Sofija paziņoja, lūkodamās uz ministru. – Viņa ir brīnišķīga, vai ne? Pirmīt viņa apgalvoja, ka labprāt kļūtu par kazu gani! – Sofija izplūda smieklos, savukārt vīrieši veltīja Sisi gan ieinteresētus, gan samulsuma pilnus skatienus. Sisi pieņēma sulaiņa pasniegto roku un iekārtojās krēslā. – Elizabete, iepazīsties ar maniem… imperatora Franča… ministriem, – Sofija mudināja, paņemdama dārgakmeņiem rotātajos pirkstos pastētes gabalu. – Šis ir iekšlietu ministrs brīvkungs Aleksandrs fon Bahs. – Viņa norādīja uz kungu sev blakus un Sisi iepretim. – Es atļāvu ministram noņemt parūku, jo mājā ir neciešami karsts. – Jau nākamajā mirklī kalpotājs sāka apvēdināt erchercogieni.

Sisi uzsmaidīja ministram.

– Brīvkungs fon Bahs. – Viņa pamāja ar galvu. – Jūtos pagodināta iepazīties. – Tobrīd viņai blakus nostājās sulainis, piedāvājot kristāla glāzi ar burbuļojošu šampanieti.

– Hercogiene Elizabete. – Atbildes sveicienam Bahs pamāja ar galvu. Bez parūkas viņš izskatījās vismaz desmit gadus jaunāks, un mežonīgās cirtas bija tikpat melnas kā visnotaļ kuplās ūsas. “Lai gan parūka noņemta, ministram noteikti ir karsti,” Sisi nosprieda, jo kungs bija apvilcis baltu kreklu, vesti, smagu melnu kamzoli un platu melnu kravati.

– Pa labi no tevis… – Sofija bija vienīgā, kas ņēma uzkodas no šķīvja. Tobrīd viņa košļāja teļa gaļas bumbiņu. Par formastērpā ģērbto vīrieti, kurš viņu pavadīja pie vakariņu galda, Sofija sacīja: – Tas ir viens no mana dēla ģenerāļiem un tuvākajiem padomniekiem grāfs Karls Grīne.

– Priecājos iepazīties arī ar jums, grāf.

– Jūsu Majestāte hercogiene Elizabete. – Grāfs Grīne palocīja galvu un tikko jaušami pasmaidīja.

– Tev patiks gūt virsroku pār viņu, māsasmeit, jo Francis augstu ciena šī cilvēka viedokli. Vai ne, grāf?

Sisi apbrīnoja tik brīvu attieksmi pret vīriešiem – krietni pašpārliecinātāku nekā mātes izturēšanos pret virsniekiem un padomniekiem.

– Protams, lai kādu padomu es savā pazemībā varētu dot imperatoram, tas vienmēr paliks aiz tiem, ko pauž viņa uzticamā un dievināmā māte erchercogiene, – Grīne atbildēja, atplaukdams valdzinošā smaidā. Lai arī daudz vecāks par Franci, viņš nebūt nebija neglīts.

– Muļķības. Jūsu pieticība neko labu neliecina. Grīne ir īstais cilvēks, kuram jābūt blakus, kad tev uzbrūk, – Sofija piebilda un ieplestām acīm uzmundrinoši palūkojās uz grāfu, paņemdama vēl vienu gaļas bumbiņu. Sisi tas šķita interesants veids, kā raksturot cilvēku, taču jautājumus krustmātei viņa neuzdeva. – Un pretī Grīnem sēž Viņa Ekselence Pjotrs Kazimirovičs Meiendorfs. – Gabaliņu gaļas Sofija iedeva sunim. – Krievijas impērijas sūtnis Austrijā. Īpašs draugs un cienījams viesis.

– Jūsu Ekselence. – Sisi pamāja ar galvu un ieskatījās tumsnējā vīra platajā sejā. Augstā piere šķita vēl augstāka, jo plānie brūnie mati bija atkāpušies. Vaibsti nešķita pievilcīgi, taču ar apaļīgajām lūpām, lielo degunu un biezajām uzacīm bija izteiksmīgi.

– Priecājos iepazīties, hercogiene Elizabete. – Sūtnis pieklājīgi palocīja galvu. Atšķirībā no Grīnes viņš runāja ar spēcīgu akcentu, tādējādi uzsvērdams savas saknes.

– Un tā… – Sofija norādīja uz nopietno sievieti ar sakniebtajām lūpām, ko Sisi bija redzējusi tējas laikā un iedēvējusi par grāfieni Sirmo. – Tā ir grāfiene Sofija Ešterhāzi – ne tikai mana vārdamāsa, bet arī tuvākā draudzene. – Erchercogiene uzsmaidīja grāfienei, kura atbildēja ar pieklājīgu galvas mājienu. Pēc šīs laipnību apmaiņas Sisi noprata, kāda ir šī draudzība. “Acīmredzot erchercogiene runā, savukārt grāfiene allaž nevilcinādamās piekrīt.”

– Kā nopratu, jūs nākat no Bavārijas, hercogiene Elizabete? – Krievu sūtņa apģērbs likās daudz piemērotāks Sibīrijas ziemai nekā Austrijas vasarai. Viņam mugurā bija smags melns kamzolis ar augstu apkakli, kas izšūta ar zelta lapiņām. Kreisajā pusē karājās trīs pamatīgas medaļas. – Jūsu tēva pils ir Posenhofene?

– Tieši tā, Jūsu Ekselence, – Sisi atbildēja.

– Jūs to dēvējat par pili? – Sofija pasmīnēja un pastiepa glāzi, lai to piepildītu ar šampanieti.

– Es esmu dzirdējis, ka tā ir izcili skaista, – Grīne ieminējās.

– Manuprāt, pils patiešām ir brīnišķīga. – Sisi pasmaidīja, nelikdamās zinis par krustmātes iebildi.

– Makša pils esot izcili skaista? – Sofija piespieda plaukstu pie mutes, it kā gribētu apslēpt smieklus, un zīmīgi saskatījās ar grāfieni Ešterhāzi. – Ak, es saprotu, ko jūs gribat teikt. To, ka apkārtne ir skaista. Jā, laikam Bavārija tiešām ir pievilcīga. Bet manieres, pēc manām domām, tur ir mazliet… laucinieciskas. Vismaz salīdzinājumā ar Austriju.

– Vai brauciens bija ilgs? – Grāfs Grīne taktiski iejaucās, pieklājīgi lūkodamies uz Sisi.

– Nabaga Lūdija. – Sofija iegrima saraustītā sarunā ar grāfieni Ešterhāzi. Sisi bija spiesta to noklausīties. – Viņa noteikti priecājas, ka ir tikusi prom no viņa.

Sisi samirkšķināja acis un tikai pēc mirkļa atguvās. Pakrūte sažņaudzās, jo krustmāte pagalam nicīgi izteicās par viņas tēvu. “Hm, grāfs uzdeva man jautājumu. Kāds tas bija?”

– Tas noteikti bija nogurdinošs, – Grīne minēja, ar skatienu mudinādams atbildēt.

– Jā, protams, – Sisi izstomīja. – Mēs ieradāmies tikai šopēcpusdien.

– Un viņas pazaudēja bagāžu, – Sofija paziņoja un, pacēlusi uzaci, raudzījās uz grāfieni Ešterhāzi.

– Garš ceļš. – Meiendorfs lūkojās uz Sisi. – Bet ne tik garš kā no Sanktpēterburgas.

– Ja pieminam Sanktpēterburgu, jums, Pjotr, jānogaršo siļķe. – Sofija pasniedzās pēc šķīvja ar zivīm, ko rotāja sīpoli, marinēti dārzeņi, pupiņas un mērce no olas dzeltenuma un etiķa. – Krievu nacionālais ēdiens, ko pagatavojām jums par godu.

– Siļķe! Jūs esat ārkārtīgi laipna, erchercogiene. – Sūtnis Meiendorfs paņēma šķīvi un uzlika sev nelielu gabaliņu.

– Vai zināji, Elizabete, ka Krievija ir mūsu svarīgākais sabiedrotais? – Sofija vaicāja skaļi un lēni, it kā vēlētos, lai sūtnis obligāti dzird.

– Skaidrs, – Sisi atbildēja.

– Jūs runājat krieviski, hercogiene Elizabete? – jautāja grāfiene Ešterhāzi. Gaišās acis likās bezkaislīgas.

– Diemžēl ne, – Sisi noteica. “Vai vajadzētu?”

– Vīnu, hercogiene Elizabete? – Sulainis paliecās pāri Sisi plecam, lai gan jautājums skanēja no citas puses.

– Nē, paldies. Man ir šampanietis.

– Bet jāiedzer arī vīns, – Sofija pamācīja. – Mēs taču svinam! Kad pēdējoreiz pie manis ciemojās māsa ar divām meitām? – Sofija lūkojās uz Ludovīku galda otrā galā.

Tiklīdz glāzes bija piepildītas, Sofija pacēla savējo, un iesāktās sarunas, tāpat kā vijoļu mūzika, apklusa. – Par imperatora veselību! – Viņa pievērsās savam dēlam. – Lai dzīvo imperators Francis Jozefs!

– Lai dzīvo imperators Francis Jozefs! – vienbalsīgi uzsauca ministri un galminieki.

Sofija pielika glāzi pie lūpām.

– Es pavēlēju pasniegt vīnu, kas tapis viņa dzimšanas gadā. Glabāts divdesmit trīs gadus. Gandrīz, jo tuvojas tava dzimšanas diena, Franci. Šovakar mums ir daudz iemeslu svinībām. – Sofija plati uzsmaidīja dēlam un atkal iemalkoja šampanieti.

Iekams darīt to pašu, Sisi pamanīja, ka ministri un pat Francis nogaida. Visi klusēdami vēroja Sofiju, it kā cerētu ieraudzīt kādu noteiktu reakciju.

Iztukšojusi glāzi, Sofija nolika to un apmierināti nošmaukstināja lūpas un nopūtās.

– Imperatoram atbilstoša kvalitāte, – viņa norādīja un pastiepa tukšo glāzi sulainim piepildīšanai. Apkārtējie sirsnīgi iesmējās. Šķita, ka ir nojaukta kāda barjera un spriedze mazinājusies. Vijoles atsāka spēlēt valsi, un vakariņu dalībnieki pacēla šampanieša glāzes un atjaunoja sarunu pavedienu. Sisi iedzēra malciņu un izbaudīja vēso saldmi, kas šķita patīkama siltajā telpā. Sulaiņi atnesa pirmo ēdienu – Vīnes liellopa zupu. Virums šķita pasmags vakariņām, taču Sisi neatteicās no sava šķīvja.

Sofija malkoja otro šampanieša glāzi un skaļi sarunājās ar Krievijas sūtni.

– Turki draud ar karu, Pjotr. Vai cars tam ir sagatavojies?

Sūtnis košļāja siļķi un apsvēra jautājumu.

– Visaugstais cars nekad nav bēdzis no kara, īpaši jau gadījumos, kad uz spēles likts Dieva darbs, erchercogiene Sofija.

Grīne paliecās tuvāk Sisi un tik klusi, lai dzirdētu tikai viņa, sacīja:

– Erchercogiene runā par turku atbildi krieviem. Saprotiet, cara Nikolaja armija tikko iesoļoja Turcijai piederošajā Valahijā un Moldāvijā.

– Protams. – Sisi pamāja, taču grāfa platais smaids apliecināja, ka viņš nav apmuļķots. Par politiku pie galda viņa nekad netika runājusi. Un arī pie šāda vakariņu galda viņa nekad nebija sēdējusi. Viņa iedzēra krietnu šampanieša malku.

– Mēs esam gatavi karam, erchercogiene. – Sūtnis Meiendorfs runāja skaļāk. Varbūt viņu kaitināja Grīnes dialogs. – Mēs esam pārliecinājušies, ka vienīgais risinājums Austrumu jautājumā ir karš ar turkiem.

Uz galda parādījās arvien vairāk ēdienu. Sisi jutās pārsteigta. Sulaiņi atnesa tāfelšpici – vārītu liellopa gaļu ar āboliem un mārrutkiem. Nākamais ēdiens bija kartupeļu nūdeles ar sviestu un magoņu sēkliņām. Un vēl tika pasniegta Franča iemīļotā liellopa gaļa un Zalcburgas suflē pikas, ko Francis sagaidīja ar priecīgu plaukšķināšanu. Visbeidzot parādījās vairāki šķīvji ar svaigu produkciju no villas dārza – tomātu šķēlītes eļļā un etiķī, gurķi un burkāni, kas sagriezti papīra plānumā, un ar pipariem un sīpoliem garnēti kartupeļi.

Pustukšā Sisi glāze tika papildināta ar šampanieti, it kā apkalpotājiem būtu dota pavēle to pieliet pēc katra malka. Dzēriens atveldzēja gluži kā dzirkstošs balzams un likās burvīgs pēc ilgā ceļojuma un spriedzes ierašanās brīdī. Iemalkojusi vēl dažas reizes, viņa jutās pietiekami pašpārliecināta, lai turpinātu sarunu.

– Piedodiet, grāf Grīne, bet… kas ir Austrumu jautājums? – Sisi klusi jautāja savam blakussēdētājam, paņemdama no viņa pasmagu šķīvi ar konservētiem bumbieriem un valriekstiem.

– Turki Osmaņu impērijā ir zaudējuši spēku un kļūst arvien vājāki. – Grāfs Grīne noslaucīja muti salvetē. – Krievi grib panākt, ka sultāns atkāpjoties atzīst Krieviju par pilntiesīgu valdnieku pār kristiešiem, kas dzīvo pašreizējās turku impērijas teritorijā.

– Krievi taču jau tagad ir tur. Kas vēl varētu valdīt pār šiem cilvēkiem? – vaicāja Sisi.

– Pēdējā laikā pašapziņu jaunā Napoleona vadībā ir atguvusi Francija. Viņš ir pirmā Napoleona brāļadēls un cenšas atdarināt tēvoci. Krievija grib atgādināt Turcijai, ka visu nokārtos cars, nevis Rietumeiropa, kam nav vietas turku teritorijās.

Grīnes stāstījumu pārspēja Sofijas balss, un Sisi ieklausījās.

– Jums taisnība, Pjotr. Tam Napoleona imitatoram nav nekādu tiesību jaukties Austrumu zemju lietās. Tā ir Krievijas ietekmes sfēra.

– Ja viņiem atļaus pārņemt dvēseles, kas pēc tiesas un taisnības pieder Krievijai, kas būs tālāk? – iestarpināja barons fon Bahs. – Šis iznirelis Napoleons vēl iedomāsies, ka ir ūdensceļu un tirdzniecības ceļu pavēlnieks. Šodien turki, rīt Melnā jūra.

– Apmēram tāpat mēs… mans dēls… izdarīja Ungārijā. Viņi kļuva pārāk pašapzinīgi. Un kā rīkojāmies mēs? Devāmies turp un atgādinājām, ka mēs esam saimnieki. – Sofija pašapmierināti iemalkoja vīnu. – Kopš tā laika ungāri vairs nesagādā nepatikšanas.

– Visaugstais cars uzskata līdzīgi. – Krievijas sūtnis pamāja ar galvu. – Viņš ir svētīts tautu tēvs un neizvairīsies no sava pienākuma.

– Iespējams, ka tieši tāpēc mēs esam tik lieliski draugi. – Arī Sofija palocīja galvu un pieliecās tuvāk krievu sūtnim.

Viņa piemiedza ar aci un iemalkoja šampanieti.

Sisi tūdaļ novērsās no šīs diskusijas par ārpolitiku un garām vāžu un sveču rindām mēģināja uztvert galda pretējā galā sēdošās Helēnes skatienu. Māsa šķita pieklājīgi klausāmies Franča labsirdīgajā pļāpāšanā. “Klausās, bet pārāk neiesaistās,” Sisi secināja.

– Pietiks par ārpolitiku. Parunāsim par priecīgākām lietām, – Sofija noteica. Sisi palūkojās uz imperatora māti. – Piemēram, par maniem viesiem. Vai šī nav burvīga? – Sofija, pietvīkusi no ēdiena un vīna pārbagātības, uzjautrināti smīnēja un raudzījās uz Sisi. – Uzmanies, Elizabete! Tu esi jauna, svaiga un nevainīga. Vīriešiem galmā tu noteikti patiksi.

Bija grūti pateikt, kurš pēc tādas replikas jūtas pazemotāks – uzticamie ministri vai Sisi. Viņa iedzēra šampanieti.

Savukārt Sofija, šķiet, neizjuta ne mazāko diskomfortu.

– Vai zini, kāpēc tu man patīc, Elizabete? – Sofija iebāza mutē gabaliņu desas.

– Jūs esat ļoti laipna, Majestāte.

– Tāpēc, ka tu atgādini mani pašu, – Sofija turpināja. No mutes nevilšus izkrita nesakošļāts desas kumosiņš. – Kad es biju jaunāka… Paskat, cik tev brīnišķīgi mati! Vai tie nelīdzinās manējiem, Bah? – Sofija palūkojās uz ministru sev blakus.

– Patiešām, jūsu māsasmeita ir visnotaļ pievilcīga un izskata ziņā ļoti atgādina jūs, – Bahs pieklājīgi atbildēja. Viņš likās saprotam, ka sarunas temats mainīsies ātrāk, ja viņš ar atbildi nevilcināsies.

– Šovakar jūsu mati šķiet īpaši burvīgi, erchercogiene Sofija, – norādīja grāfiene Ešterhāzi. Pat kompliments no viņas lūpām izklausījās skarbs.

– Un tu esi arī apķērīga, Elizabete. – Sofija uzlika sev uz šķīvja otru siļķes porciju. Nemanīja ne pazīmes par sātu.

– Paldies, Jūsu Majestāte, – Sisi noteica. Tagad viņa saprata, kā jūtas Helēne, kad vārdi piepeši iestrēgst kaklā.

– Tu drīksti mani saukt par krustmāti Sofiju vai vienkārši par krustmāti, ja tev tā labpatiktu. – Sofija ar baltā galdauta stūri noslaucīja mutes kaktiņu.

– Paldies, krustmāte Sofija.

– Vai tev ir iegaršojies šampanietis? – Sofija jautāja.

– Jā, krustmāte Sofija.

– Gandrīz divdesmit trīs gadus vecs, gluži kā mans Francis. – Imperatora māte nopūtās. Pie galda iestājās klusums, ko pārtrauca viņa: – Vienu francūžiem nevar atņemt, lai cik grūti man nāktos to atzīt. Man garšo mūsu alus un itāliešu vīns, taču neviens nedarina tik lielisku šampanieti kā francūži. Iedzer kopā ar mani! – Viņa pacēla glāzi. – Par Austriju!

– Par Austriju un manu krustmāti! – Sisi atbildēja. Viņas saskandināja. Sisi apzinājās, ka nedrīkst aizrauties ar alkoholu, un novērsās, kad apkalpotājs pienāca, lai papildinātu dzēriena glāzi.

– Meitenei piemīt tas, ko es dēvētu par “karalisku izturēšanos”, vai ne? – Sofija atkal pagriezās pret Bahu. Viņa pieklusināja balsi, taču nākamos vārdus dzirdēja visi, kas sēdēja tuvumā, tostarp arī Sisi. – Žēl, ka viņa ir jaunākā. Starp mums runājot. Bet Francis ir krietns puisis un saprot, ka imperatora sievas izvēlē ir svarīgākas lietas par glītu sejiņu. – To pateikusi, Sofija nolika šampanieša glāzi, tad lēni iemalkoja vīnu un ilgpilni palūkojās uz muzikantiem zāles stūrī.

Helēnei galda pretējā galā, šķiet, arī nepatika blakussēdētājs. Par laimi, viņa atradās pietiekami tālu un nedzirdēja šo piezīmi. Diemžēl Sisi, pat sasprindzinājusi maņas, nevarēja uztvert, ko apspriež Helēne un Francis. Meiteņu māte līksmi smējās par visu, ko teica māsasdēls. Lai arī viņai neaptverami patika svinīgais pasākums, ēdienam viņa tik tikko pieskārās.

– Tu, Elizabete, brauksi mums līdzi uz Vīni, kad mēs pametīsim Bādišli, vai ne? – Sofija atslīga krēslā, padeva sunīti kalpotājam, lai varētu sakrustot rokas uz pilnā vēdera.

– Protams, krustmāte Sofija.

– Tas notiks apmēram pēc mēneša. Strādniekiem jāsāk šīs ēkas renovācija. Tā ir šaušalīgi maza, un mēs te šovasar esam kā sprostā. Nākamvasar tā būs imperatoram piemērota pils.

– Es esmu pārliecināta, ka šī būs brīnišķīgākā vasaras rezidence Eiropā.

– Vai zini, kāpēc es to nopirku? – Sofija pajautāja.

– Kāpēc, krustmāt?

– Tā ir kāzu dāvana Francim. Tagad atlicis vien noorganizēt kāzas. – To pateikusi, Sofija zīmīgi palūkojās uz galda pretējo galu. – Nu, par ko patlaban pļāpā mīlas balodīši? – Tas izskanēja tik skaļi, ka pārējās sarunas pierima. – Hmm. – Viņa ar pirkstu kauliņiem uzsita pa galdu, nepacietībā gaidīdama atbildi. – Nepiesavinies viņu tikai sev, Franci! Ko jūs ar līgavu apspriedāt?

– Es savai māsīcai… – Francis saminstinājās. Sisi to uztvēra kā satraucošu zīmi. “Ja Francis būtu aizrāvies ar Helēni, tad taču nodēvētu viņu par līgavu?” – Es apvaicājos, ko viņa labprāt dara brīvajā laikā, – Francis piemetināja.

– Un kāda ir atbilde? Kā tu izklaidējies, Helēne? – Sofija iepleta acis un mēģināja apslāpēt atraugu.

Helēne bija nodūrusi skatienu šķīvī, kur pirmīt stumdīja kartupeļu nūdeles.

– Man patīk lasīt, Jūsu Majestāte.

Viņai krustmāte Sofija neļāva atteikties no karaliskā titula.

– Un ko tu labprāt lasi, Helēne?

Apdomājusies Helēne klusi noteica:

– Visdažādākās lietas. Filozofiju, vēsturi, Bībeli.

Sofija pie sevis pasmējās.

– Tev gadījusies dievbijīga līgava, Franci! Ko vēl tu lasi, Helēne?

– Svēto Akvīnas Tomu.

– Ak, dievbijīga un inteliģenta meitene! – Sofija uzmeta māsai nicinājuma pilnu skatienu, un Ludovīka saviebās. Imperatora mātei piemērotāka liktos atbilde par dejošanu, dziedāšanu vai klavierspēli. Sausu filozofisku un reliģisku tekstu lasīšana nav atbilstīgs laika pavadīšanas līdzeklis dižciltīgai jaunai meitenei. Gluži tāpat kā Sisi iemīļotākās izklaides, proti, jāšana, makšķerēšana, pārgājieni un dzejošana. Sofija nelikās mierā. – Bet es runāju par izklaidi, Helēne! – Viņa šampanieša reibuma pilnām acīm paraudzījās uz māsasmeitu. – Kā tu izklaidējies?

Helēne iegrima domās. Sisi apzinājās, ka biklā māsa labprātāk palīstu zem galda, prom no pārliekās uzmanības, kas pievērsta viņai. Par laimi, Helēne saņēmās atbildēt:

– Es sarunājos ar māsu. – Skatiens lūgtin lūdza pēc glābiņa.

– Ak! – Erchercogiene pagriezās pret Sisi. – Jā, sarunas ar Elizabeti noteikti ir izklaidējošas. – Tagad Sisi juta Sofijas skatiena radīto neomulību. Viņai pievērsās arī pārējie viesi. – Saki, jocīgā meitene, kā tu izklaidējies?

Pārsteigumā Sisi apmulsa un atbildēja godīgi:

– Dažādi, krustmāte Sofija. – Nojauzdama, ka Sofija veikli izmanto citu cilvēku vājības, Sisi izslējās un turpināja daudz stingrākā balsī. Arī šampanietis bija mazinājis pirmītējo kautrību. – Man patīk jāt ar zirgu. Man patīk staigāt pa laukiem un plūkt puķes. Man patīk lasīt dzeju un sacerēt savas vārsmas.

– Jums patīk jāt? – Francis pārvaicāja.

Sisi pagrieza galvu pret brālēnu pateicībā par to, ka viņš pārņēmis sarunas pavedienu no mātes.

– Jā, Jūsu Majestāte.

– Man arī. – Viņa gaišajās acīs iedegās patiesa ziņkāre. – Sevišķi šajos kalnos.

– Vai nu mums to nezināt? – Sofija grozīja galvu uz visām pusēm, apreibusi no vīna. – Francis uzskata, ka nav nekā pievilcīgāka par jaunu meiteni zirga mugurā.

Francis par mātes piezīmi nelikās zinis un skatījās uz Sisi.

– Mūsu staļļi ir pilni ar izciliem zirgiem, Elizabete.

– Jā, šodien es no attāluma tos redzēju.

– Imperatora staļļi Vīnē, protams, ir pilnāki, – Francis turpināja, – bet vasarā pietiek arī ar šejienes zirgiem. Ja vēlaties, rīt es jums visu izrādīšu. – Viņš bija imperators un varēja to pateikt kā pavēli, kurai pakļausies ikviens, tomēr balsī nejautās valdonīgums. Nē, tā skanēja drīzāk bikli, gluži kā lūgums. It kā viņš baidītos no atteikuma.

– Ak? – Tā bija nevis atbilde, bet mēģinājums izvairīties no tās, jo Sisi tagad pie svinību galda jutās tikpat neomulīgi kā māte. Un tomēr aicinājums bija tik vilinošs, ka noraidīt to negribējās. Tad viņa pamanīja Helēnes nodurto galvu un izmisumu mātes acīs, un kļuva skaidrs, kā jāatbild uz ielūgumu. – Vai nebūtu burvīgi, Helēne, doties līdzi mūsu brālēnam? – Viņa mēģināja iesaistīt māsu šai sarunā. Helēne tikai paraustīja plecus. Pagriezusies pret Franci, Sisi nevainīgi pasmaidīja un teica: – Brālēn, ja neiebilstat pret manu klātbūtni, es labprāt rīt pavadīšu jūs un māsu uz staļļiem. – Francis palūkojās uz Helēni. Pēc mulsuma mirkļa viņš tomēr saņēmās un atguva labi iestudēto pozu. Sisi turpināja: – Es patiešām priecājos, ka drīkstēšu pievienoties jums un Helēnei. Vai ne, Helēne? – Viņa platām acīm raudzījās uz māsu.

– Es neesmu pārliecināta par to, vai esmu ielūgta, – Helēne godīgi atbildēja.

– Jā, protams, māsīca, jūs drīkstat pievienoties. – Francis pamāja Helēnei un izmocīja savādu smaidu. – Jūs padarīsiet mani laimīgu, ja nāksiet mums līdzi!

Sisi cerēja, ka pārējos pie galda atlikušo vakaru nenodarbināja tā pati doma, kas viņas prātu. “Ja Helēnes klātbūtne padarīja Franci tik laimīgu, kāpēc viņš izskatījās tik vīlies?”