Читать книгу Viltus eņģelis - Fiona Nīla - Страница 4

2008. gada jūlijs

– Kad tu pirmo reizi saprati, ka noticis kaut kas nelāgs?

Elija Sperova nopūtās. Visi viņai uzdeva vienu un to pašu jautājumu. Un viņa allaž uzmanījās, lai vienmēr atbildētu vienādi, taču nez kādēļ bija gaidījusi kaut ko oriģinālāku no Foja Čestertona – vīrieša, kurš nesen savā septiņdesmitajā dzimšanas dienā nodziedāja visus “Amerikāņu pīrāga” pantus un vēlējās trīssimt viesiem kā dāvanu pasniegt paša publicētu autobiogrāfiju ar ierakstu titullapā. Tagad gan šīs laimīgās beigas nemaz nešķita tik laimīgas.

Istabā Elija bija iegājusi ar cerību, ka varēs pabūt viena un netraucēti vēl pirms antīko lietu tirgotāja ierašanās izpētīt priekšmetus, kas salikti uz apaļā, no sarkankoka darinātā ēdamgalda. Un Fojs acīmredzot tāpat. Kad viņa atzveltnes krēslā pie kamīna ieraudzīja pazīstamo vīru ar nepaklausīgo sirmo matu ērkuli, bija par vēlu bēgt – lai nerastos iespaids, ka viņi cenšas izvairīties viens no otra.

– Tu noteikti kaut ko esi redzējusi, kaut ko dzirdējusi… – Balss apsīka, un viņš paliecās gar krēsla atzveltni, lai pievērstu Elijai savas zilās acis. – Auklītēm vienmēr ir vanaga acs, Elij. Cilvēki taču tevi nemaz neievēro! Tu it kā veido fonu. Gluži kā tapete. N’est-ce-pas? – Viņš runāja pieglaimīgā tonī, it kā teju katram vārdam būtu kāda apslēpta nozīme. Ar vienu roku nogludinājis sinepju krāsas velveta bikses, viņš ar otru uzsita pa smago ēdamistabas krēslu un tādējādi norādīja, ka Elijai vajadzētu apsēsties.

– Tu vari mums palīdzēt. Un Brionijai. Viņa taču bijusi tik laba pret tevi, vai ne? Mēs visi cenšamies saprast, kas ir noticis. Nika untums…

“Untumi,” Elija domās palaboja un tik cieši lūkojās uz sarkani zaļajām krēsla auduma svītrām, ka acīs sāka ņirbēt. Šī istaba viņu allaž biedējusi. Ne jau iespaidīgās mēbeles, smagās Kafjeri bronzas statujas uz kamīna malas vai atzveltnes krēsli spocīgās krāsās un ar gaisīgām bārkstīm gar malu. Divu gadu laikā viņa bija pieradusi pie šī divtoņu lietišķuma. Bet šajā istabā bija kaut kas vairāk. Uz šo istabu ikviens tika izsaukts, lai saņemtu rājienu, un viņa nebija izņēmums. Elija tuvojās Fojam. Viņas loma pēdējā mēneša laikā bija nemanāmi mainījusies, un viņai vairs nevajadzēja uzjautrināt Foju, tomēr netapa skaidrs, ciktāl šim cilvēkam var uzticēties.

Elija nojauta, ka Fojs raugās uz viņas kailajām pēdām. Dzīvojamā istabā neviens nedrīkstēja valkāt apavus, izņemot pašu Foju un viesus. Tas bija viens no Brionijas noteikumiem. Elijai patika biezais paklājs, kurā kājas iegrima kā zālē, atstājot nospiedumus. Taču kailās kājas šķita savādi ievainojamas, īpaši tāpēc, ka mugurā ir drēbes un tūdaļ atskanēs bāriens no vīra, kuram ir iedzimts talants likt cilvēkam justies kā zem mikroskopa. Viņa instinktīvi iespieda kāju pirkstus dziļāk paklājā, tomēr bija par vēlu. Fojs jau bija ieraudzījis zelta gredzentiņu uz otrā kājas pirksta un sīko tetovējumu uz pēdas pacēluma.

– Tas ir tikai dekoratīvs, – Elija paskaidroja, uzminēdama nākamo jautājumu. – Gluži kā tapete. – Viņa palika stāvam, jo saprata, ka apsēdusies varbūt nekad vairs nepiecelsies. Vēlēšanās atvieglot sirdi var izrādīties tik neizturama, un tad viņa izslēgtu sevi no lomas šajā drāmā. Turklāt pēc nepilnām divām stundām viņai vajadzēja satikties ar Feliksu Neiloru – tā būšot “iepriekšēja papļāpāšana”, viņš teica un stingri piekodināja, ka nedrīkst runāt ne ar vienu citu, jo nevienam citam nevar uzticēties.

– Spoža trajektorija. Oksfordas grāds filozofijā, politikā un ekonomikā, Hārvarda universitātes maģistra grāds biznesa vadībā, analītiķis, partneris, viceprezidents, direktors, trīsdesmit piecos gados rīkotājdirektors. Par tādu investīciju baņķieri var tikai sapņot, – purpināja Fojs, lasot frāzes no avīzes Guardian un strīdoties pats ar sevi. – Bet šo viņš neparedzēja, vai ne?

Elija pat negrasījās atbildēt.

– Un kad to saprati tu? – Fojs neatlaidās. Viņš klēpī salocīja avīzi uz pusēm, tad tik centīgi to nogludināja, ka plauksta kļuva melna, un salocīja avīzi vēlreiz, it kā piedalītos origami projektā. Vēl pirms divām nedēļām, pirms skandāla, Elija nekad nebija redzējusi Foju lasām kādu citu avīzi, cieņā bija tikai Telegraph, un tagad viņa mēģināja izdomāt piemērotu asprātību par tādu politiskā kursa maiņu. Pēdējo nedēļu notikumu satraukts, viņš tomēr palika tāds, kuram citi alka izpatikt. Tad Elija atskārta, ka viņš lasa kārtējo rakstu par Brioniju un Niku, un nolēma mainīt tematu.

– Nekas nešķiet īsti pareizi, kad sāc dzīvot svešā ģimenē, – Elija atbildēja un apmierināta secināja, ka nervozitāti, kura viņu pārņēma pirmajā reizē, kad kāds uzdeva šo jautājumu, tagad bija nomainījis kaut kas līdzīgs pašpārliecībai. Šī bija viņas pirmā aizsardzības līnija – tik tuva patiesībai, cik vien viņa uzdrošinājās atklāt. Elija pagriezās pret Foju un sāka bērt rūpīgi izvēlētus, taču nebūtiskus piemērus, kas lieliski ilustrē viņas autsaidera statusu Holenda parka Pusloka deviņdesmit ceturtajā namā, un tādējādi cerēja novērst padzīvojušā vīra uzmanību no nepatīkamā raksta par viņa meitu un znotu. “Kāda jēga lasīt pilnīgi visu, kas par viņiem publicēts?” Elija prātoja. “Tas taču neko nemaina! Visi tikai jūtas vēl drūmāki.”

– Suns joprojām rej, kad es ienāku istabā; man vienīgajai nav iesaukas, un cilvēki šķiet dusmīgi, ja es atbildu uz telefona zvanu, – Elija teica, pūlēdamās padarīt savu stāstu pēc iespējas juceklīgāku, lai nerastos aizdomas par iestudējumu. Pēdējās nedēļās viņa bija atklājusi, ka pat visnegantākais inkvizitors – pat Brionijas jaunākā māsa Hestere – bija apmierināts ar šīm atbildēm.

– Liecies mierā, Elij, tu noteikti vari labāk, – garlaikots novilka Fojs. Tā bija viena no viņa standarta frāzēm. Viena no nedaudzajām angļu valodā, jo iemīļotākās bija alia jacta est un carpe diem. Un Eliju tas allaž izbrīnīja, jo ideja par kauliņu mešanu absolūti nesaderēja ar mirkļa izbaudīšanas jēdzienu. Īpaši todien. Un prātā pēkšņi ienāca daudz atbilstīgāks, taču vēl neizmantots piemērs viņas autsaidera statusam, proti, Foja ieviestie un plašās ģimenes pieņemtie izteicieni, kuri tiek adresēti cilvēkiem un kurus saprot tikai savējie. Viņš to dēvēja par česteranto valodu.

Piemēram, Niks pēdējā laikā tika uzskatīts par “četrdesmitgadnieku un piecdesmitgadnieku”. Tas bija kodētais nosaukums depresijai, lai gan “depresīvs” būtu pārāk atturīgs vērtējums tam, ko Niks droši vien pārdzīvo. Tas neskanēja īsti ietilpīgi. Brionija pastāvīgi bija “uz viļņa”, brūkot virsū katram, kurš pagadījās ceļā nepareizajā laikā. Septiņpadsmit gadus vecā Izija kā “draudīgu” raksturoja žurnālistu, kurš pirms dažām dienām ceļa galā uzrunāja Eliju, un tas nozīmēja, ka viņš bija bīstami pievilcīgs. Elija šādus izteicienus nekad nelietoja. Tāpat kā Niks, un tagad tas šķita nozīmīgi. Lai gan, caur skandāla prizmu skatoties, viss likās ļoti svarīgs.

– Es zinu, ka šeit tu jūties kā mājās vairāk nekā jebkurā citā vietā, kur esi dzīvojusi, – teica Fojs, skaļi locīdams avīzi, it kā tādējādi varētu samazināt iespaidu, kādu radījis iekšlapā publicētais teksts.

Viņš mēģināja iesaistīt Eliju sarunā, bet viņa saviebās šī apgalvojuma neapšaubāmā patiesīguma dēļ. Viņa negribēja kļūt par vienu no tiem darba ņēmējiem, kuri dzīvo līdzi citai ģimenei. Laika gaitā viņa redzējusi pietiekami daudz piemēru šādam dzīvesveidam. Parasti tāds tādu pievelk, bet pārcelšanās uz Skineru ģimenes namu līdzinājās aizbraukšanai uz eksotisku zemi un pēkšņai atziņai, ka doties atpakaļ uz savu dzimteni vairs nav iespējams. Jo dzīve kopā ar viņiem gluži vienkārši bija daudz aizraujošāka par dzīvi bez viņiem. Īpaši tagad.

Galvenokārt Elija viebās tādēļ, ka Foja replikas bija nepatīkams atgādinājums par kaut ko svarīgu – viņa jau vairāk nekā nedēļu nebija atbildējusi uz vecāku telefona zvaniem. Mobilais tālrunis glabāja sešas īsziņas, kas prasīja neatliekamu rīkošanos. Četras no vecākiem, viena no Feliksa Neilora un viena no ukrainietes Miras, arī auklītes un turklāt Elijas draudzenes.

Pirmo reizi kopš viņas pārcelšanās uz šo namu vecāki bija atstājuši divas ziņas Skineru automātiskajā atbildētājā. Iepriekšējā dienā Brionija apzinīgi atskaņoja abas. Tās bija iespiestas starp laipnu vēsti no kādas Brionijas kolēģes, kura pauda cerību, ka viņa pārcieš vētru, un tādēļ gribēja zināt, ko teikt viņas klientiem, un daudz steidzamāku lūgumu piezvanīt Sofijai Vilbrahemai, kuras bērns apmeklē to pašu skolu, kas izvēlēta arī Brionijas dēliem, un kura dzīvo kaimiņos. Tai pašai Sofijai Vilbrahemai, kura pārradās mājās pēc tam, kad tika atcelts ceļojums, un pieķēra vīru gultā ar auklīti, kas ģimenē nostrādājusi piecus gadus. Tolaik šķita, ka lielāks skandāls vairs nav iespējams.

Ziņojumi Elijai, ja salīdzina ar šiem, bija banāli. Pirmo, viskaitinošāko, sūtīja māte, apjautādamās, vai meita jūtas labi un vēlas paciemoties mājās līdz brīdim, kad viss norimsies. Ne jau bažu nots mātes balsī kaitināja Eliju; tracināja netieša norāde uz nodevību – jāpamet Skineri brīdī, kad atbalsts viņiem visvairāk nepieciešams. Otrā ziņa bija no tēva, kurš rāmā tonī apgalvoja, ka viņi netic nevienam vārdam, kas lasāms avīzēs, un labprāt uzklausītu Elijas versiju par notikumiem. Kad viņš jau atvadījās, māte iejaucās ar pārmetumiem, ka viņai nav iespējams atbildēt uz kaimiņu jautājumiem.

– Izklausās pretīgi, – secināja Brionija, saraukdama pieri. – Labāk piezvani viņiem, kamēr dekoratīvie sīpoli nav kaunā nokāruši galvas.

“Tādi oriģināli augi līdz Kromerai vēl nav nonākuši,” Elijai gribēja atcirst. “Tur joprojām audzē puķzirnīšus un kreses.” Bet viņa nebija pārliecināta, vai Brionija pazītu šo pašas rūpīgi iekoptā dārza aprakstu, tādēļ mēģināja viņai iegalvot, ka viņu kaimiņi Kromerā uzskata par nepieklājīgu apakšveļas izkāršanu uz auklas, bet vecāku piespiešana atklāt detaļas, viņasprāt, ir smieklīga. Tomēr Brionija vairs neklausījās.

– Elija, tu mani ignorē, – Fojs novilka.

Pēkšņi meitene atskārta, ka vecais vīrs atkal runā ar viņu. Elija apņēmās vecākiem piezvanīt vakarā, lai gan apzinājās, ka namā valdošā drāma labos nodomus var neglābjami mainīt. Brionijas kolēģe kļūdījās, raksturojot šo krīzi kā vētru. Jo vētrai ir sākums un beigas. Vētra pāriet. Bet no šiem notikumiem nevar paslēpties. Elija gan saprata, kā tie varbūt sākušies, taču viņai nebija ne jausmas, kā tie beigsies.

– Es gribu teikt, ka tu iederies, – Fojs labsirdīgi teica. – Nevienam citam tas nav izdevies. – Kā uzsvērdams savus vārdus, viņš norādīja uz Eliju ar šķērēm, tad atlocīja avīzi un ķērās pie raksta izgriešanas. Kopš krīzes sākuma Fojs lielāko dienas daļu pavadīja Holenda parka nama dzīvojamā istabā, šķirstīdams avīzes un internetu, lai atrastu rakstus par Niku un Brioniju. Viņš kāri tvēra it visu, ko vien varēja atrast par banku krīzi un kredītu burbuļa plīšanu. Elijai pietrūka drosmes aizrādīt, ka ik rītu no laikrakstu izgriezumu biroja pienāca bieza paka ar izkopētiem materiāliem, ko Brionija izlasīja, tiklīdz tie sešos trīsdesmit nokrita uz paklājiņa pie durvīm.

Fojs sirsnīgi viņai uzsmaidīja. Pēdējā laikā tas notika ļoti reti, jo nelāgie notikumi Foju nomāca. Acis šķita bālas un pauda nožēlu. Tās meklēja līdzjūtību, bet lielākoties velti. Tita, viņa sieva teju pusgadsimta garumā, visā vainoja tieši Foju. Viņa jaunākā meita Hestere parādījās pāris reižu nedēļā un demonstrēja pārlieku gādīgumu, pienesot tēvam spilvenus un nelūgtas tējas tases. Hestere klusēdama it kā aizrādīja, ka Brionija, kuru viņa uzskata par tēva mīļāko bērnu, beigu beigās ir izgāzusies un tādējādi pasliktinājusi tēva pašsajūtu.

– Nemēģiniet man glaimot, lai padarītu runīgāku. – Elija negribot pasmaidīja.

– Tātad tu zini vairāk nekā stāsti, – Fojs attrauca.

– Analīzi pietaupīsim vēlākam laikam, – Elija sacīja, citējot vienu no iemīļotākajiem Foja izteicieniem.

– Man tāds var arī nepienākt, – Fojs novilka, tikai pa pusei jokodams. – Mans ķermenis grasās mani nodot.

– Neesiet nu tik sentimentāli raudulīgs, – mudināja Elija.

– Vai zini, ko es vakarnakt sapņoju? Es atkal biju jauns! – Fojs paziņoja. – Daudzu gadu laikā es pirmo reizi redzēju kaut ko tādu. Tā droši vien ir zīme, ka man drīz jāpošas. – Viņš nometa avīzes izgriezumu kaudzē uz grīdas, dziļi ievilka elpu, uzmanīgi uzlika rokas uz krēsla paroceņiem, izpleta pirkstus, cik plati vien spēja, iecirta tos dārgajā polsterējumā, lai gūtu atbalsta punktu, un mēģināja piecelties. Rokas piepūlē trīcēja. Dažas sekundes viņam izdevās nostāvēt, taču tad viņš smagi atkrita krēslā un šķita pagalam nelaimīgs. – Sasodītās kājas, – viņš noburkšķēja.

Elija aizgriezās un pievērsās galdam, jo labi saprata, ka vecais vīrs jūtas pazemots. Viņš skaļi gārdza, pūlēdamies atgūt elpu.

– Es biju ballītē, kurā piedalās visi mani draugi, – Fojs sēca, nelikdamies ne zinis par paša nespēku. – Visi novecojuši, bet es esmu tāds pat kā trīsdesmit gados. Cilvēki nāk man klāt un saka, cik labi es izskatos. Vai atceries Brionijas krusttēvu Džūljanu Pītersonu? Viņš man gari un plaši stāstīja par savām problēmām ar prostatu un celšanos četras vai piecas reizes naktī, lai pačurātu sīksīkā strūkliņā. Un ārsts divdesmit piecu gadu laikā esot bijis pirmais cilvēks, kurš piedūris pirkstu viņa dibenam.

– Nevaru iedomāties, ka Pītersona kungs runā kaut ko tādu, – neticīgi attrauca Elija, atsaukdama atmiņā pieklājīgo, kluso vīru, kurš katru vasaru vairākas reizes ieradās pusdienās ģimenes namā Korfu salā.

– Tas jau bija tikai sapnis, – atzina Fojs, pateicīgs par to, ka beidzot Elijas uzmanība pievērsta viņam. – Es arī nespēju noticēt, jo viņš pogājas gandrīz tikpat cieši kā Eleanora. Viņi ir precējušies piecdesmit gadu, un es nevaru iztēloties, ka viņa to dara.

– Gluži manas domas, – Elija piekrita un klusībā prātoja, kas ātrāk apturētu šos pēkšņos runas plūdus – apstulbināšana vai šokēšana.

– Un tad es sapratu, ka viņš gluži vienkārši gribēja padižoties ar savām zināšanām medicīnā, – turpināja Fojs. – Viņš sāka runāt par daļēju prostatektomiju un stāstīja, ko ārsts darījis ar rezektoskopu.

– Taču Pītersona kungs nav ārsts, vai ne? – Elija aizrādīja.

– Protams, ka nav, – attrauca Fojs. – Viņš bija BBC ģenerāldirektora vietnieks. Džūljanam allaž patīk atgādināt, ka viņš ir izcils intelektuālis, bet es nekad neesmu studējis universitātē.

– Tiešām? – pārjautāja Elija, kurai arī trūka augstākās izglītības dokumenta.

– Tad viņš paziņoja, ka kļuvis impotents, – sacīja Fojs. – Un es jutos bezgala iepriecināts, mani pārņēma īsts apmierinājuma cunami. Jo tieši dzimumtieksmes zaudējums liek tev justies vecam, nevis tas, ka nevari atcerēties kāda cilvēka vārdu. Tobrīd man likās, ka esmu guvis uzvaru izšķirošā kaujā.

– Ko jūs teicāt? – vaicāja Elija.

– Es devos prom, jo telpas pretējā pusē ieraudzīju Eleanoru, – sapņaini paskaidroja Fojs. – No aizmugures. Viņa šķita lieliska. Mugura kaila. To citronkrāsas kleitu ar kuplajiem svārkiem piecdesmito gadu stilā es nebiju redzējis vismaz pusgadsimtu. Es pārvilku plaukstu viņas mugurai un sajutu, ka viņa paliecas uz manu pusi. Tā bija jaunas sievietes mugura, ja saproti, ko gribu ar to teikt. Tvirtās ādas tonis vienmērīgs, tā bija bez krunkām un pretīgām dzimumzīmēm. Es iečukstēju viņai ausī, ka mums vajadzētu kāpt augšstāvā, lai tiktu prom no tiem vecajiem sakārņiem.

– Oho! – izdvesa Elija.

– Savulaik mēs pāris vasaru pavadījām kopā. Pirms daudziem gadiem, – Fojs veikli piebilda, cerēdams izvairīties no liekiem jautājumiem. Viņš negaidīja, kamēr Elija aptvers savādo stāstu, jo viņa tieksme flirtēt nebija nekāds noslēpums.

– Tad viņa pagriezās, un izrādījās, ka seja ir tikpat veca un grumbaina kā ikvienam tai telpā. Es sapratu, ka piedāvājums ir izteikts un man jāiet līdz galam.

Fojs uz mirkli apklusa, un Elija atskārta, ka viņš atkal pūlas tikt ārā no krēsla. Viņš aizvēra acis, lai koncentrētu enerģiju, dziļi ievilka elpu un atkal ieķērās paroceņos. Šoreiz viņam izdevās piecelties, un viņš lēni šļūca uz galda pusi, kur stāvēja Elija.

– Ko tu domā? – viņš jautāja.

– Un jūs to izdarījāt? – Elija atbildēja ar vaicājumu. – Gājāt līdz galam?

– Ko, tavuprāt, tas nozīmē? – Fojs neatlaidās.

– Manuprāt, te savs vārds būtu sakāms Nika psihoterapeitam. – Elija tikko jaušami pasmaidīja. Tādu sarunu ar Brionijas tēvu viņa nemūžam nebūtu iedomājusies, taču nosacījumi bija mainījušies līdz nepazīšanai kopš tās vizītes pirms četrām nedēļām, kad viņa pārradās no Feliksa Neilora un brīdināja par baumām, ka Niks iztukšojis Sitiju. Postaža allaž mudina cilvēkus uz lielāku atklātību, un viņi zaudē modrību.

– Ha! – triumfējoši iesaucās Fojs. – Ha, ha! Es taču zināju, ka noteikti izvilināšu no tevis kaut ko svarīgu. Interesanti, vai Brionija to zina?

Elija tūdaļ aptvēra savu kļūdu un pacēla rokas, it kā gribētu padoties.

– Niks to ārsti apmeklējis tikai pāris reižu, – viņa negribīgi atzina un centās aprēķināt, cik daudz informācijas apmierinās Foja ziņkāri un ko viņš ar šiem jaunumiem iesāks. – Pašās beigās, kad viss jau bruka un juka. Nedomāju, ka Brionija to zina.

– Kāpēc viņš gāja pie terapeita? – Fojs jautāja.

– Daudzi cilvēki tā dara. – Elija paraustīja plecus. – Īpaši bagātie. Viena no Brionijas draudzenēm pērn aizveda savu psihoterapeitu slēpot. Pat nedēļu nespēja iztikt bez viņa.

– Bet investīciju baņķieri ir citādi, – klusi iebilda Fojs. – Kur nu vēl tādi burvji. – Vecais vīrs jau bija nostājies blakus Elijai. Viņa uz grumbainā vaiga pamanīja dažus sirmus sarus, kam žilete paslīdējusi garām. Tie Elijai atgādināja par skūšanas pakalpojumu, ko var saņemt slimnīcās un veco ļaužu namos. Fojs izskatījās vecs un ievainojams. Krūtis cilājās mazliet par strauju, un viņš pūlējās atgūt elpu. Elija saprata, ka uzvaras garšu veikli vien sabojāja šaubas par to, kā šādu informāciju izmantot Brionijas labā. – Niks ir ievērojama persona. To uzskatīs par vājuma pazīmi. Visi sāks apšaubīt viņa viedokli. Augstajos kabinetos nav vietas emocionālai nesaturēšanai. Ikvienam jārāda absolūta pašapziņa. Neviens negrib savus mārciņu miljonus uzticēt garā vājam muļķim.

– Viņš nenojauš, ka es to zinu, – Elija sameloja.

– Spiegs mūsu rindās? – noprasīja Fojs.

– Man to kāds pateica.

– Varbūt draugs? – Fojs neatlaidās.

– Apmēram, – atzina Elija.

– Nespēju noticēt, ka Niks gājis pie psiho dakterīša. – Fojs papurināja galvu. – Viņš taču allaž tik skaļi noliedza visu, kas šķiet kaut nedaudz alternatīvs. Ak Dievs, viņš taču pat zāļu tēju nedzēra, jo baidījās, ka cilvēki viņu uzskatīs par mīksto!

– Vai jūsu sapnis bija patiesība? – pajautāja Elija. Kad Fojs pamāja ar galvu, viņa turpināja: – Un kas notika tālāk?

– Es pamodos, jo vajadzēja čurāt. – Fojs iesmējās. – Tad iezvanījās telefons. Tas bija Džūljans, kurš paziņoja, ka neko nevar darīt, lai palīdzētu man apturēt pļāpas par Niku un Brioniju. Sacīja, ka nepazīst nevienu BBC vadībā, lai gan tur strādā viņa miesīgs dēls. Un ieteica mums labāk aizsist ar dēļiem visus logus un cerēt, ka Afganistānā notiks kaut kas slikts – tad mēs pazudīsim no pirmajām lapām. Tad nu sanāca vēl viena bezmiega nakts.

Viņi stāvēja draudzīgā klusumā un vērās uz galdu. Elijai tas atgādināja izsmalcinātu loteriju, tikai šajā jūklī nebija nekā nejauša. Lētu pasteļkrāsas ziepju un sārtu vannas putu vietā vīdēja dārga izskata juvelierizstrādājumi un sudrablietas, ko viņa nekad agrāk nav redzējusi. Piemēram, briljanti un bumbierveida piespraude, kam pievienota ar roku rakstīta zīmīte: “Cartier, 20. gs. 20. gadi.” Vai Franck Muller firmas pulkstenis.

– Plašs vēziens, – sacīja Fojs, raukdams pieri. – Bet turēs vilkus tālāk no namdurvīm. Viņu bankas konti ir iesaldēti.

Vai Brionija tev to pateica?

– Izlasīju avīzē, – attrauca Elija.

– Viņiem būs jāiztiek ar trīssimt piecdesmit mārciņām nedēļā. – Fojs iespurcās.

Elija piekrita, ka tas ir smieklīgs piedāvājums. Foja pieri bija izvagojušas daudzas horizontālas un vertikālas rievas. “Liecina par smagu cīņu starp dusmām un sevis žēlošanu,” nodomāja Elija un tad atkal pievērsās galdam. Pa logu iespīdēja šaura saules strēle, kas apmirdzēja zelta rokassprādzi ar divām zaļām emaljas vardītēm. Tām bija smaragdu acis un sīkas briljantu kārpiņas uz muguras. Blakus atradās pieskaņoti auskari. Elija jutās apmulsusi. Brionija nemūžam nevalkātu kaut ko tik bezgaumīgu, un Niks bija pārāk piesardzīgs, lai bez sievas svētības pirktu viņai tik eksotisku lietu. “Ne tik piesardzīgs” bija apzīmējums, kā daudzi cilvēki raksturotu Niku Skineru tagad.

Lai pārliecinātos, ka aizkari ir ciet, Elija pacēla galvu. Tad viņa uzlika sev rokassprādzi un pārlaida pirkstu briljantu kārpiņām. Un nodrebēja gluži tāpat kā ikreiz, kad dvīņi naktīs grieza zobus vai Izija plucināja ādu ap nagiem tik ilgi, kamēr parādījās asinis. Viņa pacēla rokassprādzi pret gaismu, lēni grozīja plaukstu un prātoja, kādam gadījumam par godu cilvēks gribētu nēsāt tādas šausmas.

– Ņem vien, Elij. Tu esi pelnījusi, – Fojs sacīja aizsmakušā balsī. Elija aizdomājās, par ko gan vecais vīrs runā, un tad atskārta, ka ar visu rokassprādzi ir aizgājusi līdz galda otram galam. – Nopirku to Brionijai saderināšanās dienā, bet viņai tā nepatika. No Deivida Veba dzīvnieku līnijas. Septiņdesmitajos gados tā bija ļoti populāra. Domāju, ka varde ir lielisks simbols manai pirmajai veiksmei, iekarojot britu lielveikalu ar kūpinātiem lašiem. – Elija šķita apmulsusi. Pārpratis viņas klusēšanu, Fojs paskaidroja: – Tas ir ūdens dzīvnieks. Ja viņiem būtu ar briljantiem rotāts lasis, es pirktu to. Tas bija simboliski.

Viņš nesaprata. Eliju izbrīnīja dāvanas egocentrisms. Tātad pat attiecību sākumā daudz svarīgāki bija nevis Niks un Brionija, bet Fojs.

– Lēšu, ka tā ir piecpadsmit tūkstošus mārciņu vērta, turklāt man nav ne jausmas, vai tu nākamajā pusgadā dabūsi algu. Tādēļ vietā ņem šo, – Fojs neatlaidās. – Bet varbūt tā izrādīsies tava kāzu dāvana, ja beidzot būsi atradusi īsto.

– Man nav drauga, – Elija attrauca.

– Tev nav drauga? – tēlotās šausmās atkārtoja Fojs.

– Šis darbs nebija labvēlīgs attiecībām, – Elija paskaidroja un pēkšņi atskārta, ka runājusi pagātnes formā, – turklāt rokassprādze nemaz nepieder jums, tātad jūs nevarat to dāvināt.

– Es to nopirku, – Fojs īgni iebilda. – Tā bija dāvana, – Elija neatlaidās.

– Lūk, tava lielākā problēma, Elij. – Fojs nopūtās. – Tu esi neuzpērkama.

– Ko tu grasies atdot, tēt? – Telpā bija ienākusi Brionija, pārkāpdama pati savus noteikumus un brizdama pa dārgo paklāju Ugg zābakos, kas atstāja dubļainas pēdas. Mati bija atglausti no sejas un sasieti ciešā zirgastē, tomēr dažas cirtas bija atrisušas. Viņas skaistums likās mazliet nobružāts. Raizes laupīja ēstgribu, un viņa bija zaudējusi svaru. Zaļās acis šķita pārāk lielas, džinsi un kašmira džemperis karājās kā uz pakaramā. Bez kosmētikas viņa izskatījās vēl trauslāka. Bija grūti noticēt, ka viņai ir četrdesmit seši gadi.

Lietišķas drēbes Brionija vairs nevilka, lai gan joprojām cēlās agrāk par visiem pārējiem, lai pārbaudītu elektronisko pastu, pasvīstu uz tredbāna un tad kopā ar bērniem sēstos pie brokastu galda. Elijai viņa uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi ievērot ikdienas režīmu. Otrā pasaules kara laikā Vinstons Čērčils katru rītu cēlās vienā un tajā pašā laikā, brokastīs ēda vienu un to pašu un avīzes lasīja vienā un tajā pašā kārtībā, bet pēc tam nozuda savā bunkurā.

– Es gribu parūpēties par Eliju gadījumam, ja viņai šai vētrā nāksies zaudēt, – sacīja Fojs. Elija tūdaļ noņēma rokassprādzi un uzmanīgi nolika to blakus auskariem. – Kāpēc tev nepārdot šo galdu? – Tā kā Brionija neatbildēja, Fojs turpināja: – Tev vajadzētu to pārdot. Tas taču ir Jupe, vai ne? Droši vien ir kādu drusku vērts.

– Niks to nopirka mūsu desmitajā kāzu gadadienā, – Brionija teica, saudzīgi uzsitot pa spožo galda virsmu. – Tik lieli Eiropā ir tikai daži eksemplāri.

– Nedomāju, ka turpmākajos gados pie tevis plūdīs pusdienotāju straumes, – Fojs attrauca. – Pārdodot šo galdu, saņemsi pietiekami daudz naudas, lai vismaz sešus mēnešus nomaksātu hipotēku, un būs par vienu uztraukumu mazāk.

– Nejaucies manās darīšanās, tēt, – Brionija stingri iebilda. – Es tikai cenšos būt praktisks, – Fojs noteica un pagriezās, lai novērtētu attālumu, kas būs jāpieveic līdz atpūtas krēslam.

– Galds paliks, – Brionija noskaldīja. – Gribu, lai tas ir šeit, kad Niks atgriezīsies.

– Tad varbūt spoguļus? – Fojs norādīja uz diviem apsudrabotiem astoņpadsmitā gadsimta itāliešu spoguļiem, kas karājās abpus kamīnam. – Par tiem dabūsi labu žūksnīti.

Iepriekšējā vakarā par galdu izraisījās karstas debates – par tā atrašanās vietu, nevis vērtību. Brionija bija uzstājusi, ka antīko lietu tirgotājam priekšmeti jāredz dabiskā dienas gaismā, tāpēc tas jāpārnes uz otru telpas galu un jānoliek pie logiem, kas sniedzas no grīdas līdz griestiem un veras uz Holenda parku.

Viņas māsa Hestere kaismīgi iebilda pret galda pārvietošanu, jo tādējādi tiktu radīti labvēlīgi apstākļi uzbāzīgajiem fotogrāfiem, kas laiku pa laikam pulcējās ielas pretējā pusē un rāpās uz saliekamajām kāpnēm, lai kaut ko izokšķerētu. Pat tik nelielas pārmaiņas varētu dod viņiem jaunu informāciju, it īpaši tad, ja telefoto objektīvi ļauj saskatīt, kas atrodas uz galda. Visi bija gaidījuši, kad viņa pabeigs. Hesteres viedoklis varēja šķist visnotaļ loģisks, taču tas nemaz nebija tik objektīvs. Jau nākamajā elpas vilcienā viņa izstāstīja, ka lielākā māja vienā no dārgākajām Londonas ielām rada gan problēmas sabiedrisko attiecību jomā, ar kurām visiem nu jāsastopas, gan citas – ēkas novietojums pašā pusloka centrā dod plašas iespējas fotogrāfiem izvēlēties skatpunktu.

– Protams, ja tu būtu skolotāja un dzīvotu manā ielā Stokņūingtonas rajonā, viss būtu daudz vienkāršāk, – Hestere apgalvoja, ļaudama vaļu savam senākajam aizvainojumam.

– Ja es būtu skolotāja Stokņūingtonā, ap māju nesnaikstītos fotogrāfi, – Brionija atcirta. Fojs iesmējās, tādējādi atzīdams Brionijas uzvaru.

– Ko domā tu, Elij? – Fojs pajautāja. Viens no šīs krīzes nestajiem labumiem bija tas, ka cilvēki gribēja zināt Elijas viedokli. Sākumā viņa domāja, ka tas ir taktisks gājiens, lai pārliecinātos, ka viņa neaizbēgs tāpat kā saimniecības vadītāja, filipīniete Maleja, kura paanalizēja situāciju un trešajā dienā pārcēlās pie kādas ģimenes no dvīņu skolas. Pēc tam Elija sprieda, ka viņa taču ir daļēja krīzes vērotāja un tādēļ viņas viedoklis ir svarīgs. Un tikai pēc strīda par galdu viņa atskārta, ka viņas klātbūtne palīdz ģimenei izvairīties no diskusijas par vienīgo apspriešanas vērto lietu, proti, vai tas, ko avīzes raksta par Niku, ir taisnība.

Pagāja dažas minūtes, un Elija piekrita Brionijai. Ne jau tāpēc, ka tā bija vieglāk, – nepiekrist Hesterei bija daudz grūtāk. Gluži vienkārši tā likās pareizi. Elija norādīja, ka lielāko daļu kadru fotogrāfi uzņēmuši pēc pusdienas, kad saule vairs nav traucējusi. Tad viņa piedāvāja pārliecināties, ka aizkari ir ciet un neviens nevar redzēt, kas nākamajā rītā notiks ēdamistabā.

Un tas nozīmēja, ka pirmām kārtām jāpanāk, lai septiņus gadus vecie dvīņi Hektors un Elfijs netaisa vaļā aizkarus. Jau divas nedēļas kopš skandāla sākuma dvīņi ilgojās pēc nokļūšanas kadrā un pēc tam avīzē, lai varētu skolā lielīties, cik slaveni abi ir. Elijai pietrūka drosmes izstāstīt viņiem, ka pūles ir veltas, jo viņi septembrī varbūt nemaz neatgriezīsies Kensingtonas skolā un jau tagad neviens vairs nevēlas ar viņiem rotaļāties.

Fojs turpretī aktīvi atbalstīja viņu plānu un palīdzēja izstrādāt stratēģiju iekļūšanai ēdamistabā, lai paslēptos aiz mēbelēm, nogaidītu, kamēr istabā neviena vairs nav, un tad nostātos pilnā augumā pie loga. Viņš nopirka zēniem Otrā pasaules kara “Komando” komiksu un iedvesmai parādīja filmu “Lielā bēgšana”. Un vēl viņš mudināja paslēpt mājā pārtikas krājumus.

Tad nu Elija vēlāk uzdūrās ne vienai vien sapuvušai ābola serdei un cepumu iesaiņojumiem zem augstās riekstkoka kumodes, un tukšām apelsīnu sulas kārbām, kas ietūcītas krēslu spraugās. Brionijai bija vienalga. Par telpām un iekārtojumu viņa interesējās tikai tad, ja vajadzēja satikties ar interjeristu un apspriest kādas istabas remontu. Lai gan Elijai dvīņu spēlē bija atvēlēta ienaidnieka loma, viņa drīzāk bija dubultaģente, jo ļoti priecājās par iespēju novērst bērnu uzmanību no krīzes. Tas kompensēja naktis, ko viņi pavadīja auklītes gultā mājas augšējā stāvā, un tos rītus, kad viņa pamodās slapjos palagos.

Ar diviem vecākajiem bērniem bija daudz sarežģītāk. Sākumā Izijas tālrunis nemitējās zvanīt. Prieks par nonākšanu uzmanības centrā ātri vien noplaka, kad viņa apjauta, kas īsti notiek. Visnotaļ bieži Elija viņu atrada sēžam pie virtuves galda un lasām avīzēs par saviem vecākiem. Drīz vien viņa pārstāja atbildēt uz īsziņām. Elija mudināja meiteni satikties ar draugiem, bet Izija baidījās uz sliekšņa satikties ar fotogrāfiem.

Džeiks bija citāds. Kopš atgriešanās no universitātes viņš nāca un gāja, kad pašam patika. Šķiet, tikai Elija ievēroja, kas ar viņu notiek. Tēvu viņš pārstāja pieminēt, tiklīdz parādījās pirmie raksti avīzēs. Reiz, pamodusies kopā ar dvīņiem, Elija sastapa Džeiku, kas tobrīd grīļodamies stāvēja kāpņu laukumiņā un tikai grasījās doties pie miera.

– Viņš to izdarīja, Elij, – Džeiks sacīja, tik cieši saķēris auklīti aiz delnas locītavas, ka asinis pārstāja riņķot. Elija atbrīvojās no tvēriena.

– Mēs neko droši nezinām, – viņa mēģināja iebilst.

– Gods viņam vienmēr bijis svešs jēdziens, – Džeiks neatlaidās. – Un tu to zini.

– Pret mani viņš allaž izturējies labi, – Elija atgādināja.

– Tu maldies – tāpat kā visi citi, – Džeiks nočukstēja.

“Kā lai šodien nodarbina dvīņus?” Elija prātoja. Vajadzēja dabūt viņus ārā no mājas. Kaimiņi sākumā bija atļāvuši bēgšanai izmantot ceļu pāri dārza žogam, tad cauri viņu pagrabam un ārā pa durvīm uz Holenda parku, bet pirms dažām dienām kāpnes viņu žoga pusē noslēpumainā kārtā pazuda.

Tagad Brionija uzskatīja, ka tieši Dārki salikuši kaimiņu pastkastītēs anonīmās lapiņas, kurās pieprasīts, lai Skineri ar visu “mediju cirku” pārceļas uz savu lauku māju. Par to, ka viņa varētu kontrolēt presi, Brionija skaļi pasmējās.

– Klienti man maksā simtiem tūkstošu mārciņu tieši par to, – iepriekšējā dienā viņa bija teikusi Elijai, – un es gandrīz divdesmit gadu pazīstu dažus no šo rakstu autoriem. Bet es nevaru ietekmēt to, ko viņi raksta par manu ģimeni. Vai tas nav ironiski?

Elijai nepietika drosmes aizrādīt, ka pat gadu pēc renovācijas Oksfordšīras māja nebija piemērota dzīvošanai.

– Vai tev, Elij, ir kāda nojausma, kā viņi pie tās tikuši? – Brionija vaicāja un paslidināja avīzi pāri galdam tuvāk Elijai, kura no pārsteiguma satrūkās. Laikraksts nokrita uz grīdas. – Tev vajadzētu sūdzēties. Tavs vārds pie fotogrāfijas iespiests tik maziem burtiņiem, ka ir tik tikko salasāms, – Brionija turpināja.

Pacēlusi avīzi, Elija kādu brīdi pētīja fotogrāfiju. Viņa to bija uzņēmusi krāsainu, bet iespiests bija melnbalts variants – visa ģimene Korfu salā vasarā.

– Man nav ne jausmas, – Elija atbildēja, palūkojās uz galdu pa kreisi no ēdamistabas durvīm un saprata, ka vieta, kur šī fotogrāfija parasti stāvējusi, ir tukša.

– Kāds to būs nozadzis, – ieminējās Fojs, neticīgi paraustījis plecus. – Šis ir mans Konrāda Bleka moments. – Fojs smējās tik sirsnīgi, ka viņam pietrūka elpas. – Tikai ģērbies esmu kā grieķu zemniece, nevis kardināls Rišeljē.

Fotogrāfijā bija iemūžināts smalks joks, kuru Fojs izstrādāja pēc kādām ilgām pusdienām vasaras atvaļinājuma laikā Grieķijā. Viņš bija iegādājies divdesmit akru lielu olīvkoku birzi blakus savam īpašumam Korfu salā, lai atzīmētu aiziešanu pensijā, un smējās, ka kļuvis par īstu muižnieku. Olīvkoki deva simts litru eļļas, ko pildīja litra pudelēs. Fojs vēlējās uzņemt fotogrāfiju, kurā visi ģimenes locekļi būtu redzami Korfu zemnieku drānās. Šis attēls tiktu iespiests uz eļļas pudeļu etiķetēm, lai uzjautrinātu draugus.

Tobrīd tā šķita lieliska ideja. No grieķu pavāra viņš aizņēmās garus melnus svārkus, priekšautu un šalli. Elija pierunāja dvīņus uzvilkt tradicionālos grieķu tautastērpus – tas bija īsts varoņdarbs, jo bērniem vajadzēja staigāt īsos ieloču svārkos un garās baltās zeķbiksēs. Pārējiem tika melnas bikses un krekli.

Ar vienu roku Fojs bija apskāvis Titu, kas nopietna stāvēja līdzās, ar otru – Hesteri. Viņas vīrs Riks nekur nebija redzams. Dvīņi sēdēja citiem pie kājām un turēja burku ar dažiem beigtiem circeņiem. Malā blakus Džeikam un Izijai stāvēja Brionija un Niks, kurš vilka sievu prom no pārējās ģimenes un tuvāk pāris cāļiem, kas bija ieklīduši kadrā. “Nabaga Niks,” nodomāja Elija, “viņam nebija nekādu izredžu.” Blakus šai fotogrāfijai atradās attēls ar Foja olīveļļu un vēl viens ar Foja kuģīti “Draudi”, kas noenkurots klinšainā pludmalē pie īpašuma.

Uz fotogrāfijas bija rakstīts: “Klasiska Čestertonu ģimenes aukstā pirmspieduma olīveļļa.” Un apakšā ar mazākiem burtiem: “Augstākās kvalitātes olīveļļa, kas no olīvām iegūta tikai ar mehāniskām metodēm. Skābums 0,1 līdz 0,8 %.”

– Publicitāte tagad ir tāda, ka es olīveļļu eBay vietnē varētu pārdot par milzu naudu, vai ne, Elij? – Fojs jautāja. – Mūsu sliktā slava varbūt piešķir tai īpašu vērtību.

– Beidz uztraukties par naudu, tēt, – Brionija rājās. – Par to parūpēsies Niks.

– Ja ir tiesa viss, ko par viņu raksta, tad viņam būs jāsēž cietumā, – attrauca Fojs.

– Viņam ir labs advokāts, – iebilda Brionija, – un finanšu pakalpojumu regulatoram ir bēdīga pieredze apsūdzību lietās. Netici visam, ko var izlasīt avīzē.

– Ja viņš to nav izdarījis, kāpēc viņš tik pēkšņi pazuda? – Fojs vaicāja.

– Niks tagad nespēj skaidri domāt, – sacīja Brionija, veltīdama Fojam stingru skatienu un tāpēc ļoti līdzinādamās tēvam, – un uzskata, ka viņi liksies mierā, ja viņš uz laiku nozudīs no skatuves. – Brionija norādīja uz logu un ielas pretējā pusē redzamajiem žurnālistiem un paparaci, kas tur pulcējās teju katru rītu.

– Kad pēdējoreiz runāji ar viņu? – Fojs jautāja.

– Pirms pāris dienām, – izvairīgi atbildēja Brionija.

– Vai zini, kur viņš atrodas? – Fojs tincināja. Brionija paraustīja plecus. – Ap viņa nozušanu sacelta vesela jezga, – turpināja Fojs, pauzdams skaļi arī Elijas domas.

– Gribu paklausīties ziņas, – Brionija paziņoja, nelikdamās ne zinis par tēvu, un ieslēdza televizoru, kas ēdamistabā tika ienests no virtuves pēc tam, kad no darba aizgāja Maleja. Ekrānā tūdaļ parādījās Bloomberg News kanāls. Reportiere, kas pagājušajos Ziemassvētkos piedalījās Čestertonu rīkotajā ballē, stāstīja par banku, kurā strādājis Niks. Brionija un Fojs piegāja tuvāk televizoram. Brionija pagrieza aparātu skaļāk un brīdināja Foju un Eliju, ka jāievēro klusums.

– Likviditātes krīze… akcijas kritušās par divpadsmit procentiem… nervozi investori… pakļauts augsta riska… – Pēdējā gada laikā Skineru namā Elija bija dzirdējusi pietiekami daudz sarunu, lai saprastu, ka šīs ziņas nesola neko labu un kaut kādā veidā ir saistītas ar Niku.

– Par ko viņa runā? – Fojs vaicāja Brionijai, rādīdams uz televizora ekrānu.

– Baumo, ka PIMCO pārtraucis darījumus ar Lehman kompāniju, – Brionija paskaidroja.

– Kas? – Fojs pārjautāja.

– Pasaules lielākais obligāciju fonds vairs nesadarbosies ar Lehman, – Brionija noskaldīja.

– Ko tas nozīmē? – Fojs tincināja.

– Tas nozīmē, ka viņiem beigas, – Brionija teica.

Elija piegāja tuvāk Brionijai un Fojam. “Jau tūlīt blāvacainā reportiere beidzot paziņos, ko īsti Niks ir nostrādājis.” Tomēr brīdī, kad Elija nostājās blakus Fojam, reportiere sāka stāstīt par amerikāņu hipotekāro kredītu kompānijām, kam sācis pietrūkt kapitāla. Freddie Mac un Fannie Mae. “Izklausās pēc pornofilmu zvaigznēm,” Elija nodomāja.

– Tas varētu būt labi, – cerīgi noteica Fojs, – jo novērsīs uzmanību no Nika.

– Vai arī viņš nonāks vētras epicentrā, – atbildēja Brionija. – Viņš taču joprojām strādā Lehman.

– Vai zināji, ka vārds “kredīts” cēlies no latīņu vārda, kas nozīmē “ticēt”? – pēkšņi pajautāja Fojs. – Interesanti, vai Niks to zina?