Читать книгу Viltus eņģelis - Fiona Nīla - Страница 8

2006. gada septembris

– Akselerators pa labi. Bremzes vidū. Sajūgs pa kreisi, – Elija atkārtoja gluži kā mantru, no sānielas lēni izbraucot rosīgā maģistrālē. Todien dvīņiem sākās jauns semestris. Viņa apsveica sevi ar to, ka veiksmīgi tikusi no Holenda parka līdz maģistrālei, braucot ar otro ātrumu. Kreisās kājas apakšstilbs sāpēja no saspringtās sajūga spiešanas ikreiz, kad vajadzēja apstāties. Rokas bija cieši ieķērušās ar ādu apvilktajā BMW stūrē, un padusēs vīdēja tumši sviedru plankumi. Viņa lēni aplaizīja apakšlūpu. Garšoja pēc sāls.

Radio bija ieslēgts. Ziņas par terora draudiem nomierināja – tātad pasaulē ir daudz briesmīgākas nelaimes par pirmo braucienu pa Londonas ielām cita cilvēka automobilī ar manuālo ātrumkārbu, turklāt tikai divus gadus pēc autovadītāja apliecības iegūšanas. Kad Brionija nevērīgi paslidināja atslēgas pāri virtuves galdam un palūdza auklīti vadīt automašīnu, kamēr viņa risinās telefonsarunas, Elija cerēja, ka prasmes nekur nav pazudušas. Cilvēks taču neaizmirst, kā jābrauc ar velosipēdu. Bet nu viņa jutās tikpat nelāgi kā zilonis slidotavā. Automobilis – smagnējs pilnpiedziņas milzenis ar trim sēdekļu rindām – nealka sadarboties ar nemākulīgo vadītāju un raustījās ikreiz, kad viņa kaut nedaudz stiprāk piespieda kādu pedāli. Elija nervozi palūkojās uz Brioniju un prātoja, vai viņa to pamanījusi. Par laimi, Brionija lasīja īsziņas savā viedtālrunī.

– Elija, – viņa sacīja, galvu nepacēlusi, – vai es minēju, ka mēs ar Niku oktobra pēdējā nedēļā būsim prom četras naktis?

– Nedomāju vis.

– Mēs brauksim uz Aidaho, kur dzīvosim Nika priekšnieka rančo. Ikgadējs pasākums. Līdz tam laikam tu jau visu būsi apguvusi, vai ne?

– Protams, – Elija atteica, gribēdama izrādīt entuziasmu, taču nespēja stūrēt un runāt vienlaikus. Par laimi, satiksmes straume kļuva lēnāka, un viņa apstājās, apņēmīgi spiežot sajūgu.

– Precīzu informāciju nodošu e-pastā, – Brionija turpināja. – Izijai sestdien ir ballīte, bet mēs pusnaktī nosūtīsim viņai pakaļ taksometru. – Pēc pāris sekundēm Elija saklausīja, ka jaunais viedtālrunis izdveš tik mierinošo pīkstienu, ka ziņa nonākusi iesūtnē.

Brionija ieslēdza sildītāju maksimālajā režīmā. Viņai vienmēr sala. “Varbūt tāpēc, ka viņa ir tik vāja,” sprieda Elija, kuru ik rītu sešos ar durvju zvanu modināja Brionijas personīgais treneris. Karstais gaiss pūta Elijai sejā, tādēļ acis kļuva sausas un nāsīs iesitās degušu putekļu smārds.

Iezvanījās Brionijas tālrunis. Niks vēlējās aprunāties par viesu sarakstu Ziemassvētku kokteiļu vakaram, jo Tonijs Blērs paziņojis, ka pēc nepilna gada atstās premjerministra posteni.

– Tas tiks Braunam, taču vēlēšanās uzvarēs Kamerons, – pārliecinoši paziņoja Brionija, – un mēs esam pārāk saistīti ar Blēru. Tāpēc izsvītrosim Edu Bolu un Ivetu Kūperi, bet uzaicināsim Kameronus un Gavus.

Saruna beidzās tikpat pēkšņi kā sākusies.

Elija saspringa. Ja arī darba devēja neatrastos blakussēdētāja vietā, šis pirmais brauciens būtu īsts izaicinājums. Bet Brionija pēdējā mirklī izdomāja, ka parādīs Elijai īsāko ceļu uz dvīņu skolu, un tādējādi palielināja spriedzi, turklāt vēl piebilstot, ka Elija sēdēs pie stūres.

Brionija bija uzvilkusi vieglu šifona blūzi, kas karstā gaisa pūsmā nedaudz plīvoja. Tā bija plūmju krāsā, no kuras lielākā daļa rudmataino centīgi izvairītos, turpretī Brionija par tādu niansi nelikās ne zinis. Agrā rīta saule spīdēja vējstiklā un apmirdzēja Brionijas matus, radot savādu krāšņuma auru. “Ja Brionija būtu vīrietis, cilvēki teiktu, ka viņa ir visnotaļ iespaidīga,” Elija nodomāja.

Kad Brionija atvēra aploksni, Elija pamanīja, ka viņa šķirsta kopētus rakstus no tās dienas avīzes. Ik pa brīdim viņa kaut ko nolasīja skaļi.

– “Franču sakars” grimst sarkanā… paskatīsim, kas par to sakāms The Times… augusta terora draudi uzņēmumam BAA izmaksāja trīspadsmit miljonus… varēja būt ļaunāk… Scottish Power risina sarunas par apvienošanos… Felikss lieliski pastrādājis, jo kāds ir noplūdinājis informāciju par šo…

– Vai tas ietilpst jūsu pienākumos? – Elija pavaicāja brīdī, kad Brionija no rokassomiņas izņēma paciņu, atplēsa to un eleganti sāka ēst sēkliņas citu pēc citas, lai gan tās bija tik sīkas, ka varētu notiesāt visas uzreiz.

Brionija izskatījās pārsteigta – gan pieradusi, ka viņu uz darbu ved un šoferis bieži iesaistās sarunā, viņa droši vien nebija radusi atbildēt uz jautājumiem.

– Tā gan. – Viņa pasmaidīja.

– Ko tieši jūs darāt? – Elija pavaicāja.

– Es vadu finanšu jomas sabiedrisko attiecību aģentūru, – Brionija paskaidroja. Viņa priecājās, ka Elija ir vienīgā no potenciālajām auklītēm, kura acīmredzot nebija meklējusi internetā informāciju par Skineru ģimeni. – Mani klienti ir kompānijas, kas maksā man un manai komandai par padomiem, kā vajadzētu kārtot attiecības ar medijiem. Es viņu vārdā runāju ar žurnālistiem. Ja vienu no manām kompānijām nopērk cita vai arī tās grasās publicēt rezultātus, vai kāds tiek pieņemts darbā vai atlaists, mēs nākam klajā ar komunikācijas stratēģiju, lai šo soli izskaidrotu medijiem.

– Izklausās visnotaļ interesanti, – Elija noteica.

– Ir jau arī, – atzina Brionija un paliecās uz priekšu, lai ieslēgtu “Radio 4”. – Man jāpaklausās. Tiek intervēts viens no maniem klientiem.

Elija apklusa, jo programmas “Šodiena” žurnālists iepazīstināja klausītājus ar britu kompānijas vadītāju. Šī kompānija tikko bija nopirkusi savu konkurentu un tā nokļuvusi celtniecības uzņēmumu saraksta augšgalā. Saruna bija sparīga – Džons Hamfrijs visu laiku mēģināja apgalvot, ka īpašumu tirgus zaudē apgriezienus, savukārt Brionijas klients centās izvairīties no šī jautājuma, visu laiku runājot par simtprocentīgu hipotēku pieaugumu, lai mudinātu pirmreizējos pircējus iegādāties īpašumus, ko cels viņa kompānija. Drīz vien raidījums beidzās.

– Brīnišķīgi, – sacīja Brionija. – Pārmaiņas pēc viņam izdevās nenovirzīties no galvenā. Bet tagad pastāsti, kādas grāmatas tu lasi!

– Patlaban tas ir Ketrinas Rodžersas “Feminisms astoņpadsmitā gadsimta Anglijā”, – atbildēja Elija. – Nepieciešams manam kursa darbam. Cenšos izlasīt maksimāli daudz, lai nākamgad, kad atgriezīšos augstskolā, būtu vieglāk.

– Es gribēju dzirdēt, kādas grāmatas tu esi ieteikusi bērniem lasīšanai.

– Piedodiet. Džeikam izvēli esmu atstājusi paša ziņā. Izija lasa “Kas nogalina lakstīgalu”, bet dvīņus esmu iepazīstinājusi ar priekiem, ko dod “Briesmīgais Henrijs”.

– Vai vari to ierakstīt dienasgrāmatā, lai man vairs nav jāprasa?

Brionija izņēma no somas vēl vienu papīra kaudzi, šoreiz ar uzrakstu: “Privāti un konfidenciāli. Projekts “Odisejs”.” Viņa sāka lasīt. Elija slepus mēģināja izprast kontekstu – ukraiņu kompānija vēlas iegādāties līdzīgu britu uzņēmumu. “Interesanti,” Elija nodomāja, alkstot uzdot vēl vairākus jautājumus, bet iezvanījās Brionijas tālrunis.

Satiksme kļuva arvien brīvāka. Atpakaļskata spogulī Elija redzēja dvīņus, kas bija cieši piesprādzēti sēdeklīšos un pastiepušies viens uz otra pusi, lai varētu sadoties rokās. Pamanījuši, ka tiek vēroti, abi vienlaikus pielika rādītājpirkstu pie lūpām, lai brīdinātu Eliju neteikt ne vārda. Viņu attiecības šķita gan spocīgas, gan aizkustinošas. Elija bija visnotaļ pārliecināta, ka Elfijs sēž pa kreisi, bet Hektors – pa labi.

“Sajūgs un gāze. Bet varbūt gāze un sajūgs.” Viņa aši palūkojās uz savām kājām, lai būtu pilnīgi droša. “Dvīņus atšķirt es vēl nespēju, taču automobiļa pedāļus vajadzētu gan.”

No aizmugures sēdekļa atplūda viņu čuksti savādajā valodā.

– Nakakatava sja, – viens nopietni sacīja.

Otrs pamāja ar galvu.

– Alam ko.

Vārdi šķita seni, gluži kā piederīgi zudušai valodai, kas uzieta Amazones džungļos. Elija tos klusi atkārtoja, un puikas pēkšņi iesmējās. Nešķita, ka viņi bēdātos par atgriešanos skolā pēc brīvdienām, un Elija jutās atvieglota, jo parasti spējā dvīņu reakcija viņu mulsināja.

Nedēļas beigās bija jāziņo, kā tikt galā ar “valodas jautājumu”, kā to dēvēja Brionija. Elijas rīcībā nekā konkrēta nebija, tikai izbrīns par to, ka tāda valoda vispār vajadzīga, jo zēni taču sazinās tādā kā zemapziņas līmenī. Viņa vēlējās pateikt Brionijai, ka uzmanības pievēršana šai lietai tikai sarežģīs problēmu, taču apzinājās, ka nemūžam to neuzdrošināsies. Elija jau bija sapratusi, ka Brionijai problēmas identificēšana jau bija puse no atrisinājuma. Viņa dzīvoja pēc sarakstiem. Kā gan citādi viņa spētu būt tik organizēta?

Nonākusi platākā ielā, Elija mēģināja stūrēt pārliecinātāk un jutās pateicīga autobusam, kurš brauca pa priekšu un kura dēļ viņa nedrīkstēja palielināt ātrumu. Tālākais ceļš likās nedaudz pazīstams, bet varbūt tikai tāpēc, ka ap to rindojās zināmi veikali. Starbucks. Habitat. Marks and Spencer. Tādus var atrast ikvienā vietā, kur dzīvo lielu nodokļu maksātāji. Neredzēja neviena lētā Costcutter vai Sue Ryder veikala. Elija atslābinājās tiktāl, ka pirkstos atkal ieplūda asinis un viņa spēja uztvert Brionijas sarunu kontekstu.

Pēc tālruņa zvana toņa – grupas Black Eyed Peas dziesma, ko lejupielādējis Džeiks, – Elija noprata, ka Brionija runā pa privāto līniju. Vēl Brionija raksturīgi kodīja apakšlūpu un raudzījās ekrānā tik ilgi, kamēr atskanēja vārdi “Kur ir mīlestība”. Tātad viņa apsvēra, vai vispār atbildēt.

– Varbūt ir pareizi pievērsties dabiskajiem produktiem, tēt, – Brionija rāmi noteica. – Tu allaž sūdzies, ka lielveikali tevi ierobežo. Tagad varēsi pārdot par augstāku cenu, un noieta tirgus daļa būs plašāka. Pirms dažām dienām tu sūdzējies Nikam, ka zivis bijušas pilnas ar mušām.

Tātad Brionija runāja ar Foju. Elija dzirdēja klausulē viņa balsi. Veci cilvēki vienmēr kliedz klausulē, īpaši mobilajos tālruņos.

– Pie velna tos dabiskos produktus, – Fojs dārdināja. – Tās ir pilnīgas blēņas. Šī valsts iet uz grunti. Vai zināji, ka ārsts pagājušonedēļ man ieteica akupunktūru krustiem?

– Akupunktūra ir ļoti efektīva, – Brionija pārtrauca tēvu, acīmredzot cerēdama novirzīt sarunu citā gultnē.

– Neviens nedurs adatu man pakaļā, – Fojs atcirta, – un es nekad nepiekritīšu dabiski audzētiem lašiem. Augstais Dievs, ceru, ka brīdī, kad man vajadzēs gūžas aizstājēju, viņi piedāvās nevis morfīnu, bet Dārka glābējlīdzekļus.

– Baha glābējlīdzekļus, – Brionija palaboja.

– Pie visa vainīga tava māsa, – Fojs turpināja, – visas tās viņas homofobiskās muļķības. Sasodītā jogurtu taisīšanas brigāde.

– Homeopātiskās, – Brionija atkal laboja, bet Fojs neklausījās.

– Pat domāt negribu, kas notiek ar Fentonu. Viņš pārāk daudz laika pavadījis ar to sasodīto princi Čārlzu. Zvēru, ka redzēju, kā viņš Skotijā sarunājas ar zivi! – Fojs apgalvoja.

– Prasot, vai zivij pietiek vietas, kur peldēt!

– Kā tu atbildēji? – vaicāja Brionija, vienlaikus domādama, kā gan tēva biznesa partnerim, gados jaunākam vīrietim, izdodas tikt galā ar šādu pļāpāšanu.

– Atgādināju, ka zivij ir trīs sekunžu atmiņa, – nokliedza Fojs. – Viņš grasās šo diženo ideju apspriest valdē, saproti. Viņam ienācis prātā ievest plankumainās lūpzivis, kas noēdīs jūras utis, nevis izmantot ķīmiskos līdzekļus, jo tie piesārņo vidi.

– Bet izklausās lieliski, – attrauca Brionija.

– Tā ir nenormāli šausmīga ideja, kas var iznīcināt lašus. Tāpat savulaik pelēkās vāveres pārmāca sarkanās. Var izrādīties, ka tā ir tikpat invazīva suga kā Amerikas signālvēzis un…

– Paklau, pat tad, ja viņi nolems tā darīt, tu jau sen būsi prom, tēt, – Brionija iebilda. – Proti, paies gadi, kamēr to zivi sertificēs kā dabiski audzētu, un tad jau tā droši vien būs izgājusi no modes.

Bet Foju šie vārdi nenomierināja. Elija saviebās.

– Kamēr es “Freitšīras zivsaimniecībā” sagaidīšu pensiju, viņi mani noslīcinās tai sasodītajā zivju fermā, – teica Fojs.

– Es neatstāšu sava mūža darbu nelietīgā Fentona rokās.

Vairs nespēdama klausīties, Brionija turēja tālruņa aparātu tālāk no auss tik ilgi, kamēr Fojs sāka prašņāt, vai viņa vēl klausās.

– Illegitimi non carborundum, – atbildēja Brionija, izmantodama vienu no tēva iemīļotajām frāzēm.

Iestājās klusums, bet drīz vien Fojs sāka smieties.

– Es nepieļaušu, ka tie nelieši mani samaļ, – viņš piekrita. Bija skaidrs, ka garastāvoklis ir uzlabojies.

– Bet tagad, lūdzu, beidz lamāties, jo mašīnas aizmugurē ir bērni un Elija sēž man blakus, – Brionija norādīja un atvieglota nopūtās, jo secināja, ka tēva splīns ir pārgājis. – Un viņas pirmais iespaids par tevi nebija visai glaimojošs.

– Saprotu, saprotu, – Fojs ieintriģēts noteica. – Vai Sperovai izdevās noskaidrot, kurš apgānījis manu fotogrāfiju tavā tualetē? Hesterei taisnība – ar tiem dvīņiem kaut kas nav kārtībā. Varbūt ēduši par daudz dabisko produktu. Un tas sasodītais suns arī ir jocīgs.

Autobuss nogriezās, un Elijai priekšā atklājās biedējoši brīvs ceļš. “Vajadzēs braukt ātrāk.” Elija vilcinādamās nospieda akseleratora pedāli. Automobilis protestēdams noraustījās. Viņa klusībā nolādēja Foju, kurš atgādināja nepatīkamo nedēļas nogales notikumu. Ja neņem vērā atsevišķas Džeika piezīmes par “čurātavu” svētdienas vakarā, jautājums pamazām aizvirzījās tālākā plānā, jo nācās risināt daudz ikdienišķākas lietas. “Vai Niks ierakstījis Eliju viņu automašīnas apdrošināšanas dokumentos? Kurš bērns bez atļaujas izmantojis Brionijas klēpjdatoru?” Elija trīs dienas gaidīja, lai pajautātu Brionijai, kā vislabāk izvilināt atzīšanos no dvīņiem, taču nesatika darba devēju līdz pat šim rītam un arī tad nerada iespēju aprunāties.

Pirmās šī semestra brokastis izvērtās par īstu katastrofu. Elfija un Hektora pierunāšana uzvilkt formastērpus izrādījās daudz grūtāka par želejas ieslidināšanu bankomātā. Viņi uzstāja, ka ģērbsies otrādi – vispirms apaus kājas, bet apakšbikses un šortus vilks pēdējos. It visas zeķes tika izbrāķētas, jo vīles atrodoties nepareizā vietā un beržot pirkstus.

– Vai jūs gribat mani nokaitināt? – Elija vaicāja.

– Viņi vienmēr ir tādi, – paskaidroja Izija, sēdēdama pretējā galda pusē. Viņa bija nolakojusi melnus nagus. Elija izlikās, ka to nemana. Beidzot Maleja iedeva Elijai divus pārāk lielu zeķu pārus bez šuvēm. Kalpotājas apaļā, skaidrā seja šķita neizteiksmīga, bet Elija nodomāja, ka tumšajās acīs mana nožēlu. Bet varbūt tas bija aizdomīgums.

Tad puikas paziņoja, ka vilks vienādas apakšbikses ar Vilcieniņa Tomasa attēlu. Elija atkal devās augšā un atgriezās ar vismaz duci biksīšu, ko izklāja uz virtuves galda. Viņa izskaitīja – no augšstāva uz virtuvi ved septiņdesmit seši pakāpieni. Iedama lejup, viņa paklupa pār Lesteru, kuram patika gulēt uz pēdējā pakāpiena. Suns draudīgi uzrūca, un Elija rūca pretī, turklāt atieza zobus. Viņa bija kaut kur lasījusi, ka suņiem jāparāda, kurš mājās ir saimnieks.

– Aizrijies, – viņa nošņāca, noplivinot apakšbikses ar zaļiem vilcieniņiem. Brionijas iedotais viedtālrunis apliecināja, ka atlikušas vien piecas minūtes. Ja nepasteigsies, puikas nokavēs pirmo skolas dienu.

– Tie ir Deizija un Henrijs, – Elfijs viebdamies pamācīja.

– Deizija ir meitene.

– Kā gan tu zini? – pajautāja Elija, bažīgi pētīdama attēlus un meklēdama atšķirības.

– Viņai ir zilas acu ēnas, – Hektors paskaidroja.

– To var redzēt tikai tad, ja uzmanīgi ieskatās, – Elija iebilda. – Esmu pārliecināta, ka neviens cits to nepamanīs.

– Bet mēs to zināsim, – vienā balsī attrauca puikas. Izklausījās gluži kā aizbildinājums.

– Tas ir spektrs, – sarunā iesaistījās Izija, kāri ēzdama divas tostermaizes šķēles, ko klāja bieza šokolādes sviesta kārta. Viņa pacēla galvu no grāmatas, kas tika lasīta pie brokastu galda. “Krēsla”. Tā noteikti nebija “Kas nogalina lakstīgalu”. Izijas skolas soma atradās uz galda viņai līdzās – milzīga sārtas ādas soma ar daudzām sprādzītēm. Zīmola plāksnīte vēstīja, ka tas ir Chloé ražojums.

– Ko tu ar to gribi teikt? – pārvaicāja Elija.

– Autiskiem bērniem patīk Vilcieniņš Tomass. – Sēdēdams otrā virtuves galā, Džeiks paraustīja plecus. Šī bija pirmā reize, kad viņš ierunājās kopš nonākšanas lejā.

– Vai tā ir oficiāla diagnoze? – Elija vaicāja aizkaitinātā balsī, jo Brionija viņai neko tādu nebija pavēstījusi. Viņa rūpīgi nogludināja vēl vienas apakšbikses ar zaļa vilcieniņa attēlu.

– Tad ir Edvards, – unisonā paziņoja Elfijs un Hektors, skumji purinādami galvu un glāstīdami apakšveļu.

– Tā apgalvo mūsu tante, – atzina Izija, – kad grib nokaitināt mammu. Hesteres tante vienmēr zina, kuras pogas jānospiež. Tā mēdz teikt vecmāmiņa.

– Viņi tikai grib būt noteicēji, – attrauca Džeiks un ar tālruņa aparātu norādīja uz brāļiem. – Tas ir gēnos. Paskaties uz mammu!

Džeiks piecēlās, atstādams pusēsto tostermaizi uz šķīvja, un palūdza Maleju atnest baltās kriketa bikses.

– Kāpēc tu pats nevari tās paņemt? – Elija vaicāja.

– Ir jau labi, Elij, – teica Maleja, kas stāvēja kāpnēs uz veļas mazgātavu. Tas bija teju garākais teikums, kādu viņa jebkad veltījusi Elijai. Maleja zināja, kur kāda lieta glabājas, jo dienām vāca un nēsāja mantas no vienas telpas uz citu, maģiskā veidā pārvēršot haosu perfektā kārtībā.

– Es nezinu, kur Maleja tās glabā. – Džeiks paraustīja plecus.

Izslējies viņš bija dažas collas garāks par Eliju, taču allaž staigāja sakumpis – kā jau cilvēks, kurš vēl nav samierinājies ar savu augumu. Viņš joprojām stiepās garumā. Plaukstas bija tik lielas, ka brokastu bļoda tajās vairāk līdzinājās nelielai tasītei. Viņš to nolika uz galda un laiskā solī devās uz kāpņu pusi, rūpīgi ņemdams kreklu ārā no biksēm.

– Vai palūgsi, lai viņa tās atnes līdz ārdurvīm, Elij? – Džeiks jautāja. Elija skatījās uz puisi un prātoja, vai tā ir kāda provokācija. Tad viņš pateica “lūdzu” tādā tonī, kas neslēptā veidā norādīja, ka Elija ir pārāk pedantiska. – Man jāatrod Oyster karte.

Džeiks uz skolu brauca ar metro. Elijai tas šķita neticami sarežģīts transporta veids – viņa iepriekšējā piektdienā kopā ar dvīņiem bija aizbraukusi nepareizā virzienā. Sasniedzis pēdējo pakāpienu, Džeiks pēkšņi pagriezās, piegāja klāt Hektoram un Elfijam un pieliecās tuvāk. Tad viņš ar pirkstiem saķemmēja matus tā, lai tie slietos gaisā.

– Sodoras salā vilcieni nekad nekavējas, – viņš stingri sacīja Elfijam un Hektoram, pēc tam paņēma divas apakšbikses no galda un iedeva brāļiem. – Donalds un Daglass, – viņš nopietni turpināja, rādot uz vilcieniņiem. – Viņi ir dvīņi tāpat kā jūs un ļoti grib iet uz skolu kopā ar jums. Viņi negrib nokavēt.

Zēni paklausīgi uzvilka apakšbikses un izbrīnīti lūkojās uz Džeiku.

– Kas ir Sodoras sala? – vaicāja Elija.

– Tur dzīvo Vilcieniņš Tomass, – vienā balsī atbildēja Hektors un Elfijs.

– Paldies, Džeik, – sacīja Elija, bet viņš jau bija izgājis no telpas. Tad ienāca Brionija, secināja, cik rāda pulkstenis, un uzstāja, ka dosies līdzi, lai parādītu īsāko ceļu uz skolu.

Ievērojusi transportlīdzekļu rindu aiz muguras, Elija piesardzīgi nospieda akseleratora pedāli. Automobilis protestēdams ierūcās, un tahometrs rādīja pieci. Dzinējs žēli kauca. “Nevar taču būt nekādu grūtību tikt no pirmā līdz otrajam,” Elija prātoja un palūkojās uz ātrumpārslēgu. Lai no pirmā ātruma pārslēgtos uz otro, pietika ar vienkāršu plaukstas kustību lejup. “To taču nav grūti izpildīt, vai ne? Bet no otrā uz trešo ir murgs. Vispirms tālēs zilajās pašā vidū, tad šķērsām un atkal augšā. No ceturtā uz piekto es vispār nekad neesmu slēgusi. Bet no pirmā uz otro es noteikti varu tikt.”

Elija domāja par lietām, ko viņa darījusi un kas prasījušas daudz lielāku drosmi nekā ātrumu pārslēgšana. Reiz viņa parāva stopkrānu vilcienā no Noridžas uz Kromeru – māsa, pakļauta maģisko sēņu ietekmei, gribēja iziet ārā pa durvīm un kāpt uz jumta. Citkārt viņa izpeldēja no straujteces Klajas pludmalē un vienreiz pat pārgulēja ar precētu vīrieti. Tagad viņa dzīvoja svešā ģimenē, uzņēmusies darbu, ko vispār neprot, un atradās pilsētā, kur nevienu nepazīst. Brionija atkal runāja pa tālruni. Šoreiz tā bija darba līnija.

– Tu esi žurnālists, Feliks, tātad atliek vien darīt savu darbu. Es varu pateikt tikai vienu, proti, tu uzdod pareizos jautājumus nepareizajam cilvēkam. – Brionija iesmējās. – Rīt tiks publiskots paziņojums, tātad tev ir sešas stundas, lai būtu priekšā pūlim.

– Vai nevari iedot mazliet vairāk informācijas? – Felikss jautāja. Brionijas tālrunim skaļums bija noregulēts visaugstākajā režīmā, un Elija dzirdēja katru vārdu.

– Nē, – Brionija stingri noteica. Iestājās gara pauze.

– Satiksimies vakarā un kaut ko iedzersim.

“Dažkārt visvienkāršākie lūgumi slēpj vissarežģītākos motīvus,” domās secināja Elija.

– Nevaru. Man jādodas uz slēgšanas vakariņām, – Brionija paskaidroja mazliet maigākā tonī. – Tu zini, cik aizņemta esmu. Bet mēs tevi uzaicināsim vakariņās. Mēs vienmēr meklējam klaidoņus, lai varētu palielināt viesu skaitu. – Tiklīdz saruna beidzās, viņa adrešu grāmatiņā sameklēja nākamo numuru. – The Financial Times jau rok, – viņa teica, – es zinu, kur radusies noplūde. Tas ir viens no analītiķiem Merrill Lynch bankā. Braienam Badam būs beigas. Mums jāķeras klāt, iekams tā kļuvusi par galveno versiju. – Viņa nolika tālruni un uzrunāja Eliju, lūkodamās taisni uz priekšu: – Lai kas ar tevi dzīvē notiktu, vienmēr izdari tā, lai tava versija kļūst zināma pirmā.

Šāda ieteikuma uzmundrināta, Elija pastiepa kreiso roku pēc ātrumpārslēga, lai izrādītu savu drosmi. Ar otru roku viņa vēl stingrāk ieķērās stūrē. Diemžēl automobilis nevis stabili turējās uz ceļa, bet slīdēja uz ceļa vidu un vienubrīd pat iebrauca pretējā joslā. Vairāki cilvēki uz ietves nicinoši nopētīja Eliju – droši vien sačukstējās par iedomīgām kundzītēm varenos automobiļos, ko pašas neprot vadīt. Elija veikli noņēma roku no ātrumpārslēga un sagrāba stūri, nejauši iedarbinādama logu tīrītājus. Tie neganti čīkstēja un maksimālā ātrumā slīdēja pa sauso vējstiklu.

– Nolādēts, – Elija nomurmināja.

– Nolādēts, – priecīgi atkārtoja dvīņi.

– Uzliec savu roku uz manējās. Kad es došu komandu, spied sajūgu, – rāmi pamācīja Brionija.

Elija paklausīgi palocīja galvu un nopriecājās, ka vadību uzņēmies kāds cits. “Es esmu pārāk jauna šādam darbam. Pārāk liela atbildība.” Dienu pēc gadījuma ar fotogrāfiju tualetē viņa bija atstājusi Hektoru vannā un pēc brīža atrada aizmigušu, gandrīz paslīdējušu zem ūdens. Pārbijusies, ka zēns noslīcis, Elija izrāva viņu no vannas un tik stipri atsita viņa galvu pret krānu, ka viņam pa degunu sāka tecēt asinis.

Viņa skaidri zināja – lai ko Izija dara savā guļamistabā, tie nav mājasdarbi, jo divas reizes šīs nedēļas laikā meitene pieķerta pie brokastu galda mācāmies logaritmus un latīņu darbības vārdus. Lai arī Brionija uzstāja, ka viņai jāuzrauga, kurp un ar ko dodas Džeiks, Elijai bija neērti puisim to jautāt. Tad nu viņa nervozēdama nespēja aizmigt tik ilgi, kamēr dzirdēja, ka Džeiks ir pārradies. Un vēl viņa trīs dienas bija aizmirsusi pabarot jūrascūciņas Lorelu un Hārdiju. “Kā gan, viņuprāt, divdesmit vienu gadu veca meitene var kontrolēt septiņpadsmit gadus vecu puisi?” Džeiks to labi saprata un izmantoja izdevību. Patiesībā, par spīti neatlaidīgajiem Brionijas atgādinājumiem, ka Elijai gluži vienkārši vajadzētu aizbāzt caurumus, ko viņa pati nespēj aizpildīt, tieši auklīte vadīja šo izrādi. Brionijas un Nika nekad nebija mājās, jo visu laiku strādāja. Niku mājās Elija bija redzējusi tikai tajā svētdienā, kad Fojs un Tita ieradās pusdienās. Nebija neviena, ar ko padalīties pārdomās. Kad viņa zvanīja draugiem, tie tikai smējās.

– Paņem naudu un laidies, – ieteica Roza. – Pacieties pusgadu un tad atgriezies uz vasaras semestri. Varēsi dzīvot manā istabā.

– Un kā tad tavs jaunais draudziņš?

– Viņš te ierodas tikai tad, ja māja ir tukša. Pārāk visu sarežģī.

– Augstais Dievs, viņš taču nav viens no precētajiem tajā mājaslapā? – iesaucās Elija.

– Nē. – Roza smējās. – Tajā ziņā esmu likusies mierā. Viņu ego ir vēl lielāks par banku kontiem. Patiesību sakot, šīs divas lietas varbūt ir diezgan cieši saistītas.

– Vai tēvs ir pievilcīgs? – jautāja Maija, kad Elija bija izstāstījusi par nelaimes gadījumu ar Hektoru.

– Vai tu ej uz klubiem? – painteresējās Toms.

– Redzēju tavu māsu pilsētas centrā, – paziņoja Roza.

– Viņa nezināja, ka esi prom.

“Par traku, par traku, par traku.” Šķita, ka tā čīkst vējstikla tīrītāji. Brionija pastiepās, lai tos izslēgtu, bet labo roku joprojām turēja uz ātrumpārslēga.

Elija palūkojās uz Brionijas roku. Tā šķita bāla, un sīkais zilu vēnu tīklojums atgādināja pārgatavinātu Stiltonas sieru. Viņa atkal pastiepa roku līdz ātrumpārslēgam, un Brionija tūdaļ uzlika tai virsū savu kaulaino plaukstu. Tā izrādījās siltāka, nekā Elija bija iedomājusies. Abu pirksti savijās. Brionijas nagi bija nolakoti blūzes krāsā.

– Sajūgs! – nokomandēja Brionija, iecirzdama nagus Elijas ādā. Elija spēcīgi nospieda pedāli. – Un tagad uz leju, – Brionija turpināja. Abas kopā viņas pārslēdza ātrumu. – Mašīnas vadīšana līdzinās dzīvei, – Brionija noteica, kad manevrs bija veiksmīgi galā. – Blefs plus prasme. Es varu palīdzēt tev iegūt prasmes, bet blefot jāiemācās pašai. Londona ir pilna ar blefotājiem. – Viņa norādīja uz kādu māti, kas brauca garām. – Redzi, cik pārliecinoši viņa brauc? Arī tu tā vari. Tikai jāizveido pareizā attieksme.

Pār vaigu Elijai noritēja sviedru lāse, un viņa izbāza mēli, lai to uztvertu, taču nokavēja un sviedri nopilēja uz zilā T krekla. Brionija izlikās, ka nav neko redzējusi, un lika nogriezties pa kreisi un apstāties pie dzeltenās līnijas.

Visi klusēdami izkāpa no automobiļa. Dvīņi turējās tuvāk Brionijai. Viens no viņiem – iespējams, Hektors – pasniedza roku Elijai. Viņa to satvēra. Bērna rociņa līdzinājās īrisa konfektei – mīksta un lipīga. Zēns augstsirdīgi palūkojās uz auklīti; acīmredzot saprata, ka dāvāt labvēlības zīmi ir viņa varā. “Dvīņi viens otram allaž būs vairāk vajadzīgi nekā viņiem vajadzīgs kāds cits,” reiz bija skaidrojusi Brionija, kad runāja par to, kā atraisīt saites, kas abus vieno.

– Atlikušos simt jardus mēs iesim kājām, – Brionija teica. – Tad tu varēsi satikt viņu skolotāju. – Brionija uzskatīja, ka Elijai būtu vēlams mājup doties ar metro, lai viņa ar automobili var braukt uz darbu. Elija pateicīgi māja ar galvu, taču nezināja, kas būtu sakāms. Viņa bija pārāk samulsusi, lai atzītu, ka nemaz nezina, kā ar metro aizbraukt līdz Holenda parkam.

Pie Brionijas pienāca vēl kāda bērna māte, lai uzdotu jautājumus par skolas brīvdienām. Tā bija liela auguma sieviete – tādas parasti mēdz valkāt absolūti nepiemērotus kuplus svārkus ar uzkrītošu rakstu un lietot pārāk sārtu lūpukrāsu, kas it kā uzsver viņas vienkāršību. “Vai Nikam izdevās tikt prom no darba? Vai jūs vismaz nedēļu padzīvojāt Korfu salā? Kā klājas vecākiem?”

– Viss bija lieliski, Sofij, – teica Brionija. – Mēs vairākas reizes braucām turp un atpakaļ, tomēr pāris nedēļas tur nodzīvojām.

Sofija Vilbrahema tikai bēra jautājumus un sirsnīgi smējās par visām atbildēm, lai gan tajās bija ietverts vien tik daudz informācijas, lai tās uzskatītu par pieklājīgām. Divus soļus Sofijai aiz muguras un divus sānis Elija pamanīja vēl kādu sievieti, apmēram savu vienaudzi. Elija stāvēja blakus Brionijai un gaidīja, kad tiks iepazīstināta ar pārējiem. Brionija par to nelikās ne zinis. Uz brīdi iestājās neveikls klusums, jo Sofija cerēja, ka Brionija izrādīs tādu pašu laipnu ieinteresētību.

Velti izgaidījusies, Sofija pati steidza stāstīt par atvaļinājumu, ko viņas ģimene pavadījusi Kostarikā, kur apskatījusi vulkānus, tropu mežus un lietusmežus, bet vēl vienu nedēļu viņi uzturējušies Karību jūras krastā. Tad viņa šo atvaļinājumu salīdzināja ar iepriekšējo Jordānijā, kur viņi ar kamieļiem devušies nogurdinošā ceļojumā pa tuksnesi un apmeklējuši fantastiskas arheoloģisko izrakumu vietas.

– Mazāk kultūras, taču bērni daudz ko iemācījās par vidi, – Sofija secināja. “Tikai neviens nav uzskaitījis, cik videi izmaksāja jūsu garie pārlidojumi,” domās iebilda Elija, atsaukdama atmiņā savas garlaicīgās skolas brīvdienas, kas lielākoties pavadītas Kromerā, lai gan pirms Džo saslimšanas bija pāris ekskursiju uz Portugāli. Pēkšņi Elija aptvēra, ka šie bērni jau ir ceļojuši vairāk, nekā viņa iespēs visa mūža garumā.

– Tūrisma birojs noorganizēja pārīti garifunas indiāņu no Nikaragvas, lai bērni varētu vismaz kaut ko uzzināt par šo vietējo kultūru, un tur bija kāds cilvēks, kas viņiem stundu dienā mācīja spāņu valodu. – Vējš ieķērās Sofijas svārkos tā, ka tie sacēlās līdz gurniem. – Vai Džeiks piedalījās tajā ballītē, kuru nedēļas nogalē izdzenāja policija? – Sofija smaidīja.

Brionija vispirms dziļi ievilka elpu un tad atbildēja, ka Džeiks sestdienas naktī gatavojies eksāmeniem. Viņa palūkojās uz Eliju, kas pakrūtē sajuta vēl vienu nemiera kamolu. Elijai nebija ne jausmas, kur Džeiks bijis, lai gan mājās viņš atgriezās tikai divos naktī. Bet Sofija nelikās mierā un tincināja Brioniju par angļu valodas privātskolotājiem viņas sešpadsmit gadus vecajai meitai.

– Es meklēju kādu, kurš mums palīdzētu atrast atslēgu Tomasam Hārdijam, – viņa dedzīgi stāstīja un pagrieza muguru Elijai.

– Vai viņš ieslodzīts tavā pagrabā? – tikpat nopietni pajautāja viens no dvīņiem.

– Viņa lasa “Tālu no trokšņainā pūļa”, – atbildēja Sofija, mīļi uzsmaidīdama dvīņiem. – Bet apgalvo, ka nespēj to izprast. Īpaši tās lauksaimnieciskās lietas. Mēs gan Kostarikā parādījām viņai dažus zemniekus, kas ar vēršiem apstrādā zemi. Es runāju ar viņas skolotāju, un tā teica, ka meitenei gluži vienkārši vajag vēl vienu reizi izlasīt grāmatu. – Sofija iesmējās, bet pārāk sirsnīgi.

– Nedomāju, ka varu kādu ieteikt, – sacīja Brionija.

– Hārdijs ir ciets rieksts, – sarunā iesaistījās Elija, vairs nespēdama apvaldīties. – Un liktenis pusaudžiem ir sarežģīts jēdziens. Manuprāt, labāk vispirms izlasīt “Tesu no d’Erbervilu cilts” un pēc tam atgriezties pie “Tālu no trokšņainā pūļa”. Ja tiksiet galā ar aizliegtās mīlas jēdzienu “Tesā”, būs vieglāk izprast Betšebas dilemmu.

Pēc tam viņa mēģināja klusībā noskaidrot, uz kuru sievieti patiesībā gribējusi atstāt iespaidu. “Vai centos kompensēt to stulbo situāciju mašīnā un atgādināt Brionijai arī citus argumentus, kāpēc viņa mani pieņēma darbā? Vai vēlējos piespiest šo sievieti paskatīties arī uz mani? Varbūt pēkšņi atskārtu, ka Londonā iztiku var pelnīt arī citādi?”

Lai kā arī būtu, efekts izrādījās pilnīgi pretējs. Sofija apjautājās, vai Elija ir ģimenes draudzene, un Elija – pateicīga par pievērsto uzmanību – izstāstīja, ka strādā pie Skineriem un gandrīz ir pabeigusi angļu literatūras studijas. Sofija spēra dejas soli tuvāk Elijai un pajautāja, vai meitene vēlētos nopelnīt mazliet naudas, brīvdienās pasniedzot privātstundas.

– Nekas neiznāks, – kā atvainodamās sarunā iejaucās Brionija. – Elija pie mums strādā uz pilnu slodzi. Ja arī gadās kāds brīvs brīdis, viņa dodas pie vecākiem uz Norfolku. – Tonis apliecināja, ka tāda kārtība iedibinājusies pirms daudziem gadiem un nav maināma. Brionija aplika roku Elijai ap pleciem, it kā vēlētos pasargāt. Sofija beidzot piekāpās.

– Mums jāvienojas par grafiku, lai Marta un Izija var kopā spēlēt kvartetā, vai ne? – viņa sacīja. – Vai tas man būtu jāsaskaņo ar Eliju?

– Jā, lūdzu, – Brionija atvēlēja.

– Man vajadzēs pierakstīt numuru. – Sofijas balsī ieskanējās triumfs. Viņa saglabāja Elijas mobilā tālruņa numuru savā kontaktu sarakstā.

– Es zināju, ka būs problēmas, – Brionija noteica tik indīgi, ka Elija nobijās. – Sofija Vilbrahema tik lēti mierā neliksies. Viņa gluži kā tankkuģis šķeļ viļņus okeānā un apgāž visu, kas stājas ceļā. Vai redzēji, kā viņa deva mājienu par Džeiku un to ballīti? Tā kā es esmu strādājoša māte, viņa grib, lai maniem bērniem nekur neveicas.

– Man patiešām žēl, – Elija novilka, lai gan īsti nesaprata, ko vajadzētu nožēlot. Viņu izbrīnīja niknums, ar kādu Brionija runāja par savādo sievieti. – Es mašīnu ar manuālo ātrumpārslēgu neesmu vadījusi kopš tiesību iegūšanas.

– Nespēju noticēt, ka viņa manu acu priekšā tik nekaunīgi mēģināja tevi pārvilināt pie sevis, – Brionija domīgi sacīja. – Auklītes nolaupīšanas mēģinājums viņas pirmajā darba nedēļā. Neparasti.

– Ko jūs ar to gribat teikt? – Elija apmulsusi vaicāja.

– Tu neesi vainīga, – Brionija paziņoja. Viņi sāka ceļu uz skolu. – Ar tādu risku bija jārēķinās, kad pieņēmām darbā tādu cilvēku kā tu.

– Tas bija bīstami, un man nevajadzēja to darīt, – Elija stomījās.

– Aizmirsti par to mašīnu! – Brionija teju nepacietīgi noskaldīja. – Dabūsim tev nelielu mašīnīti ar automātisko kārbu, un tu varēsi apmeklēt papildu braukšanas stundas. Varbūt tu dod priekšroku elektromobiļiem? Tavas paaudzes cilvēki rūpējas par vidi, vai ne? Bet, ja negribi vispār sēdēt pie stūres, vari izmantot apmaksātu taksometru.

– Vai tas nav pāragri? – nedroši ierunājās Elija, kura vēl nebija sapratusi, ka Brionija izvirza tikai tādus jautājumus, uz kuriem jau atradusi atbildes. – Es taču varu arī netikt galā. Pārbaudes laiks vēl nav beidzies. Es pie jums strādāju tikai desmit dienas.

Brionija ar mājienu atgainīja turpmākos iebildumus un atlaida Elfija roku – bet varbūt tas bija Hektors –, lai uzrakstītu īsziņu viedtālrunī. Privātajā līnijā.

– Džeikam drīz būs vajadzīga automašīna, lai mācītos braukt, – viņa sacīja.

Eliju māca nemiers par tik cēlsirdīgu Brionijas attieksmi. Tobrīd viņa secināja, ka bažas raisa izdevumi, kas saistīti ar jauna automobiļa iegādi, un nepatīkamā sajūta, ka viņu pērk. Pēc tam viņa nosprieda, ka šī pirkšana nemaz nav tik svarīga; galvenais satraukuma iemesls ir tas, ka viņa nav iegādes vērta. Un šī atziņa vedināja uz domām, ka Brionija nerīkojas prātīgi. Elija atcerējās, ka arī māsa dažkārt reaģē tikpat nesaprātīgi.

Tikai daudz vēlāk viņa atskārtīs, ka patiesībā viņu satrauc darba devējas reakcijas neatbilstība situācijai. “Brionijai vajadzētu dusmoties, nevis izrādīt sapratni. Es uzvedos pārgalvīgi, sēzdamās pie stūres bez iepriekšējas sagatavošanās. Bet Brionija rīkojās vēl pārgalvīgāk, piedodot man tādu gājienu. Brionijai ir pilnīgi aplamas prioritātes.”

– Lielisks secinājums, – teica Roza, kad abas vēlā vakarā runāja pa tālruni. – Profesors Makdonalds lepotos ar taviem argumentiem. Viņš nesen apjautājās, kā tev klājas. Gribēja zināt, vai kāds no taviem darba devējiem līdzinās Ročestera kungam vai seram Pitam Krolijam.

– Ko tu viņam teici?

– Ka tu droši vien esi aizmirsusi par mums. – Roza ieķiķinājās. – Mēs patlaban semināros apspriežam, vai Frānsisa Bērnija bija Džeinas Ostinas literārā krustmāte.

– Protams, ka ir, – iesaucās Elija. – Ostina piemin viņu savā “Nortangeras abatijā”. Turklāt… Vai tu neatceries pēdējo rindiņu Bērnijas otrajā romānā?

– Nē, – Roza atzinās.

– “Viss šis nelaimīgais darījums… ir viņas lepnuma un aizspriedumu rezultāts,” – citēja Elija. – Neapgāžams pierādījums.

– Tieši tādēļ man tevis pietrūkst, – Roza novaidējās. – Kad atbrauksi?

– Nedēļas nogalēs man lielākoties jāstrādā, – Elija paskaidroja.

– Arī Ziemassvētkos un Jaunajā gadā?

– Viņi aicina mani slēpot, lai varu pieskatīt dvīņus. Ja braukšu, mana alga tajā nedēļā tiks dubultota.

– Mans Dievs, viņi droši vien ir jukuši.

– Ir gan, – Elija piekrita un atkāpās no skursteņa, lai Džeiks augšstāvā nevarētu noklausīties.

– Vismaz nav garlaicīgi, – Roza secināja.

– Skineri nav parasta vidusmēra ģimene, – atbildēja Elija, – bet es vismaz zinu, ka jocīgi ir viņi, nevis es. – Elija saprata, ka Rozu neinteresē sarunas par cilvēkiem, kurus viņa nekad nav satikusi, tāpēc steidza stāstīt, kā tikusi mājās no skolas un atklājusi, ka suns nolicis dāvanu viņas kurpē. – Mēs cīnāmies par to, kurš gūs virsroku, – Elija pajokoja.

– Un tas vismaz nozīmē, ka tu esi spēlmane, – attrauca Roza.