Читать книгу Viltus eņģelis - Fiona Nīla - Страница 9

2006. gada oktobris

– Vai tu esi jaunā Skineru auklīte?

Elija bija pārāk izbrīnīta, lai atbildētu. Viņa jau gandrīz mēnesi vadāja dvīņus uz skolu, un šī bija pirmā reize, kad kāds viņu uzrunā. Ja neņem vērā Hektora un Elfija skolotāju, kura divas reizes bija paaicinājusi Eliju sānis – pirmoreiz tādēļ, lai pateiktu, ka dvīņiem acīmredzot vienam ar otru patīk spēlēties vairāk nekā ar citiem bērniem, un otro reizi dažas dienas vēlāk, lai informētu, ka zēni nešķiras pat tad, kad jāiet uz tualeti, un runā nevienam nesaprotamā valodā. Mūzikas skolotāja minējusi svahili, bet viņa alojoties. Elija apņēmīgi aizgāja uz grāmatnīcu Āfrikas un Austrumu studiju skolā Blūmsberijas rajonā un nopirka vārdnīcu, mazliet noplicinot simt mārciņas lielo tēriņu naudu, ko Brionija viņai atstāja katru dienu. Tad viņa pateica dažas svahili valodas frāzes dvīņu klātbūtnē, bet viņi nereaģēja.

– Czy ty jestes niania państwa Skinner? – sieviete atkārtoja savu jautājumu poļu valodā, vienlaikus nospiežot bremzi pasmaga izskata saliekamajiem ratiņiem, kuros gulēja bērns. Viņa šķita bāla un sīka, bet asimetriski nogrieztie mati aizsedza vienu aci. – Czy pochodzisz z Ukrainy ze Slowacji?

– Esmu angliete, – lēni atbildēja Elija un prātoja, vai angļu vārds nanny jeb “auklīte” ir kļuvis par globāli saprotamu, gluži kā “hamburgers” vai “pornogrāfija”. Vienu gan Elija zināja, proti, tas nav jauns vārds. Vakarā pirms darba intervijas viņa nodevās sasteigtam pētījumam un atklāja, ka angļu valodā vārds “auklīte” ienācis deviņpadsmitajā gadsimtā kā deminutīvs no sievietes vārda “Annija”. Toreiz Elija bija nodomājusi: “Skaidrojums ir tikpat prozaisks kā darbs, kuru grasos uzņemties.”

– Tā ir mūsu auklīte, – unisonā paziņoja Elfijs un Hektors. Viņi iznāca no skolas gluži tāpat kā ik dienu, rokrokā, dziedot “Divi mazi zēni”. Šo dziesmiņu par draugiem, kas plecu pie pleca cīnījušies Amerikas Pilsoņu karā, viņi iemācījās mūzikas stundā. – Vai tu domāji, ka atstāšu tevi mirstam, ja mana zirga mugurā pietiek vietas diviem? – viņi dziedāja un marša solī nāca ārā no pagalma. Sākumā Elijai tas likās aizkustinoši, bet nākamajās dienās viņa pamanīja, cik draudīgi skatās pārējie bērni, kad Elfijs un Hektors atkal sāka. Viņai šķita, ka jāpasargā brāļi no tā, cik nedraudzīgi skolas biedri uztver viņu tuvās attiecības. Reiz dziesmas vārdi ielauzās visnotaļ racionālā sarunā.

– Kas jūs gribētu būt, kad izaugsiet lieli? – vectēvs bija vaicājis.

– Kad izaugsim, mēs būsim karavīri un jāsim ne vairs rotaļu zirgus, – nopietni atbildēja Elfijs un Hektors, citējot iemīļoto dziesmu.

Bērns ratiņos sāka raudāt, un sieviete izveicīgi izcēla viņu ārā un piespieda sev pie pleca. Mazais ņaudēja gluži kā izsalcis kaķēns, bet auklīte mierināja viņu ar dziesmu svešā valodā.

Elija prātoja ar savām attiecībām ar dvīņiem. Viņa jutās kā tāds komediants, kurš cenšas glābt izrādi. Lielākoties tā bija improvizācija. Bakstīšanās uz labu laimi. Vairāk gan neveiksmīgi. Grāmatas par bērnu audzināšanu, ko Brionija atstāja Elijas guļamistabā, iepriekš svarīgākās lappuses atzīmējot ar dzeltenām līmlapiņām, nemaz nepalīdzēja.

– Klusi, bet nāvējoši, – teica Izija, kad Elija atklāja, ka dvīņi pielīmējuši vienu no mīļākajiem Brionijas ādas cimdiem pie guļamistabas durvīm vai iegājuši pieliekamajā, atvēruši visas diētiskās kolas kārbas un daudzas arī izdzēruši, bet pēc tam izvēmušies uz grīdas.

Visveiksmīgākā stratēģija Hektora un Elfija uzmanības novēršanā izrādījās pasakas, ko Elija stāstīja ar Norfolkas akcentu, no kura visu mūžu bija vēlējusies atbrīvoties. Leģenda par spoku suni Melno Šaku un viņa uzliktajiem sodiem, ja esi kaut ko nogrēkojies – iesišana māsai vai noliegums iet augšā uz vannas istabu – bija daudz iedarbīgāki nekā bāršanās. Un viņiem noteikti patika dialekts.

Svešā sieviete tik prasmīgi nomierināja bērnu, ka Elija vēl spēcīgāk izjuta savu nepiemērotību darbam. Aizvedusi dvīņus uz parku, viņa apsēdās, lasīja “Tristramu Šendiju”, vienu no astoņpadsmitā gadsimta literatūras paraugiem, un prātoja: “Ja reiz puiku māte nevēlas mesties četrrāpus smilškastē, kāpēc man tas būtu jādara?” Elija iedeva zēniem cukurotas konfektes, kuru dēļ viņi kļuva hiperaktīvi, un tad nomierināja, apsolot visas televīzijas programmas, kādas vien Brionija bija apmaksājusi. Par stimulantiem un nomierinošiem līdzekļiem viņa kopdzīvē ar māsu bija daudz uzzinājusi.

– Es esmu Mira, – sacīja svešā sieviete un izstiepa vienu roku sveicienam, ar otru pieturot bērnu. Raudas nedaudz mitējās, un mazais aizvēra acis. Mira ritmiski šūpojās un palielināja tempu ikreiz, kad činksti draudēja pieņemties spēkā.

– Piedod, – viņa teica, – man viņš atkal jānoliek gulēt. Uzgaidi dažas minūtes, labi?

Šī bija pirmā reize, kad kāds ārpus skolas uzrunāja Eliju. Sofija Vilbrahema ignorēja viņu kopš tās nelaimīgās pirmās semestra dienas, lai gan šādas nevērības iespaidu mazināja apziņa, ka tikpat vienaldzīgi bija arī visi citi. Aizgājusi pēc dvīņiem, Elija jutās kā autsaiders Venna diagrammā. Pārējās bija cieši saistītas. Slaidās, mirdzošās amerikāņu mātes un viņu angļu kolēģes ar kuplajām krūtīm un svītrainajiem džemperīšiem, tāpat nelielais un mainīgais strādājošo māmiņu pulks allaž apsveicinājās ar austrāliešu auklītēm. Savukārt tās parasti turējās nomaļus no ārzemju auklītēm, kas grupējās atbilstoši tautībai.

Dzīvespriecīgās un trokšņainās filipīnietes smējās vairāk par visām citām, biklās indietes staigāja sandalēs un sari un nekad neskatījās otram acīs. Mira ietilpa trešajā grupā, kur runāja gandrīz it visās Austrumeiropas valodās. Dažkārt Elija attapās dažādu sarunu virpulī, kas šalca visapkārt. Viņa aizvēra acis un mēģināja iztēloties vecākus savā Kromeras skolā, kur tie apmainījās līdzīgām laipnībām.

– Mēs šogad braucam uz Keipkodu… Deivids cenšas no sava klienta dabūt villu Toskānā… Bombejā šovasar ir par slapju… tur ir pieczvaigžņu viesnīca, kur var apmesties, lai redzētu Komodo varānus… aizmirsti par Portlendu un dzemdē Ciedru Sīnājā…

Un vakar:

– Viņš sakoda manu dēlu… viņš sakoda manu meitu… viņam noteikti jāiet pie skolas psihologa… viņam ir jauna auklīte… viņa vecāki mūžīgi ir aizņemti. – Elija zināja, ka tiek apspriests Hektors un runātāji apzinās viņas klātbūtni. Viņa sajuta dūrienu pakrūtē un dusmas, bet bija pārāk nedroša, lai aizstāvētu sev uzticēto bērnu.

Elija vēroja, kā Mira uzmanīgi ieliek mazo atpakaļ ratiņos un gaida, kad viņa sāks runāt. Satraukusies, ka tiks uzskatīta par nedraudzīgu, Elija sāka stāstīt par sevi – par dzimto Austrumanglijas piekrastes pilsētu un ierašanos Londonā, lai atrastu darbu un varētu samaksāt par studijām.

– Tā ir Anglijas teritorijas daļa, kas izskatās pēc galvas, – Elija paskaidroja, – austrumu vēji pāri jūrai pūš taisni no Urāliem. Arī daži putni, piemēram, mājas strazdi, lido no turienes, un paretam gadās arī kāds dziedātājstrazds. Iespējams, esam uzaugušas, elpojot vienu un to pašu gaisu. No kurienes tu esi?

– Mēs prātojām, vai tu gribētu iedzert kafiju kopā ar mums, – Mira atzina, nelikdamās ne zinis par Elijas ģeogrāfiskajiem atklājumiem. Šķita, ka nevienu no cilvēkiem, kurus viņa sastapusi pirms ierašanās Londonā, neinteresēja viņas dzīve. Varbūt tā notiek migrantu pilsētā. Tiek dzīvots tagadnē. Viņa atminējās tās reizes, kad mēģināja iesaistīt Maleju sarunā par Filipīnām. “No kurienes jūs esat? Vai jums tur palika ģimene? Vai kādudien brauksiet atpakaļ?” Maleja no visiem jautājumiem izvairījās, noslēpumaini pasmejoties, it kā Elija būtu izstāstījusi kādu joku.

Un Džeiks, iepriekšējā dienā iedams garām kāpņu augšējā laukumiņā, apstājās un paskaidroja, ka Malejai ir trīs bērni, kas dzīvo pie vecmāmiņas ciematā, kurš atrodas piecu stundu brauciena attālumā no Manilas. Jaunākais ir tikpat vecs kā dvīņi, un Maleja viņu nav redzējusi jau gandrīz divus gadus.

– Šausmīgi, – sacīja Elija, bet Džeiks jau bija nozudis savā istabā.

– Man taisnā ceļā jādodas mājup un pusstundu jāmāca viņiem matemātika, – Elija atbildēja Mirai. – Mums ir diezgan stingrs grafiks.

– Lūdzu, Elij, aiziesim uz Starbucks! – činkstēja Hektors, raustīdams auklīti aiz rokas.

– Es arī lūdzu, – melodramatiskā tonī viņam pievienojās Elfijs.

Elija sāka smieties.

– Mēs mammai neko neteiksim, – Hektors paziņoja.

Veikli parēķinājusi, Elija atskārta, ka Brionija strādās līdz vēlai stundai. Rīt šīs dienas notikumi dvīņiem jau būs tāla pagātne.

– Tas tiešām būtu lieliski.

– Mēs nevarējām saprast, vai tu esi vientuļa vai atturīga, – Mira sacīja.

Apziņa, ka viņa bijusi auklīšu sarunu objekts, apmulsināja Elija. Ne “vientuļa”, ne “atturīga” nebija tie īpašības vārdi, kurus viņa varētu attiecināt uz sevi. Taču viņai patika tas, kā Mira izrunāja vārdu “atturīga”, uzsverot pēdējo līdzskani tā, ka tas šķietami palika gaisā gluži kā dūmu mutulis. Acīmredzot šo vārdu viņa iemācījusies pavisam nesen, ja reiz pirmās tikšanās laikā lietojusi jau vairākkārt. Tāpat Hektors un Elfijs eksperimentēja ar jaunajiem vārdiem.

– Vientuļa, – Elija atbildēja. – Bet tas nav galēji. – Viņa prātoja, vai Mira sapratīs, taču nevēlējās meklēt citu vārdu.

– Labprātīgi vientuļa, – atzinīgi secināja Mira. – Tev droši vien ir ukraiņu dvēsele.

Viņas izgāja rosīgā ielā, kuru Elija atcerējās no pirmās un pēdējās reizes, kad uz šo skolu bija braukusi automašīnā.

– Te joprojām ir panki, taču pilsētas pašvaldība tiem maksā par tūristu pievilināšanu… viņi ir ļoti atturīgi… mandeļu smalkmaizīte “Zilā putna” kafejnīcā maksā trīs mārciņas… “Tesko Metro” ir vaļā gandrīz līdz pusnaktij… Divdesmit otrais un vienpadsmitais ir vienīgie autobusi, kas nenogriežas sānielās… – Mira stāstīja, aizrāvusies ar ideju, ka var pamācīt anglieti par dzīvi viņas dzimtenē.

– Kā sauc šo ielu? – Elija vaicāja, kad viņas gāja garām slaidam vīrietim ar panku frizūru un tik daudziem riņķīšiem uzacī, ka tie atgādināja liliputu aizkaru stangu.

– Kingsroda, – Mira atbildēja. – Nespēju noticēt, ka tu to nezini! Tā ir tik svarīga, ka to raksta ar noteikto artikulu. Tikai pašām svarīgākajām ielām Londonā ir šis artikuls. – Viņa sāka uzskaitīt: – Ērlskortroda, Portobeloroda, Finčlijroda, Laimhauslinka…

Valoda šķita pavisam savāda. Mira katru vārdu izrunāja ar sevišķu rūpību, un gramatikas lietojums bija gandrīz nevainojams, bet kopumā tas izklausījās pārāk vecmodīgi.

– Cik ilgi tu jau dzīvo Anglijā? – pavaicāja Elija.

– Daudzus gadus, – izvairīgi atbildēja Mira.

– Kur tu mācījies angļu valodu?

– Pirms veselas mūžības studēju angļu literatūru Kijevas universitātē. – Mira paraustīja plecus.

– Literatūru? – Elija pārjautāja. Mira pamāja ar galvu.

– Kādas grāmatas tu lasīji?

Mira neatbildēja uzreiz, bet apstādināja ratiņus, ciešāk apsedza bērnu un painteresējās, vai Hektoram un Elfijam patīk skola.

– “Kas nogalina lakstīgalu”, “Kam skanēs zvans”. Arī Šekspīru, Baironu. Visu, kam varēju tikt klāt, – viņa beidzot atzina. – Tas bija ļoti sen.

– Un kā tu iemācījies tik labi runāt? – neatlaidās Elija.

– Mēs klausījāmies ierakstus, – paskaidroja Mira, – un dažreiz mans tēvs klausījās Amerikas radio, taču tolaik tas bija bīstami.

– Kāpēc?

– Komunismā tas bija aizliegts.

– Vai tu biji laimīga, kad dzelzs priekškars tika pacelts? – Elija tincināja.

– Jauns režīms, citas problēmas, – Mira attrauca.

– Piemēram?

– Korupcija, – Mira īsi noteica. – Esam klāt.

Viņi iegāja kafejnīcā, un Mira izveicīgi stūma ratiņus starp galdiem. Turpat jau bija vairākas sievietes, ko Elija bija redzējusi pie skolas. Līdzās atradās identiski ratiņi ar zīdaiņi, un kāds bērns sēdeklītī sūca dabisko sulu. Elija apsēdās un izjuta pateicību par šādu kompāniju. Pašai par pārsteigumu, viņa nevainojami lietpratīgi pasūtīja stipru kafiju ar vājpienu. Hektors un Elfijs apsēdās pie galda līdzās Elijai, kur jau gaidīja kāds viņu klasesbiedrs.

Izrādījās, ka arī citas auklītes runā angliski. Nepareizās izrunas, briesmīgā akcenta un savādo modulāciju dēļ tā šķita gluži kā pavisam cita angļu valodas forma. Visas vārdus izrunāja vienādi nepareizi. Ikviens “r” vibrēja uz mēles gala, nevis tika izrunāts rīklē. “Varbūt pēc piecdesmit gadiem tā runās visi,” Elija sprieda, malkodama kafiju. “Iespējams, tas kļūs par dialektu vai kādu vietējās izloksnes formu.”

Mira iepazīstināja pārējās ar Eliju. Vārdi visām bija teju eksotiski. Sēdošo bērnu pieskatīja Raisa, vecāka gadagājuma kundze ar mūžīgu satraukumu sejā bija Ileana. Turpat bija arī Katja. Visas silti smaidīja un spieda Elijai roku. Elija atcerējās, ka šī Katja bija klusi stāvējusi trīs soļus aiz Sofijas Vilbrahemas. Tieši tādu attālumu ievēroja visas auklītes, kad stāvēja kopā ar savām darba devējām. Etiķete šajās attiecībās izrādījās tikpat izsmalcināta kā Luija XV galmā.

Katja bija gara un bāla. Mati šķita nevērīgi savilkti zirgastē. Viņa nebija lietojusi kosmētiku un apģērbam izvēlējusies bezveidīgu baltu blūzi un džinsus, bet arī šāds minimālisms nespēja noslēpt viņas skaistumu. Aši uzsmaidījusi Elijai, viņa turpināja iesākto stāstu.

Malkodama kafiju, Elija jutās pateicīga, ka klausīšanās ir iegansts cieši nopētīt Katju. “Pieskatot svešus bērnus, viņa velti izšķiež savu laiku,” Elija sprieda. “Viņai vajadzētu vadīt MTV vai tradicionālo Austrumeiropas ēdienu gatavošanas raidījumus. Vai strādāt par modeli Stellas Makartnijas modes namā.”

Viņai klēpī sēdēja pusaizmidzis zēns, kurš sūkāja īkšķi un pārējos pirkstos žņaudzīja auduma gabalu. Sieviete glāstīja un tina uz pirksta gaišos cirtainos bērna matus.

– Tomasa māte devusies uz Ņujorku un pavadīs tur visu nedēļas nogali, – Katja stāstīja. – Es teicu, ka bērns pēc viņas briesmīgi ilgojas. Bet teicu tikai tāpēc, ka māte grib to dzirdēt. Un man tas liekas jocīgi. Ja es būtu māte, tad gribētu zināt, ka mans dēls ir laimīgs. Vai tu man piekrīti, Elija? Vai tu nejustos laimīga, ja zinātu, ka viņš ir laimīgs kopā ar mani?

Elija pamāja ar galvu un izjuta pateicību, ka tiek iesaistīta sarunā.

– Patiesībā dzīve ir daudz vienkāršāka tad, ja viņa ir prom, jo tad mēs atgriežamies lieliskā režīmā. Viņš iet gulēt agrāk, jo negaida, kad māte pārnāks. Un arī Leo ir laipnāks pret viņu. – Katja pieliecās un papliķēja pa plecu zēnam, kurš sēdēja līdzās Elfijam un Hektoram. Viņa arī noskūpstīja Tomasa sakarsušo vaigu. Bērns atvēra acis un sajūsmā pasmaidīja. – Ja viņš nevar aizmigt, es ņemu viņu blakus, un dažreiz viņš tā noguļ visu nakti.

– Vai mātei nav iebildumu? – Elija pajautāja un nopriecājās, ka Hektors vai Elfijs nekad neizrāda tādu vēlēšanos. – Piemēram, dvīņu māte stingri uzrauga zēnu ikdienu, un es nevaru iedomāties, ka viņa pieļautu kaut ko tādu.

– Sofija neko nezina, un viņas vīram iebildumu nav. – Katja pasmaidīja. – Bet laikam jau ir tā, ka tu, atstādama savu bērnu trīspadsmit stundas citas sievietes pārziņā, saproti, cik ļoti viņš dievinās šo citu sievieti. Vai tu tā nedomā? Mēs kopā esam laimīgi. – Viņa atkal noskūpstīja Tomasu un sargājoši apskāva.

– Protams, – Elija novilka, lai gan noteikti nepiekrita tādam apgalvojumam. Viņai likās biedējoša ideja, ka vajadzētu kompensēt Hektoram un Elfijam mātes uzmanības trūkumu. Tādu atbildību uzņemties viņa negribēja. – Ko viņa dara visu dienu, ja tu pieskati Tomasu, bet viņa nestrādā? – Elija vaicāja.

– Iet uz vingrošanas zāli, – atbildēja Katja. Visas sievietes sāka smieties.

Mazais zēns sagrozījās.

– Moloko, Katja, moloko, budj laska. – Puisēns acis neatvēra, bet Katja no somas izņēma pudelīti ar pienu. – Djakuju.

– Viņš ukraiņu valodā runā labāk nekā angliski, – Katja lepni paziņoja.

– Kāpēc jūs cita ar citu runājat angliski? – pajautāja Elija.

– Tāpēc, ka ne visas no mums saprot cita citu, – smaidīdama sacīja Mira un sakārtoja matus, lai tie atkal aizsegtu vienu aci. – Ukraiņi no dienvidiem saprot poļu valodu, jo mūs okupēja Polija, bet ziemeļos labāk saprot krievu valodu, jo tur valdīja krievi. Es runāju abās valodās, jo krieviski mācījos skolā, kad Ukrainā valdīja komunisms.

Mira sāka skaidrot, ka čehi un slovāki gan saprot cits citu, bet kopš vienotās valsts sadalīšanas valodās iezīmējas atšķirības. Taču abas tautas saprot poliski, jo visas trīs ir rietumslāvu valodas, kurās izmanto latīņu alfabētu. Maķedonieši un bulgāri saprot cits citu, bet bulgāru valoda pieder dienvidslāvu grupai, kurā izmanto kirilicu.

“Tas man noderētu bakalaura darba lingvistikas sadaļā,” Elija nosprieda. “Varbūt pat brīvajā laikā varētu to uzrakstīt, lai pierādītu Villam Makdonaldam, ka nopietni plānoju atgriezties universitātē.”

– Bet ar Ileanu tiešām ir problēmas, jo viņa ir rumāniete. – Mira pasmaidīja. – Viņa runā daudzās valodās, bet mēs nevienu no tām nesaprotam. – Viņa palūdza Ileanu pārtulkot angļu teikumu itāliešu, franču, spāņu un visbeidzot rumāņu valodā, lai demonstrētu līdzības.

– Sieviete vienmēr aizver logu pirms pusdienām, – Ileana nopietni teica, nogludinādama savus zvanveida svārkus. – Illa semper fenestram claudit antequam cenat, – viņa teica un lūdza Eliju atkārtot teikumu skaļi. Tad viņa to pārtulkoja itāliešu, franču, spāņu, portugāļu un visbeidzot rumāņu valodā. – Ea ?nchide totdeauna fereastra ?nainte de a cin?, – triumfējoši noskaitīja Ileana. Visi aplaudēja, ieskaitot kādu cilvēku pie blakus galdiņa.

– Kā gadījās, ka atbrauci uz Londonu, Mira? – Elija vaicāja. Iestājās neomulīgs klusums. Ileana pēkšņi pievērsās saviem nagiem. Katja uzlika vāciņu piena pudelītei.

– Ir garš stāsts, Elija, – atbildēja Mira, pēkšņi pieļaujot muļķīgu gramatisku kļūdu.

– Tātad kā tas ir? – negaidot apjautājās Katja un pagriezās pret Eliju.

– Ko tu ar to gribi teikt? – Elija pavaicāja.

– Kā ir strādāt pie Skineriem?

– Normāli, – Elija atbildēja un pārbaudīja, vai Elfijs un Hektors klausās, bet viņi bija aizrāvušies ar putu sūkšanu no bērnu kapučīno, lai katrs iegūtu piena ūsas. Katjas seja pauda neapmierinātību. – Vēl par agru spriest. Jūtos mazliet savādi. Viņi mani kārtīgi uzrauga. – Elija apklusa, lai gan apzinājās, ka nav atbildējusi uz jautājumu. “Ja mēs iedraudzēsimies, tad varēšu izstāstīt, ka pēc divu mēnešu ilgas dzīvošanas Skineru namā zinu, lūk, ko: Brionija neko neēd; Izija ēd daudz, bet visu izvemj, un lielākoties tā ir Kamberlendas desa par vienpadsmit mārciņām no miesnieka Holenda parka avēnijā; visiem dvīņu draugiem ir savādi vārdi (Stārs, Ošens, Kantelupe); Niks guļ pavisam maz; apsildāmā grīda virtuvē ir ieslēgta visu laiku, un Malejai nereti jātur vaļā durvis uz dārzu. Varēšu izstāstīt, ka mūziku var dzirdēt cauri desmit istabām apakšējos divos stāvos un to nodrošina centrālais vadības panelis virtuvē, bet šonedēļ es atklāju vēl vienu telpu pagrabstāvā, proti, mājas kinozāli ar tik platiem sēdekļiem, ka vienā pietiek vietas diviem pieaugušajiem. Tāpat es varēšu pieminēt apģērbus, kas katru otro nedēļu tiek piegādāti no Net-a-Porter. Dažas kleitas maksā pat vairākus tūkstošus mārciņu.” To Elija zināja, jo Brionijas kabineta rakstāmgalda augšējā atvilktnē bija redzējusi čekus. Daudzi no šiem iepirkumu maisiņiem tika aiznesti uz Brionijas ģērbistabu, un nereti drēbes tā arī palika iesaiņotas, jo visu tērpu uzmērīšanai nepietika laika.

Vēl viņa aizdomājās par simt mārciņām, ko Brionija katru rītu atstāja uz virtuves galda tēriņiem, un aizkaitinājumu darba devējas sejā, kad Elija mēģināja vakarā atdot pārpalikumu; par pieliekamo, kas ar produktiem un dzērieniem piekrauts no augšas līdz apakšai gluži kā lielveikalā, jo Brionija ik nedēļu internetā pasūtīja vienu un to pašu preču klāstu, lai gan milzīgais amerikāņu ledusskapis vēl bija pilns līdz lūpai; par pāris naktīm pašā sākumā, kad viņa pamodās no skaļām balsīm un nosprieda, ka tur strīdas Niks un Brionija, bet nākamajā rītā atklāja, ka Niks joprojām ir Āzijā; par atvainošanās izteiksmi Džeika sejā, kad viņš izstāstīja par Malejas bērniem. Elija gan bija pārliecināta, ka Džeiks melo vairāk nekā citi bērni, bet nereti viņš demonstrēja tādu laipnību, ka Elija Holenda parka namā vairs nejutās tik vientuļa.

– Niks un Brionija mājās ir ļoti reti. Šķiet, ka abi smagi strādā, – Elija skaidroja. – Niks daudz ceļo. Kopš ievākšanās pie Skineriem esmu viņu redzējusi tikai četras vai piecas reizes.

– Tas ir labi, – sacīja Katja. – Bērni mulst, ja ir pārāk daudz cilvēku, kas māca dzīvot.

“Kā var teikt, ka ir labi, ja dvīņi tik maz ir kopā ar tēti?” Elija prātoja. Viņa bērnībā ļoti daudz laika pavadīja tēva sabiedrībā. “Vai kaut kas būtu citādi, ja es ar tēti tikpat kā nesarunātos? Tad es nezinātu, ka droši zvejot var tad, ja vējš pūš no krasta. Vēl vairāk, es nezinātu, ka labāk palikt krastā, ja vējš pūš no ziemeļaustrumiem un griežas uz austrumiem. “Pūš kā huligāns,” tēvs allaž mēdza teikt, kad tā notika.” Gremdējoties atmiņās, Elija pasmaidīja. “Tāpat es nezinātu, ka jūras dibens Kromerā ir smilšains, ar krīta un krama piejaukumu, un šādas kombinācijas dēļ krabji ir mazāki un saldāki.”

– Tu runā no pieredzes? – Elija pajautāja un sāka domāt, kā justos, ja strādātu pie Sofijas Vilbrahemas.

– Nē, – smaidot atbildēja Katja. – Ir ļoti skaidra pavēļu ķēde un istaba vienai personai augšstāvā. Mēs Sofiju dēvējam par dominētāju. – Viņa skaļi iesmējās. Mira nosodoši palūkojās uz Katju, it kā brīdinādama, ka Elija vēl nav tādas uzticēšanās vērta.

– Viņa nebaidās no savas mēles, – sacīja Mira, pārfrāzējot metaforas tā, ka Elija nevilšus pasmaidīja. – Bet viņai ir plaša sirds.

– Un plats dibens, – piemetināja Katja.

– Katjai viņa vairs nepatīk. Viņasprāt, Sofija grib tikt no viņas vaļā, – Mira skaidroja.

– Sofijas vīrs teica, ka, viņasprāt, es esmu pārāk izskatīga, lai dzīvotu ģimenes namā, un ka es pārāk daudz ēdienu gatavoju, domājot par viņas vīru, – teica Katja, šūpodama Tomasu. – It kā es viņu gribētu savaldzināt ar savu kapusņaku.

– Tas ir poļu ēdiens, – sarunā iejaucās Raisa.

– Un ukraiņu arī, – attrauca Mira. Sievietes sāka apspriest dažādu Austrumeiropas ēdienu izcelsmi.

– Un ko tu darīji? – viņas pārtrauca Elija, kuru saruna bija ieintriģējusi.

– Uzzināju, kādi ir viņas mīļākie ēdieni, un sāku gatavot tos. – Katja paraustīja plecus.

– Vai tu brauksi uz Korfu salu tāpat kā citas auklītes? – pajautāja Mira.

– Protams, – atbildēja Elija, lai gan Brionija neko tādu nebija teikusi.

“Kāpēc es meloju Mirai?” Vēlāk Elija nosprieda, ka darījusi to tādēļ, lai neatklātu, cik atsvešināta joprojām jūtas savas darba devējas namā. Abas gan aprunājās divas vai trīs reizes dienā, un Brionija tikai retos gadījumos ik pēc divām stundām neatsūtīja kādu elektroniskā pasta vēstuli, tomēr abu attiecības arvien bija lietišķas un atturīgas. Tonedēļ Elija saņēma vēstuli, kurā iezīmēta problēma, ka dvīņi pārāk nevīžīgi tīra zobus, bet pēc pāris dienām pienāca brīdinājums par to, cik bīstami ir nepietiekami kārtīgi tīrīt zobus. Pavisam drīz tika atsūtīts izgriezums no žurnāla, kurā stāstīts, kā raisīt mazos bērnos ziņkārību; ar šo ziņu Brionija mudināja Eliju katru dienu ņemt kādu avīzes rakstu un apspriest ar dvīņiem laikā starp matemātikas nodarbībām un klavierspēles stundām.

Torīt piecos un piecdesmit trijās minūtēs – Brionija tad droši vien iesildījās pagraba vingrotavā – Elija saņēma elektroniskā pasta vēstuli ar tematu “Defektu saraksts”. Uzdevums kļuva skaidrs, kad viņa izlasīja pievienoto dokumentu. Viņai jāizstaigā visas telpas un jāreģistrē visi defekti, kurus celtnieki varbūt nav pamanījuši nesenā remonta laikā. Iebūvētais apgaismojums drēbju skapjos un vannas istabu skapīšos, nestabilas tualešu izlietnes, nepielikti aizkaru āķi, nepiestiprināti vadi, izdegušas spuldzes, nevīžīgs krāsojums, nevietā atstāti javas pikuči, piloši radiatori. Brionijas sagatavotais saraksts bija izsmeļošs.

Tad Elija atcerējās pirmo tikšanos ar Brioniju pēc tam, kad bija pieņemta darbā. Vēlreiz visu apdomājot, tas bija uzskatāms par vairāk nekā detalizētu sarakstu ar to, kas atļauts un kas nav atļauts. Drīkstēja vakaros vismaz divdesmit minūtes – bet ne vairāk kā trīsdesmit – lasīt dvīņiem priekšā, pārmaiņus izvēloties daiļliteratūru un dokumentālu literatūru attiecībā sešdesmit pret četrdesmit. Tanī brīdī Brionija norādīja, ka Elija varbūt gribēs kaut ko pierakstīt, tādēļ pāri ēdamistabas galdam pastūma viņai tuvāk pildspalvu un piezīmju bloknotu.

Pēc tam viņas plaši apsprieda veselīgas uzkodas un aizliegto ēdienu sarakstu, kurā ietilpa arī saldumi. Brionija apgalvoja, ka īpaši svarīgi tas ir Izijai, jo viņa nepakļaujas disciplīnai un pieņemas svarā. Taču Elija drīkstēja palūgt Maleju izcept melleņu kēksus, ja cukurs tiek aizvietots ar medu, un piektdienās ikvienam tika atļauts apēst dabiskās šokolādes tāfelīti (ja vien tajā bija mazāk par sešdesmit procentiem kakao). Drīz vien Brionija pievērsās ogļhidrātiem un ar saviem pārspriedumiem vedināja Eliju aizdomāties par cīņu pret teroristiem. Viņi slēpj pārtiku. Viņi jāizseko, jāatklāj un jāsauc pie atbildības par nodarīto.

– Īsta ļaunuma ass, – Elija pajokoja, taču Brionija neatbildēja, jo jau runāja par televīzijas skatīšanos un datoru lietošanu. Viņa piekrita Elijas apgalvojumam, ka būs grūti uzraudzīt, cik daudz laika Džeiks un Izija pavada pie datora, jo tie atrodas katra guļamistabā. Dvīņiem tika atļauts skatīties televīziju ne vairāk kā pusstundu dienā. Datorspēles bija kategoriski aizliegtas. Beigās Brionija it kā garāmejot piebilda, ka Elija droši vien vēlēsies izvairīties no auklīšu mafijas, kas pārāk daudz laika pavada kafejnīcās un pļāpās.

– Cik ilgi tu jau pieskati Tomasu? – Elija vaicāja Katjai tikpat ikdienišķi, kā būtu iztaujājusi savu draudzeni par viņas mīļāko.

– Kopš viņa dzimšanas. Gandrīz. – Katja pasmaidīja. – Sākumā viņiem bija patronāžas māsa, bet tad atklājās, ka viņa dod bērnam zāles, lai viņš guļ visu nakti. Es sešus gadus strādāju pie viņiem par apkopēju; viņi atlaida to patronāžas māsu un bērnu uzticēja man.

– Šausmīgi, – Elija noteica un tad ieturēja pauzi. – Kas ir patronāžas māsa?

– Sieviete, kam maksā par jaundzimušo aprūpi, – Katja paskaidroja. – Tiešām labi maksā, taču darba devējs mainās ik pēc trim nedēļām. Mātes mēdz būt pārāk nervozas, un tad patronāžas māsai naktīs visu laiku jāceļas pie bērna.

– Ja vien neiedod bērnam kādu nomierinošu līdzeklīti, – piebilda Elija. Visas sievietes iesmējās.

Hektors un Elfijs pienāca klāt, lai saprastu, kas noticis.

– Man te patīk, – Hektors sacīja, paliecies tuvāk Elijai. Viņa salika ceļgalus kopā un paņēma zēnu klēpī. Šī bija pirmā reize, kad viņš tik spontāni bija meklējis auklītes tuvumu. Viņa atvēlēja zēnam pusēstu kūku, un viņš tā pieglaudās Elijai, ka atradās teju guļus stāvoklī. Hektors atkal sāka dungot dziesmiņu. Elija mīļi izlaida sev caur pirkstiem kādu viņa matu šķipsnu, kas likās gluda kā zīds.

– Tev jāapgriež mati, Hektor, – viņa sacīja, atcerējusies pēdējo Brionijas elektroniskā pasta vēstuli.

– Nē, – Hektors stingri noteica.

– Kad iesi armijā, tev vispār nogriezīs matus, – viņa ķircinājās. Zēns sarauca pieri, it kā nezinātu, vai auklītei var ticēt. Pienāca Elfijs un nostājās līdzās. – Armijā mati tiek noskūti pilnībā. – Elija atdarināja elektriskā skuvekļa dūkšanu un izlikās, ka ar pirkstiem griež matus. Vienlaikus viņa kutināja zēniem kaklu, un drīz vien viņi sāka locīties smieklos.

– Jūs, zēni, esat ļoti labi uzvedušies, tāpēc es jums kaut ko iedošu, – paziņoja Katja un no somas izņēma konfektes.

– Paldies, Katja, – viņi unisonā noskandēja, tinot vaļā papīriņus. Tāds cukura daudzums bija lielākais noteikumu pārkāpums kopš brīža, kad Elija sāka strādāt. Bet gan jau ar to varēs tikt galā. Varbūt zēni jau gulēs, kad Brionija pārnāks mājās. Un nākamajā dienā viņa diez vai apjautāsies, vai bērni vakar ēduši saldumus. Nodevušies konfekšu ēšanai, zēni dāvāja Elijai papildu divdesmit minūtes kopā ar Miru un viņas draudzenēm. Viņai patika sēdēt vienā pulkā ar šīm sievietēm siltā kafejnīcā, lai gan sarunās viņa iesaistījās tikai epizodiski. Bija patīkami klausīties, kā viņas žēlojas, ķircina cita citu un dod padomus, kā pārdzīvot dusmu lēkmes vai nepiededzinot uzvārīt olu krēmu. Katja bija netaktiska un jautra. Miras darba devēji apmeklē laulību konsultantu. Sofijas vecākā meita guļ ar savu angļu valodas pasniedzēju. Brionija atteikusies no piedāvājuma parādīties uz žurnāla Vogue vāka kā viena no veiksmīgākajām Lielbritānijas biznesa sievietēm. Mira centās brīdināt Katju, taču velti.

– Tikai nestāstiet mammai, – Elija sacīja Hektoram un Elfijam, – citādi mums vairs neļaus šurp nākt. – Abi nopietni palocīja galvu. Elija atkal pievērsās Katjai. – Kur tu satiki Miru?

– Braucot prom no Ukrainas, – viņa atbildēja.

– Jūs droši vien bijāt ļoti jaunas, – Elija sprieda.

– Septiņpadsmit, – precizēja Katja. – Bet tagad esmu vecāka un gudrāka.

– Lidojāt vienā lidmašīnā? – Elija painteresējās.

– Mēs pārvietojāmies pa sauszemi, – Katja smaidīdama attrauca un nervozi palūkojās uz Miru. – Tas bija garš ceļojums. Mums pietika laika iepazīt vienai otru. Man draudēja briesmas, un Mira man palīdzēja.

– Vai gribēsi satikties ar mums šajā pašā laikā nākamnedēļ? – pēkšņi pajautāja Mira.

– Noteikti, – Elija nekavējoties atbildēja. Hektoram un Elfijam tas nāktu par labu un viņai arī. Viņi nejustos tik vientuļi.

– Dvīņi drīkst nākt un spēlēties ar Tomasu un Leo, – piebilda Katja.

– Tas būtu lieliski, – Elija sacīja, – viņus ne pārāk bieži aicina ciemos.

– Es šajā nedēļas nogalē gatavoju vakariņas visiem, – paziņoja Katja. – Vai arī tu atnāksi?

– Niks un Brionija brauc prom, – paskaidroja Elija. – Citreiz. Varbūt kaut ko uztaisīšu jums.

– Tu proti gatavot? – pabrīnījās Katja.

– Patiesību sakot, nē, – smiedamās atzina Elija. Ierunāšanās par ēdienu atgādināja Elijai, ka Skineri vakarā rīko ballīti un Brionija pārradīsies agri.

– Nolādēts, – viņa iesaucās, palūkojusies rokaspulkstenī.

– Nolādēts, – dvīņi atkārtoja, kad Elija jau steidzināja viņus ārā no kafejnīcas un ar acīm meklēja taksometru. Ātrāk būtu doties mājup ar autobusu, taču Brionijai nepatika, ja dvīņi izmanto sabiedrisko transportu.

Kad viņi nonāca Holenda parka namā, Brionija izrādījās pārāk aizņemta, jo uztraucās par pāris viesiem, kuri pēdējā minūtē atsaukuši savu piedalīšanos, un par vīna pasniegšanas viesmīli, kas paziņojis par pēkšņu saslimšanu. Līdz ar to Brionija neizteica Elijai nevienu pārmetumu par pēcpusdienas režīma pārkāpšanu. Vērdama ciet ārdurvis, Elija dzīvojamā istabā saklausīja nervozas balsis.

– Viesu sēdināšanas plānā tas atstāj milzu caurumu, – Brionija teica. – Mēs visu pieņemšanu centrējām ap viņiem. Es tiešām gribēju, lai viņš satiek Feliksu un apliecina, ka Northern Rock ir uz pareizā ceļa un atbilst analītiķu prognozēm, un mēs varētu izvairīties no riebīgiem gabaliem par to, cik lipīgas ir ASV nekustamā īpašuma tirgus slimības. – Niks atradās pie skaļruņa telefona. Elija dzirdēja, ka viņš klusi nolamājas.

– Politiķi ir sasodīti neuzticami, – Niks norūca. – Esam viņus briesmīgi nepareizi novērtējuši, ja gribi zināt manas domas. Mēs būsim zirgā vēl ilgi pēc tam, kad Blēra zvaigzne būs norietējusi. Viņi visi ir mēsla gabali.

Dvīņi platām acīm raudzījās uz Eliju.

– Kas ir politiķis? – beidzot pajautāja Elfijs. Elija atvieglota pasmaidīja un nočukstēja īsu paskaidrojumu.

– Viņš ļoti atvainojās, – teica Brionija. – Kaut kas notiek. Viņu atsauca, lai uzrakstītu rītdienas runu. Iespējams, tas kaut kā ir saistīts ar Blēra paziņojumu konferencē. – Viņa uz brīdi apklusa. – Varbūt mums vajadzētu uzaicināt manu māti un tēvu? Vecākiem nebūs iebildumu aizpildīt tukšās vietas, un privātā kapitāla puiša sieva grib iegādāties māju Korfu salā. Viņi varēs aprunāties par olīvām. – Tā kā Niks ievaidējās, Brionija veikli turpināja: – Paklau, ja es samierinos ar Vilbrahemiem, tad tev jāsamierinās ar Foju un Titu.

“Interesanti, kāpēc vakariņās jāaicina saimniekiem nepatīkami cilvēki?” Elija prātoja, pakarinot dvīņu mēteļus ģērbtuvē blakus dzīvojamai istabai. “Kāpēc uzņemties tādas rūpes par cilvēkiem, no kuriem Brionija noteikti izvairītos, ja redzētu ielas pretējā pusē? Lai gan, protams, spriežot pēc “Izcilo vakariņu” firmas furgona pie nama durvīm, Brionija pati neko negatavos. Un arī traukus nemazgās. Un pat vīnu glāzēs nelies.” Elija pacēla iekšējā tālruņa klausuli un apvaicājās Malejai, vai tēja ir galdā un vai vispirms vajadzētu dvīņus nomazgāt.

– Elij, vai tā esi tu? – uzsauca Brionija no dzīvojamās istabas. – Vai varam žigli aprunāties? Sūti dvīņus lejā pie Malejas.

Noāvusi kurpes, Elija iegāja istabā. Brionija sēdēja pie neliela galdiņa līdzās logam. Pie rokas atradās mape ar uzrakstu: “Vakariņas, 06.10.06.” Divi viedtālruņi vēstīja par pienākušām īsziņām. Kāda sieviete taisīja viņai pedikīru, izveicīgi pulējot nagus un atbīdot kutikulas.

– Vai būsi īsta zvaigzne un uzņemsies atbildību? – Brionija vaicāja.

– Jūtos pagodināta, taču es neprotu uzturēt sarunu, – Elija atzinās.

Brionija iesmējās tik skaļi, ka pedikīra meistare tūdaļ mitējās strādāt.

– Es nedomāju vakariņu galdu, – Brionija attrauca, – lai gan par jaunumiem literatūrā tu noteikti zinātu daudz vairāk nekā es. Gribēju tev piedāvāt iespēju pasniegt vīnu. Tu atbildētu tikai par sarkano.

“Lūguma formā ietērpta pavēle,” Elija domās secināja.

– Protams. – Viņa pasmaidīja, jūtoties vairāk atbrīvota nekā aizvainota.

– Es tev, protams, samaksāšu. Maleja noliks dvīņus gulēt. Un tev viens no viņiem brīvs vakars nenāks par ļaunu. Tas tiesa. Hektora un Elfija likšana gulēt bija daudz sarežģītāks rituāls nekā krievu pareizticīgo kāzas. Ūdenim vannā jābūt noteiktā līmenī. Jāatrod divas identiskas pidžamas, kas no Brionijas jāpaslēpj zem halātiem, jo viņai nepatīk, ka dēli valkā pilnīgi vienādus apģērbus.

Doktora Seusa grāmata “Vai esmu tev teicis, cik laimīgs tu esi?” jāizlasa trīs reizes, un nedrīkst izlaist ne vārda, jo Hektors un Elfijs to pamanītu uzreiz. Spraugai starp aizkariem jābūt konkrētā platumā, un Elijai jāguļ abiem pa vidu, kamēr zēni aizmieg. Pēdējo ieradumu viņa bija mēģinājusi lauzt, taču neveiksmīgi un padevās, kad dvīņi atzinās, ka tā darījušas visas auklītes, ko vien viņi atceras.

– Kas notiks, ja jūs gulēt liks mamma un tētis? – Elija vaicāja. Zēni izbrīnīti raudzījās viņā.

Tovakar Elija attapās neuzkrītoši stāvam ēdamistabas stūrī ar sarkanvīna pudeli un iestīvinātu baltu salveti rokā un gaidām, kad vajadzēs papildināt glāzes.

Mugurā viņai bija melni zīmuļsvārki un balta blūze, ko aizdeva Brionija. Mati bija rūpīgi atglausti. Pretējā telpas pusē stāvēja vēl viens viesmīlis – latvietis, kurš izskatījās pārāk jauns, lai dzīvotu Londonā bez vecākiem. Viņš brīdinādams pacēla uzaci ikreiz, kad ieraudzīja kādu tukšu glāzi. Tāda laipnība sariesa asaras Elijai acīs, bet iespējams, ka vainojamas aromatizētās sveces.

Citi viesmīļi tikko bija novākuši pirmā ēdiena – krabju risoto – traukus un lika galdā pildītus teļa gaļas rullīšus ar sīpolu mērci. Krabji atgādināja Elijai par mājām. Viņa prātoja, vai te apēstie krabji nākuši no apvidiem, kur tos ķer tēvs, lai gan šis bijis sliktākais gads viņa pieredzē. Elija zināja visas viņa iecienītākās vietas: Pretējais augstais caurums, Cisternas kalns, Netīrais sēklis vasaras sākumam un Brauna rifs vēlākam laikam. Viņš allaž zināja labākās vietas, kur ūdenī ir mazliet krāsas un daudz kustības. “Kad jūra ir caurspīdīga kā čuras, krabju ķeršanai var atmest ar roku,” tēvs mēdza teikt.