Читать книгу Viltus eņģelis - Fiona Nīla - Страница 6

2006. gada augusts

Darba piedāvājums bija ievietots žurnāla The Spectator pēdējā lappusē. Iespiests starp daudziem citiem sludinājumiem. Neuzkrītošs burtveidols. Varbūt Times New Roman. Vienkāršs rāmītis.

Vajadzīga mūsdienu Mērija Popinsa, kas parūpēsies par biznesā aizņemtu londoniešu ģimeni. Nepieciešams universitātes grāds. Nevainojama autovadīšanas pieredze. Vēlēšanās ceļot. Pieredze darbā ar bērniem tiks uzskatīta par priekšrocību. Lojalitāte, diskrētums obligāti.

Elija Sperova sēdēja Skineru Londonas nama ēdamistabā pie galda, pārlasīja izkopēto sludinājumu, ko Brionija tur atstājusi, un mēģināja izprast, kāda ir nozīme izvirzīto prasību secībai. Lasīdama viņa virpināja pirkstos matu šķipsnu un bažījās, ka tekstā varbūt meklējamas kādas apslēptas norādes. Viņa nespēja nosēdēt mierīgi, sakrustoja kājas, tad atkal salika tās blakus. No tādas dīdīšanās pelēkie vilnas svārki, kurus viņa bija aizņēmusies no augumā mazākās dzīvokļa biedrenes, neatturami rāvās augšup, un stilbi nepatīkami lipa pie ādas krēsla. Pūlēdamās iztēloties, kādas īpašības Skineru auklītei nebūtu vēlamas, viņa parāva svārkus lejup, nopētīja savu melno blūzi un aizpogāja augšējo podziņu.

“Nekādu seksapīlu. Nekādu dekoltē. Nekādu anoreksiju.”

Viņa izņēma no audekla somas spoguli un apskatīja savu seju. Pirms pāris dienām viņa bija ietonējusi matus kastaņbrūnus un tādēļ tik tikko sevi pazina. Uzacis salīdzinājumā nu izskatījās pārāk gaišas. Viņa nolaizīja pirkstu un pieglauda uzacis, lai tās izskatītos tumšākas. “Ja cilvēks nokrāso matus pirms darba intervijas, viņš izskatās pēc tāda, kuram ir kaut kas slēpjams,” Elija secināja, tomēr kopumā viņai patika pašas radītais iespaids. Matu krāsa atbilda viņas brūnajām mandeļveida acīm un kontrastēja ar vēja appūsto ādu.

Prātā atausa padomi, ko draugi deva iepriekšējā vakarā, kad viņi savā dzīvoklītī Noridžas centrā malkoja lētu vīnu. Roza joprojām centās pārliecināt, ka daudz prātīgāk ir izmantot bagātu veču dāsnās dāvanas. Kādudien Roza bija parādījusi Elijai mājaslapu internetā un cerēja iegalvot, ka pārgulēšana ik pārmēnešus ar veiksmīgu vīrieti pusmūža gados, par to saņemot piecsimt mārciņu, nav tik pazemojoša kā auklītes amats.

– Nereti viņi tikai aizved tevi vakariņās, – Roza sacīja. – Protams, viņi ir tava tēva vecumā, bet caurmērā ir dāsni un laipni. Ja viņi tev nešķiet pievilcīgi, tad līdz galam nav jāiet. Situāciju kontrolē tu.

Tad viņas ieslīga negantā, vīna pastiprinātā diskusijā par to, vai savas miesas pārdošana ir pieņemams veids mācību maksas pelnīšanai pēcfeminisma laikmetā. Roza pirms gada bija satikusies ar diviem vīriešiem un uzskatīja, ka tas nav nekas nosodāms.

– Pienāks laiks, kad mēs būsim tās sievietes pāri četrdesmit, kas ir precējušās ar šiem vīriešiem, – Elija iebilda. – Un ko tu teiktu, ja tajā mājaslapā atrastu sava tēva fotogrāfiju?

– Tas ir tikai darījums, – teica Roza.

– Tas ir prostitūcijas paveids, – attrauca Elija.

Kādu brīdi Roza šķita apmulsusi, bet tad jautrā tonī atbildēja:

– Vienkārši atsakies no darbiņa, ja tēvs liekas pārāk glūnīgs.

Mūžam pragmatiskā Maija ieteica noskaidrot, vai mājā ir kalpotāja, citādi Elijai nāksies berzt tualetes un vienlaikus pieskatīt četrus bērnus. Toms mudināja kārtīgi apdomāt šādu priekšlikumu neatkarīgi no tā, kādu algu viņai piedāvās. Rozas ģimenei naudas netrūka, un viņa deva padomu neiemīlēties darba devējā un sāka pļāpāt ar auklītēm, kuras pakļautas Stokholmas sindromam un tādēļ nespēj aiziet pat no briesmīgākajām ģimenēm. Neko daudz gan Roza nepateica, tomēr bija skaidrs, ka viņa runā par savu ģimeni, kurā auklīte dzīvo joprojām. Divos naktī Elija stingri paziņoja, ka dodas gulēt, jo pēc astoņām stundām viņai jābūt Londonā.

Elija atkal prātoja par vārdu izvēli sludinājumā. Universitātes grāds un autovadītāja apliecība, protams, bija vispārpieņemtas profesionālās prasības. Ailītes, kuras var atķeksēt, bet var arī atstāt tukšas. Daudz svarīgāks bija pārējais teksts. Bet – cik nozīmīga ir vārda “diskrētums” atstāšana pēdējā vietā, ja parasti tas ir daudz būtiskāks par vēlmi ceļot? Turklāt – vai lojalitāte un diskrētums nav viens un tas pats? Kāpēc viņi nav norādījuši, ka meklē nesmēķētāju? Elija uzsita pa kabatu, kurā iestīvēta Silk Cut cigarešu paciņa.

Un kāpēc tieši Mērija Popinsa, nevis Džeina Eira?

Patiesībā tam visam nebija nekādas nozīmes, jo Elija nespētu šķērsot pat pirmo barjeru, proti, viņa nebija beigusi universitāti. Pagaidām. Lai gan, ja tas būtu ļoti būtisks nosacījums, viņa neizturētu pirmās divas atlases kārtas. To apliecināja papīra lapa, kas ielikta caurspīdīgā mapē ar uzrakstu: “Elija Sperova, Nr. 5.” Tā atradās uz papīru kaudzes līdzās portfelim, ko Brionija bija atstājusi vaļā, kad divas minūtes pēc intervijas sākuma piecēlās no galda un piezvanīja kādam pa tālruni. Pirms iziešanas no istabas viņa ar lūpām atdarināja vārdus: “Piedodiet, bet man tas jānokārto.”

– Žurnālists pareizi visu novērtējis, tādēļ nedomāju, ka Merrill Lynch ir iespējams palīdzēt, – Brionija teica klausulē. – Es drīzāk uztraucos par to, kurš Feliksam Neiloram iedevis tos ciparus. Tu taču zini, kāda sūce ir Goldman firmā. – Nonākusi pie durvīm, Brionija veikli novērtēja attālumu no Elijas līdz atvērtajam portfelim un kandidātes uzticamību. Tad viņa izgāja ārā un cieši aizvēra durvis. – Es piezvanīšu Feliksam un mēģināšu visu nokārtot. Viņš varēs atsaukties uz mani kā uz avotu, kam labi zināma situācija.

“Baigā slepenība.” Elija jutās vairāk glaimota nekā aizvainota par to, ka Brionija negrib, lai svešiniece noklausās telefonsarunu. Tādējādi viņa jutās nozīmīga. It kā viņa patiešām varētu noklausīties kaut ko būtisku un vēl saprast, par ko namamāte runā. “Studentiem privātums ir svešs jēdziens,” Elija nodomāja. Viņa no istabas izgāja tikai tad, ja zvanīja vecāki un stāstīja par māsu. Jaunumi gan vienmēr bija vieni un tie paši (Džo ir aizgājusi no mājām vai atgriezusies), taču Elijas māte nevēlējās, ka sarunu kāds noklausās.

Eliju intriģēja tas, kā mainījās Brionijas izturēšanās, kad viņa atbildēja uz telefona zvanu. Runādama viņa piecēlās no galda, vairākas reizes iztaisnoja plecus un izslēja zodu, it kā mēģinātu nokratīt kādu ādas slāni. Bālā seja neieguva sārtu toni, un viļņainie mati glīti šūpojās.

– Klausies manī uzmanīgi, – Brionija klusi teica klausulē. – Es iedošu viņam gardu kumosiņu par vienu no saviem krieviem, un gan jau viņš liksies mierā. – Viņa piemiedza acis, it kā plaksti būtu kļuvuši pārāk smagi, un saknieba lūpas. Elija apbrīnoja, cik graciozi namamāte savās dārgajās augstpapēžu kurpēs bija izgājusi pa durvīm. Viņa pirmo reizi sastapa sievieti, kuras rokās ir tik liela vara.

Pēkšņi Elija attapās, ka pirmo divu darba interviju vadītājai nav pajautājusi, ko tad īsti Skineri dara. Viņasprāt, tas uzskatāms par mīnusu izvērtējumā, taču tāpat varēja spriest par viņas attieksmi pret darbu, kas pašai nemaz nešķiet interesants. Tagad bija acīm redzams, ka ne tikai Brionijas vīrs, bet arī Brionija pati veiksmīgi kāpusi pa karjeras kāpnēm, un tāpēc auklītes amats kļūst jo nozīmīgāks. Viņai nevajadzēs tēlot māmiņu kādas izlutinātas pilsētnieces namā, kā bija minējusi viena no draudzenēm; viņa būs ģimenes stūrakmens, palīdzēs balstīt karjeru tādai sievietei, kādas agrāk bija redzētas tikai uz glancēto žurnālu vākiem. Pirmo reizi kopš tās dienas, kad viņa nosūtīja savu pieteikumu personāla atlases aģentūrai, kura meklēja auklīti Skineru ģimenei, Elija sprieda, ka tiešām gribētu tajā strādāt.

Palūkojusies apkārt, Elija impulsīvi paliecās pāri galdam, uzmanīgi izņēma plastikāta mapi no portfeļa un sāka lasīt dokumentus. Tādējādi viņa varētu iegūt informāciju un aizsteigties priekšā konkurentiem. Bija grūti saprast, kā justies, turot rokā rūpīgi saskavoto papīru kaudzi, – pateicīgai vai satrauktai. Elija bija pārsteigta, ka par viņu var tik daudz pateikt.

Pirmā bija vēstule uz veidlapas, ko sūtījis viņas pasniedzējs no Austrumanglijas universitātes Angļu valodas fakultātes. Tajā viņš apstiprināja, ka Elija paņēmusi akadēmisko gadu, lai “uzlabotu savu finansiālo situāciju”, bet tad atgriezīsies un pabeigs studijas. Profesors Vills Makdonalds apliecināja, ka šī studente ir krietna un paraugs citiem, veicot darbu atbilstoši visaugstākajiem standartiem. Arī citas frāzes piesaistīja uzmanību. Viņa izrādījās “apveltīta ar vēlmi izpatikt”, “lojāla un motivēta”, “strādā metodiski”, “prot skaidri formulēt savu viedokli” un “viegli adaptējas”. Vēl pasniedzējs norādīja, ka Elija labprāt pieskatījusi trīs viņa bērnus un viņi ar sievu meiteni ļoti iemīļojuši. Te Elija beidza lasīt, jo pēc šiem vārdiem gribējās raudāt. Bija pretīgi lasīt šādu atsauksmi, jo rakstītājs taču tikai gribējis būt laipns.

Elija pievērsās savas autovadītāja apliecības kopijai, kas bija piestiprināta vēstulei. Nevainojami. Apliecinājums, ka viņa pirms pāris gadiem gan ieguvusi tiesības vadīt automobili, bet tikai retu reizi sēdusies pie stūres. Noridžā nevajadzēja nekur braukt, un vecākiem piederēja tikai viena automašīna, kuru viņi negribēja aizdot nevienam, jo tā ik brīdi varēja izrādīties nepieciešama Džo problēmu risināšanai.

Tālāk nāca vēstule uz trim lapām, ko rakstījusi personāla atlases aģentūra, kuru Skineri nolīguši par glītu summiņu administratīvu lietu kārtošanai – gan auklītes meklēšanai, gan biļešu iegādei uz izpārdotu rokgrupas Coldplay koncertu. Vēstuli bija parakstījusi sieviete, kas vadīja pirmās divas darba intervijas ar Eliju. Tajā vēstīts, ka Elija Sperova nav iesaistīta kriminālnoziegumos un viņai gan ir parāds, taču Kromeras banka apliecinājusi piecus tūkstošus mārciņu lielu iespējamo pārtēriņa kredītu. Parāds bija saistīts ar studenta dzīves izmaksām. Lielākie izdevumi, ja neskaita maksājumu par trīsistabu dzīvokli, ko viņa kopā ar draugiem īrēja nepievilcīgā Noridžas rajonā, bija par cigaretēm un drēbēm no veikala Topshop. Par īri un komunālajiem pakalpojumiem viņa vienmēr norēķinājās laikus.

Nevilšus Elija sāka domāt par to, kā aģentūra tikusi pie šādas informācijas, jo tā taču ir konfidenciāla. Tomēr vēl vairāk viņu pārsteidza atskaite nākamajā dokumentā. Tā bija pirmā reize, kad viņas dzīve aprakstīta tik atklāti. Pirmā lappuse stāstīja par viņas izglītošanos vietējās skolās – nekā slēpjama. Tika pieminēts, ka viņa izraudzīta apdāvināto un talantīgo bērnu apmācības programmai pamatskolā un vidusskolā bijusi priekšzīmīga skolniece, bet pēc tam atbildīga un motivēta studente, par spīti vecākās māsas problēmām. “Pateicoties vecākās māsas problēmām,” Elija domās palaboja. Turpat bija arī viņas pēdējās skolas liecības kopija. Nākamā viņas rokās nonāca vecāku fotogrāfija. Tēvs bija zvejnieks, un māte strādāja uz pusslodzi pilsētas domē. Turpat tika pieminēts, ka A līmeņa zināšanas nodrošinājušas viņai vietu Austrumanglijas universitātē. Sekoja īss, atturīgs Kromeras raksturojums: “Mazpilsēta, kuras novājinātā ekonomika ir atkarīga no sezonas tūrisma un krabju pārstrādes rūpniecības. Savulaik Kromerā reģistrēts augstākais heroīna atkarīgo skaits visā Austrumanglijā. Viktorijas laikmeta tūristiem tas bijis iecienīts ceļojuma galamērķis.”

“Riebekļi,” Elija nodomāja. “Kā var aprakstīt Kromeru, nepieminot jūru?” Šķita, ka viņi aizmirsuši kādu būtisku viņas personības daļu. Vecāku māja atradās tik tuvu ūdenim, ka vētras laikā viļņi sitās viņas guļamistabas logā. Tas viņu raksturoja vairāk nekā jebkura skolas liecība. Naktīs Elija mēdza atvērt logu, ieklausīties jūras balsīs un mēģināt uzminēt tās noskaņojumu. Vētrā jūra vienmēr likās dusmīga, taču dažkārt dusmas mīkstināja sērīgas gaudas, un Elijai bija žēl, ka tā nespēj savaldīties. Vasarās tā nereti ieguva mirdzošu tirkīza toni, vilinot cilvēkus savās skavās. Lielākā daļa tika arī atbrīvoti no tām, bet augustā kādu, parasti bezbailīgu bērnu, negantas straumes ierāva bīstamos ūdeņos.

Var jau būt, ka Kromeru var uzskatīt par dīķi ar sastāvējušos ūdeni, taču Elija bija pārliecināta, ka tās ritmu kontrolē primitīvi augstākie spēki. Elijas tēvs vienojās ar jūru, izpildot noteiktus rituālus un ceremonijas, pāris reižu dienā klausoties laika ziņas un mācoties pielāgoties vēja virziena maiņām, gluži tāpat kā cilvēks, kurš runājot bez problēmām pārslēdzas no vienas valodas uz otru. Bet Elija nekad pilnībā neuzticējās laika ziņu lasītāju melodiskajām balsīm vai iracionālajam rituālu kopumam, ko piekopa viņas tēvs. Skaidrā dienā pa guļamistabas logu Elijas skatiens sniedzās līdz pat zudušajam Šiptonas ciemam, ko pirms divsimt gadiem aprija jūra.

Jūra līdzinājās mānīgai draudzenei, kurai nekad nevar līdz galam uzticēties. Gluži tāpat kā Skineri, kā vēlāk atklāsies. Bet tobrīd, gaidīdama ēdamistabā, Elija to nevarēja zināt. Un, ja zinātu, vai tas kaut ko mainītu? Viņa turpināja lasīt un laizīja ādu ap muti, ilgodamās pēc sāļas garšas. Skolā viņa bija mācījusies, ka sāls ir tikpat svarīgs cilvēkam kā ūdens, un tolaik jutās gluži kā sasniegusi augstāko punktu kādā ticības sistēmā.

Atskaitē bija norādīts, ka par Eliju vai viņas vecākiem nekad nav rakstīts vietējās avīzēs, izņemot vienu publikāciju laikrakstā Eastern Daily Press pirms desmit gadiem, kad tēvs bija noķēris sešas mārciņas smagu krabi. Elijai par sarūgtinājumu, atskaitei izrādījās pievienota krāsaina avīžraksta kopija – tēvs attēlā bija redzams dzeltenās zvejnieka biksēs un rokā turēja krabi. Turpat bija pieminēts, ka šīs bikses izgudrojis kāds attāls radinieks no Greitjārmutas. Visi apgalvoja, ka Elija smaida gluži tāpat kā tēvs, bet šī bija pirmā reize, kad viņa to redzēja pati savām acīm.

– Pavisam nesvarīga dzīve, – Elija skaļi noteica, turpinādama šķirstīt dokumentus par sevi. – Atšķirībā no tiem cilvēkiem, kas dzīvo šeit.

Neticības pilna, Elija bija stāvējusi pie mājas, iespaidīgas reģenta laika ēkas ar stuka ciļņiem un stikla portiku, kas stiepās no kaltas dzelzs vārtiem takas galā, augšup pa astoņiem pakāpieniem un līdz ieejas durvīm. Tā atradās ielas pusloka pašā centrā un bija vienīgā ēka ar simetrisku fasādi un durvīm centrā, tāpēc izskatījās, ka pārējie nami godbijīgi paliekušies uz tās pusi. Te viss liecināja par svarīgumu – gan zilā plāksne pie sienas, kas informēja par slavenu zinātnieku, kurš reiz dzīvojis zem šī jumta, gan Frānsisa Bēkona portrets virs kamīna.

Ēdamgalda otrā galā atradās pamatīga avīžu kaudze. Visi virsraksti vēstīja par iepriekšējā dienā neizdevušos mēģinājumu uzspridzināt lidmašīnas transatlantiskajos reisos. Smaidīdama Elija atcerējās māti, kura piezvanīja, lai pastāstītu, cik bīstami ir dzīvot Londonā.

Aiz durvīm atskanēja kāds troksnis, un Elija veikli pāršķīra nākamo lapu. Laika vairs nepietika. Brionija bija aizgājusi pirms krietnām desmit minūtēm.

Nākamais dokuments bija vieglāk uztverams, jo visi teikumi bija iezīmēti ar dzeltenu marķieri. Pirmais ziņoja, ka Elija nesen sarāvusi attiecības ar kādu studentu. Kāds līdzās bija pievilcis izsaukuma zīmi.

Otrais atklāja, ka Elijai ir vecākā māsa ar “garīgās veselības traucējumiem”. Šim teikumam blakus sīkā rokrakstā ar melnu tinti bija pierakstīts: “Interesanti!” Viņa spēji piecēlās kājās un ielika mapi atpakaļ portfelī. Pārņēma aizkaitinājums – nevis tāpēc, ka par viņu vākta informācija, bet tāpēc, ka tik brīvi lietotas izsaukuma zīmes.

Elija atglauda īsos matus un nogludināja svārkus. Vajadzētu nemanītai iziet no mājas, piezvanīt uz personāla atlases aģentūru un pateikt, ka gadījies labāks piedāvājums. Kad Elija uzvilka žaketi un steigšus devās uz durvju pusi, aiz tām atskanēja kluss ņurdiens.

– Nu, nu, – Elija ierunājās. Ņurdēšana mitējās, un Elija spēra apņēmīgu soli durvju virzienā, bet, tiklīdz viņa pieskārās rokturim, suns ierējās un pieslējās kājās. Elija secināja, ka tas ir neliela auguma smilškrāsas mopsis ar atņirgtiem zobiem un saceltu spalvu. Viņai nemūžam neienāktu prātā, ka Brionijai varētu būt šādas šķirnes suns. Piemērotāks šķita kaut kas ar gludu spalvu un garām kājām.

– Tu jau tikai rājies, – Elija noteica un pastiepa roku, lai pie siksniņas izlasītu suņa vārdu, bet spēji parāva to atpakaļ, jo mopsis paliecās tuvāk svešiniecei un mēģināja iekost. Elija atkāpās, lai nogaidītu, kamēr suns nomierināsies, un tad bēgtu.

Uz pusmēness formas galdiņa durvju otrā pusē viņa atrada vairākas grāmatas cietajos vākos; vienu no tām bija sarakstījis bijušais valdības ministrs. Elija pavēra vāku un ieraudzīja autora ierakstu saviem “ļoti mīļajiem draugiem, Nikam un Brionijai Skineriem”. Ja viņi bija tik mīļi draugi, kāpēc uzrunāt uzvārdā? Aiz grāmatām bija sarindotas neskaitāmas fotogrāfijas. “Ir redzama tieša saikne starp cilvēku labklājību un fotogrāfiju skaitu, ko viņi izliek apskatei mājā,” Elija nodomāja. “Un parasti ir tā: jo profesionālākas fotogrāfijas, jo nepraktiskāka māja.” To pašu vienmēr apgalvoja Roza. Šai mājā visi attēli bija dārgos ietvaros.

Centrā atradās liela fotogrāfija, kurā redzami astoņi cilvēki ap ēdamgaldu maltītes laikā. Galda piederumi salikti divās rindās, un tikpat daudz bija vīna glāžu. Nevienas sievietes. Elija sprieda, ka pusmūža vīrietis, kurš sēž vidū un ir pieliecis neskarto šampanieša glāzi uz fotogrāfa pusi, ir Niks Skiners. Viņš skatījās kamerā un labsirdīgi smaidīja, it kā izrādītu fotogrāfam milzu godu. Otru roku viņš bija pielicis pie krūtīm, it kā paustu savādu brīvības un atturības pretstatu. Šķita, ka viņš ir pieradis pie šādas uzmanības izrādīšanas.

Vīrietis pa labi bija satvēris viņa roku. Elijai šī seja šķita pazīstama, taču vārdu viņa neatcerējās. Pēc mēneša, kad viņa sāka dzīvot šai namā, viens no bērniem paskaidroja, ka tas ir kāds svarīgs cilvēks no Anglijas bankas, un pajautāja, vai arī Elijai viņš liekas līdzīgs tēlam no grāmatas “Vējš vītolos”. Uz brīdi Elija atkal pievērsās Nikam. “Zobi šķiet nedabiski balti,” Elija domās sprieda, “bet varbūt tikai uz melnās smokinga žaketes fona.” Viņam bija tumši mati, īsi apgriezti un pieglausti kā ūdra spalva. Pat četrdesmit piecu gadu vecumā viņš joprojām izskatījās lieliski. Elija pētīja pilno vīna glāzi un pusēsto ēdienu uz šķīvja, kā arī tukšās glāzes un šķīvjus pārējo priekšā. Acīmredzot viņš rūpīgi izvēlējās ēdienu un dzērienu un jutās aizkaitināts, ja cita vīrieša vēders izskatās labāk par viņa vēderu.

Blakus bija kāzu foto. Elija tūdaļ pazina Brioniju, kam abās pusēs stāvēja divi fiziski iespaidīgi vīrieši. Garākais bija Niks. Otrs, kā nosprieda Elija, droši vien bija viņas tēvs. Lai gan abi bija apķēruši Brioniju, viņa likās atrāvusies no tiem, it kā spertu soli tuvāk fotogrāfam. Brionijai mugurā bija kleita, kādu sev kāzu dienā izvēlētos arī Elija. Kā viņai drīz vien taps zināms, Veras Vongas darinājums. Pašā maliņā bija redzams kāds izspūris tumšmatis, kurš pacēlis glāzi pret kameru. “Gatavais blēdis,” Elija nodomāja. Vēlāk no bērniem viņa uzzinās, ka tas ir Felikss Neilors, kurš reiz bija iemīlējies Brionijā.

– Joprojām ir iemīlējies, – Izija palaboja dvīņus.

Pēkšņi durvis atvērās, un Elija attapās, ka vēl tur rokās kāzu foto un lūkojas Nikā Skinerā, kurš tagad kļuvis krietni vecāks. Mati šķita atkāpušies, un ap acīm parādījušās krunciņas, taču citādi viņš nebija mainījies. Elija nosprieda, ka šīs pārmaiņas nākušas par labu, jo tagad seja pauda nopietnību, kuru nemanīja kāzu fotogrāfijā.

– Ak Dievs, laikam esmu nokavējis interviju, – viņš ievaidējās, pastiepis roku un uzvaroši pasmaidījis. – Brionija mani nogalinās.

Tas izskanēja pārāk ikdienišķi, it kā Brionija būtu tā pieradusi pie tādām kļūmēm, ka pat aci nepamirkšķinātu. Elija neveikli nolika fotogrāfiju uz galdiņa un, sarokodamās ar Skineru, mēģināja paskaidrot, ka suns nav ļāvis viņai iziet no istabas.

– Lesteru kāzu gadadienā uzdāvināja Brionijas vecāki, – Niks Skiners sacīja un pabužināja suņa galvu. – Šī dāvana noteikti nebija mūsu vēlmju sarakstā. Tāds krustojums, ka attīstījusies īpaša suņu plānprātība, proti, visus mājā ielaiž, bet nevienu nelaiž ārā. Tiešām sen vajadzētu būt mirušam.

– Vai jūs varat to ietekmēt? – Elija pieklājīgi painteresējās.

– Pieļauju, ka mēs varam paātrināt neizbēgamo, – Niks noteica, salikdams pirkstus šaušanas pozīcijā un notēmēdams uz Lesteru. – Vajadzēja to izdarīt jau sen, bet Brionija iebilda, ka tas nepatiktu viņas tēvam.

– Es biju domājusi psiholoģiskas problēmas, – Elija izstomīja.

– Jūs neticēsiet, bet pirms pāris gadiem Lesteram bija pašam savs psihoterapeits. – Niks sāka smieties. Elija nervozi iesmējās. – Tā bija viena no trakākajām Brionijas idejām. Lesteram atsevišķās situācijās izveidojās skatoloģiska reakcija, kuru viņš nespēja kontrolēt. Gandrīz gadu viņu novēroja dzīvnieku psihologs. Trīs mēnešus viņš pavadīja suņu klosterī un iznāca no tā pilnīgi vesels, – Niks skaidroja, it kā justos atvieglots, ka var par kaut ko parunāt. – Lai gan kopš tā laika lieto zāles pret dusmām un ievēro īpašu diētu.

– Ko viņš darīja? – Elija pajautāja.

– Ikreiz, kad Brionijas tēvs atnāca ciemos, suns atstāja neglītu protesta kaudzīti. – Niks smējās. – Suņu psihologam bija aizdomas, ka esmu viņam to iemācījis, taču šādas apsūdzības tā arī nevarēja pierādīt. Sunim gluži vienkārši patika pietaisīt mana sievastēva kurpes. Jo dārgākas, jo labāk.

– Kāpēc viņš tā darīja? – Elija ziņkārīgi tincināja, aizmirsusi par savaldīšanos.

– Terapeits vainoja mūs, – paskaidroja Niks, – kā viņa vecākus. Ārsts pat vēlējās, lai mēs ar suni izejam ģimenes terapiju. Tad mēs izvēlējāmies aprūpi mājās.

Elija prātoja, vai Niks risinātu šo sarunu ar viņu, ja nezinātu par viņas māsas problēmām. Un tūdaļ nosprieda, ka viņu moka paranoja un Niks Skiners gluži vienkārši cenšas mazināt spriedzi.

– Skaistas kāzas, – Elija noteica, rādot uz fotogrāfiju, kuru tikko bija nolikusi.

– Mēs precējāmies Grieķijā, – Niks paskaidroja. – Pirms daudziem gadiem Brionijas tēvs iegādājās māju Korfu salā. Mēs turp braucam katru vasaru. Vai jūs esat bijusi Grieķijā?

– Nē, – Elija atbildēja.

– Kad sāksiet strādāt, noteikti aizbrauksiet, – Niks paziņoja. Tad viņš apklusa, it kā nezinātu, ko darīt tālāk. – Kā veicās intervijā?

– Tā vēl nemaz nav sākusies, – Elija sacīja.

– Es izlasīju jūsu dosjē, – Niks neveikli ierunājās. – Iespaidīgs. Vai Brionija paskaidroja, kas mums nepieciešams?

– Tik tālu mēs vēl netikām, – Elija teica. Niks vedināja līdzi pie galda, un Elija sekoja. Tajā brīdī viņa pamanīja, ka cigarete ir nokritusi uz grīdas blakus krēslam.

– Es smēķēju, – viņa atzinās.

– Arī Brionija smēķē. – Niks pasmaidīja. – Bet jums to neteiks. Viņa domā, ka es to nezinu. – Viņš apsēdās, noņēma kaklasaiti un attaisīja divas augšējās krekla podziņas. Tad lēni pāris reižu pagrozīja galvu, lai izvingrinātu kakla muskuļus. Tik neliekuļota rīcība padarīja viņu ievainojamu Elijas acīs. Pamazām skatienam atklājās atslēgas kauls, krūšu apmatojums un vasaras iedeguma paliekas. Elija bija pieradusi pie puišiem T kreklos un džinsos. Pasniedzējs universitātē paretam valkāja kreklu, taču kaklasaiti nekad.

– Jums taču nebūs iebildumu, vai ne? – Niks pajautāja, uztvēris Elijas ciešo skatienu. Viņa apmulsusi nosarka. – Iedomājos, ka uzsvērts lietišķums nenāktu par labu, – Niks labsirdīgi paskaidroja. – Ja jūtaties pārāk satraukta, es uzlikšu kaklasaiti atpakaļ.

Elija nomierinājās brīdī, kad istabā atgriezās Brionija, kuru acīmredzot nepārsteidza tas, ka Niks sēž pie galda pretī auklītes amata kandidātei. Viņa triumfējoši pavēcināja gaisā savu Blackberry viedtālruni.

– Labas ziņas? – Niks pajautāja.

– Nekas tāds, par ko drīkstētu runāt, – Brionija noskaldīja. – Teiksim tā. Esmu noslēgusi labu darījumu. Pabeigusi vienu stāstu, un viņi ir uzķērušies uz citu, proti, par krievu oligarhu, kas meklē futbola komandu. Tu noteikti nes laimi, Elija Sperova, – Brionija sirsnīgi noteica. Rokā viņa turēja paplāti ar olu kulteni. Elija nosprieda, ka tās ir brokastis, taču namamāte nolika paplāti priekšā sunim. – Viņam garšo Malejas gatavotās olas, – viņa paskaidroja, sabužinājusi suņa kažoku. – Lesters ir īsts savādnieks. Vai tev patīk suņi? Mēs uzskatām, ka citiem viņš iepatīkas no pirmā mirkļa.

– Lielākoties jā, – atbildēja Elija. Tanī brīdī Lesters nokāpa no sava zīda troņa un, ar vienu aci pētīdams svešinieci, ķērās pie kulteņa.

Brionija apsēdās līdzās Nikam, izņēma dažas matu saspraudes un izlaida lapsas rudos matus. Tie ieskāva seju, kas likās spilgtāka par daudz drūmākā vīra tumšajiem vaibstiem. Elija piemiedza acis. Šķita, ka viņa lūkojas saulē, kas lien ārā no mākoņa. Brionija ieskatījās rokaspulkstenī, tādējādi pārliecinot Eliju, ka intervija notiks tikai pieklājības pēc. Tad atkal iezvanījās Brionijas tālrunis, taču viņa nelikās ne zinis un steigšus sāka raksturot savus četrus bērnus.

– Džeikam ir gandrīz astoņpadsmit. Pēdējo gadu mācās Vestminsterā. Sliņķis, bet ar pareizo attieksmi viss būtu kārtībā. Viņam vajadzīgs pamudinājums. – Lai pastiprinātu savu vārdu iespaidu, viņa savilka pirkstus dūrē. – Viņam piemīt gribasspēks un prasme saprast, ko viņš grib, tādēļ nepieciešams cilvēks, kurš prot puisi noturēt rāmjos. Vairāk pātaga, nevis burkāns, ja saprotat, ko es ar to gribu teikt. – Elija nesaprata, taču veikli aprēķināja, ka ir tikai četrus gadus vecāka par Džeiku. Viņa grasījās iebilst, ka tas var mazināt viņas autoritāti Džeika acīs, bet Brionija jau stāstīja par savu meitu Iziju. – Lai arī trīs gadus jaunāka, Izija ir ļoti mērķtiecīga, – viņa atzinīgi noteica. – Noteikti gribēs, lai pārbaudi viņu, un paziņos, ja vajadzīga palīdzība, taču lielākoties pati prot organizēt savu laiku. Bet tev būs jāuzrauga cepumiņi. Meitene ir tajā vecumā, kad lieko tauku parādīšanās noteikti nav vēlama. Viņa ir talantīga čelliste, un tev vajadzēs iedrošināt viņu vairāk vingrināties. Stundu dienā. Viņa spēlē skolas kvartetā. – Kad Brionija apklusa, lai ievilktu elpu, Niks uzmundrinoši uzsmaidīja Elijai, taču nešķita, ka viņš vēlētos kaut ko piebilst. – Dvīņiem ir pieci gadi. Daudz laika pavada kopā, un es gribu panākt, ka viņi vairāk uzturas šķirti. Viņi ir identiskie un pārāk atkarīgi viens no otra. Septembrī sāks apmeklēt skolu. Piecas dienas nedēļā. Tev vajadzēs viņus aizvest, atvest un tad nogādāt uz pulciņiem. Tu kārtosi tikšanos ar draugiem, mācīsi pareizi satvert zīmuli un uzraudzīsi klavierstundas.

– Satvert zīmuli? – Elija muļķīgi pārvaicāja.

– Rokraksts, nevainojama rakstīšana un tamlīdzīgas lietas, – Brionija paskaidroja un pavēcināja roku, it kā gribētu atgaiņāties no šī jautājuma. Tad viņa paliecās tuvāk Elijai. – Es uzskatu, ka ik mirklis dod viņiem iespēju mācīties. Ja braucat mašīnā, jāieslēdz “Radio 4” vai “Klasika FM”. Pirms miega jālasa kvalitatīva literatūra. Ikviens vārds, ko viņi nesaprot, jāuzraksta uz tāfeles viņu guļamistabā. Un es gribētu, lai tu katru vakaru divdesmit minūtes māci viņiem matemātiku. Tas ir būtiski, lai ievērotu regulāru dienas režīmu. Tā turpinādama, Brionija ne reizi nenosauca dvīņus vārdā, bet atklāja, ka viņi pasākuši pabeigt viens otra teikumus, ir apsēsti ar Vilcieniņu Tomasu, bet bez noslieces uz autismu, un ir parādījuši talantu futbola laukumā. Brionija vēlējās, lai bērni iedraudzējas ar vienaudžiem un katrs dodas pie saviem draugiem.

Tik objektīvs vērtējums pārsteidza Eliju. Viņa mēģināja iztēloties savu māti kādam tik bezkaislīgi stāstām par saviem bērniem:

“Džo ir zems garlaikošanās slieksnis, un dažkārt viņa pati sevi ārstē ar narkotikām, tādējādi izraisot garastāvokļa maiņas. Džo ir ļoti īsredzīga pieeja dzīvei, tādēļ viņai ir grūti plānot nākotni. Džo patīk riskēt, bet viņa neprot rēķināties ar sekām. Džo savā uzvedībā ir pilnīgs pretstats jaunākajai māsai Elijai, kura cietusi no ārkārtīga uzmanības trūkuma, jo tā lielākoties veltīta Džo. Elija jūt milzīgu atbildību par māsu un, dzīvojot prom no ģimenes, gūs iespēju atrast sevi.”

Elijas māte nemūžam nebūtu spējīga uz tik objektīvu analīzi. Viņa izlīdzētos ar kādu anekdoti vai ļautos emociju vilnim, kas pēdējā laikā parasti pavadīja sarunas par Džo.

Brionijas izturēšanās Elijai patika, jo nebija tik emocionāla. Šī sieviete iemiesoja spēju audzināt bērnus, vienlaikus nepazaudējot sevi. Elijai šāda situācija bija pilnīgs jaunums.

– Redzu, ka esi ieguvusi vienpadsmit vispārējās vidusskolas izglītības sertifikātus un vislabākos vērtējumus “A” līmenī, – sacīja Brionija, pagrūdusi uz Nika pusi kādu papīra lapu. Niks ielūkojās tajā un atzinīgi iesvilpās. – Tātad tu noteikti varēsi palīdzēt bērniem ar mājasdarbiem. Mēs abi strādājam garas stundas, tādēļ tā būs tava prioritāte.

– Noteikti, – Elija atbildēja.

– Latīņu valoda? – Brionija noprasīja. Kad Elija palocīja galvu, viņa turpināja: – Izņemot auklēšanu, vai tev ir vēl kāda pieredze ar bērniem?

Elija sāka skaidrot, kā iesaistījusies programmā pusaudžu grūtniecības samazināšanai, kuras ietvaros meitenes saņēma lelles, ko vajadzēja pieskatīt visu dienu. Lelles bija ieprogrammētas raudāt, ja netiek pabarotas vai viņām nav nomainītas autiņbiksītes. Elija apliecināja, ka prot rīkoties atbildīgi.

– Un pārējās meitenes jūsu klasē? – painteresējās Niks.

– Viena nejauši piestātnē izlaida lelli no rokām; otra tobrīd jau bija stāvoklī, un viņai no uztraukuma sākās laktācija, – Elija stāstīja, nopriecājusies, ka atradusi piemērotu zinātnisku vārdu.

Kādu brīdi Niks un Brionija klusēdami vērās kandidātē. – Mums par tādu programmu nekas nav zināms, – Niks beidzot smaidīdams atzina. Brionija izskatījās apjukusi.

– Tāpat mēs ceram, ka tu palīdzēsi organizēt arī mūsu mājas dzīvi, – viņa turpināja, pūlēdamās atgūties. – Gan dzimšanas dienas ballītes, gan drēbju izņemšanu no tīrītavas, gan automašīnas vešanu uz servisu un apģērba iegādi bērniem. Vai tu piekristu?

– Protams, – Elija labprāt atsaucās.

– Vai ir kādi jautājumi? – Brionija pēkšņi pavaicāja. Elija kaut ko nomurmināja par to, ka satiksme Londonā diezgan atšķiras no tās, pie kā viņa ir pieradusi Kromerā. – Tu vari izmantot “Edisonu Lī”, – Brionija ieteica.

– Vai tas ir jūsu šoferis? – Elija vaicāja.

Niks un Brionija sāka smieties, un Elija atkal nosarka.

– Tā ir taksometru kompānija, – Niks paskaidroja. – Mums ir līgums ar viņiem.

Tas ir viss, ko viņa pēc vairākiem gadiem atcerēsies no šīs darba intervijas. Nebija neviena jautājuma par to, kādi ir meningīta simptomi un ko darīt, ja bērns aizrijas. Roza bija teikusi, ka viņas māte to vienmēr prasa, kad pieņem darbā jaunu auklīti.

Daudz vairāk viņi runāja par Elijas spēju organizēt četru bērnu dzīvi un par tām stundām, kuras viņa strādās. Viņa to salīdzināja ar eksāmenu grafiku, un darba devēji vēlreiz paslavēja augstos vērtējumus viņas vidusskolas atestātā. Skineri priecājās, ka Elija mācēs palīdzēt bērniem mājasdarbos un ka viņa prot peldēt. Diemžēl viņa neprata slēpot, taču to neprata arī pārējās trīs pretendentes. Elija norādīja, ka problēmas varētu sagādāt ēdiena gatavošana, bet saņēma paskaidrojumu, ka tādiem nolūkiem ir filipīniete Maleja, kura rūpējas par maltītēm un mājas uzkopšanu. Niks pajokoja, ka, viņaprāt, Elija cenšas runāt tā, lai viņu nepieņem darbā. Elija atbildēja, ka nevarēs pavadīt šai ģimenē vairāk par divpadsmit stundām dienā. Atkal atskanēja smiekli, it kā Elija tiešām nevilšus būtu apliecinājusi namatēva vārdu patiesumu.

Tad viņi paziņoja, ka atvēlētu prēmiju divu semestra mācību maksu apmērā, ja Elija piekristu papildu sešiem mēnešiem. Tas nozīmētu, ka Elija nevarēs atgriezties savā kursā jau nākamajā akadēmiskajā gadā, taču viņa nekavējoties piekrita šādam nosacījumam. – Tie taču ir tikai astoņpadsmit mēneši no manas dzīves, – Elija secināja.

– Vai ir vēl kaut kas tāds, ko vēlaties par mani uzzināt? – Elija vaicāja. Viņa atcerējās neseno sarunu ar Rozu par to, ka ikvienam dzīvē ir trīs būtiski notikumi, kas ietekmē raksturu. Kā pierādījumu Roza minēja mātes alkoholismu, nepieciešamību mainīt skolu ik četrus gadus, jo tēvs dienēja armijā, un jaunākās māsas uzdrošināšanos atņemt viņai puisi.

– Es esmu laba meitene, kas izdarījusi nedarbu. Reiz es palīdzēju savai māsai tikt pie heroīna. Bet pati nelietoju, – Elija stāstīja Rozai.

Šīs atmiņas gan pazuda tikpat ātri kā uzradās.

– Tev noteikti vajadzēs parakstīt konfidencialitātes līgumu. Un mēs gribētu, lai tu slēdz savu kontu Facebook. Mūsu ģimene novērtē privātumu, – Brionija sacīja. – Vai tas tev būtu sarežģīti?

– Nebūt ne, – Elija attrauca, lai gan darba devēji mēģināja ielauzties viņas privātajā dzīvē.

– Ja tev ir draugs, mēs priecātos, ja tu saglabātu attiecības, – Brionija turpināja.

– Man nav drauga, – Elija stingri noteica.

– Tad jau laikam visu esam izrunājuši, – sacīja Brionija, veikli kārtodama dokumentus tik ilgi, kamēr mape ar uzrakstu “Aukle Nr. 6” atradās kaudzes virspusē. – No cik ģimenēm tev jāizvēlas?

– Kā, lūdzu? – Elija apjuka. – Cik šādu interviju tev ir?

Elija nezināja, ko atbildēt, tāpēc lūkojās te uz Niku, te uz Brioniju un pamanīja, ka viņš, sievai neredzot, pacēlis trīs pirkstus.

– Hm… trīs, – Elija atbildēja.

– Tava istaba būs piektajā stāvā, tieši pretī dvīņiem. Izijas istaba ir aiz stūra, – Brionija skaidroja. – No tās paveras brīnišķīgs skats uz dārzu, un turpat ir neliela virtuvīte un dzīvojamā istaba. Vienīgās neērtības var sagādāt tas, ka labierīcības ir atsevišķi. Ceru, ka tā nav liela problēma.

– Protams, ka nav, – attrauca Elija, kura nevēlējās atzīt, ka viņai nekad nav bijis savas vannas istabas.

– Un mums ir rosīga sabiedriskā dzīve, – Brionija sacīja, pacēlusi galvu no dokumenta. – Tādēļ dažreiz tev būs jāpaliek arī vakaros, lai pieskatītu bērnus. Agrāk mums bija brīvdienu aukle, taču tas ir pārāk mokoši. Mēs meklējam tādu, kas var darīt visu.

– Lieliski, – Elija noteica.