Читать книгу Viltus eņģelis - Fiona Nīla - Страница 7

2006. gada septembris

– Čestertonu eļļa, – Fojs Čestertons uzsauca monotonā balsī, it kā atrastos pie tirgus letes. – Aukstais pirmspiedums. Lai Maleja to lieto, kad taisa stifado sautējumu. – Viņš stāvēja uz apakšējā pakāpiena kāpnēm, kas no paaugstinātā pirmā stāva veda lejā uz virtuvi. Tikai pārliecinājies, ka pilnīgi visi skatās uz viņu, Fojs no pārtikas groza triumfējoši izņēma pudeli ar tumšu šķidrumu.

Viņš bija ģērbies pilnīgi nepiemēroti Londonas septembrim – ar dubļiem notašķītos brūnos šortos, nevainojami izgludinātā īspiedurkņu kreklā, brezenta auduma kurpēs un īsās zeķēs. Stilbi bija lieliski iedeguši pēc diviem mēnešiem, kas pavadīti Korfu salā, ik dienu spēlējot tenisu, seja likās tikpat tumša un grumbaina kā olīvas, ko ievāc viņa saimniecībā. Iegājis virtuvē, Fojs instinktīvi pieliecās – tā mēdz darīt visi gara auguma vīrieši – un tūdaļ atkal iztaisnojās. Milzīgā telpa nešķita pietiekami liela, lai ietilpinātu visu viņa enerģiju. Dvīņi steidza apsveicināties un pielipa viņa kājām gluži kā dadži. Viņa sejā nenoraustījās ne muskulītis.

– Kur ir Cerbers? – viņš noducināja. Lesters dārzā sāka riet un sita ar ķepām pa stikla durvīm, jo atskārta, ka ir izslēgts no svinībām mājā.

– Paldies, tēt, – Brionija sacīja, sperdama soli uz priekšu, lai paņemtu olīveļļu. – Varbūt pataupīsim? Vai olīveļļai ir glabāšanas termiņš? Vai tā ar katru gadu kļūst arvien labāka? – Viņa aši noskūpstīja tēvu uz katra vaiga.

– Tāpat kā es? – Fojs pajautāja, ekstravaganti noliekdamies, lai piespiestu dvīņus sev klāt. – Jums to vajadzētu izdzert katru dienu pa karotei, lai kauli būtu tikpat stipri kā vectēvam, – viņš teica, bet puikas centās izrauties brīvībā. Atbilstoši spurgdami, Hektors un Elfijs piespieda degunus Foja kaklam un iepūta elpu sirmajos matos, kas sacēlās stāvus.

– Vai mums arī kaut ko atnesi? – viņi jautāja. Fojs bez ceremonijām ļāva abiem nokrist uz grīdas, uzsita pa savām kabatām un paraustīja plecus.

– Aizmirsu, – viņš dramatiskā tonī paziņoja un tad pamanīja, ka pie virtuves galda stāv Izija. Viņš aicināja meiteni tuvāk. Gluži kā burvju mākslinieks, viņš izvilka no groza košu sarongu un pieskaņotu bikini un pāri dvīņu galvām pasvieda to Izijai. Viņa dāvanu noķēra izstieptās rokās. Dvīņi izmantoja izdevību iegrābties vectēva grozā, taču Fojs notvēra abus un pacēla gaisā. Puikas smējās un ar kājām kūla gaisu.

– Manai visskaistākajai mazmeitai, – viņš teatrāli sacīja.

– Paldies, – Izija piesardzīgi noteica un nopētīja bikini tieši tik ilgi, lai saprastu, ka tās ir tikai aukliņas ar četriem niecīgiem auduma trīsstūrīšiem. Viņa ietina bikini sarongā un savīstīja tik mazu bumbu, lai varētu paslēpt aiz tostera. Pat karstajā Korfu saulē bija grūti pārliecināt viņu novilkt džinsus un T kreklu ar garām piedurknēm. Dodoties peldēt baseinā, viņa vilka konservatīvu melnu peldkostīmu un topiņu. Iedoma, ka reiz viņa uzvilks kaut ko tik niecīgu, bija smieklīga. Meitene paberzēja savu vēderu, kam vēl piemita tik ienīstais bērnišķīgais tuklums, un ievilka elpu tik dziļi, ka varēja sataustīt ribas. Tad viņa atkal atslābinājās un sāka skaitīt vienu no savām mantrām, ko atrada anorektiķu mājaslapā: – Nekas negaršo tik labi kā tievais jūtas.

– Kas vēl man te ir? – jautāja Fojs, rakņādamies somā un izņemdams šaha spēles komplektu, kas izgrebts no olīvkoka. – Kur ir mans gudrākais mazdēls?

Džeiks sēdēja pie virtuves galda un slinki pacēla roku. Fojs izlikās, ka viņu neredz, tāpēc Džeiks piecēlās un gāja saņemt savu dāvanu. Fojs pievilka viņu cieši klāt, sabužināja viņa garos matus un klusi pļāpāja par savu sapni no vecākā mazdēla iemācīties šaha spēli, bet pēc tam neslēpa prieku par to, ka skola devusi mazdēlam rekomendāciju iestājai Oksbridžā.

– Sarausti bikses, Džeik! – Fojs uzsauca, kad puisis lempīgi šļūca atpakaļ pie virtuves galda. Džeiks nevērīgi parāva bikšu jostas aizmugures cilpu, taču bikses tūdaļ atkal noslīdēja lejup un atklāja skatienam apakšveļu. – Kāda aizmāršība, Tita! Mēs neko neatvedām dvīņiem! – Fojs uzsauca sievai, kura tobrīd piesardzīgi, aiz bailēm no kritieniem cieši ieķērusies margās, nāca lejup pa kāpnēm un pēc brīža parādījās virtuvē. Par savām bailēm viņa nevienam neko nestāstīja, tādēļ apkārtējie viņas lēno, cienīgo soli nereti pārprata un uzskatīja par valdonīguma pazīmi.

Pie apakšējā pakāpiena dvīņi kaismīgi pārmeklēja Foja somu. Sejas pietvīka, un acīs sariesās asaras. Viņi atrada nelasītu laikraksta Telegraph eksemplāru, maisiņu ar fotogrāfijām un Džona Grišama romānu, kas pārāk bieži samircis peldbaseina malā un tādēļ zaudējis formu. Par vecmāmiņu, kas azotē nesa divas vienādas paciņas, puikas nelikās ne zinis.

– Tās ir iesaiņotas. – Tita norādīja uz paciņām. Iepirkusies noteikti bija viņa, un neviens netika gudrs, vai Fojs tiešām aizmirsis atvest dāvanas dvīņiem, vai arī tikai izlikās. Puikas gluži kā noklīduši suņi bija pārāk iegrimuši meklēšanā, lai uztvertu vecmāmiņas vārdus.

Tita nostājās līdzās vīram uz apakšējā pakāpiena. Viņa likās ļoti bāla. Ne tikai ādas krāsas dēļ, bet arī tāpēc, ka bija uzlikusi platmali – to viņa Korfu salā neaizmirsa pat tad, ja izgāja tikai izskaitīt, cik automašīnu novietots Rotšildu īpašuma piebraucamajā ceļā, – uzvilkusi gaišu lina kleitu un izmantojusi Elizabetes Ardēnas zīmola lūpukrāsu, kas allaž atstāja smieklīgus nospiedumus uz citu cilvēku vaigiem. Fojs šķita dzīvespriecīgs un mundrs, turpretī Tita atstāja iespaidu par sievieti, kura būtu jāpienaglo pie grīdas, lai viņa neaizpeld prom.

Fojs izņēma paciņas Titai no rokām un pasniedza dvīņiem. Puikas laimīgi spiedza un plēsa vaļā brūno iesaiņojuma papīru. Izrādījās, ka dāvanā viņi saņēmuši divus kuģus, kas izgrebti no vectēva olīvkokiem. Vienam uz sāniem bija rakstīts “Hektors”, otram – “Elfijs”. Skaļi klaigādami un turēdami rokā savus kuģus, viņi skraidīja ap virtuves galdu.

– Vai atdevi olīveļļu Nikam un Brionijai? – Tita pajautāja, cenšoties pārspēt troksni.

– Nespēju vien nociesties, – Fojs vainīgā tonī paskaidroja. – Ko tu augšā darīji?

Tita neapmierināti palūkojās uz viņu, uzmeta lūpu un iespieda vienu roku sānos. Agrāk tā bija viņas viskoķetākā poza, bet nu viņa mazliet līdzinājās komiķim sieviešu drānās. Lūpas bija tik cieši sakniebtas, ka veidoja nelīdzenas lūpukrāsas saliņas.

– Tu esi zaudējis paškontroli, tēt, – Brionija veikli iejaucās, taču tūdaļ nožēloja šādu gājienu.

– Tad jau tu nemaz neesi man līdzīga, – Fojs noskaldīja. Tas bija rājiens. Drīz vien Elija uzzināja, ka Fojs lielās ar pozitīvajām rakstura iezīmēm, ko bērni un mazbērni mantojuši no viņa. Sliktās esot nākušas no Titas (“stūrgalvība, pārlieka piesardzība, valdonīgums”) vai Nika (“neiecietība, anālā un pasīvā agresija”), lai gan Nika vecākus viņš bija sastapis tikai vienu reizi – savas meitas kāzās pirms vairāk nekā divdesmit gadiem.

– Atbildot uz tavu jautājumu… es novietoju automašīnu, – Tita paskaidroja, beidzot pievārējusi pēdējo pakāpienu un paņēmusi dzērienu no paplātes, ko piedāvāja Maleja. – Paldies, – viņa noteica, pat nepalūkojusies uz augumā sīko saimniecības vadītāju.

– Vecmāmiņ, es nespēju noticēt, ka tu sēdies mašīnā, lai nobrauktu četrsimt metru, – iebilda Džeiks. – Kā tad tavs oglekļa pēdas nospiedums?

– Un tavējais? – Fojs atcirta. – Es tavā vecumā vēl ne reizi nebiju apmeklējis kontinentu. Tu lido uz ārzemēm teju katrās brīvdienās.

– Kas ir kontinents? – pajautāja Elfijs, nolikdams savu kuģi uz virtuves grīdas.

– Tas ir tad, kad cilvēks čurā biksēs, – Izija atbildēja. – Kā Hektors.

Hektors pieskrēja pie Izijas un no visa spēka triecās māsai virsū, lai apgāztu. Manevrs neizdevās, un zēns ar dūrēm sita viņai pa stilbiem, kamēr viņa sāka lūgties pēc žēlastības.

– Tāds ir inkontinents cilvēks, – aizrādīja Džeiks.

– Tā ir vieta, kurp es grasos braukt, – Fojs paziņoja, taču neviens neklausījās. Visi centās panākt, lai Hektors beidz kauties, bet viņš tik grūdās virsū Izijai kā hidrauliskais triecis. Izija bija spēcīga meitene un nepadevās, kas tikai vēl vairāk nokaitināja Hektoru.

Elija sēdēja uz dīvāna malas līdzās milzīgām durvīm uz dārzu un nezināja, vai vajadzētu iejaukties. No vienas puses, viņa atradās vistālāk no jandāliņa. No otras puses, Brionija bija aicinājusi viņu piedalīties pusdienās, lai pieskatītu dvīņus. Brionija uzsvēra nepieciešamību panākt, lai puikas galda pretējā galā uzvedas pietiekami klusu un neēd ar pirkstiem. Par kautiņu izšķiršanu viņa nebija teikusi ne vārda.

Tāpat Elija nesaprata, kā rīkoties, kad Hektors sagrāba Iziju aiz garajiem matiem un Izija ar pasmaga izskata ādas puszābaku iespēra viņam pa apakšstilbu. Iepriekšējā sestdienā ievākusies Holenda parka namā, Elija guļamistabā uz rakstāmgalda atrada glītu kaudzīti ar bērnu audzināšanas padomu grāmatām, taču nevienā nebija rakstīts, kā rīkoties, ja bērni reāli kaujas. Ar māsu viņas nereti vareni strīdējās, taču Elija nespēja atcerēties, kā tādos brīžos rīkojās vecāki. Turklāt – ja Niks un Brionija atrodas līdzās, auklītei taču ar savu iejaukšanos nevajadzētu iedragāt viņu autoritāti, vai ne?

– Izbeidziet! – ieaurojās Fojs, kurš stāvēja vistuvāk, taču bērni par vectēvu nelikās ne zinis.

Nesatricināmi rāms, Elfijs ar brāļa kuģi rokā devās taisnā ceļā pie kaušļiem un mēģināja izvairīties no spērieniem. Vismaz Elijai šķita, ka tas ir Elfijs, jo nepilnas nedēļas laikā viņš bija apliecinājis sevi kā psihiski stabilāko no dvīņiem. Hektors allaž metās dzīves atvaros, savukārt Elfijs šķita daudz mierīgāks. Temperaments bija vienīgā atšķirīgā iezīme, lai gan dažkārt Elijai šķita, ka puikas apmainījušies vietām.

Elfijs pateica brālim kaut ko savādu, nevienam nesaprotamu:

– Tigil mo jan, Hektor.

Abu skatieni sastapās, un Hektors atlaida Izijas matus. Tikpat pēkšņi kā sācies skandāls beidzās. Hektors paņēma savu kuģi, un viņi kopā aizgāja spēlēties. Brionija palūkojās uz Eliju.

– Ko viņš pateica? – Tita vaicāja. – Vai tas bija angliski?

– Dvīņu blēņas, – attrauca Brionija. – Nē, mamm, labāk pastāsti, ko šonedēļ sadarīji!

Abas sadevās rokās un apsēdās dīvānā milzīgās atvērtā plānojuma telpas dārza galā – tik tuvu Elijai, ka viņa spēja sadzirdēt, kā Tita kaut ko čukst par pensionēšanās tempu, kas neapmierina Foju. Gaidīdama, kad tiks iepazīstināta ar Titu, Elija atglauda atrisušu matu šķipsnu, taču ne Brionija, ne viņas māte pat galvu nepacēla.

Tā nu viņa viena stāvēja pie bīdāmajām durvīm. Viņu pārņēma nemiers un bažas par to, vai izdarīts kaut kas nepareizi. Brioniju bija grūti izprast. Viņa deva skrupulozus norādījumus par ikdienišķām lietām, taču nekad nepārliecinājās, vai Elija ir izpildījusi uzdevumu.

Nedēļas sākumā, piemēram, viņa teju divdesmit minūtes runāja ar Eliju par optimālāko metodi reizrēķina pārbaudei.

– Uz priekšu, atpakaļ, uz priekšu, atpakaļ, nejauši. Atpakaļ, uz priekšu, atpakaļ, uz priekšu, nejauši, – viņa skaitīja ritmiski kā metronoms, – un tad uz priekšu, atpakaļ, uz priekšu, nejauši, uz priekšu, atpakaļ. – Brionija lika Elijai to visu vairākkārt atkārtot un tad pastāstīja par kādu pētījumu, kurā secināts, ka bērniem ir svarīgi visu atkārtot trīs reizes, jo tikai tad zināšanas nogulst pieres daivā.

– Dvīņi droši vien vēl nemācās reizrēķinu? – Elija vaicāja.

– Ja sāks tagad, būs viegli pēc tam, – Brionija atbildēja.

– Ir labāk, ja vari būt visiem priekšā.

Tonedēļ viņa pat piezvanīja, lai noskaidrotu, cik reižu Elija pārbaudījusi zēnu zināšanas.

– Precīzi nevaru atcerēties, – Elija noteica.

– Tad tas jāpieraksta dienasgrāmatā, – Brionija ierosināja.

Nākamajā vakarā Brionija atklāja auklītei savas bažas par slepeno valodu, ko dvīņi nereti lietoja savās sarunās. Acīmredzot puikas vēlu sākuši runāt, un slepenā valoda parādījusies kopā ar pirmajiem vārdiem. Brionija palūdza Eliju izpētīt šo tematu un noskaidrot, vai dvīņi bieži mēdz tā rīkoties, un pēc pāris nedēļām nākt klajā ar secinājumiem. Vēl viņa lika analizēt vārdus – varbūt izdosies tos atšifrēt un izstrādāt vienkāršu vārdnīcu. Negribēdama izrādīt savu apmulsumu vai nevēlēšanos izpildīt lūgumu, Elija veikli piekrita.

Prātā iešāvās doma: “Ja Brionija tiešām tik ļoti uztraucas, kāpēc pati nav ķērusies pie problēmas risināšanas?” Bet vienlaikus Elija jutās pateicīga par to, ka viņai jau pirmajās dienās uzticēts tik atbildīgs uzdevums.

Pagaidām Elijas rīcībā bija tikai divi vārdi, ko uzrādīt darba devējai, un diemžēl viņa stāvēja pārāk tālu no Hektora un Elfija, lai dzirdētu sarunu. Brionija sēdēja dīvānā, rādīja uz dvīņiem un ar lūpām atveidoja vārdus “pildspalva un zīmulis”. Elija ar līdzīgu žestu norādīja uz augšstāvu, sak, viņas piezīmju bloknots ir guļamistabā. Brionija vēl kādu brīdi mulsinoši cieši lūkojās uz auklīti, bet tad viņas uzmanību novērsa Džeiks, kurš sāka iztaujāt vectēvu par kūpināto lašu biznesu.

– Cik bieži tev nācās lidot, lai piegādātu lašus visā Apvienotajā Karalistē? – Džeiks vaicāja Fojam. Abi sēdēja pie virtuves galda. – Reiz tu man teici, ka vispirms to sūta uz Poliju pakošanai un tad atpakaļ pārdošanai. Tev vajadzētu nopirkt daļu Amazones, lai kompensētu tādu oglekļa izmešu līmeni.

– Par to mēs nerunājam, – iejaucās Brionija monotonā balsī.

Togad Foja biznesa partneris, ar kuru kopā strādāts divdesmit piecus gadus, nāca klajā ar veiklu triku, lai dabūtu viņu prom no sešdesmitajos gados dibinātā uzņēmuma valdes. Lai gan tas tika formulēts draudzīgi – kā pensionēšanās – un Fojs saglabāja amatu ar skaļu nosaukumu, bet nebūtisku ietekmi, viņu atbīdīja malā un atstāja bez darba. Steigšus iegādāties olīvu birzi ieteica Brionija, lai uzlabotu tēvam omu un sagādātu nodarbošanos. Ikvienam tika stingri piekodināts vispār nepieminēt zivis.

– Tas kūpinātais lasis maksā par tavām mācībām, – Fojs attrauca. – Nekaitini mani. Labāk lūdzies, kaut es būtu iedomājies to iekonservēt formaldehīdā un pārdot Teita galerijai.

– Patiesībā par skolu maksāju es, – skaļi atgādināja Niks. Viņš stāvēja vienā pusē garajai, šaurajai letei virtuves tālākajā galā un pētīja vīna pudeles, ko pirmīt bija uznesis no pagraba. Šis vīrietis līdzinājās vientuļai lidmašīnai, kas nomaldījusies no skrejceļa. Tā bija pirmā reize, kad viņš ierunājās kopš sievastēva ienākšanas virtuvē.

– Sveiks, Nik, kā veicas biznesā? – Fojs pavaicāja, tuvodamies letei, lai sarokotos ar znotu. Lai arī sešdesmit astoņus gadus vecs, viņš kustējās pārsteidzoši veikli. – Tagad valda bullis vai lācis?

Niks skaļi iesmējās, it kā šī būtu pirmā reize, kad Fojs uzdod tādu jautājumu. Viņš mēģināja paskaidrot sievastēvam, ka akciju tirgus untumi neietekmē viņa biznesa ikdienas ritumu, taču Fojs gluži vienkārši neklausījās – neapšaubāmi tādēļ, ka viņam patika pats jautājums.

– Patiesību sakot, mēs joprojām gūstam peļņu no procentu likmju krišanās. Tas nozīmē, ka cilvēki nesaņem kārtīgu ienākumu no valdības parādzīmēm vai iekrājumiem, – stāstīja Niks, nolikdams vīna pudeli. – Mēs krietni pelnām ar kapitālieguldījumu produktiem, ko dēvē par nodrošinātiem parāda vērtspapīriem. Tā ir teju mūžīga ballīte.

Fojs izbrīnīts lūkojās uz viņu, jo Niks neievēroja iedibināto dienas kārtību. Parasti Foja jautājums bija mājiens Nikam apvaicāties par pēdējiem jaunumiem.

– Izklausās aizraujoši, – noteica Fojs, nespēdams noslēpt savu vienaldzību.

– Tieši tā, – Niks atsaucās, tīšām pārprazdams sievastēva toni. – Māju cenas kāpj, cilvēki ņem kredītus, lai pirktu lētas ķīniešu preces. Visi kļūst bagāti, īpaši ķīnieši, un procentu likmes tiek turētas zemas, pērkot ASV valsts obligācijas.

– Tu beidzot attaisīsi to pudeli, vai arī tas būs jāizdara man? – jautri pavaicāja Fojs, pasniedzies pēc Girardin Puligny– Montrachet 2000 vīna, ko Niks turēja rokā un nelaida vaļā. Korķviļķis joprojām atradās uz galda.

– Mēs konsolidējam parādus, apvienojam tos un pārdodam kā obligācijas, maksājot dažādas procentu likmes atkarībā no riska, – turpināja Niks. – Lielākoties tie ir augsta riska hipotēku parādi, taču tas var būt arī kredītkartes parāds vai jauna tirgus parāds, vienalga. Mēs to pārdodam kompānijai, ko esam dibinājuši, lai to pirktu, tādēļ riska nekāda, un tad to samaļ miltos. Mēs no katra darījuma gūstam savu daļu un ieņēmumus no atmaksas summas.

– Kurš pērk parādus no nepazīstamiem cilvēkiem? – neticīgi pajautāja Fojs.

– Tādi kā tavs pensiju fonds, piemēram, vai tava banka, – attrauca Niks. – Viņi meklē labāko iespēju, kā veiksmīgāk atgūt investīcijas.

– Bet ir taču jāzina, kurš aizņemas naudu! Ja nu viņš nevar atdot? – aizrādīja Fojs.

– Mums ir savas formulas, kā aprēķināt risku, un tādas aģentūras kā Moody’s, kas novērtē kredītņēmēju reitingu. – Niks paraustīja plecus. – Gandrīz simtprocentīgi droši. Lai kā arī būtu, kamēr nāk nauda, cilvēki jautājumus neuzdod. Viņi uzņemas risku, taču atdeve ir daudz lielāka.

Fojs nogrozīja galvu un paņēma korķviļķi, taču turēja to pārāk neveikli, un tapa skaidrs, ka viņam nav ne jausmas, kā to lietot.

– Jo lielāki ieguldījumi, jo lielāka atdeve. Tāda ir mūsu mantra, – turpināja Niks. Daudzkārt tiekoties ar investoriem, viņš bija pārliecinājies, ka diskusijās pienāk brīdis, kad cilvēki nevēlas atzīties profesionālā žargona izpratnes trūkumā un gluži vienkārši kapitulē viņa zināšanu priekšā.

– Mēs strādājam uz finanšu tālākajām robežām.

– Doties turp, kur cilvēks vēl savu kāju nav spēris, – pajokoja Džeiks.

– Akciju tirgus, tāpat kā olīvu tirgus, ir gan krietns kalps, gan stingrs saimnieks, – beidzot noteica Fojs, pārfrāzēdams Lorensu Darelu.

– Tā gan, – piekrita Niks.

– Tātad tu joprojām pārdod papīra gabaliņus, – Fojs secināja.

– Jā, bet tinte ir citā krāsā, – striktā tonī atbildēja Niks, beidzot atlaidis pudeli.

– Laikam pasaulē kaut kas nogājis greizi, ja reiz cilvēki sākuši tērēt ne tikai nopelnīto, bet arī to, kas vēl nemaz nav nopelnīts, – sacīja Fojs.

Viņš pat nemēģināja atkārtot savu iemīļoto argumentu, ka Londonas finanšu sektora pieaugums nogalina inovācijas britu rūpniecībā. Ikvienam Skineru virtuvē tapa skaidrs, ka Niks tikko ir uzvarējis strīdā, taču neviens īsti nesaprata, par ko tas bijis.

– Tu kļūsti garlaicīgs, tēt, – Džeiks īgni uzsauca, pie virtuves galda šķirstīdams mūzikas žurnālu Kerrang. Ar vienu austiņu viņš klausījās iPod atskaņoto mūziku, bet otra iekārtas austiņa šūpojās virs sviesta trauka.

– Par ko tētis runā? – Izija vaicāja mātei.

– Par darbu, – Brionija atteica. – Neuztraucies. Neviens nesaprot, ko viņš dara. Pat es.

– Tu beidzot atvērsi to pudeli? Vai arī gribi, lai mēs vēl vairāk godinām augsto finanšu sistēmas priesteri? – Niks izņēma korķviļķi Fojam no rokas.

– Neko vairs nevar saprast, – Fojs sūkstījās. – Paskaties tik uz to daiktu! Lai ar to rīkotos, vispirms jāizlasa lietošanas instrukcija.

– To man uzdāvināja mana komanda, – paskaidroja Niks. – Iespējams, tas ir pats revolucionārākais korķviļķis pasaulē. Var atvērt divus tūkstošus pudeļu, un tikai tad jāsāk raizēties par kalibrēšanu.

– Bāžams vienā maisā ar tavām elektriskajām sāls un piparu dzirnaviņām, – neatlaidās Fojs. – Man visu laiku prātā ir doma, ka šiem jaunievedumiem ir fallisks izskats tikai tādēļ, lai kompensētu daudzās stundas, ko vīrieši pavada birojos, veroties izklājlapās datoru ekrānos, nevis nododas medībām un pārtikas vākšanai. Paldies Dievam, kūpināto lašu bizness notur mani formā.

– Arī es esmu labā formā, – sacīja Niks. – Es skrienu četras reizes nedēļā. Un interneta veikalu laikmetā doties medībās nav vajadzības.

Fojs atkāpās no Nika gluži kā iepērts suns un, rokas iepletis, tuvojās Malejai, kas bija iznākusi no noliktavas telpas pagrabā zem virtuves, kur atradās viņas valstība. Tur sākās ikdienišķo triju ēdienu maltītes gatavošana. Tur viņa gulēja, gāja vannā un noturēja veļas mazgāšanas frontes līniju. Dārza pusē atradās telpa, kas dienā kalpoja par rotaļu istabu, bet vakarā Džeikam un viņa draugiem – par televīzijas skatīšanās un snūkera spēlēšanas vietu. Tur Malejai patika gludināt veļu. Saimniecības vadītāja šķita glaimota, taču vienlaikus apmulsusi, kad Fojs pacēla viņu gaisā un cieši apskāva.

– Medus ar valriekstiem, – viņš noteica, iespiezdams kalpotājai katrā rokā pa burciņai.

– Čestertona kungs, – viņa apjukusi iesāka, – jūs mani pārāk lutināt. – Visi iesmējās. Džeiks nervozi sagrozījās krēslā, jo tieši viņš iemācīja Malejai šo frāzi, bet nebija pastāstījis par Ferrero Rocher konfekšu reklāmas tekstu. Lai gan viņa pasaules uzskatam robežas noteica vecāku labklājība, Džeikam savos septiņpadsmit gados pietika prāta saprast, ka nav labi tā ņirgāties par sievieti, kura gludina viņa apakšbikses.

– Grieķijas garša, lai mudinātu tevi braukt ciemos, – Fojs sacīja.

Niks grabināja vīna pudeles, tādējādi cenzdamies apslāpēt dusmas uz sievastēvu. Elija dzirdēja, kā viņš noburkšķ: – Ne jau Fojam vajadzētu aicināt Maleju uz Grieķiju. – Protams, jo Maleju darbā pieņēma Niks un Brionija, nevis Fojs un Tita, un viņai mājā darba pietika pat tad, kad saimnieki devās prom. – Beidz čurāt manā teritorijā, – Niks turpināja, sagādājot Elijai pārsteigumu un mēģinot koncentrēties pudeļu attaisīšanai.

Maleja, droši vien neko nezinādama par zivju embargo, lepni paziņoja Fojam, ka viņam par godu vakariņās gatavo lasi mīklā.

Fojs pat aci nepamirkšķināja.

– Ceru, ka tas ir savvaļā dzīvojis lasis. Audzētavu laši ir pilni ar mēsliem, – viņš asi attrauca.

Šādu vārdu pārsteigts, Niks pacēla galvu. Parasti Fojs par lašu biznesu runāja revolūcijas terminos. Kā viņš iemācījis masām ēst lasi; kā viņš ieviesis demokrātiju pie pusdienu galda, pārdodot lasi lielveikalos; kā viņš uzlabojis nācijas veselību vēl krietni pirms tam, kad zivju eļļas lietošana kļuva par modes kliedzienu. Bet Če Gevaras cienīgā retorika bija mitējusies, un tajā parādījusies jauna nots.

– Tādas zivis nav daudz labākas par sprostos audzētām vistām, – Fojs turpināja. – Mušu nomocītām un piepumpētām ar ķīmiju gluži kā Austrumvācijas svarcēlājs. Dievs vien zina, ko tās nodara vīrieša libido.

– Nolādēts, – pēkšņi iesaucās Niks. – Tas sasodītais korķis nolūza. – Viņš pacēla pudeli pret logu un ieraudzīja vīnā peldam sīkus korķa gabaliņus.

– Un es domāju, ka tas ir nevainojams korķviļķis, – Fojs drūmi novilka.

Niks piecdesmit mārciņu vērto vīnu izgāza izlietnē, jo zināja, ka tāda absolūtas nevērības izrādīšana aizkaitinās taupīgo sievastēvu.

– Kāpēc mēs nevarējām to izlaist caur sietu? – pajautāja Fojs.

– Mums ir vēl daudz tādu pudeļu, – attrauca Niks, rādīdams sev zem kājām, kur atradās vīna pagrabs. – Paņemsim Meursault. Lasim vajadzīga bagātīgāka buķete, nekā var piedāvāt Montrachet, vai ne, Foj?

Bet Fojs neklausījās. Viņš tikko bija pamanījis, ka Elija nez kādēļ stāv pie loga.

– Un kas tu esi? – viņš noskaldīja.

Elija vienaldzīgi paraudzījās uz viņu, tad ar vienu roku norādīja uz sevi un centās izmocīt vārdu “es”, taču skaņa pār lūpām nenāca. Nedēļu pēc pārcelšanās uz Holenda parka namu Elija jau sāka pierast pie domas, ka ir neredzama. Kromerā viņa vienmēr satika paziņas – gan rindā pie miesnieka, gan pastaigā gar jūru. Pat Noridžā viņa bieži vien sastapās ar citiem studentiem vai draugiem, kuri pārcēlušies uz pilsētu darba meklējumos.

Londonā paziņu nebija. Elija nevarēja iesaistīties kādā vecāku apvienībā un nebija iekļāvusies arī nevienā no Austrumeiropas nākušo auklīšu grupām, kas parkā turējās kopā, smejoties un pļāpājot savādās valodās. Tagad Elija saprata, cik lielā mērā viņas identitāte ir atkarīga no pazīstamiem cilvēkiem. Un nožēloja, ka neuzklausīja neseno tēva piedāvājumu kopīgi doties jūrā. To viņa nebija darījusi gadiem ilgi, lai gan bangojošajos ūdeņos varētu pārliecināties, kādas dvēseles daļas atklājas, kad viss nebūtiskais ir atņemts. Tagad tur gūtās atziņas noteikti palīdzētu. Fojs novērsās no viņas.

Tonedēļ bija tādas dienas, ko viņa pavadīja, sarunājoties tikai ar bērniem un Maleju, kuru gan vairāk interesēja televīzijas ziepju operas, nevis auklīte. Pirmajos divos vakaros Elija lejasstāvā pie virtuves galda uzcītīgi bija gaidījusi līdz pat vienpadsmitiem, kad Brionija atgriezīsies no darba. Viņa bija sagatavojusi plašu atskaiti par dienas notikumiem un cerēja uz apliecinājumu, ka viss izdarīts pareizi. Trešajā vakarā Elija padevās un jau desmitos devās pie miera. Ejot garām Izijas istabas durvīm, viņa pamanīja, ka meitene sēž pie datora.

Augšējā stāvā bija dzirdami Džeika soļi – viņš savā guļamistabā droši vien mācījās kādu deju un laiku pa laikam iedziedājās līdzi iPod atskaņotajai mūzikai. Elija ilgojās pēc sabiedrības un uzmeklēja kontaktus savā jaunajā BlackBerry, ko iedeva Brionija. Saraksts bija ļoti īss. Trīs Džo numuri, kuri gan, iespējams, slēgti, jo māsa vai nu pazaudējusi tālruņa aparātu, vai arī iztērējusi visu kredītu. Ja arī izdotos māsu sazvanīt šajā vakara stundā, nevarēja droši zināt, vai viņa būs pie skaidra saprāta. Tad nāca Roza, Toms, Maija, vecāki un Vills Makdonalds. Kāda impulsa vadīta, Elija izdzēsa informāciju par pasniedzēju, it kā tas būtu obligāts nosacījums. Bet Roza tūdaļ pacēla klausuli.

– Sveika, svešiniec, – Roza sirsnīgi uzsauca, lai gan tikai pirms nedēļas viņa bija organizējusi ballīti atvadām no Elijas. Tāda uzruna likās saprotama. Universitātē dibinātā draudzība allaž bija atkarīga no ikdienas kontaktēšanās, bet Elija jau bija izkritusi no aprites. – Kā klājas?

– Labi, – Elija atbildēja, – ir daudz sarežģītāk, nekā biju domājusi. Grūti īsā laikā izveidot attiecības ar tik dažādiem cilvēkiem, taču Hektors un Elfijs patiešām ir jauki. Un man ir milzīga istaba. Tev vajadzētu te padzīvot. Es drīkstu aicināt draudzenes ciemos.

– Lieliski, – teica Roza, taču balss jau liecināja par uzmanības zušanu. Elijai bija skaidrs, ka būs grūti atvilināt draudzeni uz Londonu, atraujot no diezgan noslēgtās studentu pilsētiņas pasaules.

– Kā klājas tavai jaunajai dzīvokļa biedrenei?

– Kam?

– Meitenei, kas ievācās manā istabā.

– Tā tev bija lieliska izvēle, – Roza atzina. – Burvīga meitene. – Fonā atskanēja kāda balss.

– Pie tevis kāds ir?

– Nevaru tagad runāt, – ķiķināja Roza.

– Jauns sirdsāķītis? – Elija pajautāja.

– Jauns iekāres objekts, – apstiprināja Roza. – Vai varu piezvanīt vēlāk?

– Man jāceļas pusseptiņos, tātad varbūt rīt, – teica Elija.

– Protams, – Roza attrauca.

Šī telefonsaruna tikai pastiprināja Elijas vientulības izjūtu. Protams, Brionija sazinājās ar viņu. Taču tās bija virtuālas, īsos, kodolīgos teikumos ietērptas attiecības ar viedtālruņa starpniecību. “Izija čells?” teikts vienā ziņā. “Džeika plāni brīvdienām?” rakstīts nākamajā. “Dvīņi vakcinēti?” Niks tikpat kā nerādījās. Elija viņu satika tikai vienu reizi visas nedēļas laikā.

– Un kas tu esi? – Fojs atkal pievērsa uzmanību Elijai. – Protams, ja neņemam vērā to, ka esi cilvēks, kam jautājums jāuzdod atkārtoti.

Tik pēkšņa uzmanības pievēršana Eliju sarūgtināja vēl vairāk nekā pirmītējā vienaldzība. Viņa nožēloja, ka uzvilkusi īsus džinsa svārkus un legingus, jo acīmredzot vajadzēja izvēlēties kaut ko atturīgāku. Ciešāk ietinusies adītajā jakā, Elija noritināja piedurknes. Viņai trūka nosvērtības.

– Piedod, tēt, aizmirsu iepazīstināt! – iesaucās Brionija. Elija pastiepa roku tik tālu, cik vien iespējams, lai nelaistu Foju tuvāk. – Tā ir Elija, mūsu fantastiskā auklīte, – Brionija turpināja, sargājoši uzlikdama roku Elijai uz pleca. – Esi jauks pret viņu, jo viņa tikai šonedēļ sākusi strādāt.

– Kas notika ar iepriekšējo? – Fojs pajautāja.

– Palika stāvoklī, – Tita atgādināja.

– Man šķita, ka tas notika ar to, kura strādāja vēl pirms tam, – Fojs iebilda.

– Nē, tā allaž ieslēdza dvīņus rotaļu istabā, kad pati… – iesāka Tita.

– Par to mēs vairs nerunājam, – iejaucās Brionija savā monotonajā tonī.

– Nedrīkst pieņemt tik glītu auklīti, ja mājā ir pusaugu zēns, – teatrāli iesaucās Fojs. Par laimi, Džeiks sēdēja pie galda un klausījās mūziku, tāpēc nedzirdēja šos vārdus.

– Tā nedrīkst runāt, tēt. Viņa Austrumanglijas universitātē beigusi angļu valodas kursu, – Brionija paskaidroja, mēģinādama pievērst tēva uzmanību citam tematam. – Viņa palīdz bērniem pildīt mājasdarbus un pieskata, kamēr es strādāju. Gluži kā Džeina Eira.

Elija šķita apmulsusi.

– Ko mēs varam uzdāvināt Elijai? – Fojs uzsauca savai sievai. Tita piegāja tuvāk Elijai un klusēdama pastiepa roku, lai sasveicinātos. Tā bija īsa un kaulaina un atgādināja Elijai par bezdelīgām, kas mēdza taisīt ligzdas zem dzegas pie viņas guļamistabas loga Kromerā.

– Priecājos iepazīties, Čestertona kundze, – Elija nervozi ierunājās.

– Varbūt medus burciņu? – apvaicājās Tita.

– Ko tik jauna meitene iesāks ar medu? – Fojs noskaldīja. – Vai mums ir vēl kāda saronga? – Tā kā Tita papurināja galvu, Fojs turpināja: – Tad dāvanu saņemsi, kad atbrauksi uz Korfu. Tu brauksi vasarā, protams.

– Īsti nezinu, – Elija satraukti novilka, jo nevarēja saprast, vai tas bijis apgalvojums vai jautājums. Darba intervijas laikā Brionija gan bija pieminējusi ģimenes atvaļinājumu, taču konkrētu vietu nenorādīja un arī nepateica, vai Elija dosies līdzi.

– Parasti auklīte pieskata bērnus visu mēnesi, – Fojs paskaidroja, – bet Brionija un Niks pievienojas mums pēdējās divās nedēļās, lai gan Niks lielākoties laiku pavada ar savu viedtālruni, nevis ar mums.

Tas šķita domāts kā joks, taču iesmējās tikai Elija, kura tūdaļ pat apklusa. Brionija izskatījās aizvainota. Elija nosprieda, ka tādu reakciju izraisījusi viņas vīra kritizēšana.

– Tu taču zini, ka arī es daudz strādāju, – Brionija aizstāvējās. Tad viņa kaut ko nopurpināja par došanos meklēt vīru, kurš aizgājis uz pagrabu pēc citas vīna pudeles un aizkavē pusdienas. Dvīņus nekur nemanīja. Elija nebija īsti pārliecināta, vai vajadzētu viņus atrast.

– Varbūt man vajadzētu palīdzēt olīvu ražas novākšanā? – Elija pieklājīgi apjautājās.

– Tas notiek ziemā, – Fojs attrauca. – Un velkas mēnešiem. – Elijai par atvieglojumu, Fojs atvainojās un devās augšā pa kāpnēm, kaut ko burkšķēdams par vāju strūklu un briesmām ar prostatu.

Elija pagriezās pret Titu.

– Medus man lieliski noderētu.

Tita labsirdīgi pasmaidīja, taču Elijas uzmanību piesaistīja nevis krāsotās lūpas, bet caururbjošās zaļās acis. Tādas redzēja visu, bet neatklāja neko. Pat nepiedodamajā jaunības skurbumā Elija prata novērtēt, ka Tita ir sieviete, kuras dzīvi lielā mērā noteicis viņas skaistums. Sirmie mati gan bija savīti vecmodīgā mezglā un stāja likās pārāk nepiedienīga, tomēr viņa nenoliedzami izpelnījās apkārtējo uzmanību.

– Neliecies par viņu ne zinis, dārgā, – Tita sacīja. – Satiekot kādu jaunu cilvēku, viņš uzvedas kā bērns saldumu veikalā, taču interese noturas tikai pirmās piecas minūtes un pēc tam zūd. Neko ļaunu viņš nedomā. – Lai arī tonis izklausījās strikts, Tita runāja ar lepnumu balsī.

– Un diža personība, – sarunai pievienojās Brionija, kura kopā ar Niku atgriezās virtuvē. Niks nesa vīna pudeli.

Visiem bija dzirdams, kā Dižā Personība dimdina lejup pa kāpnēm, bet viņam pa pēdām traucas dvīņi.

– Paskat tik, – viņš skaļi sauca. Rokā viņš turēja attēlu, kas parasti karājās pie sienas augšstāva tualetē. Tur to apdvesa daudz neoficiālāka gaisotne nekā valdīja, piemēram, dzīvojamā istabā. Tas bija ierāmēts Foja portrets, kas uzņemts divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados pie Dauningstrītas pēc biznesmeņu tikšanās ar Mārgaretu Tečeri. Premjerministre bija zilā kostīmā un paliekusies tuvāk Fojam, nelikdamies ne zinis par cilvēku viņai pie kreisajiem sāniem. Šķita, ka viņa uzdod Fojam kādu svarīgu jautājumu. Abi atradās tik tuvu viens otram, ka Tečeres kundzes seja gandrīz skāra viņa kaklu.

Fotogrāfija tika publicēta vairākos lielajos laikrakstos. Fojam izdevās tikt pie oriģināla, un apakšā viņš bija pierakstījis: “Lai viņi ēd zivis!” Savu portretu viņš uzdāvināja Brionijai pirms sešpadsmit gadiem, lai vairotu viņas “iedvesmu” pēc tam, kad pati bija dibinājusi finanšu jomas sabiedrisko attiecību kompāniju. Brionija toreiz jutās aizkustināta, bet drīz vien uzzināja, ka tādu pašu fotogrāfiju viņš iedevis arī Hesterei. Taču bija par vēlu to noņemt no tualetes sienas, citādi varētu aizvainot tēvu.

Fojs turēja portretu un mudināja pārējos pienākt tuvāk. Visi sapulcējās kāpņu pakājē. Priekšpusē iekārtojās dvīņi, aizrautīgi sūkādami saldumus, ko atrada vectēva kabatās. Aiz viņiem nostājās Brionija un Tita – vienā un tajā pašā pozā, rokas sakrustojušas uz krūtīm un pēdas izvērsušas pareizajā leņķī. Izija slaistījās patālāk kopā ar Džeiku, kas paklausīgi bija izņēmis austiņas. Niks joprojām turēja rokā vīna pudeli. Pat Maleja atrāvās no plīts, lai noskaidrotu, kas izraisījis tādu troksni. Tikai Elija turējās maliņā.

– Kas noticis, Foj? – noprasīja Tita.

– Vai tad neredzi? – Fojs attrauca, iespiezdams fotogrāfijai sievai rokās.

Viņš likās pietvīcis. Drīz vien visiem tapa skaidrs, ka patiešām kaut kas ir noticis. Portrets šķita izplūdis, un izskatījās, ka Foja iespaidīgais deguns saskāries ar spēcīgo zodu. Acis vairs nebija zilas un likās mainījušas atrašanās vietu. Foja seju tikpat kā nevarēja atšķirt no Tečeres kundzes vaiga, kurš arī piedzīvojis līdzīgu transformāciju. Dažās vietās papīrs bija uzburbis, un stūri izskatījās uzlocīti.

– Tā ir samirkusi, – izbrīnīta secināja Brionija. – Nespēju noticēt, ka neesmu to pamanījusi.

– Varbūt plīsusi caurule? – prātoja Niks. – Vai arī kāds atstājis vaļā logu?

– Šī ir vienīgā fotogrāfija, kas sabojāta, – iebilda Fojs.

– Kāda neveiksme, Foj, – ierunājās Džeiks, un pirmo reizi neviens viņam neaizrādīja, ka nedrīkst vectēvu saukt vārdā.

– Paod, – Fojs mudināja.

Brionija paliecās uz priekšu, dziļi ievilka nāsīs gaisu un tūdaļ riebumā novērsās. Tad viņa pasniedza portretu Nikam, kurš vilcinādamies to paostīja un vairākas reizes norija siekalas, it kā pūlētos apslāpēt vemšanu.

– Pēc kā tas ož? – noprasīja Fojs.

– Pēc urīna, – saviebies atzina Niks.

– Kāds man uzčurājis, – Fojs nokliedza un apsūdzoši nopētīja visus klātesošos.

– Droši vien dvīņi, – sprieda Tita.

– Kā tad viņi varēja aizsniegt fotogrāfiju? – atcirta Fojs.

– Nostājoties uz poda vāka, – minēja Niks.

– Iespējams, tā bija spēle, – teica Izija, – viņi allaž sacenšas, kurš var aizčurāt vistālāk.

– Žēl, ka tevi izmantojuši par treniņu mērķi, – Brionija novilka.

– Kad viņi to izdarījuši? – noprasīja Fojs. – Visticamāk, šodien.

Skatieni pievērsās Elijai, kura jutās kā pieaugusi grīdai līdzās dīvānam.

– Tā nebiju es, – viņa nervozi izmocīja.

– Protams, mēs zinām, ka tā nebiji tu, – Brionija nikni nošņāca, – bet tu uzraudzīji dvīņus visu rītu. Kad viņi to paguva?

– Īsti nezinu, – Elija noteica, lūkodamās uz dvīņiem. Abi sačukstējās savā dīvainajā valodā.

– Izbeidziet! – uzkliedza Brionija. – Runājiet normāli. Beidziet vienreiz ākstīties!

– Ko viņi saka? Ko viņi saka? – Tita atkārtoja tik ilgi, kamēr Fojs ieteica likties mierā, jo tas esot bezjēdzīgi.

– Mēs neesam vainīgi, – puikas vienā balsī sacīja.

– Elija, es gribu, lai tu noskaidro šo lietu, – Brionija pavēlēja. Bija grūti noprast, vai Brionija runāja tik bargi, lai iedvesu bailes dvīņos, kas spiedās cieši kopā un sastinga ar konfektēm aiz vaiga, vai arī centās nomierināt Foju, kurš pieprasīja nekavējoties sodīt pāridarītājus.

– Jā, protams, – noteica Elija un prātoja, kā veikt tādu izmeklēšanu.

Iezvanījās Nika viedtālrunis. Viņš ielūkojās ekrānā.

– Piedodiet, man jāatbild, – viņš paziņoja un šķita atvieglots, ka radies iegansts iziet no virtuves. – Runa būs par darījumu. Skaitļi ir tik komplicēti, ka datorsistēma strādās visas brīvdienas, kamēr tos sagremos. – Tad viņš aizgāja un, ja vien Eliju atmiņa neviļ, vairs neatgriezās.

– Sum ergo edo. – Fojs apmierināts smaidīja, kad tika atnests ēdiens, un likās aizmirsis savas dusmas. – Laikam jau esmu izsalcis. – Maleja nolika lasi mīklā uz virtuves letes, un Fojs noliecās, lai izbaudītu smaržu. Viņš pārspīlēti sparīgi ostīja ēdienu un cildināja pavāra prasmes tik ilgi, ka Maleja apmulsusi devās atpakaļ pie gāzes plīts, kur sāka likt uz šķīvjiem nelielas sparģeļu porcijas. – Un šī ir lieliska pārmaiņa pēc Andromedas gatavotās spetsofaijas, – Fojs paziņoja. – Tas saārda manu gremošanas sistēmu. Man jāguļ katru pēcpusdienu.

– Vēl desmit minūtes, Čestertona kungs, – teica Maleja, ielikdama lasi atpakaļ krāsnī. – Vispirms sparģeļi.

– Anglijā tu dari tieši tāpat, – aizrādīja Džeiks. – Patiesībā tu visur pēc pusdienām guli.

Fojs pacēla gaļas nazi, ko Maleja bija nolikusi uz galda, un turēja tā, lai gaisma krīt uz baltā asmens, tad pagrozīja pirkstos un nopētīja spalu, it kā tas būtu sens artefakts.

– Kas tad tas? Izskatās pēc samuraju zobena, – sacīja Fojs. – Japāņu nazis, – paskaidroja Brionija, – tiek uzskatīts par vienu no labākajiem pasaulē. Dāvana Nikam pēc kāda darījuma noslēgšanas. Uzmanīgi ar asmeni, tas ir keramiskais.

Malejas pavadīts, Fojs atgriezās pie galda un apsēdās galā – vienīgajā krēslā ar roku balstiem. Elija kavējās viņam aiz muguras, jo īsti nezināja, vai vajadzētu sēsties pie galda vai doties augšā. Palīdzēt Malejai viņa vairs nepiedāvājās – pietika ar mēģinājumu nedēļas sākumā, kad tika apslāpēta viņas vēlme salikt dvīņiem šķīvjos makaronus. Viss bija skaidrs – virtuve ir Malejas teritorija, un visi centieni palīdzēt tiks uzskatīti par ielaušanos. Elija skaitīja sēdvietas, lai saprastu, vai kāda atvēlēta arī viņai.

– Ko tu dari? – nepacietīgi pavaicāja Fojs, sajuzdams auklītes klātbūtni. – Tu mani nervozē. Nāc un apsēdies!

– Es neesmu pārliecināta… – Elija nočukstēja un palūkojās uz Brioniju, lai saņemtu norādījumus, taču viņa bija iegrimusi sarunā ar Titu, apspriežot jaunākās māsas plānus kļūt par personības treneri.

– Vai tiešām atradīsies kāds, kurš maksās Hesterei par padomu? – neticīgā balsī jautāja Tita, atvilkdama krēslu līdzās vīram. – Viņa pati neko īsti nezina.

– Varbūt tā ir homeopātiska pieeja? Ar ko saslimi, ar to jāārstē, – iesmējās Brionija un apsēdās pretī Titai. – Lai vai kā, metode ir progresīvāka par ārstēšanu ar kristāliem.

– Es ļoti priecājos, ka viņa pieķērusies šai idejai, – atzinās Tita. – Tas murgs ar “Jauno paaudzi” vairs nebija izturams. Kad pēdējo reizi tikāmies, viņa ieteica mums ģimenes terapiju. Vai vari iedomāties?

– Un ko tu teici? – Brionija painteresējās.

– Pajautāju, kāpēc viņa tā domā, – atbildēja Tita. – Un viņa sāka man stāstīt, ka bērnībā tu uzvilki svītru guļamistabā uz grīdas, lai iezīmētu savu teritoriju. Izrādījās, ka sev tu biji atvēlējusi vairāk vietas un mēs to pieļāvām.

– Un tālāk? – Brionija tincināja.

– Viņa pateica, ka esmu atsvešinājusies māte, Fojs ir valdonīgs tēvs un mēs esam nomākuši viņas spēju domāt patstāvīgi. Tad es pajautāju, kā viņa izskaidrotu to, ka tu esi tik apņēmīga, – sacīja Tita, acīmredzami satraukta par tādu pavērsienu.

– Jā, viņai bija ļoti ilgi jādomā, kuru vīrieti apprecēt, – sarunā iejaucās Fojs. – Nabaga Felikss Neilors sēdēja kā uz adatām pat tobrīd, kad vedu Brioniju pie altāra.

– Elija, lūdzu, apsēdies, – nokomandēja Fojs.

– Neesmu īsti pārliecināta, vai man vajadzētu te atrasties. – Elija nervozi iesmējās un slīdēja arvien tuvāk galda vidusdaļai.

– Tas ir ļoti eksistenciāls jautājums, – attrauca Džeiks, apsēzdamies blakus Titai un ieliedams vecmāmiņai glāzē ūdeni. – Vai mums ir kaut kas dzirkstošs? – viņš uzsauca Malejai.

“Vai Džeiks saprata, ka jūtos neveikli?” Elija palūkojās uz viņu, meklēdama solidaritāti, taču velti. Džeika vienaldzība pret viņu aizskāra daudz sāpīgāk nekā Izijas bezrūpīgā nepieklājība. Šāda divkosība pastiprināja izjūtu, ka viņa neiederas jaunajā dzīvē. “Ja to, kas esi tu, nosaka apkārtējie cilvēki, tad ko secināt, ja viņi tevi gandrīz pilnībā ignorē?” Elija mēģināja iedraudzēties ar Džeiku, piedāvāja palīdzību, lai uzrakstītu eseju var vīriešu un sieviešu attiecībām Mārgaretas Atvudas romānā “Istabenes stāsts”, un apjautājās par mūziku, kas viņam patīk (The Libertines, Daft Punk, Kaiser Chiefs – Elija bija slepus izpētījusi Džeika iPod saturu). Taču viņš neizrādīja nekādu interesi par šiem piedāvājumiem.

– Dieva dēļ, Brionij, kur lai viņa apsēžas? Viņa slīd ap galdu gluži kā izbēdzis lasis, kurš vēlas tikt atpakaļ savā akvārijā, – Fojs teica.

Brionija norādīja uz krēslu pretī Fojam, galda otrā galā, un paziņoja, ka Hektors un Elfijs sēdēs katrs savā pusē auklītei, bet Izija un Džeiks būs gluži kā buferzona starp dvīņiem un pieaugušajiem.

– Šīs ir neformālas pusdienas, – Brionija izklaidīgi noteica.

Elija nopētīja pamatīgās, glītās galda piederumu rindas, dažādu izmēru vīna glāzes, galda sedziņas un salocītās salvetes uz šķīvīšiem. Apsēžoties viņu pārņēma sajūta, ka galda galā viņa ir kā uz delnas. Maleja nolika viņai priekšā šķīvi ar sparģeļiem, un Elija apmulsuma pilnā balsī nomurmināja “Paldies”, paņēma nazi un dakšiņu un sāka ēst. Hektors sāka ķiķināt.

– Sparģeļus neēd ar nazi un dakšiņu, – kautrīgi smaidīdams, sacīja Elfijs. – Drīkst ēst ar pirkstiem.

– Paldies, – Elija noteica un nolika ar sviestu noziesto nazi atpakaļ uz galda. – Kur ir tavs tētis? – viņa pajautāja Hektoram.

– Pie telefona, – attrauca Izija, dīki stumdīdama sparģeļu gabaliņus pa šķīvi.

– Tētis vienmēr ir pie telpona, – vienā balsī noskandēja Hektors un Elfijs. Viņi ēda apaļmaizītes, nevis sparģeļus, nokoda vienlaikus, tad savējo atdeva otram un tā tik ilgi, kamēr vairs nepalika ne kripatas.

– Tu gribēji teikt “telefona”, – Elija izlaboja, taču neaizrādīja par nepieklājīgu uzvešanos pie galda, jo uzskatīja, ka to nedrīkst darīt cilvēks, kurš no piecgadīga puikas noskatās, kāds galda piederums konkrētā brīdī lietojams.

– Tāds ir viņa darbs, – Izija paskaidroja, it kā tas būtu nepieciešams.

Pienāca Maleja ar vīnu, un Elija ar plaukstu aizsedza savu glāzi.

– Tu nemaz nedzer? – Fojs pajautāja, it kā turētu Eliju aizdomās par kādu noziegumu.

Elija satrūkās un nevilšus izlaistīja ūdeni uz galda. Hektors iebāza pirkstu peļķītē un sāka zīmēt apļus.

– Tā varētu teikt, – Elija atzinās.

– No kurienes tu esi? – Fojs painteresējās.

– No Kromeras, – Elija atbildēja, īsti nesaprazdama, kā tas saistīts ar pirmo jautājumu. – Nelielas pilsētiņas Norfolkas ziemeļos.

Maleja novāca šķīvjus. Elija sajutās vēl neomulīgāk, jo viņai šķita, ka tādējādi vēl vairāk tiek uzsvērts Malejas nevienlīdzīgais stāvoklis šajā namā. Neviens no bērniem nepiecēlās, lai kalpotājai palīdzētu. Drīz vien Maleja atgriezās un katram nolika priekšā šķīvi ar lasi.

– Nereti es tur medīju, – Fojs teica.

Viņš pagriezās pret Brioniju un sāka runāt par viņas plāniem nākamvasar doties uz Korfu salu. Elija pavisam lēni nogrieza gabaliņu laša un uzstūma to uz dakšiņas, taču celšana pie mutes likās bīstama, tādēļ viņa pievērsās dārzeņiem, kas padevās daudz vieglāk. Viņai nebija apetītes. Acīmredzot tāpat jutās Tita, un Brionijas šķīvī ēdiena nebija vairāk kā bērnam. Risinājās diskusija par to, cik ilgi viņa uzturēsies Korfu – nedēļu vai divas.

– Lai Niks paliek mājās un tiek galā ar saviem darbiem, – sacīja Fojs.

– Arī man ir grūti paņemt atvaļinājumu, – Brionija iebilda. – Tad atved līdzi Sperovu, un tev vismaz izdosies kārtīgi atpūsties, – ierosināja Fojs. – Vai tu esi bijusi Grieķijā, Elija? – Atbildi viņš negaidīja un sāka slavēt Korfu salas priekšrocības. Elija noprata, ka Fojam kāda jautājuma uzdošana nozīmē tikai ieganstu izteikt savu viedokli. – Mēs veco olīvu fermu ziemeļaustrumos nopirkām vēl tad, kad tās nebija tik populāras, – viņš skaidroja, – un es tikko iegādājos divdesmit akru lielu olīvu birzi. Tā ir lieliska atpūtas vieta mums visiem, turklāt pietiekami plaša, lai vienlaikus tajā varētu uzturēties vairākas ģimenes. Pat Niks paretam atbrauc. Ir klāt ar miesu, ja ne ar dvēseli.

Šie vārdi visiem atgādināja par Nika ilgstošo prombūtni, lai gan Izija un Tita pamazām vien iekārtojās vietā, kas bija paredzēta viņam.

– Pie tā, ka Niks pēkšņi nozūd, tu ātri vien pieradīsi. – Brionija pasmaidīja. – Viņš it kā ir šeit, tomēr nemaz nav. Gluži kā neredzamais cilvēks.

“Tāpat kā es,” Elija nodomāja, pamazām aptverdama, ka viņai Skineru namā atvēlēta daudz sarežģītāka loma, nekā sākumā licies. “Es Skineriem esmu vajadzīga, taču viņi negrib just manu klātbūtni. Viņiem vajadzīgs kāds, kas pa ģimenes dzīves karti pārvietotos, neatstājot būtiskus pēdu nospiedumus. Būs jāiemācās kļūt par hameleonu.”

Tāda ģimenes vēlēšanās nošķirties tikai pastiprināja Elijas vientulības izjūtu. Vēlāk viņa sapratīs, ka tā palīdzēs arī iegūt brīvību, bet pagaidām viņa ilgojās pēc vecākiem. Iztēlojās svētdienas pusdienas – tēvs iemieg, jo bijis augšā līdz trijiem naktī, pārbaudot krabju ķeramos, savukārt māte skaļi novāc šķīvjus un izvaicā Eliju par grāmatām, ko viņa lasa kursa darbam.

Tā bija idealizēta ģimenes dzīves versija, jo patiesībā māte spēja aprunāties tikai par Elijas māsu. Astoņpadsmitā gadsimta literatūra nespēja sacensties ar Džo dzīves drāmu, lai gan Hogārts varbūt smeltos iedvesmu no tādas izlaidības. Uz brīdi Elija pat sailgojās pēc Džo, vismaz pēc senajām dienām kopā ar māsu. Iztēlojās svētdienas pēcpusdienu kopā ar draugiem Noridžā, labsirdīgo ķircināšanos, jautros smieklus un apziņu, ka ātri var tikt atpakaļ uz Kromeru, ja nu rastos kādas problēmas. Elija alka pēc iespējas vakarā pieskatīt pasniedzēja bērnus, nevis Elfiju un Hektoru.

Viņa domāja par nodarbību grafiku viņas istabā pie sienas un prātoja, kā varētu pārbaudīt, vai Izija tiešām lasa Henriju Džeimsu, vai piespiest dvīņus pēc pārrašanās no skolas apsēsties un pusstundu veltīt matemātikai, vai klausīties, kā viņi spēlē klavieres – par mūziku to, viņasprāt, nevarēja nosaukt. Ideju kontrolēt Džeiku Elija bija atmetusi vēl pirms ķeršanās pie darba.