Читать книгу Slimnīca čusku kalna - - Страница 1

– Uz redzēšanos, Monna Datone.

Nakts sargs piecēlās no savas vietas un paklanījās man. Orka zaļā seja ielauzās draudzīgā smaidā, atklājot uzasinātos ilkņus.

– Ar labu nakti, Fribs.

Es gribēju šodien beigt agri, lai varētu nolikt Loriju gulēt, bet, kā tas parasti notiek, mierīgā diena beidzās ar nepatikšanām, kas krita kā no pārpilnības raga. Vispirms Tabbrisa kungs aiz kaklu vilka savu dēlu, kurš, viņaprāt, bija ēdis indīgas ogas. Zēns atteicās mainīt savu personību, paslēpās zem dīvāna, cirta, klakšķināja zobus, man nācās viņu izvilināt ar Glorijas lupatu lelli: meita ielika to manā somiņā un aizmirsa. Šīs rotaļlietas mīl vilkaču mazuļiem. Kamēr Joks viņu berzēja, es veicu diagnostiku.

«Viss ir kārtībā, Tabrisa kungs,» es pārliecināju pārbiedētajam tēvam. «Pāris ogas neko ļaunu nenodarīs.» Tagad došu maisījumu, lai puika pa nakti paņem divas karotes. Un, lūdzu, pārliecinieties, ka viņš pavada vairāk laika savā cilvēka formā.

«Jā, jā, es zinu,» vilkacis nopūtās. «Bet viņam tik ļoti patīk justies kā vilkam.» Lai gan tas bremzē attīstību…

Knapi biju atvadījies no pacientiem, kad parādījās padzīvojis goblins Lukutas kundze. Viņa bija pārliecināta, ka ir salauzusi roku. Par laimi, tas izrādījās sastiepums. Savā godājamā vecumā Lukutas kundze neatmeta savus agrākos ieradumus: viņa savā dārzā lasīja ābolus, zars nolūza, un goblins nokrita zemē.

Kamēr es uzliku stingru pārsēju, pinu dziedinošo burvestību, pulkstenis rātsnamā sita deviņus vakarā.

Nabaga Lorija atgriezīsies gultā aukles uzraudzībā. Bēdu vecāki ir aizņemti no rīta līdz vakaram. Mēs ar Lensu cenšamies vismaz pārmaiņus likt savu meitu gulēt, bet mans vīrs šodien vēlu domes sēdē.

Kad ieradīšos, mazulim būs desmitais sapnis. Viss kārtībā, rīt no rīta ēdīsim kopā brokastis…

Es jau gāju lejā pa pakāpieniem, kad manas domas pārtrauca caururbjoša signalizācijas artefakta čīkstēšana. Es izvilku no kabatas kvarca kristālu, mirdzošu koši. Notika kaut kas slikts!

Auklīti Klērijas kundzi nevar saukt par trauksmes cēlēju. Viņa nekad mani neapgrūtinātu darbā par kaut ko nenozīmīgu. Atceros vienīgo reizi, kad dienas vidū man piezvanīja cienījamais rūķītis: Glorijai bija izsitumi un augsta temperatūra – izrādījās, ka meita saslimis ar vējbakām.

Kas tagad notika? Vai tu nokriti? Vai tu sevi sagriezi? Pazudis?

Es jau domāju skrienot. Gredzens uz labās rokas rādītājpirksta noņēma mobilo durvju aizsargu. Es uzlēcu uz sēdekļa un uzreiz nospiedu pedāli uz grīdas un pārslēdzu sviras. Labi, ka Lenss uzstāja, ka jāmācās braukt! Un tad viņš man iedeva drošāko un jaunāko modeli. Padomājiet, kādreiz mobilie telefoni man šķita kā nepieejams brīnums, bet tagad es pats viegli varu vadīt pašgājēju mehānismu.

Es iemetu kvarca kristālu sev blakus esošajā sēdeklī. Tas joprojām pīkstēja un kvēloja, kas nozīmēja, ka aukle nebija izslēgusi signālu.

– Kas tur notiek? – es nomurmināju, vērīgi skatoties uz ceļu.

Lai gan es ar acs kaktiņu paskatījos uz artefaktu un tāpēc gandrīz ietriecos zaļumu tirgotāja furgonā pagriezienā.

«Lāsts! Mums vajag sanākt kopā! Kāpēc es krītu panikā? Māja ir pilna ar sargiem!»

Pēc tam, kad sākās uzbrukumi padomes locekļa radiniekiem, Ērls Datons pieprasīja, lai mēs ievācamies viņu mājā, un pirmo reizi Lenss neiebilda tēvam. Dutonu ģimenes īpašums ir gandrīz neieņemams bastions: augstas sienas, drošības artefakti un labi apmācīti miesassargi. Nav jāuztraucas!

Taču, tiklīdz pagāju garām vārtiem, kas bija plaši atvērti, kļuva skaidrs, ka neesmu velti uztraucies.

Piebraucamais ceļš apgāja ēkas kreiso spārnu. Tur, kreisajā spārnā, otrajā stāvā atradās Lensa un manas istabas un Lorijas bērnistaba.

Es paskatījos uz logu, kliedzu un no visa spēka triecu bremžu pedāli pret grīdu. Viņa atrāva vaļā mobilā durvis un gandrīz izkrita uz ceļa, bet tad, paņēmusi garo apmali, metās uz māju pusi.

Bērnudārza logs bija vaļā un aizkars bija norauts. Mēs vienmēr aizveram logus. Lenss pat izdarīja papildu burvestību – kad Glorijas rotaļīgās rokas pastiepās pretī logam, tas Lensa bargā balsī teica: «Ak-jā, mazulīt, virzies prom!»

Kāds nekustīgi gulēja zālē zem loga.

«Nē, nē, nē…» es nočukstēju.

Pieskrēju tuvāk un piedzīvoju gan lielu atvieglojumu, gan šoku. Viens no miesassargiem gulēja zālienā – jauns goblins. Viņš bija miris. Neviens nebūtu izdzīvojis no šādām brūcēm: krūtis bija tik ļoti saplēstas, ka ribu lauskas izlīda uz āru.

Es noriju izbiedēto saucienu un pārvarēju vājuma brīdi. Tagad es neesmu sieviete – es esmu dziedniece.

Es pārbaudīju savu sirdsdarbību un elpošanu. Nē, puisim nevar palīdzēt.

Es pacēlu galvu pie loga, cīnoties ar kārdinājumu piezvanīt meitai. Viņa steidzās atpakaļ uz savu mobilo, ātrāk nekā skrienot. Riteņi svilpoja, lai apstājās pie lieveņa, izraujot no zemes mazu oļu un smilšu strūklaku.

Es metos iekšā mājā. Priekšnamā, viesistabā ir tumšs, nedeg neviena gaisma. Šajā laikā kalpi jau dodas uz savām istabām. Ceru, ka tāpēc māja ir tik klusa…

Es uzskrēju pa kāpnēm uz otro stāvu, pa ceļam izveidojot ugunskuru, lai apgaismotu ceļu. Mana sirds dauzījās, bet prāts ieguva neticamu skaidrību. Lai kas arī notiktu, man jāsaglabā miers, lai palīdzētu savai meitai.

Es pagrūdu durvis, kas veda koridorā, kur atradās mūsu istabas, un gandrīz uzreiz sastapu uz grīdas izstieptu ķermeni – atkal sargu. Izkropļots. Miris.

Es iekodu lūpā, lai histēriski nesauktu pēc Glorijas, un uzmanīgi devos uz priekšu.

No Lorijas bērnistabas pa atvērtajām durvīm plūda omulīgā naktslampas gaisma. Iestājās mānīgs klusums, un, ja gaitenī nebūtu sarga ķermenis, es varētu domāt, ka viss ir kārtībā.

Dažas reizes ieelpoju, sažņaudzu dūres un pārkāpu pāri slieksnim.

Pirmais, kas iekrita acīs, bija asinis. Uz sienām, uz grīdas, uz rozā bērnu segas. Skatiens satvēra aukles ķermeni, kas bija atmests pret sienu kā salauzta lelle. Pie pretējās sienas gulēja cits miesassargs.

Istabas centrā uz balta paklāja ar mīkstu garu kaudzi bija melns traips. Blots izdvesa slīkstošas skaņas. Es samirkšķināju acis un mana redze kļuva asa.

Nav traips. Kaut kāds radījums, kas izskatījās pēc milzīga sikspārņa. Viņa notupās uz grīdas, viņas melnie ādainie spārni trīcēja, garie nagi spārnu galos, abi medību dunča lielumā, gulēja uz grīdas.

No melnā spārna malas apakšas izsprausta roka. Tieva bērna roka.

Es mežonīgi kliedzu un pārsteidzu ar tīru maģiju: nebija laika pīt burvestības. Es cīnījos ar visu savu spēku, līdz nāvei. Jebkurai citai būtnei šis sitiens būtu saspiedis mugurkaulu un salauzis kaklu!

Būtne drosmīgi vērsās pret logu. Viņa pacēla trīsstūrveida purnu un nošņācās. No asiem ilkņiem pilēja asinis. Knapi paguvu paskatīties uz šo briesmoni – šaurs purns, sarkanas acis, kas deg naidā, deguna vietā plānas nāsu spraugas.

Situ vēlreiz un ieraudzīju, ka ādas spārnā parādījās bedre, kas uzreiz piepildījās ar melnām asinīm.

Radījums čīkstēja, uzlēca uz palodzes un, atplešot spārnus, gribēja pacelties, taču brūces dēļ nevarēja, un nokrita no otrā stāva.

– Glorija!

Es metos pie meitas un, nokritusi viņai blakus uz ceļiem, sāku braukt ar plaukstām pār viņas mazo augumu: lēja spēkus un tajā pašā laikā meklēja brūces. Dzīvs. Sirds pukst. Lielākā brūce, ko atstājuši ilkņi, ir uz kakla. Zaudēja daudz asiņu. Salauzta kāja nav nekas.

«Nekas, nekas,» es nomurmināju. – Nekas. Turies, mans Rāceņs.

Mana galva izmisīgi griezās: es biju iztērējis gandrīz visu savu burvību.

Kā Lenss tagad vajadzīgs! Bet viņš ir padomes sēdē un gandrīz nezina, kas noticis… Es tūlīt zaudēšu samaņu, un kas tad palīdzēs Lorijai?