Читать книгу Slimnīca čusku kalna - - Страница 5

Pēc divām dienām Glorija bija gandrīz atveseļojusies. Uz viņas kakla bija baltas divas tievas rētas – gandrīz neredzamas, un ar laiku, kad Lorija pārvērtīsies par skaistu meiteni, tās nemaz nebūs redzamas. Meita vēl neskrēja, gāja uzmanīgi, piesardzīgi kāpdama uz kājām, un acīs zibēja bailes. Tad Lorija sastinga un saraujās, un es ātri paņēmu viņu rokās, lai nomierinātu. Viņa gandrīz neko neatcerējās no šīs briesmīgās dienas, tikai fragmentus, kas sajaukti ar murgiem. Lorija domāja, ka briesmonis izrāpās no gultas, jo viņa bija kaprīza un negribēja gulēt. Bija bezjēdzīgi jautāt mazajai meitenei par to, kas īsti notika. Mums bija jāpārvieto gultiņa uz mūsu guļamistabu: Glorija nepārtraukti pamodās nakts vidū un nemierināmi raudāja.

Bet citādi Glorija joprojām bija tā pati zinātkāra un uzticamā mazā meitene. Aizmirsta viņa smējās, reizēm sāka nemitīgi pļāpāt, spēlējās ar lellēm un rīkoja tējas ballītes, uz kurām parasti tika aicināts lordkanclers.

Viņš sēdēja uz bērnu krēsla, taisni un stingri, un dzēra tēju, ievērojot visus šim gadījumam piemērotos noteikumus. Un viņš izturējās pret Gloriju kā pret mazu dāmu. Tomēr viņa galu galā bija dāma. Mazā grāfiene. Viņa cītīgi uzturēja sarunu un uzvedās kā īsta saimniece. Viņas seja bija tik nopietna un smieklīga vienlaikus. Pats Lensas tēvs ar grūtībām spēja savaldīt smaidu, un viņa acīs, skatoties uz mazmeitu, bija tik daudz maiguma! Kurš gan to būtu domājis, ka tas čaklais puisis, ģērbies formas kamzolī, kā viņš parādījās manā priekšā mūsu pirmajā tikšanās reizē, patiesībā izrādīsies tik gādīgs vectēvs.

Tikmēr Lenss sāka gatavoties mūsu aiziešanai. Pirms laika viņš man nedeva sīkāku informāciju, un es nejautāju. Kamēr jūs neko droši nezināt, varat iedomāties, ka vēl ir atlikušas daudzas, daudzas dienas kopā.

Lensam ir taisnība: mazā pilsētiņā, kur neviens nezina, kas mēs esam, mēs ar Loriju būsim drošībā. Lenss paliks, lai meklētu slepkavu. Viņš paliks, jo ir vīrietis. Viņš to pateica tik stingri, ka es sapratu: strīdēties nav jēgas. Taču doma par šķiršanos vien lika manai sirdij savilkties.

Kādu vakaru, nolikusi Loriju gulēt, es iegāju blakus istabā, kur Lenss bija iekārtojis biroju. Vīrs skatīja dažus papīrus. Viena no tām ir uzrādītāja pilnvara bankai. Man šķiet, Lenss mums gatavoja dokumentus. Mēs ar Loriju neuzzināsim, ka tajā mazajā, man vēl nezināmajā pilsētiņā kaut kas vajadzīgs.

Būtu jauki atgriezties Cūkas nagā! Belindas vadībā slimnīca uzplauka. Ik pa laikam mēs sūtījām viens otram vēstules: es runāju par Loriju, par savu ārstu praksi, viņa runāja par mūsu kopīgajiem draugiem…

Nē, un nav jēgas sapņot: Lenss mūs nesūtīs tur, kur vispirms izskatīsies ļaundari.

Es piegāju pie Lensa, apskāvu viņu aiz pleciem un apglabāju pakausī, viņš, nepaceļot acis no papīriem, noglāstīja manu apakšdelmu. Visas šīs dienas es centos būt stipra, turējos un neļāvu sev kļūt ļengana. Lorija redzēja mierīgus un līdzsvarotus vecākus. Bet tagad mana meita guļ…

«Lance, nāc mums līdzi,» es ieelpoju viņa matos, kas smaržoja pēc kafijas un nedaudz citrona balzama un piparmētras: viņš gatavoja mātei nomierinošas pilienus.

Es jutu, ka viņa pleci saspringst.

– Kā es varu dzīvot bez tevis! Kāda Lorija būtu bez tevis?

Es uzreiz sajutu kaunu par šo aizliegto paņēmienu – tu nevari slēpties aiz savas meitas, bet vārdi nāca ārā no manas mutes. Lenss satvēra manu roku un ievilka sev klēpī, satverot manu seju savās rokās un skatoties man acīs. Viņa skatiens bija noguris un bezrūpīgs.

– Greisa, tu esi pieaugusi meitene. Tu parūpēsies par mūsu meitu. «Un es parūpēšos, lai jūs pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties mājās,» viņš klusi, bet pārliecināti sacīja.

Es noriju kaklā iestrēgušo kamolu. Es piespiedu pasmaidīt.

– LABI. Ej gulēt.

Šos trīs vārdus man izdevās pateikt bez asarām. Varu sevi paslavēt.

Es atgriezos guļamistabā, uzklāju segu Glorijai, apgūlos un saritinājos. Istaba bija silta – pēdējās vasaras dienas bija pārsteidzoši karstas – , bet es trīcēju tā, it kā man būtu drudzis.

Pēc dažām minūtēm istabā ienāca Lenss, aizvēra durvis, lai no gaiteņa krītošā gaisma nepamodinātu mūsu meitu, un ar lūpām pieskārās manām lūpām. Mūsu ķermenis vienmēr bija labāks sarunās, bet tagad es biju pārāk skumji.

«Es esmu noguris, Lens,» es nočukstēju.

«Ko es daru? Kāpēc es viņu atgrūdu? Kas zina, kad nākamreiz varēsim būt vieni? Varbūt man rīt būs jādodas prom…»

Lenss ar skūpstu viegli pieskārās viņa vaigam.

– Atpūties, dārgais.

Kas tas par brīvdienām! Tiklīdz Lenss atstāja slieksni, es sāku raudāt savā spilvenā.