Читать книгу Slimnīca čusku kalna - - Страница 4

Kamēr Lenss atcerējās savu bērnību, vienmēr kaut kur tuvumā rēgojās sargi. «Spēcīgam politiķim ir daudz ienaidnieku,» sacīja mans tēvs. Ļoti ilgu laiku Lenss uzskatīja par drosmīgu aizbēgt no apsargiem, lai kopā ar zēniem, kas atrodas tālu zemāk par viņu no «pilnīgi nepiemērotas kompānijas», viņi varētu spēlēt un izjokot, neņemot vērā pieaugušos.

Un tad Čārlijs tika nozagts. Viņa vecāki bija izcēlušies no vienkāršajiem ļaudīm – kad parādījās, vecā muižniecība pagrieza degunu: ne ciltsrakstu, ne audzināšanas, varēja tikai lielīties, ka viņiem ir cieši sapakota soma. Nolaupītāji pieprasīja izpirkuma maksu, un viņi saņēma naudu. Čārlijs vairs nekad netika redzēts dzīvs. Tad izrādījās, ka viņš tika nogalināts pirmajā dienā pēc nolaupīšanas.

Lai cik daudz Lenss stāstīja sievai, ka uzbrukums varētu nebūt saistīts ar vēstulēm, ko saņēma daudzi padomes locekļi, viņš nekad neprata sev melot. Reiz nauda nogalināja viņa draugu. Šodien politika gandrīz nogalināja viņa meitu. Tomēr nē, ne politika. Visa tā pati nauda: daudzus gadsimtus pēc kārtas muižnieki bija atbrīvoti no nodokļiem «par kalpošanu tēvzemei». Ar ko šis dievkalpojums izpaudās, visi sen ir aizmirsuši, un patiesībā, lai nemaksātu nodokļus, izrādījās, ka pietika ar muižniecības vēstuli. Jaunajam nodokļu kodeksam, kas tagad tika uzklausīts Padomē, bija paredzēts atcelt šo privilēģiju.

Beidzot Lorija miegā pārstāja šņukstēt un pagriezās uz sāniem, salikusi rokas zem vaiga. Greisa sāka elpot vienmērīgi un vienmērīgi. Lenss uzmanīgi apsēdās un ielika meitu savās rokās. Bet, tiklīdz viņš izkāpa no gultas, Greisa atvēra acis un uzlēca.

«Viss ir kārtībā,» viņš čukstēja viņai. – Atpūties.

Viņai patiešām vajadzēja atpūsties pēc tam, kad gandrīz līdz nāvei bija beigusies maģija. Bet tā bija Greisa, kas izglāba viņu meitu. Kad Lenss ieradās, nekas daudz nebija jādara: salabot lauzto kaulu ar maģiju un ieliet spēku abos.

– Rācenis pamodīsies un nobīsies.

– Es palikšu pie viņas. Atpūta.

Greisa pastiepās pēc kleitas aizdares. Viņa nekad nebija pieradusi valkāt dižciltīgai dāmai piemērotus tērpus: tērpus, kurus varēja novilkt tikai ar istabenes palīdzību.

«Es tam nepieteicos,» mana sieva pēkšņi klusi sacīja.

Lenss paskatījās uz augšu.

– Saproti.

– Nē, tu nesaproti!

Lorija miegā mētājās un grozījās, Lenss viņu ciešāk apskāva, šūpoja, šūpodama. Mazuļa seja atkal nogludināja. Greisa vainīgi nopūtās un aizsedza muti ar roku, taču nespēja sevi valdīt. Viņa ātri un nesakarīgi čukstēja:

«Kad es apprecējos ar tevi, es domāju, ka esmu gatavs uz visu.» Uz to, ka mums viss būs jāmācās, jāsmejas, uz to, ka mēs vienmēr būsim redzeslokā. Bet ne tā, ka kādu dienu viņi nāks nogalināt manu bērnu.

Slepkavības mēģinājumu sērijā netika ievainots neviens Padomes loceklis. Tikai ģimenes. Radījums nāca pēc Greisas un Glorijas. Lensam pār muguru pārskrēja drebuļi, domājot par to, kas būtu noticis, ja viņa sieva nebūtu palikusi slimnīcā. Viņa neatkāptos.

Radījums pieaugušos nogalināja acumirklī, bez ceremonijām. Viņa gribēja spēlēties ar bērnu, piemēram, kaķi un peli, un tas bija vienīgais, kas izglāba mazuli.

«Tam nav iespējams sagatavoties,» Lenss teica tādā pašā čukstā.

Ejot apkārt gultai, viņš apsēdās blakus sievai, apskāva viņu ar vienu roku, noliekot meitu sev klēpī. Greisa bakstīja viņam plecu.

– Piedod, tas nav tas, ko es gribēju…

– Es zinu. «Viņš pieskārās viņas templim ar lūpām. – To neteici tu, bet gan bail par Loriju. Tam nav iespējams sagatavoties un nav iespējams ar to samierināties. Tu aiziesi. Tālāk no šejienes.

– Rakt? Viņi būs laimīgi. Mamma raksta, ka viņai pietrūkst mūsu rāceņa.

– Nē. Kaut kur, kur tevi neatradīs. Uz kādu Troļļu purvu vai Zaķa asti.

Greisa klusi iesmējās viņam plecā.

– Vai tie tiešām pastāv?

– Man nav ne jausmas, ne par to ir runa. Kaut kur viņi nezinās, ka Glorija ir lorda kanclera mazmeita. Kur neviens radījums nevar tevi sasniegt. Jums būs jāgaida, līdz viņi atradīs tos, kas viņu sūtīja.

– Un tu?

– ES esmu vīrietis. Es neskriešu.

Greisa ieskatījās viņa sejā un nogrima, acīmredzot sapratusi, ka strīdēties ir bezjēdzīgi.

Viņš vēlreiz noskūpstīja sievu. Izejot no istabas, viņš grasījās spert soli uz bērnistabas pusi, taču uzreiz saprata: istaba ir izmazgāta, bet šķita, ka to uz visiem laikiem caurstrāvojusi dzelzs asiņu smaka, tāpēc gultiņa tika pārcelta uz vienu no viesu guļamistabām. Lenss nolaida meitu uz gultas un apsēdās uz grīdas, atspiedies ar pakausi pret gultiņas aizmuguri.

Patiesībā tas ir jādara. Paslēpiet savu ģimeni un palieciet tuvu saviem vecākiem. Slepkava pirmo reizi netrāpīja savam mērķim un var trāpīt vēlreiz, šoreiz pret māti. Lenss viņai nebija īpaši tuvs, bet tomēr mamma bija mamma.

Bet mēs nevaram ļaut meitenēm iet vienas. Apsargi piesaistīs uzmanību, kas nozīmē, ka ir nepieciešams miesassargs. Viņa sauksies par māsu vai tanti un vienmēr būs blakus, neradot aizdomas.

Galvenais ir noturēties vairākas dienas, līdz Lorija kļūst stiprāka un kamēr viņas tēva cilvēki atrod miesassargu – slepeni, nepievēršot uzmanību. Tomēr maz ticams, ka mēģinājums tiks atkārtots tuvākajās dienās, tāpēc viņiem ir laiks.

Guļamistabas durvis atvērās, Lenss paskatījās uz augšu un ieraudzīja savus vecākus stāvam uz sliekšņa.

– Kā viņai ir? – mamma čukstēja.

«Viss ir kārtībā,» viņš tovakar atkārtoja jau neskaitāmo reizi, kaut arī pats sev neticēja. «Es sadziedēju brūces, tās sadzīs rīt, kauls atjaunosies nedēļas laikā.» Bērniem viss ātri dziedē.

Tēva seja kļuva gaiša, un viņš atkal sarauca pieri.

– Ejam parunāt.

– Vai nevari sagaidīt līdz rītam? Es nevēlos atstāt Loriju vienu, ja viņa pamostos.

«Es sēdēšu,» sacīja mana māte. Pasteidzusies ar svārkiem, viņa iegāja guļamistabā un nolika krēslu blakus gultiņai.

– Piezīme jums no Koha. – Aizverot durvis, tēvs viņam pasniedza papīra lapu. – Jūs joprojām izspiedāt šo likumu. Tiklīdz es novērsos…» Viņš īgni pamāja ar roku.

Likums? Droši vien vajadzētu priecāties… Tagad Lensam šķita, ka uzklausīšanas Padomē ir citā dzīvē. Tas pāries, rīt viņš nāks pie prāta.

– Tev jāiet prom. «Tēvs ieskatījās viņam sejā. – Jūs trīs. Es būtu sūtījis Bellu tev līdzi, bet viņa kategoriski atteicās. «Viņa balsī bija kaut kas līdzīgs apbrīnai. «Jūs iedziļinājāties tajā, šķietami elastīgs, bet, kad kaut kas ienāk prātā, jūs pārāk reaģējat uz mani.»

«Jā, meitenēm jādodas prom,» Lenss piekrita. -Vai tu jau izdomāji, kur doties?

– Meitenes?

«Es neskriešu,» viņš atkārtoja.

«Jūs domājat, ka jūs esat vienīgais, kam rūp jūsu ģimene, un es esmu nejūtīgs vecs ķipars?» Man ir vienīgais dēls.

– Es domāju, ka tev un tavai mātei var būt vajadzīga mana palīdzība.

– Jūsu sievai un meitai var būt nepieciešama jūsu palīdzība! – tēvs čukstus iesaucās. – Un tu man atraisīsi rokas!

Viņš mainīja tēmu:

– Jūs sakāt, ka viņš gulēs nedēļu?

Lenss pasmaidīja. Nedēļu noturēt nemierīgo Lori gultā nav nevienam no dieviem pa spēkam.

– Nē, mazāk, jums vienkārši būs jāatjaunina burvestības un jāpārliecinās, ka Glorija nepārpūlē kāju.

– Vari nēsāt uz rokām, ja kas notiek.

Lenss pavēra muti, bet tēvs viņu pamāja.

– LABI. Rīts ir gudrāks par vakaru. Rīt izlemsim.