Читать книгу Slimnīca čusku kalna - - Страница 12

«Viņš ir vesels vīrietis, bet tu tur sēdi un strādājat no dīkstāves,» Ūla kādu dienu nomurmināja, ierodoties agri no rīta, kā vienmēr, un Lensam nācās sev atgādināt, ka «cilvēks» nav apvainojums, bet gan kompliments. – Nekad nevar zināt, kas notiks rīt, šodien maciņš zvana, un rīt tas ir tukšs.

Lensam arī izdevās pamanīt, ka Čūsku kalna iedzīvotāji izmanto jebkuru iespēju pelnīt naudu. Sievietes nenogurstoši adīja un šuva. Rudenī visi viņu rokdarbi: šalles, nakts cepures, silti dūraiņi, šalles un šalles nonāks gadatirgus un no turienes uz lielajām pilsētām. Vīrieši grieza no koka mājsaimniecības piederumus, koka tupeles vai šuva mīkstus apavus no ādas: tādus valkāja nabadzīgie pilsētnieki visā valstī. Salīdzinot ar pilsētniekiem, Lenss tiešām izskatījās pēc sliņķa.

– Man vajadzētu paskatīties uz Torija kungu, viņa ierēdnis atkāpās. – Goblins košļāja viņas lūpas. – Visi steidzas uz lielajām pilsētām pēc laimes, bet kur tā laime? Viņi vienmēr atgriežas, ja ne paši, tad bērni. Izskatās pēc Aldana.

– Aldans? – Lenss jautāja, domās izejot cauri pilsētiņas iedzīvotājiem.

«Zaļš,» Ula paskaidroja. – Viņa māte bija Aldana. Un tagad, redz, mans dēls ir pacēlis degunu un grasās caurdurt debesis. Jā, lai viņš pateicas visiem dieviem, ka viņa tēvs apprecējās un piesedza grēku. Skolotāj, es arī.

Lenss iesmējās. Viņš devās pie meistara Grīna, lai iepazītos un paskatītos tuvāk; kaujas maga parādīšanās šādā tuksnesī šķita pārāk aizdomīga. Iepazīšanās neizdevās. – Ko, kungs, – vecais vīrs izspieda šo vārdu, vienlaikus skatīdamies uz Lensu augšā un lejā, – vai jūs uzskatāt, ka esat tiesīgs uzspiest savu sabiedrību iedzimtam muižniekam? Šeit, protams, ir tuksnesis, taču tas, ka mēs abi esam no galvaspilsētas, nepadara mūs vienādus.

Atceroties šo sarunu, ja to tā varētu nosaukt, grāfs Datons nezināja, dusmoties vai smieties.

Beidzot viņš piestāja, lai redzētu Torija kungu, universālveikala īpašnieku. Torija kungs, sirms mati un pieklājīgs, lūdza viņu atgriezties vakarā. Pazaudējis lietvedi, aiz letes nostājās pats saimnieks, «vai tiešām te var normāli parunāt?» viņš atmeta rokas, vienlaikus pasmaidot veikalā ienākušajam vilkacim.

Kad Lenss atgriezās, īpašnieks viņu uzņēma savā kabinetā. Viņš piecēlās no galda, sveicinādams paklanījās un, apsēdies, ar neveiklu kustību noslaucīja no galda monētu kolonnu. Pa grīdu ripinājās sudraba apaļumi. Ik minūti atvainodamies, īpašnieks sāka tos celt, Lenss steidzās viņam palīgā, tāpēc viņi uzreiz neķērās pie lietas. Saruna ritēja raiti un raiti, bet beidzās ar neko.

– Jūs man piedosit manu tiešumu, Mona kungs, – Torija kungs beidzot teica. – Es redzu, ka tu esi godīgs cilvēks. «Viņš īsi paskatījās uz tikko salikto monētu kolonnu, un Lenss saprata, ka nauda nebija nejauši izkaisīta. – Jā, tikai… lai tevi neapvainotu… Tu esi lielpilsētas lieta. Mūsu cilvēki šeit ir vienkārši, viņi nenāk uz veikalu pirkt. Pērciet, protams, arī, bet ko, laba mājsaimniece tādus dvieļus nesagriezīs? «Viņš izvilka no krēsla atzveltnes balinātu linu dvieli un parādīja Lensam; Greisa mēdza ar tiem žāvēt traukus. «Viņi nāk, lai izvēlētos, runātu.» Sūdzēties par vīramāti, lielīties ar mājsaimniecību, mazgāt kaimiņiem kaulus. Un tu… Neapvainojies. Kad būsi iekārtojies, ja medības turpināsies, nāc, varbūt varam vienoties.

Izejot no veikala pa sētas durvīm, Lenss uzskrēja kādai sievietei. Ikviens zināja, ka atraitne Abota «dodas» pie Torija kunga, taču pat mūžīgā tenkotāja Ula tikai pamāja ar galvu. Mans vīrs noslīka, pieņemot darbā plostu baļķus, bet kā ir vienam pašam audzināt trīs bērnus? Lenss jau bija redzējis viņu, sāpīgi tievu, saliektu, un tagad, pavērsis degunu pret degunu, pamanīja gaišos sārtuma plankumus uz viņas bālajiem vaigiem. Vai jums ir kauns, ka to uzzinās kāds svešinieks?

Sieviete ieklepojās nolietotā lupatā, kas bija pārklāta ar brūniem traipiem.

Nespēdams pretoties, Lenss veica diagnostikas burvestību. Tā ir patiesība. Patēriņš grauž plaušu paliekas. Vēl kāds laiks, un trīs bērni paliks bāreņi.

Viņš ilgi nevilcinājās.

– Tu jūties slikti?

Viņš apskāva noliecošo sievieti aiz pleciem, no viņa plaukstām paklausīgi lija burvība, iznīcinot infekciju, aizlāpot caurumus plaušās. Tīri to izdarīt nevarēs – laika ir maz, bet vismaz slimība pāries.

Sieviete klepoja vēl stiprāk, noliecās, un, kad viņa iztaisnojās, viņas seja liesmoja dusmās.

– Ko tu atļaujies!

Viņa vaigs dega, Lenss atkāpās – vājā izskata sievietes roka izrādījās smaga.

– Vai jūs domājat, ka nav neviena, kas aizlūgtu par atraitni, nav neviena, kas aizietu ar ķepu?!

«Es lūdzu piedošanu,» viņš īsi paklanījās.

Viņš pagriezās un devās mājās, kamēr lāsti turpināja lidot viņam aiz muguras.