Читать книгу Slimnīca čusku kalna - - Страница 8

Stacijā nebija perona. Lenss nolēca no pakāpiena uz akmeņiem pilnās zemes un pasniedza roku, palīdzot sievai nokāpt. Greisa izņēma Loriju no vilciena. Saimniece Nerīna rāpoja lejā pa pakāpieniem, stenēdama, ar vienu roku smagi atspiedusies uz Lensu un ar otru atbalstot svārkus. Viņa iekliedzās, kad kariete sāka kustēties, un apgāzās ar galvu zemē, gandrīz nometot Lensu.

Dīvaini, līdz šim pieredzējušais miesassargs bija uzvedies pavisam savādāk. Viņš paskatījās apkārt. Arī dzelzceļa stacijas nebija, tikai kādus desmit jardus tālāk atradās koka šķūnis, aiz kura pļavā ganījās ducis govju. Kāds vecs vīrs zem nojumes košļāja zāles stiebru. Tas nozīmē, kam šī izrāde bija paredzēta.

Lenss iztaisnoja mēteli. Vakar, ieraugot viņu «jaunā lietā», Greisa noelsās: «Kam tu izskaties!» Neuzklausot iebildumus, viņa lika viņam izģērbties līdz kreklam, izvilka no somas maisiņu, no kurienes viņš izņēma adatu, diegu un mazas šķēres. Lenss mēģināja iebilst: nav jēgas bojāt acis šūpojošā vilcienā, taču viņa sieva palika nelokāma.

«Ģērbties reti, tas nenozīmē staigāt kā putnubiedēklim,» viņa sacīja, saplēsdama mēteļa oderi.

Līdz šim Lenss bija pārliecināts, ka viņa sievas mīļākais rokdarbs bija smalki izpildītas ķirurģiskās šuves. Zināmā mērā tā bija taisnība: Greisa labprātāk pavadīja savu brīvo laiku, lasot grāmatas vai kopā ar Loriju. Bet viņa joprojām bija šuvēja īpašnieku meita. Kad mētelis atgriezās pie Lensa, tas pārstāja plēsties uz pleciem un griezties padusēs, un pogas pārstāja šķirties uz krūtīm. Tiesa, es joprojām nesēdēju perfekti, taču nav vajadzības prasīt neiespējamo.

Lenss vēlreiz nogludināja grīdas, pirms paņēma savas mantas. Greisa pamanīja šo žestu.

«Tiklīdz būsim kaut nedaudz samierinājušies, es nopirkšu lētu audumu un uzšušu jums drēbes, lai aizstātu šo negodu.»

«Nav nekādas vajadzības,» viņš protestēja.

– Kas man vēl jādara? – viņa paraustīja plecus. – Lorija! Lorija, nāc šurp!

«Ļaujiet mazulim skriet,» iejaucās Nerīnas kundze. – Palika pārāk ilgi, nabadzīte.

Pats Lenss bija gatavs lēkāt uz vienas vai otras kājas kā meita. Pēc dienas, kas pavadīta, sēžot uz cieta vilciena soliņa, šķita, ka viņa dibens būtu ieguvis sola formu un mugurā būtu iedurts miets. Miega trūkums neuzlaboja ne pašsajūtu, ne garastāvokli: Lorija laimīgi gulēja visu nakti, saritinājusies vecāku klēpī, Nerīnas kundze, šķiet, varēja gulēt jebkur un kā vien gribēja, bet viņai ar Greisu bija. grūts laiks. Zem sievas acīm bija ēnas, viņa kustējās saspringti un ierobežoti: arī viņa, šķiet, bija nokalpojusi savu laiku pasaulē.

– Govis! – Glorija iesaucās un metās uz pļavas pusi.

Saimniece Nerīna ar strauju kustību satvēra viņu aiz svārkiem.

– Dod man pildspalvu, iesim un paskatīsimies kopā. «Viņa pamāja ar galvu uz mājām aiz pļavas. – Ej, mēs tevi panāksim. Šeit joprojām nav kur pazust.

Lenss vēlreiz paskatījās apkārt. Aiz tiem pret horizontu stiepās dzelzceļa sliedes, sagriežot pļavu divās daļās. Apmēram divsimt jardu aiz sliedēm un pļavas bija zaļa meža siena. Šajā pusē sliedēm cauri pļavai uz pilsētu veda zālē izmīdīta taciņa. Virs koka karkasiem un šindeļu jumtiem slējās mūra mājas, viens, likās, pat trīs stāvus augsts, un tālāk apvārsni aizsedza kalns, kur brūnajās akmens nogāzēs šur tur zaļoja zāle un krūmi.

Viņi virzījās uz pilsētu, atstājot ganāmpulku aiz sevis.

– Tas ir Čūsku kalns? – Greisa jautāja, šķieldama pret sauli.

– Var būt.

Lenss atskatījās uz pērkona dārdi. Izmetis savas mantas, viņš noķēra Loriju, kura lidoja no visām mazajām kājiņām. Mazulis čīkstēja, paceļot viņu virs galvas, griežot apkārt.

– Vēl, tētiņ, vēl!

– Pietiek, Rāceņ, – iejaucās Greisa. – Tētis ir noguris.

– Nekas. Mēs visi esam noguruši.

Viņš pagrieza galvu, meklēdams zīmes ar ielu nosaukumiem, taču, pat ja tādas bija, caur blīvajiem priekšdārzu apstādījumiem, kas ieskauj mājas, tās nevarēja saskatīt.

Aiz muguras atskanēja sirdi plosoša čīkstēšana, Lenss pielēca un sniedzās pēc burvības. No alejas ar mežonīgu čīkstēšanu izlēca cūka, kurai mugurā karājās mazs goblins, turēdams ausis. Netālu skrēja mazs vilku mazulis, metās augšā un mēģināja nokost cūkas šķiņķi. Aiz viņiem aizlidoja bērnu bars, kas kliedza kā cūka. Lorija iekliedzās un metās viņiem pakaļ, bet Nerīnas kundze atkal aizķēra viņu aiz svārkiem.

«Šķiet, ka mazulim šeit patīk,» viņa pasmaidīja.

«Vismaz kādam šeit patīk,» Lenss nodomāja.

Vai viņš kļūdījās, sūtot savu ģimeni uz šādu tuksnesi? Salīdzinot ar Čūsku kalnu, pat Cūkas nagu šķita rosīga metropole.

«Man arī šeit patīk,» sacīja Greisa. – Klusi.

Atspēkojot viņas vārdus, bērnu banda, jau bez cūkas, metās kliedzot pretējā virzienā. Vecākais, apmēram septiņus gadus vecs cilvēkpuika, basām kājām, ceļgalos saplēstām biksēm, apstājās, ziņkārīgi raudzīdamies uz svešiniekiem.

– Sakiet, kur ir Sunny Lane? – Lenss viņam jautāja.

– Nāc, es tev parādīšu. – viņš svarīgi teica. Sākumā viņš kustējās lēni, it kā cenšoties piešķirt sev kādu cieņu, bet pēc pāris minūtēm apmaldījās un sāka izlaist.

Viņi šķērsoja pilsētas centru. Uz trīsstāvu mājas bija zīme «ugunsdzēsēju dienests», uz kaimiņmājas – «rātsnams», un blakus «Raushas kundzes universālveikals». Lenss neviļus pasmaidīja, atcerēdamies galvaspilsētas universālveikala galerijas, kas piepildītas ar maģiskām gaismām.

– No kurienes tu esi? – zēns ziņkārīgi jautāja.

«No Cūkas nagu,» Lenss atbildēja.

Bija skaidrs, ka vārds viņam neko neizsaka, bet viņš pamāja ar svarīgu skatienu.

– Cik ilgi būs jāpavada pie jums?

– Redzēsim, kā būs.

«To saka arī meistars Grīns.»

– Meistars Grīns? – jautāja Nerīnas kundze.

– Viņš ir īsts kaujas mags no galvaspilsētas! – Puiša balsī bija neviltota sajūsma. «Nomalē ozols stāvēja sauss, zibens to nolauza, tāpēc viņš to izdarīja ar rokām,» zēns iztaisnojās, pielika svarīgu izteiksmi savai netīrajai sejai un kustināja rokas, rādot «kā», «un ozols sakrita gabalos – bam!» «Mēs to izjaukām malkai,» viņš mierīgāk piebilda.

Lenss pārmija skatienus ar saimnieci Nerīnu.

– Cik ilgi viņš šeit ir? – viņa jautāja.

– Tātad es ierados pirms divām dienām. Viņš saka, – zēns mainīja balsi, it kā kādam atdarinot, – vecumdienās ir noguris no pilsētas trokšņiem. «Viņa vecmāmiņa un vectēvs bija no šejienes,» viņš normālā tonī piebilda un atkal čīkstēja: «Es nolēmu paskatīties, kāda tā ir viņa dzimtene.»

Tādu sakritību nav. Skatiens, ko Greisa viņam veltīja, teica to pašu. Viņa pacēla Loriju, apskāva viņu un pār meitas plecu vēlreiz paskatījās uz Lensu.

Vai arī tas notiek?