Читать книгу Slimnīca čusku kalna - - Страница 14

Meita aizbēga uz ielas, un Nerīnas kundze sekoja. Nomazgāju traukus, izkārtoju šūšanu, bet stāvēju sastingusi ar adatu rokās. Bija nepanesami domāt, ka pavisam netālu mirst mazs zēns un ka man, dziedniecei, bija jāsēž un jāgaida, kad viņš nomirs.

Bija tik viegli apsolīt Lensam neiejaukties, līdz pienāk nepatikšanas, ka tikai es varēju palīdzēt.

«Es tikai paskatīšos,» es nolēmu. – Es remdēšu sāpes. Varbūt tā nav trakumsērga…»

Vecā Nika drava atradās Čūsku kalna nomalē, aiz tās bija tikai pļava un pie apvāršņa tumšoja kalni. Aiz bezjēdzīgās būdas bija bišu stropu rindas. Pats saimnieks bijis biškopis, uzvilcis galvā moskītu tīklu un rokās ādas dūraiņus. Es piesteidzos pie viņa.

– Labdien, mana meita teica, ka tavs mazdēls ir slims. kā viņš jūtas?

Vecais vīrs uzmeta skatienu man ar sarauktu pieri, satraucoties ar ziņkāri.

– Paldies, mīļā. Pagaidām viņam tas ir slikti. Bet drīz kļūs labāk. Tagad es viņam atnesīšu svaigu medu, iedošu kaut ko padzerties, un viņš jutīsies labāk. Medus – tas palīdzēs pret jebkuru infekciju!

Ja tikai tas būtu tik vienkārši!

– Vai es varu viņu apciemot?

Vecā Nika sejā pazibēja dusmas. Viņš domāja, es, tāpat kā vietējie tenkas, kas visur bāž degunu, gribu būt pirmais, kas izplata tenkas.

«Nevajag, Mon kundze,» viņš atturīgi sacīja. – Viņš drīz kļūs labāks, jūs to apbrīnosit! Sveika tava meita un neļauj viņai saslimt!

Viņš teica, kā viņš viņu saskrāpēja. Tas liek domāt, ka man pašam neatliks laika skatītājiem, ja kaut kas notiks ar Loriju. Ja vien viņš zinātu, ko es nesen piedzīvoju.

Es atvēru muti. Aizvēra to. Jūs nevarat pārliecināt tādus cilvēkus kā vecais Niks. Lai arī kā Lenss centās, viņam tas neizdevās.

– Ir pienācis laiks tev, mīļā. Jo manas bites ir ļoti dusmīgas! Neatkarīgi no tā, cik daudz viņi kož.

– Vai medus jau nogatavojies? – pagriezu sarunu par citu tēmu, saprotot, ka labas vienošanās nebūs.

– Tas ir nogatavojies, nogatavojies… Ir pienācis laiks vākt. «Niks nepārprotami vēlējās pēc iespējas ātrāk no manis atbrīvoties.» – Tiekamies līdz vakaram.

Lieliski. Tieši to es gribēju dzirdēt. Man ir laiks.

Es izlikos, ka izeju uz ceļa, kas ved uz pilsētu, un, tiklīdz vecais Niks novērsās, es ieniru mājā. Degunu piepildīja slimības smaka. Logi bija aizsegti ar segām un palagiem, tāpēc istabā bija tumšs kā naktī. Kad manas acis pielāgojās krēslai, es ieraudzīju vienvietīgu gultu pie sienas – iespējams, parastos laikos mans vectēvs to būtu ieņēmis. Tagad Niks stāvēja sastingis viņai virsū un izstiepies. Viņa acis bija aizvērtas, žoklis bija cieši saspiests, un viņš elpoja ātri un sekli.

Es pārbraucu ar plaukstām pāri tievajam ķermenim, austot diagnostikas burvestību, un ar nožēlu izelpoju, kad manas šausmīgās aizdomas apstiprinājās. Trakumsērga. Bez neatliekamās medicīniskās palīdzības zēnam bija jādzīvo tikai viena vai divas dienas.

«Niks,» es saucu, noliecoties pie zēna.

Viņš viegli atvēra acis un uzreiz sajuta krampjus, mutes kaktiņos parādījās putas. Viņa lūpās sastinga nopūta. Es ātri ielēju burvību, saglabājot elpošanu un izlīdzinot sirdspukstus. Es vairs neko nevarēju darīt.

Un tieši es, dziednieks, zvērēju svētajam Humbertam, ka es nenovērsīšos no cietēja, lai arī kas viņš būtu: bagāts, nabags, bērns vai vecs vīrs!