Читать книгу Viņa īpašums - - Страница 1

Rita

– Kāda beztalantīga meitene!– Tēvs bija sašutis.– Vai jūs to nevarat izdarīt pareizi pirmajā reizē?

– Atvainojos… Es…" es izrunāju, ar bailēm saspiežot paplāti rokās.

– Xx.... Kādas neērtības manā galvā! Mani neinteresē tavi attaisnojumi!– tēvs negribīgi sacīja, paņemot avīzi.– Pēc institūta ātri ej mājās! Es esmu pārsteigts, ka viņi tevi tur joprojām tur…

– Vai kaut kas nav kārtībā, tēvs?

– Ko? Tu uzdrošinies uzmesties uz mani?– Tētis sadusmojās un meta uz mani avīzi.– Pacel to! Tagad!

Tēva kliegšana ir biedējoša. Ja nedarīšu, ko viņš vēlas, tēvs mani piekāps tāpat kā pirms mēneša. Zilumi uz mana ķermeņa tikko bija sadzijuši, bet bailes bija palikušas. Es paņēmu papīru un pasniedzu to tēvam. Viņš ir vienīgais cilvēks šajā mājā, no kura vērts baidīties. Viņš ir spējīgs uz daudz ko. Es pasniedzu viņam papīru, bet tā vietā tēvs satvēra manu roku.

– Uzmanīgi klausies mani un iegaumē šo sarunu savā skaistajā mazajā galviņā! Tu zini, ko es ar tevi darīšu, ja tu kaut ko kavēsi vai mēģināsi! Es neesmu tevi audzinājis un turējis šim nolūkam. Tu esi pieaugusi meitene. 23 gadi ir nobriedis vecums. Ir pienācis laiks, lai tu darītu visu iespējamo man!– nopietni sacīja tēvs, atlaižot manu roku.

– Ko tas nozīmē? Par ko jūs runājat?

Viņa vārdi dara mani piesardzīgu. Es saprotu, ko viņš grib pateikt, bet tomēr es varētu kļūdīties......

– Kāpēc jūs runājat ar mani pagātnes laikā?

– Tā kā mums ir šī saruna, es neko neslēpšu.– teica tēvs.

– Tēvs? Kas notiek? Es neko nesaprotu!

Uz manas sejas ir viegli nolasāmas bažas un bailes..... Mani vajā bailes pateikt nepareizu lietu un tikt par to sodītai....

– Tu vairs nepiederi mūsu ģimenei. Es tev esmu atradis līgavaini, tagad tu esi līgava un piederi kādam citam.– teica mans tēvs.

Es uz brīdi nokritu uz ceļiem, apstulbusi par šo ziņu un bez vārdiem. Mēģināju visu aptvert, bet nespēju to saprast. Tēvs turpina runāt, neļaujot man pateikt ne vārda. Es nesaprotu tēva lēmumu. Man acīs ir asaras. Uz ko tieši mans tēvs nolēma mani notiesāt?

– Rīt jūs paņems un aizvedīs pie viņa. Jūs iepazīsiet viens otru. Jūs viņam patiksiet, un jums nekas nebūs vajadzīgs, jūs dzīvosiet mīlestības un pieķeršanās ieskauti. Tāpēc būs labāk, ja tu saglabāsi savu nevainīgo ķermeni viņam un nedarīsi nekādas muļķības…" tēvs runāja nopietni.– Vai tu mani saproti? Viņš samaksāja lielu naudu par tavu skaisto seju.

– Līgavaine? Nauda? Es nevēlos precēties, īpaši ar vīrieti, kuru nepazīstu un nekad neesmu satikusi.– Es to saku ar asarām, cerot, ka viņš atnāks pie prāta.– Kāpēc tu to ar mani izdarīji? Tu mani pārdevi par naudu?

– Noklusē! Tas ir viss, uz ko tu esi spējīgs! Neplūc asaras un nenožēlojies par mani, tu taču neesi maza meitenīte.– kliedza mans tēvs, sitot mani.– Tu viņu apprecēsi un darīsi visu, ko tev teiks. Vai tev tas ir skaidrs?

Es skatos uz tēvu, bet neko nevaru pateikt. Tam nav jēgas.

– Vai jūs mani saprotat?– kliedza tēvs man sejā.– Tu izskaties tik nožēlojami! Tev būs laiks viņu satikt!

Nemanot ne vārda, es izskrēju no mājas, neaizverot durvis. Es gribu aizbēgt kaut kur, kur mani neviens nevar atrast. Bet tas nav iespējams… Mani dokumenti ir pie tēva, un bez tiem es neko nevaru izdarīt.

Ģimene, kurai es uzticējos, atrada vieglu veidu, kā no manis atbrīvoties. Ja vien es būtu zinājusi, kas patiesībā slēpjas aiz šīs naudas, es, iespējams, ātrāk būtu aizbēgusi......

Es eju pa citu ielu, noslaukot asaras no sejas. Pazudusi un šokēta, es nezinu, ko darīt tālāk. Man nav nodoma kļūt par līgavu. Man ir jābēg, cita ceļa nav. Kad pagriezos uz tuvējo ielu, man priekšā izskrēja melns auto. Nobijusies, ka tas ir mana tēva darbs, es metos bēgt, bet tālu aizbēgt nevarēju. Mani panāca automašīna. No tās izlēca divi vēstneši un pagrūda mani.

No bailēm es sāku pretoties un kliegt.... Bet neviens mani nedzird....

– Nē! Palīdzība!– Es kliedzu, cenšos aizbēgt.

– Klusē, idiots! Mēs dodamies uz tavām jaunajām mājām! Tavs saimnieks tevi jau gaida…" vīrietis smējās.

– Ļaujiet man iet… Tā ir kāda kļūda!

– Nav jēgas kliegt! Tu esi pārdots.... Vai tavs tētis, vai viņš tev to neteica?– Vīrietis ar smaidu sacīja un turēja lupatu pie deguna.

***

Sergejs

Mēs tuvojamies Dmitrija mājai. Kas būtu iedomājies, ka šādam bastardam ir pieaugusi meita? Viņš man ir parādā! Un tagad es zinu, kā to norakstīt. Man vajag šo meiteni.....

Es izkāpju no mašīnas un eju mājas virzienā.

– Marats, ej man pakaļ, tu un tu paliec ārā!– Es nopietni sacīju un iegāju mājā.

Durvis atvērtas. Ir diezgan kluss. Acīmredzot Dimitrijs vispār nebaidās no nekā, lai uzņemtos šādu risku. Ir pienācis laiks samaksāt.

– Ko? Atgriezies jau?– Dimitrijs bija dusmīgs, nokāpis lejā.

Es redzēju, ka viņš ir pārsteigts. Cik interesanti viņam ir ar meitu un cik labi, ka viņas šobrīd šeit nav. Viņai tas ir pat labāk.

– Ko? Sergejs? Kā tu šeit iekļuvi? Tā meitene atkal aiz sevis neaizvēra durvis…" Viņš sašutis sacīja, skatīdamies uz mani.

– Tas nav tik svarīgi! Mēs runājam, Dimitrij!

es atbildēju pavisam nopietni, skatoties uz viņa māju. Tā ir noplukusi. Es tikai brīnos, kam viņš aizņēmās 3 miljonus......

– Es… es visu saprotu, es atmaksāšu visu parādu, tagad man ir tikai daļa no summas… man vajag vēl nedaudz laika… – teica Dmitrijs.

Es pasmaržoju ar roku pa gaisu, lai viņš beigtu runāt un netraucētu man domāt. Šī nav pirmā reize, kad viņš lūdz pagarinājumu. Un, ja iepriekš viņš parādu atmaksāja pa daļām, tad tagad viņš ir aizgājis pārāk tālu.

– Parādi ir jāatmaksā, par to neviens nestrīdas! Tomēr es atradu radikālāku veidu. Man no jums nav vajadzīga nauda....

Es redzu, ka Dimitrijs kļūst nervozs. Man ir vienalga. Tomēr viņš ir apjucis un absolūti nezina, ko var piedāvāt kā samaksu par parādu.....

– Man nav nekā cita, kas jūs varētu interesēt… – viņš sacīja trīcošā balsī.

– Jūs kļūdāties… – es atbildēju ar smaidu.– Tev ir kaut kas tāds, kas jau ir izraisījis manu interesi! Jūsu meita! Kur viņa ir?

– Es… es viņu pārdevu!– Dimitrijs atbildēja.

– Es nedomāju, ka tu mani saproti!– Es to teicu tā, it kā tas nebūtu nekas.– Man vienalga, ko tu sev murmina! Es tev uzdevu jautājumu! Mans laiks ir nauda, jūs to nesaprotat! Marats, tu zini, kas tev jādara....

Vairāki cilvēki ienāca viesistabā un sāka sist Dmitriju. Es vēroju, kas notiek, un pat nesteidzos apturēt savus cilvēkus.

Es vēroju, kā viņš guļ uz grīdas, sāpēs sūrstēdams, un velku roku uz savām kurpēm. Cerot, ka tas beigsies tik viegli, naive....

– Pietiek!– Es saku, cerot saņemt atbildi.– Es atkārtoju jautājumu: "Kur ir jūsu meita?"

Es noliecos virs Dmitrija. Bez šaubām, viņš to visu ir pelnījis. Taču šobrīd viss, ko es no viņa gribu, ir atbilde.....

– Kāpēc tev viņa ir vajadzīga? Šī meitene ir bez talanta, viņa neko nespēj! Viņas dzīvībai nav nekādas vērtības…" Dimitrijs atbildēja, noslaukot asinis uz sejas.

– Ne tavā ziņā ir izlemt, kura dzīvība man ir vērtība un kura nav! Pārmeklē visu māju… Marats, ej!– Es saku, nelaimīgi skatoties uz viņu.

– P…Pagaidi, es tev visu izstāstīšu!– samulsis sacīja Dimitrijs.– Es to pārdevu Iljasam! Viņš man par to samaksāja daļu no nolīgtās summas…

– Tas nav problēma! Un jūs sakāt, ka viņas dzīve ir bezvērtīga. Iljass nepirktu aptraipītas preces savam bordelim.– Es runāju triumfējošā tonī.– Tu esi tāds joks! Interesanti, ja viņa būtu tava meita, vai tu rīkotos tāpat?

Es zinu par viņu visu. Rita ir vecāka par viltotajiem dokumentiem. Vai viņš tiešām gaidīja, ka es nesaņemšu šo informāciju....

Es skatos uz viņu un redzu nevis vīrieti, bet gan sūda gabalu. Es redzu, kā viņš paceļ roku, kurā Marats bija ielicis dokumentu. Viss notiekošais pāraug nežēlīgā spēlē, uz kuras spēles likmes ir viena nevainīga dzīvība.....

– Parakstiet šo dokumentu!– es tev pavēlu, skatoties uz viņu.

– Kas tas ir?– brīnījās Dimitrijs.

– Paraksties! Pretējā gadījumā jūs zaudēsiet visu, ieskaitot savu bezvērtīgo dzīvi!– viņš draudēja paātrināt procesu.

Dmitrijs paskatījās uz dokumentu un saprata, ko Sergejs bija iecerējis. Viņam uz pieres izlija sviedri. Ar trīcošu roku viņš pacēla pildspalvu un pielika to pie dokumenta.

– Ja es to izdarīšu, mani nogalinās!– sacīja Dimitrijs.

– Vai man vajadzētu rūpēties?– Es teicu aukstasinīgi.– Parakstiet!

Saņēmusi Dmitrija parakstu, es pieceļos no dīvāna un dodos ārā. Kopā ar Maratu iekāpjam gelika aizmugurējā sēdeklī.

– Tik daudz problēmu vienai meitenei!– Marats teica.– Vīrieši pārmeklēja un atrada to viņa seifā. Dokumentus un līgumu ar Iljasu!

Es turu rokā viņas fotogrāfiju un saprotu, ka man tā ir vajadzīga. Viņa nepieder šai mājai.

– Atrodi viņu man! Es gribu, lai Rita ir pie manis līdz pusnaktij! Jūs varat darīt, ko vēlaties, bet viņa nedrīkst ciest. Ja ir kāds šķērslis, noņemiet to!– Es aukstasinīgi teicu, rokā turot līgumu un Ritas pasi.

– Ko darīt ar Dmitriju?– jautāja Marats.

– Nekā tagad! Samaksājiet viņam, ļaujiet viņam izveseļoties, zēni ar viņu paveica labu darbu. Ja viņš spers soli, tad mēs izlemsim! Šobrīd man vajag tikai viņu!– Es atbildēju nopietni, pasniedzot Ritas fotogrāfiju Maratam.– Atdod to puišiem, lai viņi izrok zemi, bet viņi to atradīs man......