Читать книгу Viņa īpašums - - Страница 10

Sergejs

Atveru Borisa atsūtīto failu un aplūkoju piezīmes. Ko? Viņš domā, ka es noraidu viņa prasības. Viņš var iebāzt tās sev pakaļā, un, ja viņš to nespēj izdarīt pats, man būs viņam jāpalīdz. Es to neatlaidīšu. Es aizveru savu klēpjdatoru un aizeju no biroja.

– Serjog, tev nav sejas! Kas notika?– jautāja Marats.

– Sapulcini puišus. Dosimies izbraucienā!

Ir pienācis laiks nokārtot lietas ar Borisu. Man ir vajadzīga šī kravas pārvadājumu kompānija, lai pārvestu manu kravu. Es nevēlos palaist garām tik ienesīgu piedāvājumu. Viņš man to nedos, man nāksies to paņemt prom....

Marats un mani labākie vīri gaida pie automašīnām. Mums viss ir jāizplāno. Visu, līdz vissīkākajai detaļai. Nekļūdieties, citādi es pats viņus nošausim.

– Uzmanīgi klausieties! Ja jūtat kaut ko nepareizu, noņemiet tos visus!– Es jums pavēlu ar ieroci, kas ielikts zem krekla.– Visam jābūt tīram un gludam. Mēs strādājam ātri!

– Vai esat pārliecināts?– jautāja Marats.

– Ja es nebūtu pārliecināts, tas nebūtu izdevies!– Es viņam atbildēju, rokās turot mapi.

Es sēžu mašīnā un braucu prom no mājas. Es ienīstu, kad man atsakās. Man viss ir jādara pašam. Mēs ierodamies norunātajā vietā. Es beigšu šeit un dosimies uzreiz pie Ritas. Es došu viņai iespēju izvēlēties.... Paliec ar mani vai esi brīva....

Automašīnas apstājas. Es izkāpju no mašīnas un, saglabājot vēsu prātu, dodos uz priekšu. Redzēju, ka Boriss jau gaida un stāv vienā vietā. Es nonāku tuksneša vidū un apstājos.

– Nu, ko tu esi nolēmis?– Es viņam atbildēju, sakrustojot rokas uz krūtīm.– Cik ilgi tu gatavojies pārtraukt?

– Slēgsim darījumu, bez maniem nosacījumiem nav nekāda darījuma!– viņš atbild, stāvēdams man pretī.

– Vai noslēgsim darījumu? Borija, tu droši vien esi mani pārpratusi! Mēs vienosimies tikai tad, kad jūs parakstīsiet uzņēmuma nodošanu.– Es runāju nopietni, kad viņam saku.

– Tu nesaproti.... Šis bizness, tas ir viss, kas man ir!– viņš noraizējies atbild.

– Katru reizi dzirdu vienu un to pašu!– Es viņam nopietni saku.– Tev nav jāpiespiež žēlums! Tu mani pazīsti, es tam neuzķeršos!

Es speru soli viņa virzienā, un redzu, kā manas kājas priekšā izlido lode, triecoties smiltīs. Ar smaidu pacelšu skatienu uz viņu. Viņam nevajadzēja to darīt. Mēs varējām to nokārtot mierīgi. Nu mums nāksies ķerties pie brutālām metodēm. Viņam daudz kas ir prātā.

– Atrodi šāvēju un nogalini viņu!– Es runāju savā apkakles mikrofonā.

Labi, ka neesmu atvedis visus savus cilvēkus. Divas no mašīnām palika Borisa sargiem neredzamās vietās, ļaujot maniem vīriem pārvietoties, neredzot viņa acīm. Lai kā es uz to raudzītos, viss notiek man par labu.

– Mēs esam noliktavā! Šāvējs ir gatavs!– Marats runā.

– Es tevi dzirdēju!– ar smaidu uz sejas teicu un metu aukstu skatienu Borisam.

Es eju viņam pretī. Viņš pagriežas un aizskrien līdz mašīnai. Man nevajadzēja valkāt nevis baltu kreklu un džinsus, bet gan tumšus, lai netiktu aptraipīts.... Es uz viņu atplecu acis, kas liek Borisam satraukties. Ar katru soli tuvojos viņam, vērojot, cik zemu viņš ir kritis....

– Nav jauki tā darīt!

– Tu! Tu drāns!– Boriss kliedza, paķerot ieroci.

– Varbūt!– Es viņam atbildu.

Es ātri izvelku pistoli un šauju viņam rokā. Boriss nometa ieroci un sāpēs iesaucās. Viņa apsargi nekavējoties ķērās pie ieročiem.

– Dari to! Es teicu Maratam.

Mani vīri ātri nošāva visus bastarda sargus. Pēc skaļiem šāvieniem iestājās klusums. Tas mani tik ļoti nomierina..... Es pietuvojos Borisam un piespiežu viņu cieši pie automašīnas. Viņš nokrīt uz zemes un mēģina ielīst mašīnā. Cik nožēlojams viņš ir… Es iespiežu viņa roku automašīnas durvīs, un mani sasniedz vēl viens kliedziens.....

– Tas sāp, vai ne?– es teicu aukstasinīgi, skatoties uz viņu.– Vai jūs to parakstīsiet?

– Es to parakstīšu! Es parakstīšu....– viņš atbild, kliedzot no sāpēm.– Atlaidiet manu roku!

– Ja tu to būtu izdarījis ātrāk, neviens nebūtu cietis!– Es viņam aukstasinīgi atbildēju.– Bet nē, jums visiem patīk apdraudēt citus.... Pastāsti man, Borja, ko tu vēlējies darīt?

Mani zēni atnesa man no mašīnas mapi. Es izņemu dokumentu un dodu viņam to parakstīt.

– Tu… tu esi briesmonis!– viņš teica, parakstot papīru.

– Es to zinu!– Es viņam atbildu un pavēršu pistoli pret viņa galvu.

– Es… Es to parakstīju!– izbijies teica Boriss.

– Es to redzu! Tu esi labs!– Es viņam atbildēju un nošāvu.

Viņa asinis notraipīja mana krekla piedurknes. Pie velna, es esmu netīrs.... Es atkāpjos no ķermeņa un dodos uz savu mašīnu. Rokā turu parakstīto dokumentu. Bet tas vēl nav beidzies, mēs esam tikai pusceļā......

– Vai ar jums viss kārtībā?– Marats pieskrēja pie manis.

– Vai jūs nevarat pateikt?

Atliek tikai sakopt šo vietu. Pārāk daudz uzmanības pievērsīsim šai tuksnesim, ja atstāsim to tādu, kāda tā ir.......

– Ko mēs darām tālāk?– jautāja Marats.

– Visu šeit sadedzināt!– Atbildu puišiem, ar sānu skatienu norādot uz Borisa mašīnu.– Marats, tu šodien sazinies ar notāru un nokārtosi uzņēmuma nodošanas aktu. Jūs nevarat kavēties. Vienojieties, lai to veiktu ar atpakaļejošu datumu.

Es sēžu mašīnā un skatos, kā uguns aprij līķus un pamestas automašīnas. Nav jēgas šeit ilgāk uzturēties.

Es dodos uz biroju, lai paņemtu dokumentus par iepriekšējiem darījumiem. Man ar tiem būs jāstrādā mājās. Bet ne šodien.....