Читать книгу Viņa īpašums - - Страница 13

Sergejs

Es sēžu viesistabā ar savu klēpjdatoru, lai strādātu. Bet darbs nesanāk, jo manas domas ir tikai par pagājušo vakaru. Kas zināja, ka viņa ir tik karsta? Viņas saldie stenējumi vēl aizvien atgriežas manā prātā. Maigais ķermenis, kas viļņojās manās rokās.... Oh, for fuck's sake..... Tas ir diezgan daudz iestrēdzis manā galvā.

Dodos uz biroju, bet pirms aizbraukšanas man vajadzīga Jana. Man jānoskaidro, kā klājas Ritai un vai viņai viss ir pabeigts..... Es nokļūstu līdz kāpnēm, un viņa skrien man garām. Es saucu uz viņu....

– Atstādināt!

Man nepatīk viņas steiga. Viņas drūzmēšanās tikai liek man vēl vairāk uztraukties par Ritu. Iespējams, es pagājušajā naktī ar viņu pārcentos. Es to nenoliegšu, mana galva pagājušajā naktī bija pilnīgi izplūdusi.

– Sergejs Viktorovičs… – teica Jana.

– Kur tu steidzies?– Es viņai jautāju.

– Kāpēc jūs domājat, ka es steidzos? Jūs to nepareizi sapratāt....

– Vai jūs izdarījāt visu?– Es viņai jautāju.

– Jā, Rita paņēma tabletes....

Viņa ir tik dumja. Jana zina, ja kaut kas ies greizi, es to uzzināsim, un, ja neuzzināsim, es centīšos uzzināt......

– Pārtrauciet murmināt! Pastāsti, kā ir!– Es viņai rūkstu.

– Pēc dušas viņa jutās neērti....

Velnišķīgi. Šķiet, es pārspīlēju. Ļaujot Janai iet....

– Kas ir nepareizi?– Izskan Marata balss.

– Atcelt sanāksmi!– Es viņam saku.– Sapulcini puišus, mums vajag braukt!

Es iebāzu telefonu kabatā un aizgāju uz augšu. Kad pieskāros guļamistabas rokturim, manā ķermenī radās elektriskās strāvas trieciens. Es iegāju iekšā un piegāju pie Ritas. Viņa guļ uz sāniem, aizmigusi. Uz viņas skaistās sejas bezrūpīgi guļ matu šķipsna. Viņa izskatās nogurusi.... Maigi velkot matus no sejas. Rita atver acis uz manu pieskārienu un strauji atkāpjas. Es mierīgā tonī palūdzu viņai ģērbties, lai viņa neuztraucas. Pārsteidzoši, bet Rita visu dara bez piepūles. Man viņa pat nav pierunājama.

Mēs kopā ejam uz pagalmu. Rita paceļ savu uz debesīm un paklūp atpakaļ. Es noķeru viņu uz savām krūtīm un apmetu rokas viņai ap vidukli. Viņa ir ļoti izdilis.... Iekāpt mašīnā....

– Braucam!– Es pavēlu šoferim.– Marats, ej cauri dokumentiem.... Viss, kas jums nepieciešams, es nosūtīju uz jūsu e-pastu.

Es mēģinu atbrīvoties no viņas domām. Atrasties viņas tuvumā bija spīdzināšana. Joprojām nevaru izdzīt no galvas to, kā viņa aptvēra kājas ap maniem gurniem un pietuvojās man.

Mēs piebraucam pie tuvākās kafejnīcas un apstājamies. Apsēžamies pie brīva galdiņa un pasūtām. Viesmīlis atnes divas tasītes kafijas un tēju ar saldējumu. Rita to ēd tā, it kā nekad iepriekš nebūtu ēdusi..... Tagad viņa smaida. Pirmo reizi šajās dienās es redzu viņas patiesu smaidu. Esmu uzzinājusi vienu faktu par viņu.... Ritai patīk saldējums. Tas ir smieklīgi. Tas ir labi bērnam, bet ne meitenei. Bet, ja viņai tas patīk, nu, man būs jālūdz personālam saldējumu.

– Ziniet, tētis un mamma ....– viņa sāka stāstīt noliecusi galvu un apstājās.

Viņa atrada kaut ko, ko atcerēties. Es neesmu tik sentimentāla, kā viņa vēlas, lai es būtu. Man nerūp viņas pagātne. Tagad viņa pieder man, un tas nozīmē, ka viņai reizi par visām reizēm ir jāaizmirst sava pagātne.

– Pietiek!– es viņai aukstasinīgi saku.– Tev jāaizmirst sava pagātne!

– Tas nav viegli! Ja tā padomā, varbūt visiem būtu labāk, ja....

– Vēl viens vārds, un es tevi aizturēšu, tieši šeit, lai tevi apklusinātu!– Es viņai pasmaidīju.

Man patīk skatīties, kā viņa sārtojas. Viņas apmulsums mani uzbudina. Viņā ir kaut kas tik atšķirīgs. Un tas ir kaut kas, kas mani piesaista....

– Gotta get home!

– Jau?" viņa pārsteigta sacīja.

– Ja būsi laba meitene, tu pati varēsi apmeklēt šādas vietas, bet tikai ar sargiem!– Es viņai saku.

Es pamanu, ka Marats tuvojas man ar telefonu rokās. Viņš izskatās ļoti nelaimīgs. Man ir sajūta, ka šis zvans neliecina neko labu.

– Sergej! Demjans zvana!– Marats teica.

Velnišķīga elle. Atrast laiku, lai piezvanītu. Es pacēlu klausuli un atkāpjos malā. Marats palika aiz muguras, lai pieskatītu Ritu, un aizsūtīja pie manis divus miesassargus.

– Demjans!– Es neesmu laimīgs.– Kāpēc jūs zvanāt?

– Kāpēc jūs nenodevāt preces? Vai jūs saprotat, ko darāt?

– Es tev teicu, ka viņa ir mana, un par to nav jādiskutē!– Es runāju nopietni.

– Vai tu ar viņu gulēji?

– Kāda starpība? Šī meitene ir mana!– Es viņam pavisam nopietni atbildu.– Iljass to nesaņems, lai ko viņš censtos darīt. Par to, kas ir mans, es saplosīšu jebkuru!

– Tu esi traks! Jūs saprotat, ka pat es nevaru jums palīdzēt!

– Man nav vajadzīga palīdzība!– Es viņam atbildu.

– Tev nevajadzēja to darīt!– sacīja Demjans un pārtrauca zvanu.

Tas neko nemainīs. Viņa ir pieņēmusi lēmumu palikt ar mani, bet viņa par mani neko daudz nezina. Es sākšu risināt Demjana problēmas, kad tās radīsies. Es eju atpakaļ pie galda, kur joprojām sēž Rita un skatās uz Maratu. Man viņa jāved mājās. Tur viņa būs drošāk nekā šeit.

– Celies augšā!– Es viņai negribīgi saku.

– Bet…" viņa saka.

– Dari to, ko es teicu!– es viņai kliedzu.

Es noķēru viņas nobijušos skatienu. Mēs klusībā izejam ārā. Rita iekāpj mašīnā. Marats aizver aiz sevis durvis un aizšķērso man ceļu.

– Kas tevi ir pārņēmis?– Marats saka.– Kāpēc tu to izcelies uz meiteni?

– Netraucē!– Es viņam atbildēju nopietni.

– Jūs gandrīz novedāt viņu līdz asarām!

– Marats, neiejaucies! Tas viņai nāks par labu! Par to varēsiet pārliecināties pēc dažām dienām!

Iekāpjam mašīnā. Apbrauksim garām universitātei, kurā mācījās Rita. Viņai jāredz realitāte, nevis jādzīvo pagātnē. Tas pret viņu ir nežēlīgi, bet citādi viņa nespēs to saprast. Viņai būs laiks padomāt par savu dzīvi.

– Kāpēc mēs esam šeit?– viņa jautāja, skatoties pa logu.

– Parāda tev realitāti! Viņiem nekas nav mainījies. Viņi pat nepamana tavu prombūtni. Pat ja jūs izejat ārā un saucat viņus, viņi vienkārši aiziet garām.

– Man vienalga! Ja ar mani nekas slikts nenotiks un es palikšu dzīva, tas nav slikti…" viņa teica.

Viņas vārdos es saskatu interesantu lietu. Viņa bija nolēmusi cīnīties. Izstiepās vieglā smaidā. Esmu pārliecināts, ka viņa nekļūdīsies ar savu izvēli, ja sāks mainīties vēl vairāk.

– Iesim!– Es pavēlu šoferim.

Pēc nokļūšanas pie mājas. Rita izkāpj no mašīnas un ieskrien iekšā. Mēs ieejam mājā. Es pamanu vieglu un maigu smaidu Ritas sejā, kad viņa runā ar Janu, un apstājos.

– Kas ir ar tevi?– jautāja Marats.– Vai tu esi pārlieku sajūsmināts?

– Uz šodienu atrodi man sievieti, kuru es varu regulāri izmantot nelaimes gadījumā!

– Kas notiek ar Ritu?– Marats mani dabūja.

– Šī iemesla dēļ un darīt, kā es saku! Es negrasos izliet savu naidu uz viņu!– Es viņam atbildēju.– Ja esi aizmirsis, atceries Kristīnu!

– Es to dabūju!– Marats atbildēja.– Es piezvanīšu Kostjai, viņš kādu atsūtīs!

Tiksimies šovakar, strādāsim ar dokumentiem manā kabinetā. Kad izdzirdēju, ka pie mājas piebrauc mašīna, es izgāju no biroja.

Rita kopš ierašanās nav izgājusi no savas istabas. Tas ir dīvaini. Es paskatos uz pulksteni, ir 11:00. Es iznāku vestibilā. Apsargi ieved meiteni, kuru Konstantīns bija aizvedis. Garas kājas, mazas krūtis, zaļas acis un tumši mati – viņa atbilda maniem standartiem. Bet acīmredzot viņš nebija brīdināts, ka man bija apnikušas viņa preces un gaidīju no viņa ko jaunu.

– Kā tevi sauc?– jautāja Marats.

– Dominika!– viņa atbildēja.

Es skatos uz attiecīgo personu. Viņa ir slaida, bet kaut kas man viņā nepatīk.

– Vai jūs bijāt brīdināts par manām vēlmēm?– es viņai auksti pajautāju.

– Jā…" meitene izrunāja.

– Tādā gadījumā sekojiet man! Paskatīsimies, vai jūs saprotat.– Es viņai pasmaidīju.