Читать книгу Viņa īpašums - - Страница 4

Rita

Atveru acis un redzu kāda garus pirkstus, kas mirgo to priekšā. Es paskatījos uz tiem un centos neizdarīt nekādas liekas kustības. Visvairāk no visa es nevēlos, lai Sergejs šobrīd būtu šeit. Viņš man ir kaut ko paspīdējis......

– Cik daudz pirkstu jūs redzat?– teica balss, kuru es neatpazinu.

– Ar mani viss ir kārtībā, – es teicu, ik pa brīdim aizverot acis.– Atstāj mani mierā.

– Atbildi, kad tev jautā!

Nopietnā balss liek man pilnībā atmosties. Man galvā izskan daudz domu. Es paskatos uz sāniem un ieraugu pilienu.

Sūdi, tas nevar būt.... Tas nevar būt viņš....

Es pacēlu segu un ieraudzīju, ka uz manis ir tikai slimnīcas halāts.

Mani pārņēma panika: "Es gribētu, lai tur nekas nebūtu.... Tā būs liela kļūda.... Kas mani nomainīja? Es ceru, ka tas nebija viņš. Dievs, tas ir neērti…

Sergejs skatās uz mani. Mācās? Vai nepietiek ar to, ka viņš ir vainīgs, ka es tagad esmu šeit? Ko viņš grib? Es domāju par to, bet atgriežos realitātē, kad izdzirdu viņa uzdoto jautājumu.....

– Kā ir ar viņas analīžu un izmeklējumu rezultātiem?

Viņš skatās uz mani. Vai viņš par kaut ko šaubās? Par kādām analīzēm mēs runājam un par kādām pārbaudēm? Es skatos uz viņu ar nesaprotamu skatienu, un atbildē viņa aukstais skatiens metas atpakaļ uz mani.

– Meitene ir pilnīgi vesela! Bet tas nav tas, kas jūs interesē… – teica ārsts.

– Nevilciniet mani!

– Ginekologs veica pārbaudi, viņa ir jaunava!– teica ārsts.

– Atstājiet mūs mierā!

Ārsts izgāja no istabas, atstājot mani ar viņu vienu. Man gribējās kliegt, lai ārsts neaiziet. Es nezinu, kas vēl ir viņa galvā. Un jebkurā gadījumā, kā viņš uzdrīkstējās mani pārbaudīt bez manas piekrišanas. Kas viņš ir? Viņš izskatās izskatīgs, bet viņš ir tirāns? Viņš stāv man tieši pretī un raugās uz mani ar aukstu skatienu. Es jūtu, kā man pa ķermeni pārņem drebuļi. Bet, spriežot pēc viņa smaida, viņš ir apmierināts ar rezultātu.

– Jūs patiešām esat nevainīgs!– Viņš paskatījās man acīs.

– Kāpēc tu man to nepaprasīji?– aizdomājos, novēršot skatienu.– Kādēļ bija visa šī izrāde? Es neesmu rotaļlieta, cik reizes man tas jāsaka? Es joprojām nesaprotu, kāpēc tu mani izglābi no tiem nolaupītājiem.....

– Teiksim, es esmu vienīgā, kas negrib tevi sāpināt.... Bet tev būs jādara viss, ko es teiktu.... Vai tu mani saproti?

Es skatos viņa dusmu aptumšotās acīs un baidos kaut ko pateikt. Jebkurš nepareizs vārds var padarīt viņu vēl dusmīgāku. Tas sāk biedēt.

– Es nedzirdēju atbildi!

– Es saprotu, – es teicu nedaudz trīcošā balsī.– Un mans tēvs? Kas ar viņu?

– Viņš tev vairs nekad nepietuvosies! Es jums to garantēju!

Es nevēlos, lai Sergejs uz mani skatītos. Tas ir, it kā viņš skatītos manā dvēselē.... Tikai skatoties uz viņu šādā veidā, man kļūst neērti. Es nespēju viņam pretoties. Bet lieta ir tāda, ka es negribu viņam pretoties. Es labāk gribētu palikt ar viņu, nevis doties mājās. Un, ja tas, ko viņš saka, ir taisnība, viņš neatdos mani tam vīrietim. Ilyas, es domāju, ka tas bija vārds, ko viņš teica.

Es pieceļos no gultas un eju pie loga, apejot Sergeju. Ārā ir diezgan liela apsardze. Man nevajadzēja gaidīt neko citu. Sergejs ir cilvēks, kuru es nepazīstu, un viņš noteikti ir spēcīgs, lai šeit būtu tik daudz cilvēku. Es neesmu pārliecināts, ka varu izbēgt. Ja es to izdarītu, viņi mani droši vien atrastu, pirms es paspētu kaut ko izdarīt. Doma par to lika manam ķermenim saspringt no bailēm. Es pat nepamanīju, ka viņš stāv man blakus. Bet tagad es pirmo reizi jūtos droši....

– Tavs ķermenis ir mans.....– Sergejs teica man uz auss, liekot man sakustēties.

Viņa elpa uz manas ādas saviļņo.... Viņš pabrauc ar roku gar manu kaklu un atslēgas kauliem. Mana elpa aiztur elpu, ķermenis saspringst....

Es noliecu galvu uz sāniem un jūtu, kā patīkama drebuļa sajūta izskrien cauri visam ķermenim un apstājas vēdera apakšdaļā. Viņa rokas ir tik siltas.... Es negribu, lai viņš apstājas. Bet tam nav jānotiek šeit, vēl jo mazāk šādā veidā.....

– Kas tas ir? Vai tas jūs uzbudina?

Es paskatos uz savu atspulgu glāzē un ieraugu viņa smaidu. Šobrīd es neko nevaru pateikt. Viņa roka apmetas man ap vidukli un pievelk mani pie sevis. Savukārt otra lēnām slīd cauri manam kreklam līdz krūtīm.

– Nevar man atbildēt....

Izrunā vēlreiz, ieelpojot man ausī....

– N… Nē… Tas tā nav… – Es apmulsusi atkāpjos malā.

– Nemelojiet man!– Sergejs bija sašutis.– Tavs ķermenis man saka pavisam ko citu.

Viņš ļauj man atkāpties no viņa. Bet viņa acis joprojām ir pievērstas manam ķermenim.

– Tev jāģērbjas, nevajag provocēt ar savu izskatu!

Es uz to neatbildēšu.... Jo tā nav! Es paskatos uz somu krēslā un pārvelku skatienu uz viņu. Sergejs ir sakrustojis rokas uz krūtīm un gaida, lai es darītu kaut ko citu.

– Kas tas ir?– pajautāju, cenšoties turēties no viņa tālāk.

– Tavas drēbes! Ar šo kreklu tu neiesi ārā!– Sergejs teica.– Varu derēt, ka tev nav apakšveļas.

Viņa vārdi liek man sarosīties. Man ir neērti. Bet viņam ir taisnība, es neko nēsāju. Sergejs, tik mierīgi saka to man sejā, vai viņam nav pieklājības.....

– Apģērbieties!

Viņa vārdi mani pārsteidza. Ko viņš sagaida? Ja viņš domā, ka es viņa priekšā izģērbšos, tas nenotiks.

– Es nevaru to darīt vīrieša priekšā!

– Dari, kā es saku!– Sergejs teica.

– Vai ko? Vai tu mani nogalināsi?– Es nezinu, kāpēc es to teicu, bet mani pārņēma panika. Nebiju par to domājusi, un tagad man no tā būs jāizkļūst. Viņš skatās uz mani, un viņa smaids ir biedējošs. Tagad viņš noteikti mani nogalinās. Sergejs pietuvojās man. Viņa augstprātīgais un majestātiskais skatiens ir tikpat iebiedējošs kā viņa apņēmība.

– Nemēģini ar mani spēlēt spēles! Tev būs iespēja izmantot savu aso mēli paredzētajam mērķim.

Pārsteigts par Sergeja vārdiem, es nezinu, ko darīt. Sergeja nedrošība ir ne tikai biedējoša, bet arī saspringta.

– Cik ilgi man jāgaida? Tagad tu bieži izģērbsies manā klātbūtnē!

Viņš atkal apskāva mani ap vidukli, un manā sejā parādījās sārts apsārtums. Es skatījos viņam taisni acīs, neapzinoties, kas notiek ap mani. Es kā hipnotizēta stāvu viņa priekšā. Es vēlos viņam pieskarties, vēlos viņu noskūpstīt, bet mani atgriež realitātē neliela sāpju sekunde.

– Ak. Sāp. Sāp.

Es nolaižu skatienu uz sāniem, lai paskatītos uz savu roku. Sergejs man to neļauj darīt. Viņš pārvelk roku pāri man plecam, atsedzot manu ķermeni līdz saviem kakla kaulam. Viņa raupjās kustības un spēcīgās rokas lakoniski apvieno brutalitāti. Sergejs noliecas pie manām lūpām. Mana sirds sāk drudžaini pukstēt. Man jābūt sarkanai kā vēzim.... Tikai tad, kad durvis atvērās un parādījās Marats, Sergejs atteicās no manis.....

Dievs, viņš ir mans glābējs.... Ja nebūtu Marata, es nezinu, kas būtu noticis tālāk....

Sergejs pielaboja manu kreklu un izgāja kopā ar Maratu, atstājot mani vienu. Līdzās viņam es jutos piespiesta un padevīga, bet tagad, kad viņa nebija blakus, es varēju atviegloti elpot. Izmantojot Sergeja prombūtni, es pārģērbos viņa atnestajā kleitā un apavos. Visas drēbes lieliski pieguļ. Viņš pat nekļūdījās ar apakšveļas izmēru. Kad viņam bija laiks to izdomāt....

Domājot par to..... Es pat nepamanīju, ka palātas durvis ir aizvērtas.... Es izbrīnos, kad man uz pleca pieskaras roka. Es pagriežos un ieraugu Sergeju.

– Klusums! Tas esmu tikai es..... Tas bija ātri, tu pārģērbies!

– Es gribu no šejienes izkļūt? Vai tas ir iespējams?– es brīnījos, skatoties uz viņu. Es vairs nevaru šeit palikt. Man nekad nav patikusi slimnīcas atmosfēra. Un, cik vien sevi atceros, es bieži esmu bijis šeit....

– Sekojiet man.... – Sergejs sacīja, pielabojot kādu manu matu šķipsnu.– Un esi laba meitene....

– Es neesmu bērns! Kāpēc es tā teiktu? Man ir 23 gadi…

Es to saku un noķeru viņa vieglu ķiķināšanu.... Es nezinu, ko viņš ir domājis, bet tas mani mulsina....

Mēs izgājām ārā, ieskaujot apsargiem. Izzvanīja Sergeja telefons. Viņš apstājās, norādot uz melnu džipu.

– Iekāp mašīnā! Es būšu turpat!

Es eju pie mašīnas un skatos uz Sergeju. Viņš runā pa telefonu, neskatīdamies uz mani. Piebraucošas automašīnas skaņa lika man pagriezties. Pagriezu galvu un ieraudzīju viņu pārāk tuvu. Viss ap mani klusēja. Šķiet, ka visa dzīve pārāk ātri plūst manu acu priekšā. Manas kājas nepakļaujas....

Nobijusies aizveru acis un jūtu, kā spēcīgas rokas velk mani pie sevis. Muskatriekstu un priežu smarža noteikti ir Sergeja. Kad es viņu apskāvu, es nespēju pārtraukt drebēt. Man ir bail. Mēs abi nokrītam uz zemes. Es neko neredzu, tikai vēl spēcīgāk iegrimstu viņa kreklā....

– Sergej!" sauca Marats, pieskrienot.– Vai ar tevi viss kārtībā?

–Fuck! Sekojiet viņam pakaļ! Noskaidro, kas stāv aiz slepkavības mēģinājuma!– nopriecājās Sergejs.– Atrodi man šo mr@z dzīvu!

Es trīcēju. Es nevaru pārtraukt trīcēt savu ķermeni, un man acīs parādās asaras.... Es negribu viņu pamest.....

– Tas ir beidzies… – Sergejs izrunāja, glāstot manu galvu.– Nāc, mums jāceļas uz augšu....

Es atveru acis. No šoka nespēju atlaist. Man priekšā joprojām ir šī automašīna. Sergejs piecēlās no asfalta un palīdzēja man piecelties kājās.

– Nekas nesāp?– Viņš jautāja, skatoties manās asaru pilnajās acīs.

Es pakratīju galvu, saspiežot roku viņa piedurknē.

– Sergejs Viktorovičs!" sacīja sargs.

Es apsēdos mašīnā blakus Sergejam, bet mans ķermenis joprojām drebēja, un man nervozi trīcēja rokas.....