Читать книгу Viņa īpašums - - Страница 12

Rita

Es pamostos agri no rīta. Uzvelku segu un atceros pagājušo nakti. Es nevarēju noticēt, ka Sergejs bija mans pirmais. Jūtu nelielu diskomfortu vēdera lejasdaļā, bet kopumā jūtos labi. Atceroties Sergeju, mani pārņem drebuļi.

Sūdi, kas tas ar mani ir....

Es palūkojos apkārt un atviegloti nopūšos. Labi, ka šeit nav neviena cita, izņemot mani. Es izkāpu no gultas un devos uz vannas istabu. Es aizdzinu no sevis visas sliktās domas, bet nekas neiznāk. Sergejs nepamet manu prātu. Mans ķermenis ilgojas pēc viņa pieskāriena. Bet es saprotu, ka tas varētu nenotikt....

Pēc dušas es uzvelku baltu halātu un dodos atpakaļ uz guļamistabu. Jana stāv blakus gultai un ievelk tīrās palagus. Es pagriežos pie galda un ieraugu paplāti, uz kuras ir tikai pāris tabletes un glāze ūdens. Kas ir šīs tabletes? Šobrīd man ir grūti to saprast. Notiekošā ir pārāk daudz, nemaz nerunājot par to, ko es tikko atcerējos.....

– Kā tu jūties?– viņa jautāja.

– Tas ir mazliet neparasti… – es viņai atbildēju un nolaidu skatienu.

– Vai tevi kaut kas uztrauc?– Jana jautāja.

Es piegāju pie krēsla. Manas acis ir nedaudz miglainas. Noliecos atpakaļ un dziļi ieelpoju. Droši vien ir pārkarsis dušā....

– Labi, ej gultā un lieto tabletes!

– Kas tās ir?– Es viņai jautāju.

– Vai tu tiešām esi tik stulba? Kontracepcijas, tu tās lietosi pēc katra seksa ar viņu!– nopietni sacīja Jana.– Un vairs neuzdodiet nekādus jautājumus!

Man vajadzēja zināt labāk. Viņš tikai apsolīja mani aizsargāt.... Ir muļķīgi cerēt uz kaut ko vairāk.... Es izlēmu.... pati, un neviens man to nav licis darīt. Es iedzeru tabletes un paguļu zem segas. Es nevēlos neko zināt par to, kas notiek šeit....

– Šodien tev būs jāpavada diena gultā, rīt viss beigsies! Sakopiet savus spēkus! Jums tiks atnestas brokastis....– teica Jana.

Kā dīvaini.... Agrāk man nepatika klusums, bet tagad tas ir īpašs. Klusums mani padara miegainu....

Silta roka pārskrien man pāri sejai. Tas droši vien ir sapnis.... Bet, kāpēc tā ir tik laba sajūta… Es atveru acis un ieraugu Sergeju sev priekšā. Es uzlēcu un atkāpjos no viņa.

– Sergejs?– Es saku, skatoties uz viņu.– Ko tu šeit dari ....

– Apģērbties! Tu iesi ar mani… – viņa man mierīgi saka.

– Uz kurieni?

– Pastaigāties!– viņš atbild

Es pieceļos no gultas. Es eju pie garderobes. Izvelku apakšveļu, džinsa kleitu un baltu T-kreklu. Apģērbjos. Sergejs stāv man blakus un skatās uz mani.

– Sakiet, kur mēs ejam?– Es viņam jautāju.

– Just get dressed....

Es sekoju Sergejam lejā un iznāku pagalmā. Spilgtā saule spīd man acīs. Es atplecu acis un atradu sevi uz Sergeja krūtīm. Tas ir mazliet neērts.... Vienkārši nekautrējieties.... Sergejs atvēra automašīnas durvis un iesēdināja mani aizmugurējā sēdeklī.

– Braucam!– Sergejs pavēl.– Marats, ieskaties dokumentos....

Es atliecos un paskatos pa logu. Pirms manām acīm mirgo mājas. Es nekad agrāk neesmu bijis šajā pilsētas daļā. Man tas ir kā ceļojums uz nezināmo un atpakaļ. Veikali, ziedu veikali, maiznīcas, apsverot un iegaumējot ceļu. Nav jau tā, ka viņš mani vienmēr turēs ieslēgtu....

– Mēs esam šeit!– atbild šoferis.

Automašīna apstājas blakus kafejnīcai. Es skatos pa logu, bet neatpazīstu šo vietu. Mēs izkāpām no mašīnas un iegājām iekšā. Apsargi sekoja mums, ne soli atkāpjoties. Mēs apsēžamies pie brīva galda.

Es apsēžos malā blakus Maratam. Man jāsaglabā distance no Sergeja, jo mans ķermenis vēlas turpināt. Blakus viņam man ir grūti savaldīt savas emocijas… Pasūtu saldējumu un karstu ogu tēju.

– Vai tev tik ļoti patīk saldējums?– Viņš jautāja.

– Vai tas ir slikti? Visi mīl saldējumu…

– Ehm…" viņš pasmaidīja.

– Zini, tētis un mamma… – viņa sāka viņam stāstīt, nolaida galvu un apstājās. Man sāp atcerēties to visu. Šajā stāstā nav laimīgu mirkļu. Tas ir kā Pelnrušķītes stāsts, tikai daudz sliktāks. Sergejam bija taisnība par vienu lietu, neviens necentās man palīdzēt, it kā tā tam būtu vajadzējis būt. Un tagad man vairs nav neviena. Mana mamma pazuda bez vēsts, un es nezinu, kur viņa tagad ir. Iespējams, viņa ir aizbēgusi no mana tēva, bet ne no manis. Viņas dēļ viņš visu šo laiku ir uzmācies uz mani.....

– Pietiek!– aukstasinīgi sacīja Sergejs.– Tev ir jāaizmirst sava pagātne!

– Tas nav viegli! Ja padomā, varbūt visiem būtu labāk, ja…" Es nespēju pabeigt.

– Vēl viens vārds, un es tevi apklusināšu, tepat šeit, lai tevi apklusinātu!– viņš pasmaidīja.

Es pacēlu uz viņu skatienu un apsarkstu. Es nespēju sevi kontrolēt.... Man nevajadzētu iemīlēties viņā, man nevajadzētu....

– Man jādodas mājās!

– Jau?" es viņam pārsteigti atbildēju.

– Ja būsi laba meitene, tu pati varēsi apmeklēt šādas vietas, bet tikai ar apsardzi!– saka Sergejs.

Vai es to tikko dzirdēju? Vai viņš tiešām gatavojas to darīt un neierobežot man ceļošanu? Interesanti, vai kāds viņu kādreiz ir trāpījis? Vai varbūt kāds balts kaķis, kur skraida past.... Es paskatos uz Maratu un redzu, ka viņš nāk šurp ar telefonu rokās.

– Sergej! Demjans zvana!– sacīja Marats, turot viņam telefonu.

– Sekojiet viņai līdzi!

Viņš pacēla telefonu un atkāpās malā. Abi miesassargi sekoja viņam. Marats apsēdās man blakus un apskatījās apkārt, īpašu uzmanību pievēršot personālam un logiem. Es nezinu, kas te notiek, bet man kļūst neomulīgi.

Sergejs atgriezās pie galda. Es redzu, ka viņa izskats ir nedaudz mainījies. Viņš ir dusmīgs.

– Celies augšā!

– Bet…" es viņam saku.

– Dari, kā es saku!– iesaucās Sergejs.

Es piecēlos no galda. Manī viss satricinājās. Bija tā, it kā es savā priekšā redzētu savu tēvu. Tagad es baidos no viņa tā, kā agrāk nebaidījos. Man nedaudz trīc rokas. Mēs izejam ārā un iekāpjam mašīnā. Caur logu es redzu, kā Marats velk Sergeju malā, un viņi abi uz brīdi apstājas. Es negribu zināt, par ko viņi runā. Sergejs iekāpa mašīnā un paskatījās uz mani. Es daru visu iespējamo, lai nesastaptos ar viņa skatienu.

Pa ceļam atpakaļ mašīna nedaudz apbrauc. Es paskatos uz augšu un ieraugu universitāti. Šeit ir daudz pazīstamu seju. Bet es nesaprotu, par ko tas viss ir....

– Kāpēc mēs esam šeit?

– Lai parādītu jums realitāti!– viņš atbild.– Viņiem nekas nav mainījies. Viņi pat nepamana tavu prombūtni! Pat ja jūs iziesiet ārā un aicināsiet uz tiem, viņi vienkārši aizies garām.

– Man vienalga! Ja ar mani nekas slikts nenotiks un es palikšu dzīvs, tas nebūs slikti…" es viņam saku.

Sergejs paskatās uz mani, un viņa lūpu kaktiņi paceļas, parādot man savu smaidu.

– Ar tevi nekas nenotiks.... Es tev to apsolīju....– Sergejs teica.

Es tikai tagad sāku apzināties, ka no manas iepriekšējās dzīves man nav palicis nekas, izņemot dokumentus. Pat tie, kurus uzskatīju par draugiem, ir par mani aizmirsuši. Es biju viena.

Kad atgriezos mājās, izkāpu no mašīnas un iegāju zālē. Man vajadzēja būt vienai, lai visu pārdomātu. Bet, ņemot vērā Janas uzstājību, tas būs diezgan, diezgan grūti.

– Rita?– pie manis pienāca Jana.– Vai ar tevi viss kārtībā?

– Ar mani viss kārtībā! Nedaudz noguris no pastaigas.... Es dodos dušā un eju lejā!– Es viņai atbildu, mīļi smaidot.

Es pagriezos un ieraudzīju nelielu pārsteigumu Sergeja sejā. Taču man tas bija vienalga. Es eju uz savu istabu un visu to novelku. Es ieeju dušā, un pa maniem vaigiem lēnām tek asaras. Man sāp. Man sāp par to, kā pret mani izturas, un es nesaprotu, kāpēc es to visu esmu pelnījusi.....