Читать книгу Kaisle - Meredita Vailda - Страница 3

Mans telefons iepīkstējās.

B: Pēc divdesmit minūtēm iziešu no darba.

Apklusināju telefonu, nelikdamās ne zinis par Bleika īsziņu, un no jauna pievērsu visu uzmanību Allijai. Aizlikusi aiz auss garu, brūnu matu šķipsnu, viņa turpināja stāstīt komandai par mūsu interneta uzņēmuma “Knaģis” jaunākajiem iknedēļas statistikas datiem. Uzmanīgi klausījos, pateicīga, ka viņa bija atkal atgriezusies pie mums. Nesen Allija dažas nedēļas bija pavadījusi Bostonā, tomēr nu beidzot atkal dzīvoja vienā pilsētā un mājoklī ar Hītu. Hīts bija laimīgs, viņa bija laimīga, un es biju sajūsmā, ka pēc Rizas izraisītā sabrukuma draudzene bija atsākusi pildīt mārketinga daļas vadītājas pienākumus. Biju aicinājusi Alliju atgriezties vēl pirms tam, kad atlaidu Rizu no darba par uzņēmuma konfidenciālās informācijas nopludināšanu.

To atcerējusies, es saviebos. Allija bija īsts optimisma avots, tomēr Rizas nodevība man vēl aizvien sāpēja. Kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes nebiju par viņu neko dzirdējusi, un nez kāpēc šāds klusums mani biedēja vairāk par visu pārējo. Man gribējās apšaubīt viņas spēju izveidot konkurējošu interneta vietni kopā ar Maksu, mūsu neizdevušos investoru un Bleika zvērināto ienaidnieku, tomēr šāda neziņa darīja raizes. Ja nu viņiem patiešām izdotos aizvilināt mūsu reklāmdevējus? Ja nu viņi spētu izveidot kaut ko tādu, kas būtu pamatoti labāks un spētu apmierināt kādu vajadzību, ko nebija izdevies paveikt “Knaģim”?

Paturot prātā gan Maksa finansiālo ieguldījumu, gan Rizas rūpīgi savākto slepeno informāciju par visu, ko es biju apguvusi, neilgu laiku ieņemdama uzņēmuma vadītājas amatu, iespējams bija viss. Un aiziedama viņa, pārpilna ar indi un aizvainojumu, kaut kādā veidā bija atmodinājusi visu nedrošību, ko manī radīja uzņēmuma vadītājas loma. Bez šaubām, es vēl aizvien biju pavisam zaļa iesācēja. Man gribējās ticēt, ka spēju noturēties, un daudzējādā ziņā tā arī bija, tomēr man vēl vajadzēja daudz mācīties.

Telefonā uzradās vēl viena, tikpat traucējoša īsziņa, liekot tam novibrēt uz apspriežu telpas galda stikla virsmas.

B: Ērika?

Izteiksmīgi saviebos un aši uzrakstīju atbildi. Zināju, ka viņš neliksies mierā, kamēr nebūšu atsaukusies.

Ē: Esmu apspriedē. Piezvanīšu vēlāk.

B: Es gribu, lai tad, kad pārnākšu mājās, Tu būtu kaila manā gultā. Tev drīz vajadzētu doties ceļā.

Ē: Tik ātri es nevaru.

B: Pēc stundas es Tevi paņemšu. Izvēlies pati – Tavā birojā vai mūsu gultā. Pasteidzies.

Pēkšņi man kļuva tik karsti, ka gaiss telpā šķita pārāk vēss. Nodrebinājos, un mani krūtsgaliņi piebrieda, nepatīkami noberzdamies pret blūzi. Kā viņam tas izdevās? Pietika ar dažiem pareizi izvēlētiem vārdiem, turklāt atsūtītiem īsziņā, lai es jau sāktu skatīties pulkstenī.

– Ērika, vai ir vēl kas tāds, ko tu vēlies apspriest?

Mēs ar Alliju cieši saskatījāmies. Viņa pacēla vienu uzaci, kā zinādama, ka neesmu klausījusies pietiekami uzmanīgi. Spēju domāt vienīgi par sekām, kādas rastos, ja es liktu Bleikam gaidīt, un mana fiziskā reakcija uz šādu paredzējumu kļuva aizvien uzmācīgāka. Padzinu domas par Bleika solījumiem un atkal atgriezos tagadnē.

– Nē, manuprāt, viss ir kārtībā. Paldies visiem! – Steigšus savācu savas mantas, dedzīgi vēlēdamās ātrāk tikt prom. Ar mājienu aizraidīju pārējos, un viņi izklīda pie savām darba vietām. Allija ienāca man līdzi manā biroja nodalījumā.

– Kas īsti notiek ar Periju? Es negribēju par to ieminēties apspriedes laikā, jo šī situācija ir diezgan savāda.

– Ne pārāk. Viņš man atsūtīja vēl vienu elektroniskā pasta vēstuli, bet es vēl neesmu atbildējusi. – Ja vēlējos iekļauties Bleika noteiktajā termiņā, šobrīd nevarēju kavēties, lai sīkāk izskaidrotu visus sarežģījumus.

– Vai tu apsver iespēju pieņemt viņa reklāmas?

– Īsti nezinu. – Es vēl aizvien nevarēju izšķirties.

Allija plati iepleta savas lielās, brūnās acis.

– Vai Bleiks zina, ka viņš ir vērsies pie tevis?

– Nē. – Uzsvērti paskatījos uz draudzeni, bez vārdiem liekot noprast, ka nemaz nevēlos, lai viņš to uzzinātu. Kad pēdējo reizi biju redzējusi Aizeku Periju, Bleiks bija sagrābis viņu aiz rīkles, piespiedis pie sienas un piedraudējis noraut viņam gan kājas, gan rokas, ja viņš vēl kaut reizi uzdrošināsies man pieskarties. Nevēlējos ne attaisnot Aizeka nelāgo uzvedību tajā vakarā, ne arī piedot viņam, gluži tāpat kā Bleiks, tomēr šoreiz runa bija par biznesu.

– Bleiks nepriecāsies, ja tu sāksi ar viņu sadarboties. Iestūķēju somā savu portatīvo datoru.

– Domā, ka es to nezinu?

Bleika uzskati manu stratēģisko biznesa lēmumu bija ietekmējuši vairāk, nekā biju gatava atzīt.

Allija atbalstījās pret manu rakstāmgaldu.

– Ko tad tu grasies darīt? Ja tu Periju vēl neesi pilnīgi atraidījusi, viņš tev noteikti ir piedāvājis kaut ko iespaidīgu.

– Perry Media Group pārstāv duci multimediju izdevumu, kas tiek publicēti visā pasaulē. Es negribu teikt, ka uzticos Perijam, tomēr varu viņu vismaz uzklausīt.

Allija paraustīja plecus.

– Es atbalstīšu visu, ko tu uzskatīsi par labāko uzņēmumam. Man nav iebildumu arī runāt tieši ar viņu, ja tu tā jutīsies ērtāk.

– Paldies, Allij, tomēr es gribētu visu noskaidrot pati. Vēlāk varam to apspriest sīkāk. Man tagad jāiet.

Bleiks mani gaida.

– Ā, vai jūs kaut kur iesiet? – Viņa tūlīt atplauka. Lietišķo sievieti aizstāja sparīgā labākā draudzene, kura spēja katru dienu padarīt nedaudz gaišāku.

– Nu, mums šis tas ir iecerēts. Gan jau vēlāk tiksimies, – es attraucu, cenzdamās neizteikties pārāk mīklaini. Tad atvadīdamās pamāju un izsteidzos no biroja.

Pēc minūtes iznācu augusta sākuma tveicē. Satiksmes sastrēgumā garām spiedās automašīnas, un, pirms vēl biju paguvusi paspert pirmo soli uz māju pusi, iezvanījās telefons. Novaidējos un izmakšķerēju to no somiņas. Bleiks spēja būt tracinoši uzstājīgs. Sadabūjusi telefonu, ieraudzīju, ka zvanītājs ir no Čikāgas.

– Hallo? – piesardzīgi atsaucos.

– Ērika?

– Jā, ar ko es runāju?

– Tas esmu es, Eljots.

Izdzirdējusi sava patēva balsi, es aizspiedu sev muti, lai apslāpētu satricinājuma skaņas.

– Eljots?

– Vai tev ir brīvs brītiņš? Vai esmu piezvanījis nelaikā?

– Nē, būs jau labi. – Lai paglābtos no tveices, atgrūdu vaļā pirmā stāva kafejnīcas “Moka” durvis. – Kā tev klājas? Veselu mūžību neesmu ar tevi runājusi.

Eljots iesmējās.

– Esmu bijis aizņemts.

Pasmaidīju. Tik sen nebiju dzirdējusi viņa smieklus.

– Protams. Kā klājas bērniem?

– Patiešām labi. Viņi tik ātri aug.

– Nemaz nebrīnos. Un kā iet Betai?

– Ļoti labi. Tagad, kad bērni mācās skolā, viņa ir atsākusi strādāt un allaž ir aizņemta. Mums abiem ir pilnas rokas darba. – Eljots noklepojās un skaļi ievilka elpu. – Paklausies, Ērika, es zinu, ka pārāk ilgi neesmu ar tevi sazinājies. Goda vārds, es jūtos briesmīgi. Es patiešām gribēju aiziet uz tavu izlaidumu. Gluži vienkārši te gāja kā pa elli…

– Nevajag, Eljot. Es saprotu. Tev ir daudz darāmā.

– Paldies. – Viņš klusi nopūtās. – Tu vienmēr esi bijusi tik nosvērta. Pat tad, kad biji maza. Dažreiz man šķiet, ka tu biji saprātīgāka par mani. Zinu, tava māte lepotos, ja zinātu, kas no tevis iznācis.

– Paldies. Es arī tā ceru. – Aizvēru acis un ļāvu, lai manas domas pārņem mātes atmiņu tēls. Lai gan visiem spēkiem pūlējos izturēties savaldīgi, man iesmeldzās sirds, atceroties laikus, kad visi trīs bijām laimīgi. Tam visam pēkšņi bija pienācis gals, kad manai mātei tika atklāts vēzis. Šī slimība viņu biedējoši spēji saplosīja un pārāk strauji atņēma viņu mums.

Lai gan pēc mātes nāves mēs bijām aizgājuši katrs uz savu pusi, es cerēju, ka Eljots kopā ar jauno sievu un viņu bērniem tagad jutās laimīgs, kaut arī tas bija noticis uz manas normālās bērnības rēķina. Biju uzaugusi internātskolā un pēc tam devusies uz koledžu, un tomēr man bija grūti iztēloties kaut ko citu. Tāda bija mana dzīve, un tās ceļš bija aizvedis mani pie Bleika. Tagad, kad skola bija palikusi aiz muguras, pamazām sāka veidoties mana jaunā dzīve.

– Pēdējā laikā esmu bieži domājis par Patrīciju. Neticami, ka ir pagājuši jau gandrīz desmit gadi. Dzīve dažkārt kļūst nenotverama. Biju spiests apjaust, cik sen neesmu ar tevi runājis.

– Tiesa gan, daži pēdējie gadi ir paskrējuši garām vēja spārniem. It īpaši pēdējā laikā. Nesaprotu, kā es agrāk varēju uzskatīt sevi par aizņemtu. – Pateicoties uzņēmumam un attiecībām ar Bleiku, mana dzīve jau vairākas reizes bija apgriezusies ar kājām gaisā. Tiklīdz viss sāka nedaudz norimt, dzīve, šķiet, atkal pasvieda mums kaut ko jaunu.

– Zini, es pamēģināšu tuvākajā laikā tikt uz Bostonu. Ir nepanesami apzināties, ka jau desmit gadus viņa ir… pamesta novārtā bez jebkādas ievērības. Vismaz tik daudz mēs esam viņai parādā.

Manas lūpas savilkās skumjā smaidā.

– Tas būtu jauki. Man tas patiktu.

– Lieliski! Paskatīšos, ko varu darīt.

– Kad būsi izvēlējies noteiktu datumu, paziņo man, un es tev pieskaņošos.

– Ideāli. Tuvākajā laikā apspriedīšos ar Betu un paziņošu tev, ko būsim izlēmuši.

– Es ļoti gaidīšu. Man patiešām gribētos atkal sastapties ar tevi un, protams, iepazīties ar tavu ģimeni. – Ar tavu ģimeni. Šie vārdi no manas mutes izklausījās savādi.

– Saudzē sevi, Ērika. Es ar tevi vēl sazināšos.

Atvadījos no Eljota, bet, tiklīdz mūsu saruna bija pabeigta, atskanēja vēl viens zvans. Ieraugot Bleika numuru, mana sirds iepukstējās straujāk. Sasodīts.

Iegāju dzīvoklī un nometu iepirkumu maisiņus uz virtuves galda. Gaisma bija izslēgta, taču caur aizkariem iespīdēja pēcpusdienas saule. Ienākusi dzīvojamajā istabā, izdzirdēju Bleika balsi.

– Tu esi nokavējusies.

Apsviedos un ieraudzīju viņu pie bāra otrā istabas pusē. Kailas krūtis, basas kājas, rokā pustukša glāze.

Viņa seja šķita neizteiksmīga, un tomēr tajā bija jaušama kvēle, kas manī tūlīt atmodināja nemieru. Šķita, ka Bleika zaļās acis spīd istabas puskrēslā. Viņš bija cieši sakodis zobus un atslāba tikai uz īsu mirkli, lai iedzertu no glāzes.

– Piedod. Man kāds piezvanīja…

– Panāc šurp!

Ļāvu turpmākajiem vārdiem izčūkstēt neizteiktiem. Bija skaidrs, ka mēs nesāksim apspriest negaidīto Eljota zvanu. Vismaz šobrīd ne. Bleika skatienā bija manāms kaut kas savāds. Izrunājot abus īsos vārdus, viņa balsī bija dzirdama nežēlība.

Lēni tuvojos viņam, kamēr beidzot mūs šķīra tikai daži sprīži un mūsu izstarotais karstums. Bleiks nenoliedzami bija satriecošs, īsts vīrišķā skaistuma ideāls. Viņa lielais, slaidais augums manās smadzenēs regulāri izraisīja īssavienojumu. Arī šī reize nebija nekāds izņēmums.

Nespēdama novaldīties šādā tuvumā, pieskāros Bleika krūtīm. Viņa muskuļi noraustījās.

– Novelc blūzi, – viņš pavēlēja.

Uz mirkli jautājoši ielūkojos Bleikam acīs, taču tur nekas nebija saskatāms. Viņš stāvēja man priekšā kā statuja, brīnišķīgs mākslas darbs, salts un nekustīgs. Mani pirksti viegli kā spalviņas pārslīdēja pāri viņa vēdera muskuļiem līdz zemu noslīgušo džinsu siksnai.

– Vai kaut kas noticis? – klusi apvaicājos. Jau agrāk biju redzējusi viņu tādu. Patiesībā teikt neko nevajadzēja, jo man jau bija skaidrs, ka šodien viņu kāds vai kaut kas ir aizkaitinājis.

Bleiks gandrīz nemanāmi saviebās.

– Pēc neilga brīža kļūs labāk.

Zinādama, kā to var panākt, novilku blūzi un ļāvu tai nokrist uz grīdas.

– Vai nu ir labāk? – Piešķiebu galvu, cerēdama atmodināt viņā draisku mīlētāju.

Bleika skatiens joprojām palika tikpat skarbs.

– Nekad vairs neliec man gaidīt, Ērika.

Viņa balss skanēja draudīgi klusi. Aizturēju elpu, veltīgi pūlēdamās apvaldīt sava ķermeņa reakciju. Manī uzbangoja spēcīgs iekāres un gaidu sajaukums. Dienas notikumi aizvirzījās kaut kur tālumā. Nu svarīgs bija vienīgi tas, kas notika šeit un tagad, un šis valdonīgais vīrietis, kurš pēc dažiem mirkļiem grasījās izmantot manu ķermeni, lai to tik prasmīgi iegūtu un tiktu pie atvieglojuma.

Ļāvu savai rokai noslīdēt līdz Bleika stingrajam loceklim un noglāstīju to cauri džinsu mīkstajam, novalkātajam audumam.

– Tagad es esmu šeit. Ļauj man tev par to atlīdzināt.

Viņš satvēra mani aiz delma.

– Tici man, tu to izdarīsi.

Pievērusi acis, uzlūkoju viņu caur skropstām. Bleiks atlaida mani un pieskārās manām krūtīm. Tad viegli pārslidināja pirkstus pār mana krūštura mežģīņu maliņu un ādu zem tās. Šis vienkāršais pieskāriens iesvēla manī siltumu. Tad viņš rupji parāva lejup vienu krūštura bļodiņu, satvēra plaukstā manu atbrīvoto krūti un ar īkšķi paberzēja tās galiņu. Paliecos uz priekšu, tuvāk īkšķim, kas turpināja nesteidzīgi apļot, un sajutu, ka vēderā pazib un pamazām izplešas iekāre. Novaidējos, un viņš cieši saspieda manu krūtsgalu. Ievilku elpu caur zobiem, taču neatgrūdu viņu. Bleiks greizi pasmīnēja, un viņa acīs pazibēja kaut kas briesmīgi draiskulīgs.

– Izģērbies un noliecies pār galdu!

Viņā bija atmodusies draiskulība, tomēr tas vēl nebija viss.

Neizpratnē paskatījos uz ēdamzonas pusi un lielo lauku stila koka galdu, kas bija novietots tās centrā. Pirms vēl biju paguvusi iebilst, Bleiks uzšāva man pa sēžamvietu un viegli pagrūda norādītajā virzienā. Steigšus paklausīju un novilku svārkus, krūšturi un biksītes. Nostājos ar seju pret galdu un ar plaukstām atbalstījos pret silto, raupjo koka virsmu. Galda vidū bija nolikta pamatīga auklas virtene.

– Gulies, – Bleiks strupi pavēlēja.

Uzlicis plaukstu man uz muguras starp lāpstiņām, viņš nospieda mani lejup. Ļāvu rokām aizslīdēt sev priekšā un asi izelpoju, sajutusi vēsās galda virsmas pieskārienu sava ķermeņa augšdaļai. Mani augšstilbi cieši piespiedās pie galda malas. Gaidas neļāva man pakustēties, tās bija atņēmušas man saprašanas spēju. Biju pārliecināta vienīgi par to, ka nu visa vara nonākusi Bleika rokās.

Un es pati biju to viņam nodevusi.

Pametot savu ierasto darba dzīvi un ienākot dzīvoklī, kurā tagad bijām apmetušies abi kopā, biju uzsākusi karu ar gandrīz visu, ko sacīja priekšā mani instinkti. Es nodevu visu varu sava mīļotā vīrieša rokās, paļaudamās, ka viņš parūpēsies par mums abiem. Tā tas vienmēr notika, tomēr dažreiz es nespēju apvaldīt vēlmi nedaudz papretoties, lai viņš neaizmirstu, ka vēl aizvien neesmu zaudējusi cīņas garu.

Pār manu sēžamvietu pārslīdēja vēsa plauksta. Sajūtot šo vienkāršo pieskārienu, es saspringu. Iekodu lūpā, sagatavojusies tam, kas vienmēr sekoja.

– Tu nokavēji divdesmit minūtes. Vai zini, ko tas nozīmē?

Pirms vēl paguvu atbildēt, Bleika plauksta asi triecās pret manu dibenu. Iesmilkstējos, sajutusi dzelošas sāpes. Tad šī sajūta pagaisa, un visu manu augumu pārņēma dedzinošs karstums. Es izliecos un pavirzījos atpakaļ, tuvāk viņam.

– Vai tu grasies mani sodīt? – klusi noprasīju.

– Vai tu to vēlies?

– Jā. – Paturot prātā to, ciktāl bijām aizgājuši un cik lielu prieku man sagādāja tumšie nostūri, ko bijām viens otrā atraduši, tik lēnprātīgas atbildes man pašai vēl aizvien šķita pārsteidzošas. Lai atzītu, cik ļoti man tas viss patīk, joprojām bija vajadzīga zināma drosme.

– Tev paveicies. Tu dabūsi divdesmit sitienus. Es gribu, lai tu tos skaiti. Tikai neaizmirsti to darīt, jo citādi es paņemšu siksnu.

Tai pašā mirklī Bleiks vēlreiz uzšāva man pa dibenu, pietiekami stipri, lai tas atbalsotos visā telpā. Atguvusi elpu, steidzos izteikt:

– Viens.

– Tieši tā. – Viņš atvēzējās vēlreiz.

– Divi.

Pēc katra pārmācības pliķa es saspringu un kļuvu aizvien miklāka. Joprojām īsti nespēju saprast, kāpēc tā, taču šāds pēriens spēja novest mani gandrīz līdz neprātam. Kad bijām tikuši līdz divciparu skaitļiem, es jau ar nagiem ķēros galdā, vairāk nekā gatava baudai, kas sekoja šīm burvīgajām sāpēm.

Divdesmit.

Nopūtos un noslīgu uz galda. Atvieglojums izrādījās īslaicīgs, jo Bleiks satvēra mani aiz zirgastes, lai mudinātu nostāties uz kājām.

– Celies!

Es izslējos, viņš strauji pavērsa mani pret sevi un pavēra muti, it kā grasītos kaut ko sacīt. Tā vietā viņš pierāva mani sev klāt. Bleika āda šķita dedzinoši karsta, un pēkšņi mani pārņēma vēl lielāka iekāre. Viņš apzīmogoja manas lūpas ar ciešu skūpstu. Viņa muskusa smarža bija savijusies ar viskija aromātu. Aicinoši pavēru lūpas, vēlēdamās sajust viņa garšu sev uz mēles. Bleiks viegli pavilka mani aiz zirgastes un atrāvās.

– Tu esi pārāk alkatīga.

Es sabozos.

– Tu esi izlutināta un neklausies, ko es saku.

– Klausos gan, – es iebildu.

– Varbūt arī klausies, tomēr nemaz necenties man paklausīt. Izpriecas ir galā. Tev ir jāiemācās paklausīt, un šovakar es tev to iemācīšu.

Cīnījos ar bailēm, kas bija saritinājušās man pakrūtē. Tās bija bailes no nezināmā.

– Lūdzu, piedod.

– Labs sākums. Liecies uz galda!

Mirkli svārstījusies, es veikli uzmetos uz galda malas. Bleiks papurināja galvu un pastūma mani tālāk.

– Pašā vidū. Ātrāk!

Iepletu acis, tomēr nemēģināju iebilst un pavirzījos līdz galdam vidum. Tiklīdz biju to izdarījusi, viņš apgāja apkārt galdam un paņēma virvi, kas atradās man ceļā.

– Apgulies!

Es paklausīju, un Bleiks satvēra mani aiz delma un izstiepa manu roku līdz pat galda stūrim. Satriecoši ātri un izveicīgi viņš piesēja manas rokas pie galda kājām. Kad viņš ķērās pie manām potītēm, es paraustīju virvi, lai pārbaudītu, cik tā cieša. Virve pat nenostiepās.

Bleiks piesēja vienu manu potīti, pēc tam otru, un es ar ieplestām rokām un kājām paliku guļam uz galda.

– Nu jau ir labāk. – Viņš viegli saspieda manas kājas lielu.

Kad beidzot aptvēru, cik neaizsargāta esmu kļuvusi, mani pārņēma karstums, kas aizplūda līdz pat sejai un iesitās vaigos. Gribēju iebilst, ka tas jau ir par daudz. Šie vārdi bija man uz mēles, taču biju jau mikla un alku pēc viņa un pēc visa, ko viņš izgudrojis savā viltīgajā prātā. Bleiks pagājās tālāk, tur, kur vairs nevarēju viņu redzēt, un mana neomulīgā sajūta vēl tikai pieņēmās spēkā.

– Uz kurieni tu iesi? – centos apslēpt savā balsī manāmo nemieru.

– Neuztraucies. Es nekur neiešu. Ne jau tagad, kad man priekšā ir tāds mielasta galds.

Dzirdēju, kā glāzē nošķind ledus. Tad tajā klusi ietecēja šķidrums. No jauna atgriezies, Bleiks nostājās man priekšā un pielika glāzi pie lūpām, aizsedzot smaida ēnu, kas bija pavīdējusi viņa skaistajā sejā. Kaut kas viņa sejas izteiksmē lika noprast, ka mani gaida nesteidzīga spīdzināšana. Manī pulsējošā iekāre divkāršojās. Nu biju pilnīgi atkarīga no viņa žēlastības.

Ritēja sekundes, kas līdzinājās minūtēm. Manas krūtis elpojot cilājās, es gaidīju. Ko īsti? Man nebija ne jausmas, tomēr visas iespējas šķita satraucošas. Bleiks vēlreiz pielika glāzi pie lūpām, iztukšoja to un skaļi nolika uz galda man starp kājām. Tad iebāza glāzē pirkstus, nošķindēja ledus, un manai ādai pēkšņi pieskārās aukstums. Bleiks lēni vilka ledus gabaliņu man pār kāju, atstājot mitras pēdas uz jutīgās ādas stilba iekšpusē. Nodrebēju un saspringu, kad viņš ļāva ledum slīdēt man pār gurniem līdz pat vēderam. Ledus gabaliņš lēni izkusa man nabā. Viņš pasniedzās pēc nākamā.

Tad Bleiks apgāja ap galdu un nostājās man pie sāniem. Nākamais ledus gabaliņš apmeta loku ap maniem krūtsgaliem, pakavēdamies uz katra no tiem. Tas bija gandrīz vai sāpīgi, tomēr es savaldījos, lai nesāktu iebilst. Nedrīkstēju riskēt un izpelnīties vēl vienu sodu, lai neattālinātu brīdi, kad viņš ienāks manī. Bleiks satvēra zobos vienu no maniem piebriedušajiem krūtsgaliem, un tikmēr vēsa roka ieslīdēja man starp kājām un uzmeklēja tieši vajadzīgo vietu.

Viņš dungodams viegli slidināja pirkstu šurpu turpu, kairinot manu klitoru.

– Tev patīk, ka es tevi sasienu, mazā?

Aplaizīju sausās lūpas un aši pamāju. Vai tiešām patika? Nebiju pārliecināta. Zināju vienīgi to, ka nevēlos, lai viņš pārstāj darboties. Negribēju pateikt neko tādu, kas atturētu viņu sagādāt man to baudu, ko spēja sniegt vienīgi viņš. Bleiks turpināja iesākto, novezdams mani gandrīz līdz robežai. Manas sajūtas bija tik saasinātas, jutos tik bezpalīdzīga, ka tas viss kļuva gandrīz neizturami. Mēģināju izrauties no saitēm, un virve iegriezās man ādā.

– Izbeidz pretoties, Ērika.

Viņš izslējās, liegdams man savus pieskārienus un tuvumu.

– Man šķita, ka tu steidzies, – žēli iebildu, pūlēdamās apvaldīt iekāri, kas ar katru minūti dedzināja aizvien kvēlāk. Klusībā lādēju gan Bleiku, gan virvi.

Viņš pasmaidīja.

– Tā arī bija, taču doma par tevis sodīšanu apvaldīja manu dedzību. Tagad es tikai izklaidējos.

Aizvēru acis. Manas krūtis pacēlās dziļā ieelpā, un es ar varu piespiedu sevi atslābināties. Šajā mirklī mani satrieca ledains pieskāriens starp kājām.

Izgrūdu kliedzienu gan no pārsteiguma, gan no sajūtas, kas, šķiet, tomēr īsti nebija nepatīkama. Mans klitors pulsēja pret ledus gabaliņu, ko Bleiks slidināja pār šo maigo izcilni mana klēpja krokās. Strauji izelpoju, kad viņš ļāva ledum aizslīdēt tālāk prom no manas jutīgākās vietas un saudzīgi ievirzīja tā galiņu manī. Kad jau sāka likties, ka viņš beidzot varētu sagādāt man atvieglojumu, gandrīz nemanāmo pieskārienu atkal aizstāja ledus. Cik ilgi viņš spēja man to nodarīt, apvaldot pats savu vēlmi? Cik ilgi es vēl spēšu to izturēt? Biju gatava eksplodēt kliedzienā.

– Bleik, es nevaru… es vairs ilgāk nespēju. Tu mani nogalināsi.

– Kāda ir sajūta, ja tev liek gaidīt… un gribēt?

Cieši sakodu zobus, pūlēdamās nedomāt par briesmīgo smeldzi kājstarpē. Negribot sagrozījos, zinādama, ka tas tikai attālinās brīdi, kad viņš beidzot mani iegūs.

– Tas ir neizturami.

– Vai mums vajadzētu to izbeigt?

– Jā. – Manā balsī bija skaidri dzirdams izmisums.

Bleiks paliecās tuvāk. Viņa lūpas viegli pieskārās mana kakla jutīgajai ādai. Viņa mēle pārslīdēja pāri manas auss izliekumam, un jau tā vien bija lēna spīdzināšana.

– Palūdzies.

Man viscaur pārskrēja saltas trīsas. Izliecos gaisā, tukšumā, jo nu viņš man vairs gandrīz nepieskārās.

– Pasaki man, cik ļoti tu to vēlies. Es gribu dzirdēt šos vārdus.

– Bleik… lūdzu, vienkārši paņem mani.

– Izklausās pēc pavēles. Es gribu, lai tu lūdzies.

Novaidējos, un viņš atrāvās, nu vairs nepieskardamies man nekur.

– Bleik! – Mani pārņēma niknums un izmisums.

– Pakļaujies man.

Satrūkos, izdzirdējusi, cik skarba kļuvusi viņa balss.

– Ja tu gribi tikt līdz galam, Ērika, tev ir man jāpakļaujas. Vairs nekādu spēlīšu. Vairs nekādas ķircināšanās.

Ar grūtībām noriju siekalas, cīnīdamās ar instinktīvo vēlmi sadumpoties pret viņa pavēli. Pakļaujies. Man aizžņaudzās rīkle, it kā šis vārds būtu tur iestrēdzis un negrasītos izslīdēt, kamēr nebūšu ar to samierinājusies. Šis vārds nozīmēja tik daudz. Pakļauties bija vieglāk, ja vajadzēja panākt, lai Bleiks no manis paņemtu to, ko vēlas. Tagad viņš to darīja. Viņš neko nelūdza, un mēs negrasījāmies par to strīdēties.

Aizvēru acis, pūlēdamās saklausīt savā prātā balsi, kas mudināja atslābināties un ļauties.

– Tas nav tik viegli.

Gribēju, lai Bleiks izprot manu pretestību, varbūt pat atstāj to neievērotu. Pat brīžos, kad viņš kļuva pavisam valdonīgs, man tomēr dažkārt tika atvēlēta neliela brīvība.

– Es visu dienu esmu cīnījies ar visādām neatliekamām problēmām. Pārnākot mājās pie tevis, es negribu ikreiz tevi lauzt. Ja man tas būs jādara, es to darīšu, tomēr es negrasos ikreiz pieklājīgi lūgties un neko nesarežģīt. Tāpēc tev vajadzētu pierast pakļauties. Tu esi kaila un piesieta pie galda, un no baudas virsotnes tevi šķir tikai viens pieskāriens. Vai tu gribi sasniegt baudu?

– Jā, ļoti.

– Tad lūdzies.

– Lūdzu… – es vārgi izdvesu.

– Es klausos, Ērika. Ko nozīmē – lūdzu?

– Lūdzu, palīdzi man sasniegt baudu. Es gribu sajust tavu roku pieskārienu. Es darīšu visu… es zvēru.

– Vai nākamreiz, kad es to lūgšu, tu mani sagaidīsi mājās kaila?

– Jā.

Bleika pirkstu gali viegli pārslīdēja pār manu pulsējošo klitoru. Asi ievilku elpu un pacēlu gurnus pretī viņa pieskārienam, taču viņš atrāvās tikpat strauji, kā bija man tuvojies.

– Vai apsoli?

– Apsolu. Ak kungs, es darīšu visu!

– Un man vairs nevajadzēs tev mācīt pakļauties, vai ne?

– Nē, – es apsolīju, sparīgi papurinādama galvu.

Viņa plaukstas siltums bija sajūtams tieši tur, kur man tas bija vajadzīgs visvairāk. Apvaldīju vēlmi pavirzīt savu augumu par dažiem centimetriem tuvāk. Velns parāvis, tā taču ir īsta spīdzināšana!

Katra mana ķermeņa šūniņa saspringti tiecās pretī Bleika pieskārienam, un tomēr es neko nespēju ietekmēt.

Pūlējos samierināties ar šo realitāti. Kaut kādā veidā man vajadzēja paļauties, ka viņš mūs abus novedīs līdz baudai. To saprotot, es sajutu, ka manī kaut kas atslābst. Atslīgu uz galda, vairs nepūlēdamās atbrīvoties no saitēm. Muskuļi atslāba, toties prāts turpināja drudžaini darboties. Es iekāroju Bleiku tik ļoti, ka mans prāts bija kļuvis tikpat nevadāms kā ķermenis.

Tad viņš man pieskārās. Uzlika plaukstu man uz kājstarpes un to cieši satvēra.

– Tas viss pieder man. Tu sasniegsi baudu tikai tad, kad es to vēlēšos. Vai saproti?

Cieši skatījos Bleikā. No alkām man bija aizmiglojušās acis. Atrados tik tuvu baudai, ka biju gatava kuru katru mirkli apraudāties, it kā viss, ko viņš šodien bija piedzīvojis, būtu ieplūdis arī manī.

– Es būšu viss, kas tev vajadzīgs, Bleik.

Dzirdot manu atzīšanos, viņa skatiens gandrīz nemanāmi atmaiga. Tad viņš ieslidināja manī divus pirkstus. Es iepletu muti un atviegloti noelsos. Viņš tos pagrozīja, lai labāk sajustu manu miklo klēpi. Trīcēdama es jutu, ka tas savelkas ap viņa pirkstiem. Vēlējos, kaut tur atrastos kaut kas vairāk, tomēr biju pateicīga, ka man bija atvēlēts vismaz kaut kas. Bleiks viegli bīdīja pirkstus šurpu turpu un ar īkšķi aši berzēja manu klitoru.

Šī vienkāršā kustība bija tik iedarbīga, ka es klusi iekliedzos, vienlaikus atvieglota un atkal saspringta. Mani nervi atdzīvojās, mana iekarsusī miesa atkal bija gatava viņu uzņemt. Ak kungs, šis vīrietis tik talantīgi prata likt man sāpīgi apzināties, cik ļoti mans ķermenis atplauka no viņa pieskāriena. Attapu, ka mani gurni paši no sevis gandrīz nemanāmi paceļas. Lūdzies.

Bleika pavēle atbalsojās man prātā, vienlīdz kaislīga un nežēlīga. Dziļi manī kaut kas pulsēja. Asinis bungoja manās vēnās, dūca man ausīs. Jutu, ka pamazām tuvojas neapturams orgasms, un negrasījos no tā atteikties. Ne lepnuma, ne arī kā cita dēļ.

– Neapstājies. Es tevi lūdzu, tikai neapstājies.

– Tieši to es gribu dzirdēt, mazā. Tu gribi mani visu sevī?

– Ak dievs, jā!

– Gribi, lai es vispirms ļauju tev beigt?

Man acu priekšā virmoja krāsas, visi muskuļi bija saspringuši gaidās. Mani plakstiņi strauji atsprāga vaļā, kad sapratu, ka Bleiks vēl nebija skaidri un gaiši atļāvis man sasniegt baudu. Uztvēru viņa satumsušo skatienu. Viņa plakstiņus bija padarījusi smagus tā pati iekāre, kas šobrīd caurstrāvoja arī mani.

– Lūdzu, atļauj man to. Bleik, lūdzu…

Viņš noliecās un strauji, skarbi noskūpstīja mani. Mēs ar lūpām tiecāmies viens otram pretī, mūsu mēles satriecās kopā. Un visu šo laiku viņa pirksti turpināja darboties, pamazām novedot mani aizvien tuvāk bezdibeņa malai. Mani pārņēma svilinoša bauda, it kā šobrīd pasaulē vienīgās sajūtas izraisītu tikai tās vietas, ar kurām saskārās mūsu ķermeņi, tikai tā bauda, kuru viņš man tagad dāvāja. Un mani pārņēma gan pateicība, gan izmisīga vēlme izjust to līdz galam. Mani pāršalca visaptverošs karstums. Es trīcēju, visiem spēkiem turēdamās pretī orgasmam.

– Ak kungs, – es iesmilkstējos, vairs nespēdama skaidri aptvert ne realitāti, ne arī ko citu. – Lūdzu, lūdzu, lūdzu.

– Tagad, Ērika. Tieši šobrīd tu to drīksti, – Bleiks elsdams izdvesa man pie pašām lūpām. Viņa intīmie glāsti kļuva aizvien uzstājīgāki.

Kampdama pēc gaisa, izliecos uz galda. Virvju sasaistīta, es neko nespēju pasteidzināt, neko nespēju ietekmēt. Bleika vārdi, viņa pavēle bija mani atkailinājuši. Es biju pārvērtusies par viņa īpašumu. Atkarīga no viņa žēlastības, pakļaudamās viņa pavēlei, es iekliegdamās kritu bezdibenī. Cieši sažņaudzu dūres un saspringu, un manī eksplodēja bauda.

Šajā absolūtajā mirklī visā pasaulē iestājās klusums. Kad Bleiks atrāvās no manis, es vēl aizvien drebēju. Viņa pirksti pamazām raisīja virves no manām potītēm. Kaut kur sava orgasma neprāta atbalsī es samanīju atvieglojumu, ko radīja atgūtā brīvība. Pēc dažām sekundēm Bleiks jau bija izmeties pilnīgi kails un uzgūlies man virsū. Aplicis manas kājas sev ap vidukli, viņš iespieda manī pašu sava locekļa galu.

– Es esmu tik sasodīti uzbudināts, ka man sāp. Es tevi paņemšu, ienākot tevī dziļi, tik dziļi, ka nākamreiz tu vairs neaizmirsīsi, kurš ir tavs saimnieks, mazā. Es likšu tev sasniegt baudu vēl un vēlreiz, kamēr tu sāksi paļauties, ka es spēju mums sagādāt to, ko mēs abi vēlamies.

Neprāts neļāva man parunāt. Es reibu, nebūdama gatava tam, ko turpmāk varēju no Bleika sagaidīt. Viņa ķermeņa augšdaļas muskuļi bija cieti un saspringti. Viņš ar roku apskāva mani ap vidu. Bleika zaļo, satumsušo acu zīlītes bija iepletušās. Viņš bija ieurbies manī ar skatienu. Un tad es viņu ieraudzīju – gan kā cilvēku, gan arī kā dzīvnieku, kurš slēpās viņā.

Bleikam tas bija vajadzīgs. Viņam mani vajadzēja šādi.

– Bleik. – Aplaizīju lūpas. No manas saraustītās elpas tās bija kļuvušas sausas. – Noskūpsti mani… lūdzu. Spriedzi un valdonīgo apņēmību viņa skatienā nomainīja kaut kas cits.

Un es to sajutu, kad mūsu lūpas saskārās, nu jau saudzīgāk, tomēr vēl aizvien tikpat kaislīgi. Tā bija mīlestība. Es to pazinu. Par spīti visām viņa dīvainībām un ārkārtīgi kaitinošajai vēlmei visu kontrolēt, es mīlēju šo vīrieti. Man bija nepieciešams viņam to visu sniegt tikpat ļoti, cik viņš pēc tā alka.

– Es tevi mīlu, – steigšus izteicu, atrāvusies no viņa lūpām.

Bleika kvēlo acu skatiens no jauna ieurbās manī. Šķita, ka izsalkums, kas vibrēja visā viņa ķermenī, uz mirkli sastingst. Tad viņš no jauna noliecās un maigi noskūpstīja mani uz lūpām.

– Es nespēju elpot bez tevis, mazā. Tu mani sadragā un atkal saliec kopā. Tu pieņem no manis visu un tomēr mani mīli.

Redzot Bleika jautājošo skatienu un dzirdot šaubas, kas izskanēja viņa pēdējos vārdos, es sajutu sirdī vieglu dūrienu.

– Bleik… es esmu tava. Es gribu to, ko tu dari. Es gribu tevi visu. – Man aizžņaudzās kakls, nu jau pavisam citu iemeslu dēļ. Iekāre un dvēseli plosoša mīlestība pamazām pārņēma mani visu, izstarojot starp mums abiem.

Mūsu lūpas atkal sastapās, un Bleiks ar grūdienu ienāca manī, vienlaikus ieslidinādams mēli man mutē. Mans klēpis cieši aptvēra viņu, pastiepdamies, lai uzņemtu viņa lielo locekli. Un tad jau viņš bija dziļi manī. Mēs bijām tik tuvi, mūsu ķermeņi un dvēseles saplūda kopā. Viņš atrāvās un no jauna ienāca manī, šoreiz jau dziļāk. Man aizrāvās elpa. Viņa saspringušais, viegli trīcošais augums slējās pār mani. Arī es jutu tādu pašu vajadzību ļaut sev vaļu, ļaut, lai mani aprij šī neprātīgā iekāre.

Bleika acīs iezvērojās kvēle. Saņēmis manu pakausi plaukstā, viņš atbalstījās uz elkoņa. Saāķēju potītes ap viņa vidukli, viņa roka ciešāk aptvēra mani ap vidu. Viņš atkal ienāca manī, un šī sajūta aizrāva mani līdz orgasma bezdibeņa stāvajai malai. Mana mute pavērās mēmā kliedzienā, kas tomēr izlauzās man pār lūpām, kad Bleiks atsāka kustēties. Spēcīgi. Strauji. Nežēlīgi un skarbi. Tas bija tikai viens no daudzajiem veidiem, kā man patika viņu sajust.

Nepiekāpīgais ritms atkal ātri noveda mani līdz baudai. Mans klēpis cieši savilkās ap viņu, es spēcīgi aptvēru viņa gurnus ar kājām. Pirmajam baudas vilnim tūlīt sekoja nākamais, jo nu arī viņš bija man pievienojies. Bleiks ieguva mani, piespiedis pie galda, kustēdamies neprātīgi strauji, lai beidzot sasniegtu baudu un atvieglojumu… un no viņa lūpām izskanēja mans vārds.