Читать книгу Kaisle - Meredita Vailda - Страница 4

Sēdēju jāteniski uz Bleika gurniem, ar īkšķiem masēdama viņa plecu izspīlētos muskuļus. Tie bija nepadevīgi, un radās iespaids, ka viņš nemaz nejūt to, ko daru. Tad viņš izdvesa klusu vaidu. Pasmaidīju, noliecos uz priekšu un ar krūtīm piekļāvos viņa mugurai. Skūpstīju Bleika ādu, ieelpodama losjona aromātu, kas bija sajaucies ar viņa smaržu. Kāda brīnumaina dabas likuma vadīti, arī mani muskuļi atslāba. Pēc mīlēšanās no Bleika dvesa muskusa un sviedru aromāts, un tas bija satriecoši. Es būtu varējusi tā gulēt visu šo sasodīto dienu un elpot šī vīrieša smaržu.

– Tu smaržo tik brīnišķīgi.

Es piespiedu lūpas pie viņa ādas, skūpstīdama viņu, ieelpodama viņu.

Bleiks klusi iesmējās.

It kā ar smaržu vien būtu par maz, es aši pašāvu mēli, lai sajustu viņa garšu. It kā man nepietiktu ar to, ka nupat biju novesta līdz neprātam uz ēdamistabas galda, sasieta, kā jau mazai, nepaklausīgai verdzenei klājas. Bleiks Lendons bija mana narkotika, mana apsēstība – ieradums, no kura es vairs nekad negrasījos atteikties.

Es pielūdzu viņu ar lūpām un zobiem. Es masēju viņu, mani pirksti slīdēja pār viņa augumu ar tādu pašu apsēstību.

Bleiks zibenīgi nometa mani no sevis un apvēla uz muguras. Viņa satriecoši skaistais, kailais augums ieslīdēja man starp kājām.

– Vai tu centies panākt, lai es tevi vēlreiz paņemu? Ja tā, tad tas tev izdodas sasodīti labi.

Es iesmējos. Viņš plati pasmaidīja, satvēra manas rokas, piespieda tās pie gultas un paberzēja jutīgās vietas, kur pirmīt bija iegriezusies virve.

Pamanījusi Bleika sejā pazibam jau pazīstamās raizes, atbrīvojos no viņa tvēriena, iekļāvu mīļotā seju plaukstās un piespiedu viņu ieskatīties man acīs.

– Viss ir kārtībā. Nesāc atkal justies vainīgs, labi?

– Es negribēju nodarīt tev pāri.

– Tici man, es neko nejutu. Brīdī, kad esam iekarsuši, es spēju just tikai tavu roku pieskārienu un tevi sevī. Neko citu. Kaut kas tāds, kas parastos apstākļos spētu izraisīt sāpes, tagad tikai pastiprina tevis sniegto baudu. Un tu sasodīti labi zini, ka man tas patīk, un tāpēc nesāc izturēties tā, it kā es būtu savainots kaķēns.

– Bet tagad tev taču sāp. Ja nu tev būs zilumi?

– Vai nav vienalga? Tad nākamreiz es vairs tik ļoti necīnīšos. Tu gribēji mani pārmācīt, vai ne? – Kairinoši pagrozīju gurnus, sajuzdama, kā manam vēderam piespiežas viņa karstais, pulsējošais, piebriedušais loceklis. Savilku lūpas viltīgā smaidā. Man bija vajadzīgs, lai Bleiks būtu draisks, un es negrasījos ļaut viņam atsākt kaunēties par savām vajadzībām – vajadzībām, ko strauji sāku izjust arī es.

Pēc visa, ko biju pārdzīvojusi pirms četriem gadiem, kad mani izvaroja kāds vīrietis, biju domājusi, ka vairs nekad nespēšu ļauties kādam. Un tomēr Bleikam es ļāvos. Viņš bija man iemācījis izbaudīt ļaušanos. Viņš bija palīdzējis man iepazīt alkas, kaut ko daudz dziļāku un daudzkārt kvēlāku par visu, ko jebkad biju piedzīvojusi. Viņš bija mani salauzis tiktāl, ka no iekāres biju zaudējusi prātu, un nu man vairs nekas cits nebija vajadzīgs. Viss pārējais šķita neiedomājams.

Pārlaidu divus pirkstus pār viņa saraukto pieri.

– Kas tev nedod mieru? Pirmīt tu izskatījies sarūgtināts.

Bleiks novēlās no manis, apgūlās uz muguras un ar skatienu ieurbās griestos. Pirms vēl biju sākusi viņu izvaicāt, kaut kur aizcirtās durvis un atskanēja apslāpētas balsis. Aši pielēcu kājās, aizvēru guļamistabas durvis un aizslēdzu tās. Tad atgriezos gultā pie Bleika, ieritinājos viņam pie sāniem un laiski pārslidināju kāju par viņa spēcīgo augšstilbu.

Dzīvokļa priekšnamā kaut kas skaļi nobūkšķēja, un šis troksnis atbalsojās visā telpā. Tad atskanēja klusi sievietes smiekli un vaids. Es pavīpsnāju. Allija un Hīts atkal bija ķērušies pie tā paša, bet vai gan es biju īstā, kura varētu kaut ko iebilst?

Paldies dievam, ka viņi pirmīt nebija mums uzskrējuši ēdamistabā Bleika nelielā trika laikā. Kaut ko tādu izskaidrot Allijai būtu neiespējami. Par laimi, viņa vēl aizvien neko pat nenojauta par Bleika neparastajām nosliecēm guļamistabā, un vismaz pagaidām man gribējās, lai tā arī paliktu.

– Mums vajadzētu kaut kur aizbraukt, – Bleiks pēkšņi ieteicās.

Es nopūtos.

– Viņi noteikti drīz sameklēs sev citu mājokli.

– Tas pārāk ievilksies. Turklāt mēs nekur neesam bijuši kopš… jā, kopš Vegasas. Ilga nedēļas nogale mums nenāktu par ļaunu. Es gribu pavadīt kādu laiku kopā ar tevi. Divatā. Netraucēti.

Tur, kur atradāmies pašlaik, mūs bija novedusi negaidītu notikumu virkne. Daudzus no tiem bija izplānojis un īstenojis pats Bleiks. Vegasa šajā notikumu virknē bija kļuvusi par pavērsiena punktu, un, atceroties mūsu pirmos kopā pavadītos brīžus, mani vēl aizvien viscaur pārņēma siltums. Tolaik mūs vadīja vienīgi iekāre, taču nu tā bija pārtapusi apsēstībā, un kaut kur šajā neprātīgajā jūklī es biju viņā iemīlējusies.

– Īsti nezinu, vai šobrīd man vajadzētu atrauties no darba. – Dažu pēdējo stundu laikā biju pavisam aizmirsusi par Rizu, Maksu un visām viņu neprātīgajām intrigām, taču nu pamazām atkal biju spiesta atgriezties realitātē.

– Manuprāt, tu to esi pelnījusi. Es gribu uz dažām dienām aizvest tevi prom. Vienmēr atradīsies kaut kas padarāms un kāds, kam mēs būsim vajadzīgi, taču nav nekā tāda, ko uz pāris dienām nevarētu atlikt.

Savilku uzacis. Mana neapturamā strādāšanas vēlme neļāva man viņam noticēt līdz galam.

– Tu tiešām tā domā?

– Pilnīgi noteikti. Es nupat nolēmu, ka neļaušu tev iebilst. Rītvakar pēc darba mēs dosimies prom.

Pasmīnēju. Mani pārņēma viegls satraukums.

– Kas man jāņem līdzi?

– Es pats tev sakravāšu somu.

– Tev tas nav jādara.

– Tev tik un tā lielāko daļu laika nāksies pavadīt kailai, tādēļ tas patiesībā nemaz nav svarīgi, vai ne? Bikini peldkostīms, nedaudz apakšveļas – ar to vajadzētu pietikt.

Iesmējos un rotaļīgi iepļaukāju Bleiku. Viņš satvēra manu roku, ierūcās un uzrāva mani sev virsū.

– Bet tikmēr arī mums pašiem ir drusku jāpatrokšņo.

Vēlreiz iesmējos un papurināju galvu.

– Tu esi nepārspējams, Bleik. Un nelabojams.

– Tici man, es itin nemaz nevēlos klausīties, kā mans mazais brālis mīlējas. Lai liktu viņam kaut ko manīt, atliek vienīgi atbildēt ar to pašu. Nu man tikai jāizdomā, kā novest tevi tiktāl, lai tu sāktu kliegt.

Mans smaids nedaudz sašķobījās. Bleiks cieši apskāva mani, un ar katru viņa maigo pieskārienu manai ādai liesmas manī cēlās aizvien augstāk.

– Man ir aizdomas, ka tu jau lieliski zini, kā to panākt.

Mani pamodināja skaļš klauvējiens. Bleiks man aiz muguras sagrozījās, tomēr nepamodās.

– Ērika, vai tu jau esi pamodusies? – Aiz durvīm atskanēja apslāpēta balss.

Uzvilku Bleika sporta kreklu un aši atskatījos, lai pārliecinātos, ka Bleiks ir pienācīgi apsedzies. Tad pavēru durvis šaurā spraugā.

Allija jau bija moža un saģērbusies, lai varētu doties uz darbu.

– Kas ir? – es saraucu pieri. – Cik vispār ir pulkstenis?

– Astoņi. Ģērbies. Man tev kaut kas jāparāda.

Pētīju viņu ar noguruma pilnām acīm. Vēl nebiju pamodusies tiktāl, lai spētu kaut ko saprast. Man gribējās vienīgi atkal ieritināties gultā pie Bleika.

– Kas noticis?

– Pasteidzies, es gaidu tevi birojā.

– Kāpēc…

Pirms vēl biju paguvusi pabeigt, Allija jau nozuda gaitenī. Pēc dažām sekundēm noklikšķēdamas aizkrita durvis. Atgriezos guļamistabā un devos uz vannas istabu. Kad beidzu mazgāties dušā, Bleiks vēl aizvien bija aizmidzis. Ātri apģērbos un īsu brīdi pastāvēju viņam līdzās, priecādamās par tik reti redzamo mieru viņa sejā. No mums abiem tieši viņš parasti mēdza celties agrāk, taču šoreiz bijām aizgājuši gulēt pavisam vēlu. Gadījās naktis, kad nespējām atdzerties viens otru, un pagājušajā naktī miegs mūs beidzot bija pieveicis vienīgi tad, kad jau tuvojās rīts. Viegli noskūpstīju viņu uz vaiga un devos uz darbu.

Kad iegāju birojā, visi jau bija sapulcējušies ap Džeimsu un neatraudamies skatījās viņa datora ekrānā. Pievienojos pārējiem, sākumā īsti nesaprazdama, kas tas īsti bija.

– Kas te notiek?

– Vakar vakarā tika atklāta vietne “Piespraude”, – Allija paskaidroja. – Par to tika paziņots visiem mūsu “Knaģa” lietotājiem, tai skaitā arī mums. Ļoti diskrēti.

Pārliecos pāri Džeimsa plecam. Viņš patlaban pārskatīja vietnes lapas. Lai gan tās zīmols bija atšķirīgs, ekrānā redzamais ļoti līdzinājās mūsu vietnei. Man kļuva nelabi, ieraugot visās lapās Bryant’s reklāmas. Tas bija viens no mūsu lielākajiem reklāmdevējiem, kurš vēl nebija parakstījis ar mums līgumu par nākamo mēnesi.

Draņķis tāds.

Izslējos un nozudu savā kabinetā. Steidzīgi atvēru portatīvo datoru un atsāku pētīt vietni. Tās apraksts vēstīja, ka Makss bija vietnes dibinātājs, bet Riza – tās vadītāja. Lieki piebilst, ka par Trevora nopelniem tur nekas nebija sacīts, tomēr es sasodīti labi zināju, ka šim hakerim, kurš daudzus mēnešus un varbūt pat gadus mēģinājis izpostīt Bleika uzņēmējdarbību, ir bijusi nozīmīga loma šīs konkurējošās vietnes veidošanā. Pat tad, ja viņam tādēļ būtu nācies uz brīdi pārstāt neatlaidīgi uzbrukt manam uzņēmumam un Bleika kompānijām.

Mani pāršalca dusmas. Tikai ar pūlēm spēju aptvert notiekošo. Mēs ar Sidu mēnešiem ilgi bijām noņēmušies ar “Knaģa” izstrādāšanu, lai padarītu šo vietni tādu, kāda tā šobrīd bija. Visi mūsu panākumi, visas no mūsu kļūdām gūtās mācības – tas viss bija veikli nokopēts un uzlabots.

Ienāca Allija un apsēdās man pretī pie rakstāmgalda. Arī viņa izskatījās tikpat norūpējusies. Draudzene kodīja lūpas, tomēr nebilda ne vārda. Klusībā es burtiski trakoju. Man gribējās sarīkot vislielāko traci, kāds vien jebkad bija redzēts. Man gribējās lamāties, un dievs bija mans liecinieks – ja šobrīd man priekšā nostātos Makss, Riza… un Trevors… tad birojā šķīstu asinis.

– Neticami, ka viņi patiešām ir to izdarījuši.

– Zinu, – Allija klusi atteica.

– Neiedomājami, ka mani un Bleiku kāds var ienīst tik ļoti, lai būtu gatavs paveikt kaut ko tādu. Tā taču ir totāla sabotāža.

– Viņi nenoturēsies ilgi, Ērika.

Aprauti iesmējos.

– Kāpēc tad ne? Kas viņiem traucēs? Tu taču pazīsti Rizu. Tu zini, cik viņa ir apņēmīga, un, liekot lietā Maksa naudu, viņi vienā mierā var mūs pilnīgi iznīcināt. Šis tirgus nav pietiekami liels, lai tajā pietiktu vietas divām vietnēm ar tik līdzīgu piedāvājumu.

– Nevajag tā domāt. Tas vēl nav nekāds pasaules gals. Kopš atgriešanās esmu runājusi ar daudziem iespējamiem klientiem. Nekas vēl nav beidzies, drīz mēs noslēgsim vēl daudzus līgumus. Mēs jau esam nostiprinājušies tirgū, un mums ir laba reputācija. Esmu satriekta, ka viņiem ir izdevies pierunāt Bryant’s tā riskēt ar pavisam jaunu uzņēmumu.

Es no jauna pārskaitos, iztēlodamās, ko Riza noteikti bija pateikusi, lai aizvilinātu vienu no mūsu lielākajiem reklāmdevējiem.

– Ko man tagad vajadzētu darīt?

– Mēs turpināsim strādāt. Viņi grib novērst mūsu uzmanību un mūs pārbiedēt. Neļauj viņiem to īstenot.

Papurināju galvu. Lai ko Allija arī sacītu, nekas šobrīd nespēja mani iepriecināt. Klusībā apzinājos, ka neticu viņai. Viss bruka un gāzās, un es nevarēju tā vienkārši sēdēt un noskatīties, kā tiek iznīcināts mans veikums.

Pagāja rīts, taču es vēl aizvien nebiju nomierinājusies. Vairākas stundas kā apsēsta biju pētījusi ik sīkumu viņu vietnē, salīdzinādama katru niansi ar mūsējo. Mana nedrošība bija ņēmusi grožus savās rokās un nu vadīja mani tieši grāvī iekšā. Kad pienāca pusdienlaiks, lielākā daļa mana adrenalīna uzplūda jau bija izvējojusies, un ķermenis atgādināja, ka pusi nakts biju pavadījusi nomodā kopā ar Bleiku. Man bija nepieciešama kafija.

Nokāpu lejā uz “Moku” un apsēdos pie maza galdiņa pašā stūrī. Sāku knibināties ap papīra ēdienkarti, lai gan vienmēr mēdzu pasūtīt vienu un to pašu. Vairāku skatienu pavadīta, pie manis pāri visai kafejnīcai nesteidzīgi pienāca Simona. Pēc mirkļa mani sveica viņas rudie mati, apskaužamais augums un nekaunīgais smaids.

– Kā klājas manai mīļākajai datoru urķei?

– Ir bijis arī labāk, – es atteicu. – Un vispār man šķita, ka tavs mīļākais datoru urķis ir Džeimss.

Viņa pavīpsnāja un atbalstījās pret galdu.

– Jā, zini, pamazām tā sāk izskatīties. Es gan vēl neesmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir pārstājis ilgoties pēc tevis.

Savaldījos, lai izteiksmīgi nesaviebtos. Es patiešām cerēju, ka Džeimss drīz pievērsīsies kādai citai, un biju visādā ziņā gatava viņu novēlēt Simonai. No koši melno matu ērkuļa līdz spēcīgajām, tetovējumiem klātajām rokām Džeimss bija viņas sapņu vīrietis. Vienīgā nelaime bija tā, ka tolaik, kad mēs ar Bleiku bijām pašķīrušies, viņš bija visu pārpratis. Vai arī visu sapratis pareizi, zinādams, ka man izmisīgi vajadzīgs draugs, jebkas vai jebkurš, lai aizpildītu Bleika prombūtnes radīto tukšumu. Tikai tad, kad bija jau par vēlu, beidzot biju sapratusi, ka šo tukšumu spēj aizpildīt vienīgi tas vīrietis, ar kuru es šobrīd dalīju savu gultu.

– Nedomāju, ka tev par to vajadzētu uztraukties, Simona.

Viņa viegli sarauca pieri.

– Jums abiem tā arī nekas neiznāca, vai ne?

– Nē. – Dzirdot šādu mājienu, es plati iepletu acis.

– Ak dievs, nē taču!

Viņa iesmējās.

– Nomierinies. Es jau tikai pajautāju.

Tomēr tā nebija taisnība. Tas bija nepatīkams atgādinājums par manu un Džeimsa neapdomību. Ikreiz, atceroties to vājuma brīdi ārpus biroja, mani pārņēma nožēla. Tolaik biju pārliecināta, ka Bleiks ir ielaidies ar Rizu, nemaz nerunājot par viņa bijušo draudzeni Sofiju, kura nežēlīgi centās viņu atgūt. Viss bija šķitis tik juceklīgs un neizprotams. Es pati nesapratu, kas notiks tālāk, un tad pēkšņi attapos Džeimsa apskāvienā. Mūsu aizrautīgo skūpstu ātri vien bija aizgaiņājusi saltā īstenības apziņa. Ja manā nākotnē arī bija lemta vieta kādam vīrietim, tad tas varēja būt vienīgi Bleiks.

– Kas noticis, mīļā? Tu izskaties pavisam sašļukusi.

Pacēlu galvu.

– Tā arī ir. Nepatikšanas darbā. Garš stāsts.

– Negribi šovakar man pastāstīt galvenos punktus? Tu tos varētu izklāstīt man saprotamā valodā pie kokteiļa glāzes. Tu taču zini, ka es vienalga saprotu tikai pusi no visa tā, par ko jūs runājat.

Vārgi iesmējos.

– Šovakar mēs ar Bleiku braucam prom, bet varbūt pirms tam mēs varētu uz īsu brīdi satikties. Vai neiebildīsi, ja viņš atnāks man līdzi?

– Protams, ka ne. Nu, ko varu tev piedāvāt?

Es pasūtīju maltīti un pēc tam sāku nesteidzīgi ēst. Gandrīz ik dienu centos paēst pēc iespējas ātrāk, lai varētu atgriezties darbā, taču šodien es tikai laiski nolūkojos, kā gar kafejnīcas logiem staigā cilvēki. Katram bija sava dzīve, aiz katras sejas slēpās kāds stāsts, un es nespēju atvairīt domu par to, vai vēl kādreiz vispār spēšu uzticēties kādam, kurš nepiederēja pie mūsu komandas. Būdama naiva un neuzklausīdama Bleika brīdinājumus, es biju uzticējusies Maksam – pietiekami, lai apsvērtu iespēju atvēlēt viņam sava uzņēmuma daļu, taču tad viņa vietā finansējumu bija piedāvājis Bleiks. Un Riza… toreiz bija gatava dedzīgi un kāri visu apgūt un uzņemties pienākumus, ko man izmisīgi vajadzēja uzticēt kādam citam, un šodien viņa to visu bija izmantojusi pret mani pašu. Pūlējos apvaldīt asaras. Ja es būtu apraudājusies, manas asaras būtu pilnas dusmu par to, ka biju ļāvusi sev gūt skarbu mācību.