Читать книгу Kaisle - Meredita Vailda - Страница 5

Bārā vērīgi palūkojos apkārt, meklēdama Simonu. Viņas nekur nebija. Izvēlējos sev vietu blakus tukšam bāra krēslam un pamāju bārmenim, pārāk dedzīgi vēlēdamās tikt pie vēsa dzēriena, lai ar to aizskalotu šo nejēdzīgo dienu.

Kamēr gaidīju savu pasūtījumu, virs bāra piestiprināto televizoru ekrānos bez skaņas tika rādītas ziņas piecos vakarā. Mana sirds dobji iepukstējās, kad ieraudzīju Marka seju. Tai sekoja sižets par Danielu, kas droši vien bija saistīts ar viņa vēlēšanu kampaņu. Ekrāna apakšējā daļā parādījās uzraksts: “Joprojām notiek izmeklēšana sakarā ar Makleoda nāvi.” Man pakrūtē kaut kas nepatīkami iekutējās. Es vēlējos, lai tas viss paliktu aiz muguras, iespējams, tikpat ļoti kā pats Daniels. Nekādi nespēju saprast, kas Marka šķietamajā pašnāvībā vēl varētu būt neskaidrs. Jau grasījos palūgt bārmenim, lai viņš ieslēdz skaņu, kad pēkšņi kāds nostājās man blakus.

– Sveika.

Nedaudz satrūkos un ieraudzīju Džeimsu, kurš nedroši smaidīja. Viņš bija uzvilcis vienu no saviem aprakstītajiem sporta krekliem, kas tik nevainojami saderējās ar tetovējumiem klāto augumu.

– Ak, tas esi tu, – es noteicu. – Sveiks.

Viņš savilka uzacis. Mēs jau ilgi nebijām palikuši divatā. Darbā viss bija turpinājies kā ierasts, tomēr mēs nebijām pienācīgi izrunājušies. Dažbrīd viss tolaik neizrunātais nomāca mani kā smags slogs. Pēc dramatiskās atkalapvienošanās ar Bleiku man nebija pieticis spēka nokārtot attiecības ar Džeimsu. Lai gan viss jau bija beidzies, viņa klātbūtnē es vēl aizvien jutos neveikli un nekādi nespēju pārstāt par to domāt.

– Nebiju gaidījusi tevi te ieraudzīt, piedod, – sacīju, taisnodamās par savu neveiklo izturēšanos.

– Vai tad Simona tev nepateica, ka es te būšu?

Papurināju galvu un lēni iemalkoju no savas glāzes, lai slēptu pārsteigumu. Vai viņš gribēja padarīt mani greizsirdīgu? Pierādīt, ka ir visu aizmirsis? Ja tā, tad man atlika vienīgi skaidri likt viņam manīt, cik ļoti es priecājos par to, ka tik fantastiskai sievietei kā Simona bija izdevies viņu ieinteresēt. Man ļoti negribējās domāt, ka es Džeimsu būtu kaut kādā veidā pamudinājusi, pirms pāris nedēļām savā milzīgajā apjukumā nepiedodami iedvešot viņā jūtas pret mani.

– Kā tad jums abiem iet? Vai sāk veidoties kaut kas nopietns? – Centos izvairīties no viņa skatiena, it kā tādējādi būtu iespējams noslēpt nepārprotamo vēlmi izvilināt informāciju.

Džeimss klusi iesmējās, ielaida pirkstus savos melnajos, cirtainajos matos, atglauda tos no sejas un cieši ieskatījās alus glāzē, ko bārmenis nupat bija nolicis viņam priekšā.

– Piedod, taču es īsti neesmu noskaņots runāt ar tevi par meitenēm, Ērika. Pašreizējos apstākļos tas gluži vienkārši šķiet nedaudz… dīvaini.

– Tev taisnība, piedod. – Ārprāts, nu gan es biju izgāzusies.

Viņš pasmaidīja, nedaudz kliedējot neomulīgo noskaņu.

– Būs jau labi. Turklāt Simona taču ir tava draudzene, vai ne? Viņa noteikti tev pati visu izstāstīs.

Nedaudz nomierinājusies, arī es viņam uzsmaidīju. – Nē, patiesībā es ar viņu par to nerunāju. Tā nav mana darīšana.

– Vai viņa zina par… mums? – Viņš viegli pamāja, ar šo žestu apzīmējot spriedzes pilnās nedēļas, kuru laikā bijām centušies izvairīties no pēkšņi un negaidīti uzvirmojušās savstarpējās pievilcības.

Es papurināju galvu.

– Tā puslīdz, taču viņa zina, ka es esmu kopā ar Bleiku.

– Skaidrs. – Viņš izelpoja.

Redzot Džeimsa atvieglojumu, manī modās neliela cerība, ka viņš varētu būt krietni vien ieinteresējies par Simonu. Varbūt viņš nemaz nevēlējās, lai viņa uzzinātu par mūsu nelielo neapdomību, tieši tāpat kā es nevēlējos, lai tas viss nāktu ausīs Bleikam. Iedomājoties, ka Bleiks varētu to uzzināt, man kļuva nelabi. Viņš jau tāpat bija pietiekami greizsirdīgs uz Džeimsu.

– Kā tev pēdējā laikā klājas? Tu šodien izskatījies ļoti nobēdājusies.

Lai cik rūpīgi es arī censtos slēpties savā biroja nodalījumā, Džeimss tomēr allaž kaut kā izmanījās uztvert manu noskaņojumu. Sapratu, ka nebūs nekādas jēgas apslēpt savas patiesās jūtas vai izlikties, ka viss ir kārtībā.

– Jā, teikšu godīgi, esmu nobēdājusies, – es atteicu. – Atklāti runājot, es šobrīd labprāt piekautu kādu līdz nemaņai. Īsti gan nezinu, kas mani ir satriecis vairāk: tas, ka Riza ir iedūrusi man dunci mugurā, vai arī tas, kā viņas rīcība ietekmēs mūsu uzņēmumu.

– Varu iedomāties. Tu viņai uzticējies. Velns parāvis, mēs visi viņai uzticējāmies!

Nekustīgi skatījos uz savu glāzi.

– Es jūtos tik muļķīgi. Man taču vajadzēja to paredzēt.

– Tu to nekādi nebūtu varējusi zināt.

Paraustīju plecus.

– Varbūt. Varbūt tad, ja es dažu pēdējo nedēļu laikā būtu domājusi ne vien par sevi, bet arī par kaut ko citu…

– Tu taču nemitīgi strādāji. Nesaprotu, kā tu būtu varējusi vēl vairāk iesaistīties uzņēmuma darbībā. Nopietni, tu taču gandrīz katru nakti pavadīji birojā.

Papurināju galvu, domas aizklīda pagātnē. To atceroties, mani pārņēma nogurums. Vēl nekad nebiju jutusies tik pārgurusi, vēl nekad nebiju izjutusi lielāku apņēmību novest sevi līdz bezspēkam. Un, kamēr es nepagurdama strādāju, lai virzītos uz priekšu, Riza kaut kādā veidā visu šo laiku bija kalusi slepenu sazvērestību kopā ar Maksu. Šo notikumu virkne nespēja vien beigt griezties manā prātā. Pēc katra apgrieziena tie šķita aizvien nejēdzīgāki, un mani pārņēma aizvien lielāka pārliecība, ka nespēšu viņus apturēt. Ko gan es reāli varēju izdarīt?

Ar vienmērīgu kustību slaucīju mitrumu no aprasojušās glāzes, pamazām piesūcinot zem tās palikto mazo salvetīti. Džeimss viegli paberzēja man plecu.

– Ērika, – viņš klusi ierunājās.

Pacēlu galvu, atkal atjēdzos un kā apburta sāku lūkoties Džeimsa tumši zilajās acīs.

– Tu neesi viena, pārējie ir kopā ar tevi – un es tāpat. Tu zini, ka mēs esam stabili, un mēs tiksim tam pāri. Nesagādā Rizai gandarījumu, liekot manīt, ka viņa tevi ir apbēdinājusi. Šajā nedēļas nogalē kārtīgi atpūties, un nākamnedēļ mēs tiksim ar visu galā. Es zinu, kā tu jūties, un, ja tu novedīsi sevi līdz nervu sabrukumam, nevienam no tā nebūs nekāda labuma. Neaizmirsti, ka tu mums esi vajadzīga.

Savilku lūpas vieglā smaidā.

– Paldies, Džeims.

– Ērika, – man aiz muguras atskanēja vīrieša balss. Kāda roka valdonīgi saņēma manu augšdelmu. Tieši man aiz muguras bija nostājies Bleiks, nenovērsdams skatienu no Džeimsa. Radās iespaids, ka viņa acis izstaroja rūgtumu, kas tūlīt pavērsās atpakaļ pret viņu pašu. Džeimss veltīja viņam gandrīz neslēptu, nicīgu smīnu. Man gribējās piecelties un nostāties starp abiem vīriešiem, lai novērstu iespējamo savstarpējo sadursmi, kamēr situācija vēl nebija paguvusi saasināties.

– Bleik.

Pati nesapratu, vai biju šo vārdu izrunājusi skaļi, taču tad Bleiks man atbildēja, ne mirkli nenovērsdams no Džeika savu ciešo skatienu.

– Mums būtu jāiet, citādi nokavēsimies.

Džeimsa skatiens pievērsās Bleika rokai, kas bija valdonīgi aptvērusi manu augšdelmu. Džeimss sakoda zobus, un viņa kakla muskuļi saspringa. Mani no jauna pāršalca nelāga sajūta. Viņš vēl aizvien domāja, ka Bleiks mani sit. Man gribējās izkliedēt šīs aizdomas, taču to nebija iespējams paveikt, neatklājot vairāk, nekā viņam vajadzētu zināt.

– Man šķita, ka mums vēl pietiks laika iedzert pa glāzei.

Uzliku plaukstu uz Bleika rokas. Viņš aši uzzibināja man skatienu, it kā šis vieglais pieskāriens būtu licis viņam izrauties no transa.

– Plāni ir mainījušies, – Bleiks ātri paskaidroja.

Pamāju un paķēru somiņu, dedzīgi vēlēdamās izkliedēt spriedzi. Vēlreiz pagriezos pret Džeimsu, atbrīvodamās no Bleika tvēriena.

– Tiksimies nākamnedēļ.

Džeimss pamāja un novērsās. Es saspringu, vēlēdamās, kaut spētu pateikt kaut ko tādu, lai to visu izbeigtu, taču Bleika greizsirdība un Džeimsa vēlme pasargāt mani no kādiem iztēlotiem draudiem bija pārāk stipra. Bleiks iebāza roku kabatā, nosvieda uz bāra letes divdesmit dolāru naudaszīmi, savija pirkstus ar manējiem un aizveda mani uz ieejas durvju pusi.

– Kāpēc plāni ir mainījušies?

Mēs iznācām no bāra vēlās pēcpusdienas dziestošajā saulē. Pirms vēl viņš bija paguvis atbildēt, pie mums piesteidzās Simona.

– Ei, uz kurieni tad jūs?

– Piedod, Simona. Mums jādodas ceļā agrāk, nekā bija domāts, – Bleiks paskaidroja.

– Toties Džeimss tevi jau gaida, – priecīgi piemetināju, pamādama uz bāra pusi.

Viņa zibenīgi uzmeta skatienu vispirms man un tad Bleikam.

– Labi. Nu, tad lai jums, balodīši, jautri klājas, ja?

Bikli pasmaidīju un ļāvu, lai Bleiks aizved mani pie ietves malā novietotā Escalade ar ieslēgto motoru. Jau nākamajā mirklī es iekāpu šajā automašīnā, kurai pie stūres sēdēja miesassargs Klejs. Bleiks bija uzstājis, ka tuvākajā laikā viņam vairāk jāuzturas man līdzās.

Ieslīdēju vēsajā ādas sēdeklī blakus Bleikam. Pirms vēl biju paguvusi bilst kaut vārdu, viņš sagrāba mani, ievilka sev klēpī un cieši noskūpstīja. Tikpat uzstājīgi un kvēli kā pagājušajā naktī. Viņa mēle pārslīdēja pār manām lūpām, mudinot tās pavērties. Es tā arī izdarīju un izbaudīju viņa samtainās mēles pieskārienu. Apvaldījusi savas nepadevīgās domas, es centos pievērsties vienīgi viņa kaislei un alkām, kas bija gandrīz vai izgaršojamas.

Mūsu elpas saplūda kopā, Bleika smarža piepildīja manas plaušas. Ielaidu pirkstus viņa matos, lai pievilktu viņu vēl ciešāk sev klāt. Viņa maigā mēle joprojām neatkāpās. Mēs kairinājām un viegli kodījām viens otra lūpas. Apspiedu vaidu, neskaidri apzinādamās, ka nebijām gluži vieni.

Atrāvāmies tikai tiktāl, lai atvilktu elpu. Turpinot iesākto, mēs drīz vien būtu viens otram kaislīgi uzklupuši.

– Sveiks, – es sacīju, attapusi, ka bija pagājušas jau vairākas minūtes kopš iekāpšanas automašīnā, taču mēs vēl nebijām izrunājuši nevienu vārdu.

– Tu arī, – Bleiks klusi atteica.

Viņa satumsušās acis bija apņēmības pilnas. Aizslidinājis plaukstu pa manu augšstilbu man zem kleitas līdz pat sēžamvietai, viņš mani tur satvēra. Iekodu lūpā, sajutusi kājstarpē asu smeldzi un neprātīgu iekāri, ko viņš prata man iedvest dažu minūšu laikā. Nu es spēju domāt vienīgi par to, kā viņu visātrāk iegūt.

– Man nav ne jausmas, kurp mēs dodamies, bet, ja tā turpināsies, šis brauciens jūtami ieilgs.

Bleiks palūkojās uz priekšu.

– Mēs nekur nebraucam. Klejs mūs aizvedīs uz lidostu. Tur mūs gaida lidmašīna.

– Uz kurieni mēs dosimies?

– Nolēmu, ka nekur tālu, un negribēju pusi vakara pavadīt satiksmes sastrēgumā. Lidojot jau pēc stundas būsim Martas Vīna dārzos. Negribēju zaudēt no šīs nedēļas nogales ne mirkli vairāk, nekā būtu nepieciešams.

Pasmaidīju un maigi noskūpstīju viņu uz lūpām.

– Tad pasteidzies.

Izkāpuši no lidmašīnas, mēs, kā jau varēja sagaidīt, ieraudzījām mazu sporta auto. Bleika dārgā Tesla nogādāja mūs galamērķī tik ātri, cik vien bija iespējams. Mēs piebraucām pie milzīgās mājas, kas atradās salas pašā tālākajā galā. Dodoties augšā pa kāpnēm, es pamazām aptvēru, cik neilgs laika sprīdis un cik daudzas jūdzes mūs šķīra no ikdienas dzīves. Pēc smacīgās pilsētas tveices siltais okeāna gaiss bija kā patīkama pārmaiņa. Šis atvieglojums kārtējo reizi lika atcerēties, cik ļoti man patiesībā bija nepieciešama atpūta.

Ienācis pa durvīm, Bleiks nometa somas un pagriezās pret mani. Es apviju rokas viņam ap kaklu, un viņš piespiedās man klāt. Viņa rokas noslīdēja lejup pār manu kleitu līdz pat apakšmalai un uzrāva to augšup.

– Es šodien pēc tevis velnišķīgi sailgojos, – viņš sacīja, ciešāk satverdams manu gurnu.

– Es arī pēc tevis ilgojos. Vienmēr.

– Esmu spiests tevi brīdināt, ka man trūkst pacietības. Es gribu tevi ātri un stipri. Vai tu spēsi to izturēt, mazā?

Dzirdot šo solījumu, man aizrāvās elpa un pār visu miesu pārskrēja karstas trīsas. Bleiks palaida mani vaļīgāk un piegrūda pie durvīm. Nesagaidījis atbildi, viņš aizāķēja īkšķus aiz manām biksītēm un noslidināja tās lejup.

– Es gribu ienākt tevī. Tūlīt.

Strauji izelpoju. Karstums pāršalca manu augumu un iesitās vaigos. Sirds sāka gaidpilni, strauji pukstēt. Izlocījos no kleitas, un Bleiks atrāvās no manis tikai uz mirkli, lai ļautu tai nokrist uz grīdas. Tad viņš atkal atgriezās, piekļāva lūpas pie manas krūtis un sāka to spēcīgi sūkt. Vispirms vienu, tad otru. Iesmilkstējos, kad Bleika zobi sakļāvās ap jutīgo krūtsgalu. Manā augumā vairs nebija nevienas šūniņas, kas nepieprasītu, lai viņš izpilda savu solījumu.

– Labi.

Neveikli taustīdamās, pārvilku kreklu viņam pāri galvai. Viņš atdarīja bikšu rāvējslēdzēju un atbrīvoja locekli, kas smagi iekrita viņam rokās. Stipri iekodu sev lūpā. Bleiks nebija gatavs gaidīt ne mirkli ilgāk, lai iegūtu mani.

Pacēlis manu kāju un aplicis to sev ap gurnu, viņš sagatavojās ienākt manī. Viņš rīkojās lēni, ļaudams man pamazām aprast, atkāpdamies tikai tāpēc, lai varētu iekļūt aizvien dziļāk. Kad beidzot viņš piepildīja mani līdz galam, es jau biju kļuvusi pavisam mikla. Klusi iekliegusies, ļāvu galvai atslīgt atpakaļ pret durvīm.

– Bleik.

Mana kājstarpe ap viņu pulsēja. Aizelsušies mēs brīdi palikām nekustīgi, savienoti. Mani caururba iekāre. Iecirtu nagus Bleikam sānos, vilkdama viņu tuvāk, dziļāk.

– Nolādēts, cik satriecoša sajūta! Es visu dienu domāju par to, kā varētu atrasties dziļi tevī. Tu būtu cieši aptvērusi mani un pulsētu baudā. Visu šo draņķa dienu es neesmu spējis domāt par kaut ko citu. – Viņš ciešāk piespieda mani pie durvīm un, to darot, iekļuva manī vēl dziļāk.

– Vēl, – es izdvesu.

Izdzirdējis šo kluso lūgumu, Bleiks ar abām rokām aptvēra manu dibenu un pacēla mani, lai es varētu apkļaut viņu ar kājām. Tad viņš atbalstīja mani pret sienu. Viņa spēks un mana ķermeņa svars bija licis mums cieši savienoties. Mani pārņēma saspringtas gaidas. Tikpat liels bija arī mans atvieglojums, priecīgi sajūtot viņu sevī un apzinoties, ka atkal esam kopā. Bija pagājušas tikai dažas stundas, taču manas kājstarpes jutīgo miesu no jauna bija pārņēmušas alkas pēc viņa.

Saņēmu Bleika seju plaukstās un sajutu raupjos bārdas rugājus. Viņš ieskatījās man dziļi acīs. Viņa zaļo acu dzīles pārpludināja iekāre, mīlestība un kvēla valdonība, un man no jauna aizrāvās elpa.

– Tu esi mana, Ērika.

Izrunājis šos vārdus, viņš ar grūdienu strauji pavirzījās augšup. Sajutusi vieglu sāpju dzēlienu, es noelsos un jutu, ka saspringstu. Viņš bija iekļuvis dziļi, neiespējami dziļi.

– Es esmu tava, – izdvesu.

– Ja man nāksies to atgādināt katram vīrietim, kurš pārāk ilgi uz tevi skatīsies un kaut vai uz sekundi nodomās, ka var tevi iegūt, tad es to darīšu.

Bleiks atkal strauji pavirzījās augšup. Mūsu ķermeņu saskare un viņa spriedze pārņēma visas manas maņas. Es vēlējos tikt iegūta tikpat dedzīgi, cik viņš vēlējās mani iegūt. Aizvēru acis, pēkšņi sajutusi baudas tuvošanos. Sasprindzinājusi muskuļus, es bezpalīdzīgi sakļāvos ap viņu.

Mana balss izskanēja saraustīti un aizžņaugti. Bleiks kustējās spēcīgi un ātri, grūdieni strauji sekoja cits citam. Es lūdzos, lai viņš turpina, nemitīgi atkārtodama viņa vārdu. Mans klēpis cieši aptvēra viņu, un es izbaudīju šo saskarsmi, kas ar katru kustību veda mani aizvien tuvāk virsotnei.

– Tad viņš zinās. Nolādēts. Viņš sapratīs, ka tu piederi mani.

– Viņš to zina, Bleik. Es esmu tava… es vienmēr esmu bijusi tava. – Atvēru acis. Iekāres pārņemta, vairs neko nespēju skaidri saskatīt. – Izdari tā, lai es kļūtu tava, Bleik.

Ielaidu pirkstus viņa matos un ieķēros tajos. Skūpsta apklusināts, viņš ievaidējās. Spēcīgi ienākdams manī, viņš trieca manus gurnus pret cietajām koka durvīm. Jau pēc dažām sekundēm es biju noreibusi no viņa garšas, aizmirsusies. Aizmirsusies viņā, augstu uzlidojusi no šīs sajūtas, pilnīgi tai padevusies. Bleiks kvēli ieguva mani, katrā viņa pieskārienā varēja just mīlestību un izmisumu. Mēs vienlaikus dedzīgi tiecāmies augšup uz baudas virsotni, un tikai tas šobrīd bija svarīgi.

– Bleik… ak dievs! Ak, nolādēts!

Manu kāju tvēriens ap viņa vidukli bija kļuvis vaļīgāks. Bauda aizvien vairāk tuvojās, tā pārņēma visu manu prātu. Es spēju domāt vienīgi par Bleiku, par šo mīlestību. Viņš bija vienīgais glābiņš manā dzīvē, kurā vairs nekas nešķita pareizi. Tas izklausījās saprātīgi. Man bija vajadzīgs gan viņš pats, gan mūsu attiecības, un tas vienlaikus šķita gan pilnīgi saprātīgi, gan nesaprātīgi.

– Tagad, – Bleiks izgrūda.

Dzirdot šo vienkāršo vārdu, es vairs neizturēju. Mana mute pavērās nedzirdamā kliedzienā, mani pārņēma orgasms. Cieši pieķēros viņam, spēdama domāt vienīgi par viņa pulsējošo locekli, kas iegremdējās manī, vadot mani pāri bezdibeņa malai uz vietu, kur viss bija tieši tā, kā vajadzīgs. Vēl daži spēcīgi grūdieni, un es iekliegusies sasniedzu baudu. Viņš rupji satvēra mani, viscaur sasprindzis, un ienāca dziļi manī.

– Ērika!

Bleika piesmakusī balss izklausījās tikpat atkailināta, kāda jutos arī es. Pievilcis mani sev cieši klāt, it kā pretējā gadījumā es varētu izgaist, viņš pamazām atguva elpu, ar lūpām viegli pieskardamies manam kaklam. Orgasma brīdī biju zaudējusi visus spēkus, un tad, kad Bleiks beidzot mani atlaida, šis fakts kļuva acīmredzams. Kad nostājos uz grīdas, man saļodzījās kājas. Cieši saturēdams mani aiz gurniem, viņš izslīdēja no manis, un lejup pār manu augšstilbu noritēja silts šķidrums. Mēģināju kaut ko darīt, taču Bleiks mani apturēja, neļaudams pat pakustēties. Viņa skatiens bija kā piekalts caurspīdīgajai švīkai, ko uz manas ādas bija atstājušas viņa sēklas pēdas.

– Nolādēts, mazā. To redzot, man atkal uzreiz gribas piepildīt tevi no jauna.

– Es notraipīšu grīdu.

Viņš iesmējās.

– Tad varbūt mums nāksies notraipīt visu māju, jo es vēl aizvien esmu uzbudināts. Man vairs nav spēka, taču šobrīd spēju domāt vienīgi par to, kā atkal beigt tevī. Visu nakti.

Pār manu seju pārlaidās neprātīgs smaids.

– Tu grasies neļaut man gulēt divas naktis pēc kārtas? Ja tā turpināsies, tu mūs abus novedīsi līdz pilnīgam bezspēkam.

Bleiks pasmaidīja, no jauna pievilka mani sev klāt un viegli, maigi noskūpstīja uz lūpām.

– Mēs esam atbraukuši atpūsties, vai atceries? Es varu mīlēties ar tevi visu nakti, un mēs varam gulēt visu dienu. Un neviens mums par to neteiks ne vārda.

– Mums nebūs nekādu viesu, – es nočukstēju.

– Paldies dievam. Līdz pat otrdienas rītam tu būsi vienīgi mana.

Viņš pakāpās atpakaļ, aizvilka bikšu rāvējslēdzēju, pacēla mani uz rokām un aiznesa uz guļamistabu, kas bija savienota ar vannas istabu.

Mēs nomazgājāmies dušā, ieziepēdami viens otru. Tad iznācām ārā, un Bleiks ietina mani pūkainā, baltā dvielī un ar otru dvieli izslaucīja man matus. Šķita, ka karstā duša bija atņēmusi mums pēdējos spēkus. Mēs sabrukām gultā, šīs dienas un mūsu mīlēšanās nogurdināti.

Saritinājos viņam blakus, priecādamās par šo tuvību un mūsu tīrās, gludās ādas saskaršanos.

– Es tevi mīlu, Bleik.

Viņš pavērsa augšup manu zodu, lai ieskatītos man acīs.

– Es arī tevi mīlu.