Читать книгу Kaisle - Meredita Vailda - Страница 7

Atlikusī nedēļas nogale pagāja nemanot. Devāmies uz tālākām salām, lai gozētos saulē un klausītos okeāna vienmērīgajā šalkoņā, kamēr mūs pārņēma pārāk liels nogurums vai izsalkums, lai turpinātu tur uzturēties. Mēs izpētījām visus salas nomaļākos stūrus. Mēs ēdām, dzērām un mīlējāmies. Mēs sarunājāmies un apmainījāmies ar solījumiem. Katra minūte bija kā maza, atsevišķa paradīze.

Mūsu vienošanās vēl aizvien šķita neierasta, gluži kā sapnis. To pašu varēja sacīt arī par atrašanos uz salas, prom no reālās pasaules. Ikreiz, kad mans skatiens pievērsās vizuļojošajai stīpiņai pirkstā, salēcās sirds. Tas bija spožs un visaptverošs Bleika mīlestības atgādinājums. Kaut arī mani bija pārņēmusi gan sajūsma, gan bažas par to, ko tas viss nozīmēja mūsu nākotnei, bija grūti novaldīties, lai nesāktu fantazēt par mūsu laimīgo dzīvi līdz kapa malai.

– Vai tev patīk šis gredzens?

Paskatījos uz Bleiku, kurš bija pieķēris mani to apbrīnojam. Mūsu lidmašīna tuvojās krēslā grimstošajai Bostonai.

– Ļoti. Tas ir tik vienkāršs.

– Ja gribi, mēs varam izvēlēties kaut ko lielāku. Es riskēju, jo īsti nezināju, ko tu varētu gribēt.

– Nē, es gribu šo gredzenu. Tas ir ideāls.

– Labi. – Viņš pasmaidīja un viegli paspieda man roku. – Drīz tam līdzās uzradīsies vēl viens, un tad es zināšu, ka tu būsi mana uz visiem laikiem.

Iztēlojos vēl vienu gredzenu un pēkšņi sapratu, ko tas varētu nozīmēt.

– Tas būs tāpat kā ar aprocēm.

Viņš pamāja.

– Tu būsi mani iekalis važās un saistījis pie sevis uz mūžu, Bleik. Vai tu tiešām to vēlies?

Viņš paliecās uz priekšu un viegli noskūpstīja mani.

– Tā tam arī jābūt.

Man sažņaudzās sirds. Pakrūtē kaut kas vieglītiņām iekutējās, iedomājoties, ka es varētu palikt kopā ar Bleiku uz visiem laikiem. Kā viņa sieva.

Lidmašīna pamazām tuvojās Logena lidostai, un man kļuva žēl, ka mums vajadzēja jau tik drīz atgriezties. Atpūtas brīdis bija izrādījies brīnišķīgs, tomēr īss. Vēl aizvien jutos pacilāta, taču mūs abus gaidīja nepatīkama realitāte. Lai ar kādām nepatikšanām mums arī būtu jāsastopas, mēs varējām stāties tām pretī abi kopā. Biju apsolījusi Bleikam, ka tā tas būs vienmēr. Vairs nekādas bēgšanas un mēģinājumu vienai pašai tikt ar visu galā. Cīnīties ar savu neatkarīgo raksturu nebija viegli, taču dalīties viņā gan ar visu labo, gan ar slikto, kas notika manā dzīvē, tagad bija daudz svarīgāk nekā jebkad.

Kad ienācām dzīvoklī, Allija mūs sagaidīja ar spiedzienu un ciešu apskāvienu. Es iesmējos un arī apskāvu viņu. Lielie jaunumi kopā ar labākās draudzenes klātbūtni radīja patīkami siltu sajūtu.

Hīts sasveicinādamies skaļi uzsita Bleikam pa plaukstu un paspieda to.

– Apsveicu, vecīt!

Pār Bleika seju pārlaidās viegls smaids.

– Paldies.

Tad Hīts pievērsās man, lai cieši apskautu mani.

– Ērika, mana topošā svaine! Tu pat nespēj iedomāties, kas tevi sagaida kopā ar šo cilvēku, bet lai tev veicas!

Iesmējos un rotaļīgi atgrūdu viņu. Abi vīrieši nesteidzīgi iegāja dzīvojamajā istabā, lai parunātos, bet Allija tikmēr burtiski aizvilka mani uz virtuvi, lai varētu rūpīgi nopētīt gredzenu. Viņa labu brīdi vērīgi aplūkoja briljantus ar dejojošajiem gaismas atspīdumiem. Pasmaidīju, un mani atkal pārņēma saviļņojums. Bleiks bija mani bildinājis, un es biju šo bildinājumu pieņēmusi. Lai gan man nekad nebija radusies iespēja iztēloties, kāds šis brīdis varētu būt, es tūlīt biju sapratusi, ka tieši tādu biju to vēlējusies.

Savilkusi vienu uzaci, Allija pārlaida īkšķi pār gredzena stīpiņu.

– Tas ir neparasts.

Paraustīju plecus, īsti nezinādama, ko sacīt. Nemaz negrasījos viņai stāstīt, ka pirms vairākiem mēnešiem man uzdāvinātās aproces kalpoja arī par roku dzelžiem, un arī šis gredzens nozīmēja kaut ko līdzīgu.

– Neparasts, tomēr mums abiem pa prātam. Man tas ļoti patīk. Un kā gan es varētu visu dienu strādāt pie datora, ja man pirkstā būtu gredzens ar milzīgu akmeni?

Allija atbalstījās pret leti un, lai gan bija pagājis jau krietns brīdis, beidzot pirmo reizi ieskatījās man acīs. Tad viņa mani nopētīja gandrīz tikpat ieintriģēti, kā pirmīt bija aplūkojusi manus briljantus.

– Tātad, ja vien es tevi pazīstu, tavs prāts šobrīd drudžaini darbojas.

Es iesmējos.

– Tā varētu teikt. Es tikai…

– Ko tad?

Es nopūtos.

– Pati nezinu. Laikam vēl aizvien neesmu atguvusies no satricinājuma par to, ka Bleiks vēlas patiešām nopietnas attiecības.

– Viņš tevis dēļ ir kā prātu zaudējis. Tu taču to zini. – Man nebija grūti izlemt. Acīmredzot arī es pati esmu viņā neprātīgi iemīlējusies. Viņš gan nebūtu grasījies samierināties ar atraidījumu. – Es klusi iesmējos, pūlēdamās iztēloties, ko Bleiks būtu gatavs paveikt, lai tikai izdzirdētu kāroto atbildi.

Kamēr biju uz mirkli aizdomājusies, Allija plati pasmaidīja un viegli pašūpojās uz pirkstgaliem.

– Es tik ļoti priecājos par tevi, Ērika! Visu nedēļas nogali man nebija miera. Tiklīdz jūs bijāt aizbraukuši, Hīts man visu pastāstīja, un es nespēju vien sagaidīt, kad atkal tevi redzēšu.

– Man par to nebija ne jausmas, – atteicu, apbrīnodama Bleika dāvanu un viņa solījumu.

– Nevar būt, ka tā bija pirmā reize, kad jūs runājāt par laulībām.

Izbrīnā iepletu acis.

– Kāpēc tu tā saki? Vai jūs jau esat to apsprieduši?

Allija pēkšņi nosarka.

– Es runāju par tevi, nevis par mani. Cilvēki parasti mēdz ieminēties par laulībām pirms bildināšanas. Lai noskaidrotu otra viedokli un tā tālāk.

– Bleiks vienreiz par tām ieminējās, man šķiet, ka jokojot, bet es pateicu, ka viņš ir traks, un tā arī domāju. Es joprojām uzskatu, ka tas viss savā ziņā ir neprāts.

Esmu nobijusies līdz nāvei, tomēr vēlos būt kopā ar Bleiku. Ja viņš tā grib un tam jānotiek tieši tagad, tad lai tā būtu.

Šāda perspektīva bija vienlīdz satriecoša un negaidīta. Es mīlēju Bleiku bez jebkādiem nosacījumiem, taču par mūsu attiecību nostiprināšanu biju gatavojusies runāt tikai pēc vairākiem gadiem.

Es uzskatīju, ka laulība nozīmē stabilitāti, kaut ko drošu un uzticamu. Laimīgu dzīvi līdz mūža beigām un visu, kas vien ir labs. Šobrīd manā dzīvē stabila bija vienīgi mīlestība pret Bleiku. Par spīti viņa mierinājumiem, es zināju, ka nespēšu vien beigt raizēties par sava uzņēmuma nākotni, kamēr man beidzot nekļūs skaidrs, ka ne tam, ne arī maniem darbiniekiem nedraudēs nekas ļauns.

“Knaģis” man nozīmēja kaut ko vairāk par parastu darbu, un uzņēmuma panākumi man bija svarīgāki par jebkuru īstermiņa mērķi. Bija tik daudz iemeslu, kuru dēļ man vajadzēja, lai viss izdotos. Pretējā gadījumā es kļūtu vēl atkarīgāka no Bleika naudas un sagādātās drošības. Lai gan biju ļoti pateicīga, ka viņš bija gatavs man to visu nodrošināt, neliekot justies pazemotai, doma par pilnīgu atkarību no kāda cita mani darīja nemierīgu.

– Vai jūs jau esat domājuši par kāzu dienu? Un par svinību vietu?

Redzot Allijas aizrautību, es iesmējos, tomēr biju spiesta apvaldīt pēkšņu nemieru. Man vajadzēja to visu nokārtot. Sasodīts, kurā brīdī es varēšu to atļauties? Vai viņa ģimene cerēja, ka svinības būs lielas? Bildinājums bija mani tā satriecis, ka man pat neienāca prātā pajautāt Bleikam, ko viņš pats par to visu domā. Man vēl aizvien bija grūti aptvert jau tikai pašu domu par laulību.

– Nudien, man nav ne jausmas, ko un kad mēs darīsim.

Allijas lielās, brūnās acis bija plati ieplestas un gaidu pilnas.

– Protams, es priecātos, ja tu man palīdzētu, – aši piebildu.

Draudzene pasmaidīja un vēlreiz atsperīgi pašūpojās uz pirkstgaliem. Nosmējos par tik nebeidzamo aizrautību. Zināju, ka manu kāzu jomā viņa būs nenovērtējams palīgs. Allija bija vienīgā, kas spēja kaut ko tādu dabūt gatavu.

– Tev pašai vajadzētu apprecēties. Tu droši vien jau pilnībā esi izplānojusi savas kāzas, – klusi ieminējos, zibenīgi atskatījusies pāri plecam, lai pārliecinātos, vai Hīts to nav sadzirdējis.

– Iespējams, taču šobrīd pietiks, ja ķeršos pie tavu kāzu rīkošanas. Kas zina, vai un kad mēs vispār tiktāl nonāksim.

– Tomēr izklausās, ka jūs abi jau esat par to runājuši? Viņa paraustīja plecus un ar gurnu atbalstījās pret galdu.

– Nedaudz, tomēr tas ir tik nopietns solis. Mēs apzināmies, ka vēl īsti neesam tam gatavi. Toties man tev ir daži citi labi jaunumi.

– Ak tā? – Ziņkāri savilku uzacis.

– Mēs ar Hītu esam sev atraduši jaunu mājokli. Tas atrodas pavisam netālu, un Bleiks noteikti briesmīgi nopriecāsies, ja mēs izvāksimies no viņa dzīvokļa. Jau šonedēļ sāksim pārvest mantas, lai Īgņas kungam vairs nevajadzētu dalīt tevi ar mani. – Allija pasmaidīja un iebikstīja man plecā.

Pasmaidīju, priecādamās gan par viņu, gan par mums.

– Tu noteikti esi sajūsmināta.

– Esmu jau arī. Mums pirmo reizi būs pašiem savs kopīgs mājoklis. Tas jau ir atbrīvots, tāpēc pēc dažām dienām mums vajadzētu būt tur ar visām mantām.

– Kolosāli! Ja varu tev kaut kā palīdzēt, tikai pasaki. – Par to tu neuztraucies. Domā vienīgi par darbu. Es zinu, ka birojā tev ir sakrājies daudz nepaveikta, bet būtu labi, ja tu nākamnedēļ izbrīvētu laiku vakariņām pie manis. Hīts grib uzaicināt ciemos visu ģimeni, lai parādītu viņiem jauno dzīvokli. Turklāt visi noteikti gribēs apspriest kāzu rīkošanas nianses, tātad tas būs jautri.

– Labi, – es vārgi piekritu.

Izdzirdusi pieminam Bleika ģimeni, jutu, ka mezgls pakrūtē savelkas aizvien ciešāk. Es šos cilvēkus mīlēju, tomēr dažreiz viņi mēdza kļūt mazliet uzmācīgi. Vai bija iespējams būt pārāk jaukam un gādīgam? Varbūt, salīdzinot viņus ar manu ģimeni. Doma par to, ka vajadzētu pašai uzaicināt Hetevejus ienākt manā dzīvē, lai nosvinētu kāzas, šķita vismaz satraucoša. Kopš dienas, kad mana māte bija atzinusies, ka ir stāvoklī un gaida mani, šie cilvēki viņu bija atraidījuši. Vai tagad viņi atraidīs arī mani vai arī notēlos interesi un ieradīsies pie manis tā, it kā visu mūžu būtu par mani vien domājuši? Abi varianti šķita diezgan nomācoši, tomēr es nevēlējos laupīt Bleika ģimenei pasākumu, kas viņiem varētu būt ārkārtīgi svarīgs. Lai dievs stāv man klāt, bija grūti iztēloties divas ģimenes, kas varētu būt vēl atšķirīgākas par mūsējām.

Lai izvairītos no turpmākas izprašņāšanas, es aizvilku Alliju atpakaļ uz dzīvojamo istabu, un visu atlikušo vakaru mēs pavadījām, tērzējot ar puišiem. Es piekļāvos Bleikam pie sāniem, pateicīga, iemīlējusies, apņēmusies līdz galam izmantot mūsu neilgā atvaļinājuma dažas pēdējās stundas.

Šonedēļ birojā bija valdījis klusums, ko pārtrauca vienīgi datoru dūkoņa un tastatūru klabēšana. Brīdī, kad mēģināju kaut ko aši aprēķināt, iezvanījās mans telefons. Ekrānā parādījās Daniela numurs. Pirmo reizi vairāku nedēļu laikā es sāku šaubīties, vai vajadzētu atbildēt uz šo zvanu. Bija skaidrs: tiklīdz būsim atsākuši sazināties, man nāksies cīnīties, lai saprātīgi nošķirtu mūsu dzīvi no biznesa darīšanām. Man nebija gribējies ar to noņemties, un tagad, kad biju uzzinājusi, ka pēc “Piespraudes” atklāšanas vēl divi mūsu reklāmdevēji grasījās pārtraukt ar mums sadarbību, es īsti nesapratu, kāpēc man kaut kas tāds būtu jādara. Tomēr atbildēju uz zvanu, droši vien tāpēc, ka man neviltoti izmisīgi gribējās nodarbināt prātu ar kaut ko citu, nevis tikai ar sava uzņēmuma spirālveida lejupslīdi.

– Sveiks, Daniel.

– Sveika. Nebiju pārliecināta, ka gribēsi ar mani runāt.

Vēlējos atbildēt godīgi, tomēr man negribējās arī viņu saniknot. Patiešām biju cerējusi, ka šis mūsu attiecību nākamais posms nebūs tik ķildīgs. Nebiju pārliecināta, ka spēšu to pārdzīvot. Daniels Ficdžeralds bija izrādījies gan varmācīgs, gan bīstams, tomēr es piespiedu sevi noticēt, ka man varētu izdoties iegrožot šo cilvēku, kurš bija paslēpies aiz politiskās mašinērijas un sabiedrības spiediena slāņiem. Par spīti visām bažām, kaut kas man tomēr lika apņēmīgi censties saglābt visu iespējamo no mūsu izkropļotajām tēva un meitas attiecībām.

– Es biju izbraukusi. – Daļēji tā arī bija. – Kā tev klājas?

– Vēlēšanu kampaņa norisinās veiksmīgi, tādēļ nevaru sūdzēties. Un kā tev pašai?

– Nu, labi.

Iestājās klusums, kas nedaudz ieilga, un savādā kārtā es jutu, ka esmu spiesta to aizpildīt.

– Mēs ar Bleiku esam saderinājušies.

Viņš neatbildēja uzreiz.

– Man laikam pieklātos tevi apsveikt.

– Paldies. – Mana balss skanēja klusi. Bija ļoti grūti noticēt, ka Daniels patiešām priecājas par mani, jo tieši viņa dēļ mums ar Bleiku bija nācies pavadīt šķirti vairākas ārkārtīgi mokošas nedēļas. Šī atšķirtība bija gandrīz izpostījusi mūsu attiecības.

– Pieņemu, ka tu neesi aizmirsusi par darbu vēlēšanu kampaņā, par ko mēs jau esam runājuši, – viņš piebilda.

Ievilku elpu un saņēmu drosmi.

– Pēc visa, kas notika, Daniel, man bija vajadzīgs laiks. Bet – nē, es neko neesmu aizmirsusi.

– Tātad tev ir bijis pietiekami daudz laika, lai padomātu? Vai mēs varam satikties, lai visu apspriestu? Mēs nevaram ilgi kavēties, un tavs ieguldījums joprojām ir svarīgs. Savas vēlēšanu kampaņas laikā es negrasos neko palaist pašplūsmā.

Paklaudzināju ar pildspalvu pa galdu. Domas virmoja ap mana uzņēmuma problēmām.

– Varbūt. Kad tu gribēji ar mani satikties?

Es nekādi nevēlējos atklāt Danielam savas problēmas. Tad viņš varētu uzstāt, lai es sāku pie viņa strādāt pastāvīgi. Tikt ar varu piespiestai darīt kaut ko tādu – briesmīgāku sodu par neveiksmi biznesā būtu grūti iztēloties.

– Varbūt nākamnedēļ mēs varētu paēst pusdienas un pēc tam aiziet uz vēlēšanu kampaņas galveno mītni. Vils vēlas tev pastāstīt dažus jaunumus.

– Tas būtu labi.

– Tad arī tiksimies. Un vēlreiz apsveicu, Ērika. Es ļoti priecājos par tevi.

Saraucu pieri, un vārdi iestrēga man rīklē.

– Paldies, – beidzot izmocīju.

Izbeigusi sarunu, vēl brīdi stingi raudzījos uz telefonu. Man ienāca prātā, ka varbūt nekad nespēšu izprast Danielu. Bet varbūt es pamazām biju sākusi izpelnīties viņa uzticību – un varbūt arī pati viņam nedaudz uzticēties.

Dienas atlikusī daļa pagāja vienos nebeidzamos darbos, gan lielos, gan mazos, un beigās es sajutu, ka esmu pilnīgi zaudējusi spēkus. Uzmetusi skatienu pulkstenim, apsvēru, vai nevajadzētu sākt visu novākt, lai man vēl pietiktu laika sagatavoties vakariņām kopā ar mātes labāko draudzeni Marī un viņas draugu Ričardu. Kabinetā ienāca Sids un iztraucēja manas pārdomas.

– Kas noticis? – pastiepu kaklu, lai uzlūkotu viņu.

Viņš ielocīja savu kalsno augumu krēslā pie mana rakstāmgalda.

– Gribēju pavaicāt, vai tev ir dažas minūtes laika, lai parunātos.

Saspringu, iztēlodamās visļaunāko. Mūsu vietne bija sabojāta, vai arī viņš bija sameklējis sev citu darbu un gatavojās pamest “Knaģi”.

– Vai kaut kas atgadījies?

Sids paraustīja plecus.

– Nu, ja neņem vērā to, ka mēs zaudējam reklāmdevējus un lietotāju skaits pamazām sarūk… Vai mēs tikai sēdēsim un noskatīsimies, kā tas notiek?

Nedaudz nomierinājos, tomēr tonis, kādā bija uzdots viņa jautājums, lika man aizstāvoties noprasīt:

– Ko tu gribi, lai es daru, Sid? Es nespēju kontrolēt ne Rizas vietni, ne arī visu, ko viņi ir gatavi darīt, lai mūs iedragātu.

– Tieši tā. – Viņš klusēdams raudzījās manī ar savām lielajām, brūnajām acīm.

– Un?

– Kāpēc tu negribi veltīt visu uzmanību tam, ko spēj kontrolēt, tā vietā, lai stresotu par to, ko dara viņi? Tuvākajā laikā šie cilvēki negrasās nekur pazust, un, ja tu esi iecerējusi sēdēt, rokas klēpī salikusi, un cerēt, ka tas tomēr notiks, ilgi mēs vairs nenoturēsimies. Tādas vietnes kā mūsējā katru dienu te uzrodas, te atkal nozūd.

– Mēs pagaidām turamies, Sid. Nekas vēl nav zaudēts. – Man bija grūti pašai noticēt tam, ko biju pateikusi.

– Es neesmu nācis šurp, lai turētos. Kāpēc gan mēs nevarētu augt? Ieviest dažādību?

Es saraucu pieri.

– Ko tas nozīmē?

– Tas nozīmē, ka mums vajadzētu saņemties. Konkurenti ir nokopējuši mūsu koncepciju, un, ja viņi vairāk neko citu neprot, tad nenoturēsies tieši viņi. Manuprāt, mums ir jāizdomā kaut kas oriģinālāks. Ko mēs varam paveikt, lai uzlabotu savu vietni?

Es noplātīju rokas.

– Jau dienām ilgi par to vien esmu domājusi, vari man ticēt. Šis tas man ir ienācis prātā, taču nekas revolucionārs tas nav.

– Varbūt tu esi pārāk pieticīga. Tev taču tagad ir tik daudz noderīgu paziņu, vai ne? Kā būtu, ja mēs ar kādu sadarbotos? Varbūt mums vēlreiz jāapsver šādas iespējas.

– Nauda mums nav vajadzīga. Bleiks to jau ir ieguldījis.

– Ne jau par to ir runa. Es runāju par mūsu mērķauditoriju. Pārstāj prātot par mūsu sniegtajiem nelielajiem pakalpojumiem un pārdomā, ko mēs varētu darīt plašākā mērogā.

Es pamāju. Šis ierosinājums bija darījis mani pazemīgu.

– Tev varētu būt taisnība. Vai esi kaut ko izdomājis?

Sids paraustīja plecus.

– Es jau neesmu nekāda divdesmitgadīga sieviete. Man vienkārši šķiet, ka mēs raugāmies uz šo problēmu no nepareiza skatpunkta. Tu biji tā, kura izdomāja šo koncepciju, un es uzskatu: ja tev izdosies pārvarēt paniku un aizmirst par to, ko šobrīd dara “Piespraude”, tu varēsi mūs pacelt augstākā līmenī. Un viņi paliks tālu aiz muguras.

– Paldies, Sid. Es par to padomāšu, labi?

– Protams. Ja varu kaut kā palīdzēt, padod man ziņu.

– Protams. – Es atlaidos krēslā. – Kā klājas Keidijai? – Labi. Mums viss ir kārtībā. – Viņa vaigos iesitās sārtums.

Apvaldīju smaidu.

– Prieks dzirdēt.

Sids steigšus piecēlās.

– Man tagad jāiet. Līdz rītam.

Pamājusi viņam atvadas, iegrimu domās. Švīkāju pierakstu bloknotu, kamēr manis aprēķināto zaudējumu apjoms nonāca sarežģīta raksta ietvarā. Iespējams, Sidam bija taisnība. Kāpēc gan bija tik grūti izdomāt risinājumus? Šķiet, pēdējā laikā visi mani svarīgākie lēmumi bija izrādījušies ārkārtīgi konservatīvi. Kur palikuši tie laiki, kad mūs uz priekšu dzina idejas, nevis nepieciešamība izdzīvot? Bijām sev nodrošinājuši Bleika finansējumu, lai varētu augt un attīstīties, bet, ja man neizdosies atrast risinājumu, viņa ieguldījums strauji saruks. Iedomājusies, ka varētu viņu pievilt, es sarāvos. Bleiks man bija sarūpējis tik daudz iespēju, un kāds no tā visa bija labums?

Jau grasījos padoties, kad man kaut kas iešāvās prātā. Parakņājusies pa rakstāmgalda atvilktni, atradu kādu vizītkarti. Dziļi ieelpoju, lai nomierinātos, un piezvanīju uz numuru, kas bija norādīts uz vizītkartes.

Mēs ienācām restorāna Abe and Louie vēsajā gaisā. Smagās durvis aizvērās, aizšķērsojot ceļu gaismai, kas bija ieplūdusi mums līdzi. Ieķēros Bleikam rokā. Restorāna zāles pārzinis nozuda, lai sagatavotu mums galdiņu, Bleiks pagrieza mani pret sevi un piespieda sev klāt. No tik pēkšņas saskaršanās man aizrāvās elpa. Mūsu tuvība bija skaidri redzama visiem, kas atradās tuvumā.

– Vai tu neko neatceries?

Pasmaidīju, atsaukusi atmiņā mūsu pirmo nejaušo tikšanos. Jau tolaik viņš bija šķitis tik satriecošs.

– Šo to jau atceros gan. Biju gatava ievilkt tevi garderobē un skūpstīt, kamēr tu pārstāsi vīpsnāt.

Bleiks iedungojās, ar pirkstu maigi pārvilkdams pār manu apakšlūpu. Redzot izsalkumu viņa skatienā, mana sirds strauji iepukstējās.

– Vēl jau nav par vēlu.

– Tiesa gan, taču es negribu, lai mūs izsviež ārā vēl pirms Marī ierašanās.

– Tu domā, ka mūs par to varētu izsviest ārā?

Asi ievilku elpu. Saņēmis manu pakausi plaukstā, Bleiks šķīsti noskūpstīja mani uz lūpām. Otra roka aizslīdēja man ap vidukli un to cieši satvēra. Tad viņš mani nedaudz atlieca atpakaļ. Juzdama viņa maigo skūpstu, es pasmaidīju un apķēros viņam ap kaklu.

– Pēdējā laikā tu esi kļuvis ļoti romantisks, vai ne?

Bleiks pasmaidīja un atkal uzvilka mani stāvus, ne mirkli neatlaizdams savu tvērienu.

– Cik noprotu, svinības vēl aizvien turpinās.

Mans mīlestības pilnais skatiens aizslīdēja pie durvīm. Tur bija atskanējusi kāda balss, kas atgādināja, ka mēs te nebūt nebijām vieni. Marī panācās tuvāk. Viņai sekoja tumšmatains vīrietis. Viņas acīs mirdzēja ziņkāre, lepnums un mīlestība, un viņas skatiens trāpīja man tieši sirdī. Bleiks mani atlaida, lai es varētu doties pie viņas. Marī mani sirsnīgi apskāva un iečukstēja man ausī:

– Apsveicu, meitenīt.

– Paldies.

Tad viņa pakāpās atpakaļ un uzlūkoja vīrieti, kurš tagad bija nostājies viņai līdzās. Vīrietis bija gandrīz sešas pēdas garš, ar īsiem, melniem matiem, melnīgsnējs. Viņa tumšo acu skatiens uz mirkli sagūstīja mani.

– Ērika, es esmu Ričards Kreivens. Priecājos beidzot ar jums iepazīties!

Es sniedzu roku, un viņš to satvēra un mirkli paturēja.

– Es tāpat. Esmu tik daudz par jums dzirdējusi.

Gara auguma, melnīgsnējs, nav gatavs ilgstošām attiecībām. Skatījos te uz viņu, te uz Marī. Līdzās šim vīrietim Marī, sieviete, kura varēja būt mana māte, taču savā vecumā allaž bija izskatījusies pārāk jaunavīga un enerģiska, nez kāpēc šķita vēl jaunāka. Viņa klātbūtnē Marī seja izskatījās maiga un gandrīz meitenīga.

Pie mums pienāca Bleiks.

– Ričard, es esmu Bleiks Lendons.

Ričards pasmaidīja un sasveicinājās ar viņu.

– Beidzot varam iepazīties.

Bleiks samiedza acis.

– Mēs vienlaikus esam apmeklējuši dažus pasākumus. Es esmu žurnālists, tāpēc tiku sūtīts turp, lai uzrakstītu reportāžas par vietējiem notikumiem un tamlīdzīgas lietas.

– Skaidrs. Nu, tad priecājos ar jums oficiāli iepazīties, Ričard. Vai iesim pie galdiņa?

Marī sasita plaukstas un pasmaidīja.

– Iesim.

Bleiks satvēra mani aiz rokas un norādīja uz zāles pārzini, kurš jau tuvojās mums.

Apsēdāmies pie galda. Kamēr gaidījām pasūtīto maltīti, Marī apbēra mani ar jautājumiem. Kur un kad mēs rīkosim kāzas? Ko mēs uzaicināsim? Kad es iešu pirkt kleitu? Atbildēju tik daudz, cik vien spēju. Mums ar Bleiku vajadzēja vienoties par dažām būtiskākajām iecerēm kāzu jomā, kamēr vēl kāds nebija sācis mani izprašņāt par visādiem sīkumiem. Tas, ka nezināju, ko atbildēt, padarīja mani vai traku un tikai pavairoja nemiera kalnu, ar ko man pašlaik vajadzēja tikt galā. Izmisīgi meklēdama glābiņu, pievērsos Bleikam, kurš tobrīd sarunājās ar Ričardu.