Читать книгу Kaisle - Meredita Vailda - Страница 6

Atvēru acis, un pasaule pamazām sāka izskatīties aizvien skaidrāka. Atbalstījies uz elkoņa, Bleiks ar laisku smaidu sejā cītīgi vēroja mani.

Es izstaipījos. Interesanti, cik ilgi bijām nogulējuši? Viņa plauksta pārslīdēja man pār sāniem – to apzinoties, manam augumam pārskrēja trīsas. Klusi iedungojos un piespiedos viņam klāt, pārāk labi apzinādamās, ka esmu kaila, bet viņu sedz vienīgi palags. Bleika acīs mirdzēja neviltota atzinība. Starp mums sanēja mīlestība. Mīlestība. Tā mēdza uzplaukt tieši šādos mirkļos, padarot labāku visu, kas jau tāpat bija labs, un palīdzot tikt pāri visiem grūtajiem brīžiem. Jūtas pret šo vīrieti lika aizrauties manai elpai.

– No rīta tu esi tik skaista, – Bleiks klusi sacīja.

Iespiedu seju spilvenā, mēģinādama apslēpt smaidu.

– Rimsties.

Viņš atglauda matus no mana vaiga un uzspieda tur skūpstu, pakavēdamies man pie auss.

– Es nemūžam nerimšos. Kamēr vien dzīvošu, tikmēr nerimšos.

Izliecos, lai noskūpstītu Bleiku. Bija tik viegli viņam ļauties. Uzsūcu sevī šo vēl nepazīto brīvību, ko bija atmodinājusi aizceļošana kopā ar šo vīrieti, kuru es tik izmisīgi mīlēju. Ļāvu, lai šī sajūta iesūcas man ādā līdz pat kauliem. Tad no jauna atslīgu gultā un piespiedos viņam pie rokas. Nebiju īsti pamodusies, šķita, ka es varētu nogulēt vēl vairākas dienas. Pagājušajā naktī Bleika acīs biju pamanījusi tādu pašu nogurumu. Nojautu, ka pēdējā laikā viņam bija nācies ar kaut ko cīnīties, tomēr man vēl aizvien nebija ne jausmas, kāpēc. Lai gan fiziskā ziņā mēs varējām būt ļoti tuvi, man ārkārtīgi nepatika tā atsvešinātība, kas dažkārt mēdza iezagties starp mums. Tā siena, kuru Bleiks nekad nenojauca, parasti tādēļ, lai mani pasargātu.

Ar pirkstu pārvilku pār viņa apakšlūpas izliekumu. – Es gribu, lai tu spētu man kaut ko pateikt. Kā tu domā, vai tu to varēsi?

Viņš pacēla vienu uzaci.

– Jā, kāpēc?

– Es jūtu, ka pēdējā laikā tu esi bijis… nu, nezinu…

saspringts. Es gribētu, lai tu man pasaki, kāpēc tā.

Viņš skaļi izelpoja, strauji satvēra manas rokas un noskūpstīja manus pirkstgalus.

– Runa nav par to, ka man nebūtu ērti tev kaut ko stāstīt. Es zinu, ka to spēju. Drīzāk jau par to, vai esmu gatavs apgrūtināt tevi ar to, ar ko man šobrīd jātiek galā.

Nogaidīju, kamēr Bleiks cieši ieskatīsies man acīs, vēlēdamās apliecināt, ka runāju nopietni.

– Tu mani neapgrūtini. Daudz grūtāk ir nezināt, kas tevi nomāc. Es nekad nevaru zināt, vai tas ir manis dēļ vai arī es varētu tev kaut kā palīdzēt.

Viņa seja pārvērtās, apslēpjot pēkšņi uzvirmojušās emocijas.

– Šoreiz tu man nevari palīdzēt.

– Kas tas ir? Vienkārši pastāsti man to.

Bleiks nopūtās un atbalstījās pret spilvenu.

– Tu patiešām gribi runāt par Maksu? To īsti nevarētu nosaukt par patīkamu sarunas tematu.

Es saraucu pieri. Mani caururba dedzinoša ziņkāre par to, kas Maksam atkal bija padomā.

– Ko viņš dara?

– Patiesībā viņš nedara neko, tomēr tik un tā sagādā man pamatīgas raizes. Esmu centies aizdabūt viņu prom no Angelcom valdes kopš tās dienas, kad atklāju, ka viņš maksā Trevoram par uzbrukumiem manām – mūsu – interneta vietnēm.

– Vai tad tam nevajadzētu būt viegli izdarāmam? Tu taču esi izpilddirektors.

– Esmu gan, taču runa drīzāk ir par demokrātijas un diktatūras pretnostatīšanu, un tagad es to nedaudz nožēloju. Es nevaru Maksu tā vienkārši izmest pa durvīm. Šādi lēmumi ir visas valdes ziņā. Vairākums nebūs ar mieru balsot par viņa izslēgšanu.

– Kāpēc? Vai tad tas nav pats par sevi saprotams?

– Viņi nevēlas sadusmot Maiklu, Maksa tēvu. Šis vīrietis ir bagātāks par pašu Dievu, un nav vērts sodīt Maksu par pilnīgu un galīgu ētikas trūkumu, riskējot apdraudēt savus iespējamos sakarus ar viņa tēvu.

Cieši raudzījos viņā, pārdomādama šo nepatīkamo niansi. Nebija jābrīnās, ka Bleiks pēdējā laikā ik vakaru bija burtiski gatavs uzsprāgt. Bija ļoti grūti iztēloties, ko nozīmēja būt spiestam paciest cilvēku, kurš gadiem ilgi pūlējies viņam aizlikt kāju priekšā, turklāt neviens kolēģis pat negrasījās viņu atbalstīt. Vismaz mana komanda patiešām bija mana komanda, un par to, kurš ir ienaidnieks, nekādu jautājumu nemaz nevarēja būt. Vismaz tagad, kad Riza bija aizgājusi. Pēc tam, kad biju viņai uzticējusi visu un pat to konfidencionālo informāciju, ko viņa tagad izmantoja pret mani pašu, man vēl aizvien bija grūti iegrožot savu slimīgo pārliecību, kas mudināja neuzticēties nevienam. Un tomēr “Knaģim” vēl bija tāls ceļš ejams gan līdz bagātiem investoriem, gan līdz korporatīvajām aprindām, no kurām bija nākuši daudzi no šiem ļaudīm.

– Kāpēc tu par to esi tik pārsteigts?

– Ko tas nozīmē?

– Es gribu sacīt, ka Angelcom darbības priekšnoteikums ir nopelnīt vēl vairāk naudas tiem, kuriem tās jau tāpat netrūkst. Es teiktu, ka šie cilvēki ir tikuši pie naudas, jo ir paraduši to uzkrāt un aizsargāt. Vai tu tiešām domā, ka viņi varētu rīkoties arī citādi?

Bleiks papurināja galvu.

– Laikam gan ne. Tomēr tas ir ļoti ironiski.

– Kādā ziņā?

– Kompāniju ir pārņēmuši tie paši alkatīgie maitasgabali, kurus es jau pašā sākumā biju gribējis iznīcināt.

– Ko tu tagad darīsi? Ja viņi nepiekritīs izbalsot Maksu no valdes, kas tev vēl atliek?

– Pagaidām vēl neesmu izlēmis, kā rīkošos tālāk. Man īsti nav skaidrs, ko Maikls darītu, ja es viņam pastāstītu, kas šobrīd notiek. Ja man izdotos viņam visu paskaidrot, es varētu nodrošināt valdes atbalstu un parūpēties, lai Makss vairs nekad netuvotos neviena mana uzņēmuma valdei.

– Man šķita, ka jūs ar Maiklu esat tuvi draugi.

– Esam jau arī. Vismaz vienubrīd bijām. Kādu laiku neesam tikušies, un, pats par sevi saprotams, es negribu jau nākamās tikšanās reizē paziņot, ka viņa dēls ir krāpnieks un blēdis.

Viegli noglāstīju Bleika krūtis, kas elpojot cilājās. Mans skaistais vīrietis. Cik pretīgi, ka mums nācās noņemties ar tādiem cilvēkiem kā Makss un Trevors. Ak kungs, un tas vēl nebija viss.

– Man ir patiešām ļoti žēl, ka tā, Bleik. Situācija ir pavisam nelāga. Bet gan jau tu izdomāsi, kā to atrisināt. Tu vienmēr tiec ar visu galā. Un tādi cilvēki kā Makss nevar visu laiku staigāt apkārt, samīdot citu sapņus, un tikt cauri sveikā. Vismaz es tā ceru.

Redzot, cik ļoti Bleiks bija sadusmojies uz Maksu, nejutos īsti pārliecināta, vai šis būtu piemērotākais brīdis, lai pastāstītu viņam par Maksa un Rizas jauno vietni un tās radīto apdraudējumu.

Bleiks pavērsa manu zodu augšup. Mūsu acis sastapās.

– Kas noticis?

Nedaudz paminstinājusies, es iesāku:

– Makss un Riza ir nodibinājuši paši savu uzņēmumu. Izveidojuši konkurējošu vietni. Pilnīgi nokopējuši “Knaģi”, un izskatās, ka viņi ir paņēmuši sev līdzi vismaz vienu no mūsu lielākajiem reklāmdevējiem. Un, kas zina, cik daudzus lietotājus.

Bleiks uzrāva uzacis.

– Kad tu grasījies man to pateikt?

– Allija vakar man par to pastāstīja. Viņa gribēja, lai es pati tev visu pasaku. Un, godīgi sakot, man vajadzēja nedaudz apdomāties, tomēr neesmu pārliecināta, vai kaut kas ir kļuvis skaidrāks. Pārsvarā man ir sajūta, ka viņi grasās sistemātiski iznīcināt manu uzņēmumu tikpat apņēmīgi, kā savulaik bija ķērušies pie tavējā. Tikai mēs esam pilnīgi atšķirīgi. Man nav ne tādu iespēju, ne pieredzes. Es neesmu tāda kā tu. Es vēl aizvien īsti nesaprotu, kā vadīt uzņēmumu. Nebiju gaidījusi, ka mūsu izaugsmes posma laikā varētu nākties tā aizstāvēties. Vispirms no Trevora – un nu arī no viņiem. Es cenšos nezaudēt cerības, tomēr tas ir diezgan grūti izdarāms.

– Tici man, Makss neiznīcinās tavu uzņēmumu. Es to nepieļaušu. Un, lai cik liels arī būtu viņu naids, viņi abi nespēj mēroties ar mums. – Bleiks ar pirkstu kauliņiem viegli pieskārās manam vaigam. – Tas ir sāpīgi, tomēr biznesā tā mēdz gadīties. Tu nedrīksti zaudēt pārliecību. Tieši to viņi vēlas. Ja es padotos ikreiz, kad saņemtu kādu profesionālu belzienu, ar mani jau sen būtu cauri. Tu esi pārāk stipra, lai tā darītu.

– Es gluži vienkārši nekādi nespēju noticēt, ka cilvēki var būt tik negodīgi un naidpilni. Man nemūžam pat prātā nebūtu ienācis ar kādu tā izrīkoties, lai cik nicināms šis cilvēks man arī šķistu.

– Man ļoti nepatīk to sacīt, taču tev ir laiks pie tā pierast. Tiklīdz tev sāks veikties, kāds noteikti centīsies tevi nomelnot, mazināt tavus sasniegumus vai pat tos piesavināties.

Es iepletu acis.

– Nevarētu sacīt, ka tu manī modini cerības par manas uzņēmējdarbības nākotni.

– Gan tu vēl norūdīsies. Turklāt tev esmu es.

– Bet ko tad mēs varam iesākt? Mēs nespējam ietekmēt viņu rīcību. Es jūtu, ka viņi cenšas man kaitēt, taču esmu pilnīgi bezspēcīga.

Bleiks brīdi klusēja, kā mēģinādams izdomāt kādu stratēģisku risinājumu.

– Nu, es jebkurā brīdī varētu uzlauzt viņu vietni. – Viņš greizi pasmīnēja.

Es izteiksmīgi saviebos.

– Skaisti. Hakeru divkauja. Manuprāt, mēs abi varam būt vienisprātis, ka tā neko nevar atrisināt. Turklāt tu taču tik zemu nenolaistos.

Viņš iesmējās.

– Ak tā?

– Tu apgalvoji, ka izmanto savu ietekmi vienīgi labiem nolūkiem, atceries? Pat tad, ja viņi izturas briesmīgi, es nespēju iztēloties, ka tu varētu izpostīt viņu vietni.

Bleiks saknieba lūpas.

– Varbūt tev ir taisnība. – Tad viņš apskāva mani, novilka lejup pie sevis un maigi noskūpstīja. – Nerunāsim vairs par Maksu. Šī nedēļas nogale pieder vienīgi mums. Ko tu tagad gribi darīt?

Uzmetu skatienu pulkstenim; jau gandrīz bija pienācis pusdienlaiks. Mūsu dienaskārtība bija tik juceklīga. Mums paliekot divatā, laikam vairs nebija nekādas nozīmes.

– Un ko tu pats gribi darīt?

Bleika acis satumsa, sejā parādījās viltīgs smaids.

– Ja tas būtu vienīgi manā ziņā, mēs vispār nekad neizkāptu no gultas.

Uzslējos augšā un jāteniski uzsēdos viņam virsū.

– Mēs nebraucām šurp, lai visu dienu paliktu gultā. Viņš novaidējās un kāri nopētīja manu kailo augumu.

– To vis nevarētu nosaukt par pienācīgu ieganstu izkāpšanai no gultas.

Bleiks pārlaida plaukstas pār manu ķermeni, saņēma manas krūtis un sāka kairināt to galiņus, kamēr tie piebrieda un kļuva smaili un cieti. Juteklības pilnā atzinība viņa skatienā nekavējoties lika man iekarst. Mani pārņēma smeldzīgas ilgas pēc viņa lūpām, un es neapzināti sagrozījos.

Kā nojautis, ka mana apņēmība pamazām gaist, Bleiks satvēra mani aiz gurniem un novilka lejup pie sava piebriedušā locekļa, kurš bija skaidri sajūtams zem palagiem, kas mūs šķīra. Iekodu lūpā un sāku ritmiski kustēties, nespēdama turēties pretī neizbēgamajai patiesībai, ka es gribēju to pašu, ko viņš, un tieši tikpat stipri. Strauji atliecu galvu, sajutusi, ka mans klitors tiek berzēts tieši tā, kā vajadzīgs. Mani pārņēma liesmas. Tās sasildīja mani līdz pašām ķermeņa dzīlēm. Bleiks pacēla mani ar saviem gurniem un norāva palagu, kas vēl aizvien atradās starp mums. Viņa iespaidīgais loceklis bija tieši tik piebriedis, kā biju iztēlojusies. Gatavs. Vairāk nekā gatavs. Viņš samiedza acis, ar skatienu liekot skaidri noprast, ka par atraidījumu nevarēja būt ne runas. Ieslidinājis pirkstus karstajā miklumā man starp kājām, viņš sāka mani maigi glāstīt.

– Tu vienmēr esi gatava mani uzņemt, – Bleiks klusi sacīja.

Atsaukdamies uz mana auguma vārdos neizteikto lūgumu, viņš nolaida mani uz sava garā, cietā locekļa. Man aizrāvās elpa, sajūtot, cik dziļi tas bija manī ienācis, apzinoties, cik ļoti mēs vienmēr riskējām viens ar otru.

– Tieši tā, mazā. Uzņem mani visu.

Aizvēru acis un ļāvos. Visas manas maņas pievērsās tam, cik lieliski saderējās mūsu ķermeņi un cik dažādos veidos šis vīrietis spēja man sagādāt baudu.

Pametuši mājas sniegto patvērumu, mēs nesteidzīgi devāmies uz pilsētu. Salā kūsāja rosība. Visu atlikušo pēcpusdienu bezmērķīgi klīdām pa veikaliem, cenzdamies izvairīties no vasaras tūristu bariem, kas neizbēgami bija uzradušies. Mēs sarunājāmies, taču ne reizi neieminējāmies par darbu. Mēs smējāmies un nemitīgi pieskārāmies viens otram. Man tas bija vajadzīgs, un, iespējams, Bleikam tāpat, jo man prātā nav palicis neviens mirklis, kad mēs nebūtu bijuši saistīti. Lielāko daļu laika mēs gluži vienkārši bijām kopā. Tāpat bez vārdiem, omulībā, ko sniedza otra klātbūtne.

Pēdējā laikā mūs bija pārņēmusi savstarpēja nevaldāma iekāre, kaut kas līdzīgs visaptverošam izsalkumam, ko nebija iespējams apmierināt, jo tas ikreiz tikai vēl vairāk pieauga. Bleiks man bija vajadzīgs, un šī vajadzība pulsēja manī ikkatrā nomoda brīdī. Tā pavadīja katru mana mūža dienu, mūsu kopā pavadīto nakšu uzstājīgās vēlmes un mūsu rāmos kopīgās klusēšanas brīžus. Es pār to vairs nespēju valdīt un pat vairs nemaz necentos to iegrožot. Pārāk ilgu laiku bijām pavadījuši šķirti. Es vairs nedrīkstēju liegt sev pat visniecīgāko tuvības mirkli.

Kopš tās dienas, kad Bleiks pirms vairākiem mēnešiem bija izjaucis manu prezentāciju, viņam bija izdevies manī kaut ko iesvelt. Es vairs nespēju iztikt bez tā, kas starp mums bija izveidojies. Varbūt arī viņš jutās tāpat, un šī allaž klātesošā vēlme pieskarties, apskaut, aizmirsties vienam otrā visas nakts garumā bija mūsu vārdos nenosaukto jūtu izpausme.

Brīdī, kad atkal piebraucām pie mājas, es pēc mūsu pēcpusdienas mīlēšanās, izklaidēm pilsētā un salas svaigā gaisa jutos pilnīgi pārgurusi. Izkāpjot vēsajā gaisā, nodrebinājos. Man daudz labāk patika iekštelpu vasarīgais siltums. Pārāk daudzus mēnešus man bija nācies pavadīt aukstumā, ilgojoties pēc vasaras. Katrs saules siltuma nieciņš bija tik svarīgs.

Kā jau allaž nopratis, ko jūtu, Bleiks paberzēja manas rokas, lai tās sasildītu un nedaudz padzītu vēsumu, kas pamazām bija mani pārņēmis.

– Vai esi izsalkusi?

– Nedaudz, jā.

– Ej atpūties uz terases. Es tūlīt sadabūšu mums kaut ko ēdamu.

Biju ar mieru. Izgājusi uz terases, no kuras pavērās plašs skats uz okeānu, atslīgu vienā no saliekamajiem krēsliem un sacēlu kājas uz zema soliņa. Aizvēru acis un ļāvu, lai pār manu ādu dejo saulrieta siltais vējiņš. Ja es būtu palikusi vienatnē vēl dažas minūtes, okeāna viļņu šalkšana smilšainajā pludmalē būtu mani iemidzinājusi.

Tad man pievienojās Bleiks, kurš nolika uz galda šķīvi ar dažādiem sieriem, krekeriem un gaļas uzkodām. Ielējis baltvīnu divās glāzēs, viņš vienu no tām pasniedza man.

– Paldies, – es noteicu.

Bleika acis silti mirdzēja. Neizpratnē lūkojos uz viņa smaidu. Vēl pirms neilga brītiņa viņš bija izskatījies pavisam citāds.

– Tu esi laimīgs.

Viņš atgāzās krēslā, pavīpsnāja un iemalkoja vīnu.

– Ļoti laimīgs. Zini, tu liec man tādam justies.

Mani pārņēma prieks. Pieliku glāzi pie lūpām, un, kad pēc augļiem garšojošais šķidrums skāra manu mēli, sapratu, ka šī iecere patiešām bijusi lieliska – pēc trim dienām, kas pavadītas kopā ar Bleiku mierā un klusumā, es jutos kā paradīzē. Ērtāk iekārtojos krēslā.

– Tas ir tik pasakaini, Bleik. Es te varētu palikt mūžīgi. Te valda tāds miers.

– Uzmanies no savām vēlmēm. Šī nedēļa vēl nebūs pagājusi, kad mēs jau būsim pārvākušies uz šejieni.

Es iesmējos.

– Protams. Es vairs nevaru izteikt nevienu vēlmi, lai tu tūlīt nesteigtos to piepildīt.

Bleiks nenovērsa no manis savu nopietno skatienu. Mana jautrība pagaisa, iedomājoties, cik ļoti man ar viņu bija palaimējies. Šī patiesība šķita tik satriecoša, ka man uz brīdi aizrāvās elpa. Par ko gan biju izpelnījusies tik pasakainu vīrieti, kuru nu drīkstēju saukt par savu?

– Tu taču zini, ka es nekādi nespēju pateikties par visu, ko tu esi darījis manā labā. Es tikai pajokoju, tomēr nopietni – kā es tev jebkad spēšu atmaksāt par visu to brīnišķīgo, ko tu esi paveicis?

– Es noteikti kaut ko izdomāšu. – Bleiks norādīja uz manu glāzi. – Dzer.

Nopūtos un iedzēru lielu malku. Tad gandrīz to izspļāvu, sajutusi, ka man pret lūpām atsitas kaut kas ciets. Steigšus noriju vīnu un ieskatījos glāzē.

Kaut kas traks.

Izslējos un nolaidu abas kājas zemē, kaut gan pēc tā, ko nupat biju ieraudzījusi, nekas nebūtu spējis likt man stabili noturēties. Kā sastingusi muļķīgi blenzu glāzē, neskaidri manīdama, ka Bleiks ir nometies ceļos man pie kājām. Viņa plaukstas pārslīdēja pār maniem kailajiem augšstilbiem līdz pat šortu malai.

– Elpo, mazā.

Paklausīgi ieelpoju, nespēdama novērst skatienu no mirdzošā briljantu gredzena, kas gulēja manas tukšās glāzes dibenā. Es nespēju skaidri padomāt. Es gandrīz nespēju paelpot.

– Tas nav bijis vienpusēji. Tu man esi devusi tikpat daudz, cik es tev. Tu esi mani mīlējusi brīžos, kad manis paša dēļ tas nemaz nav bijis tik viegli… Ērika, mīļā, paskaties uz mani.

Noriju siekalas. Man kaklā bija savilcies durstīgs kamols. Acīs bija saskrējušas dedzinošas asaras. Uztvēru viņa sirsnīgo skatienu.

– Tas ir neprāts, – es nočukstēju.

– Var jau būt, tomēr tā ir mūsu dzīve, un es gribu to pavadīt kopā ar tevi kā tavs vīrs. Es gribu pārnākt mājās pie tevis un zināt, ka tu mani vienmēr sagaidīsi. Es gribu līdz pat mūža beigām katru nakti mīlēties ar tevi un katru rītu pamosties ar tevi kopā.

Neticīgi papurināju galvu. Man sāka birt asaras. Centos kaut ko pateikt, taču vārdi nenāca pār lūpām.

Noslaucījis asaras no maniem vaigiem, Bleiks pasniedzās pēc manas glāzes, piešķieba to, izvilka gredzenu un nolika glāzi malā. Tad maigi un cieši satvēra manu roku un uzlūkoja mani.

– Ērika, vai tu mani precēsi?

Cieši skatījos viņa zaļajās acīs, kas puskrēslā spoži mirdzēja. Laiks bija apstājies. Bleika jautājums atbalsojās manā prātā, un es beidzot aptvēru, cik nozīmīgs bija tas, ko viņš man lūdza. Vai tiešām tas notika īstenībā? Vai viņš patiešām tā domāja?

– Vai esi par to pārliecināts?

Bleiks pasmaidīja. Nez kāpēc viņš vēl nekad nebija izskatījies tik satriecošs.

– Jā, esmu.

– Vai mēs visu pārāk nesasteidzam? Visi taču tā domās.

Bleika acis viegli iepletās.

– Mēs to esam pārrunājuši jau neskaitāmas reizes. Man jau ir pilnīgi skaidrs, ka tieši tu esi tā, ar kuru es vēlos būt kopā. Goda vārds, man ir pilnīgi vienalga, ko citi par to teiks. Un arī tev nevajadzētu par to raizēties. Mans skatiens pievērsās okeāna vienmērīgajiem viļņiem aiz viņa muguras. Mūsu mazā paradīze bija kļuvusi vēl sirreālāka. Kļūt par Bleika sievu, nesaraujami saistīt mūsu dzīves – protams, es biju par to domājusi. Biju centusies pārāk nesacerēties, dzirdot viņa mājienus par mūsu kopīgo nākotni līdz mūža galam, tomēr dziļi sevī es to allaž biju vēlējusies. Lai gan šāda perspektīva mani briesmīgi biedēja ikreiz, kad es sāku prātot par to, ko tā īstenībā nozīmē, man tomēr gribējās pavadīt kopā ar Bleiku visu savu atlikušo mūžu. Viņš ar īkšķi paberzēja manu roku, un man salēcās sirds. Es mīlēju šo vīrieti, un bija neiespējami noticēt, ka šajā ziņā kaut kas reiz varētu mainīties.

– Labi, – es klusi noteicu.

Viņš savilka uzaci.

– Labi?

Es pasmaidīju.

– Jā.

– Vai esi pārliecināta?

Klusi iesmējos.

– Jā, esmu. Es… es gribu būt tava sieva. Es mīlu tevi, Bleik. Ko gan vēl es varētu sacīt?

Bleika sejā atplauka plats smaids. Viņš uzslidināja vizuļojošo gredzenu man pirkstā un noskūpstīja man roku. Tad piecēlās, uzvilka mani sev līdzi un apskāva. Tik cieši, ka es gandrīz nespēju paelpot.

– Es tevi mīlu, Ērika. Tu nemūžam nesapratīsi, cik ļoti, tomēr es darīšu, ko spēšu, lai tev to apliecinātu.

Arī es viņu apskāvu, un mūsu solījuma realitāte mani pārņēma un pamazām viscaur sasildīja. Mūsu mīlestība piepildīja mani tik ļoti, ka šķita – sirds to vairs neizturēs.

Šajā mirklī es sapratu, ka nekad nespēšu nevienu mīlēt tā, kā mīlēju Bleiku.