Читать книгу Mīlestība - Meredita Vailda - Страница 3

Pirms divām nedēļām

Ar aukstajām plaukstām paberzēju sev sānus. Biju uzvilkusi kleitu, lai radītu labu iespaidu. Zināju, ka esmu rīkojusies muļķīgi, it īpaši tāpēc, ka to vis gluži nevarēja nosaukt par pirmo iespaidu.

– Vai vēlies kafiju?

Bleiks pienāca man klāt un pasniedza kūpošu tasi. Viņš bija uzvilcis tumši zilus džinsus un baltu kreklu un ar savu glīto iedegumu izskatījās starojoši veselīgs. Pludmales mājā, vietā, kurp mēdzām doties, lai paglābtos no pilsētas dzīves un atgūtu spēkus, viņš bija labi atpūties. Šodien, kā jau allaž, Bleiks izskatījās satriecoši, gluži kā kataloga modelis, tomēr viņa izcilā āriene nebija viss, ar ko viņš varēja lepoties. Šī vīrieša klātbūtnē es nespēju skaidri domāt. Brīžos, kad man nereiba galva no viņa pilnības, es dažreiz prātoju, vai arī pati atstāju uz viņu šādu iespaidu.

– Paldies, – es klusi noteicu. Kad paņēmu tasi, mūsu rokas saskārās, un es jutu, ka pirkstos ieplūst karstums.

– Vari uzskatīt mani par negudru, taču tu izskaties nervoza. – Iemalkojis kafiju, Bleiks piešķieba galvu.

Cieši raudzījos glāsmainajā šķidrumā, juzdama, kā bagātīgais aromāts ieplūst man nāsīs, un mēģināju iztēloties, kas varētu notikt tuvākās pusstundas laikā. Kopā ar Bleiku man būtu vajadzējis justies nedaudz – krietni vien – mierīgākai, tomēr tas nebija noticis.

– Es tur neko nevaru darīt.

Viņš klusi iesmējās.

– Tev nav itin nekāda iemesla uztraukties. Tu taču to apzinies, vai ne?

Bleikam jau bija viegli runāt. Telpas otrā galā kāds gara auguma jauneklis sarunājās ar citiem investoriem. Daudzus no viņiem es tagad uzrunāju vārdā, tomēr šo cilvēku rokās joprojām bija un palika vara pār citu sapņiem. Vairāk vai mazāk viņi visi līdzinājās Bleikam. Daži bija izsitušies pašu spēkiem, citi bija guvuši lielus panākumus savā profesionālajā karjerā, un ieguldījumi jaunos uzņēmumos viņiem bija kā vaļasprieks, kas radīja iespēju paniekoties ar svaigām idejām.

Jauneklis bija sakodis zobus un saspringti smaidīja. Viņa acis bija plati ieplestas, bet kustības tik saraustītas, it kā viņš šorīt būtu izdzēris visus Bostonas kafijas krājumus.

– Pirms dažiem mēnešiem es izskatījos tāpat, – sacīju. – Tā ir biedējoša sajūta – tu nevari pat iedomāties, kā tas ir. Un vēl man droši vien ir posttraumatiskā stresa sindroms pēc visa, ko man šajā telpā tevis dēļ ir nācies pārdzīvot. Divreiz.

Manas pūles izvilināt nožēlu Bleika uzjautrinātajā sejā izrādījās veltīgas. Tikai pirms dažiem mēnešiem mēs bijām satikušies tieši šai pašā telpā, izraisot negaidītu notikumu virkni, kas bija novedusi pie mūsu pašreizējās kopdzīves.

– Redzu, ka tu jūties patiešām izmisis, – piebildu, cenzdamās izlikties neapmierināta, un papūtu kūpošo kafiju.

– Es uzvedos kā stulbenis. Es to atzīstu.

– Kā pilnīgs kretīns, – es pārlaboju.

Viņa lūpas savilkās pašapzinīgā smaidā.

– Ļoti jauki, tomēr es nebūtu ar mieru mainīt itin neko, jo tagad tu esi mana.

Ar plati ieplestām kājām nevērīgi nostājies man priekšā, Bleiks ar savām zaļajām acīm cieši raudzījās man sejā. Nudien, es piederēju viņam. Jutu, ka satraukums pamazām gaist. Cīnījos ar pēkšņu vēlmi visu šo uzvalkos ģērbto cilvēku priekšā skūpstīt Bleiku tik ilgi, kamēr viņš pārstās smīnēt. Šis vīrietis padarīja mani traku visos iespējamos veidos.

– Un ko tu pati par to domā? Vai tu kaut ko nožēlo? – viņš jautāja.

Bleika skatiens satumsa, it kā viņš būtu nopratis manas domas; uzjautrinātā, pašapzinīgā vīrieša vietā uzradās mīlētājs, kura rokās bija mana sirds. Ieelpoju caur degunu, gaidīdama pieskārienu, kas bieži sekoja šādam skatienam. Vienkāršu, mierinošu pieskārienu, kurā bija jūtama visa mūsu mīlestība.

Bleiks ar pirkstu galiem liegi noglāstīja man vaigu un noliecās. Viņa lūpu maigo pieskārienu manam vaigam viegli varēja noturēt par klusu vārdu apmaiņu starp diviem kolēģiem. Es sajutu viņa smaržu, man aizrāvās elpa, un tā palika iesprostota manās plaušās. Es vēlējos tajā iegremdēties, ienirt šajā neatkārtojami vīrišķīgajā aromātā.

Bleiks atkāpās un atkal nevērīgi nostājās man priekšā. Viņa kafijas tase no jauna pacēlās pie skaistajām lūpām, kuru pieskārienu man gribējās sajust vēlreiz. Ak dievs, šīs lūpas man bija likušas ciest tik jutekliskas mokas!

Aizvērusi acis, papurināju galvu. Man nebija ne ko teikt, ne nožēlot. Viņam bija taisnība. Visi sāpīgie pārdzīvojumi tomēr bija izrādījušies pietiekami vērti. Mēs bijām gan rīkojušies aplami, gan nodarījuši viens otram pāri, tomēr mums kaut kā bija izdevies to visu pārdzīvot un iegūt jaunus spēkus. Mēs pazinām viens otru līdz sirds dziļumiem. Es nezināju, kas mani sagaida, tomēr nespēju iztēloties nākotni kopā ar kādu citu, izņemot Bleiku.

– Vai tu joprojām uztraucies? – viņš klusi pavaicāja. Atvēru acis. Bleiks atkal uzjautrināts smaidīja, viņa acīs bija manāms pirmīt neredzēts siltums.

– Nē, – es atzinu, pārāk asi izjuzdama pārējo ļaužu klātbūtni un nespēdama izprast pēkšņās pārmaiņas noskaņā. Centos atvairīt sajūtu, ka mana sirds burtiski atveras; tā man mēmi atgādināja, cik izmisīgi es viņu mīlu. Biju kļuvusi par verdzeni gan šim vīrietim, gan ķermenim, kas jau daudzreiz nebija man ļāvis izprast dzīvi ārpus mūsu guļamistabas. Man gribējās, kaut mēs šobrīd būtu divi vien un es varētu viņam netraucēti pieskarties. Tā bija smeldzīga vēlēšanās.

– Labi. Tas būs jautri, goda vārds. – Viņš panācās man tuvāk, aplika roku man ap vidukli un sāka viegli glāstīt man krustus.

Varbūt šāda rīcība vairs nemaz nebija tik pavirša. Lai kur mēs arī atrastos, Bleiks prata likt citiem manīt, ka esmu viņa īpašums. Par to nebija nekādu šaubu ne apspriežu telpā, ne guļamistabā. Man īsti nebija iebildumu. Šobrīd man gribējās cieši piespiesties viņam klāt, ieelpot viņa smaržu un ļaut, lai viņa apskāviens liek man aizmirst par visu pasauli.

– Pēc dažām minūtēm mēs sāksim. Vai negribi kaut ko ieēst? Tu šorīt paliki bez brokastīm, – viņš klusi sacīja, silti elpodams man pie kakla.

Papurināju galvu.

– Nē, paldies. – Uz brīdi apklusu, nespēdama padzīt sevī modušās šaubas. – Bleik…

– Kas ir, mazā?

Bleika iecienītais mīļvārdiņš klusi pārripoja pār viņa skaistajām lūpām. Un viņa skatiens… es būtu varējusi pieprasīt Houpa dimantu uz sudraba paplātes, un man nebija nekādu šaubu, ka viņš izdomātu, kā to sagādāt.

– Vai tu tiešām gribi, lai es te atrodos?

Bleiks saviebās. Viņa skaistos vaibstus sabojāja neliela pierē ievilkusies grumba.

– Par ko tu runā? Protams, ka gribu. Esmu tevi iesaistījis valdē vairāku iemeslu dēļ, un ne jau visi ir bijuši savtīgi. Tev šeit atrasties ir tieši tādas pašas tiesības kā jebkuram no šiem puišiem.

Es izteiksmīgi saviebos.

– Diez vai.

– Tu esi piedzīvojusi gan neveiksmes, gan panākumus, un tev ir, ar ko dalīties. Tu pati to zini.

Viņš noņēma plaukstu, ko bija mierinoši uzlicis man uz muguras, un maigi noglāstīja manu roku un vaigu. Tad pavērsa augšup manu zodu, un nu es redzēju vienīgi viņu un vairs nespēju domāt ne par ko citu.

– Nešaubies par to, Ērika. Nekad neapšaubi savu vērtību.

Viegli papurināju galvu.

– Šķiet, es raizējos par to, ka tevis minētie iemesli vairāk ir saistīti ar… mums nekā ar manām tiesībām te atrasties. Ja nu no manis nebūs nekāda labuma? Es nevēlos tevi apkaunot visu šo cilvēku priekšā.

Bleiks pagriezās ar visu savu iespaidīgo augumu un nostājās man pretī.

– Tagad paklausies. Šodien tev pirmo reizi jāuzstājas kā topošajai investorei, tāpēc tu drīksti būt nedaudz nervoza. Vienkārši uzdod visus jautājumus, kādi vien tev ienāk prātā. Ja neko nespēsi iedomāties, pie tā droši vien būs vainīgs tas nabaga puisis, kuram tūlīt kļūs nelabi. Viņš ir tas, kurš šobrīd riskē visvairāk, tādēļ esi tik laipna, izdzer kafiju, cēli aizsoļo turp tā, it kā tev piederētu viss šis nams – jo pēc dažām nedēļām, kad mēs apprecēsimies, tā arī notiks –, un dari to, kas tev izdodas vislabāk. Izturies kā priekšniece. Mēģini saskatīt šajā puisī talantu un izlemt, vai viņa uzņēmums ir riska vērts.

Noriju siekalas. No satraukuma man svila rīkle. Bleika uzticēšanās bija neaptverama. Bet viņā jau viss bija neaptverams un satriecošs.

– Tu esi neiedomājams, vai tu to zini?

Viņa nopietnā seja atmaiga smaidā. Tas atmirdzēja arī viņa acīs. Man bija tik svarīgi, lai Bleiks būtu laimīgs. Man gribējās noturēt viņa laimi un savīt to kopā ar savējo, lai mēs varētu palikt kopā tik ilgi, cik vien iespējams. Cerams, līdz mūža beigām.

Aizvēru acis, izbaudīdama šo neilgo tuvības mirkli.

Viņa lūpas maigi pieskārās manai pierei.

– Tagad iesim apsēsties, kamēr vēl neesmu aiztriecis visus uz mājām, lai varētu tevi kaislīgi izmīlēt tepat uz galda. Šobrīd es valdos tikai ar pēdējiem spēkiem.

Ieskatījos viņam acīs, cenzdamās neļaut sev iztēloties šādu ainu.

– Vēl ir pārāk agrs, lai nodotos tik tukšiem draudiem, – es pajokoju, viegli pasmaidīdama.

Bleiks lēni un jutekliski pārlaida mēli pār apakšzobiem.

– Tie nav tukši draudi, un man šķiet, ka tu to labi zini. Tagad velc savu skaisto pēcpusi pie galda un pārsteidz mani.

Mirkli nogaidījusi, kamēr atkāpsies manā sejā iesities sārtums, es viņam pa priekšu devos pie garā apspriežu telpas galda, kur citi jau bija sākuši ieņemt savas vietas. Mēs apsēdāmies, Bleiks noklepojās un uzmeta skatienu lapai, ko bija nolicis sev priekšā.

– Klausieties visi, pie mums ir ieradies Džefs Velss, lai pastāstītu par savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar valkājamo tehnoloģiju lietojumprogrammatūras izstrādi.

Džefam bija nedaudz pāri divdesmit gadiem. Viņš bija kalsns un bāls, garie, gaišie mati brīvi krita pār pleciem. Šis puisis izskatījās pēc tipiska programmētāja. Viņa plati ieplestās, zilās acis šaudījās no vienas sejas pie nākamās. Krampjaini norijis siekalas, viņš gaidīja, kamēr visi beidzot būs apsēdušies. Ak dievs, cik ļoti man šī zēna bija žēl! Kad mūsu acis sastapās, es pasmaidīju, lai viņam priekšā būtu vismaz viena draudzīga seja. Arī viņš pasmaidīja un, šķiet, nedaudz nomierinājās.

– Paldies, ka esat atnācis, Džef, – es iesāku. Lai gan biju uztraukusies, vēlme likt viņam sajusties nedaudz brīvāk lika man saņemties. Pamāju uz dokumentu kaudzi, kas bija nolikta viņam priekšā. – Pastāstiet mums par savu ideju.

Puisis izslējās un dziļi ieelpoja.

– Paldies, ka bijāt ar mieru mani uzklausīt. Gandrīz visu mūžu esmu nodarbojies ar programmēšanu, taču dažu pēdējo gadu laikā visu uzmanību esmu veltījis konkrēti lietojumprogrammatūras izstrādei. Kā daudzi no jums varbūt jau zina, nākamā gada laikā parādīsies jauns tirgus – valkājamo tehnoloģiju programmu nodrošinājums, konkrēti – lietojumprogrammatūra.

Džefs sāka sīki aprakstīt savu projektu. Viņš runāja aizrautīgi, gluži tāpat, kā mēs ar Sidu dažreiz mēdzām pārspriest savu biznesu gan savā starpā, gan ar citiem. Mēs visi – Sids, Bleiks, Džeimss un es – dzīvojām citā pasaulē, augsto tehnoloģiju burbulī. Mēs runājām citā valodā. Es gan nebiju kodētāja, tomēr man ļoti patika tehnoloģiju biznesa puse, un mūsu mazajā, ērmīgajā mikrokosmā es jutos kā savās mājās. Varēja skaidri manīt, ka arī Džefs mājo šajā pasaulē un, spriežot pēc viņa bālās sejas un izspūrušajiem matiem, tikai retu reizi iznāk no tās.

Turpmākās piecpadsmit minūtes Džefs sīki aprakstīja savu ieceri paplašināt jau izveidotās lietojumprogrammatūras izstrādi. Viņš atzīmēja visus kontrolpunktus, kurus pirms vairākiem mēnešiem biju ieurbusi sev prātā, gatavodamās prezentācijai Angelcom pārstāvju priekšā. Džefam runājot, varēja skaidri manīt gan puiša aizrautību, gan talantu, turklāt izklausījās, ka viņa ideja bija lieliska. Turpināju šo to atzīmēt sev priekšā noliktajā bloknotā, dedzīgi gaidīdama iespēju uzdot viņam kādu jautājumu un klusībā cerēdama, ka arī Bleiks ir tikpat sajūsmināts kā es.

Bleika telefons bija pārslēgts uz klusuma režīmu. Tā ekrāns iegaismojās, un viņš uz brīdi novērsa uzmanību no prezentācijas. Uzmetu viņam niknu skatienu. Viņš to nepamanīja, un es asi iebikstīju viņam ar kurpes purngalu. Viņš uzlūkoja mani tikpat neapmierināti un tad viegli, saprotoši pasmaidīja un pievērsa visu uzmanību tam, kuram šobrīd tā pienācās.

– Kādas lietojumprogrammas jūs jau esat izstrādājis? – Bleiks noprasīja, kad Džefs uz brīdi apklusa.

– Esmu izveidojis lietojumprogrammatūru lielākajām platformām, kas tiks laistas klajā pēc dažiem mēnešiem.

– Kā jums šķiet, cik īsā laikā jūs varētu palaist tirgū vēl kādu lietojumprogrammatūru?

– Tas ir atkarīgs no finansējuma. Man ir vajadzīgi vēl vairāki programmu izstrādātāji, kuri specializējas dažādās platformās un spēj vienlaikus darboties vairākos projektos. Šobrīd es visu daru praktiski viens pats. Es pamāju un prātā nedaudz parēķināju, samērojot viņa pieprasīto finansējumu ar paredzamo darbu grafiku. Pametu acis uz Bleiku, cerēdama ieraudzīt viņa sejā interesi. Pirms vēl biju paguvusi kaut ko pamanīt, viņš no jauna pievērsās Džefam.

– Labi, Džef, manuprāt, mēs esam pārrunājuši visus būtiskākos jautājumus. Vai jūs gribat teikt vēl kaut ko?

Džefs papurināja galvu.

– Manuprāt, galveno esmu pateicis, ja vien jūs nevēlaties man vēl kaut ko pajautāt.

Bleiks palūkojās apkārt, bez vārdiem mudinādams pārējos uzdot vēl kādu jautājumu. Visi klusēdami pamāja. Tad Bleiks uzrunāja abus sev līdzās sēdošos džentlmeņus.

– Ko teiksiet, kungi? Vai esat gatavi izlemt?

Pirmais investors, kurš bija piedalījies arī manā prezentācijā, aši noraidīja piedāvājumu. Tāpat viņš bija izrīkojies arī ar mani. Džefs sāka nervozi kodīt vaigu.

Arī abi nākamie investori atbildēja noraidoši, un nu mani pārņēma nemiers par Džefu. Puiša skatiens pievērsās Bleikam, viņa sejā bija skaidri redzamas bailes no vienbalsīga atraidījuma. Bleiks dažas reizes noklikšķināja pildspalvu.

– Es… – Viņš aprāvās un ar pildspalvu viegli paklaudzināja sev pa lūpām. – Manuprāt, es šoreiz pievienošos Hetevejas jaunkundzes viedoklim.

Viņš norādīja uz mani. Man pavērās mute. Džefa koncepcija man ļoti patika, taču, sekundēm ejot, biju cerējusi, ka Bleiks būs tas, kurš izteiksies pirmais. Atbalstījis roku pret krēsla atzveltni, Bleiks man blēdīgi uzsmaidīja. Nolādēts.

Nu Džefs izskatījās ne vien pārbiedēts, bet arī apjucis. Viņš nobālēja vēl vairāk.

– Man patīk, – steigšus paziņoju.

Džefs atplauka.

– Patiešām?

– Jā. Pagaidām man patīk viss. Manuprāt, šī iecere ir neticami daudzsološa. Es labprāt gribētu uzzināt kaut ko vairāk par jūsu konkrētajām idejām lietojumprogrammu jomā.

Puisis plati pasmaidīja.

– Liels paldies. Varat man jautāt visu, ko vien vēlaties zināt…

– Vai nākamnedēļ jums atrastos laiks, Džef? – Bleiks iejaucās, lai liktu Džefam novērsties no manis.

– Tas būtu ideāli. Protams, jebkurā jums izdevīgā laikā.

– Ļoti labi. Palūgsim sekretārei Grētai kaut ko izdomāt. – Bleiks uzmeta skatienu pārējiem. – Kungi, paldies par piedalīšanos. Manuprāt, tagad varam beigt.

Visi investori pamazām piecēlās kopā ar mums.

Džefs savāca savas piezīmes un apgāja apkārt lielajam galdam pie manis.

– Milzīgs paldies par šo iespēju.

– Nav par ko. Es ar lielāko prieku aplūkošu jūsu izstrādātos projektus. – Sirsnīgi pasmaidīju un paspiedu viņam roku. – Starp citu, mani sauc Ērika Heteveja.

Bleiks man līdzās piecēlās un arī sniedza roku Džefam, cieši satverdams viņa plaukstu.

– Pēc dažām nedēļām viņa būs Ērika Lendona. Es esmu Bleiks, viņas līgavainis.

Džefa smaids kļuva platāks.

– Ļoti priecājos iepazīties, Lendona kungs. Esmu daudz dzirdējis par jums.

– Jā? Tā visa ir taisnība. – Bleiks klusi iesmējās, un tad viņa uzmanību piesaistīja kaut kas cits. – Piedodiet, man ar kādu aši jāparunā. Apsveicu, Džef. Ērika ir ļoti izvēlīga, un jums ir paveicies, ka viņa ir nostājusies jūsu pusē.

Izteiksmīgi saviebos un iebikstīju Bleikam pa roku, mudinādama viņu atkāpties.

– Ej prom un ļauj mums parunāties.

Bleiks pasmaidīja un aizgāja.

– Piedodiet. Viņš… Tikai neuztraucieties. Kad es pirmo reizi uzstājos ar savu prezentāciju, viņš mani iedzina šausmās.

– Jūs te uzstājāties ar prezentāciju?

Paraustīju plecus. Bija grūti noticēt, ka jau pēc dažiem mēnešiem es sēdēju otrā galda pusē.

– Jā, varētu teikt, ka tā mēs arī iepazināmies.

– Oho! Jūsu ideja viņam noteikti ļoti iepatikās.

Iesmējos, cenzdamās apvaldīt sārtumu, kas neapšaubāmi bija iesities man sejā. Kaut kas jau viņam iepatikās gan.

– Bleiks ir lielisks komandas biedrs. Viņš man ir daudz ko iemācījis. – Izņēmu no somiņas vizītkarti. – Ja vēlaties ar mani sazināties, te būs vajadzīgā informācija. Iespējams, ka pirms tikšanās es vēl šo to gribēšu pajautāt, taču vispirms man kārtīgi jāapdomā viss, ko esmu uzzinājusi.

– Protams. – Džefs vērīgi nopētīja manu vizītkarti. – “Knaģis”?

– Tas ir mans jaunais uzņēmums. – Nolēmu neieminēties par to, ka Bleiks bija atteicies nodrukāt man Angelcom vizītkartes, kamēr nebūšu nomainījusi uzvārdu. Sasodīts, viņš bija tik valdonīgs!

Džefs uzlūkoja mani. Puiša pacilātais smaids, šķiet, uz visiem laikiem bija ievilcies viņa sejā.

– Kolosāli. Es noteikti apskatīšu šo vietni.

– Nu tad vēlāk tiksimies, ja?

– Lieliski, vēlreiz liels paldies!