Читать книгу Mīlestība - Meredita Vailda - Страница 4

Kad Džefs pagriezās, lai kopā ar pārējiem dotos prom, Bleiks pie atvērtajām durvīm ar kādu klusi pārmija dažus vārdus. Atbalstījos pret galdu, gaidīdama, kad viņš atgriezīsies. Aizvēris durvis, viņš strauji nāca atpakaļ pie manis.

– Beidzot esam palikuši divatā.

Es iekodu lūpā. – Nu, ko teiksi?

Bleiks nostājās man priekšā, aplika roku man ap vidukli un pievilka mani sev klāt.

– Es lepojos ar tevi. Kā jau vienmēr.

– Tu iedzini mani stūrī. Vai tu grasies sasniegt rekordu, cenšoties šajā telpā novest mani līdz neprātam?

Viņš pasmīnēja.

– Ko tad tu no manis vēl būtu gaidījusi?

– Protams, ka neko citu. Tomēr pasaki, ko tu patiesībā domā par Džefa ideju. Vai esmu kļūdījusies?

– Viņa ideja ir daudzsološa. Man jau likās, ka tu uzķersies uz āķa.

Apliku rokas Bleikam ap kaklu un izlaidu pirkstus caur viņa matiem, kas aizmugurē bija nedaudz atauguši.

– Ja nu tev nepatiks kaut kas tāds, par ko es būšu sajūsmā? Vai tad mums nevajadzētu būt vienisprātis par savu ieguldījumu?

– Ideālā gadījumā laikam vajadzētu gan, bet, ja tev kaut kas iepatiksies, grāb to ciet un rīkojies. Tieši tā, kā tu to nupat izdarīji.

Bleiks pārvilka pirkstu lejup pār manu kleitu, tad atkal augšup un beidzot caur audumu saņēma plaukstā manu krūti. Es tiecos pretī viņa pieskārienam. Pret manu gurnu cieši spiedās viņa iekāres nepārprotamais apliecinājums.

– Pieņemu, tev patīk, ja es izturos apņēmīgi. – Bleiks piespiedās pie manis ar gurniem, iesprostojot mani starp galdu un savu spēcīgo augumu. – Es neesmu tāds kā lielākā daļa pārējo vīriešu, kuru loceklis sašļūk, ieraugot sievieti, kas pati spēj lemt par sevi.

Viņš noskūpstīja mani uz kakla un pārslidināja lūpas pār manu atslēgas kaulu. Man pārskrēja zosāda, krūtsgali saspringa un izspīlēja kleitas audumu. Izliecos viņam pretī, izmisīgi alkdama pēc atvieglojuma, bet, jo vairāk mūsu ķermeņi saskārās, jo nevaldāmāka kļuva mana miesa.

– Tu taču apzinies, ka tas viss ir tiešā pretstatā ar tavu slimīgo vēlmi valdīt pār mani, vai ne?

Maigi saņēmis mani aiz skausta, Bleiks cieši ielūkojās man acīs. Viņa skatiens kļuva nopietns, un man aizrāvās elpa.

– Es nevēlos vadīt tavu dzīvi, Ērika. Es gribu kļūt par tās daļu un vēlos, lai tu būtu arī manas dzīves daļa, tomēr es neļaušu tev vienpersoniski izlemt mūsu abu vietā, it īpaši tad, ja runa ir par dzīvību un nāvi.

Es cieši skatījos Bleikā, palikusi bez valodas un elpas – no viņa reibinošā tuvuma, valdonīgā tvēriena un sāpīgās apziņas, ka dažu pēdējo mēnešu laikā bijušas apdraudētas ne jau tikai mūsu attiecības vien, bet šad tad arī mūsu dzīvības. Savā ziņā tas bija noticis manas vainas dēļ.

– Es taču neizsakos pārāk nesaprātīgi, vai ne? – Viņa saspringtā seja nedaudz atmaiga.

– Nē, – es nočukstēju.

Strīdoties par to, kurš mūsu attiecībās turēs varas grožus, mums bija nācies daudz ko pārdzīvot. Šur tur Bleiks bija piekāpies, un beigu beigās to biju izdarījusi arī es, kaut gan tas šķita mokoši. Līdz šim vēl nevienam nebiju atvēlējusi pār sevi tik daudz varas.

Bleika tvēriens kļuva vaļīgāks. Viņa plauksta noslīdēja pār manu kleitu līdz pat tās apakšmalai.

– Labi. Man prieks, ka esam to noskaidrojuši. Tagad, kad dienas darbi ir galā, es labprāt tevi iegūtu tepat uz galda, ja vien tev nav iebildumu.

Es svārstījos, apsvērdama šī paziņojuma nopietnību. – Man jau iebildumu nebūtu, taču neviens noteikti negribēs nejauši mums uzdurties. Tās durvis nav slēdzamas.

– Nav svarīgi. Es Grētai skaidri pavēlēju gādāt, lai neviens mani te netraucētu. Nekādā gadījumā.

– Skaidri pavēlēji? – es ķircinādamās pārvaicāju.

Bleika pirmītējo nopietnību nedaudz kliedēja viegls smaids.

– Jā, es izteicos neķītri. Viņa bija šausmās, kad es sīki aprakstīju visu, ko esmu iecerējis ar tevi izdarīt. – Parāvis augšup manu kleitu, viņš viegli uzcēla mani uz galda.

– Varbūt Grēta būs pārāk aizņemta, vēlēdamās atrasties manā vietā, lai gādātu, ka te neviens neienāk. – Uzliku plaukstas uz Bleika rokām, nesekmīgi mēģinādama novilkt kleitu zemāk, lai tas izskatītos piedienīgi. Viņš iespiedās dziļāk starp manām kājām, un neko vairs nebija iespējams noslēpt.

Pamazām sāku aptvert viņa piedāvājumu. Karstums iesitās man vaigos un lēnām pārņēma mani visu. Bleika skatiens bija nepārprotams. Jau nākamajā mirklī viņš mani kāri un neatvairāmi noskūpstīja. Alkdama pēc viņa, ļāvu viņa mēlei ieslīdēt starp savām pavērtajām lūpām. Tiecos pēc tās siltā maiguma un ļāvos viņam, bet ko gan viņš īsti grasījās darīt?

Bleiks pēkšņi pārtrauca mani skūpstīt, un man aizrāvās elpa. Viņa lūpas virzījās lejup, pakavējās man aiz auss, noslīdēja pāri kaklam, atstājot uz manas kailās ādas izvirtīgas iekāres pēdas.

– Bleik… vai mēs patiešām to darīsim?

Izlaidis pirkstus caur maniem matiem, viņš izjauca pirmīt tik rūpīgi sakārtoto mezglu.

– Apmēram pēc pusminūtes es būšu ienācis tevī līdz galam, tātad – jā.

Pūlējos ievilkt plaušās gaisu. Gaidas un bailes bija laupījušas man spēju paelpot.

– Vai tu jau esi mikla, Ērika? Es to jautāju tāpēc, ka grasos ienākt tevī tik spēcīgi. – Bleika pirksti cieši iespiedās man gurnos un pievilka mani pavisam cieši klāt. Nu mūs šķīra tikai apģērbs. – Ātri un spēcīgi. Vai tā tu vēlies?

Nolādēts, jā! Klusībā to nodomājusi, es tai pašā mirklī ieķēros viņam plecos, lai pievilktu viņu vēl tuvāk sev klāt.

Bleiks skarbi noskūpstīja mani, pavilka lejup kleitas izgriezuma malu un ļāva vaļu karstiem, mikliem skūpstiem pār manu atslēgas kaulu un pleciem. Atgāzu galvu, juzdama, ka prātā san iekāre. Mana elpa kļuva straujāka. Iepletu kājas platāk, lai atvēlētu viņam vairāk vietas, aptvēru viņa gurnus un piespiedos viņam klāt. Pacēlusi kāju, aizāķēju potīti Bleikam aiz augšstilba, lai pievilktu pie sevis ciešāk. Viņš asi izelpoja un piespieda savu tēraudcieto locekli pie manām izmirkušajām biksītēm.

– Ārprāts, kā es tevi gribu! Tūlīt. – Satvēris manu biksīšu aukliņas, viņš tās parāva lejup.

– Ak dievs, – es novaidējos, noreibdama no šī burvīgā pieskāriena un sāpīgi sajuzdama smeldzi kājstarpē. Mans augums bija vairāk nekā gatavs visam, ko Bleiks vēlējās man dot.

– Jau kopš pirmās dienas man ir gribējies iegūt tevi uz šī galda. Patiesībā man nav ne jausmas, kāpēc esmu tik ilgi kavējies.

– Tad pasteidzies, kamēr kāds nav mūs pieķēris. – Man nebija ne jausmas, kā un vai mēs šādā gadījumā varētu tikt cauri sveikā, tomēr bija skaidrs, ka Bleiku nebija iespējams atturēt, un es nemaz negrasījos to darīt. Steigšus atpogāju viņa kreklu, dedzīgi vēlēdamās sajust viņu sev līdzās.

Aplaizījis apakšlūpu, viņš vērīgi raudzījās, kā es glāstu viņa krūšu stingros muskuļus.

– Vai tu uztraucies?

Noriju siekalas. Mani atkal pārņēma nemiers.

– Jā, protams. Es negribu, lai mani pieķer.

– Manuprāt, gribi gan. – Bleika acis draiski iezibējās. Viņš noslidināja biksītes man pār potītēm un atkal atgriezās, kur bijis, pa ceļam viegli uzsizdams man pa gurnu.

– Kāpēc man vajadzētu kaut ko tādu vēlēties? – Mana vārgā, aizelsusies balss nodevīgi liecināja par iespaidu, kādu bija atstājusi šāda iedomu aina.

Bleiks pasniedzās pie bikšu rāvējslēdzēja, parāva lejup bokseršortus, atbrīvodams piebriedušo locekli, un dažas reizes to nesteidzīgi, neķītri paberzēja. Pārāk stipri iekodu sev lūpā, apspiezdama vaidu, kas varēja izlauzties cauri mūsu nedrošā patvēruma sienām. Izmisīgi alku sajust viņu sevī.

– Manuprāt, tev patīk doma par to, ka mūs kāds varētu pieķert. Publiskā vietā. Tur, kur mums nevajadzētu atrasties.

Manu prātu apmigloja iekāre un uzbudinājums. Cieši raudzījos viņā, iztēlodamās šādas iespējas. Tās visas bija pazemojošas, tomēr arī savādi erotiskas. Domās redzēju, kā pie mums ienāk kāds svešinieks un ierauga, kā Bleiks mani kaislīgi iegūst, tieši tā, kā viņš grasījās to izdarīt… drīz. Mans tukšais klēpis iepulsējās, alkdams tikt piepildīts.

– Nē, – es sameloju.

Viņš atkal ielaida pirkstus man matos un savilka tos dūrē pietiekami cieši, lai liktu man nodrebēt. Asi sajutu skarbu solījumu gūt virsroku pār mani. Ja pirmīt biju bijusi mikla, tad tagad burtiski pludoju.

– Jā, tu to gribi. – Dzirdot Bleika piesmakušo balsi, es gandrīz zaudēju savaldību. – Iedomājies tikai… tu gandrīz būtu sasniegusi baudas virsotni… tu atrastos jau tai tik tuvu, ka mēs nespētu apstāties pat tad, ja vēlētos.

Sirdij strauji pukstot, es iztēlojos viņa aprakstīto ainu. Jo ilgāk mēs par to runājām, jo ticamāka bija iespēja, ka tomēr kāds varētu ienākt un mūs pieķert.

– Nolādēts, Bleik, vienkārši izdari to, kamēr vēl kāds nav ienācis.

Viņš viegli paberzēja locekli pret manu kājstarpi.

– Nesakaitini mani, Ērika. Es tevi novedīšu tiktāl, ka tu sāksi kliegt, un tad visi zinās, ka esmu tevi paņēmis uz šī galda.

Aizvēru acis un atgāzu galvu.

– Bleik, lūdzu… es tevi lūdzu. Ņem mani vai arī… – Vai arī? Vai arī mitējies? Nē. Es viņu pārāk iekāroju, viņš man bija vajadzīgs tūlīt.

Viņš gandrīz nemanāmi ieslīdēja dziļāk. Nodrebēju, vēlēdamās, kaut varētu kaut kā ievilkt viņu sevī, taču viņš mani turēja stingri. Biju atkarīga no mīļotā žēlastības.

– Bleik, – es lūdzoši atkārtoju, ar nagiem ieķerdamās viņa gurnos. Viņa saspringtie muskuļi noraustījās.

Tad viņš noliecās pār mani un noguldīja mani uz galda. Viņa pirksti maigi pārslīdēja pār manu vaigu un lūpām un beidzot palika uz mana kakla. Ar brīvo roku satvēris mani aiz gurniem, Bleiks negaidot ielauzās manī. Mūsu ķermeņi strauji sakļāvās. Kad pār manām lūpām izlauzās nevaldāms kliedziens, viņš cieši noskūpstīja mani, lai to apslāpētu.

Mans klēpis krampjaini savilkās ap viņu. Ar kājām aptvēru viņa nekustīgo augumu, gaidīdama, kas būs tālāk. Ar trīcošām rokām ieķēros galda malā, lai nenokristu. Cauri Bleika tuvības izraisītajam neprāta uzplūdam izlauzās vēlme sajust, kā viņš ienāk manī līdz galam. Ar nākamo grūdienu viņš to izdarīja, atkal un atkal iekvēlinādams mana izsalkušā ķermeņa liesmas. Pūlējos neizdvest ne skaņas, tomēr no manām lūpām pret viņa karsto plaukstu lauzās klusas elsas un vaidi.

Atgādinājums par to, ka mūs var pieķert, lika manām maņām uzliesmot dzelošās bailēs. Man kļuva neizturami karsti. Izliecos, izgrūzdama Bleika vārdu. Nevēlējos tikt pieķerta, tomēr pat nāves draudi nebūtu spējuši piespiest mani klusēt. Bleiks prata iedvest neprātu gan manam ķermenim, gan prātam. Smagi elpodams, viņš vienmērīgi kustējās. Šķita, ka viņa sakostie zobi neļauj izlauzties kliedzienam. Atrāvis plaukstu no manām lūpām, viņš sataustīja manu krūti, ko vēl aizvien sedza kleita, un stingri saspieda krūtsgalu. Novaidējos un iekodu lūpā.

Gaisā bija jūtams kaut kas īsti pareizs un karmisks. Bleiks aizvien vairāk tuvināja mūs abus baudai. Tieši ar to viss reiz bija sācies. Aizvēru acis un atcerējos, cik ļoti, cik neprātīgi biju viņu iekārojusi. Nu viņš piederēja man. Tikai un vienīgi man.

Tik daudzas reizes biju iztēlojusies, kā būtu varējusi beigties tā pirmā diena apspriežu telpā. Šis bija viens no variantiem. Lai cik ļoti es viņu tolaik biju ienīdusi, mans ķermenis tik un tā bija alcis pēc viņa. Es sāku trīcēt, juzdama, ka tuvojas bauda. Fantāzijas īstenošanās pamazām laupīja man savaldību.

– Es to iztēlojos… Bleik, es gribēju, lai tas notiek. – Atzīšanās kopā ar pārējām neatļautajām skaņām pati izlauzās man pār lūpām.

Pēkšņi viņš izslīdēja no manis, un mans nesteidzīgais kāpiens strauji aprāvās. Manas acis atsprāga vaļā. Pirms vēl biju paguvusi bilst kaut vārdu, viņš jau bija novilcis mani no galda un pagriezis otrādi. Mani gurni piespiedās pie cietās galda virsmas. Bleiks noliecās man pāri. Viņa piebriedušais loceklis, ko mans uzbudinājums bija padarījis slidenu, spiedās pret manu kailo dibenu. Starp mums varēja just spriedzes pilnu, gandrīz netveramu enerģiju. Mana sirds saraustīti pukstēja. Iepletusi rokas, atbalstījos pret galdu, gatava visam, ko Bleiks bija iecerējis. Viņa elpa gluži kā skūpsts skāra manu kaklu. Mans klēpis savilkās. Bez viņa tas šķita izmisīgi tukšs.

– Bleik, – es iesmilkstējos, pavirzīdamās atpakaļ, lai ciešāk piespiestos viņam.

– Lūk, kā es gribēju tevi iegūt, Ērika. Es gribēju, lai tu būtu noliekusies pār šo galdu un izkliegtu manu vārdu. Es nevarēju saklausīt nevienu tavu sasodīto vārdu. Bleika ceļgals ieslīdēja man starp kājām. Manas plaukstas savilkās dūrēs, es atmuguriski piespiedos viņam klāt. Tad viņš ar spēcīgu grūdienu atkal ienāca manī, piepildīdams mani līdz galam.

Nesavaldījusies izgrūdu klusu kliedzienu:

– Bleik!

Mans ķermenis atradās viņa varā, mans vaigs bija piekļauts galda vēsajai, gludajai virsmai. Bija grūti iztēloties kaut ko spraigāku par to, ko šobrīd izjutu. Mans ķermenis burtiski sanēja, tajā pamazām vairojās asas izjūtas, kas mani tuvināja paradīzei.

– Tu esi ienācis tik dziļi.

Ikreiz, kad viņš piepildīja mani, es sajutu caururbjošu baudu.

– Tu vēl neesi redzējusi, cik tālu es varu ienākt.

Pirms vēl biju paguvusi atelsties un sagatavoties, Bleiks cieši satvēra mani aiz gurniem, pierāva sev klāt un ienāca vēl tālāk manā jutīgajā klēpī. Manās krūtīs atmodās kaut kas tāds, kas vienlaikus līdzinājās gan kliedzienam, gan vaidam, bet, pirms vēl tas bija paguvis izlauzties pār manām lūpām, Bleiks, turpinādams spēcīgi kustēties, ar plaukstu no jauna aizspieda man muti, lai apklusinātu kārtējo kliedzienu virkni.

Savilkusi plaukstas dūrēs, viscaur saspringusi, es sasniedzu baudas virsotni un pagurusi sabruku uz galda, taču Bleikam vēl aizvien nebija gana.

– Pabeidz, Bleik. Pasteidzies, – es nočukstēju. Doma par to, ka Grēta varētu mūs pārsteigt, bija mani atskurbinājusi, un manās dzīslās no jauna ieplūda bailes.

Bleiks atlaida manu gurnu, joprojām palikdams manī.

– Tas bija pārāk ātri. Manuprāt, mēs varam pagūt vēl vienu reizi, vai tev tā nešķiet?

Nedaudz atvirzījies, viņš sataustīja manu klitoru un stingri tam uzspieda. Es sarāvos, vēl aizvien neatguvusies pēc nupat pārdzīvotā orgasma. Nu Bleiks grasījās novest mani līdz vēl vienam. Ar katru savu apdomīgo kustību viņš vadīja mani aizvien tālāk un augstāk.

Tas vairs nebija nekāds sekss uz ātru roku. Viņš pamazām mani sagrāva, un es ļāvos sabrukumam.

Vairākkārt nolamājos, vairs neuztraukdamās par to, kur atradāmies. Nespēdama ne skaidri domāt, ne pretoties, es zaudēju jebkādu apjēgu par pieklājību un piedienību, kamēr Bleiks turpināja mani iegūt, pēc katra grūdiena pagrozīdams gurnus, lai no iekšpuses paberzētu manu šauro klēpi.

Orgasms pamazām tuvojās kā tālumā ducinošs pērkons, un jau pēc dažiem mirkļiem tas dārdēdams izlauzās cauri ķermenim. Aiz maniem aizvērtajiem plakstiņiem noplaiksnīja gaismas zibšņi. Ak dievs, es sajutu, ka dziļi manī ieurbjas virpuļviesulis, lai pēc tam strauji izlauztos no manām rokām un kājām.

Sajūtu pārņemta, es triecu plaukstu pret galdu un pievilku to sev klāt, atstādama uz galda virsmas miklu sliedi. Centos apslāpēt kliedzienus pret galdu, jo nu šķita, ka Bleiks vairs nepūlas mani apklusināt, veltot visas pūles vienīgi tam, lai iegūtu mani tik spēcīgi, cik vien iespējams.

– Ērika! – No Bleika krūtīm izlauzās mokpilns vaids, vienīgā skaņa, ko varēja sadzirdēt aiz šīs telpas sienām. Tā atbalsojās visapkārt, un mēs abi saļimām. Bleiks palika guļam man virsū, kamēr mēs pūlējāmies atgūt elpu. Viņa pirksti aizslīdēja no manis, es jutu, kā manā trīcošajā klēpī vēl aizvien pulsē viņa stingrais loceklis. Man ausīs dūca asinis. Burvīga paguruma pārņemta, es neskaidri apjautu, ka neviens tomēr nebija mūs pieķēris. Šī doma pagaisa, tiklīdz Bleiks izslīdēja no manis. Pār manu kailo ādu pārskrēja trīsas.

– Pagriezies, es tevi noslaucīšu.

Kājām trīcot, uzslējos stāvus un pagriezos, vārgi pieturēdamās pie galda. Bleiks paķēra manas biksītes, kas bija nomestas uz grīdas, un veltīja visu uzmanību tam, lai ar šo apģērba gabalu noslaucītu manu pārmērīgi sakairināto miesu. Cieši raudzījos uz viņu, vēlēdamās ielūkoties viņam acīs, taču pēc visa, ko nupat bijām te izdarījuši, man gandrīz vai bija bail to darīt. Ja vien Grēta zinātu…

Pie durvīm kāds pieklauvēja. Izslējos un ātri parāvu lejup kleitu, lai apslēptu kailumu.

– Nolādēts. Bleik! – Mana balss izskanēja kā panikas pilns čuksts.

– Nomierinies. Es visu nokārtošu.

Iegrūdis manas biksītes sev kabatā, viņš sakārtojās un aizpogāja kreklu. Es atgrūdos no galda, izmisīgi pūlēdamās pieglaust galīgi izspūrušos matus. Saraucis pieri, viņš pavēra durvis tikai tiktāl, lai varētu sasveicināties ar klauvētāju, rūpīgi pasargājot mani no svešām, ziņkārīgām acīm.

– Grēta, es taču tev teicu…

Sekretāre aši atvainojās, pārtraukdama Bleika pārmetuma pilno teikumu, taču viņas balss skanēja tik klusi, ka es gandrīz neko nespēju sadzirdēt. Bleiks atskatījās uz mani, viņa sejā bija redzams nemiers. Nebildis ne vārda, viņš izgāja no telpas. Es paliku viena, būdama spiesta saņemties.

Atslīgu vienā no krēsliem. Pūlēdamās apvaldīt rokas, lai tās netrīcētu, mēģināju uzveikt briesmu priekšnojautu, kas lika sirdij strauji pukstēt un lēkāt. Nolādēts. Kaut kas šajā reizē, kura tik ļoti atšķīrās no citām, bija mani atkailinājis vēl nepieredzētā veidā.

Tur, kur viņš bija bijis, mans ķermenis vēl aizvien dūca un smeldza. Bleikam bija taisnība. Kāds būtu varējis ienākt pa durvīm jebkurā brīdī, un es par to neliktos ne zinis. Dažreiz es pati nepazinu to sievieti, par kādu biju kļuvusi, to mīlētāju, kura bija tik ļoti pārņemta ar Bleika glāstiem un nemitīgajiem izaicinājumiem. Viņš mēdza novest mani līdz robežai, taču es nevēlējos neko citu.

Dziļi ieelpoju caur degunu, apņēmusies atgūties. Jau trīs reizes biju apskatījusi sevi vienā no telpas dekoratīvajiem spoguļiem. Laiks šķita nebeidzams, un, nesagaidījusi Bleiku, es nesteidzīgi izgāju ārā. Grēta, stīvi izslējusies, sēdēja pie sava rakstāmgalda un rakstīja. Gribēju pajautāt, kur palicis Bleiks, taču nevēlējos piesaistīt uzmanību tam, ko viņa varēja būt dzirdējusi. Jutu, ka vaigi kļūst karsti. Pa gaiteni aizstaigāju līdz Bleika privātajam kabinetam Angelcom ēkā. Piegāju pie durvīm, kas bija nedaudz pavērtas. Pastiepu roku, lai atgrūstu tās vaļā, un pēkšņi aprāvos, izdzirdējusi sievietes balsi.

– Kad tu grasījies man to pateikt, Bleik?

Man kļuva nelabi, es sakodu zobus, juzdama, ka mani jau tāpat izmocītie nervi tūlīt neizturēs. Es pazinu šo balsi. Es to pazinu un ienīdu.

Sofija.

– Es tev jau teicu, ka šāds brīdis reiz pienāks. Nedomāju, ka tu to uztversi tik saasināti, – Bleiks atteica.

– Tad kāpēc man par to bija jāuzzina no Hīta? Tu pats nevarēji man to pateikt? Pēc visa, ko esam piedzīvojuši?

Bleiks smagi nopūtās.

– Tu ar manu brāli labāk saproties. Nodomāju, ka būs prātīgāk, ja tu to uzzināsi no viņa.

– Kamēr tu nebiji mani pametis, es labāk sapratos ar tevi. Bez tevis Hītam manā dzīvē nav nekādas nozīmes.

Uz mirkli iestājās klusums, ko pārtrauca Bleika klusā tenora balss.

– Nerunā tā, Sofij. Tava draudzība viņam ir svarīga.

– Tas viss ir tās mazās maitas Ērikas dēļ, vai ne?

– Pievaldi muti, – viņš norūca.

– Viņa piespieda tevi to izdarīt, vai ne?

– Manuprāt, mēs abi zinām, ka es neuzklausu pavēles ne no viena, tai skaitā arī no tevis. Tu esi tikusi pie visiem vajadzīgajiem sakariem. Tavam uzņēmumam jau vairāk nekā divus gadus ir laba peļņa. Šobrīd man vairs nav nekāda iemesla turpināt ieguldījumus. Starp mums pastāvēja vienošanās, un nu ir laiks to izbeigt.

– Un kas notiks ar mums?

Izrunājot šos pēdējos vārdus, Sofijas niknā tirāde bija apsīkusi. Viņas balss kļuva tik lūdzoša, ka es savilku dūres, klusībā cerēdama, ka Bleiks tomēr nepadosies.

– Kam tad būtu jānotiek?

Sofija uz mirkli aprāvās.

– Viņa cenšas mūs izšķirt. Vai tad tu to nesaproti?

Uz brīdi iestājās klusums. Viņas apsūdzība bija patiesa un neapstrīdama. Es patiešām gribēju, lai Sofija beidzot izlaiž Bleiku no saviem nagiem, un viņa saistība ar Sofijas uzņēmumu bija vienīgais, kas vēl vienoja Bleiku ar Sofiju un abu kādreizējām attiecībām.

– Tā visiem būs labāk. – Bleika balss bija kļuvusi rāma.

– Nedari tā, – Sofija lūdzās. – Neļauj, lai viņa tev to nodara. Un mums.

– Nekādu mēs nav, Sofij. Starp mums viss ir beidzies. Tam ir pielikts punkts jau sen, un tu to zini.

– Tam tā nav jābūt. Es tagad esmu atkopusies. Ļauj, lai es tev to pierādu. Es zinu, kas tev vajadzīgs. Tas, ko tu tagad dari viņas labā… tas tev nav vajadzīgs. Tev ir nepieciešams kāds, kurš pakļaujas un spēj novērtēt visu, ko tu vari sniegt. Viņai ir vajadzīgs padomdevējs, nevis kungs. Tu man esi vajadzīgs, Bleik. Mēs esam vajadzīgi viens otram. Kāpēc tu nevēlies to saprast?

Izdzirdējusi kādu sakustamies, atkāpos no durvīm. Mana iztēle drudžaini darbojās; tā bija pilna ar neprātīgām ainām, kas notika aiz kabineta durvīm. Tajās visās Sofija bija pavedinoši apskāvusi Bleiku, lai pierunātu viņu padoties izmisīgajiem lūgumiem. Ja nu viņš neizturēs? Sofija mēdza viņam pieskarties tā, it kā viņai būtu tiesības to darīt. Tomēr viņai nebija šādu tiesību. Vairs nekad viņai nebūs tiesību pieskarties vīrietim, ar kuru es drīz grasījos precēties. Sakopoju visu gribasspēku, lai neiebrāztos pa durvīm un to nepateiktu.

– Tagad tev jāiet. Viss ir beidzies.

– Vai viņa tavā labā spēj izdarīt kaut ko tādu, ko es nespēju?

Īsu brīdi svārstījies, Bleiks paziņoja:

– Sofij, mēs gatavojamies precēties.

Iestājās drūms klusums. Es aizvēru acis.

Viņa to nebija zinājusi.

– Kad tu grasījies man to pateikt? – Sofijas balss iedrebējās.

Bleiks smagi nopūtās.

– Nezinu. Vai tas ir svarīgi?

Sofija aprauti iesmējās. Tas izklausījās neprātīgi, un es sāku raizēties par to, ko viņa varētu darīt tālāk.

– Laikam gan ne. Tātad nekas nav līdzams? Viņa ir viss, ko tu jebkad esi vēlējies?

Uztvēru Bleika klusēšanu kā piekrišanu. Es patiešām cerēju, ka nekļūdos.

– Tātad kopš tā laika, kad tu viņu nopēri, viņa ir daudz ko iemācījusies. Vai viņa zina par klubu?

– Nē, un nekad arī neuzzinās, – Bleiks atcirta.

Atkal tie paši klusie, viltīgie smiekli.

– Nevar būt. Tu esi gatavs pavadīt kopā ar viņu visu mūžu, bet viņa tevi pat nepazīst.

– Pazīst gan, vari man ticēt.

– Vai tev nešķiet, ka viņai vajadzētu to uzzināt?

– Izbeidz. – Šis vārds izskanēja kā drauds.

– Bleik… – Sofija bija atsākusi lūgties. Iztēlojos viņu ubagojam, nometušos uz ceļiem kā Bleika padevīgo verdzeni. Gatavu atdot viņam visu, ja vien viņš būtu ar mieru padoties. – Tu mums nekad neesi devis iespēju, – viņa nočukstēja.

– Mums nekad nav bijis tādas iespējas. – Bleika balsi bija grūti saklausīt.

– Nenodari mums to, – viņa iešņukstējās.

– Ej prom, Sofij. Nepadari visu vēl sarežģītāku, nekā nepieciešams.

Durvīm tuvojās soļi, un es pakāpos atpakaļ. Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Zināju, ka tūlīt ieraudzīšu Sofiju.

– Dari, kā vēlies, Bleik, bet es nedomāju, ka tas tev ir vajadzīgs, – viņa noskaldīja. – Tu to nožēlosi. Mēs abi zinām, ka tas tā būs.

Durvis atsprāga vaļā, un Sofija pārsteigumā noelsās. Viņas acis samiedzās, notecējusī skropstu tuša bija vienīgā, kas izķēmoja nevainojamo seju. Taisnie, brūnie mati plūda pāri viņas pleciem un dārgajai ādas jakai.

– Tu. – Šķita, ka šajā vārdā ir apkopota viss viņas spīts. Sievietes acīs mirdzēja asaras. Iespējams, tās bija vilšanās asaras, tomēr es pazinu visu, kas bija redzams viņas sejā. Neprātīga un nevaldāma mīlestība. Mīlestība, kas pārkāpa visas saprāta robežas. – Tu esi tā, kuru viņš grib.

– Ej prom, Sofij. Tūlīt. – Bleiks viņai aiz muguras cieši ieķērās stenderēs.

Neviltotais nicinājums viņa sejā manī modināja gan apmierinājumu, gan nepatiku. Es gribēju, lai Bleiks viņu padzen. Es gribēju, lai Sofija kļūst par putekļiem zem viņa kājām. Tomēr nevarēja noliegt, ka šāds skatiens būtu mani iznīcinājis.

Sofija aši paspēra soli uz manu pusi, taču es paliku, kur bijusi. Kaut arī viņas vārdi mani plosīja, draudot atklāt manu nedrošību attiecībā uz savu saderību ar Bleiku, viņa nedrīkstēja to pamanīt. Šis vīrietis, kurš varēja dabūt jebkuru, gribēja mani, tikai mani. Paslēju zodu, nopriecājusies, ka biju uzvilkusi augstpapēžu kurpes. Nu varēju droši raudzīties viņai acīs.

– Tieši tā. Viņš grib mani. Un tagad esi tik laba un ej prom.

– Es tevi piedrāžu, – Sofija izgrūda.

– Tu ne, bet viņš nupat gan. Tagad liec mūs mierā.

Viņš negrib tevi te redzēt.

Sofijas nevainojamos sejas vaibstus izķēmoja ņirdzīgs smīns.

– Es viņu padarīju par to, kas viņš ir, Ērika. Lai ko tu arī darītu, viņš nekad nespēs aizmirst tos gadus, ko ir pavadījis manī. Padomā par to, kad iesi pie altāra.

– Sofij! – Bleika seja savilkās niknā grimasē, un viņš draudīgi pagājās uz Sofijas pusi.

Pat neatskatījusies Sofija nozuda gaitenī. Mēs palikām divi vien. Man gribējās justies atvieglotai, taču manī plosījās niknums un nedrošība. Rokas, ko biju nolaidusi gar sāniem, trīcēja.

Bleiks pagriezās un devās atpakaļ uz kabinetu. Es viņam sekoju. Aizvēru durvis un atbalstījos pret tām.

Man vajadzēja pie kaut kā tverties. Cieši skatījos uz Bleiku. Viņš pa logu raudzījās uz plašo pilsētas ainavu.

Man gribējās kaut ko sacīt, tomēr es nebiju pārliecināta, ka spēšu apvaldīt emocijas, kas draudēja izlauzties. Es vēlējos, lai viņš visu vērš par labu, lai izdzēš tos briesmīgos vārdus, kurus Sofija bija sacījusi. Tie vēl aizvien smeldza, it kā viņa man ar tiem būtu fiziski iesitusi. Manas būtības nejaukākā daļa vēlējās ticēt, ka arī mani vārdi uz viņu bija atstājuši tādu pašu iespaidu.

– Piedod, – Bleiks beidzot ierunājās.

– Par ko?

Viņš pagriezās pret mani un ieurbās man sejā ar tām pašām zaļajām acīm, kas vēl pavisam nesen bija mani pakļāvušas.

– Par to, ka viņa bija te ieradusies. Par to, ka viņa tevi apbēdināja.

– Kāpēc viņa bija atnākusi? – Man jau bija radušās aizdomas, taču es vēlējos, lai viņš tās apstiprina. Man vajadzēja zināt, ka starp viņiem viss bija pilnīgi un neatgriezeniski beidzies.

– Es grasos atsaukt savu ieguldījumu Sofijas aģentūrā, piespiest viņu atpirkt manas akcijas. – Bleiks pieglauda matus. – Tu taču to vēlējies, vai ne?

– Jā.

– Nu, tad es to tagad daru.

– Vai tu to nožēlo? – Nespēju apslēpt izaicinājumu, kas bija ieskanējies manā balsī. Es nevēlējos saklausīt nožēlu.

Bleiks saspieda pirkstos virsdeguni.

– Agri vai vēlu tas tāpat bija jāizdara. Ir tādi cilvēki, ar kuriem labāk ir sadzīvot, nevis strīdēties. Sofija ir viens no šādiem cilvēkiem.

– Tas taču ir labāk, nekā visu mūžu būt viņas ķīlniekam, vai ne?

– Gan redzēsim. Viņa ir pieradusi dabūt to, ko vēlas. – Ko viņa teica par to… – Es izelpoju, nebūdama pārliecināta, cik ļoti grasos uzstāt pēc visa, ko šorīt jau bijām piedzīvojuši. – Par to klubu, – es klusi nobeidzu. Bleika skatiens ne mirkli nenovērsās no manas sejas.

– Ko tu gribi zināt?

Es vērīgi nopētīju viņu. Bleiks bija sakodis zobus. Viņa vaigā raustījās muskulis. Tas nodevīgi apliecināja visu, ko biju noklausījusies, – to, ko viņš droši vien nekādi nevēlējās man atklāt.

– Pastāsti man par to.

Bleiks nesteidzīgi un uzmanīgi pienāca klāt un nostājās tieši man priekšā. Es ar muguru atbalstījos pret durvīm. Viņš ar plaukstu atspiedās pret sienu līdzās manai galvai un izslējās pār mani. Pagāja dažas mēmas, tukšas sekundes.

– Tā vieta tagad ir pagātnē un tur arī paliks. Vai saproti?

Dažas reizes saraustīti ieelpoju. Kaut gan man ļoti gribējās to uzzināt, diez vai bija prātīgi viņu izprašņāt.

– Tu vari man uzticēties, Bleik.

Viņa lūpas gandrīz nemanāmi pavērās. Viņš zibenīgi pārlaida man skatienu, kas bija vārdos nenosaucamu emociju pilns. Pirms vēl kāds no mums bija paguvis bilst kaut vārdu, viņš sagrāba manu seju plaukstās un cieši noskūpstīja mani uz lūpām. Bleika kustības bija rupjas, viņa lūpas darīja man sāpes, it kā viņš censtos izdzēst pēdējās divdesmit minūtes. Varbūt viņš gluži vienkārši mēģināja izdzēst pagātni. Dažkārt mēs mēdzām šādi aizmirst, neredzot un nedzirdot neko, kas notika ap mums, taču tagad pat viņa dedzīgā kaisle nespēja nomākt to, kas bija pateikts, un visu, ko biju dzirdējusi.

Atgrūdu Bleiku ar varu. Saraustīta elpa dedzināja plaušas, es gandrīz apraudājos, jo no rīta izjustās emocijas beidzot bija izlauzušās virspusē.

– Nolādēts, runā taču!

Manās dzīslās iepulsējās adrenalīns, mīlestība un bailes, apzinoties, ka biju stājusies pretī Bleika nepielūdzamākajai daļai. Viņš apskāva mani un pievilka sev klāt tik cieši, ka vairs nespēju cīnīties pretī. Viņa elpa dejodama pārslīdēja pār manu kaklu, viņa atmaigušās lūpas gandrīz padevīgi pārslīdēja pār manu pulsējošo kakla bedrīti. Viņa maigums gandrīz vai pamudināja mani atslābt un pārstāt pretoties. Es atvilgu, vēlēdamās, kaut Bleiks spētu atkal vērst visu par labu.

– Liecies mierā. Lūdzu. – Viņš viegli pieglauda vaigu manam vaigam. – Vienkārši neprašņā.

Cieši aizmiedzu acis un atstūmu viņu, no visas sirds vēlēdamās, kaut patiešām to spētu.