Читать книгу Mīlestība - Meredita Vailda - Страница 7

Kad devāmies prom no Eljota mājas, bija jau gandrīz pusnakts. Aizbraucām uz pilsētu un reģistrējāmies skaistā pieczvaigžņu viesnīcā, no kuras pavērās skats uz Mičiganas ezeru. Nolikāmies gulēt dažus mirkļus pēc tam, kad bijām ienākuši numurā.

Mani plakstiņi noraustījās. Atvēru acis. Viesnīcas numurā ieplūda pirmslēkta gaisma. Cauri aizkariem varēja manīt gaismu, kas atvizēja ezera virsmā. Atslīgu atpakaļ spilvenos. Pulkstenis vēl nebija pat seši, un Bleiks man blakus klusi snauda. Vēlās pēcpusdienas lidojums un tam sekojušās vakariņas pie Eljota ģimenes bija mūs nogurdinājis.

Atcerējos pagājušo vakaru, kad Bleiks pirmo reizi bija iepazinis manu pasauli, neskaitot sastapšanos ar Marī. Man bija prieks, ka nu viņš pazina arī Eljotu, un jutos lepna, ka varēju atgriezties viņu pasaulē kopā ar Bleiku. Biju ļoti nopriecājusies, ka atkal biju satikusies ar Eljotu un Betu, tomēr zināju, ka vairs nekad nespēšu aizmirst to, ko Eljots bija stāstījis par mātes ģimeni. Visas cerības, ko biju lolojusi par viņu ienākšanu manā dzīvē, nu bija pilnīgi pagaisušas.

Bleiks sagrozījās un izstaipījās. Pārstāju kavēties atmiņās par sarunu ar Eljotu, un manas domas sāka riņķot ap Bleiku. Pār mīļotā gurniem bija vaļīgi pārmests palags, atklājot skatienam viņa satriecošo augumu. Pārslidināju kāju pār viņa augšstilbu un saritinājos viņam blakus. Viņš bija miegains un silts.

– Labrīt, miegamice, – klusi nodziedāju, viegli vilkdama lokus uz viņa vēdera un krūtīm.

Bleiks novaidējās, vēlreiz izstaipījās, atslāba un strauji pievilka mani sev klāt.

– Man tik ļoti patīk pamosties tev blakus.

Kaut ko apstiprinoši nodūcu un noskūpstīju viņu uz krūtīm. Bleiks ievija pirkstus man matos. Viņa acis bija miegainas, seja atmaigusi un mierīga.

– Daudz laimes dzimšanas dienā, mazā!

Es pasmaidīju.