Читать книгу Mīlestība - Meredita Vailda - Страница 5

Stingi raudzījos mēnesnīcā pa mūsu guļamistabas logu. Prātā atkal un atkal atkārtojās Bleika saruna ar Sofiju. Gluži kā nebeidzams ieraksts, ko nevarēja apturēt, lai cik ļoti es arī to vēlētos. Es grozījos un mētājos, cenzdamās iekārtoties ērtāk, tomēr nekādi nespēju aizmirst dusmas viņa balsī. Vēl ļaunāk, tajā bija dzirdamas arī sāpes – nepatīkams atgādinājums par abu kādreizējo mīlestību. Par to, ka Sofija vēl aizvien viņu mīlēja.

Un kas, pie velna, tas bija par klubu? Visu atlikušo dienu biju spējusi domāt gandrīz vienīgi par to, apvaldīdama vēlmi palūgt, lai viņš man pastāsta kaut ko vairāk. Ikreiz, kad runa bija par pagātni, katru sīkumu man no viņa nācās izspiest burtiski ar varu. Biju iecerējusi to darīt, tomēr šovakar vēl valdījos. Savā ziņā pēc Sofijas apmeklējuma nevēlējos sarūgtināt Bleiku vēl vairāk, tomēr dziļi sevī turpināju raizēties par to, ko varētu atklāt. Vai es patiešām vēlējos zināt par šo niecīgo pagātnes daļu, kas saistīja Bleiku un Sofiju?

Tomēr man drīz bija jākļūst par viņa sievu, un man nedeva mieru šī visnotaļ ticamā iespēja, ka viņa vienmēr varētu zināt par Bleiku kaut ko tādu, kas man nebūtu pat nojaušams. Tieši šī milzīgā neziņa nekādi neļāva man iemigt. Gāja minūtes un stundas. Bleiks man līdzās mierīgi gulēja. Mēnessgaisma meta ēnas pār viņa seju. Ja es nebūtu iegaumējusi katru viņa skaisto vaibstu, viņš šajā skarbi melnbaltajā naktī varbūt šobrīd man būtu licies svešs.

Kas gan Bleiks patiesībā bija? Kas padarīja cilvēku par to, kas viņš bija? Kas padarīja cilvēku par to, kas viņš bija konkrētajā mirklī? Tagad Bleiks man nozīmēja daudz ko. Viņš bija mans mīļotais, draugs, dziednieks. Jā, arī padomdevējs. Sarāvos, atcerējusies, cik nievājoši Sofija bija izteikusi šo vārdu. Ko gan Bleiks bija nozīmējis viņai? Vai pret mani viņš izturējās pavisam citādi? Vai viņš sāks to nožēlot, kad būsim pietiekami ilgi nodzīvojuši kopā? Mūžība – tas ir ļoti ilgi.

Pirmo reizi kopš krietna laika manus sapņus par laimīgu dzīvi līdz mūža galam aptraipīja nelāgas iespējas. Ja nu es apprecēšos ar šo vīrieti un beigās izrādīsies, ka es viņu nemaz nepazīstu? Ko tad es iesākšu? Kā es spēšu dzīvot kopā ar Bleiku vai bez viņa, zinādama, ka viņš, būdams ar kādu citu, ir juties daudz laimīgāks?

Bleiks sagrozījās, un manas domas uz mirkli pārstāja nerimtīgi virmot. Šaubu pilnie un mokošie jautājumi vairs netirdīja manu prātu. Viņš pagriezās uz sāniem un piespiedās man klāt. Sastingu, baiļodamās, ka ar nemierīgo grozīšanos varbūt biju viņu pamodinājusi. Viņš apskāva mani ar savu kailo roku un pievilka tik tuvu, ka es sajutu, cik lēni un vienmērīgi pukst viņa sirds.

– Mīlu tevi, – Bleiks nomurmināja man pie kakla. Pēc dažām sekundēm viņš atsāka vienmērīgi elpot, jo bija atkal iemidzis.

Tad man uznāca raudiens. Es vēlējos atbrīvoties no visām tām briesmīgajām emocijām, ko man bija izvilinājusi Sofija. Kāpēc es viņai biju atvēlējusi tādu varu pār sevi? Bleiks taču mani mīlēja. Viņš mīlēja mani. Bet… varbūt viņai bija taisnība. No jauna uzpeldēja šaubas, un mani mierinošie apgalvojumi atkal sāka likties bērnišķīgi un mazvērtīgi.

Varbūt es tā arī nekad neiepazīšu Bleiku tādu, kāds viņš bijis senāk, un neko neuzzināšu par viņa kādreizējām jūtām pret Sofiju. Spīdzināju sevi ar šo domu, kamēr rīta agrumā mans ķermenis beidzot padevās un atvēlēja man tikai tik daudz miega, lai nākamajā dienā es spētu puslīdz saprātīgi darboties.

No rīta apsēdos pie sava rakstāmgalda un izberzēju nogurušās acis. Biju domājusi, ka jauna diena vērsīs visu par labu, ka varēšu sākt visu no gala un atkal spēšu skaidri domāt, taču prāts no neizgulēšanās bija kļuvis miglains. Mēs ar Bleiku bijām kopīgi izdzēruši pa kafijas tasei, pārmīdami tikai dažus vārdus. Biju pateikusi, ka esmu slikti gulējusi. Viņš neko nebija vaicājis. Iespējams, viņš visu bija sapratis.

Mēģināju ar varu piespiest sevi ķerties pie darba. Sistemātiski pārskatīju visu šodien paveicamo. Elektroniskā pasta vēstules, apspriedes un pārrunas ar darbiniekiem. Par laimi, kopš apvienošanās ar mūsu jauno partneri uzņēmums bija atsācis nest peļņu. Alekss Hačinsons, izcils tehnoloģiju uzņēmuma vadītājs, kuram piederošā interneta veikala specializācija sakrita ar mūsu izvēlēto koncentrēšanos uz apģērbu tirdzniecību, bija nolēmis riskēt un uzsākt ar mani sadarbību, un abi mūsu uzņēmumi no tā bija tikai ieguvuši. Pateicoties gan Sidam, kurš bija uzstājīgi mudinājis mani paplašināt darbības jomu, gan Bleikam, kurš bija iepazīstinājis mani ar Aleksu, mums bija izdevies panākt vienošanos, kuras rezultātā “Knaģis” nosūtīja uz viņa vietni pircējus, bet viņa reklāmas palielināja mūsu vietnes apmeklējumu skaitu. Tagad mans uzņēmums bija vairāk nekā spējīgs sevi nodrošināt. Zināju, ka drīz varēšu atmaksāt Bleika sākotnējo ieguldījumu – ātrāk, nekā biju paredzējusi, – un joprojām stabili noturēties uz ūdens.

Pārstāju pētīt dokumentu kaudzi ar augusta finanšu datiem, kurus pirmīt biju pārskatījusi, un pacēlu galvu. Sienas pulksteņa ciparnīca pirmajā mirklī izskatījās izplūdusi. Tuvojās dienas vidus, kad man vajadzēja doties pusdienās kopā ar Marī. Biju ilgi atlikusi šo brīdi un arī šoreiz apsvērusi iespēju atcelt tikšanos, tomēr mums patiešām vajadzēja parunāt par Ričardu. Šis vīrietis bija Marī draugs, taču viņa darbība vietējos plašsaziņas līdzekļos bija sākusi kļūt traucējoša. Lai gan man ļoti negribējās tikties ar Marī, tas tomēr bija jādara. Iezvanījās biroja telefons, un es satrūkos.

Pēc mirkļa gar aizslietņa malu pabāza galvu Allija.

– Tev zvana, mīļā.

– Kas tur ir?

– Kāds no vietējām ziņām. Varbūt viņi grib publicēt vietnes reklāmu? Es arī pati būtu tikusi galā, taču viņi īpaši uzsvēra, ka grib runāt tieši ar tevi.

– Labi, paldies. – Es paņēmu klausuli. – Hallo, Ērika klausās.

– Hetevejas jaunkundz, te runā Melisa Beikere. Es strādāju vietējā televīzijas studijā. Pirms gubernatora vēlēšanām biju cerējusi uzdot jums dažus jautājumus par jūsu saistību ar Danielu Ficdžeraldu un viņa vēlēšanu kampaņu.

Uz mirkli apklusu. Man ausīs skaļi iedunējās asinis.

– Es klausos, – piesardzīgi atkārtoju.

– Vietējā policija ir publicējusi ziņojumus sakarā ar viņa padēla nāvi. Dažos no tiem ir izteikts mājiens, ka jūs esat Ficdžeralda bioloģiskā meita. Mūsu avoti apliecina, ka jūs esat piedalījusies arī viņa vēlēšanu kampaņā. Vai varat to apstiprināt?

Jā, tā visa bija taisnība, tomēr es negrasījos palīdzēt plašsaziņas līdzekļiem – tie bija apņēmušies aptraipīt Daniela kampaņu un vēl ciešāk saistīt viņu ar Marka nāvi, kuras apstākļi vēl aizvien tika izmeklēti.

Es vilcinājos.

– Piedodiet, taču šobrīd diemžēl īsti nevaru runāt, – es beidzot noteicu.

– Varbūt es kādā piemērotākā brīdī varētu iegriezties jūsu birojā? Cik saprotu, jums šeit, Bostonā, pieder interneta uzņēmums.

Ārprāts, ko vēl reportieri bija uzzinājuši? Tā jau viņi drīz ķersies arī pie Bleika, ja vien tas jau nebija noticis.

– Šoreiz es nevēlos neko komentēt. Ceru, ka saprotat.

– Bet jaunkundz…

Steigšus nometu klausuli un piespiedu rokas pie rakstāmgalda, cerēdama, ka tādējādi izdosies apvaldīt trīsas. Nolādēts. Drīz vien presē parādīsies arī viss, ko Ričards bija izošņājis manā privātajā dzīvē. Vairākas dienas nekas nebija noticis, un es jau biju sākusi cerēt, ka Daniela publisko attiecību speciālistu raizes būs izrādījušās pārspīlētas.

Nedaudz atgaiņājusi miegu un juzdamās krietni vien neapmierināta, izgāju no biroja, lai dotos uz tikšanos ar Marī. Iznācu no ēkas un devos pie melnā Escalade, kas vienmēr gaidīja pie ietves līdzās manam birojam. Klejs, Bleika noalgotais miesassargs un gandrīz ik dienu arī mans privātais šoferis, sēdēja pie stūres un lasīja avīzi. Pacēlis galvu un ieraudzījis mani, viņš atslēdza automašīnas durvis. Es apsēdos aizmugurē.

– Sveiks, Klej.

– Hetevejas jaunkundz, – viņš dobjā balsī pieklājīgi atņēma.

– Vai zināt, jūs varat saukt mani par Ēriku. Es tik un tā drīz vairs nebūšu Hetevejas jaunkundze.

Viņš strupi pamāja.

– Kur šodien brauksim? – Kāds ir jūsu uzvārds?

Mūsu acis sastapās atpakaļskata spogulī.

– Bārkers.

– Tātad, Bārkera kungs, man ir norunāta tikšanās pie pusdienu galda Ņūberi restorānā “Vīnstīga”.

Viņš plati pasmaidīja, atklādams taisnos, baltos zobus.

– Klausos, Hetevejas jaunkundz.

Pēc desmit minūtēm Klejs jau bija mani izsēdinājis ļaužu pilnajā ielā pie mazītiņā bistro. Vērīgi nopētīju ēdamtelpu, meklēdama Marī. Kad ieraudzīju viņu, manas mātes labākā draudzene atplauka. Piegāju viņai klāt un apskāvu viņu. Redzot Marī, jutos gan atvieglota, gan neapmierinātības pārpilna par viņas lomu visā notikušajā, un nebija svarīgi, vai viņa par to kaut ko bija zinājusi.

– Kā tev klājas, mīļā? Tu izskaties nogurusi. – Marī noraizējusies savilka lūpas, kad bijām apsēdušās viena otrai pretī.

– Viss kārtībā. Pagājušajā naktī slikti gulēju.

– Kā klājas Bleikam?

– Ļoti labi. Mums abiem klājas ļoti labi.

Es nevēlējos uzskaitīt patiesos iemeslus, kuru dēļ biju pavadījusi bezmiega nakti. Prātā atausa domas par Sofiju un abu nezināmo pagātni. Es tās padzinu, kad Marī no jauna ierunājās:

– Tu noteikti esi ļoti uztraukusies par kāzām un nevari vien sagaidīt, kad atkal varēsi satikties ar Eljotu. Augstā debess, es taču neesmu viņu redzējusi veselu mūžību!

Atcerējos pēdējo reizi, kad biju runājusi ar savu patēvu. Mūsu saruna bija sasteigta, un es mēģināju aizmirst pēkšņo vilšanos, kas bija mani pārņēmusi, uzzinot, ka viņš galu galā tomēr nebrauks uz Bostonu.

– Viņš neieradīsies, – es strupi paskaidroju.

– Kāpēc?

Brīdi svārstījos.

– Pirms kāda laika Eljots sazinājās ar mani, vēlēdamies ieplānot braucienu uz šejieni, lai pieminētu mammu. Tas notika pirms desmit gadiem.

Marī seja izstiepās, lūpas savilkās skumjā smaidā.

Aizvēru acis, nevēlēdamās domāt par to, kā Marī šo gadu laikā bija stājusies manas mātes vietā. Toties tagad mēs vairāk bijām draudzenes nekā kaut kas cits, un es uz viņu biju briesmīgi pārskaitusies.

– Un vispār mēs ar Bleiku gribam nelielas kāzas. Viss ir noticis tik strauji. Es vienkārši atliku to brīdi, kad vajadzēs pateikt Eljotam par kāzām, un, kad mēs beidzot sākām runāt par viņa ierašanos, izrādījās, ka viņš būs pārāk aizņemts ar Betu, lai atlicinātu laiku neilgam braucienam, tāpēc es nevēlējos likt viņam sajusties neērti, uzaicinot uz kāzām.

– Bet Eljots taču ir tavs… – Marī klusi nopūtās. – Nu, laikam gan tas ir jāizlemj tev pašai, Ērika. Tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš noteikti pacenstos ierasties.

– Viņš piedāvāja apmaksāt man biļeti uz Čikāgu, un mēs ar Bleiku nolēmām doties turp šajā nedēļas nogalē, kad man būs dzimšanas diena. Tad es ar viņu parunāšu un visu izskaidrošu. Tas jau nemaz nav tik svarīgi.

Marī savilka uzacis.

– Izklausās, ka tas būs jautri, mīļā. Varu saderēt, ka Bleiks tevi pamatīgi lutinās. – Viņa man meitenīgi uzsmaidīja.

Arī man gribējās atbildēt ar to pašu, taču es spēju domāt vienīgi par to nolādēto reportieri un ziņām, kas varēja mūs apdraudēt kuru katru mirkli.

– Vai kaut kas noticis? – Marī pasniedzās un viegli noglāstīja man roku.

Vārgi pasmaidīju un atgāzos krēslā, lai izvairītos no viņas pieskāriena. Viesmīlis salēja mums glāzēs ūdeni, mēs pasūtījām maltīti, un atkal iestājās klusums.

Aši noklepojos.

– Vai tu vēl aizvien satiecies ar Ričardu?

– Protams. Kāpēc tu jautā?

Kodīdama lūpu, ar pirkstiem pārvilku pār klēpī ieklātās auduma salvetes malu. Zināju, ka šī saruna nebūs viegla. Nevēlējos apbēdināt Marī, tomēr viņai tas bija jāzina. Dziļi ievilku elpu un saņēmos.

– Gribu tev kaut ko pajautāt, un man vajag, lai tu atbildi godīgi. Es zinu, ka Ričards tev nav vienaldzīgs, taču tas ir svarīgi.

– Kas ir? Kas noticis?

– Vai tu viņam pateici, ka Daniels Ficdžeralds ir mans tēvs?

Marī cieši raudzījās manī. Viņas lūpas mēmi pavērās.

– Kāpēc tu to gribi zināt?

Marī reakcija mani satrieca. Es būtu viņai noticējusi, ja viņa nekavējoties būtu visu noliegusi.

– Tāpēc, ka policijai nez kā ir kļuvis zināms, ka esmu Daniela meita. Izmeklēšana viņa dēla nāves lietā vēl nav galā, tāpēc viņa dzīve tiek pētīta gluži kā ar mikroskopu. Tagad prese ir pieķērusies arī šim jaunumam. Es nupat izvairījos no kādas vietējās reportieres zvana. Man ir nelāgas aizdomas, ka ar to viss vēl nebeigsies.

– Vai tu liec man noprast, ka Ričards ir tajā visā iesaistīts?

Pūlējos neapvainoties par Marī uzbrūkošo toni. Dusmoties uz viņu nebūtu jēgas. Man vajadzēja panākt, lai viņa visu saprastu.

– Ričards bija ieradies uz svinīgo pasākumu. Atceries, tu teici, lai es viņu uzmeklēju, jo viņš bija atnācis kopā ar fotogrāfu. Mēs tā arī neparunājāmies, bet, kad policija izvaicāja mani par Marka nāvi, man tika rādītas fotogrāfijas, kurās mēs bijām redzami dejojam kopā. Ne jau tikai viena fotogrāfija vien. Tādu bija dučiem. Kāpēc kādam vajadzētu veltīt man tik daudz uzmanības, un kā šīs konkrētās fotogrāfijas nonāca pie policijas?

Marī ar trīcošu roku paņēma ūdens glāzi un ar grūtībām norija šķidruma malku.

– Tam noteikti ir kaut kāds cits izskaidrojums. Nesaprotu, kāpēc Ričardam būtu vajadzējis tā rīkoties.

– Varbūt tāpēc, ka viņš tevi izmanto, lai iegūtu informāciju par Danielu un mani.

Marī sarauca pieri un papurināja galvu.

– Tas nav iespējams.

– Viņš ir žurnālists, Marī. Tas ir viņa darbs.

– Viņš nemūžam tā nedarītu. Es viņu pazīstu. – Parasti tik rāmo Marī bija pārņēmis gandrīz vai drudžains nemiers. Patiesība bija sāpīga. Tas nu man bija skaidrs.

Paliecos viņai tuvāk.

– Ričards pats teica, ka viņa specialitāte ir politikas ziņu reportāžas, vai ne? Pretrunīgās ziņas par Daniela vēlēšanu kampaņu, Marka nāve un nu arī ārlaulības meita, kas palīdz viņam kampaņā, – kā gan viņš būtu varējis palaist garām kaut ko tādu? Vai atceries, ka jūs bijāt sastrīdējušies, taču tad pēc svinīgā pasākuma viņš atkal atgriezās pie tevis? Pēkšņi viss atkal bija labi.

– Izbeidz, Ērika, – viņa noskaldīja. – Tu pati nesaproti, ko runā.

– Kā tu varēji pastāstīt viņam par Danielu? Dieva dēļ, pat man tu to neteici desmit gadus. Bet viņam tu visu izstāstīji. Žurnālistam? Un tagad es pat nespēju iedomāties, kas notiks ar manu vai Bleika uzņēmumu, nemaz nerunājot par Daniela vēlēšanu kampaņu.

Marī nicīgi nosprauslojās.

– Tu raizējies par Daniela vēlēšanu kampaņu? Viņš tev neko nav devis. Viņš nav gribējis ielaisties ar tevi nekādās darīšanās, Ērika. Pateicoties Petijai, viņam radās iespēja kļūt par tēvu, bet viņš deva priekšroku savai augstdzimušajai ģimenei un karjerai. Viņa izvēles dēļ tu uzaugi bez tēva, un tagad tu cīnies par viņa karjeru?

Es sakodu zobus. Tā uzskatīja ne jau tikai Marī vien. Bleiks drīzāk būtu vēlējies redzēt Danielu cietumā nekā jebkur citur, tomēr doma par viņa krišanu man šķita neizturama, jo galu galā es pati taču biju pieļāvusi kļūdu, noskaidrojot, kas viņš tāds bija, lai vēlāk viņu uzmeklētu.

– Tu nesaproti, kas ir likts uz spēles, – es vienkārši atteicu, nevēlēdamās sākt uzskaitīt visus tos emocionālos iemeslus, kuru dēļ man vajadzēja, lai Daniels nenonāktu aiz restēm. – Ko vēl tu viņam pastāstīji?

– Nezinu, Ērika. – Marī atbalstīja pieri plaukstā un aizvēra acis. – Biju nedaudz iedzērusi, un mēs sākām runāt par taviem panākumiem. Tiklīdz biju sākusi stāstīt par visu, ko tev ir izdevies paveikt, es droši vien nedaudz aizrāvos. Un tomēr, paturot prātā to, cik tu man esi svarīga, man ir grūti noticēt, ka viņš varētu nodarīt tev pāri, izmantojot šo informāciju nepiedienīgos nolūkos.

– Toties es esmu gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka viņš to ir izdarījis. – Un, ja to kādreiz uzzinātu Daniels, Ričardam klātos plāni.

– Vai tad neviens cits to nezina? Pat tie cilvēki, ar kuriem kopā tu strādā?

Nometu salveti uz galda un strauji atstūmu krēslu. Biju zaudējusi pacietību, redzot, kā Marī nepārprotami nevēlas samierināties ar patiesību.

– Izdomā pati, ko tu vēlies darīt, Marī, taču esi tik mīļa: kad nākamreiz satiksi Ričardu, pajautā viņam, kam vēl viņš ir izstāstījis to, ko tu viņam pateici. Kad to darīsi, ieskaties viņam acīs un pēc tam pastāsti man, vai tu viņam noticēji.

Piecēlos, lai dotos prom, un paķēru somiņu.

– Ērika, pagaidi.

Es apstājos.

– Reiz tu mani brīdināji, lai es uzmanos no Daniela. Ja Ričards tev nav vienaldzīgs, varbūt tev vajadzētu dot viņam tādu pašu padomu.

Pagriezos un devos prom, izlikdamās nedzirdam Marī pēdējo saucienu. Jau tāpat biju pateikusi pārāk daudz. Bet, velns parāvis, ja Ričards jau bija ticis Danielam uz pēdām, viņam taču vajadzēja zināt, ka Daniels nepazina jokus. Varbūt Ričardam jau bija radušās aizdomas par Marka šķietamo pašnāvību. Man nebija ne jausmas, kurš Daniela nometnē zināja patiesību, taču es biju likusi Bleikam nozvērēties, ka viņš klusēs, un arī pati negrasījos nogādāt savu tēvu aiz restēm.

Pārnācu no darba agrāk un nometu iepirkumus uz virtuves galda. Par spīti uzbāzīgajam nogurumam, sparīgi ķēros pie vakariņu gatavošanas. Šovakar ciemos bija gaidāma Bleika ģimene, un es ar prieku biju uzņēmusies namamātes pienākumus, jo šajā nedēļas nogalē mēs nevarējām doties uz ieplānotajām vakariņām pie viņa vecākiem. Veltīju visu uzmanību divu lielu lazanju gatavošanai un uz laiku aizmirsu raizes, kas atkal draudēja mani pārņemt.

Ielikusi cepamās pannas cepeškrāsnī, ielēju sev pilnu glāzi vīna, dedzīgi kārodama pēc nelielas prāta atelpas. Aši pieklauvējusi, pa durvīm ienāca Allija.

– Sveika, – viņa uzsmaidīja un apskāva mani. – Pēc pusdienām tu vairs neatgriezies darbā. Biju par tevi noraizējusies.

– Man vajadzēja šo to nopirkt nedēļas nogalē gaidāmajam braucienam, un es gribēju pagatavot vakariņas. Vai viss norit, kā nākas?

– Jā. Ak jā, tev zvanīja Alekss, bet es viņam pateicu, ka tevis nav darbā un ka nedēļas nogalē tev būs jāizbrauc. Viņš teica, ka nākamnedēļ ieradīšoties, un tāpēc es ierakstīju tavā plānotājā, ka pirmdien tev ar viņu jāsatiekas. Ceru, ka neiebilsti.

– Protams, ka ne.

– Vai tu uztraucies par to braucienu uz Čikāgu?

Vai es par to uztraucos?

– Laikam gan. Tas būs nedaudz savādi. Kādu laiku neesmu tur bijusi, tomēr man ļoti gribas uz brīdi tikt prom no šejienes.

Allija piegāja pie galda, lai ielietu sev glāzi vīna.

– Varu saderēt, ka Bleiks par godu tavai dzimšanas dienai ir izdomājis kaut ko varenu. Tā būs tava pirmā dzimšanas diena, kuru jūs nosvinēsiet kopā! – Draudzene plati pasmaidīja un saskandināja ar mani.

Iesmējos un iemalkoju vīnu. Par svinībām gandrīz nemaz nebiju domājusi. Man bija jānoņemas ar kāzām un nebeidzamajiem ikdienas darbiem, jāsatiekas ar dažādiem ļaudīm, un dzimšanas dienas svinēšana nemaz nešķita tik svarīga.

Mēs ar Alliju sākām tērzēt par darbu un to, kā viņa kopā ar Hītu bija iekārtojusies abu jaunajā dzīvoklī. Viņiem klājās labi; par to skaidri liecināja gan Allijas skatiens, gan bezrūpīgais smaids, kas laiku pa laikam pavīdēja viņas lūpās. Jutos tik pateicīga, ka viņiem bija paveicies. Droši vien viņi viens otram bija vajadzīgi, gluži tāpat kā mēs ar Bleiku. Bijām pamazām sākuši viens uz otru paļauties.

Pēc dažām minūtēm ienāca arī Hīts un Bleiks. Allija piegāja pie Hīta, kurš viņu sirsnīgi apskāva un maigi noskūpstīja uz lūpām. Es redzēju tikai Bleiku, kas nevērīgi man tuvojās.

– Sveika, skaistulīt.

Pavērsu seju pret viņu, lai saņemtu šķīstu skūpstu. Bleika skatiens bija silts, tomēr ap acīm bija ievilkušās raižu grumbas.

– Kā tev šodien gāja?

Pirms biju paguvusi atbildēt, pa durvīm ienāca Ketrīna, Gregs un Fiona, nesdami vīnu un dažādus kārumus. Viņi drūzmējās virtuvē, runāja, neklausīdamies cits citā, un apskāvās. Klusībā pasmaidīju. Man tik ļoti patika gan viņu spars, gan tas gaišums, ko viņi ienesa mūsu dzīvē.

– Kā tad klājas maniem balodīšiem? – Ketrīna noprasīja, pastiepdamās, lai noskūpstītu Bleiku uz vaiga.

Viņš pasmīnēja.

– Mums viss ir kārtībā, mammu.

Mīļi papliķējusi viņam pa vaigu, Ketrīna pievērsās man.

– Es tev palīdzēšu, mīļā. Skat, ko tu esi pagatavojusi! Tā jau Gregs paliks bez darba.

Es iesmējos.

– Diez vai tā būs. Grega gatavotā lazanja ir pasakaina.

Grega lūpas savilkās lepnā smaidā.

– Paldies!

– Ai! – Fionai iemirdzējās acis. – Man ar tevi šis tas jāapspriež. – Viņa pamirkšķināja Allijai.

– Labi. – Allija norādīja uz Bleiku, Hītu un Gregu, kuri bija sastājušies ap virtuves galdu. – Zēniem jādodas uz dzīvojamo istabu. Meitenēm jāapspriežas.

Hīts izteiksmīgi saviebās.

– Tā tikai vēl trūka.

Allija viņu apklusināja un izstūma no virtuves kopā ar pārējiem.

Kamēr puiši omulīgi iekārtojās dzīvojamajā istabā, Allija paliecās tuvāk un klusi ierunājās:

– Ja jau Fiona beidzot ir klāt, mums vajadzētu izplānot tavu vecmeitu ballīti. Man tikai jāzina, vai tu gribi, lai mēs tev sagādājam pārsteigumu, vai arī tev ir kāda īpaša vēlēšanās.

– Nu, es laikam nevēlos nekādus pārsteigumus, tomēr tev vajadzētu uzaicināt arī Simonu.

– Noteikti. Viņa ir viesu sarakstā. Vai tu vēlies darīt kaut ko konkrētu?

Paraustīju plecus.

– Ne gluži.

– Labi, tad mēs ar Fionu parūpēsimies par aksesuāriem. – Viņa kaut ko ierakstīja savā telefonā.

– Par kādiem aksesuāriem?

– Tur būs kokteiļa salmiņi peņa formā, zibsnījošas diadēmas un tamlīdzīgas lietas.

Iesmējos un no jauna piepildīju savu vīna glāzi.

– Jūs nu gan grasāties mani izprecināt īsti stilīgi, vai ne? – Protams. Darīsim, ko spēsim. Baidos, ka tas gan nebūs smalks pasākums, – Allija piezīmēja.

Savilku uzacis, gandrīz vai nožēlodama, ka nebiju izvēlējusies pārsteigumu.

– Kaut kas traks! Ceru, ka tur vismaz nebūs nekādu striptīza dejotāju, citādi Bleiks dabūs trieku.

Fiona iesmējās.

– Vai nav vienalga? Mums taču nav vajadzīga viņa atļauja.

– Es visu dzirdēju! Un par tādiem sūdiem varat aizmirst! – no dzīvojamās istabas atskanēja Bleika balss.

– Bleik, kā tu runā! – Ketrīna atsaucās, uzvilkdama virtuves cimdus, lai izņemtu no cepeškrāsns lazanju.

Nogrozījusi galvu, Fiona pārliecās pāri Allijas plecam, lai paskatītos, ko viņa raksta.

– Šovakar mēs vienosimies par konkrētu datumu, bet visi plāni un aksesuāri paliks mūsu ziņā. Kaut kas tāds dzīvē gadās tikai vienreiz.

– Labi, bet neaizmirstiet, ka ballītes beigās es negribētu palikt bez līgavaiņa, – es aizrādīju. Tā tikai vēl trūka, lai Bleiks mūs iztraucētu un sarīkotu īstu skandālu par mūsu izdarībām dzērumā.

Ketrīna uzlika plaukstu man uz pleca.

– Es tavā vietā par to neuztrauktos. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai viņš nevēlētos tevi precēt. Vispār nesaprotu, kāpēc viņš tevi vēl nav aizrāvis uz Lasvegasu. Tu taču zini, kāds viņš kļūst, kad kaut ko ieņem galvā.

– Zinu gan, – klusi nomurmināju.

Daudznozīmīgi uzlūkojusi mani, viņa paķēra no galda dažus uzkodu šķīvjus.

– Vakariņas gatavas!

Atlikušais tika pavadīts sarunās par Hīta darbu, Bleika jaunajām iecerēm un gaidāmajām kāzām. Kad vakariņas bija galā, es jutos pārēdusies un spēju domāt vienīgi par savu neprātīgo nākotni kopā ar šiem brīnišķīgajiem, mīlošajiem cilvēkiem.

Kad visi bija aizgājuši, devos uz guļamistabu, lai sāktu kravāt mantas gaidāmajam braucienam. Bleiks ienāca man līdzi, nostājās aiz muguras un apskāva mani.

– Beidzot esam divi vien. Man jau šķita, ka viņi nekad nedosies prom.

– Manuprāt, vakariņas bija izdevušās. Mums vajadzētu kaut ko tādu atkārtot biežāk. Tas bija jautri. – Vīns bija padzinis dažas manas raizes. Joprojām jutos nogurusi, tomēr jau mierīgāka.

– Drīz mums vajadzēs vairāk vietas.

Mūsu acis sastapās spogulī.

– Ak tā?

Bleiks noskūpstīja mani uz vaiga.

– Fiona beigu beigās kādu atradīs, un ģimene kļūs lielāka. Mums vajadzēs kādu labāku vietu, kur uzņemt viesus.

Brīdi apdomājos.

– Ak tā, – klusi noteicu. Pēkšņi man sametās karsti.

Bleiks atlaida mani un apsēdās uz gultas.

– Vai tu esi kādreiz domājusi par pārcelšanos?

– Ne gluži. Šis dzīvoklis ir tik jauks. Katrā ziņā daudz jaukāks par jebkuru mājokli, ko biju cerējusi atrast lielā pilsētā.

Klusībā dažreiz biju prātojusi par to, kā varētu justies mājoklī, kas piederētu mums abiem, nevis tikai Bleikam, taču mūsu dzīves notikumi bija izrādījušies pārāk strauji, lai par to ilgi domātu. Viņš jau tāpat bija man devis tik daudz, un es nedrīkstēju prasīt vēl vairāk, it īpaši tāpēc, ka ienākumu ziņā bijām tik nevienlīdzīgi. – Varbūt mums vajadzētu sākt meklēt mājokli ārpus pilsētas.

Pagriezos, lai uzlūkotu viņu. Tik pēkšņa sarunas temata maiņa šķita mulsinoša.

– Bet mēs abi taču strādājam šeit. Kāpēc mums vajadzētu pārcelties citur?

Bleiks paraustīja plecus.

– Viss reiz mainās. Varbūt mums beigu beigās gribēsies apmesties kādā citā vietā. Mums ļoti patīk Vīna dārzi, tomēr ir skaidrs, ka tie atrodas pārāk tālu no mūsu darbavietām.

Cieši skatījos uz viņu, cenzdamās saprast, vai patiešām kaut ko tādu vēlos. Pēdējā laikā manā dzīvē bija notikušas tik daudzas pārmaiņas. Tiklīdz biju sākusi par kaut ko izjust pārliecību, viss nez kā atkal apgriezās ar kājām gaisā.

– Es vienkārši esmu sācis par to prātot. Mums jau nevajag to pārrunāt tūlīt.

Novilcis sporta kreklu un džinsus, Bleiks palīda zem segas. Redzot viņa skaisto, puskailo augumu, es tūlīt aizmirsu par visu pārējo.

– Kā tev šodien gāja? Tu biji tik klusa. – Bleiks atbalstījās uz elkoņa, un viņa atmaigušajā sejā parādījās rūpes.

Iemetu dažus drēbju gabalus uz grīdas noliktajā koferī un ļāvu domām atgriezties pie nepatīkamās sadursmes ar Marī.

– Biju aizgājusi pusdienās kopā ar Marī.

– Un kā bija?

– Viņa atzinās, ka bija nejauši izpļāpājusies Ričardam par Danielu, tomēr viņa netic, ka tieši viņš ir bijis tas, kurš nopludinājis informāciju.

– Muļķības.

– Zinu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Marī ir viņā iemīlējusies un šāda rīcība viņai šķiet neiedomājama. – Nopūtos. – Es pametu viņu sēžam pie pusdienu galda un aizgāju. Jūtos briesmīgi, tomēr es vairs nespēju ilgāk klausīties, kā viņa aizstāv Ričardu.

Vēlreiz atcerējos mūsu sarunu. Jutos neapmierināta, ka Marī bija metusies aizstāvēt Ričardu. Uzvilku īsu krekliņu, iekāpu gultā un izslēdzu naktslampiņu. Bleiks pievilka mani sev klāt.

– Žēl, ka tev nācās par to runāt, taču nu vismaz tu zini.

Pamāju, pieglaudu galvu pie mīļotā krūtīm un viegli noglāstīju viņa gludo, muskuļaino augumu.

– Cerams, Marī atjēgsies un sapratīs, ka Ričards nav tāds, kā viņa ir iedomājusies.

Marī bija mani sarūgtinājusi, tomēr man viņas bija arī žēl. Es zināju, ko nozīmē bezcerīgi iemīlēties vīrietī, zaudējot spēju skaidri domāt. Es pati ne mirkli nebūtu šaubījusies, ja vajadzētu aizstāvēt Bleiku no ikviena, kurš būtu viņu apsūdzējis nekrietnā rīcībā. Cilvēki, kurus viņš savulaik bija pazinis – Makss, Trevors un pat Aizeks –, bija mani brīdinājuši, veltīgi pūlēdamies aptraipīt manas domas par vienīgo vīrieti, kuru jebkad biju mīlējusi, tomēr beigu beigās nevienam tā arī nebija izdevies satricināt manu pārliecību par Bleika krietnumu.

Jā, varbūt viņš bija nemierīgs un katrā ziņā ne jau vienmēr nevainīgs. Viņa hakera nodarbes vēl nebija pienācīgi aizmirstas, un es nebiju pārliecināta, ka tas reiz vispār varētu notikt. Bleiks prata iegūt informāciju, liekot lietā visus nepieciešamos līdzekļus, un šāds talants man vēl aizvien šķita neaptverams.

Tumsā centos ielūkoties viņam acīs. Man sažņaudzās sirds, apzinoties, ka aiz viņa vārdiem un mūsu kopīgajiem pārdzīvojumiem slēpās kaut kas daudz lielāks. Tā arī nebiju saņēmusi drosmi vēlreiz apvaicāties par klubu un nemaz nejutos pārliecināta, ka vēlos to darīt. Varbūt viņam bija taisnība. Varbūt man vajadzēja likties mierā, tomēr kāda klusa balss prātā gluži vienkārši nevēlējās rimties.

Bleiks sarauca pieri.

– Kas noticis?

– Nekas. Esmu tikai nedaudz noraizējusies par darbu, – steigšus paskaidroju, lai nevajadzētu stāstīt par to, kas mani uztrauca daudz vairāk. – Laikam jau jūtos nedaudz nemierīga arī Daniela dēļ. Kad fakti atklāsies, viņa vēlēšanu kampaņa tiks iedragāta. Šorīt man piezvanīja žurnāliste un mēģināja izvilināt informāciju.

Bleiks atglauda man no pieres matu šķipsnu.

– Mums taču bija skaidrs, ka agri vai vēlu viss nāks gaismā.

– Zinu. Man tikai gribētos, kaut tas viss jau būtu beidzies. Kamēr Marka nāves izmeklēšana nebūs noslēgusies, es būšu spiesta sadzīvot ar šiem meliem. Man ir briesmīgi bail, ka policija varētu uzzināt patiesību.

– Tev vajadzēja viņiem to pateikt toreiz, kad tev bija tāda iespēja, Ērika.

Aizvēru acis, nojauzdama, kas tūlīt sekos.

– Tu taču zini, kāpēc es nevarēju to izdarīt.

– Tev gribas ticēt, ka Daniels nemaz nav tāds, kā patiesībā ir. Ka šāda atsevišķa rīcība, kaut arī viņš to paveica, lai glābtu pats savu kampaņu, ir kā atlīdzība par visu, ko viņš nav darījis tavā labā, un par visu, ko viņš tev nekad nav sniedzis.

Mani pāršalca emociju vilnis, acīs iedzēla asaras. Negribēdama padoties emocijām, kuras nevēlējos atzīt, es atgrūdu Bleiku un mēģināju aizgriezties. Viņš tūlīt pagrieza mani atpakaļ.

Pavēru muti, lai iebilstu, taču viņš apklusināja mani ar nesteidzīgu, valdonīgu skūpstu, piekļaudams plaukstu manam vaigam un apskaudams mani ciešāk. Kad viņš atrāvās, biju palikusi pavisam bez elpas. Bleika tumšās acis cieši raudzījās manī. Viņa īkšķis maigi pārslīdēja pār manu apakšlūpu.

– Neļaunojies. Šaubos, vai kādreiz spēšu piedot Danielam par to, ka viņš tev draudēja un gandrīz izjauca mūsu attiecības. Varbūt es ar viņu vairs nekad nesapratīšos.

Es padevos. Bleiks jutās aizvainots, jo mīlēja mani.

– Es saprotu, ka tev ir iemesls tā domāt.

– Es patiešām ceru, ka viņš vairs nekad nesagādās tev vilšanos. – Noglāstījis man vaigu, Bleiks noliecās, lai vēlreiz, nu jau maigāk, noskūpstītu mani uz lūpām.

– Es tevi mīlu, Ērika. Es gribu, lai tev viss būtu labi.

Aizvēru acis.

– Zinu.

– Nerunāsim vairs par Danielu.

Pamāju un nopūtos.

– Vai tu negribi zināt, ko esmu izdomājis par godu tavai dzimšanas dienai? – viņš jautājoši savilka uzaci.

Es viegli pasmaidīju.

– Varbūt.

Bleika plaukstas noslīdēja man gar sāniem, un viņš mani viegli pakutināja. Sāku smieties un atgrūdu viņu, lai izvairītos.

– Tu nemaz neizskaties tik iepriecināta, – viņš ķircinādamies aizrādīja.

– Es esmu priecīga. Izbeidz! – Nespēju apvaldīt smieklus. Viņš turpināja mani kutināt. Es mēģināju izlocīties, taču tad, sapratusi, ka Bleiks ir pārāk stiprs, iekniebu viņam.

– Ei! – Viņš strauji apvēla mani uz vēdera, satvēra aiz abām rokām un spēcīgi uzsita man pa sēžamvietu. Iesmilkstējos, tomēr nu, kad mokošā kutināšana bija galā, vairs nemēģināju pretoties. Paliku guļam, juzdama, kā no viņa pliķa sūrst āda. Iekodu lūpā, labi apzinādamās, ka mana jautrība pamazām pārvēršas iekārē.

– Tu pat vēl neesi pavaicājusi, ko es tev dāvināšu, – Bleiks piesmacis nomurmināja, uzguldamies man virsū. Atlaidis manas rokas, viņš glāstoši noslidināja plaukstas man gar sāniem. Viņa piebriedušais loceklis spiedās man pret sēžamvietu.

– Tu pat vēl neesi pajautājis, ko es vēlos, – mani vārdi izskanēja tieši tikpat daudznozīmīgi.

Bleiks izelpoja un man zem vēdera aizslidināja rokas aiz manām biksītēm. Pacēlu gurnus, lai viņš varētu man pieskarties.

– Es zinu, ko tu vēlies, Ērika. Es to zinu vienmēr, dažreiz pat labāk par tevi pašu.

Jā, tā patiešām bija taisnība. Cieši ieķēros spilvenā sev virs galvas, gatava ļauties iekārei. Vēlējos nozust tumsā un tagadnē. Pie velna ar visu pasauli! Viņa pirksti ieslīdēja manas kājstarpes miklajās krokās un viegli paberzēja piebriedušo klitoru, un man aizrāvās elpa.

– Kā būtu, ja es tev jau uzreiz pasniegtu kādu no tām dāvanām? Vai tu to gribētu?

Es pamāju, baidīdamās parunāt, lai skaļi neievaidētos.

– Nedzirdu. Pasaki to skaļi.

Bleika pirksti ieslīdēja manī, atgādinot, kur vēlējos sajust viņu visvairāk. Tad viņš tos atvilka, pametot mani tukšu un izsalkušu. Es iesmilkstējos un no jauna paslēju gurnus viņam pretī.

– Ērika, – viņš melodiski nodudināja man pie auss.

– Lūdzu, Bleik, – es pūlējos izrunāt vārdus, ko viņš vēlējās dzirdēt. Jau biju sākusi lūgties.

– Ko – lūdzu?

– Lūdzu, paņem mani. Es gribu saņemt dāvanu. Lūdzu…

Pacēlu gurnus un paberzējos pret viņu. Izgrūdis lāstu, Bleiks norāva man biksītes līdz pat ceļgaliem. Nemaz necenzdamies novilkt tās pavisam un izģērbties arī pats, viņš parāva lejup bokseršortus. Viņa karstais loceklis dedzināja man ādu. Tā mīkstais gals pārslīdēja pāri manai sēžamvietai un piespiedās pie ieejas manā klēpī.

– Visu, ko vien jubilāre vēlas. – Izdvesis šos vārdus, viņš ar vienu spēcīgu grūdienu ienāca manī līdz galam. Sakodu zobus, lai apvaldītu mēmo kliedzienu, kas draudēja izlauzties pār lūpām. Mans klēpis savilkās. Mani pārņēma atvieglojums un asa vēlme pēc turpinājuma. Bleiks sāka kustēties, ar gurniem grūzdams mani uz priekšu un leju, spilvenā un matracī. No katra grūdiena man viscaur pārskrēja burvīgas trīsas. Tur, kur mūsu ķermeņi saskārās, pulsēja gan klitors, gan tās vietas dziļi manī, kur tikai viņš spēja man sagādāt baudu. Mans uzbudinājums bija izmērcējis mūs abus, un, kustību ritmam kļūstot straujākam, viņš varēja slīdēt viegli.

Realitāte pamazām izgaisa. Alkstot pēc orgasma, es nonācu jaunā realitātē, kurā mēs bijām tikai divi vien. Pagriezu galvu, tverdama pēc gaisa, jo Bleika kaislīgā mīlēšanās bija atstājusi mani bez elpas.

Klusi iesmilkstējos, sajutusi, kā mūsu siltie, nosvīdušie ķermeņi slīd viens pār otru. Ak dievs, ko šis vīrietis spēja ar mani izdarīt! Tad viņš atrāvās, pagrieza mani uz muguras un ieslīdēja man starp kājām. Noliecies pār mani, viņš ar muti aptvēra manas lūpas un iesūca tās dziļāk, lai tvertu ar savas samtainās mēles kārajiem glāstiem.

Tad, aplicis manu kāju sev ap vidukli, Bleiks zibenīgi atkal ienāca manī. Iekļūstot aizvien dziļāk, kustoties aizvien spēcīgāk un ātrāk, viņš noveda mani līdz galam. Man pietrūka gaisa, es elsu, pulsēju ap viņu, mani plosīja visaptveroša bauda. Arī pats sasniedzis virsotni, viņš ar pēdējo skūpstu vēl paguva apslāpēt manus kliedzienus un ar pulsējošiem grūdieniem iztukšoja sevi manī. Elpodami vienā ritmā, mēs abi kopā sabrukām mūsu gultas mīkstajā tīklā.

– Es mīlu tevi, – Bleiks nočukstēja.

Viņa augums virs manis izlocījās, vēlreiz uzmeklējot manas dzīles, lai no mūsu tuvības izspiestu vēl pēdējo baudas lāsi. Es nodrebēju, juzdamās atkailināta, zaudējusi spēkus un caurcaurēm mīlēta.