Читать книгу Mīlestība - Meredita Vailda - Страница 6
Ceturtā nodaļa
ОглавлениеNepagāja ne divdesmit četras stundas, kad mēs ar Bleiku jau sēdējām nomas automašīnā un ar GPS palīdzību meklējām ceļu uz Eljota mājām, kur vēl nekad nebiju viesojusies. Lūkojos ārā pa logu, ievērodama visas tās nelielās nianses, ar ko Čikāgas priekšpilsēta atšķīrās no Bostonas, vietas, kuru nu jau daudzus gadus biju saukusi par savām mājām. Kopš aizbraukšanas no šejienes biju tik ļoti pārvērtusies – doma par to, ka biju šeit pavadījusi lielāko daļu savas dzīves, nu pēkšņi likās neiespējama.
Paskatījos uz Bleiku, kurš, šķiet, veltīja visu uzmanību tam, lai mūs nogādātu galamērķī. Uz mirkli atrāvis skatienu no ceļa, viņš paguva ievērot, ka es uz viņu skatos. Satvēris manu roku, ko biju nolikusi klēpī, viņš to maigi paspieda.
– Vai tu uztraucies par tikšanos ar Eljotu?
Dziļi ieelpoju, cerēdama, ka izdosies apvaldīt nemieru, kas pamazām vairojās krūtīs.
Kaut gan sen nebiju te atradusies, šī pilsēta vēl aizvien atsauca prātā daudz dažādu atmiņu. Nejutos pārliecināta, vai šobrīd esmu gatava atkal tajās ienirt. Biju centusies uzskatīt šo braucienu tikai par tādu kā īslaicīgu bēgšanu mums abiem, tomēr nez kāpēc baidījos Bleikam atklāt savu pagātni. Varbūt tāpēc, ka pēc mātes nāves mana dzīve Čikāgā bija pārvērtusies tikai par tukšu čaulu, kas nekādi nelīdzinājās Bleika ģimenes trakulīgajam atbalstam. Bija pagājis krietns laiks, biju kļuvusi pieaugusi. Dažbrīd jutos viegli ievainojama, tomēr vēl aizvien spēju vadīt savu dzīvi daudz pārliecinošāk nekā līdz šim. Biju pabeigusi augstskolu un izveidojusi uzņēmumu, kas tagad bija kļuvis stabils un ienesīgs. Nu mēs ar Bleiku gatavojāmies precēties un uzsākt kopīgu dzīvi. Vai gan es varēju domāt par pagātni, ja salīdzinājumā ar visu, kas vienoja mani un Bleiku, tā burtiski nobālēja? Pēc visa, ko bijām pārdzīvojuši, viņš kaut kā bija kļuvis par manu patvērumu. Mana vieta bija mūsu kopīgajā dzīvē, un doma par to, ka vajadzētu atgriezties pagātnē, šķita satraucoša.
– Drīz es ieskatīšos sejā savai pagātnei. Laikam gan esmu drusku nobijusies. – Paraudzījos uz Bleiku, cerēdama gūt mierinājumu. Viņa tumšo acu dzīlēs pazibēja sapratne.
– Viss būs labi, mazā, – Bleiks klusi sacīja, maigi saspiezdams manu roku.
Pēkšņi atkal bijām kļuvuši par diviem cilvēkiem, kuri bēga no savas būtības, lai uz galvas mestos jaunā dzīvē, kur varējām biežāk būt kopā.
GPS paziņoja, ka esam nonākuši pie galamērķa. Apstājāmies pie Eljota mājas. Ciešāk ietinos jakā, kaut gan Bleika roka manā plaukstā sniedza daudz lielāku mierinājumu.
Eljots un Beta dzīvoja burvīgā divstāvu mājā, kas atradās neilga brauciena attālumā no pilsētas. Mājas fasādes logiem bija zili slēģi. Dažos logos dega gaisma. Telpas bija koši krāsainas, un varēja redzēt, ka pa istabām skraida bērni.
Pa koka kāpnēm nonācām līdz slieksnim un atvērām tīkla durvis. Tās klusi iečīkstējās. Nospiedu zvana pogu un pakāpos atpakaļ.
Nostājusies uz balsinātās verandas, kas stiepās visapkārt mājai, es gaidīju, nemierīgi lauzīdama pirkstus. Bleiks no jauna satvēra mani aiz rokas un pievilka sev klāt. Neskaidrās balsis mājā kļuva skaļākas, un durvis atsprāga vaļā.
– Ērika! – Plati jo plati smaidīdams, Eljots iznāca pa durvīm un atrāva mani no Bleika, lai cieši apskautu.
Arī es viņu apskāvu, un uz mirkli man šķita, ka vēlreiz esmu kļuvusi par mazu meiteni. Bija tik brīnišķīgi viņu atkal redzēt. Viņš izskatījās tieši tāpat kā senāk. Neņemot vērā dažus sirmus matus viņa tumši brūnajā vaigu bārdā, viņš vēl aizvien bija tikpat izskatīgs. Būdams vidēja auguma, Eljots bija nedaudz īsāks par Bleiku, toties tikpat sportisks un slaids. Viņa tumši zilās acis staroja. Bleiks mums līdzās noklepojās.
– Bleik. – Eljots pasmaidīja un nedaudz atrāvās, lai varētu sasveicināties ar viņu, joprojām turēdams roku man ap pleciem. – Priecājos beidzot ar jums iepazīties!
– Es tāpat.
Bleika smaids izskatījās savāds. Neizprotams.
– Nāciet iekšā, – Eljots steidzās mūs aicināt.
Iegājuši priekšnamā, ieraudzījām Betu. Viņa bija uzvilkusi ikdienas drēbes. Ieraugot mūs, sieviete atplauka. Biju viņu satikusi divas reizes: viņu kāzās un kādā vasarā, kad biju iegriezusies ciemos. Pret mani Beta vienmēr bija izturējusies sirsnīgi, un man nebija nekāda iemesla viņu ne nicināt, ne ienīst. Eljots bija mīlējis manu māti, tomēr es vēlējos, lai viņš būtu laimīgs. Redzot, ka viņš pēc manas mātes nāves atkal sācis smaidīt, biju sapratusi, ka abi kopā ir laimīgi.
Betai bija gaiši brūnas acis, viņas tumšie mati bija saņemti nekārtīgā mezglā. Viņa noslaucīja rokas biksēs, atstājot uz tām baltas švīkas, kuras tikai vēl vairāk pastiprināja nevīžīgo iespaidu.
– Piedodiet! Jūs ieradāties tieši svarīgas ēdiena gatavošanas norises vidū, tāpēc es tā izskatos. – Beta paliecās, lai noskūpstītu mani uz vaiga, uzmanīdamās, lai nekur citur man nepieskartos. – Cik brīnišķīgi, ka tu beidzot esi atbraukusi, Ērika! – Viņas skatiens pievērsās Bleikam, kurš stāvēja man līdzās. – Jūs noteikti esat Bleiks?
Es atplauku. Pūlēdamās apvaldīt smaidu, noskatījos, kā viņi iepazīstas ar vīrieti, kuram pēc dažām īsām nedēļām vajadzēja kļūt par manu vīru. Gribēju, lai viņi saprot, cik laimīga esmu kopā ar Bleiku. Vēlējos, kaut Bleiks viņiem iepatiktos un viņi saprastu, cik lieliski viņš pret mani izturas.
Kamēr visi nedaudz patērzēja, mani pārņēma vēl lielāka nožēla, ka Bleiks nebija varējis iepazīties ar manu māti. Padzinu šo domu un pievērsos abām mazajām meitenēm ar brūniem matiem, kuras nu bija piespiedušās vecākiem pie kājām un ar lielām, brūnām acīm vēroja gan mani, gan Bleiku.
Pietupos, domās salīdzinādama abu mazās eņģeļu sejiņas ar tām atmiņām, ko manī gadu gaitā bija izveidojušas viņu fotogrāfijas.
Ieskatījos acīs mazākajai meitenei. – Tu noteikti esi Klēra, vai pareizi?
Viņa bikli pamāja. Basās kājas pirkstgals nemierīgi klaudzināja pa grīdu.
– Cik tev gadu? Ak jā, pagaidi, es tūlīt uzminēšu. – Izlikos, ka apdomājos. – Tu izskaties tik liela. Vai tev ir trīs gadi?
Viņa pasmaidīja un pamāja.
– Un kā sauc tevi? – Meitene, kura bija tikai dažus gadus vecāka par savu māsu, nekustīgi stāvēja Eljotam līdzās un cieši skatījās uz mani.
– Marisa, – viņa klusi atteica.
– Tas nu gan ir skaists vārds! Mani sauc Ērika. Esmu tik daudz dzirdējusi par tevi. Cik brīnišķīgi, ka beidzot varam iepazīties!
Uz mirkli atkāpusies no Eljota, viņa nostājās man priekšā, nolaida gar sāniem ar miltiem notraipītās rokas un nedaudz piešķieba galvu.
– Vai tu esi mana māsa?
Pavēru muti, lai atbildētu, taču nespēju atrast īstos vārdus.
– Tieši tā, – Beta iejaucās. – Jums un Ērikai ir viens tētis.
Marisa sarauca pieri, it kā īsti nespētu to aptvert.
– Un kur ir tava mamma?
– Debesīs, – es klusi atteicu.
– Mana zivtiņa arī ir debesīs. Mamma teica, ka viņa tur būšot laimīga.
Pasmaidīju. Abas skaistās meitenītes bija tik burvīgas.
– Es par to nemaz nešaubos.
Klēra, kura bija noslēpusies Betai aiz muguras, nu atkal iznāca ārā un ar tuklu rociņu ieķērās man plaukstā.
– Nāc paspēlēties!
Paskatījos uz pārējiem un ieraudzīju, ka viņi smaida.
Beta aši iejaucās:
– Zini, labāk vispirms ļausim Ērikai drusku atvilkt elpu. Viņa ir veikusi tālu ceļu.
Es iesmējos.
– Būs jau labi. Ko mēs spēlēsim?
– Mēs taisīsim māsu cepumus, – Klēra paskaidroja. Viņas acis mirdzēja, it kā man vajadzētu saprast, ko tas nozīmē.
– Ko tad?
Klēra pavilka mani aiz rokas, un es kopā ar viņu un Betu iegāju virtuvē.
– Piedod, te viss ir tik nekārtīgs. Vispirms mēs gribējām cept cepumus, un pēc tam tos vajadzēja izveidot kā sirsniņas, un pēc tam tiem vajadzēja būt sārtiem, un tāpēc… – Beta noplātīja rokas. Viss virtuves galds bija klāts ar cukura cepumu paliekām. – Tā nu tas gadījās. Klēra pacēlās pirkstgalos, paķēra sārtu, nedaudz greizu cepumu un iespieda to man plaukstā.
– Klēra tos sauc par māsu cepumiem, jo zina, ka mēs tos cepām par godu tev.
– Ai, paldies! – Nokodu kumosiņu un teatrāli priecīgi novaidējos. – Cik gardi! Vai tos cepāt jūs?
Abas meitenes pamāja, lepnumā starodamas.
– Ak dievs, kas tad tas?
Iepletu acis. Beta satvēra mani aiz rokas un pacēla pie acīm manu briljantu gredzenu.
– Nu, ē… – Man jau tāpat bija grūti atrast īstos vārdus, un nu vēl mutē bija sārts cukura cepums. Nemaz nebiju domājusi, kā paziņot Eljotam šos jaunumus, bet nu Beta grasījās mani apsteigt. – Mēs esam saderinājušies.
Viņa klusi iespiedzās.
– Eljot, panāc šurp!
Pēc dažām sekundēm virtuvē ienāca Eljots un Bleiks.
– Ērika un Bleiks ir saderinājušies!
– Ko? Kad tas notika? – Eljots skatījās te uz mani, te uz Bleiku.
– Vai esat jau norunājuši kāzu dienu? – Beta iejaucās, pirms vēl kāds no mums bija paguvis atbildēt.
– Mums būs tikai neliela ceremonija pludmalē. Pēc dažām nedēļām, – Bleiks paskaidroja.
– Nevar būt! – Eljots paskatījās uz Betu, un viņi abi nogrozīja galvas. – Sasodīts, Ērika, tev taču vajadzēja man to pateikt.
Paraustīju plecus.
– Es zinu, ka tu esi aizņemts. Negribēju tevi apgrūtināt, turklāt viss notika patiešām ātri. Es pati vēl neesmu īsti atguvusies.
– Nu, gan jau mēs kaut ko izdomāsim. Es arī gribu nākt uz kāzām, – Eljots apņēmīgi paziņoja.
– Nopietni, tās būs pavisam nelielas. Es taču zinu, ka jums abiem nav neviena brīva brītiņa. – Negribēju, lai Eljots nāktu uz kāzām tikai tāpēc, ka justos vainīgs.
Viņam te bija sava dzīve un ģimene, kurai viņš bija vajadzīgs. Tas taču bija pilnīgi skaidrs, redzot, kā starp mums pa virtuvi tipina abas mazās meitenītes.
– Nerunā muļķības, Ērika. Gan mēs kaut ko izdomāsim. – Beta mani apskāva.
– Labi, bet tas nav obligāti. Es apzinos, ka jums tāpat pietiek, ko darīt.
Beta mani apklusināja, un mēs ķērāmies pie vakariņu gatavošanas. Bleiks un Eljots atgriezās otrā istabā, bet tikmēr Beta sāka mani izprašņāt par to, kā mēs ar Bleiku bijām iepazinušies. Klēra un Marisa pēc kārtas cienāja mani ar māsu cepumiem. Beigu beigās meitenēm izdevās aizvilkt mani uz citu istabu. Kaut gan Beta pūlējās abas atrunāt, turpmāko stundu man nācās pavadīt uz viņu kopīgās guļamistabas grīdas, kamēr citi pieaugušie pirmajā stāvā gatavoja vakariņas un sarunājās.
Dzirdēju, kā Bleiks stāsta par mūsu uzņēmumiem un dažiem saviem paziņām šajā pilsētā. Nemaz nejutos nelāgi, ka biju viņu pametusi pie Eljota un Betas, kuri viņam būtībā bija pilnīgi sveši. Bleiks prata sarunāties praktiski ar ikvienu. Būdams programmētājs, viņš tomēr bija daudz sabiedriskāks par daudziem citiem.
Kad pēc viesību spēlēšanas biju jau gandrīz pārēdusies, visa ģimene sēdās pie vakariņu galda. Meitenes, viena otru pārtraukdamas, kaut ko prašņāja, smējās un jauki draiskojās. Man nebija nekādu iebildumu. Viņu prieks aizpildīja visus neveiklā klusuma brīžus, un drīz vien es abās biju burtiski iemīlējusies.
Vakariņu gaitā Eljota meitas aizrāvās aizvien vairāk. Viņas ķiķināja, ložņāja zem galda un bieži iejaucās pieaugušo sarunās. Uz mirkli sašutis, Eljots atkal nomierinājās, apskāva abas meitas, pievilka sev klāt un piedraudēja viņām ar lāča apskāvieniem un princešu skūpstiem.
Es smaidīju. Varēja skaidri redzēt, ka šīs ģimenes mīlestība bija patiesa un neatvairāma.
Beta piecēlās, paņēma no Eljota vienu meiteni un uzcēla sev uz gurna.
– Manuprāt, ir pienācis laiks mazgāties. Atvadieties no Ērikas un Bleika.
– Nē! – Klēra iekliedzās, izberzēja acis un pieglaudās Betai pie pleca.
Beta pasmaidīja.
– Jā, ir laiks. Eljot, varbūt tu kopā ar Ēriku varētu iekurināt pagalma kamīnu? Es tikmēr nolikšu meitenes gulēt.
– Vai tu tiksi galā?
– Jā, ejiet vien, – viņa uzstāja un pamāja, raidīdama Eljotu prom.
Viņš sirsnīgi pasmaidīja un atlaida Marisu, kura tūlīt piespiedās Betai pie kājas.
Bleiks aši piecēlās.
– Es novākšu traukus. Jūs abi ejiet vien.
Mēs ar Eljotu saskatījāmies. Bija skaidrs, ka viņi abi vēlējās ļaut mums netraucēti izbaudīt šo neilgo atkalsatikšanos. Eljots pasmaidīja, paņēma savu vīna glāzi un piecēlās.
– Tas laikam bija mājiens. Nāc, iziesim ārā. Vakars ir tik jauks.
Pagalms aiz Eljota mājas bija iežogots. Tā lielāko daļu aizņēma liels rotaļlaukums, bet viss pārējais bija piemētāts ar meiteņu rotaļlietām. Apsēdos uz iekšpagalmā nolikta krēsla, bet Eljots tikmēr iekurināja mazo āra kamīnu. Tad viņš izslējās un noskatījās, kā liesmas pamazām pieņemas spēkā.
– Neticami, ka tu grasies precēties.
Iesmējos.
– Es arī nespēju tam noticēt. Jau kopš bildinājuma man ir grūti to aptvert.
– Izskatās, ka Bleiks ir lielisks puisis. Es patiešām priecājos par jums abiem.
Es pasmaidīju un pamāju.
– Man arī tā liekas.
– Vai viņš ir labs pret tevi?
Biju spiesta iesmieties.
– Viņš ir brīnišķīgs. Pavisam brīnišķīgs.
– Es tikai rūpējos par tevi. Tā arī neesmu paguvis aizbaidīt kādu no taviem puišiem. Man ir tāda sajūta, ka tagad vajadzētu atgūt zaudēto, – Eljots paziņoja.
Viņa greizais smaids liecināja, ka viņš nerunā īsti nopietni.
– Tev noteikti būs tāda iespēja, kad Klēra un Marisa būs izaugušas lielas. Viņas būs īstas skaistules.
– Ak kungs, neatgādini man par to, – Eljots paberzēja pieri.
Es atlaidos krēslā un sāku skatīties zvaigznēs. Vakars bija vēss, taču kamīns sildīja man kājas.
– Esmu priecīga, ka varējām atbraukt, – es atzinos. – Ir lieliski jūs visus satikt. Neticami, ka pagājis jau tik ilgs laiks.
– Jā. Patiesībā pat pārāk ilgs. – Eljots nopūtās, iztukšoja savu glāzi un nolika to uz galda sev līdzās.
– Es patiešām lepojos ar tevi, Ērika.
Īsu brīdi raudzījāmies viens otrā. Tad es nodūru galvu. Biju pēkšņi sakautrējusies.
– Paldies, Eljot.
– Es ik dienu skatos, kā Marisa un Klēra aug, un redzu viņās tevi. Kaut gan es tveru katru mirkli, jo zinu, ka tas nebūs mūžīgs, man no jauna nākas daudz ko atcerēties, un es ļoti nožēloju, ka nevarēju biežāk būt tev līdzās.
– Būs jau labi. – Īsti nezināju, ko teikt. Arī es biju gribējusi, lai viņš biežāk būtu man līdzās, tomēr pamazām biju samierinājusies, ka tas nebūs iespējams.
– Nē, nebūs vis. – Eljots paliecās uz priekšu, ar elkoņiem atbalstījās pret ceļgaliem un sāka vērot liesmas.
– Gribu, lai tu zinātu, ka es nekad neesmu nevienu mīlējis tā, kā mīlēju tavu māti. Viņa patiešām bija ārkārtīgi apbrīnojama sieviete. Un tu biji mazs, nevainojams viņas turpinājums. Velnišķīgi gudra un atjautīga. Es nespēju neiemīlēt arī tevi. Zināju, ka man ir ļoti paveicies ar tādu meitu. Un tad, kad viņa saslima… – Eljots skumji papurināja galvu un sakoda zobus. – Tas bija tik negaidīti. Visa mana pasaule apgriezās ar kājām gaisā. Es biju jauns, un Patrīcija bija mana dzīve. Un tad… Man kļuva briesmīgi bail, ka es varētu tev nodarīt kaut ko nelāgu. Pēkšņi man sāka likties, ka nav nekā biedējošāka, kā vien kļūt par tēvu. Man bija bail, ka es visu sabojāšu. Ka nespēšu attaisnot viņas cerības, vai saproti?
Man gribējās Eljotu mierināt, pateikt, ka viss tomēr bija beidzies labi. Tā taču bija taisnība, vai ne? Pasniedzos pēc viņa rokas. Viņš īsu brīdi cieši turēja manu plaukstu un tad to atlaida, lai no jauna pievērstos liesmām, kas sildīja mūsu kājas.
– Es tik daudzas reizes mēģināju tev piezvanīt, – Eljots klusi sacīja. – Laika gaitā es gribēju papūlēties visu izskaidrot, taču darīt to pa telefonu ir ļoti grūti. Es gribēju arī apciemot tevi, taču sagadījās tā, ka nekas neiznāca. Es zinu, tas nav nekāds attaisnojums.
– Tagad es esmu šeit. Un es visu saprotu. Grūti iedomāties, ko tev nācās pārdzīvot. Man tevis pietrūka. Jūsu abu. Tomēr man viss izdevās. Manuprāt, tieši tāpēc esmu kļuvusi citāda. Daudz neatkarīgāka, nekā būtu bijusi. – Klusi iesmējos, un viņš paskatījās uz mani. – Nabaga Bleiks lien vai no ādas ārā un tomēr nespēj mani novaldīt.
Eljots pasmaidīja, un skumjas viņa acīs nedaudz pagaisa.
– Labi. Neļauj viņam atslābt.
Tas nu man nebija jāsaka. Es to darīju pat vairāk, nekā droši vien vajadzētu, kaut gan Bleiks nepagurdams man atgādināja šo faktu.
Palūkojos augšup uz šauro mēness sirpi. Kaut gan šodien bijām veikuši tālu ceļu, arī pārējie cilvēki manā mūžā varēja redzēt tās pašas debesis. Nemaz nebiju tikusi pārāk tālu prom no tās pasaules un dzīves, ko beidzot biju sev izveidojusi. Par šo pasauli Eljots nezināja gandrīz neko. Ne par ļaudīm, kas bija kļuvuši par manu ģimeni, ne par tiem pārdzīvojumiem, kas mani bija gandrīz iznīcinājuši, ne par visu to, kas man bija palīdzējis atkal nostāties uz kājām. Kā gan viņš būtu varējis to zināt?
– Es gribēju tev kaut ko pajautāt, – klusi sacīju. Izslējos savā krēslā, sagatavojusies uzklausīt iespējamo atbildi. – Vai mamma… kādreiz ir runājusi ar tevi par manu tēvu?
Eljots sarauca pieri. Pār viņa seju pārlaidās šaubas. Viņš neveikli klusēja. Šī svārstīšanās man bija pazīstama. Toreiz, kad Marī bija radusies iespēja man pastāstīt patiesību par Danielu, tomēr tas nebija noticis, arī viņa bija izskatījusies tāpat. Gribēdama ievērot manas mātes lūgumu, arī viņa bija klusējusi.
– Es jau zinu, kas viņš ir. Ieraudzīju viņu dažās vecās koledžas fotogrāfijās, ko Marī bija man iedevusi, un man izdevās viņu uzmeklēt. Beigās Marī visu apstiprināja. Jā, mamma īsti negribēja, lai es to uzzinu, tomēr mana ziņkāre laikam guva virsroku.
Eljots nesteidzīgi pamāja.
– To es spēju saprast. Būtu smagi visu šo laiku nodzīvot neziņā. Tomēr viņa patiešām raizējās par to, kā šis cilvēks varētu ietekmēt tavu dzīvi, ja tu uzzinātu, kas viņš ir.
– Ja abu šķiršanās bija tik briesmīga, es nekādi nespēju saprast, kāpēc mammas ģimene viņu neatbalstīja. Protams, nav nekāda prieka uzzināt, ka tava meita pēc koledžas beigšanas ir palikusi stāvoklī, tomēr mammas ģimene mums nekad nav bijusi īpaši tuva. Man vienmēr ir licies, ka pret mammas māsām un brāļiem un viņu bērniem savulaik pastāvēja daudz sirsnīgāka attieksme. Tagad par to domājot, rodas sajūta, ka biju izstumta. Un arī mamma tāpat.
Eljots saāķēja pirkstus un atbalstīja pret tiem zodu. – Ja jau tu esi ieradusies, es tikpat labi varētu tev visu izstāstīt. Kas zina, kad mums vēl gadīsies tāda iespēja.
Es saraucu pieri.
– Ko izstāstīt?
Ar abām rokām pieglaudis matus, viņš dziļi ieelpoja caur degunu.
– Petija teica, ka, pārnākusi mājās pēc izlaiduma, viņa bija gaidījusi ziņu no Daniela, lai beidzot varētu pastāstīt vecākiem par savu grūtniecību. Kad kļuva skaidrs, ka abu attiecībām pienācis gals, viņa beidzot atzinās. Skaidrs, ka vecāki bija sarūgtināti, bet, tiklīdz atklājās, kas ir tavs tēvs, viss mainījās. Nu viņi uztraucās nevis par grūtniecību, bet gan par to, ka Daniels nevēlas viņu precēt. Vecāki gribēja piespiest Danielu to izdarīt, sazināties ar viņa ģimeni un visu izstāstīt. Viņi piedraudēja to izdarīt, un tad tava māte aizgāja no mājām. Petijai bija vajadzīga vecāku palīdzība, tomēr viņa negrasījās šantažēt Danielu, lai piespiestu viņu precēties. Viņa nevēlējās atteikties no tevis un gribēja izdomāt, kā apvienot bērna audzināšanu ar iztikas pelnīšanu.
Man krūtīs kaut kas sāpīgi sažņaudzās.
– Kāpēc viņiem vajadzēja tā rīkoties?
– Tava māte bija nākusi no labas ģimenes. Vismaz profesionālā ziņā. Profesori, ārsti. Ja Petija ieprecētos Daniela ģimenē, tas būtu īsts sasniegums. Petija mēdza sacīt, ka vecāki bija viņu sūtījuši uz Hārvardu tieši šī iemesla dēļ. Studijas bija dārgas, tomēr viņi cerēja, ka Petija tur vismaz atradīs sev vīru. Ārlaulības bērnu nekādi nevarēja uzskatīt par panākumu.
Papurināju galvu. Bija tik nepatīkami domāt par to visu no šāda viedokļa. Mammas ģimene bija izturējusies tik salti, un nu man bija skaidrs, kāpēc. Man kļuva nelabi, iedomājoties par visu, no kā viņai manis dēļ bija nācies atteikties, zaudējot arī savas ģimenes atbalstu.
– Piedod. Tas viss izklausās briesmīgi. Tieši tāpēc es nekad neesmu vēlējies tev to stāstīt, un tieši tāpēc Petija negribēja, lai tu to uzzini. Dažreiz mums šķiet, ka vēlamies zināt patiesību, taču cilvēki mēdz būt nežēlīgi. Savtīgi un nežēlīgi, un nekādi nav iespējams atklāt patiesību, nenodarot kādam pāri.
– Godīgi sakot, Danielam nepiemīt gandrīz nekas tāds, kas varētu mani sāpināt. Viņš ir… Nu, daudzējādā ziņā viņš ir tieši tāds, kā tu droši vien spēj iztēloties.
Eljots brīdi klusēdams cieši raudzījās manī.
– Kāds viņš ir? Petija nemēdza daudz runāt par viņu.
Dziļi ievilku elpu. Danielam piemita daudz kas tāds, ko es nemaz nevēlējos zināt.
– Ietekmīgs. Ar asu prātu. Nodevies gan savai karjerai, gan politiskajām aprindām. Šķiet, visam lielākoties jānotiek pēc viņa prāta.
Eljots vērīgi lūkojās uz mani.
– Izklausās, ka viņš nemaz nav mainījies.
– Nav jau arī. Tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš patiešām mīlēja mammu. Viņš gluži vienkārši nespēja rīkoties citādi. Ja viņš būtu mammu apprecējis, ģimene no viņa būtu atteikusies.
– Un Petija izdarīja to, kas, viņasprāt, bija pareizi, un zaudēja savas ģimenes atbalstu.
Nopūtos. Man bija žēl viņu abu. Ja viss būtu noticis citādi, varbūt viņi vēl būtu kopā. Mēs būtu varējuši kļūt par ģimeni neatkarīgi no viņu vecāku atbalsta. Nekas vairs nespēja aizstāt šos zaudētos gadus, bet varbūt tagad tas vairs nebija svarīgi.
Iekšpagalmā iznāca Beta un Bleiks. Ieraudzīju viņu, un sarunas radītais smagums nedaudz izkliedējās. Viņš aši ieskatījās man acīs. Es pasmaidīju, kaut gan mani pildīja skumjas.
– Vai meitenes jau aizmiga? – Eljots pavaicāja.
Beta atslīga krēslā. Sieviete izskatījās tik nogurusi, ka viņai būtu noderējis stiprs dzēriens.
– Viņas nebija ar mieru tik viegli padoties, tomēr nu abas guļ.
– Jūsu meitas ir tik burvīgas, – es sacīju. – Jūs tik lieliski tiekat ar viņām galā.
Beta izmocīja smaidu.
– Ak, paldies. Es jau cenšos, bet, augstā debess, kā viņas man laupa spēkus!
– Un kā tad ar jums abiem? Vai esat jau domājuši par bērniem? – Eljots apvaicājās.
Paliku ar muti vaļā. Kaut ko tādu nebiju gaidījusi.
Beta uzsita Eljotam pa plecu.
– Liecies mierā, citādi Bleiks vēl dabūs sirdstrieku.
Bleiks lūkojās uz mani. Viņa skatiens bija negaidīti domīgs.
– Mēs par to neesam daudz runājuši. Mums jau vēl ir laiks.
Patiesībā mēs vispār nebijām par to runājuši. Redzot, kā viņš uz mani skatās, man radās sajūta, ka ilgi tas tā vairs nepaliks.